Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

488.

No: Almas       Temats: mīlestība

?←      2013. 18. oktobris 14:58:32

Vai mīlestība ir process vai stāvoklis?



Ābeļu Māte

 

            Vispirms vienosimies, ko mēs ar to domājam un saprotam, kad sakam vai dzirdam – Mīlestība. Sazinoties publiskā telpā, jāņem vērā apstāklis, ka mūsu sarunu vēro daudzi, katrs savā spēju, zināšanu vai samaitātības līmenī. Iepriekšsamaitājot (kā tas ir izdarīts ar lielāko daļu Cilvēku, un it īpaši ar jaunatni) Cilvēka priekšstatus, piepildot viņa apziņu ar jēdzienam svešu izpratni, viņu maldina tiktāl, ka vērojot notiekošo (arī mūsu sarunu), viņš visu uztver izkropļoti – tulko savu izkropļojumu veidā. Tā, labi domāts vārds var tikt uztverts par apvainojumu, pamudinājums par šķērsli, bet brīdinājums par motivāciju rīkoties. Visbiežāk tur, kur vajadzētu klusēt, domāt par dzirdētā, redzētā un sajustā nozīmi, izdarīt secinājumus un asimilēt pieredzi, notiek rezonēšana un pretargumentu izteikšana, kuros ir redzama tieksme saglabāt apziņu nemainīgā stāvoklī – neko nemācīties, bet mācīšanos imitēt ar tukšu pļāpāšanu un rosīšanos – „diskusijām”.

            Jebkurā gadījumā vārds „Mīlestība” katrā „nospiež kādu viņā iebūvētās sistēmas podziņu” un Cilvēks pieņem, ka ir sapratis, par ko runā novērotās sarunas dalībnieki. Tādā Ceļā vērotājs var nonākt vēl dziļākos maldos. Tādu jēdzienu satura nomaiņu pielieto visi masu apziņas manipulatori.

           

Ar to viņi vienmēr sāk.

           

Tāpēc vispirms paskaidrošu, ka Mīlestība nav seksualitāte. Seksualitāti savukārt nevajag sašaurināt līdz bērna fiziskā ķermeņa radīšanai Sievietes un Vīrieša fiziski – intīmo attiecību ceļā vai nostāties uz seksualitātes iznīcināšanas ceļa, to pārvēršot par baudas sasniegšanas līdzekli. Pēdējais vienmēr noved pie seksuālās funkcijas sākotnēja hipertrofēta izkropļojuma un pārsātinājuma, kas beidzas ar priekšlaicīgu seksualitātes apsīkumu.

            Seksuālas attiecības ir Sievišķās un Vīrišķās sākotnes (dvēseļu un ķermeņu) sadarbībā notiekošā formu radīšana.

            Jebkura novērojamā forma, parādība, ideja, emocionālā kustība, mākslas darba saturs un ietērps, valoda un tehniskais izgudrojums – viss, kam vien ir jebkāda forma, ir dvēseļu un Saprātu (tur, kur Saprāts ir dvēsele un ķermenis) seksuālo attiecību – mijiedarbības rezultāts.

            Savukārt seksualitāte ir formu radīšanas spēja.

            Šādas spējas trūkums (neauglība) ir smagu Gara slimību vai noziegumu pret Mīlestību sekas. Tāpat neauglīgi ir arī Cilvēces atkritumi. Pie tam, neauglība ir jāsaprot visplašākajā nozīmē. Kultūras pagrimums ir augstākā neauglības forma – nespēja būt kontaktā ar Kosmosa Radošajiem spēkiem un struktūrām, kas tad arī ir Garīgās tumsas aktīvā forma. Pasīvā tumsa ir negatavība radošam darbam – seksualitātes trūkums – nenoformētība – nekādība – savdabības (noteiktas polaritātes) trūkums – remdenība – kompromisu kompromisi – katru radošu sākumu (polarizāciju) apkarojoša haotiska turbulence, kura gūst apmierinājumu pati savā nekur virzībā. Visiem skatāms abu tumsu piemērs ir ES un tās struktūru darbība. Tur, kur reiz iekustināta darbība tālāk turpinās bez Mīlestības saturā, šī darbība iegūst graujošu dabu un ir vērsta uz agrāk radīto formu un parādību noārdīšanu. Tādā kārtā ES ir Eiropas dzīves noārdīšanas mehānisms un process.

            Visas spējas to darbībā mēs apzinamies kā tieksmi. Tāpēc savu seksualitāti tās darbībā mēs sajūtam kā seksuālo tieksmi – tieksmi pēc seksuālas darbības – būt radošā mijiedarbībā ar pretējo dzimumu, kam līdzi nāk tādas darbības izraisīta bauda – piepildījuma (polaritāšu līdzsvarojuma) sajūta.

           

Jebkura forma ir kādu augstāku spēku sadarbības rezultāts.

 

            Savukārt Mīlestība ir radošā stāvoklī, attiecībās un procesā esamība – enerģijas forma un telpas kvalitāte (attiecīgi arī telpas diferenciācija – telpa kā tāda), kura notur Visumu un katru TĀ elementu radošā stāvoklī. Esamība, kvalitāte (spēja) un uzturošā (darbīgā) enerģija ir viens vesels.

            Enerģija ir Telpa un Process, kurā tā darbojas, tāpat kā Telpa ir Enerģija un Process, kuri to iezīmē – raksturo, bet Process ir Enerģijas un Telpas manifestācija (veids, kādā tā vai tie sevi atklāj). Process vai Laiks ir viens un tas pats, aplūkots dažādos aspektos. Tieši tāpat Telpa, Enerģija un Process (Laiks) ir viens vesels, aplūkots dažādos aspektos jeb ietērpos, kur Telpa ir Absolūtā parādība, bet Enerģija, Process un Laiks ir Telpas diferenciācijas (parādīšanās veidi) – kvalitātes.

 

Telpa ir nemitīgi mainīga un eksistē (dzīvo) tikai mainībā.

Esamība ir kustība.

            Kustība ir Dzīvība.

            Kustība ir Dzīvības Esamība.

            Dzīvība ir Esamība darbībā.

            Esamība Radošā darbībā ir Mīlestība.

            Augstākā Dzīvība ir Mīlestība.

            Mīlestība ir Dzīvības Esamība un Dzīvības Radošā darbība

 

            Tāpēc Mīlestība ir atrašanās nerimstošā Radošā darbībā.

            Tāpēc Mīlestībai ir vieta katrā telpā, neskaitāmi darbības veidi, ceļi un formas. Tā kā viss ir redzams savos augļos, kuros tas ietērpjas, tad viss radošās darbības rezultāts (jo ir arī procesu atkritumi un augļu pretmeti – ēnas – kloni bez satura) ir Mīlestība.

            Līdz ar to, Mīlestība ir reizē stāvoklis un process, un tā gala rezultāts. Tur, kur ir Mīlestība, tur ir tās tieksme un spēja darboties, kā arī tās augļi. Tur, kur ir augļi (koku būs pazīt pēc augļiem), tur ir Mīlestība un tās darbība, kurā redzam tieksmi.

            Tur, kur šī tieksme notiek caur polaritāšu mijiedarbību augļu radīšanai (Mīlestība nevar būt neauglīga – neauglība ir Mīlestības neesamības zīme), tur parādās seksualitāte un tās tieksme. Tā kā Mīlestībai nav ieguvuma raksturs (tā nevar būt un tikt vērsta uz kāda sava labuma gūšanu, bet ir vērsta uz Esamības Radīšanu un uzturēšanu), tad no tās nevar izrietēt tieksme iegūt, gūt baudu. Mīlestība ir tikai tur, kur tiek meklēts kāds, kam to veltīt. Pie tam nav svarīgi, kas ir tas, uz ko to vērst, jo viss Radošās darbības rezultāts – akmens, augs, dzīvnieks, Cilvēks un citu saprātīgo būtņu un Radošo Enerģiju ietērpi ir pati Mīlestība.

            Radītājs ir Telpas radošais stāvoklis un process – Mīlestība. Radītājs ietērpjas savas darbības augļos. Tāpēc, Mīlot katru radošās darbības augli, mēs mīlam Radītāju. Tāpēc Mīlestība uz Radītāju ir visu viņa Radīto būtņu mīlēšana. Mīlestība uz Radītāju ietērpjas (izpaužas) kā Mīlestība uz Dzimteni un Māti, kura Cilvēka jūtu pasaulē ir redzama Taisnīguma (Goda) jūtu veidā.

            Mīli to akmeni, augu, dzīvnieku un Cilvēku, kuru Tu vari savā saderībā un sapratnē Mīlēt, un Tu esi Mīlestības stāvoklī un Procesā. Radītājs (Mīlestība) iemiesojas – „mīl” visus savus Radošās darbības augļus, bet Cilvēks pēc savām spējām. Mīlestība ir talants, kurš ir jāpilnveido un jāattīsta darbībā. Tie, kuri ir vairāk strādājuši Mīlestības spēju attīstīšanai, ir ar lielāku Mīlestības spēku un pielietojuma plašumu apveltīti. Viņi vienmēr atradīs kādu, kaut ko, ko Mīlēt un apveltīt ar savas Mīlestības darba augļiem. Mīlestības jūtas rosina katra Cilvēka radošos spēkus un tieksmes. Tāpēc tur, kur ir jūtu audzināšana, tur nav vajadzīgas attīstošās rotaļas un nodarbības bērnu radošo spēju attīstīšanai. Pateicības, Pienākuma, Atbildības, Taisnīguma, Varonības, Biedriskuma un Brālības Jūtu audzināšana ir labākais radošo spēju attīstīšanas līdzeklis.

Sevišķs un augsti vērtējams Mīlestības veids ir Dzimtenes un Mātes Mīlestība, kādu izjūt to bērni. Tā ir beznosacījuma Mīlestības, Pieņemšanas un Pateicības jūtu triāde. Beznosacījuma Mīlestība, Pieņemšana un Pateicība ir Taisnīgums, bet Taisnīgums, Mīlestība un Varonība ir augstākais jūtu vainagojums – Cilvēka Gara Vainags.

Tomēr Mīlestība kā Radošo Spēku darbība nekad nevar rast savienību ar Radīšanas atkritumiem un radības ēnām. Pieaugšana Mīlestībā ir visa veida attālināšanās no atkritumiem un radības ēnām. Mīlestības vēršana uz atkritumiem ir Garīgas nepilnvērtības vai slimības zīme, Mīlestības Radošo Spēku un Radītāja zaimošana, kas ved pie neauglības. Tie, kuri neciena Mīlestību un nav spējīgi to pielietot atbilstoši tās dabai, zaudē Kopību, izklīst un izmirst. Tie zaudē Gara Vainagu, jūtu triādi, dzimst Garīgi akli bez Mīlestības izpausmes spējām, un iegrimst autismā. Autisma pakāpes ir triādes zaudēšanas pakāpieni. Autisms ir kopības zuduma galējais stāvoklis un Mīlestības zaimošanas sekas.

 

            Radošās kopības stiprums ir Mīlestības daudzuma Rādītājs.

            Tikai darbība Mīlestībā dod labumu nesošu augli.

 

Pati radošajā kopībā esamība nes augļus. Mīlestības uzturēšana ir Kopības uzturēšanas process. Tāpēc seksualitāte ir specifiska kopības forma, kura nes katrai seksualitātes formai atbilstošos augļus, bet nav pati Mīlestība. Mīlestība ir seksualitātes izcelsmes Avots un cēlonis, tāpat kā Ābele ir ābola izcelsmes cēlonis. Āboli ir īslaicīgi – rodas un zūd, bet Ābele ir vienmēr, tāpat kā ir Lielā Ābeļu Māte, kuras Esamība ir devusi iespēju būt visām Ābelēm un visām to šķirnēm pagātnē, tagadnē un nākotnē.

 

Lai dzīvo Ābeles Mīlestība!

 

 

                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa