Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

468.

No: Tautietes ārzemēs       Temats: Eiro ieviešana

?←      2012. 07. novembris 11:08:11

Kāda ir jūsu attieksme pret eiro ieviešanu? Vai varat komentēt pēdējo valdības lēmumu par to, un ko tas nozīmē mums, kas tagad strādājam ārzemēs?



(Mūlis un degošā kūts - turpinājums.)

 

Audz, bērniņ, audz!

 

            Visi runā par eiro ieviešanu, taču patiesībā ir jāsaka, ka izzūd lats.

To, kāda ir lata izzušanas (kas ir eiro ieviešanas vēsturiskā jēga) būtība, vislabāk var saprast, ja atceramies, ka nupat, 18.novembra priekšvakarā ir pieņemts lēmums atteikties no ieraksta pasē par piederību Latviešu tautai. Atkal met atraugu diskusijas par himnas nomaiņu – atkal Cilvēka stājā turošo „Dievs, svētī Latviju” grib mainīt pret kādu jestru ziņģīti. Tā ir tendence – atteikties no visa, kas apliecina Latvijas esamību. Tas nozīmē, ka Jums, mīļā tautiete, nebūs uz kurieni atgriezties – tādas Latvijas (mūļuprāt) drīz vien vairs nebūs. Mūļi, brēkājot par krievošanas un no Krievijas nākošajām briesmām, „Europas projektu” kontekstos klusiņām iznīcina visu, kas vien ir latvisks un latviskumu nesošs.

Mūļi rullē!

Mūļi fano par ASV!

Mūļiem lielākā interese ir par to, kas notiek ASV!

Mūļu orientieris un visu lietu mērs ir ASV!

Mūļi ASV prezidenta vēlēšanas pārdzīvo kā savas!

Mūļi 18.novembrī dejo līnijdejas.

Mūļi staigā golferu micītēs un kovboju platmalēs.

Mūļi visu laiku grib „justies kā amerikāņi”.

Mūļi cenšas atbrīvoties no visa, kas viņiem atgādina to, ka viņi ir latvieši, tāpat kā kādreiz viņi gribēja būt vācieši. Tādus tad saukāja par „kārklu vāciešiem”. Šie tad nu tagad būtu „alkšņu angļi” vai „balanda amerikanus”?

Mūliskajiem senprūšu pēctečiem ir kauns būt tiem, kas viņi ir. Viņi grib tērpties svešās spalvās – nu kaut vai palīst zem svešiem lesbietes brunčiem vai ielīst melnā caurumā. Tie, kuri kādreiz, kļūdami par laupītājiem, atteicās no savas tautas un kultūras, to dara atkal, atkal un atkal. Tauta, kultūra un virsvadība ir Mūļu lielākais ienaidnieks – viņu mūliskuma atgādinātājs.

Tā ir diagnoze un pašiem sev izrakstīts spriedums.

 

***

 

Ir īsta vēsture un neīsta – mākslīgi, ārēji, manipulatīvi veidota pseidovēsture.

Īsta vēsture ir dabisko Cilvēka iekšējo un sabiedrisko attiecību attīstības procesu iekšējā jēga – saturs, kurš slēpjas aiz ārējās notikumu čaulas.

Pseidovēsture ir dabisko attīstības gaitu kropļojošu ārēju – apskatāmajai sistēmai un tās evolūcijai svešu ietekmju radītu notikumu jēga un iekšējais saturs, kurš slēpjas aiz ārējās notikumu čaulas.

Katrs Cilvēks, tāpat kā sabiedrība kopumā, ir sintētisks organisms, kurā atšķirīgu orgānu un sistēmu veidotas fiziskās daļas ir savienotas ar tikpat atšķirīgām psihiskajām un Garīgajām daļām. Katram orgānam, sistēmai un savienotajai daļai ir savs dzīves ritms, vajadzības un tieksmes. Tāpēc, lai to visu noturētu vienā veselumā, ir vajadzīga kopīgo dzīves jēgu – labumu uzturoša vadība. Šī vadība uztur savstarpējo derīgumu. Ar to dabiskā – īstā vēsture atšķiras no pseidovēstures.

Savstarpējā derīgumā zemākais kalpo augstākā interesēm, bet augstākais rūpējas par zemākā labklājību. Pseidovēsturē ar manipulatīvu ietekmju palīdzību kādu sistēmas daļu vai visu sistēmu piespiež sākt darīt to, kas nav šīs sistēmas iekšējās dzīves jēgas – derīguma robežās. Pseidovēstures manipulatori nekad nerūpējas par Cilvēka vai manipulētās sabiedrības labklājību. Viņi to izmanto tikai un vienīgi savu savtīgo – sistēmai svešu mērķu sasniegšanai.

Īstajā vēsturē katra rīcība – notikums nāk no pašas sistēmas būtības – uzturēt visu savu daļu labklājību. Augstākās – vadošās daļas tādā veidā realizē savu vēsturisko misiju – turpināt kultūras tradīciju, veicināt tās dzīvīgumu un savlaicīgi papildināt to ar tradīcijas gultnē esošām pilnveidojošām idejām un ierosmēm. Zemāko daļu dzīves impulsi un reakcijas nāk no šo daļu būtības, iepriekšējās vēstures gaitas un agrāk asimilētajām vadības ierosmēm.

Pseidovēstures manipulatori atdala zemāko no augstākās vadības, apelējot pie zemāko daļu pragmatiskajām – zemākajām eksistenciālajām interesēm un sagrozītas romantikas – pseidomītiem. Vēlāk no zemākās daļas censoņiem veido zemākās daļas ideālus nesošu un propagandējošu pseidointeliģenci un svešai varai iztapīgu pseidovaru – vadību. Pseidovēsture vienmēr tiek veidota ar to cilvēku rokām, kuru iekšējais dvēseliskais saturs tālu atpaliek no viņu pretenzijām uz darbībām, kuras viņi šīs atpalicības dēļ nevar veikt.

Īstā vēsturē vienmēr ir iekšējā augstāko daļu vadība, kura nāk par labu visam kopumam.

Pseidovēsturē vienmēr ir ārējo spēku manipulācijas, kuras sašķeļ kopumu un tā daļas manipulē savās interesēs.

Tā kā vēsture ir notikumu iekšējais saturs, kurš, neskatoties uz ārējo notikumu šķietamo pretrunīgumu, paliek nemainīgs visā vēstures plūdumā, (ir notikumu kopsaucējs), tad vēstures būtība tiek paskaidrota caur Mītu. Mūsdienu cilvēku apziņā ir izkropļota Mīta jēdziena būtība. Tagad mītam piedēvē melīga vai patiesībai neatbilstoša izdomājuma dabu. Tomēr tā nav – mīts ir tāds Realitātes izklāsts, kurā uzsvars tiek likts uz simbolu mijiedarbību ar notikumu izpratni kolektīvās apziņas līmenī, kam pakārtojas personiski individualizētā apziņa. Mīts pilda divas funkcijas:

•           Mīts sniedz ieskatu vēstures gaitā.

•           Mīts apvieno vienā veselumā atšķirīgās cilvēciskās būtnes vai sabiedrības daļas, ļauj katrai daļai saprast, samierināties un apvienoties ar citām – turpināt iesākto vēsturisko gaitu – apvieno iepriekšējo kultūras tradīciju gultni ar ierosmēm un vienlaicīgi sargā no svešām manipulatīvām ietekmēm.

 

Pseidovēstures manipulatori manipulē ar pašu radītu pseidomītu palīdzību, kuri aizstāj patiesās vēstures mītus ar citiem – vēsturi kropļojošiem, to neīsti atspoguļojošiem un tai svešā gultnē ievirzošiem. Radot pseidovēstures mītus, tiek radīta jauna vēstures gultne, ar kuru aizstāj sabiedrības īsto – dabisko vēstures gultni, un tā iegūst iespēju veidot notikumus, kādi nebūtu iespējami dabiskajā vēstures gultnē. Tādā kārtā Īsto vēsturi no pseidovēstures varam atšķirt pēc šīm trim pazīmēm.

Pirmā ir vadība vai manipulācija.

Otrā ir kopīgais labums vai pretnostatījums sašķeltībā.

Trešā ir mītu kalpošana pašas sabiedrības vai svešām interesēm.

 

Katra Cilvēka dzīvē ir mīts, kurā viņš par sevi stāsta citiem un kuru viņš pats sev ir pieņēmis par savas vēstures gultni. Tas ir tas, kā viņš saprot sevi, savu rīcību un notikumus ap sevi, vai kā viņš vēlētos tos redzēt un pasniegt citiem. Mīta robežās atsevišķi notikumi var tikt neuztverti, ignorēti vai sagrozīti kā tīši, tā netīši, bet tas vienmēr notiek esošā mīta ietvaros un tā uzturēšanai, kurā nav svarīgas daļu saskaņas, vai, tieši otrādi – to pretrunīgums. Galvenais ir, lai mīts turpinātu savu plūdumu savā dabiskajā gaitā. Upe vietām ir šaura, vietām plata, te ātra, te lēna, te sekla, bet tur pilna dzelmēm un tajās esošajām siekstām, līkumo pa labi un pa kreisi, bet brīžam pie kāda nosprostojuma pavisam nostājas, tomēr tā vienmēr ir tā pati upe.

Tikai tad, kad tā ir ievadīta citā – mākslīgi veidotā gultnē, kura upi noved citā, no dabiskā tecējuma atšķirīgā vietā un apstākļos, tā ir jau cita Upe. Ja tādas upes tecējumu atbrīvo no mākslīgiem manipulatīviem šķēršļiem (pseidomītiem) un ļauj tai atgriezties tās dabiskajā plūdumā, tad tā atkal ir tā pati Upe. Tur, kur ir notikusi manipulatīva iejaukšanās, Upe sadalās divās daļās – redzamajā neīstajā kanālā (novadgrāvī) un īstajā, citiem neredzamajā Pazemes Upē, kura turpina savu īsto gaitu, lai vēlāk atkal izlauztos virspusē tur, kur ir tās īstā vieta un plūdums. Tieši tāpat jāraugās uz sabiedrību, tautu un Kultūru dzīves plūdumiem (Upēm) un to mītiem.

Visa Latvijas vēsture (kura, pēc vēstures mācību grāmatām spriežot, it kā sākas ar m.ē. 12.gadsimtu), tāpat kā Eiropas un Eirāzijas, pasaules „vēsture” ir viens liels pseidomīts, kurš ir izveidots vienas noteiktas ideoloģijas un tās veidotās „zinātniskās” pieejas kanālam – Cilvēces attīstības vēstures skaidrojuma uzturēšanai. Visa Latvijas „vēsture”, kādu to pasniedz, ir Ēzeļu pseidomīts. Ja uz to paraugās pietiekami vispārināti, tad tas ir žīdu „raudu mūra” latviskots „vaimanu mīts” – no pasaules vēstures konteksta izrauts gabals, kurš kaut kā savieno kā no gaisa nokritušo „vācu” un baznīcas klātbūtni un to grēku darbus mīļo un labo – balto un pūkaino „zemnieku tautas” Ēzelīšu mocīšanā. Tai pat laikā tas kautrīgi apiet pašu Ēzelīšu „nokrišanu no gaisa” tieši šajā vietā pie Baltijas jūras, vien kaut ko nočukst par prūšiem, leišiem un latviešu ciltīm, to radniecību un savām indoeiropeiskās kultūras saknēm. Melots jau nav – lielākajai daļai tautu Eiropā ir indoeiropeiskas saknes. Tomēr tas nekā neizskaidro, no kurienes te uzradās šīs trīs „brāļu tautas”.

Ēzelīši apcer savu verdzību tajā, kur to saskata – ārējos notikumos, neaizdomājoties (nevēloties redzēt) par savu iekšējo verdzību – vergu dabu, vergojot saviem netikumiem, kuri ir piesaukuši, ieviesuši un uzturējuši ārējo atkarību no pašu piesauktajām vēsturiskajām realitātēm. Savas nebrīves cēloņus tie saskata visā – ģeogrāfiskajā novietojumā, stiprajos kaimiņos, viņu savstarpējos karos – visā tajā, ko citas tautas sauktu par Dieva dāvanām un savu panākumu atslēgām. Savas nebrīves važas viņi nesaskata tajā, ka viņu Ideāli vienmēr ir bijuši pārāk piezemēti, mērķi sīki, bet Debesis tik zemas, ka, Ziemeļmeitu lūkojot, tajās var karoti iespraust.

Ēzeļi vienmēr ir apraudājuši savu vēdera brīvību, bet nekad nav cēlušies Gara brīvības spārnos. Tieši otrādi – vienmēr ir izsmējuši un noskauduši zemē tos, kuri ir uzdrošinājušies mūzu pavadībā sēsties Pegaza mugurā. Ēzeļi domā, ka Gara dzīvei ir kāds sakars ar pirti, miesas labklājību, bērnu dzimšanu, labiem ienākumiem vai dvēseles komfortu siltu čību omulībā – labu zarnu darbību, sēžot vienu stāvu augstāk par savu kaimiņu.

Nevienā sevi cienošā tautā viņas Lāčplēsis nebūtu alus bundžas saturs. Tieši tā ir šīs ēzeliskās dvēseles tilpuma un vēsturiskās vērtības zīme.

Puslitrs alus.

15 minūtes vēderā.

Izkaušanās radu godos.

 

 

***

 

Baltijā nākas runāt par divām vēsturēm – diviem Mītiem – divām Upēm un to gultnēm.

Pirmā ir Baltu Teitoniskā vēsture, kādu dzīvoja šeit ienākušie protogrieķi – ķelti, kuri te somugrisko tautu pierobežā uzturēja Ārisko kultūru. Tā ir senā Baltu kultūra un tās vēsture – šīs vēstures mīts, un tagad jau tā Pazemes Upe, kura lauztin laužas virszemē – pienācis tās Saules Laiks.

Tam mežonīgi pretojas Ēzeļu un Mūļu mīts. Ne velti tas piesauc savas ideoloģijas dogmas un svin tumsas, netīrības, analfabētisma un māņticības gadsimtu – viduslaiku svētkus. Cita nekā – par tiem agrāka, gaišāka, zinošāka, cēlāka un tīrāka – starojoša jau tiem nav ko svinēt. Ēzeļu vēsturē nekā tāda nav.

 

- Un ko tad viņi svinēs?

- Varbūt tiks svinēts helovīns, Briseles augstā komisāra vizīte vai ASV prezidenta uzruna?

- Vai varbūt viņi svinēs „Tumsas puķes”, „Ugunsgrēka”, „Intrigantes” vai kāda vampīra ierašanās kārtējo sēriju?

- To, ka vienmēr ir kāvušies savā starpā un kāvuši viens otru no abām frontes pusēm?

- Vai to, ka vidzemnieki un rīdzinieki ar kuršu piepalīdzību nopostīja zemgaļu Sidrabeni?

- To, ka zemgaļi „Saules kaujā” apkāva kādu daļu livoniešu, vidzemnieku un latgaļu?

- Kādu uzvaru cilšu karos par tiesībām apsaimniekot bišu kokus?

- Veiksmīgu sirojumu kaimiņu novadā?

- Savas ēzeliskās konkurences spējas pieaugumu sacensībā ar tādiem pašiem Ēzeļiem?

 

 Viņiem patiešām baznīca un „vāci” atnesa ja ne kultūru, tad vismaz jel kādas cilvēciskas sadzīves un sabiedriskas organizētības normas.

Otra vēsture – tās gultne un mīts ir šeit 7.gs. ienākušo no Britānijas un Skandināvijas padzīto laupītāju baru – „senprūšu” dzīves notikumi, kuri līdz kādam noteiktam brīdim atradās savā dabiskajā gultnē un plūdumā.

Pirmā ir Zirgu vēsture un Zirgu Mīti, bet otrā ir Ēzeļu vēsture un Ēzeļu mīts, kurš pārklājis (daļēji aizguvis) Zirgu Upes plūdumu un viļņojumu. Zirgu brīvības Mīts ārēji (attāli) izskatās pēc Ēzeļu patvaļas (izdabāšanas iekārēm) mīta, tāpēc tas piesavinās sev derīgās Zirgu Mīta daļas un sagrozītā veidā tās integrē savos Ēzeļu Mītos.

Te nu nākas runāt par diviem Ēzeļu mītiem. Pirmais ir viņu patiesās dzīves mīts – neizglītotu un apkārt notiekošā nesaprotošu zemnieku – vēlāku pilsētnieku mīts, bet otrs ir manipulatoru vēlāk veidots pseidomīts. Šis pseidomīts mēģina krustot Zirgu ar Ēzeli – Baltu ar „senprūsi”, tā iegūstot pretdabisku Mūli – „Latviešu cilšu, klaušu laiku mocību un jaunāko laiku brīvās Latvijas vēsturi”.

Šī „vēsture” ir paņēmusi Ēzeļu interpretētus Zirgu ideālus un saglabājusi Ēzeļu vaimanu mītu, kurā šīs vaimanas vieno visus laikus no 12.gs. līdz mūsu dienām. Mainās pātagas turētāji un cilātāji, bet nemainās burkāna saturs un attālums no Ēzeļa mutes, tāpat nemainīgas ir uzpūtīgā Ēzeļa domas par savu „izcili kulturālo” dabu, kura viņu „paceļ pāri visām citām tautām” – tipiski žīdisks komplekts ar čigānisku elementu piejaukumu – „senprūsiskais ieraugs”. Tai pat laikā ir dziļdomīgs klusums par laiku līdz 12.gadsimtam. Tas laiks un tā darbi nekā neiekļaujas tagadējā „vaimanu mītā” – tas atņem vaimanu jēgu, jo saka – ko sēsi, to pļausi.

 

***

 

Anglosakši, veidojot sev patīkamu kolonizējošu un valstis novājinošu pseidovēsturi, talkā ņēma arī pseidomītu veidošanu tām Eiropas tautām, kuras pakļāva savām manipulācijām – vājināja vai izmantoja citu vājināšanai. Pseidomītu veidošanu vienmēr sāka ar „jaun(etniskā vienība)” kustības radīšanu, tās „vaimanu mīta” aktualizēšanu un kultūras pretnostatīšanu citām, un teritoriālu pretenziju izveidošanu. Katra tāda pseidomīta mērķis bija esošo valstu vājināšana, sašķelšana un sagraušana vai pakļaušana savai kontrolei, ar mērķi tās vēlāk izmantot pret kādām citām valstīm.

Latvija nebija izņēmums. Tāpat tika inspirēta Jaunlatviešu kustība. Tāpat, kā tās sastāvdaļa, vēlāk šī pseidomītu gultnē tika mākslīgi izveidota it kā kādreiz esošās reliģijas atjaunojums – pseidoreliģija – „dievturība”, kura tagad strauji pieņem savu īsto vulgāras māņticības un lēta šamanisma formu. Tāpat notika latviskuma pretnostatījums krieviskumam – kādas īpašās latviski ēzeliskās kultūras atšķirību meklēšana un akcentēšana, kuras to iezīmēja it kā atšķirīgu no krieviski ēzeliskās kultūras.

Pilnīgs absurds – visi kultūras darbinieki, mūziķi, gleznotāji un skolotāji mācījās vienās un tajās pašās mācību iestādēs, pie vieniem un tiem pašiem profesoriem, sekoja tiem pašiem ideāliem un atšķirīgos rokrakstos risināja vienas un tās pašas problēmas – nesa to pašu saturu. Kultūra nav forma. Kultūra ir formas saturs – tie savdabīgie ierobežojumi, kuri formē vēstures gaitu. Kultūra ir Vēstures krasti un zem ūdens neredzamā gultne, kura saviļņo Upi. Par kultūru atšķirībām var runāt tur, kur ir reliģiju atšķirības. Ir Druīdu kultūra, budiskā, vēdiskā, sintoiskā kultūra un daudzas citas pseidokultūras, kuras nav kultūras pēc savas iekšējās dabas. Tas, ko uzdod par atšķirīgām kultūrām, ir tradīciju (dialektu) atšķirības vienas kultūras (valodas) dzīves aspektos. Kultūras aspekts – tradīcija pielietojumā ir tā pati kultūra citā skatījumā un materiālā, bet ne kāda cita kultūra.

Tika sildītas separātisma tieksmes un, izdevīgā brīdī, Krievijas vājināšanai arī izmantotas. Pēc „vairumnieku” („boļše” ir vairāk - demokrātija), tātad „demokrātiskā” apvērsuma Krievijā, Latvijā tika atrasta saujiņa marionešu, kuras piekrita Anglijas mudinājumiem radīt latvisko Mūli – pasludināt angļu interesēm kalpojošu „neatkarīgas” Latvijas valsts dibināšanu.

Mūli tāpēc, ka Ēzelis – vergs ir pašā Ēzeļa būtībā, bet Zirga brīvība ir Zirga būtībā. Ēzelis, savu brīvību pasludinājis un staļļa daļu privatizējis, nekad nevarēs vadīt savu dzīvi atbilstoši Zirga dabai un brīvībai – sadarbībai, savstarpējai kalpošanai un derīgumam, vadībai. Ēzeļa daba Mūlī vienmēr tam liks palikt savu iegribu pātagas un burkāna vergam. Ēzeļi iedomājoties sevi par Zirgiem (brīvībā) esam, nekad nevarēs dzīvot Zirgu dzīvi, tāpēc, ka ir un paliek tikai un vienīgi Ēzeļi, lai arī kādas deklarācijas un proklamēšanas taisītu. Tāpēc Anglija, Ēzeļiem liekot rīkoties kā Zirgiem, izveidoja sev paklausīgu Mūli.

Arī visā tālākajā, kā bermontiādē, tā vēlāk līdz mūsu dienām šis Mūlis vienmēr palika paklausīgs anglosakšu darba lopiņš, kurš kalpo Krievijas vājināšanai. Protams, ka arī mūsu dienās neauglīgais Mūlis uzvedas kā Mūlis – nekas jēdzīgs tur nesanāk no tās brīvo Zirgu dzīves – brīvības, neatkarības (kuru nesaprot un neprot izmantot) un kultūras autonomijas, kuras vietu aizpilda visi rietumu mēsli un atkritumi. Bez „krieviski impēriskajiem padomju laiku spaidiem” palikusi, šī tautiņa tūlīt pat steidzīgi izmirst un izklīst svešumā.

Uz jaunlatviskā pseidomīta bāzes tiek veidoti citi pseidomīti par „brīvās Latvijas” vēsturi un kultūru. Tagad tāpat tiek veidoti „latviskās folkloras” un „dzīvesziņas” pseidomīti, kuros ASV speciālistu vadībā, atrauti no pasaules Garīgās Kultūras Avotiem un tradīcijas, bezjēdzīgā murgā sapiņķē visu, kas nu kuram prātā ienāk. Uz viena plaukta kopā ar visaugstākajām vērtībām saliek saslaukas, gružus un atkritumus. Rosīgie darboņi veido pseidomītus pēc savas saprašanas, ģīmja un līdzības. Lieki piebilst, ka arī to veido tie paši padomju laika censoņi un bez darba palikušie dažādu nozaru un valsts aparāta darbinieki, pat savecējušas aktrises.

 

Mīti palīdz dzīvot.

Pseidomīti maldina, ieved strupceļā – noplicina un galarezultātā vājina sazombēto Cilvēku un kolektīvo apziņu – atņem radošo dzīvību.

Pseidomīti ir mūlisms.

 

***

 

Ja ekonomikas jomā eiro ir kā plāksteris mironim, tad sabiedriskajās attiecībās tas ir pilnīgi pretēji – eiro ieviešanas galvenās graujošās sekas nāks tieši pār Jūsu iekšējo pasauli. Ja ar visām iepriekšējām reformām tika iznīcināta tautas dzīves vide, tad ar eiro ieviešanu tiek sagrauta šīs tautas dvēsele (Tauta nav etnoss. Tauta ir sabiedrību veidojošais iedzīvotāju kopums).

Virspusē ir divas parādības:

1.      Par eiro ieviešanu esot jaunieši un jauni cilvēki ar augstāko izglītību (propaganda) liberālās sistēmas augļi.

2.      Aktīvajā sabiedriskajā dzīvē ienāk pēc 1990.gada dzimušie (realitāte),kuri ir tās pašas sistēmas augļi.

 

bet dziļāk ir apstāklis, ka katra Cilvēka apziņa sāk veidoties dzimšanas brīdī un tā brīža situāciju uztver par normu, kas šodien nozīmē postošu pretrunu kolektīvajā apziņā un šīs apziņas sagraušanu. Tā kā katra individuālā apziņa ir personalizēta kolektīvās apziņas daļa, tad kolektīvās apziņas sabrukums nozīmē arī katras individuālās apziņas vājumu.

 

Lai saprastu šo pretrunu un tās radītās sekas, mums ir jāatgriežas pie saviem Ēzeļiem.

 

Aiz katras Ēzeļu kustības un darbības ir pragmatiskas intereses, bet nekad tā nav romantiska trauksme. Ēzelis nedarīs neko, ja tas viņu netuvinās burkānam. Ēzeļi var būt „mākslinieki”, „mūziķi” vai „politiķi”, bet viņi vienmēr būs pragmatiķi – savas „mākslas”, „mūzikas” vai kāda cita ražojuma pārdevēji, kuri tā vārdā var arī iet politikā un veidot savai precei izdevīgus apstākļus – likumus, partijas un savienības. ES ir liela Ēzeļu un Mūļu kūts.

Ēzeļi vienmēr iebildīs pret to, ka kāds par velti dāvinās to, ko viņš pats grib pārdot, ja vien viņš nav izdomājis, kādu labumu sev gūtu no tādas „labdarības” vai „brīvprātības”. Aiz katras Ēzeļu separātisma vai savienībās stāšanās kustības ir prozaiski pragmatiskas intereses. Ēzeļiem nepiemīt Zirgu romantisms.

Zirgu mīta ietvaros nav iespējama eiro ieviešana.

Eiro ir Ēzeļu mīta interpretācija Mūļu izpildījumā.

Eiro ir Ēzeļa neatkarības izpratne.

Ēzelim būt neatkarīgam nozīmē grauzt vairāk burkānu un tad, kad (vienmēr) pašam gribas, nepieliekot pūles to audzēšanai. Tādas leiputrijas sasniegšanas vārdā Ēzelis ir ar mieru paciest kādas neērtības un īslaicīgi – „vēl šo mazo reizīti” papūlēties.

Latvietis līdz šai dienai visur iet ar „senprūsisko” – „Nost kungus – es pats gribu būt kungs”, „Mēs (paši) gribam būt kungi šai zemē” saukli mutē, bet ēzelisko dvēseli darbos – to vada „vagara vēders un kalpa prātiņš”.

Kungi ta’ kungi – lai jau būtu, bet ir liela starpība, ko ar to „kungu” domā viens vai otrs – Zirgs vai Ēzelis. Zirgam būt par kungu nozīmē uzņemties rūpes un atbildību par līdzcilvēku labklājību, bet Ēzelim tas nozīmē piekļūt burkānu kaudzei – naudai, mantai, sev patīkamu likumu rakstīšanai un to izpildei pēc sava kalpa prāta sava vagara vēdera priecēšanai un iekāres apmierināšanai. Ēzeļiem tas nozīmē biezo uzbiezēšanu un lieso liesēšanu.

„Brīvajā Latvijā” tas nozīmēja partiju ķīviņus, nabadzīgo un tobrīd badā mirstošo poļu un latgaļu nostrādināšanu par baltu velti, un pašiem katra vājākā kājām mīdīšanu. Ja žīds žīdu velk un stutē, tad katra latvieša pirmais gremdētājs ir kāds cits latvietis. Lai „pirmā Ēzeļu Latvija” nepajuktu pavisam, bija jānāk vienam Zirgam, Ulmanis vārdā, un jāiedibina te kaut kāda neliela Zirgu kārtība. Tagad āmurikāņi ir parūpējušies, lai šoreiz te neviens tāds Zirgs vairs parādīties nevarētu.

Tad, kad angļu darbības noveda pie Otrā pasaules kara ar visām no tā izrietošajām sekām Latvijai, tad nu visi atcerējās labos Ulmaņlaikus, un to vien tikai runāja, kā par savu brīvu Latviju, ar to domādami to, ka, lūk, Ulmaņlaikos visa esot bijis papilnam, bet tagad uz Krieviju izvedot, un to, ka okupanti te savas rūpnīcas saceļot (industrializē – investē, par ko tagad Saeimā un ministru kabinetā katru dienu spriež – kā dabūt šurp šos investētājus – ko vēl viņiem pārdot un kādus te uz dzīvi nomitināt), paši dzīvojot, mums mūsējo noēdot (Ulmanis to pašu mūsējo eksportēja – kas esot bijis labi) un kultūru baudīt neļaujot.

Tad katram bija skaidrs, ka krievi esot sliktie, latvieši – labie, bet zālīte viszaļākā ir tur, rietumos – tūlīt pat aiz šī pagalam neciešamā žoga, kurš mūs pie šīs mīkstās jaukās zālītes – oh, sorry – burkāniem nelaiž. Tad katram Ēzelim bija skaidrs, ka te žoga šajā pusē ir visi dadži, bet viņā pusē tik burkāni vien, tik burkāni vien, un, ja nu kaut kādas smiltiņas arī pieķērušās, tad mēs jau būsim tie gudrākie un visus vagarus ap stūri apvedīsim.

Mēs, padomijā rūdītie Ēzeļi!

Padod tik šurp to neatkarību!

Tad tik mēs pasaulei rādīsim, kas ir letiņi!

Tad tik mēs bariem un pilniem milzu kuģiem un lidmašīnām uz savu dārgo dzimteni nu atpakaļ brauksim, un te savu kultūru godā celsim!

Mēs paši būsim kungi šai zemē!

 

Labs burkāns Ēzelim.

Ne nu cēla, ne rādīja, ne mājās brauca, ne kultūroja. Gaidīja lielu burkānu grozu katram priekšā noliktu, bet kad saprata, ka pašiem tik vien ir, kā Ēzeļa ambīcijas un skaļā balss, bet burkānu vagā pašiem būs jājūdzas Zirgu darbā, par ko lielu daļu Saeimā ietikt gribētāju no tribīnēm būs jānosper nost un „Amerikas onkuļiem” durvis jāparāda (kā ātrāk no Latvijas izbraukt), tad pakustināja ausis, žēli noīdējās, pagrozījās, pagorījās pa čakielu un, čemodānus sakravājuši, pulciņiem vien klidzināja uz Angliju, aizjūras zemēm prom – tur tomēr burkāni esot lielāki. Tā arī ir visa tā „no padomijas ļaunuma impērijas verdzības izkļūšanas” īstā būtība un aiz skaistajiem vārdiem slēptais īstais mērķis – naudiņa, skuķa pliknītis žurnālā, čučiņa, bohēmiņa un brīva vaļa uzspļaut savam tuvākam.

Tas, ko Ēzeļi saprot ar vārdu „kungs”.

Tas, ar ko Ēzelis vienmēr parāda, ka ir un paliek tikai Ēzelis.

Un te nu mēs esam nonākuši pie pretrunas. Pretruna ir starp vecajiem – „karstajiem” Ēzeļiem un jaunajiem - „remdenajiem”. Katra paaudze, nākot pasaulē to uztver kā normu – tajā esošo kārtību pieņem kā savu un to turpina. Šī – iesāktā ceļa turpināšana nodrošina paaudžu vienotību un jaunās paaudzes unikālo spēju integrēšanu esošajā sistēmā, tās turpināšanu, pilnveidošanu un stiprināšanu. Tas nozīmē arī kolektīvās apziņas kvalitāšu – sapratnes, niansētības, dzīvīguma un vēsturiskā dziļuma – pieredzes pielietojamības spēju – saprātīgas rīcības pastāvīgu pieaugumu.

Tādā ceļā tauta kļūst gudrāka un dzīvotspējīgāka, bagātāka un kuplāka.

Taču 90-tajos gados notika straujš pagrieziens. Dzimstošā paaudze, pieņemot to par normu, virspusēji saglabājot veco „karsto” Ēzeļu tieksmi pēc „kungošanas”, savā dziļākajā būtībā to redzēja pilnīgi citādi – „vēsi”.

„Karstums” vai „vēsums” ir attieksme pret šo zemi un notiekošā vērtējumā.

Ja vecie „karstie” gribēja paši būt kungi šeit, tad jaunajiem „vēsajiem” ir vienalga kur „kungot”, ja tikai var „kungot” vispār. Ja vecie pārdzīvo par svešo kungu „kungošanu”, tad jaunie no tā neko lielu neiztaisa. Tā vēl būtu pusbēda. Jaunie „vēsie” Ēzeļi tikai turpina savu veču iesākto kārstīšanos pēc Rietumu labumiem – tajā viņi ir vienprātīgi ar vecajiem, bet vecie gribēja tos labumus šeit. Jaunajiem tas nav svarīgi. Galvenā atšķirība ir novērtējumā, prasībās un izglītībā.

Vecie ir baudījuši labu (kaut arī nenovērtētu) izglītību, bet jaunie ir apmuļļāti nekur nederīgajā. Jaunajiem ir pilnīgi sazombētas smadzenes – viņi pieņem par labu to, kas viņus nobeidz. Vecie notiekošo vērtē negatīvi, bet jaunajiem liekas, ka viss notiek kā tam ir jānotiek – tāda ir modernā pasaule – augs un attīstīsies viņu leiputrija – jaunās tehnoloģijas, kas ir jauno „vēso” burkāni, banāni un čuča.

Galvenā plaisa „pilsoniskās sabiedrības” apmiglotajā un narkotizētajā kolektīvajā apziņā iet pa šo – novērtējuma un mākslīgās – virtuālās realitātes līniju. Tas, kas vieno visas paaudzes un visus cilvēkus, bērnus, vecākus un visas dzīvās būtnes, ir visu esamība vienos un tajos pašos Dabas likumos, ritmos un to veidotajā pasaulē. Tajā Saule spīd visiem, lec vienlaicīgi kā tēvam, tā mātei un bērniem. Apkārt ir tā pati vasara, rudens vai ziema.

Rainim un visiem līdz šim Indulis bija latvietis, bet Ārija – vāciete. Tas, ka viņa ir vāciete, bet viņš – latvietis, sev līdzi nes visas abu tautu vēsturiskās attiecības un lugas saturisko vēsturisko mezglu. Rainis pieņem, ka visi skatītāji zin šīs attiecības un varoņu tikšanās brīža apstākļus. Tikai šajā Raiņa pieņēmumā un varoņu ienesto vēsturisko attiecību kontekstā luga ir jēgpilna tās skatītājiem. Ar to Rainis un skatītāji ir viens veselums.

Tagad Indulis var būt arī nēģeris, bet Ārija – bērzu slota, caur kuru psihiski vai kā citādi „apsveicami un atbalstāmi” slims režisors stāsta par „dzimumu lomu maiņas skaistumu”. Tagad katrs skatās savu seriālu, katrs runā savā valodā un domā savos jēdzienos. Tagad internetā nav rīta, vakara, pusdienas un pusnakts. Vairs nav attālumu un to radīto procesu ritmu un ilgumu. Viss ir visu laiku tepat, tagad – kā katrs grib, un tai pat laikā nekā.

Nosaukums ir tas pats, autors (it kā) arī, bet tagad starp tiem, kuri Indulim un Ārijai līdzpārdzīvoja līdz šim un tiem, kuri to skata tagad, ir nepārvarama plaisa. Viņi dzīvo dažādās pasaulēs uz atšķirīgām planētām. Lietojot vienus un tos pašus vārdus, viņi it kā saprot, ko saka viens otram, taču katrs runā par pilnīgi citu parādību loku. Pirmie par sevis radīšanu, bet otrie – par visa iznīcināšanu.

Mūsdienu tehnoloģiju un pseidomītu radītā brīvības ilūzija ir iznīcinājusi vienojošo un attieksmi veidojošo dabisko realitāti.

Ja vecāki, savu bērnu audzinot, varēja pamatot savu prasību un bērns to intuitīvi uztvēra, tad tagad tehnoloģiju radītā esamības virtualitātes ilūzija tieši to atņem. Virtualitātes ilūzija atņem cēloņu un seku saistības izpratni, bet iespēja būt, kur vēlos un reklāmas iestarpinājumi, raidījumu pārtraukumi pilnībā noārda dzīves plūsmas secīgumu – nav no rīta sākušās dienas nobeiguma vakarā. Ir tikai viens liels tagad kaut kā. Tādā pasaulē nav jēgas noteiktai kārtībai, noteikumiem (tos var mainīt) un, tātad, nav arī noteiktas notikumu jēgas – nav vēstures un mīta. Ir verdziskas dzīves bezjēdzība. Tukšums.

Tas atņem dzīves jēgu visam. Burkāns vairs nav burkāns – var arī pēc tā netiekties – var par to „necepties” – var būt „vēss” – atsaldēts. Tad nevajag būt „labam” – tad labāk un vieglāk (kā to ikdienā demonstrē TV un videospēlītes) būt cietsirdīgam – to var parādīt internetā. Labo īsā youtube klipiņā neparādīsi, bet riebīgo noskatīsies miljoni. Var kļūt slavens tikai ar moderna i-phone palīdzību vien. Ja agrāk cilvēki lasīja un vēroja ne vienmēr apsveicamus, bet tomēr reālos sasniegumos tapušus darbus – vājākais mācījās no stiprākā, tad tagad muļķi internetā skatās kā cits muļķis ākstās. Ir izzudusi pieredzes apmaiņas vertikāle. Muļķis mācās no muļķa.

Turpinot veco Ēzeļu ceļu jaunajos apstākļos, jaunie Ēzeļi ir nonākuši pilnīgi citā pasaulē nekā tā, uz kuru domājās ejam vecie.

Vienkārši vairāki apķērīgi Ēzeļi izveidoja jaunu zinātni – biheiviorismu, un ar tās palīdzību izdarīja tā, ka tagad visi burkāni vienmēr lido tikai pie viņiem, bet citiem astes, grozies kā gribi, vienmēr ir tikai pakaļā. Galvenā plaisa ir tajā, ka vecie – visa kolektīvā apziņa kā tāda, gāja uz vienu pasauli, kurā kaut vai Ēzeliski, bet valdīja dabas un auglības likumi, bet jaunie pieņem pretdabisko, ar ko pilnībā atņem šai kolektīvajai apziņai turpinājumu – kastrē Ēzeli un uztaisa neauglīgu Mūli.

 

***

 

Tam ir sekas.

 

Ir trejas tautas zudības zīmes.

 

Pirmā ir neturēšanās pie savas zemes (aizceļošana).

Otrā ir savas valodas neturēšana (svešvalodu runāšana).

Trešā ir vienprātības trūkums (domu klaidonība).

 

Tās varētu apvienot un redzēt kā kārstīšanos pēc sveša labuma un svešā celšanu augstāk par savējo. Tas ceļas no latviskās lielmanības, kura liek savu līdzcilvēku noniecināt. Noniecinot kaimiņu un vēloties viens otram uz galvas kāpt, nonāk pie līdzcilvēku tikumu un darba rezultātu pelšanas, kura savukārt visu apkārtesošo liek redzēt sliktāku kā tas ir patiesībā. Tur, kur, draudzīgi dzīvojot, varētu iztikt brangi, tagad, savstarpēji apspļaudoties, ir jādzīvo pēc sveša labuma skrienot. Lielmanība ieved atkarībā.

Ar to šī tauta beidzas kā tāda.

Ar to Lielie Mūļi piekļūst vēl neiztirgotajām vērtībām.

            Atteikšanās no lata iezīmē šo plaisu de facto, de iure un pieliek tai augstākās vērtības raudzi, ar ko padara nevērtīgu visu to, kas ir vērtīgs katrai tautai un ir tās esamības pamatā. Šī plaisa kolektīvajā apziņā sašķeļ veselumu. Ir tie, kas bija „līdz” un ir tie, kas ir „pēc”, un tie nav vieni un tie paši – tie nav savu vecāku turpinājums.

            Ja pirmais emigrācijas vilnis domājās gribam noteikti atgriezties Latvijā, bet otrais domājas to nemaz neatstājis, tad tagad šī plaisa atņem pašu atgriešanās vai te palikšanas jēgas būtību. Eiro ieviešana likvidē piesaisti vietai, likvidējot tautas kā tādas un kā veseluma esamību tās kolektīvajā apziņā.

Indivīda piesaisti vietai rada tautas saite ar savu zemi. Indivīds var būt saistīts ar noteiktu vietu tikai būdams saistīts ar tautu, kuras dzīves vieta ir šī zeme. Sašķeļot kolektīvo apziņu, likvidē tautu un indivīdu piesaisti vietai.

            Ar eiro ieviešanu tiek panākts trešais – nu jau galīgais emigrācijas vilnis, kurš aiznesīs tos, kuri te vēl turējās intuitīvi – emocionālo saišu saturēti. Ar to pašu tiek atņemta atgriešanās jēga un vajadzība pirmā un otrā emigrācijas viļņa upuriem. Tieši tas ir vietējo Mūļu mērķis.

            Latvija ir bagāta zeme.

Tās galvenā vērtība ir neapdzīvotība un neindustrializētība pie pietiekami labas infrastruktūras un nelielās viegli pārvaldāmās teritorijas. Pašmāju Mūļiem nav vajadzīgi nabadzīgie maksātnespējīgie Ēzeļi, kuri aizņem tik dārgu un koruptīvi viegli realizējamu vērtību. „Valsts aparāta”prāt ir izdevīgi savus Ēzeļus iztrenkāt, lai dzīvo citur, bet uz šejieni saaicināt maksātspējīgos svešzemju Ēzeļus, kuru integrēšanu un aprūpēšanu tad apsaimniekos šie Vašingtonas Mūļi – vietējā administrācija. Tādēļ viņi pieliek visas pūles, lai no šejienes dabūtu prom pēc iespējas vairāk vietējo Ēzeļu.

Nesen kāds, kurš stādījās priekšā kā „kuršu lamehs”, man pārmeta to, ka es cenšoties dot cilvēkiem zināšanas – pacelt viņus līdz savam līmenim. Viņaprāt tas esot kaitīgi sabiedrībai, jo sabiedrība varot panest ierobežotu izglītoto cilvēku grupu – ja tā paplašinoties, tad sabiedrība sabrūkot. Tā ir tipiski šamaniska dzīves pozīcija cīņā par pirmo vietu pie katla, „pirmās nakts tiesībām” un „pirmo roku pie pirkšanas un pārdošanas”. Tā tad arī ir visa tā eiro ieviešanas (saviešas kā utis) – lata atmešanas īstā sāls – vieni uz citu rēķina grib sev saglabāt „zaļāku” dzīvi. „Biezākie” grib savu „biezumu” saglabāt par „lieso noliesēšanas” cenu.

            „Plaisas mākoņos” rada reālas plaisas sabiedrībā un tās dzīvē.

„Kā augšā – tā apakšā.”

            Ja nav Vienotības augšā, tad tā zūd arī lejā.

Ja ir butaforisks veidojums, tad to var arī mainīt.

Tādas plaisas esamība veicinās kā izbraukšanu tiem, kas te vēl turējās, tā svešzemnieku pieplūdumu (kolektīvā apziņa sargā savu dzīves telpu) un – pats galvenais – pastiprinās visas esošās separātiskās kustības un radīs jaunas. Tas labi saskan ar Vašingtonas centieniem Ziemeļaustrumu Eiropas telpā (Krievijas sadalīšanas plāni).

            Jums, tautiete ārzemēs, tas nozīmē to, ka tagad te notiks tādas izmaiņas, kuru dēļ var gadīties arī tā, ka Jums nemaz nebūs uz kurieni atgriezties. Tā Latvija, no kuras aizbraucāt, izzudīs no pasaules politiskās kartes, bet parādīsies pavisam cita konstrukcija, kas vairs nebūs Jums zināmā Latvija. Ar eiro ieviešanu katram zudīs intuitīvā jēga saglabāt to tādu, kāda tā ir. Tad katram būs prātīgāk paņemt savu gabaliņu un iet uz savām mājām pie savas krāsniņas sēdēt.

            Mūļi būs pabeiguši, to, ko pirms 13 gadsimtiem sāka Ēzeļi, un reizē nobeiguši arī pašus Ēzeļus.

            Tīra vieta jaunām ganībām.

            Šamaņiem kur uzdancot.

 

            Dievs, svētī Latviju!

 

***

 

             Tas viss bija par Mūļiem un Ēzeļiem, par viņu sevis, savas vēstures un zemes necienīšanu (un kas gan tur būtu ko cienīt...), par viņu atstāšanos no savas savdabības zīmēm un pašas savdabības, tūlīt pārkrāsojoties par katru, kas vien auzu tarbu vai burkānu pie deguna pavicina.

            - Bet ko Zirgi?

            A Zirgi neko. Zirgi staigā pa pļavu, zālīti plūc, priecājas, ja Saulīte spīd (silti taču), priecājas, ja lietus līst (zālīte augs), priecājas, ja sniegs (sapņu baltums ir tuvu) un priecājas kad lapas plaukst.

            Zirgi strādā – velk arklu, ratos jūdzas un ar Cilvēku sabubinās, kad viņam nav neviena cita ar ko parunāt. Zirgiem ir sava – Zirgu dzīve. Zirgi nepiedalās Mūļu un Ēzeļu jezgā. Zirgi dzīvo pļavā, zemi ar, ar Cilvēku runā un savus spārnus audzē. Ēzeļi nāk, īd un iet kurp burkāns viņus ved, bet Zirgi vienmēr IR.

            Tad, kad Nams ir uzcelts, tad ir pamati, sienas, durvis un logi savās vietās. Tad ir Jumts tur, kur tam jābūt, krāsns savā vietā un starpsienas telpu uzturēšanai to vietās. Arhitekts ir Īstu plānu zīmējis, Celtnieks – Namdaris ir patiesi strādājis. Nams ir Īsts – tāds, kāds tas Ir, kādam tam jābūt, lai Cilvēks tajā justos labi, un kāds tas šobrīd te iederas. Arhitekts un Celtnieks – Meistars Zin, kad, kur un kam kāds Nams ir ceļams. Viņi Zin, kas šajā Namā dzīvos.

            Tad, kad viens Nams ir savu laiku pasaulē sabijis, savu uzdevumu pildījis un savu mūžu nokalpojis – tad Nama dvēsele un Cilvēks to sabrukumam, pelēm un kukaiņiem atstāj. Tad Arhitekts jau ir jaunu plānu zīmējis un Celtnieks – Meistars jau strādā Jaunā Nama celšanas darbos. Tie, kuriem šis Nams tiek celts, to Zin. Viņi Zin, kur šis Nams top. Viņi Zin, kāds tas būs un kā turp nokļūt.

            Kā mazs bērns Cilvēks jaunajā Namā ienāk. Sienas ir tālu, griesti augsti un katras durvis slēpj nezināmas telpas – noslēpums ieskauj ienācēju. Tad viņam ir vajadzīgs uzticams pavadonis – Tēvs, Māte, Brālis un Māsa, kuru gādība viņam palīdz apgūt Nama kārtību un dzīvi tajā. Bet šajā Namā vienmēr salien arī kādi prusaki un melīgas blaktis – svirski, celmi un lamehi – Bērna maldinātāji. Viņi stāsta visādas muļķības, vedina Bērnu blēņās un liek jaukt Nama kārtību. Tad sākas strīds vecāku un kaitnieku starpā. Viņi Bērnu velk katrs uz savu pusi. Vecāki stāsta savam Bērnam par Nama plānu un celtnieku darbu, bet prusaki un blaktis viņu vilina ar saldām balstiņām un blēņu stāstiem.

            Ap Bērnu vienmēr ir strīds par to, kam jānāk vispirms – viņa izaugsmei vai viņa piedzīvojumiem un Nama izpētei. Vienmēr ir strīds, kurā vecāki saka – dēliņ, audz, bet prusaki vedina blēņas darīt. Vienmēr ir strīds par to, kas Cilvēkam ir vajadzīgs vispirms – Valsts, kurā dzīvot, vai viņa Gara Lielums, pēc kura mēriem Cilvēks savu Valstību taisa. Cilvēka Gars ar savu Valstību ienāk Cilvēka valstī tad, kad viņš savas valsts mēru no Gara Lieluma ņem, bet prusaki viņam saka, ka vispirms zemes dzīve esot jāsaved kārtībā, un tad jau arī Garam būšot kur augt.

            Ja tādā brīdī Bērns prusakiem, blaktīm un lamehiem tic, tad tie viņu sāk vadāt pēc sava prāta un vajadzības, bet vecāki paliek ar plāniem un darba rīkiem līdz brīdim, kad tie būs jāliek lietā vai pēc krietnām rīkstēm un kaitēkļu nīdētājiem būs jāmeklē. Kamēr Bērns vēl ir mazs, viņam ir vajadzīgs pavadonis. Tad viņu ir viegli maldināt, jo viņš, dabiskās paklausības (kopēšanas) vadīts, uzticīgi mācās visu, ko vien tam rāda par Nama uzbūvi un dzīvi tajā esam – viņš nezin Nama pamatus, logus, durvis, telpas un to griestus, bet, kad viņš augdams Nama griestus ar savu galvu skar – tad viņš pats bez visādiem pavadoņiem Nama iekārtu redz un Zin. Tad prusakiem un lamehiem pār viņu vairs nav varas. Tāpēc lamehi vedina blēņās, kur viņa augšanu aptur, bet Vecāki saka – Bērniņ, audz!

            Nams ir tāds, kāds Ir. Tāds tas ir vienmēr un visu laiku. Tajā dzīvo dažāda auguma – Gara Lieluma iedzīvotāji. Vieni vēl zem galda rāpo, citi uz ķeblīša pakāpjas, bet visi pie griestiem tiecas. Tie, kuri ar galvām griestus skar, tie paši visu Nama plānu un celtniecības darbu apjomus un veidus uzzin. Tie, kuri Zin, paši var savos spēkos pie darba ķerties, Vecāku darba rīkus ņemt, Brāļiem un Māsām darbā blakus stāties.

            Tāpēc Zirgi arklu velk, ratos jūdzas un saulē vai lietū mierīgi zālīti plūc. Viņi dzird kā Vecāki savus dēlus un meitas modina rītam: „Celies, bērniņ, Tu audz!”

 

            Bērniņ, audz!

            Tev lieli darbi darāmi rīt!

            Tev savi lauki ir jāapar!

            Tev jāsēj, jāpļauj un maize jācep!

            Tev nami jāceļ un raksti jāzin!

            Tev jaunas dziesmas jāsacer!

            Tev augstāki jākāpj!

            Tev sevi ir jāpaceļ un sava zeme sev līdzi!

            Tev jābūt tam, kurš to nes!

            Tev viss ir jāveic, jo Tu esi Sāls!

            Tu vari tik spēt, cik esi liels!

            Bērniņ mans, audz!

 

            Audz, Bērniņ, audz!

 

 

           

 

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija.

                                                                                    28.11.2012



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa