Atpakaļ
.DOC versija izdrukai

LĀČA PATEICĪBA

Senos laikos, kad mūsu mežos mājojuši vilki un lāči, atgadījies tāds notikums. Kāds zemnieks reiz braucis ziemā uz mežu pēc malkas. Drīz viņš mežu arī sasniedzis un, nekā slikta nedomādams, braucis tik uz priekšu. Bet kas nu tad? Uzreiz tas izdzirdis tādu savādu troksni. Tomēr zemnieks nelicies zinis un braucis tik uz priekšu. Ko nu zemnieks ieraudzījis? Uz stigas malā sakrautās malkas stāvējis lācis un visapkārt tam vilku bars. Lācis ķēris no grēdas malkas pagales vienu pēc otras un sviedis ar tām vilkiem. Tā tas bijis apsitis daudzus vilkus, bet vilki neatlaidušies.

Zemnieks, šo zvēru cīņu pamanījis, žigli vien griezis zirgu apkārt, lai brauktu prom uz mājām. Bet lācis jau bijis to pamanījis. Zibeņātri nolēcis no malkas grēdas un ielēcis viņa ragavās, atspiedis savu muguru pret zemnieku un braucis.

Zemnieks aiz bailēm bijis gluži mēms. Viņš tik dzinis zirgu, ko spēj. Zirgs arī, briesmas juzdams, nav slinkojis, bet devis kājām vaļu. Vilki tikpat panākuši bēgļus un ķēruši jau aiz ragavām. Lācis nu pakampis ķepās cirvi un tik zvēlis vilkiem, ko māk. Nu bijusi arī mežmala klāt. Lācis vēl arvien atradies ragavās. Drīz bijusi zemnieka māja. Lācis beidzot izkāpis laukā un devies pār laukiem prom uz citu vietu.

Tas nu tas. Bet reiz vasarā, kad šis notikums bijis jau piemirsts, šis pats lācis, kuru zemnieks no nāves izglābis, pa dienasvidu atstiepis prāvu bluķi ar bitēm. Suņi sākuši riet, un zemnieks, ārā izgājis, vēl pamanījis lāci, kurš nesteigdamies iegājis mežā. Tā lācis stiepis bluķus ar bitēm vairākus lāgus. Kuru bluķi atstiepis, apsēdies blakus un gaidījis iznākot savu izglābēju. Līdz viņš iznācis no istabas, arī lācis cēlies un gājis prom.

Lūk, tā lācis pateicās savam izglābējam, apdāvinādams to ar bišu stropiem.

PUTNIŅŠ, PELE UN DESA

Kādā mazā puskritušā būdiņā dzīvoja putniņš, pele un desa. Dzīvoja viņi mierā un saticībā, pie tam katram vajadzēja savu darbu padarīt. Putniņam ik rītus vajadzēja no meža malku nest, pelei – no akas ūdeni, bet desa bija mājās par saimnieci. Kad pienāca pusdienas laiks, tad putniņš pienesa malku, pele – ūdeni, bet desa ielēca pati grāpī, apgriezās trīs reizes riņķī, izlēca atkal laukā, un putra bija labu labā. I pavalgas diezgan, i pati palika dzīva. Tā tas gāja ilgu laiku.

Te kādu rītu putniņš vairs negrib skriet uz mežu pēc malkas. Kālab vienam tāds grūts darbs esot jādara, labāk vajagot pārmīties ar darbiem. Citi bija arī ar mieru. Nosprieda, ka nu uz priekšu desai jāveļoties pēc malkas, pelei jāvārot putra un putniņam jānesot ūdens.

Labi. No rīta agri desa jau sāk velties uz mežu pēc malkas, bet netika ne līdz mežam, kā suns pieskrēja un to apēda. Putniņš aizgāja uz aku pēc ūdens, bet iekrita ūdenī un noslīka.

Pele, pa māju saimniekojot, arī gribēja darīt tāpat kā desa un, putrai vāroties, ielēca grāpī, bet nepaguva viņa vēl ne reizi apgriezties, kad iekliedzās un, no liela karstuma noslāpdama, nogrima. Tā vienā dienā visi būdiņas iedzīvotāji beidza savu dzīvi.

ZIEMELIS, VĒJŠ UN VIESULIS

Ziemelim kādreiz bijuši divi dēli: viens miermīlīgs, bet otrs nikns. Miermīlīgam tēvs devis vārdu Vējš, bet niknam – Viesulis. Reiz tas abus iesaucis savā pilī, katram devis trīs zelta dukātus un teicis: „Še jums katram trīs zelta dukāti, ejiet pasaulē nopelnīt citus trīs dukātus. Kurš pirmais ieradīsies mājā ar nopelnītiem dukātiem, tam atdošu savu pili.”

Abi brāļi kādu gabalu gājuši runādamies, tad krustceļā izšķīrušies. Pirmā dienā Vējš nolīdzis pie saimnieka labību no pelavām tīrīt. Pats saimnieks ar riešķi kratījis labību, bet Vējš visas pelavas aiznesis norādītā vietā. Tie izvētījuši labību, saimnieks par labu pakalpojumu Vējam iedevis zelta dukātu, tad šis devies tālāk meklēt citu saimnieku un darbu. Nu viņš nolīdzis pie meldera griezt dzirnavas. Vējš griezis dzirnavas veselu dienu, un melderis samalis visu maļamo. Vakarā melderis iedevis tam zelta dukātu, un šis nu devies tālāk meklēt jaunu saimnieku un darbu. Tas drīz vien saticis kuģinieku, kam jābrauc uz svešu zemi pēc mantām. Vējš it mierīgi aizdzinis kuģi uz norādītu vietu un atkal atdzinis mājā. Kuģinieks par to iedevis viņam zelta dukātu. Vējš nu pēc tēva noteikuma nopelnījis trīs zelta dukātus un steidzies uz māju.

Otram brālim, Viesulim, klājies pavisam slikti. Pirmā dienā tas arī atradis saimnieku, kam jāvētī labība. Šis tūlīt pieteicies par palīgu, pieprasīdams zelta dukātu kā dienas algu. Labi. Saimnieks to arī apsolījis, un abi sākuši vētīt. Bet, tikko Viesulis pūtis, pie darba jumts tūlīt pacēlies gaisā un labība ar visām pelavām izklīdusi pa visu pasauli. Saimnieks, to redzēdams, apskaities un teicis: „Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis.” Nekā darīt. Viesulis iedevis zelta dukātu un aizgājis meklēt citu saimnieku. Otrā dienā tas saticis melderi, kam daudz jāmaļ. Šis nu apsolījies par zelta dukātu samalt visu labību. Bet te atkal nelaime. Tikko Viesulis sācis pūst, tūlīt nolūzuši dzirnavu spārni un jumts aizsviests pa gaisu gaisiem. Melderis, to redzot, apskaities un teicis: „Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis.” Nekā darīt. Viesulis atdevis zelta dukātu, tad gājis meklēt citu saimnieku un darbu. Trešā dienā tas saticis kuģinieku, kam jābrauc uz svešu zemi pēc mantām. Tie arī nolīguši par vienu zelta dukātu. Bet atkal nelaime. Tikko Viesulis sācis pūst, kuģis tūlīt krastā, un ar braukšanu nekas.

Kuģinieks, to redzot, apskaities un teicis: „Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis.”

Nekā darīt. Viesulis izņēmis pēdējo tēva doto dukātu un atdevis to kuģiniekam. Viesulim nekas cits neatlicis kā pavisam bez naudas steigties uz māju pie tēva.

Vējš tēvam parādījis trīs nopelnītos dukātus, bet Viesulis nevarējis parādīt pat tēva dotos.

Tēvs atdevis pili Vējam, teicot: „Prātīgais arvien vairo labumu.” Bet Viesuli aiztriecis pasaulē, teicot: „Kas nav prātīgs, tas viegli izkaisa to, kas viņam jau ir.”

Viesulis vēl tagad klejojot pa pasali bez pajumta.

DIVI BRĀĻI UN ZELTA PUTNS

Reiz bijuši divi brāļi: viens pārticis, mantkārīgs, otrs nabadziņš, bet goda dvēsele. Tas mantkārīgais bija iedomājies, ka viņš daudz gudrāks par savu brāli, un tādēļ nabadziņu par vientiesi vien saukāja. Nabaga brālim bija divi zēni, bet bagātajam nebija neviena bērna.

Reiz nabaga brālis aiziet medībās un apceļ zelta putnu. Viņam žēl tādu šaut – putns aizlaižas. Bet brālis ievēro, ka necik tālu putnam eglē ligzda. Mednieks sagudro putnu dzīvu noķert. Tūliņ pārskrien pēc tīkliņa, uzkāpj labi klusu eglē un pārsviež tīkliņu ligzdai pāri – putns rokā. Savos priekos nezina, ko darīt. Rāda visiem cilvēkiem svešo zelta putnu.

Te atskries arī bagātais brālis brīnumus skatīties, bet tam tūliņ acis kā kaķim. Acumirklī izodis, kas putnam apakš viena spārna rakstīts: „Kas to ēd, tam katru nakti pagalvī zelta gabaliņš!” un apakš otra spārna: „Kas to ēd, tas tiek par ķēniņu!” Bagātais brālis nesaka ne vārdiņa, ko ieraudzījis, tik činkst kā rūgta nāve nabadziņam virsū: „Kur liksi tādu spoku, nabags būdams? Neesi vientiesis, pārdod man! Es esmu bagāts, man tas nekas, varu aizmaksāt. Bet tevi ļaudis izsmies, ka, spožumus turēdams, mirsti badu.”

„Lai, lai, brāl, kas man no ļaudīm ko klausīties? Ko esmu ķēris, to paturēšu!”

„Redz, kāds vientiesis, vai dosi putnu un ņemsi naudu?”

„Nedošu vis. Tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt.”

„Es nevarēšu atsvērt! Cik sver tavs putns?”

„Veselu podu!”

„Labi – še pods zelta un dod putnu man!”

Nabadzīgais, tik daudz zelta redzēdams, tīri saplok. Savu mūžu tik daudz nebija ne sapņojis, kur nu vēl piedzīvojis! Viņš apdomā: „Lai ņem!”

Un no tās dienas iesākās nabadziņam laimīgs mūžs, sacēla jaunas ēkas, iegādāja labus lopus un iedzīvojās vienā gadā tikpat kā otrs brālis. Kur pods zelta par iesākumu, tur jau arī katram labumā ies.

Bet neba tā bagātajam brālim! Tam otrā gadā ne nu vairs bija zelta, ne arī putna laimes. Un kā tas bija gadījies?

Todien, kad bagātais ar zelta putnu bija pārskrējis mājā, tas paturēja noslēpumu pats pie sevis un neteica ne savai sievai, kādu laimi apcēlis. Naktī citi guļ, bet šim miegs ne prātā: prieka pilns plūc savu putnu pats, lai neviens nepamanītu, kas uz spārniem rakstīts. No rīta itin agri sievai putns jācep. Kamēr putnu cep, šis, visu nakti izmurgojis, iedomājās drusku nosnausties. Bet pa to laiku atnāk nabaga brāļa puikas kaut kādā vajadzībā pie saimnieces. Saimniece domā: „Kā tad nu laidīs rada bērnus bez cieņas projām?” pakampj tos pašus putna spārnus un iegrūž zēniem, lai ēd. Zēni noēd ar gardu muti un aiziet. Te piecelsies snaudējs un tūliņ pirmais vārds: „Kur putns?”

„Te, te, vīriņ, sen jau gatavs!”

„Kur spārni?”

„Atnāca tavi brāļa bērni, iedevu tiem!”

„Ak tu trakā, ak tu nejēdzīgā!” šis lādas un matus plēš. Tā, nabadzīte, netiek ne gudra, ne muļķe, domā: „Saimnieks prātu izgulējis, jāpaciešas.” Bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan, tas, viltīgs izlikdamies, aizskrien pie nabaga brāļa, teikdams: „Man šodien malkā jābrauc; iedod man savus zēnus palīgā!”

„Kādēļ ne? Ņem!”

Bagātais aizbrauc ar zēniem mežā un sāk tik šos tramdīt. Zēni, redzēdami, ka labi nebūs, ņem kājas pa pleciem un nomūk biezumos. Gan meklē līdz vēlam vakaram – nekā. Pa nakti zēni grib mājās doties, bet apmaldās. Nabadziņi raud un maldās, raud un maldās dažas dienas, dažas naktis. Te vienu dienu, par laimi, iznācis kāds lielkungs, apbrīnojami smalks mednieks, tanī mežā medīt. Tas izdzird zēnus pie viena koka pusbadā.

„Kādēļ raudat?”

Ja, tā un tā, zēni izstāsta.

„Vai negribat par smalkiem medniekiem izmācīties?”

„Kālab ne?”

„Nu tad nāciet pie manis; apsolu jums labas dienas.”

Zēni pieceļas; bet lielkungs tagad ierauga tai vietā, kur viens zēns gulējis, zelta kaudzīti. Viņš izbrīnās, bet zēni nu izstāsta, ka vienam no viņiem katru nakti tāda zelta kaudzīte pagalvī.

„Tas labi – pieglabā! Nākamās dienās tev pašam noderēs!”

Zēni aiziet vecajam lielkungam līdz. Lielkungs izmāca abus par smalkiem medniekiem. Kad tik tālu jau ir, tad vienu dienu vecais sauc abus ārā, lai rāda, ko māk.    

Abi iet mežā un pierāda savu varēšanu.

„Jūs mākat! Tagad varat sākt uz savu roku medīt. Esmu pārliekām vecs – kam man vairs mežā blandīties? – Apgādājiet tagad mani ar medījumiem!”

Vienu dienu abi zēni aiziet pirmo reizi uz ilgāku laiku medīt. Iet, iet – satiek zaķi vispirms. Šie tūliņ šaut, bet zaķis lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

Šie ar mieru. Pa gabalu satiek lapsu, grib šaut, bet lapsa lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

Šie ar mieru. Pa gabaliņu satiek vilku, grib šaut, bet vilks lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

Šie ar mieru. Pa gabaliņu satiek lāci, grib šaut, bet lācis lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

Labi. Šie nu paņem katrs vienu zaķēnu, lapsēnu, vilcēnu, lācēnu un ies viens uz vienu pusi, otrs uz otru pusi medībās. Bet, iekams to dara, vēl norunā tā: jāiedur priedē katram savs nazis: kurš ātrāk atpakaļ, - lai paskatās, kāds brāļa nazis. Ja spožs, tad medībās labi klājas, ja norūsējis, tad nelabi, tad otram jāsteidzas palīgā, cik ātri vien var.

Tas, kam zelts pagalvī rodas, sašāva itin ātri, ka ne panest. Viņš griežas atpakaļ un ierauga, ka brāļa nazis vēl itin spožs.

„Lai medī, lai, man diezgan, iešu jau uz mājām.”

Pāriet ar saviem zvēriem mājā, vecais lielkungs nāk pretim ar savu meitu un rāda zelta pili, ko nupat cēlis, sacīdams: „Šo pili, kamēr nebiji mājā, uzcēlu no tava zelta, ko naktīs sakrāji. Tad biju nodomājis: kurš no jums abiem pirmais no medībām pārnāks, tam atdošu savu meitu par sievu; tu pārnāci pirmais, še ņem viņu un dzīvo savā pilī laimīgs.”

Otrs brālis medībās bija apmaldījies ar saviem zvēriem. Ilgi samaldījās pa mežu krustim šķērsām; beidzot izmaldījās uz vienu svešu svešu pilsētu. Tai dienā pilsēta bija tērpusies bēdu uzvalkā. Mednieks brīnās par to, prasīdams: „Kas jums visiem uzgājis, kādēļ tādi nošļukuši un pavisam nolaidušies?”

„Kas tu par svešinieku esi, nezinādams, kas šinīs dienās notiks!”

„Kā lai zinu, nule pat ienācu.”

„Nu tad klausies! Mūsu pilsētai jādod katru gadu viena cilvēka dzīvība pūķim tur kalnā par mielastu; šogad paša ķēniņa meitai kārta. Ķēniņš gan apsolījis savu meitu par sievu dot tam, kas apņemtos nabadzīti no pūķa izpestīt; bet kur gadīsies tāds, kam tik daudz spēka?”

Mednieks to dzird un nesaka nekā. Tanī dienā, kur nu meitu vedīs, viņš klusītiņām ar saviem zvēriem aiziet uz pūķa kalnu un raudzīs paslēpties. Bet tai kalnā bijusi ala, kur pūķis daždien mitis. Citur nekur paslēpties – līdis tai pašā alā. Ielien pats pa priekšu, zvēri nopakaļus un ierauga brīnum pulka zelta. Līdis dziļāk – ierauga kādā dibens istabā divas mucas un virs mucām pūķa zobinu. Bet zobins tik smags, tik smags – ne pagalam cilāt. Sāks aplūkot mucas, un skat, kas par laimi! Uz vienas mucas stāv: „Kas no tās  mucas dzer, tam spēki deviņkārt pieņemas!”

Paskatās tālāk, uz otras mucas stāv: „Kas no tās  mucas dzer, tam spēki deviņkārt pamazinās!”

Ko nu gaidīt? Tā tūliņ klāt pie spēka mucas un tik dzer. Sadzeras pats, liek zvēriem arī tempt. Un nu viens par otru dzer, kamēr mucai dibins rēgojas. Bet nu arī visiem spēka vai cik. Pakustina zobinu – zobins kā spalva, sāks kabināt nost zobinu – zobins kā spalva. Un zvēri, tie tagad tādi, ka acis vien zvēro, gandrīz pašam bail paliek.

Kamēr šie tur tā stiprinās – vadzi – sāks tik kalns nodrebēt. Mednieks tūliņ nojēdz, kas laukā, un tā, lielo zobinu paķēris, bridāc! ar visiem zvēriem laukā un taisni pūķim acīs. Pūķis spļauj briesmīgas ugunis, zvēriem visa spalva svilst no karstuma. Bet mednieks kā krauj ar smago zobinu – pūķim jau vienā vietā kažoks pušu. Negantnieks lobj alā pie spēka mucas uzņemt jaunus spēkus, bet, kad tu izčibējis! – muca tukša. Lobs atpakaļ no alas ārā, bet negantniekam tagad piekrāpās. Kā nāca ārā, tā mednieks, aiz alas ieejas stāvēdams, nemanot izgrūda lielo zobinu pūķim caur miesām un pienagloja pie sienas, zobina asmina gals iedūrās sienā, zobina spala gals bija medniekam rokā. Pūķis dauzījās kā traks, bet, jo vairāk dauzījās, jo zobina asmins vairāk graizīja pūķa miesas. Un zvēri, ko tad tie lai gaida? Lācis uzklupa uz muguras, vilks izplēsa sānus, lapsa dzīvoja gar asti, un zaķis atkal tik paskubināja, paskubināja. Nebija ilgi – pūķis pagalam.

Un, līdzko labi pagalam, te ķēniņa meita nāk raudādama viena pati uz alu, jo viņas vedējs no bailēm paslēpies krūmos un nerādās ne uz to pusi.

Mednieks iet nelaimīgajai pretim un izstāsta, ka nu pūķis pagalam, viņa glābta. Princese krīt glābējam ap kaklu, iedod savu gredzenu un apsolās nekad no viņa nešķirties. Glābējs uzmauc doto gredzenu uz savu pirkstu un apsolās rīt pie ķēniņa aiziet. Princese gan grib, lai viņš tūliņ nākot līdz, bet viņš atbild: „Tu labi redzi, cik asiņains izskatos, kā lai tāds ķēniņa priekšā rādos? Otrkārt, man drusku arī jāatpūšas, tāds cīniņš meklē kaulus.”  

Labi. Mednieks uzkāpj pūķa kalnā atgulties un piesaka lācim viņu apsargāt. Bet lācis, arī izstrādājies, domā drusku nosnausties: lai paliekot vilks nomodā! Bet vilks arī domā drusku nosnausties: lai paliekot lapsa nomodā! Bet lapsa arī domā drusku nosnausties: lai paliekot zaķis nomodā! Bet zaķis ciešas, ciešas – nevar nociesties – aizmieg.

Tomēr princese, to visu redzot, paliek pie sava glābēja un uzmana viņu miegu. Kad varoņi pamodušies, princese aizved pie dzidra avotiņa, kurā spirdzināties un nomazgāties.

Visi priecīgi dodas uz princeses pili pie tēva un glābēji tiek slavēti visās malās. Pilsētā viss nopušķots, nomeijots, visur prieki- princese un pūķa kāvējs svin kāzas.

Pēc kāzām ķēniņš pasludina savam znotam, ka citādi apdomājies: viņš esot vecs vīrs un tādēļ atdodot jau tagad valdību znotam.

Tā pagāja ilgs laiks. Te vienu dienu jaunais ķēniņš atkal iedomājies medīt. Paņem savus zvērus un aiziet. Pašā meža vidū ieraudzīja baltu stirniņu. Grib gan tūliņ šaut, bet neizdodas. Un nu uz reizi paliek tik tumšs it kā naktī. Ķēniņš pabrīnās, tomēr nekā darīt, liek žagarus savilkt un uguni iekurt. Te uz reizi uguns gaismā viens pakustas augstā kokā. Paceļ acis, apskatās labi – svešs cilvēks ielicis krēslu koka zaros un sēž.

„Kas tāds esi?” ķēniņš uzprasa.

„Esmu nosalis, gaužām nosalis, kaut mani kāds sasildītu!”

„Nāc zemē pie uguns!”

„Man bail no taviem zvēriem; bet še, gaidi šo stibiņu, uzsit ar to saviem zvēriem, tad tie mani vairs neplēsīs.”

Ķēniņš, nekā ļauna nedomādams, paņem stibiņu un uzsit saviem zvēriem, bet sitot stibiņas gals pieduras arī pašam kur nebūt, un tā acumirklī visi šie paliek par nedzīviem.

Jaunā ķēniņiene gaida raudādama mājā, nevar sagaidīt.

Bet ķēniņa brālis, lielkunga znots, tur zelta pilī atkal vienu dienu bija aizgājis nažus apskatīties. Aiziet pie koka – brāļa nazis norūsējis uz posta. Ko nu gaidīt? Paņem savus zvērus un steidzas meklēt. Meklē, meklē ilgu laiku pa mežu. Te vienu dienu ieraudzīs baltu stirniņu; bet nedabū nošaut. Tūliņ paliek tumšs. Nekā darīt, iekur uguni. Bet turpat pie ugunskura, augstā kokā viens, krēslā sēdēdams, sāk tik vaimanāt: „Man salst, man salst!”

„Kāp zemē sasildīties!”

„Man bail no taviem zvēriem, bet še tev šī stibiņa, uzsit ar to saviem zvēriem, tad kāpšu sasildīties.”

„Nekā, kādēļ lai saviem zvēriem situ? Tie man mīļāki nekā tu tur kokā.”

Bet, kad tā ar labu neklausa, vadzi, sēdētājs sāks rupjš palikt, lai nejokojoties, lai sitot ar labu, varot nelabi iziet.

Bet lielkunga znots, to dzirdēdams, uzsauca lācim: „Hei! Velc to nabagu zemē!”

Un tā lācis kokā pakaļ un nogāž zemē. Vilks, lapsa un zaķis sagaida šo kā brāli, un tas nebija ne apskatījies – sēdētājs noplēsts.

Un tai pašā acumirklī turpat otrpus taka jaunais ķēniņš ar saviem zvēriem atkal atdzīvojies un nāk savu brāli apkampt par izglābiņu. Viens otram nu izstāsta savas regas un tad, zvērus glaudīdami, aiziet abi uz ķēniņa pili. Un tūliņ otrā dienā abi brāļi uztaisīja garu ceļu taisni caur mežu un no jaunā ķēniņa pils līdz jaunā lielkunga pilij. Pa šo ceļu abi brāļi viens otru apciemo vēl šobaltdien.

SPOŽAIS PUTNS

Kādā ķēniņa dārzā esot bijis liels, balts akmens. Akmeņa galā šad un tad varēja redzēt spožu putnu saulē gorāmies. Bet, tikko kāds gāja pie akmeņa, putns tūlīt nozuda akmeņa apakšā.

Kādreiz arī ķēniņa mazais dēlēns no tāluma ierauga spožo putnu, un nu šis plijas ķēniņam virsū, lai noķerot putnu viņam parādīt. Tēvs nu sasauc vismanīgākos medniekus, lai tie putnu noķertu. Mednieki izglūn dažu labu dienu, bet kā nevar, tā nevar sagūt putnu rokā.

Te kādu dienu ir dikti jauks laiks, un spožais putns drusku piemidzis akmeņa galā. Nu mednieki tūlīt klusi klusi pielien uz pirkstu galiem pie akmeņa, aizbāž apakš akmeņa alas caurumu un tur lamatas gatavas pa grābienam. To pašu brīdi putns atmostas un nu spruks ārā no lamatām, bet šis vairs nekā nevar izsprukt. Tagad nu visi saskrej ērma putnu skatīties, bet, tavi brīnumi, tas nav vis putns, bet mazs mazs vīriņš, viscaur spožām sudraba, zelta un dimanta spalvām. Arī mati un bārda laistās tam skaidrā dimantā. Bet vīriņš nerunā neviena vārdiņa, lai vai sit nost.

Ķēniņš liek uztaisīt lielu krātiņu un nu ieslēdz tur spožo vīriņu, lai dēls varētu parotāties. Ķēniņa dēlēns katru dienu nu dzīvojas pie vīriņa. Viņš iešauj roku gar krātiņa kokiem un glauda dimanta spalvas, brauka spožo bārdu. Vīrelim šis tā tīk, ka viņš smaida vien bērnam pretim.

Te kādu dienu, kamēr citi dienvidū, spožais vīriņš sāk ķēniņa dēlēnu uzrunāt, lai viņš paklausa un izlaižot viņu brīvībā. Spožais vīriņš par to sola ķēniņa dēlēnu ņemt līdzi, kur tad varēšot skatīties visādus jaukumus.

Ķēniņa dēlēns paklausa arī vīriņu, izlaiž vīriņu laukā. Spožais vīriņš nu tūlīt ved mazo pie baltā akmeņa, un tur tad abi nozūd.

Šie nu nonāk zemes apakšā. Tur viss laistās dimantā, zeltā un sudrabā. Ēdieni tik gardi un saldeni, ka mēli vēlies aizrīt. Ķēniņa dēls še palika, kamēr izauga par skaitu jaunekli.

Bet tad spožais vīriņš teica uz ķēniņa dēlu, ka nu šis esot izaudzis un dažādus labumus redzējis, lai nu uzsākot pats savu dzīvi, jo augšienē kādā apgabalā dzīvojot varens ķēniņš, un tam esot skaistākā meita visā pasaulē, bet pats ķēniņš esot dikti vecs, tāpēc ķēniņš sēdināšot savu meitu augstā krēslā, tērps dimanta dārgumos un pavēlēs tai vīru izraudzīties. To, kurš, krēslam riņķī jājot, iespēs ar aso zobena galu meitas pirkstam dimanta gredzenu nodabūt, tad iecels par ķēniņa pēcnācēju un salaulās ar smuko ķēniņa meitu.

Spožais vīriņš nu pamāca ķēniņa dēlu, ja viņam izdotos jau pirmā dienā gredzenu nodabūt, lai tad to iesviežot meitai klēpī un jājot atpakaļ. Otrā dienā lai viņš darot tāpat. Tikai lai trešā dienā viņš ņemot gredzenu līdz, palaižot savu kumeļu vaļā, paslēpjot drēbes mežā un tad lai steidzoties savam nākamajam sievas tēvam slepus atkalpot par meitas audzinājumu.

Tagad nu spožais vīriņš ietērpa ķēniņa dēlu dimanta drēbēs, piejoza spīdīgu zobenu, tad apsegloja sirmu kumeļu dimanta segliem un pavadīja viņu uz augšu.

Pirmā dienā jāja pēc meitas šādi gan tādi, bet neviens no viņiem nejēdza gredzenu aizķert tik augstā krēslā. Bet, līdz parādās ķēniņa dēls savos dimantos, te uz reizi gredzens plikā zobena galā. Visi nu tūlīt atver mutes un brīnās, kas tas tāds esot? Bet dimanta jātnieks iemet gredzenu meitai klēpī un pazūd.

Otrā dienā ķēniņa dēls dara tāpat.

Trešā dienā ķēniņa dēls laiž atkal kā zibens ap augsto krēslu, noņem gredzenu un prom, gredzens nolaistās vien zobena galā. Visi nu atkal pabrīnās par tādu jātnieku un nevar saprast, kāpēc šis ar visu gredzenu aizjājis prom, ja viņš negribējis ķēniņa meitu precēt, tad nevajadzējis labāk nemaz jāt, jo varbūt cits būtu pie viņas pieticis.

Te pret vakaru ienāk kāds svešinieks pie ķēniņa un lūdzas darbu. Ķēniņš ir ar mieru šim darbu dot un prasa, no kurienes viņš tāds esot? Bet darba prasītājs atteic ķēniņam, ka esot ceļa gājējs un gribot maizi pelnīt. Tā nu veselu gadu svešais ceļa gājējs pelnījies pie ķēniņa.

Te otrā gadā ķēniņš iedomājas lielas dzīres darināt. Pērn ķēniņam neesot izdevies meitai brūtgānu atrast, tāpēc šogad jāraugot paaicināt dzīrēs visi apkārtējie ķēniņa dēli, varbūt, ka tad vainīgo atradīšot.

Uz dzīrēm sanāca dikti daudz ķēniņu dēli, tīri kā gruži. Pašā vakarā dzīrēs ieradās vēl viens, ģērbies skaidrā dimantā un visiem svešs. Bet ķēniņa meitai dimantainais patīk vislabāk. Viņa tūlīt saķer dzeramo trauku un nu šo pacienā. Dimantainais dzer arī, bet nemanot viņš iesviež pērn novilkto gredzenu kausā un tad sniedz ķēniņa meitai atpakaļ. Šī, ieraudzījusi savu gredzenu kausa dubenā, tūlīt pazīst pērno jātnieku. Ķēniņš, labāk apskatījies, pazīst to par savu puisi. Nu sanāk itin visi viesi šim apkārt. Beidzot pienācis vēl vecs vecs ķēniņš ar savu ķēniņieni. Dimantainais skatās, skatās un pazīst, ka šis ir viņa tēvs un māte. Nu viņš abiem vecajiem apķeras ap kaklu. Vecie paliek tīri kā mēmi, bet dēls izstāta it visu, kur bijis, ko darījis. Vecie aiz prieka nezina, ko darīt. Arī ķēniņš ir neganti priecīgs, ka viņa meitai tāds smuks brūtgāns gadījies. Nu tūlīt ķēniņš liek taisīt otras dzīres, un dimanta ķēniņa dēlu salaulāja ar skaisto ķēniņa meitu.

EŽA KAŽOCIŅŠ

Vienam tēvam un mātei nebij neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: „Kaut jele dievs mums, mazākais, tādu bērniņu dotu kā ezīti!”

Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsnes un saka: „Es esmu jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

Kad ezītis bij pieaudzis, tad māte saka tā: „Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, un ko tad?”

„Ko bēdāties, gan jau izganīšu!”

„Vai tad tev bail nebūs, dēliņ?”

„Man no cūkām bail! Tā tīri kauna lieta! Dodiet tik šurp, gan jau izganīšu!”

Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus, nemaz mājā nedzīdams. Cūku pulks pieaudzis pa tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar, tomēr ezītis tev nogana uz matu.

Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bijis izgājis tai mežā medīt un tur apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā.

„Vai te kāds gans arī pie tām cūkām?” valdnieks skaļi sauc.

„Ače! te jau esmu!” ezītis cērpā atbild.

„Kur tu esi?”

„Vāverīšu cērpā esmu.”

„Nāc šurpu pie manis, izrunāsimies!”

„Kālab ne?” ezītis atbild un izlien laukā.

„Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt?”

„Kā tu tāds liels vari apmaldīties?”

„Izved mani ārā no šī meža.”

„Kālab ne? Dod man savu meitu par sievu, tad tūlīt.”

„To nu gan ne! Es tev, tādam mazam krupim, došu meitu!”

„Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”

Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

„Kur tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā.”

„Kālab ne? Dod tik man savu meitu, tad tūlīt.”

„Ej, ko tu muldi? To jau nevaru!”

„Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”

Maldītājies apjāj, apjāj tādu riņķi; necik ilgi, klāt atkal.

„Nu, kas ir? Izved mani laukā!”

„Kālab ne? Dod tik man savu meitu, tad tūlīt.”

„Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!”

„Tad tu apsoli man savu meitu?”

„Apsolu!”

„Labi! Tagad jāj man pa šo teku pakaļ, bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.”

Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas; griezies, kur gribi – visur rukst.

Trešajā dienā agri agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karietei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas. Valdnieks nesagaida vis šo plikām rokām; tas pavēl karavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu kariete sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! ķir! palec uz augšu – akmens pa apakšu cauri. Un tā nu vien, kamēr kariete apstājas pie pils durvīm un gaiļi abi nodzied: „Ķiķerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!”

Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas jaunākās māsas smejas, zobojas. Bet vecākā tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

No rīta līgava atkal ieceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbāž uz ķepiņas, un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu priekšautā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pāri, bet jaunā sieva tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalī. Sieva, to redzēdama, domā: „Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemigs – kažociņu vajag sadedzināt!”

Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdzko kažociņš sadedzis – vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās, ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: „Sieviņ, mīļā, zinu jau, zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķēries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kaut kādām sāpēm; tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies.”

Grūti ezītim gāja, tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte uzlēkusi, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīsreiz deguntiņu un acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievastēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.

KĀ ĶĒNIŅA DĒLS PAMEITU APPRECĒJA

Vienam ķēniņa dēlam gribējies precēties, bet nevarējis sagudrot, kādu lai prec. Gājis pie mātes pēc padoma. Māte teikusi: „Brauc pa visu valsti un lūko tādu atrast, kas tev kautrējas acīs skatīties.”

Labi. Otrā dienā braucis gar ciemu, kur īstā meita un pameita linus plūca. Pašulaik īstā meita bārenīti bārusi. Bet, tiklīdz ieraudzījusi lepno ķēniņa dēlu, tūliņ smaidījusi kā saule un skatījusies acīs, kur šis brauc. Pameita turpretim plūkusi savus linus, ne acis nepaceldama uz augšu. Nu ķēniņa dēls iegājis pie saimnieces, teikdams: „Pasauc meitu, kas, linus plūcot, apkārt neskatās, es precēšu viņu.”

Bet saimniece pasaukusi īsto meitu. Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis atpakaļ pie mātes padomu prasīt. Māte teikusi: „Aizbrauc precībās un sūti abas meitas Daugavas malā: tur būs bērza celmā zelta cirvītis iecirsts, kas cirvīti pārnesīs, tā būs īstā.”

Labi. Sūtījis cirvītim pakaļ. Papriekšu gājusi īstā meita, atradusi Daugavas malā bērza celmu un gribējusi cirvīti ņemt, bet cirvītis, kā kampusi, pacēlies gaisā un nedevies rokā. Īstā meita izmocījusies ilgu laiku un tad sākusi cirvīti lādēt: „Neģēlis, kaut sapuvis! Šis rokā nedosies!”

Bet nu cirvis vēl augstāk pacēlies. Īstā meita pārnākusi bešā. Nu gājusi pameita. Tai arī cirvītis lēcis gaisā, bet viņa lūgusies: „Cirvīt, cirvīt, ko nu lec, ko skumdini mani! Nelec nelec, cirvīti labais!”

Cirvītis ļāvies pielūgties, iecirties celmā un padevies pameitai.

Bet saimniece aiz vārtiem skatījusies nelabām acīm, ka pameita cirvīti mājā nesusi. Skaudībā nelaidusi nemaz pameitu istabā, tūlīt likusi dzirai ūdeni sanest. Pameita steigusies tūlīt ūdeni nest, bet smeļot zelta cirvītis iešļucis akā. Nu saimniece sūdzējusi ķēniņa dēlam, kāda nepraša pameita esot, tīši mētājot zelta dārgumus pa aku.

 Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis trešo reizi pie mātes padomu lūgt. Māte pamācījusi: „Aizbrauc precībās un sūti abas meitas uz jūrmalu. Tur būs zelta ozols dimanta zīlēm. Kas zīles pārnesīs, to preci.”

Labi. Sūtījis uz jūrmalu pie ozola, lai pārnes dimanta zīles. Īstā meita pirmā aizgājusi zīles raut. Bet, tik šī raut, tā ozols palidinās gaisā. Sākusi lādēt: „Neģēlis, kaut sapuvis! Šis man rokā nedosies!”

Bet zelta ozols tagad vēl augstāk pacēlies. Īstā meita pārnākusi bez zīlēm.

Nu gājusi pameita. Tai arī ozols pacēlies gaisā, bet viņa mācējusi lūgties: „Ozolīti, ozolīti, ko lidinies gaisā, ko skumdini mani, atdod, atdod zīles man!”

Ozols bija pielūdzams, atdevis zīles. Pameita nākusi mājā.

Izcēlis ķēniņa dēls dimanta nesēju rokās un pārvedis uz savu pili. Un tā viņi dzīvo vēl šo baltu dienu.

PATEICĪGIE DZĪVNIEKI

Dzīvoja reiz saimnieks un kalps. Kalps jau bija kādus desmit gadus saimniekam uzticīgi kalpojis, bet vēl ne graša algas nebija dabūjis.

Kalps par to saimnieku apsūdzēja pie tiesas, bet, kad šī abus prāvniekus nevarēja samierināt, lieta gāja arvien tālāk, līdz beidzot nonāca pie paša ķēniņa. Tas noteica dienu, kad abiem bija jānāk priekšā.

Noteiktā dienā no rīta abi devās ceļā uz galveno pilsētu. Kādu gabalu pagājušiem, kalps ieraudzīja uz ceļa skudru. Jau viņš gribēja to samīt, bet šī lūdza: „Esi tik labs un nesamin mani; es tev par to būšu gauži pateicīga!”

Kalps novērsās un gāja tālāk. Kādas verstis tālāk viņš ieraudzīja biti, kas, ūdenī iekritusi, taisījās jau grimt un lūdza garāmgājējus, lai to izvelkot no ūdens.

Saimnieks uz to nemaz nepaskatījās, bet kalps piegāja un bitīti izglāba. Bite, par to gauži pateikdamās, apsolījās vajadzības brīdī būt palīdzīga.

Pienāca pusdienas laiks. Saimnieks apsēdās ceļmalā un sāka turēt pusdienas maltīti. Kalpam gan arī gribējās ēst, bet tam nekā nebija ko ēst. Te viņš ieraudzīja balodi kokā tupam. Koku paņēmis, viņš gribēja to nosist, bet šis to gauži lūdza, lai nesitot. Kalps arī paklausīja, un, kad saimnieks bija paēdis, abi gāja tālāk, līdz nonāca pie ķēniņa.

Ķēniņš tos tūliņ sauca priekšā un lika viņiem savas sūdzības izteikt. Bet saimnieks, redzēdams, ka lieta sāka griezties kalpam par labu, to slepeni apmeloja, ka viņš esot lielījies viens pats īsā laikā nokult ķēniņa riju.

Ķēniņš, šiem meliem ticēdams, lika kalpu ievest rijā, kas bija pilna labības, un durvis aizslēgt, lai nu kuļot.

Kalps, nezinādams, ko darīt, bija gluži noskumis. Te uzreiz tam pietecēja tā pati skudra, ko viņš bija apžēlojis, un prasīja, kālab viņš tik bēdīgs esot. Kalps atbildēja: „Kā man nebūs bēdīgam būt? Ķēniņš man pavēlēja, lai viens pats šo riju nokuļot, ja ne, tad man slikti klāšoties.”

„Nebaidies neko,” skudra atbildēja, „es tev palīdzēšu. Liecies tik mierīgi gulēt, būs viss labi!”

Kalps paklausīja un drīz aizmiga. Kamēr viņš gulēja, rijā sapulcējās liels pulks skudru, kas labību pa graudiņiem vien izlasīja un sabēra maisos; salmus un pelavas sanesa gubenī. Kad kalps, labi izgulējies, atmodās, viss jau bija padarīts.

Ķēniņam par to lielu lielais brīnums. Bet saimnieks atkal apmeloja kalpu pie ķēniņa , teikdams, ka viņš esot lielījies pār tuvumā esošo upi vaska tiltu uzcelt, ka pats ķēniņš varēšot pāri braukt.

Ķēniņš nu kalpam cieti noteica, ja līdz pusdienai tilts nebūšot gatavs, tad likšot tam galvu nocirst.

Kalps aizgāja noskumis uz upmalu, nezinādams, ko darīt, ko ne. Te atskrēja tā pati bite, ko viņš no ūdens bija izvilcis, un prasīja, kādēļ viņš tik noskumis esot. „Kā man nebūs noskumt?” kalps atbildēja. „Ķēniņš man cieti pavēlēja, lai līdz pusdienai pār šo upi uzceļot vaska tiltu, ja ne, tad galva pagalam.”

Bite tam atbildēja: „Nebēdā nekā! Liecies mierīgi gulēt, iekams atmodīsies, tilts būs gatavs.”

Kalps paklausīja un apgūlās, bet miegs tam nemaz nenāca, jo nežēlīgi gribējās ēst. Te atskrēja balodis un prasīja, kas viņam kaišot. Tad kalps izstāstīja, ka bads viņu mokot. Balodis tam teica, lai drusciņ uzgaidot, aizskrēja un par mazu brīdi atnesa visādus gardus ēdienus un dzērienus.

Kalps nu ēda, dzēra un, labi atspirdzinājies, likās zemē un cieti aizmiga. Kad viņš atkal uzmodās, tilts jau sen bija gatavs.

Nu arī ķēniņš atnāca un, par skaisto tiltu brīnum priecādamies, uzslavēja kalpa izveicību un mākslu. Viņš to lika bagāti apdāvināt, bet saimniekam piesprieda izmaksāt kalpam algu un kungam vēl krietnu pērienu.

TRĪS LABAS LIETAS

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais, jaunākais, Dievdotais. Turpat pie tēva mājām bija plata upe, un dēliem pa kārtai vien bija jāiet ļaudis upei pāri celt. Reiz vecākajam brālim piestājas svešs vīrs, sacīdams: „Pārcel mani arī pār upi!”

Labi. Otrā malā vīrs prasa: „Ko vēlies par šo darbu: sieku zelta vai trīs labas lietas?”

Zeltu viņš gribētu.

„Jā, jā!” vīrs iedod zeltu un pazūd. Otrā naktī viduvējam brālim tāpat. Trešo nakti jābūt Dievdotajam par pārcēlāju.

Pienāk tas pats vīrs: „Cel mani pāri!”

Labi. Otrā malā vīrs prasa: „Ko vēlies par šo darbu: sieku zelta vai trīs labas lietas?”

„Ē! Ko niekus! Ņemšu derīgas lietas – zini, kas tev ir.”

„Re, re, tu biji gudrāks par tiem diviem, tā runādams. Še, te būs zirga sars. Ja tev kādreiz ievajagas par zirgu būt, ieņem tikai sara galu mutē, sacīdams: „Zirgs gribu būt un nekas cits!” tūdaļ tiksi par zirgu; bet par cilvēku atpakaļ vari tikt tā: ieņem saru mutē, sacīdams: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” Tad še arī baloža spalva. Ja ievajadzētos par balodi būt, ieņem baloža spalvu mutē un iesakies: „Par balodi gribu būt un nekas cits!” tūdaļ pārvērtīsies par balodi; par cilvēku atpakaļ vari tikt tā: ieņem baloža spalvu mutē un saki: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” Tad še arī zivju zvīņa. Ja ievajadzētos par zivi būt, ieņem mutē zvīņu sacīdams: „Par zivi gribu būt un nekas cits!” tūdaļ pārvērtīsies par zivi; par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem zvīņu mutē un saki: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” – tūdaļ tiksi.”

Un svešais, to teicis, pazuda kā ūdenī. Bet Dievdotais tūliņ tiek par zivi, pārpeld upei un prom pasaulē. Iet, iet – gadās liels, liels, tumšs mežs, ka ne domāt cauri tikt. Tomēr kas Dievdotam bēdas? Pārvēršas par balodi un švīkt! Meža galiem pāri, kamēr klajums redzams. Bet tas arī bija klajums: nemaz noblenzt, kur otra mala. Nu Dievdotais tiek par zirgu un viens divi! Pāraulekšo klajumam, kur otrā malā ķēniņa pils. Nu, ko darīs? Ies pilī kalpot. Labi – salīgst. Bet drīz pēc tam ķēniņš apciemo otru ķēniņu un Dievdoto paņem par sulaini līdz. Šim otram ķēniņam bija tik daiļa meita kā saule un tik žirgta kā avota ūdens. Vai akls! – Dievdotais, tādu ieraudzījis, nezina vairs, kur dēties, cik patīk; bet kas dos ķēniņa meitu nabagam? Tā paliek. Te vienu dienu atnāk Dievdotā ķēniņam nelāga ziņa: tas un tas ienaidnieks postot viņa zemi – lai steidzoties. Ķēniņš tīri nobāl, tūliņ kājas pār pleciem un prom uz mājām – vēl glābt, kas glābjams. Bet otrs ķēniņš saka: „Ko skriesi viens – diezin, kā tur ir. Iešu līdz nedienās palīdzēt.”

Pārsteidz mājā: vai traks! – ne iedomāties tādam ienaidniekam jel uz to pusi rādīties. Ko nu? Te svešais ķēniņš atminēsies: „Skāde! Būtu mans lielais zobens pie rokas, es sašķaidītu viens pats neģēļa karaspēku, bet kā atdabūsi ātrumā – ceļš tāls. Tomēr, ja kāds līdz rītam zobenu gādātu, tam tiešām savu meitu neliegtu.”

Dievdotais, to padzirdējis, augšlēkām zobenam pakaļ. Un nu, drīz par zirgu, drīz par balodi, drīz ūdeņu vietās par zivi, steidz, ko māk. Bija arī viens pašāviens tikai – jau turp. Nu ietek aizelsies pie ķēniņa meitas: lai dodot tēva lielo zobenu, tur un tur rītdien vajagot!

„Jau rītdien?” meita brīnās, „tad jau tu laikā neaiznesīsi – ceļš tāls.”

„Niekus neklausos! Vai tu maz zini, kā es nesīšu? Skriešu par zirgu, laidīšos par balodi, peldēšu par zivi; galvoju: vēl šovakar būšu klāt.”

Šī to netic: kā, cilvēks būdams, varot par zirgu, par balodi, par zivi aizskriet?

„Nu tad skaties! Laika gan maz, bet ko darīsi ar tiepoņām?” Dievdotais iesaucas un pārvēršas par zirgu. Bet zirgs lūdzas: ”Meitiņ mīļā, izrauj man krēpēs trīs sarus un pieglabā labi!”

Šī izrauj. Ne ilgi – zirgs kļūst par Dievdoto, Dievdotais par balodi. Balodis lūdzas: ”Meitiņ mīļā, izrauj man spārnā trīs spalvas un pieglabā!”

Šī izrauj. Ne ilgi – balodis paliek par Dievdoto, Dievdotais par zivi. Zivs lūdzas: ”Meitiņ mīļā, atlupini man astē trīs zvīņas un pieglabā!”

Šī atlupina. Nu Dievdotais ātri kļūst par cilvēku un grib ar zobenu aizsteigties, šī nelaiž, sacīdama: „Kas tik daudz prot, tam vajag īpašam cilvēkam būt; sen tādu vēlos sev par vīru – nu vienreiz sastapu.”

„Labi!” Dievdotais atteic, „es atkal sen tīkoju tik daiļu līgavu, nu reiz ieguvu.”

Īsumā abi vēl norunāja par kāzām un tad izšķīrās. Viens divi! Dievdotais gan par zirgu pāraulekšoja klajumam, gan par balodi pārlaidās mežiem, gan par zivi pārpeldēja ūdeņiem, un nav vēl ne labi novakars – jau lielais zobens pils pagalmā. Bet tai brīdī tikai pavārs mājā, citi aizgājuši robežas sargāt. Šis pavārs – labs viltnieks, kāds jāpameklē – saka izlikdamies: „Tu pārnesi gan zobenu, bet kas tik smagu cilās? Es gan laikam ne maksts nepaceltu, cik man tā spēka.”

„Paraugi, kas zina!” Dievdotais pasmejas. Bet pavārs, neģēlis, zobenu ņemdams, uzbrūk Dievdotam – ievaino, sasien, tad knapi dzīvu aiznes krūmos un galā aizsteidzas pie ķēniņa, melodams: viņš esot pārnesis zobenu! Svešais ķēniņš priecājas: „Veiklais, tu būsi mans znots!” un tūliņ sāk strādāt ar ieroci. Viens divi! ienaidnieks samizots, apkauts, ka ne ēnas nepalika. Nu bija prieks bez gala. Bet jau otrā dienā svešais ķēniņš paņem pavāru, savu labo znotu, un griežas mājā.

Dievdotais guļ pusdzīvs krūmos. Te vienu dienu atstaigā tas pats vīrs, ko todien upei pārcēlis, un ierauga Dievdoto. Tūliņ aizsūta kraukli dzīvības ūdenim pakaļ, un, re, Dievdotais spirgts un vesels. Bet vīrs labi norāj Dievdoto, pirkstu kratīdams: „Muļķīti, muļķīti! kam devi pavāram zobenu? Steidzies tagad ātri par zirgu, par balodi, par zivi pie saderētās līgavas, citādi šovakar vēl pavāru, blēdi, pielaulās tavā vietā!”

Dievdotais nu tikai atjēdzas, kur iestidzis, un sabijies pūš projām. Viens divi! līgavas tēva pilī klāt. Ieiet iekšā – visur līksmība, viss appušķots – tikai līgava bēdīga un nemaz neredz, kur īstais ienācis. Dievdotais pamet ar roku, šī pamana un tūdaļ klāt aprunāties.

Dievdotais izstāsta, kā noticis. Tēvs, dabūjis zināt, netic; lai gan tik daudz noredz, ka pavārs piepeši nobāl. Beidzot līgava saka pavāram: „Ja īstais esi, pārvērties par zirgu, par balodi, par zivi!”

Tos jokus tagad! Visi kāzinieki gaida iepletušies, kas nu notiks. Bet pavārs, pieri savilcis, gaudo: „Jā, kas to var – neviens laikam ne – grib mani , cilvēku, tikai ķircināt.”

„Āče, var gan! Šis vīrs var, kam blēdība nepiemīt,” līgava atcērt. Un nu Dievdotais pārvēršas par zirgu; ķēniņa meita, līgava, krēpēs ieliek toreiz izrautos trīs sarus, tie pieaug, kā bijuši. Dievdotais pārvēršas par balodi; līgava pieliek spārniem izrautās spalvas, tās pieaug, kā bijušas. Dievdotais pārvēršas par zivi; līgava pieliek astei atlupinātās zvīņas, tās pieaug, kā bijušas.

Visi tūliņ redz, ka pavārs ir gan krāpnieks, un ņem viltnieku nosodīt uz pēdām; bet Dievdoto salaulāja ar ķēniņa meitu.