Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Par Ziemassvētku brīvdienām un reliģisko diskrimināciju

„Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.”

(Satversme 99.pants)

Pēcreferenduma rosība saistībā ar iespējamo oficiālo brīvdienu statusa noteikšanu ne tikai katoļu un protestantu baznīcu svētkos, bet arī pareizticīgās baznīcas svinētajos Ziemassvētkos rada virkni neatbildētu jautājumu un konceptuālu izvēļu izdarīšanu. Abstrahējoties no politiskās kņadas ir jāsaprot spēles laukums, iespējamās lēmumu sekas un attiecīgi arī turpmākais ceļš, pa kuru virzīsies sabiedrība.

Civillikums nosacīti uzskaita Latvijas „tradicionālās” ticības, kuras ērtības labad turpmāk saukšu par baznīcām. Civillikums uzskaita, ka laulības slēgt ar atbilstošām valstiski atzītām civiltiesiskajām sekām Latvijā drīkst atbilstoši ordinēti Latvijas evaņģēliski – luteriskā baznīcas, Romas katoļu baznīcas, pareizticīgās baznīcas, vecticībnieku draudzes, metodistu baznīcas, baptistu baznīcas, septītās dienas adventistu baznīcas vai Mozus ticības (jūdaistu) garīdznieki. Tas nozīmē, ka Latvijas Republikā par tradicionālām tiek atzītas, galvenokārt, kristīgās un nedaudz jūdaiskās vērtības un atbilstoši tiek svinēti arī valsts atzītie reliģiskie svētki.

Tāpat ir jāsaprot, ka pati par sevi vienas atsevišķas brīvdienas piešķiršana, piemēram, Ziemassvētkos pati par sevi ir bezjēdzīga. Diskusijai par to, kuri svētki ir svarīgāki – Lieldienas, Ziemassvētki vai Hanuka ir muļķīga un nekad nenesīs rezultātus. Otrkārt, nedz protestantu baznīcu, Romas katoļu baznīcas vai pareizticīgās baznīcas svinētie reliģiskie svētki neaprobežojas tikai ar Ziemassvētkiem un Lieldienām. Ir gan Vasarsvētki, gan Zvaigznes diena, gan daudzas citas baznīcā atzīmējamas dienas. Līdz ar to, bez konceptuāla lēmuma par to, kādā virzienā virzīsies sabiedrība, nav iespējams izdalīt vienu baznīcu iepretim citai. Lēmums par noteiktu brīvdienu piešķiršanu vienos vai otros reliģiskajos svētkos ir tikai reveranss iepretim noteiktai ticībai piederīgajiem, respektējot viņu reliģiskās jūtas, tomēr tam nav tiešas saistības ar iespējamu vai neiespējamu sabiedrības saliedēšanu. Pareizticīgajai baznīcai piederīgie kā svinēja, tā arī turpinās svinēt savus svētkus, tieši tāpat kā visi citi. Un nedz oficiālu brīvdienu piešķiršanas pareizticīgās baznīcas svinētajās Lieldienās vai Ziemassvētkos atbalstītāji, nedz pretinieki neatbalstīs šādu pat oficiālu brīvdienu piešķiršanu nevienos no jūdaistu svinētajiem svētkiem, kaut arī nav un netiek apšaubīta ebreju kopienas lojalitāte vai vēsturiskā klātbūtne šajā teritorijā daudzu gadsimtu garumā. Tikpat labi var saliedēt, piemēram, Vācijas vai Francijas sabiedrību ieviešot kā atzīmējamu jebkuru iespējamo vai neiespējamo islāma tradīciju vai svētkus. Šādi soļi paši par sevi nekad nav saliedējuši sabiedrību.

Mūsdienu liberālā sabiedrība un modernās cilvēktiesības, atmetot sarežģītās juridiskās konstrukcijas, vienkāršotā valodā nozīmē to, ka neviens nav pārāks un visi ir vienādi. Citiem vārdiem sakot, jebkura vienas grupas vai sabiedrības daļas izvirzīšana iepretim citai nozīmē apvainojumu tādos nāves grēkos kā diskriminācija, cilvēktiesību (reliģijas brīvības) ierobežošana. Šobrīd Latvijas Republikā nosacīti prioritārā stāvoklī ir nostādīta katoļu baznīca un protestantu baznīcas, jo visi reliģiskie svētki un, attiecīgi, tiem pakārtotie valsts svētki tiek atzīmēti atbilstoši šo baznīcu lietotajam kalendāram.

Valsts un baznīcas šķirtība mūsdienu Eiropas konstitucionālajās tiesībās ir relatīva. Baznīca it kā tiešā veidā valsts lietās neiejaucas, tomēr tradicionālās baznīcas slēdz līgumus ar valstīm un saņem noteiktus labumus no valsts, kā arī, piemēram, valsts atzīst šajās baznīcās slēgtās laulības. Tajā pat laikā vairums valstu atzīst noteiktu konfesiju par prioritāru. Dienvideiropas valstīs tāda ir Romas katoļu baznīca, bet Eiropas vidienē un ziemeļos noteicošo lomu ieņem evaņģēliski luteriskā baznīca. Jāatzīst, ka kultūrvide pēc savas būtības vienmēr ir nedaudz, bet diskriminējoša iepretim citādajiem un tā būs vienmēr, kamēr vien pastāvēs kultūra un tautas vēsturiskā apziņa. Vai mums patīk vai nepatīk, bet šāda izvēle ir tikusi izdarīta un visa sabiedrība turpina tai sekot pat tad, ja visa Eiropa tiktu apsūdzēta antisemītismā vai reliģiskajā diskriminācijā.

Atziņa, ka kopēji svētki sabiedrību saliedē ir patiesa. Tomēr „kopīgi svētki” izriet nevis no atsevišķu reliģisko svētku svinēšanas, bet gan vienotas izpratnes par kopīgām vērtībām un nākotni. Kopīgi svētki iezīmē Tautu, bet dažādi kalendāri Tautu šķeļ. Tas rada sajukumu sabiedrības apziņā, jo bez stingras savu sakņu kultūrvēsturisko sakņu apzināšanās nav vairs vienotas izpratnes par turpmāko ceļu – nosacītā „rietumu” vai „austrumu kristietības” virzienā. Kristīgā ticība pēc „rietumu” un „austrumu” kristietības sadalīšanās ir gājusi divus filozofiski atšķirīgus ceļus un ar attiecīgu kultūras tradīciju. Latvija tradicionāli ir piederējusi „rietumu” atzaram – Romas katoļu baznīcai un, attiecīgi, protestantu baznīcām un tas arī ietekmē mūsu ikdienas dzīvi psiholoģisko arhetipu līmenī. Citādi nebūs.

Citu baznīcu svinēto reliģisko svētku atzīšana ir saprotama tikai kā nobriedušas un savas saknes apzinājušās sabiedrības daļas vispārcilvēcīgs pieklājības žests, kas izteikts respektējot jebkuras citas sabiedrības reliģiskās jūtas un vēsturisko apziņu, attiecīgi demonstrējot šīs personas vai personu grupas līdzvērtības apziņu. Tas ir žests, kas norāda uz tādām pašām tiesībām uz līdzāspastāvēšanu, apzinoties, ka „es esmu es” un „Tu esi Tu”. „ES” nekad nebūs „TU” vai otrādi, tomēr tas rada iespēju runāt par „MĒS”. Runājot līdzībās, mēs taču darba vietās apsveicam savus kolēģus, piemēram, viņu dzimšanas dienā, ar augstskolas pabeigšanu, kāzām, bērna piedzimšanu vai citā šim konkrētajam cilvēkam svarīgā dienā neatkarīgi no tā, kādā valodā viņš runā un kādu Dievu pielūdz. Kāpēc pie šiem apsveikumiem nevar pievienoties arī šī kolēģa kultūras mantojuma respektēšana?

Tomēr kā jebkurš pieklājības žests, arī šādi soļi ir sperami samērīgi un saprātīgi un pieprasa otra dialoga partnera adekvātu un pieklājīgu atbildi, pieņemot un atzīstot otrās puses tiesības un sperot arī pašiem soli pretī dialogam. To nevar un nedrīkst jaukt ar politiskiem vai juridiskiem jautājumiem, lozungiem un padarīt par caurkritušu politiķu iecienītu balsu „zvejošanas” rīku vēlēšanās. Citu baznīcu svinēto reliģisko svētku atzīšana ir nobriedušas un kulturālas sabiedrības pieklājības žests, kas demonstrē gatavību sākt dialogu starp diviem līdzvērtīgiem partneriem un attiecīgi gatavību meklēt kopsaucējus nākotnes vīzijas radīšanai.

Ja ir „MĒS”, tas nozīmē, ka ir atrasti noteikti kopsaucēji tagadnē. „MĒS” nozīmē, ka ir iespējams runāt par „IR”, bet „IR” – tā ir kopīgas tagadnes apziņa. No „IR” izriet arī „MĒS GRIBAM LAI IR” un attiecīgi „BŪS”. „BŪS” nozīmē nākotnes vīzijas esamību.

Sabiedrības saliedēšanai nepieciešama kopēja vīzija un izpratne par to, kas mēs bijām, esam un būsim. Citādi Tauta nevar pastāvēt. Sabiedrības sašķeltība latviešos un krievvalodīgajos nozīmē daudzas un dažādas vēsturiskās apziņas un to nevar viennozīmīgi traktēt kā homo sovieticus paliekas. Arī latviski runājošās sabiedrības daļas apziņa sākas gan pirms-krustnešu laika baltu un līvu ciltīs, gan Livonijas zemniecībā, gan jaunlatviešos, brīvības cīņās, gan brīvvalsts laikā vai Sibīrijas mežos. Tas pats attiecas uz nosacīto krievvalodīgo sabiedrības daļu, kas apmeklē gan katoļu, gan luterāņu, gan vecticībnieku baznīcu vai arī sinagogu. No dažādām sadrumstalotām pagātnes apziņām nevar rasties vienota izpratne par tagadni, kur nu vēl nākotni. Baznīcu svinētie svētki ir noteiktas sabiedrības daļas kultūras un tradīciju stiprināšanas veids un to nevar saistīt ar apziņas vai reliģiskās pārliecības brīvību.

Lai rastos Tauta kā politisks veidojums, nepieciešama vienota Ideja par nākotni vai vismaz izpratne par tagadni, lietu patiesā stāvokļa apzināšanās. Ar to ir jāsāk, jo kopējā sabiedrības nākotnes vīzija šobrīd ir alegoriski attēlota K.Skalbes pasakā par Ziemeļmeitu, kur karoti var aiz mākoņa aizspraust. Nekas vairāk kā putras bļoda neinteresē „vidējo statistisko” un domas arī tālāk nesniedzas.

 Diemžēl putras bļoda nevieno, vieno staru vainags.

Artūrs Šneiders

"Vis Licita" IK