Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ



Dimitrijs Rjurikovs


Antikultūra kā viena no nodoma sastāvdaļām


Atcerējos savu pagājušā gada ilgo sarunu ar ukraiņu literatūras zinātnieku par situāciju literatūrā un kultūrā vispār. Runājot ar profesionāli, es sapratu, ka, strādājot pie grāmatas “Zvēra laiki” par Jaunās pasaules kārtības atnākšanu, esmu palaidis garām diezgan svarīgu tēmu – šī projekta ietekmi uz cilvēka apziņu un mūsdienu kultūru. Jo Jaunajā pasaules kārtībā taču ir ne tikai kari un valsts apvērsumi. Projekta pasūtītāji un izpildītāji tērē milzīgus līdzekļus cilvēka apziņas pārveidošanai – it kā nemanot, pamazām debilizē cilvēkus, izspiež tūkstošgadēm veidojušos civilizāciju.

Cilvēci, kas zaudē domāšanas spējas, ved uz jaunu dzīvi, kurā vadība būs vienotas vispasaules varas rokās, un aiz tās stāvošā oligarhu saujiņa valdīs mūžīgi.

Pasaules antikultūras revolūcija virzās uz priekšu. Kārtējās gaišās nākotnes celtniecība tiek virzīta, kultūra un māksla pārdzimst – arvien vairāk aiziet no realitātes, pārstāj kalpot garīgumam, radīšanai, pārvēršas par debilizējošas izklaides līdzekli. Galvenais mākslas darba vērtības kritērijs – kases ieņēmumi. Par radošajām personībām, kas vēl pirms pusgadsimta aktualizēja asas eksistenciālas problēmas, mokoši meklēja īstenību, mudināja cilvēkus uz labo, maz vairs kas atceras. Pēdējos gados novatori ir ķērušies klāt klasikas “pataisīšanai par mūsdienīgu”: lieli garadarbi bezkaunīgi un pretīgi tiek modernizēti, bet visiem it kā viss vienalga – protestus pret to gandrīz nedzird.

Kultūra nav vienīgā apziņas revolūcijas fronte. Pēdējā laikā aiz cilvēka tiesību un brīvību saukļiem pamatīgai pārstrādei ir pakļauta vidējās un augstākās izglītības sistēma, attiecības starp dzimumiem un ģimenē, ir izvērsta seksuālā, narkotiku, juvenālā, genderu un citas mierīgās revolūcijas. Reformas nav radušās vakar – populārajā romānā “1984”, kas izdots 1948.gadā, Dž. Orvels, kam bija zināmas britu globālistu idejas, aprakstīja viņu mērķus: “…iekarot visu zemeslodi un uz visiem laikiem iznīcināt neatkarīgas domas iespēju… Domāšanas atmosfēra kļūs citāda… Mēs iznīcinām iepriekšējos domāšanas veidus – pirmsrevolūcijas laiku paliekas… Mēs pārrāvām saites starp vecākiem un bērnu, starp vīrieti un sievieti, starp cilvēkiem vispār. Neviens vairāk neuzticas ne sievai, ne bērnam, ne draugam. Un drīz arī nebūs ne sievu, ne draugu… Nebūs mākslas, literatūras, zinātnes… Nebūs atšķirības starp kroplo un skaisto”.

Mūsu dienās daudz no tā, ko lasītāji pirms 80 gadiem uztvēra kā ļaunu fantastiku, jau ir vai tiek iemiesots, bet līdz daudzām mūsdienu reālijām antiutopists pat aizdomāties nevarēja. Rietumos (atkarībā no tā, cik stipri valstis ir “advancējušās”(kroplam jēdzienam nav normāla vārda – red.piez)) formāli vai de-facto, ir atļauta narkotiku pārdošana un lietošana, kaut kur jau ir, kaut kur tūlīt kļūs likumīgas viendzimuma laulības; politikā, likumdošanā un masu medijos ir seksuālo minoritāšu “cīņas” prioritātes; dažās Eiropas valstīs de-facto notiek pedofīlijas un zoofīlijas leģitimizācija. Arvien mazāk jauniešu grib veidot ģimenes – kāpēc tās problēmas, uzskata jaunieši, daudz interesantāk ir atrasties virtuālā telpā. Ar mākslīgo intelektu attīstītajā Japānā, un arī Eiropā ir publiskie nami ar lellēm-seksa robotiem, pieprasījums šai augstajai tehnoloģijai palielinās, ir reģistrēti cilvēka un lelles laulību gadījumi. Kino un gadžetu ekrānos arvien vairāk fantastikas, cietsirdības, monstru, atnācēju. Tas viss, neskaitot aifonu sindromus. Tādas dzīves ietvaros – kāda tur kultūra, kāda māksla, kādas augstās domas un vēlmes?!

Liekas, ka jaunā kārtība tiek ieviesta veiksmīgi, bet pirms kāda laika Jaunās pasaules kārtības akciju turētāji saprata – atpalikusī pasaule, sevišķi spītīgā Krievija pretojas Jaunajai pasaules kārtībai, virzību uz “gaišo nākotni” nevar garantēt, kaut gan apziņas pārveidošanai spēka ir iztērēts ne mazums. Vienpolārā pasaule nav izveidojusies, valstu suverenitātes nepazūd, pasaules valdības nav ne tuvumā. Nolēma atklāt jaunu fronti: 2000-šo sākumā kauju uzsāka labi sagatavoti entuziasti-digitalizētāji (ar “digitalizētājiem” šajā rakstā nav domāti tie, kas attīsta reālās digitālās tehnoloģijas, bet tie, kas cenšas izmantot šo attīstību Jaunās pasaules kārtības ietvaros).

Likmes ir izdarītas uz globālo digitālo revolūciju, kas, pēc ieceres, pavirzīs uz Jauno pasaules kārtību vairāk, nekā militārās operācijas, ģeopolitika un “krāsainās revolūcijas” visas kopā ņemtas, un uz 2045.gadu dāvinās cilvēkiem vispārēju mūžīgu laimi.

Pēc digitalizētāju plāniem 2045.gadā cilvēki pārvērtīsies par čipotiem bioobjektiem – transhumanoīdiem, smadzenes kļūs par bioobjekta un elektronisko infocentru nepārtrauktu sakaru interfeisu, visi uzsāks priecīgu un ilgu dzīvi, baudot reālās un, galvenais, virtuālās pasaules iespējas – digitālās tehnoloģijas nodrošinās laimi visiem un ikvienam.

Par dzīves iekārtas organizāciju – varas, ekonomikas, politikas, cilvēktiesības, morāle utml, tiek paskaidrotas īsi: kad visu būsim digitalizējuši, elektronika veiks lietas daudz labāk, nekā bioobjekti. Pavisam kā 90-to gadu reformatori ar viņu lozungiem “citu neko mums nevajag”. Par nodoma lietišķo daļu ir klusums, kaut gan no biznesa viedokļa tā ir ģeniāla: digitālie saimnieki pastāvīgi lejupielādēs cilvēkiem (atvainojos, bioobjektiem) un viņu gadžetiem jaunas programmas, un tas ir – visu bioobjektu katras dienas maksu līdz dzīves beigām! Bībeles “Un sākumā bija Vārds” šodien tiek saprasts kā “Un sākumā bija Vārds, bet beigās būs Cipars”. Jau ir radusies kustība, tai skaitā Krievijā “Globālā pasaule 2045” ar filiālēm, fondiem, lobijiem. Krievijas digitalizācijas ieviesēji saka, ka “vispārēja čipošana Krievijā ir tuvākās nākotnes jautājums”, ka “par mūsu ideoloģiju ir jākļūst tehnoloģijai”, bet inovāciju veikšanai – uzmanību! – vajag sociālo attiecību un politikas modernizāciju, kā arī izmaiņas ideoloģijā, vērtībās un principos, pārmaiņas politiskajā ētikā, sabiedriskajā morālē un humanitārajā dzīves daļā vispār. Neviens nerunā, kādas pārmaiņas, bet tas taču tāpat ir skaidrs. Redzams, ka tieši par šo domāja V.Putins, kad nesen brīdināja, ka attīstot digitālās tehnoloģijas, ir jāskatās, lai tās nenokļūst neīstajās rokās.

Mēģinot sagraut Krieviju, ASV un Eiropa veido konfrontācijas Ukrainas un Sīrijas frontēs, virza NATO pie Krievijas robežām. Rietumi pusotra gada laikā pārveda Krieviju no sāncenša statusa pretinieka statusā. Valstī Jaunās pasaules kārtības atbalstītāji, balstoties uz sasniegto, turpina savu darāmo – cenšas izmainīt cilvēku apziņu un uzvedību. Izaicinājumi ir ļoti nopietni.

Vai paliks cilvēces pasaule, vai tā pāries postcilvēces stāvoklī, ir atkarīgs arī no Krievijas kultūras. Ja tās darbinieki un, kas nav mazsvarīgi, varas iestādes saglabās savu nozīmi un neļaus pārvērst lielo Krievijas kultūru par antikultūru.


Avots: http://www.stoletie.ru/obschestvo/antikultura_kak_chast_zamysla_653.htm




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa