Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Romāns Skomorohovs


„Guli mierīgi, Maskava, Latvijā ievieš kompetenču izglītību…” Tagad saprotam, kāpēc te likvidēja ražošanu – lai nebūtu problēmu ar darbaspēka trūkumu…”


Kas bīstamāks Latvijai: „Armata” vai „kompetenču izglītība”?


Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, 2017.gadā uzstājoties militārajā kolēģijā un vērtējot kara apgabalu pārbaužu rezultātus, kopumā rezultātus vērtēja pozitīvi. Tomēr kārtējo reizi ministrs uzsvēra, ka joprojām pastāv problēma, ka obligātā militārā dienesta karavīri pārāk lēni apgūst iemaņas darbā ar mūsdienu militāro tehniku.

Un te ir par ko padomāt.

Šoigu, starp citu, ne vienu reizi vien ir teicis, ka obligātā dienesta termiņš – 1 gads ir par maz, lai apmācītu mūsdienu karavīru. Un te ir koks ar diviem galiem: no vienas puses – nevēlēšanās „zaudēt divus gadus” atkal var novest pie masveida izvairīšanās no armijas (kas uzrāda tautas nošķirtību no „valdošās klases” – oligarhiem un viņu „valdības”. red. piez.), no otras puses – ir skaidrs, ka 1 gads ir pietiekams tikai to karavīru sagatavošanai, kas nav saistīti ar sarežģītu mūsdienu tehniku.

Daudzi iebildīs, ka esmu vairākkārta rakstījis, ka 1 gads obligātajā militārajā dienestā ir pietiekams, lai saprastu, vai kandidāts ir derīgs tālākajam profesionālajam dienestam uz līguma pamata. Un, ja derīgs, tad tālāk profesionālajā militārajā dienestā karavīrs var visu kvalitatīvi apgūt.

Piekrītu, esmu tā rakstījis. Un tā arī uzskatīju. Bet militāro mācību vērošana klātienē lika aizdomāties par dažām lietām.

Tas, ka šodien jaunatne pietiekamā skaitā dodas uz profesionālo dienestu – tas ir labi. Ar atalgojumu tur ir krietni labāk nekā pirms gadiem desmit un dzīvesvietas nodrošināšana ir labs bonuss.

Un, ja ar profesionālā dienesta karavīriem viss ir skaidrs, tad ar obligātā dienesta karavīriem ir problēmas. Šīs problēmas novēroju personīgi. Pat pēc pusgada dienestā obligātā dienesta karavīru sniegums ir vājš. Ir, protams, arī izņēmumi. Piemēram, redzēju, kā Valuikās puiši pēc 3 mēnešu obligātā dienesta bija spējīgi jau uz diezgan pārdomātu un precīzu rīcību. Bet tas tiešām bija izņēmums.

Profeionālie karavīri ir apguvuši jebkuras sarežģītības tehniku, lai tas būtu zenītraķešu komplekss, lidmašīna, tanks utt., jo laika tam pietiek. Viņi kaut kādas vajadzības gadījumā būs pirmie uz aizsardzības līnijas. Un vajadzības gadījumi var būt dažādi: starptautiskais terorisms, pratā sajukušie kaimiņi, iesaistīšanās lokālos konfliktos Kolektīvās drošības līguma organizācijas ietvaros (starp citu, vislielākā iespēja), rietumu „partneri” un viņu ambīcijas.

400 tūkstoši apmācītu un izglītotu speciālistu – visnotaļ ievērojams skaitlis. Bet, kas pirmais iet kaujā, tas pirmais cieš zaudējumus. Jau sen pierādīts un asinīm rakstīts.

Kas viņus nomainīs – labs jautājums. Un vēl svarīgāks jautājums – kas nākotnē nomainīs tos, kas šodien veic militārā dienesta pienākumus?

Kā piemēru minēšu lidlaukus. Šogad kā novērotājs esmu piedalījies lidmašīnu sagatavošanas procesos trīs lidlaukos. Pārsteidza tas, ka jaunie piloti ir, bet tehnisko darbinieku trūkst. 35-40 gadus veci tehniskie darbinieki ir reti sastopami. Pārsvarā visiem aiz 40.

Pie tam neatstāsim bez ievērības mūsu vidējās izglītības drausmīgo līmeni. Starp citu, toreiz intervijā Bondarevs teica, ka „mēs jau varētu savākt arī trīs tūkstošus, bet labāk kvalitāte, nekā skaits”.

Paskaidrot? Vai tāpat ir saprotams, ka vienoto centralizēto eksāmenu acīmredzamos upurus pie lidmašīnām klāt labāk nelaist.

Bet tas ir virsnieku sastāvs, uzskatīsim, ka iemācīsies. Atgriezīsimies pie obligātā dienesta karavīriem.

Gada laikā it kā puslīdz varētu no jaunieša izveidot tādu otrās šķiras karavīru. Tas ir – iemācīt rīkoties kaujā, šaut ar automātu – ložmetēju – granātmetēju. Esmu redzējis, ka var. Šauj un trāpa. Jau nav slikti.

Sarežģītākas ir lietas, kur nepieciešamas padziļinātas zināšanas, piemēram artilērija, kur bez matemātikas trāpīt mērķī nevar. Jā, ballistiskie datori un citādas noderīgas IT tehnoloģijas arī ir.

Par pavisam sarežģītām lietām kā pretgaisa aizsardzības iekārtām; radiācijas, ķīmiskās un bioloģiskās aizsardzības spēkiem un radioelektroniskās cīņas iekārtām jau var sākt satraukties. Pilns ar elektroniku. Pat jaunajā ķīmiskajā izlūkmašīnā, kur ne paskaties, visur sensoru ekrāni un gudri bloki. Par „Armatu” vispār klusēju. (Nu jā, par to „mūs Latvijā” galva nesāp – te nekā tāda nav ... red. piez.)

Nav vērts runāt par vispārēju augsto IT izglītības līmeni. „Like” sociālajos tīklos un darbs ar tiešām sarežģītiem elektroniskajiem kompleksiem – ir divas dažādas lietas.

Kāds ir rezultāts? Mums ir profesionālie karavīri, kas pēc pirmā sauciena ir gatavi parādīt savas zināšanas un prasmes. Bet profesionāļi ir jāsargā, viņā ir ieguldīts daudz pūļu un naudas. Galvenais jautājums, kas viņus nomainīs, ja kaut kas notiek? Tāds pats profesionālis? Bet viņš vēl ir jāizaudzē un jāapmāca.

Un sanāk – divas armijas? Viena profesionālā, kas pazīst tehniku līdz sīkumiem, un otra obligātā dienesta karavīri, kam it kā arī viss būtu jāmāk, lai arī sliktāk par profesionāļiem, bet tā, lai perspektīvā varētu nomainīt.

Bet neizdodās. Ja Šoigu jau trešo gadu runā par to, ka neuzspēj īsti apgūt tehniku, tad laikam pamatoti.

Sanāk, ka vairums nodienējušo ir „lielgabalu gaļa”, kas apguvuši automātus un bruņutransportierus. Par tādām lietām, kā sakari un radioelektroniskās cīņas iekārtas pat runāt negribās – tur katru gadu ir jaunievedumi.

Kāds sacīs, ka mēs jau it kā ne ar vienu globāli karot negrasāmies. It kā jau jā, bet kas mums ko jautās, ja nu kas. Gan ārpus, gan iekšpus valstij par daudzām lietām var sākties tāda cīņa par neatkarību un interesēm, ka tik spēj munīciju pienest.

Koks ar diviem galiem. Saprotu Šoigu, no vienas puses viņš grib, lai rezerve reāli ir rezerve. Uzticama aizmugure, nevis apaukstēta pakaļa.

Bet arī tie, kas šodien iet armijā, arī nav pavisam veseli. Ar galvu. Tajā perinās tāda iznīcinoša debilizēšanas programma, kas saucās vienotais centralizētais eksāmens. Programmas būtību visi lieliski zina. Padarīt cilvēku pēc iespējas stulbāku ar ar noraidošu attieksmi pret pasauli un situācijas izpratni. Pilnīgs kolapss.

Pats esmu to novērojis un ne vienu reizi vien, diemžēl.

Viens gads apmācības, ja pirmais pusgads paiet tikai tam, lai no šķība mērkaķa izveidot kaut vai kaujas babuīnu.

Bet nāk taču pat ne bez kaut kādas saprašanas, pat virsnieki sāk nevis „no nulles”, bet no „mīnus divi”.

Par mūsu izglītības problēmām, starp citu, var runāt tieši ar virsniekiem. Viņi var daudz pastāstīt par to, kāds nāk papildinājums. Un kā ar to ir jācīnās, lai dienesta gada beigās viņi vismaz kaut ko varētu un mācētu.

Un konfliktu var atrisināt ļoti vienkārši. Un domāju, ka te nekādu atklājumu neizdarīšu. Ir jāatgriežās pie padomju sistēmas vidusskolās, pirms tam likvidējot iznīnošo sistēmu, ko sauc par mūsdienu izglītību.

Un rezultātā saņemsim nevis „dārzeņu soļanku”, bet jau kaut ko saprotošus „ierindas neapmācītos”. Trīs mēnešu ekonomija kā uz delnas, ko var izmantot svarīgākām lietām.

Tā dēļ kaut kas ir jādara ar neizglītības ministriju. Un jādara jau šodien. Šoigu to noteikti saprot.

Kāda jēga, ja mums ir „Armata” un daudz citu biedējošu vārdu, ja priekš tiem nebūs jēdzīgu ekipāžu un tehniķu?

Nevis „džavelīni” ir bīstami „Armatai”, nē. Mūsdienu tankam ir bīstamas tā auna izboztās acis, kam pēc idejas vajadzētu sēsties tankā un izpildīt uzdevumu. Kaujas uzdevumu.

Starp citu, uz šī grābekļa savā laikā tā labi uzkāpa Donbasā. Tankus no pretinieka pārtvēra, bet kāda jēga? Tanki ir, degviela, ir, munīcija ir, bet ekipāžas nav. Traktorists, protams, tanku no vietas izkustinās, bet jautājums – kā? Sanāca ne visai labi.

Kopumā, ja atceramies Ļeņina frāzi par to, ka kara māksla ir jāapgūst pa īstam, tad tas ir jāmāca, un jāmācās. Tāpat kā bija iepriekš – Padomju Savienībā.

Tad patiešām Šoigu pēctečiem galva sāpēs krietni mazāk.

(Nu bet, „mūs-latvijā” tas taču nevienu neinteresē – mūs taču aizstāvēs NATO gudrinieki – tas ir tajā gadījumā, ja tāds NATO vēl pastāvēs...

Cik stundām pietiks latviešu „lielgabalgaļas”?

Vai atkal būs kā Ulmaņlaikā – labāk palikt dzīviem un „izdzīvošanas gēns tautas dvēselē”, un vēlāk atkal „amērikas balss”, vaimanas par okupāciju, senču kara gadu dziesmas, mežabrāļu bunkuri un atmiņas par labajiem 4 maija latvijas laikiem? Cik ilgi var griezties tajā pašā vāveres ritenī? Būtu taču jānāk pie prāta ...

Vienīgais jautājums ir – Cik tādu, kuri kaut kur „var nākt”, te vēl ir palikuši? red. piez.)



Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa