Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


https://www.youtube.com/watch?v=9T7caSbO5-s&list=PLrULWNBdKzUg0NJO-KX7395A1jdKSKx8n&index=29


Līdz kodolpusnaktij 7 minūtes.



Intervija ar ASV viesi Brūsu Gegnonu, tiesību aizstāvi, kustības „Pret karu” aktīvistu.


Plaši pazīstamais Pastardienas pulkstenis ir uzstādīts uz 7 minūtēm līdz pusnaktij. Šobrīd kopš aukstā kara laikiem, pulksteņa rādītāji ir vistuvāk kodolkatastrofai. Kas patiesībā notiek? Jautāju tāpēc, ka runājot ar vienkāršiem cilvēkiem, ne visi apzinās, cik tuvu ir karš.


Es un tie, ar kuriem es strādāju pretkara kustībā, domājam, ka ASV šodien ir pārvērtušās par brūkošu un aizejošu kara lielvaru, kura uztur 800 kara bāzes visā pasaulē. Šīs bāzes ieskauj Krieviju un Ķīnu. ASV redz draudu BRICS attīstībā un citu daudzpolāru pasauli veidojošu starptautisku organizāciju attīstībā. ASV to redz un uzskata, ka pašām ASV ir palicis neliels iespēju loks (ja tādas iespējas vēl eksistē vispār), lai mēģinātu saglabāt varu un kundzību uz tā rēķina, ka Krievijā un Ķīnā tiek nomainīti pārvaldes režīmi. Un pēdējais Nacionālās aizsardzības akts, saskaņā ar kuru Pentagona rīcībā jānonāk 717 miljardiem ASV dolāru, liecina par to, ka ASV uzskata Krieviju un Ķīnu par eksistenciālu apdraudējumu savai globālajai dominēšanai un kontrolei. Šo apdraudējumu ASV plāno iznīcināt, šī iemesla dēļ mēs redzam augošo nestabilitāti visā pasaulē. Tāpēc tiek paplašināta arī NATO.


ASV mēs iepazināmies ar jums vienā no pret karu vērstiem mītiņiem, kad veidojām tur dokumentālo filmu. Toreiz mēs bijām pārsteigti par Amerikā un Eiropā satikto vienkāršo cilvēku mieru un bezrūpību. Piemēram, 80-tajos gados Vācijas pilsētā Švēbišgmundā, kur bija izvietotas ASV armijas artilēristu divīzijas, tika rīkotas pret militāristiem vērstas masu demonstrācijas ar prasībām nepieļaut tur kodollādiņu izvietošanu (raķetes „Pershing II”). Šodien mēs vērojam absolūtu vienaldzību. Pie tam, šodien mēs esam krietni tuvāk potenciālajam konfliktam, nekā bijām vakar. Kā jūs domājat, kāpēc tā notiek?


Kad mēs runājam par 80-to gadu sākumu, kad ASV sāka izvietot Eiropā spārnotās raķetes, kas bija notēmētas uz PSRS, tad atšķirība starp to laiku un mūsdienām, pirmkārt, ir cilvēku apziņas degradācijā. Masu informācijas līdzekļu monopolizācija, to koncentrēšana dažu saimnieku rokās, pastāvīgā Vladimira Putina un Krievijas demonizācija – ziniet, pie mums tas notiek katru dienu pa radio, TV un avīzēs, to var apstiprināt – katru dienu parādās ziņas par to, kā nedrīkstot uzticēties Krievijai, jo to vadot meļi un krāpnieki, Krievija cenšoties nolaupīt mūsu vēlēšanas, viņi esot mēģinājuši mānīties Olimpiādē, viņi esot iebrukuši Ukrainā, tagad viņi cenšoties atjaunot PSRS un iekarot pasauli. Šie meli katru dienu tiek potēti rietumu cilvēka apziņā, un tāpēc pat tie cilvēki, kas pieturās kreisajiem uzskatiem, pat cilvēki no pretkaru kustībām sāk kaut kādā mērā ticēt šiem stāstiem. Vienkārši tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko viņi dzird. Un dzird viņi to gadu no gada. Un tas ir briesmīgs fakts. Un, lūk, tāpēc es esmu atbraucis un tāpēc nākošo pavasari mēs plānojam atvest uz jūsu valsti 30 pretkara kustības aktīvistus no Amerikas un visas pasaules, lai parādītu viņiem Maskavu, Krimu, Sanktpēterburgu, lai viņi varētu satikties ar jūsu cilvēkiem, dzirdēt personīgi no viņiem, kas tad īsti notika Krimā 2014.gadā. Mūsu uzdevums ir mainīt šo reakcionāro domāšanu. Kad mums tas izdosies, ceru, ka mēs redzēsim kaut kādu pretkara kustības atdzīvošanos ASV.


Jūs nebaidāties, ka jūs vienkārši uzskatīs par krievu marioneti?


Šajā ziņā man tas nebūs nekas jauns. 1983.gadā, kad Ronalds Reigans nosūtīja „Pershing” un spārnotās raķetes uz Eiropu, tad „Pershing” bāzējās Vācijā, spārnotās raķetes – Sicīlijā un Anglijā. Tad, lūk, „Pershing” toreiz tika ražotas Orlando, Floridā, kur es dzīvoju, un es rīkoju protesta akciju iepretim rūpnīcai, kas toreiz saucās „Martin Marietta”. Šodien tā ir „Lockheed Martin”. Mana māsa tajā strādāja, montēja plates kodolraķetēm „Pershing II”. Jau tad cilvēki mūsu rajonā mani sauca par krievu marioneti. Tātad es to dzirdu jau sen. Es tiem atbildēju – jā, jums ir taisnība, bet es joprojām no Gorbačova gaidu naudas pārskaitījumu, šajā mēnesī tas atkal kavējas. Joks. Tas mani neuztrauc.

Dažādās konferencēs esmu ticies ar krievu aktīvistiem, kad ASV sāka izvietot jūrā bāzētās raķetes „Aegis” tā saucamās pretraķešu aizsardzības sistēmas ietvaros. Sistēmas pārtvērējraķetes tiek ražotas manā dzimtajā pilsētā Menas štatā. Tieši šīs raķetes tiek šodien izmantotas Krievijas un Ķīnas ielenkšanai. Tas ir provocējošs, bīstams un destabilizējošs solis. Es to saprotu un runāju par to atklāti. Un man nav svarīga citu attieksme šajā jautājumā.


Krievija ir kapitālistiska valsts. Ķīna tādā vai citā mērā arī šodien ir kapitālistiska valsts. Kas Jums liek domāt, ka krievu oligarhi vai krievu korporācijas, kas ražo ieročus, atšķiras no jūsējām.


Man ir maz zināms par Krievijas ieroču ražotājiem. Mana attieksme pret viņiem nav ne slikta, ne laba. Man ir attieksme pret manu valsti. Mani uztrauc tas, ko dara mana valsts. Veltot daudzus gadus kosmiskās programmas izpētei, es redzu, ka mana valsts veido ceļu jaunām bruņošanās sacensībām - šoreiz gan uz zemes, gan kosmosā. Jauna kodolieroču bruņošanās sacensība. Obamas laikā (tika taču uzskatīts, ka Obama ir liberālis) tika apstiprināti triljonu dolāru vērti ieguldījumi jaunas paaudzes kodolieroču izstrādei. Mēs to nevaram atļauties. Mēs to nevaram pieļaut.

Mēs saprotam, ka galu galā Krievija un Ķīna mums atbildēs. Es jau 10 gadus sekoju līdzi visam tam, ko runā un dara Krievija ar Ķīnu. Viņi visu laiku atkārto – neizvietojiet pretraķešu aizsardzības sistēmas. Ja jūs mūs aplenksiet ar pretraķešu aizsardzības sistēmas elementiem, tad visas sarunas par kodolieroču skaita samazināšanu beigsies. Daudzi mani pretkara kustības biedri turpina „sisties ar pieri sienā”, atkārtojot, ka mums viņi jāatbrīvo no kodolieročiem. Es viņiem saku, ka nekāda ieroču skaita samazināšana nevar būt, kamēr ASV turpina ieskaut Krieviju un Ķīnu ar pretraķešu aizsardzības sistēmas cilpu, kuras uzdevums ir kā vairogam aizsargāt no atbildes trieciena.

Amerikāņu kosmiskie spēki katru gadu veic datormācības, kurās tiek atstrādāta pirmā uzbrukuma veikšana Krievijai un Ķīnai. Un pēc šī pirmā uzbrukuma jāsāk strādāt pretraķešu aizsardzības sistēmai, kurai jāpasargā no visiem mēģinājumiem veikt atbildes triecienus. Ir pašsaprotami, ka Krievija un Ķīna nevar samazināt savus kodolpotenciālus un atbildes triecienu spējas laikā, kad ASV paplašina pretraķešu aizsardzību. Tāpēc es varu spriest tikai par to, ko dara mana valsts. Un mana valsts rada apstākļus bruņošanās sacensībai. Ar jūsu valsti jānodarbojas jums pašiem.


Mēs to arī cenšamies darīt, bet kāpēc Jūsu valsts tā rīkojās?


Mūsu valsts to dara peļņas dēļ. Militārās korporācijas pelna neprātīgu naudu. Tāda ir kapitāla daba. Un darām to tāpēc, lai saglabātu kontroli un dominēšanu. Šie ļaudis tic tam, ja viņi turpinās radīt jaunas tehnoloģijas, tas ļaus viņiem veikt uzbrukumu pirmajiem, kas nozīmē, ka viņi varēs pielikt uzlādētu pistoli pie Maskavas un Pekinas deniņiem, un tādā veidā šīm valstīm būs jādara viss, ko tām pavēlēs ASV. Tāda ir pieeja. Man tas šķiet neprāts, tas ir bīstami, bet viņi domā tieši tā.


Ir izplatīts viedoklis: tā kā visas puses ir bruņojušās „līdz zobiem”, tad kodolieroči netiks pielietoti kaut vai tāpēc, ka ir augsts savstarpējās iznīcināšanas risks. Vai Jūs tam piekrītat?


Tā bija kādreiz, kad pastāvēja savstarpējās garantētās iznīcināšanas doktrīna. Toreiz ASV un PSRS bija aptuvena kodolarsenālu paritāte. Bet, kad par prezidentu kļuva Džordžs Bušs, viņš veica izmaiņas – viņš vienpusēji lauza pretraķešu aizsardzības līgumu, izdarot to 6 mēnešus pēc stāšanās amatā. Tas ļāva ASV ieviest jaunas pretraķešu aizsardzības tehnoloģijas, veidot aizsargvairogu. Un esmu dzirdējis, kā Putins vairākkārt ir teicis (un esmu ar viņu vienisprātis šajā jautājumā): ja jūs sākat izmantot šīs tehnoloģijas bruņošanās sacensības apstākļos, tad jūs radāt iespēju veiksmīgi veikt pirmo triecienu. Jo tad teorētiski ASV var iznīcināt Krievijas vai Ķīnas arsenālu, un pēc tam ar pretraķešu vairoga palīdzību neitralizēt visas atbildes trieciena iespējas. Parādās priekšrocība, kuras nebija savstarpējās garantētās iznīcināšanas doktrīnas laikos.

Mēs tagad dzīvojam pavisam citā pasaulē. Kā jau teicu, ASV trenējas pēc šī scenārija militārajās mācībās un šajā sistēmā iekļauj savus sabiedrotos. Pretraķešu aizsardzības bāze ir parādījusies jau Rumānijā, tāpat viena tiek celta Polijā, bet kuģi ar pārtvērējraķetēm ir izsūtīti pa visu pasauli ar acīmredzamu uzdevumu ielenkt Krieviju un Ķīnu. ASV izvieto pretraķešu aizsardzības ieroču bāzes Klusā okeāna reģionā Japānā (Okinavā), Dienvidkorejā, kur Ķīnu ielenc tāpat kā Krieviju. Veidojas jauna situācija, kas atšķiras no tās, ko esam redzējuši „aukstā kara” gados.


Likmes un riski aug. Vai Jūs esat pazīstams ar tā saucamo „Krievijas atbildi” uz visām šīm iniciatīvām? Ar to es domāju jaunās paaugstināto ātrumu raķetes. Kā to uztvēra ASV? Vai tas radīja kādu efektu?


ASV to visu izmantoja kā „pierādījumu”, ka Vladimirs Putins ir agresīvs, ka viņš grasās veikt pirmo triecienu. Putina skaidrojums, kad viņš prezentēja šīs jaunās sistēmas, ar kurām ir iespējams apiet ASV pretraķešu vairogu un liegt ASV plānot pirmo triecienu pa Krieviju, šis Putina skaidrojums ASV masu medijos netika publicēts. Viss, ko publikai pateica, ir tas, ka Krievijai ir jaunas sistēmas un tā grasās tās pielietot pret ASV, bet ASV atpaliek, tāpēc ASV ir jātērē vairāk naudas.


Jā, mēs Krievijā arī pastāvīgi dzirdam to, ka ASV zaudē.


Tas ir vienkārši pārsteidzoši. Es nodarbojos ar šiem jautājumiem no 1983.gada. ASV tik ļoti apsteidz visus kosmisko tehnoloģiju jomā.

Kosmiskie spēki pastāvēja jau arī agrāk Gaisa militāro spēku sastāvā. Viņi nodarbojās ar pavadoņiem un izstrādāja tehnoloģijas kosmosam, bet tagad Tramps runā par kosmosa militārajiem spēkiem, kas būs atsevišķi spēki un kas pielīdzināmi armijai, flotei, aviācijai vai jūras kājniekiem. Pēc Trampa vārdiem, ASV ir jākontrolē kosmoss un tajā ir jādominē. ASV ir jāpārvalda kosmoss, jo ASV ir „labie zēni”. Acīmredzot, ka kosmiskās tehnoloģijas šodien dod pārākumu pār visiem pārējiem militārajiem spēkiem uz zemes. ASV vairākkārt ir devušas saprast, ka militāras sadursmes gadījumā ar citu valsti, tās centīsies likt šķēršļus citu valstu iziešanai kosmosā. ASV grib brīvi rīkoties kosmosā, viņi to sauc par totālu dominēšanu, lai neviena cita valsts militāra konflikta gadījumā kosmosā nevarētu darboties. Un ASV saka, ka tās to panāks.

Domāju, ka runa ir par divām lietām. Pirmā - korporāciju kontrole pār planētu, izmantojot ASV armijas spēku, kā kapitālisma „dzelzs roku”. Pat neskatoties uz to, ka gan Krievija, gan Ķīna šodien ir kapitālistiskas valstis, tās tomēr ir atteikušās nostāties uz ceļiem un pilnībā pakļauties amerikāņu kontrolei un dominēšanai. ASV nepietiek ar to, ka Krievija un Ķīna ir kļuvušas par kapitālisma lielvalstīm. Amerikai ir vajadzīga pilnīga kontrole un pilnīga pakļaušana. Amerika nevar atļaut nevienam būt suverēnam. Lūk, par to ir runa.

Un, otrkārt, ja mēs ielūkosimies nākotnē pēc 50 gadiem, mēs plānojam derīgo izrakteņu iegūšanu kosmosā. 1990-tajos ASV kongress izdeva brošūru „Kosmiskie spēki nākamajos 50 gados”. Šajā pētījumā ir teikts: ja ASV kontrolēs kosmosa izejas un atgriešanās ceļus, tad ASV varēs liegt citām valstīm, korporācijām vai privātpersonām apgūt kosmosu. Tas ir kā blokpostenis karabāzes priekšā. Izvietojot militārās stacijas kosmosā, ASV varēs kontrolēt tā saucamo „gravitācijas aku” starp Zemi un Mēnesi – varēs lemt, kas ir tiesīgs aizlidot vai atgriezties uz Zemes. Man liekās, ka viņiem padomā ir tieši šis. Viens no kosmosa spēku uzdevumiem ir kontrolēt šo maršrutu.


Cilvēki, kas strādā „Lockheed Martin”, „Boeing”, „Ration” un citās militāri rūpnieciskajās kompānijās – viņi taču ir vienkārši amerikāņu strādnieki, kam ir ļoti daudz kopīgā ar krievu, ķīniešu vai Eiropas strādniekiem. Ko viņi domā par notiekošo? Vai pareizi būtu teikt, ka amerikāņu strādnieku šķiras intereses vairs neatšķiras no amerikāņu buržuāzijas interesēm?


Domāju, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums. Sāksim ar vienkāršu faktu. Kāda ir visbūtiskākā Amerikas rūpniecības eksporta prece? Atbilde: ieroči. (2017.gadā ASV ir piegādājušas 34% no visiem pasaules ieročiem). Kad jūsu galvenā eksporta prece ir ieroči, tad kāda būs jūsu globālā mārketinga stratēģija šai precei? Atbilde: karš. Bezgalīgs karš. Vēl prezidenta Buša laikā redzēju kāda ierēdņa prezentāciju, kurā teikts: Amerikā vairāk nebūs vienkāršu strādnieku, mēs vairāk neražosim apavus, mašīnas, apģērbus, telefonus. Mūsu darbs būs ieroču ražošana un eksports. Un mēs sūtīsim savus zaldātus pa visu pasauli savu interešu nodrošināšanai. Kad viņi izmanto vārdu „intereses”, viņi ar to domā korporāciju intereses – nafta, gāze, derīgie izrakteņi Āfrikā utt.

Un patiešām, Amerikā gandrīz nav palikušas darbavietas, kas nebūtu saistītas ar militāri rūpniecisko kompleksu. Mūsu valsts, mūsu ekonomika ir kļuvusi atkarīga no kara, kā alkoholiķis vai narkomāns. Mēs esam uz kara „uzsēdušies” kā uz adatas. Mums ir jākaro, lai saglabātu darbavietas. Es kā pretkara kustības aktīvists katrā protestā, ko es rīkoju, aicinu uz ražošanas konversiju – lai mūsu militārās ražošanas līnijas ražo sliežu sistēmas, vēja turbīnas, saules paneļus. Jo mūsu patiesā problēmas nav Krievija vai Ķīna. Mūsu patiesā problēma ir globālā sasilšana. Manā štatā (Menas štats) šovasar ir fiksēta visaugstākā temperatūra vēsturē. Un tā visā valstī, visā pasaulē. Mums ir jāpārveido sava atkarība no ieroču ražošanas, jānovirza šī enerģija cīņai ar globālo sasilšanu.


Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, es īsti nesapratu, vai amerikāņu strādnieks jūt savu vienotību ar savu darba devēju? Vai amerikāņu strādnieki saglabā proletariāta apziņu vai tomēr viņi ir pilnībā saistīti ar valdošo šķiru?


Domāju, ka šeit ir vairāki momenti. Nesen manā dzimtajā pilsētā notika sekojošais: Kompānija „General Dynamics”, kas ir viena no lielākajām ieroču ražošanas korporācijām pasaulē, mūsu diezgan nabadzīgā štata valdībai palūdza nodokļu atvieglojumu 60 miljonu dolāru apmērā. Tas mani sadusmoja, jo štatā dzīvo 1,3 miljoni iedzīvotāju. Tā ir ļoti nomaļa province. Mums badā ir 40 tūkstoši bērnu, kas dzīvo neciešamos apstākļos. 70 tūkstošiem iedzīvotāju nav veselības apdrošināšanas. Un pie šādiem apstākļiem štata valdība grasās piešķirt nodokļu atvieglojumu korporācijai, kurai patiesībā šī nauda nemaz nav vajadzīga. Bet šī nauda ir ļoti vajadzīga štatam, tāpēc es uzsāku badastreiku.

Es badojos 37 dienas. Un es gāju pie šīs korporācijas rūpnīcas ieejas katru dienu pusdienlaikā un pēcpusdienā, kad darbinieki devās mājup. Tur es dalīju skrejlapas ar skaidrojumu, ko es daru un kāpēc es to daru. Pirmajā dienā es devos uz arodbiedrības zāli un tur skaidroju, ka tas nav vērsts pret strādniekiem, bet pret korporāciju, un tikšanos laikā arodbiedrību līderi teica man, ka mani saprotot. No sarunām ar strādniekiem es varēju secināt, ka arī viņi ļoti nemīl korporāciju, jo tā vienmēr ir centusies viņus piemānīt, vienmēr ir centusies sagraut arodbiedrību. Tāpēc strādnieku solidaritāte pastāv, mēs to sajutām, piedaloties šajā akcijā.

Mums izdevās samazināt korporācijai paredzēto nodokļu atlaidi no 60 miljoniem līdz 45 miljoniem dolāru. Nav protams ļoti daudz, bet galvenais, ka arodbiedrība nobalsoja par šo 60 miljonu dolāru atlaides jautājumu. Uz arodbiedrību tika veikts liels spiediens no vietējo politiķu puses. Strādnieki nobalsoja 50% „par” un 50% „pret”. Un beigās viņi nolēma palikt neitrāli šajā jautājumā.


Mums ir slikts priekšstats par to, kāda ir mūsdienu amerikāņu sabiedrība, bet, iepazīstoties ar jaunākajiem socioloģiskajiem pētījumiem, kas nāk no Jūsu valsts, var redzēt, ka arvien vairāk un vairāk jauno amerikāņu sevi sauc par sociālistiem, vai vismaz par kreisi orientētiem uzskatu ziņā. Vai var runāt par kaut kādām nopietnām pārmaiņām šajā jomā?


Domāju, ka Jūsu novērojumi ir pareizi. Situācija attīstās tieši šajā virzienā. Jaunie cilvēki arvien biežāk izmanto vārdu „sociālists”, kas vairāku gadu garumā bija vispār aizliegts. Demokrātiskā partija, kurai ir jābūt liberālisma iemiesojumam, tagad agresīvi uzstājas pret visu „sarkano”. Tik lielā mērā tā vēlās apsūdzēt Putinu par Klintones zaudējumu pēdējās vēlēšanās.

Tas, protams, ir pilnīgs absurds. Klintone zaudēja, pirmkārt, tāpēc, ka pret demokrātiem lojālo strādnieku, arodbiedrību locekļu, tā sauktās „rūsas joslas” (tie vidusdaļas štati, kur kādreiz tika ražoti automobiļi un cita rūpniecības produkcija, un kur tagad darbavietas ir zudušas un stāv pamestas milzu ražošanas ēkas) iedzīvotāju labā, kad šie iedzīvotāji zaudēja savas darbavietas, Obamas valdīšanas gados nekas netika izdarīts. Šie cilvēki negribēja balsot par Klintoni, jo nelika uz viņu nekādas cerības. Klintone viņus sauca par atkritumiem. Strādnieki nobalsoja par Trampu, jo gribēja mainīt situāciju, un viņi to ir saņēmuši.


Viņi šo situāciju ir mainījuši labējā virzienā. No kurienes tad ir sociālisma vēsma?


Tā ir jaunatne, kas sev neredz nekādu nākotni.


Vai tad jaunatne nevēlas redzēt savu valsti „atkal varenu”?


Labā nozīmē, protams, jā, bet ne tā, kā to domā Tramps. Viņi grib darbu, grib krīzes apturēšanu, globālās sasilšanas apturēšanu, bet neviena no partijām neko negrasās darīt šajos virzienos, tāpēc viņi meklē jaunu ceļu. Tāpēc kopš ilgiem laikiem pēkšņi sāk parādīties sociālisti.


Kādā mērā šie jaunie cilvēki attiecina sevi uz strādniekiem? Mums tas ir sāpīgs jautājums. Līdzīgu tendenci mēs vērojam arī Krievijā. Arvien vairāk un vairāk parādās jauno cilvēku, kas mācās marksismu vai pauž līdzīgus uzskatus, bet viņi burtiskā nozīmē ir atrauti no strādnieku kustības. Nav nekādas biedrošanās. Viņi daudz lasa, izjūt nostaļģiju, bet viņi dzīvo pilnīgā izolācijā.


Pie mums notiek tas pats. Pilnīga atrautība. Ražošanas lejupslīdes dēļ mums ir samazinājies arī arodbiedrību skaits. Lielākās ir budžeta iestāžu darbinieku arodbiedrības. Tajās ietilpst skolotāji, klerki, birokrāti. Jaunatne nestājas arodbiedrībās. Jaunatnes uzmanība ir vērsta uz izglītojošiem projektiem, vides aizsardzību, daudzi nodarbināti ar organisko lauksaimniecību.


Varbūt tas ir saistīts ar paaudžu vienotības trūkumu?


Pastāv arī tāds faktors. Jaunieši negrib piedalīties tajās nevalstiskajās organizācijās, kurās dalību ņēmuši viņu tēvi un vectēvi. Nezinu, kā pie jums, bet pie mums jau izsenis tiek pielietota pretnostatīšanas tehnoloģija. Bērnus no mazotnes māca ignorēt vecāku viedokli vai vismaz neizturēties pret vecākiem ar cieņu. Uzskatu to par briesmīgu kļūdu. Tā ir ļoti efektīva sabiedrības šķelšanas stratēģija.


Tajā pašā laikā tieši jaunatne būs pirmā, kurai būs jāieņem vietas ierakumos, būs jākļūst par jauniesaucamajiem.


Tieši tā. Bet karā ies nabadzīgo iedzīvotāju bērni, un viņi to jau dara. Bet cilvēki, kas spriež par sociālismu, nav nabadzīgie, tie ir vidējais slānis. Viņi ir labāk izglītoti. Tā ir jaunatne ar koledžas diplomiem. Šeit ir šķiru dalīšanās. Vidējais slānis spriež, bet armijā dodas strādnieku bērni, tā kā viņi nāk no Amerikas laukiem, tad viņiem nav citas perspektīvas.


Vēlētos uzdot arī šādu jautājumu: Mums liekas, ka Tramps ar Krieviju vēlas izveidot attiecības, jo cīņa ar Ķīnu viņam ir daudz svarīgāka. Tajā pašā laikā demokrāti ir nodemonstrējuši, ka viņi ir ieinteresēti Krievijas atbruņošanā, iespējams, pat Krievijas sadalīšanā. Vai Jūs piekrītat šādai Vašingtonā notiekošā interpretācijai?


Domāju, ka tagad ir grūti noformulēt, kāda ir Trampa īstenā ārpolitika. Katru dienu kaut kas mainās. Pirmkārt, tas norāda uz to, ka viņam trūkst pieredzes. Otrkārt, iespējams, tā ir vēlme izveidot ar Krieviju tuvākas attiecības, bet Tramps nevada šo procesu. Vara pieder korporācijām, oligarhijai. Tieši viņi vada valsti un tās ārpolitiku. Viņi ir privatizējuši ASV ārpolitiku. Tai nav nekā kopīga ar demokrātisku procesu. Ar visu izrīkojas lielās korporācijas.

Mani uztrauc tas, ka klimata izmaiņu un Arktikas ledus kušanas dēļ naftas kompānijas Krieviju sāk uztvert kā problēmu. Tās gribētu sadalīt Krieviju mazās valstiņās. Tāpēc viņiem tik ļoti vajadzīga varas nomaiņa Maskavā. Tas dotu pieeju Arktikai, tās naftas un dabasgāzes rezervēm. Krievijai ir visgarākā Arktiskā robeža. Šie ir tie cilvēki, kas īstenībā vada procesus Vašingtonā. Tramps ir tikai aktieris. Viņš izklaidējas un bauda pūļa uzmanību. Vai jums ir zināms, ka viņš kādreiz ir bijis saistīts arī ar profesionālo tuvcīņu jomu. Viņš pārzina, kā aizraut pūli.

Viņi cenšas Ķīnu un Krieviju atdalīt vienu no otras. Neesmu pārliecināts, vai viņiem tas izdosies, bet stratēģija ir tieši tāda. Ja kādu no tām izsit no spēles, tad ASV būs krietni vieglāk tikt galā ar to, kas būs palicis viens. Problēmas ASV rada Krievijas, Ķīnas, Irānas, Sīrijas, Venecuēlas vienotā rīcība.


Vai viss tas kopumā Jums neatgādina to, ko cilvēce jau divas reizes ir redzējusi 20.gadsimtā?


Jā, atgādina. Bet visvairāk man rūp pašu ASV sabrukšana. Es redzu to tur, kur dzīvoju. Ekonomika tiek grauta, jo arvien vairāk tā tiek virzīta pa „militāro ceļu”. Skolas, slimnīcas, ceļi, tilti – viss brūk.


Tieši to mums pastāvīgi stāsta arī mūsu Krievijas propaganda: ka ASV pārdzīvo lejupslīdi. Bet ziniet, Krievijā dzīvojošie ir tik neapmierināti ar to, ko Krievijā dara vietējā oligarhija, ka šīs runas vairs neuztver nopietni.


Šeit nevaru neko komentēt. Varu tikai pastāstīt, par ko esam norūpējušies mēs ASV. Bet galu galā es aicinātu Krievijas iedzīvotājus pievienoties starptautiskajai kustībai pret korporācijām, kuras cenšas pakļaut visu mūsu dzīvi. Visi mani draugi Anglijā, Vācijā, Japānā, Dienvidkorejā saka vienu un to pašu – viņu valdības ir pilnībā pakļautas korporāciju, oligarhijas interesēm. Cilvēki cieš visur, tikai katrā vietā savādāk. Un kļūst arvien sliktāk. Zinu, ka manās mājās – ASV – tas sniedzas jau līdz kritiskajam „vārīšanās” līmenim. Es nelūdzu Krievijas tautu mūs glābt, jūs to nevarat izdarīt, mums tas jāizdara pašiem, bet mēs varam stiprināt starptautisko solidaritāti, stājoties pretī korporācijām, jo korporācijas jau sen ir kļuvušas par globālām. Tāpēc pretošanās procesam arī ir jābūt globālam. Domāju, ka tas mums ir pa spēkam.


Ļeņins teica, ka izveidot solidaritāti un uzticību starp dažādām proletariāta grupām var tikai tad, ja katra proletariāta grupa pirmām kārtām cīnās ar savu vietējo buržuāziju. Vai Jūs tam piekrītat?


Kopumā es tam piekrītu, gribētu ilustrēt ar piemēru. Bieži esmu bijis Dienvidkorejā, tajā skaitā uz vienas no salām, kas atrodas uz Dienvidiem no pussalas. ASV ir uzspiedušas militārās bāzes būvniecību tur, kur bija izvietots zvejnieku ciems ar 500 gadu senu vēsturi. Mēs braucām turp un es izvedu tur cilvēkus uz protestiem. Tas notika tāpēc, ka korejieši ļoti labi saprot, kāds ir fašisms, jo viņi dzīvoja tādos apstākļos ilgu laiku. Sākumā Japānas okupācijā, pēc tam ASV okupācijā, kad Vašingtona organizēja šajā valstī „marionešu” diktatūras. Mūsu valsts ļoti ātri kļūst fašistiska un cilvēki pie mums nesaprot, kā tam var pretoties.

Viņiem nav nopietnas pieredzes cīņā ar fašistisko valdību. Tāpēc, apmeklējot tādas vietas kā Dienvidkoreja un piedaloties kopā ar vietējiem iedzīvotājiem protestos, mēs gūstam pieredzi. Tas mums dod pārliecību rīkoties savās mājās. Tajā pašā laikā mēs redzam, cik cieši mēs esam saistīti, jo kaujas kuģi, kas tiek ražoti manā Menas štatā, tagad tiks sūtīti uz jaunu karabāzi Dienvidkorejā. Mēs stiprinām solidaritāti, bet katrs no mums ir organizējis savu pretošanās kustību. Domāju, ka var vienlaicīgi darīt gan vienu, gan otru.


Jūs minējāt fašismu. Ne visai bieži nākas dzirdēt šī jēdziena pielietošanu attiecībā uz ASV. Kāpēc Jūs to lietojat?


Es balstos uz Musolīnī skaidrojumu. Viņš teica: “Fašisms – tā ir valsts un korporāciju apvienošanās”. Un ir acīmredzams, ka tieši tas notiek pašlaik ASV. Mūsu valdība nav valdība, kas pārstāv tautu. Pie mums nav demokrātijas. Tā ir korporatīvā oligarhija, kas valda Vašingtonā. Tā valda pār mūsu ekonomiku, ārpolitiku – tās ir cieši saistītas.

Oligarhija aizvien spēcīgāk stiprina un apbruņo policiju visā valstī. Policija saņem bruņutehniku. Mēs redzam jau nevis policiju, bet militārās vienības, kas bruņotas „līdz zobiem”. Viņi saprot, ka naids ielās pieaug, pirmkārt, sakarā ar ekonomiskajiem apstākļiem. Domāju, ka recepte, ko viņi piedāvā, ir protestu apspiešana, un viņiem ir padomā protestus iznīcināt. Viņi jau to dara.

Es pa visu pasauli meklēju piemērus tam, kā cilvēki aktīvi pretojas fašisma uzbrukumam. No 2014.gada es cītīgi sekoju situācijai Ukrainā. 2016.gadā es devos uz Odesu. Šajā laikā Arodbiedrību namā bojāgājušo mātes aicināja pievienoties viņu rīkotajam piemiņas pasākumam. Esmu pārliecināts, ka galvenā loma šajā slepkavībā bija CIPam. Tieši CIP ir pielicis roku tam, ka šie fašisti tajā laikā bija ieradušies Odesā.

Es meklēju piemērus tam, kā cilvēki cīnās ar šo parādību. Un es gribētu dalīties ar šo pieredzi savās mājās. Mums pašiem šo piemēru nav nemaz tik daudz. Mēs slikti apzināmies mūs pārņēmušās kaites apmērus.


Cik liela ir Jūsu kustība? Vai bez partijas principā ir iespējama cīņa ar fašismu?


Amerikā tas ir ļoti grūti, jo visi ir saskaldīti un sašķelti. Visas kustības ir sašķeltas. Mēs cenšamies pārvarēt šo šķelšanos, lai varētu radīt kopēju ideoloģisko platformu, vienotu opozīciju. Kaut kādā mērā ir panākumi, bet ir arī ne mazums neveiksmju. Galvenā problēma ir tā, ka Demokrātiskajai partijai ir bagāti draugi. Viņiem ir fondi, kas sponsorē visdažādākās kustības: kustības par sieviešu tiesībām, zaļo kustības, kustības par melnādaino tiesībām. Tādi tipi kā Džordžs Soross finansē daudzas no šīm organizācijām. Mēs esam redzējuši, kā darbojās Sorosa struktūras „krāsaino revolūciju” laikā, it īpaši Austrumeiropā.


Vai Jūs gribat teikt, ka šīs tehnoloģijas tiek izmantotas jūsu kustības bremzēšanai?


Jā, to pašu viņi dara arī ASV. Demokrāti kontrolē šīs organizācijas. Demokrāti lielā mērā nosaka mērķus, taktiku, stratēģiju un akciju veikšanas laikus. Viņi pārliecina šīs organizācijas, ka jākoncentrējas uz konkrētām lietām. Piemēram, vides aktīvistiem veic instruktāžu, ka viņi nedrīkst pieskarties militarizācijas un bruņošanās jautājumiem. Bet mēs pastāvīgi atgādinām, ka tieši armija ir lielākais planētas piesārņojuma avots. Tieši armija ir atbildīga par lielākajiem izmešiem. Tieši militāri rūpnieciskais komplekss veic lielāko ieguldījumu globālajā sasilšanā.

Un ekologi to nevar nezināt, bet demokrāti liedz viņiem uzdot šādus jautājumus. Un cēloņi ir saprotami. Demokrāti atbalsta „militāro mašīnu”. Demokrāti atbalsta agresīvu ārpolitiku. Viņi šķeļ mūsu kustību, iedalot tam finansējumu, piesaistot personālu. Tā ir sabiedrisko kustību pakļaušanas operācija. Mērķis ir tās izolēt un sašķelt.


Ja pēc visām pazīmēm mēs zaudējam, bet viņi uzvar, kas Jums dod cerību?


Tas nebūs precīzs citāts, bet pazīstamā itāļu komunista Antonio Gramši teiktā pārfrāzējums. Man liekas viņš to teica, būdams cietumā: Pesimisms ir saistīts ar cerību, bet optimisms saistīts ar gribu. Tieši tā es raksturotu savu attieksmi. Tuvākajā perspektīvā neizskatās pārāk labi. Mēs zaudējam gandrīz visās pozīcijās. Bet es vienmēr palieku optimists, kad runa ir par manu personisko gribu, par manām spējām iet pie cilvēkiem un runāt ar viņiem, rīkot kopīgas akcijas un izplatīt šo informāciju. Mēs nevaram vienkārši padoties šai korporāciju varai.

Es pastāvīgi jautāju cilvēkiem: kāda šodien ir jebkura cilvēka galvenā profesija uz zemes? Parasti ir pauze. Un seko atbilde: aizstāvēt nākošās paaudzes, aizstāvēt cilvēkus, aizstāvēt ģimeni.

Domāju, ka tas ir jebkura cilvēka aicinājums. Nevis pelnīt lielai mājai vai šikai automašīnai, nevis strādāt ienesīgā vietā – ne tas nosaka to, kas ir cilvēks. Cilvēkam sevi nav jāapkrauj ar mantām. Materiālisms nevar noteikt cilvēka būtību. Cilvēkam ir jārūpējas par cilvēku. Cilvēkam ir jāstrādā apkārtējās sabiedrības labā, kā arī dzīvnieku valsts un augu valsts labā – visas dabas labā. Ja nomirs ūdens, ja nomirs okeāni, tad nomirsim arī mēs. Indieši saka: mums visapkārt ir radi. Mēs esam saistīti ar visu, kas ir mums apkārt. Cilvēce ir tikai daļa no visas kopējās dabas dzīves, un tā nav atdalāma. Lūk, tas nozīmē būt Cilvēkam šodien.


Liels paldies Jums par sarunu, ser!


Paldies Jums! Man ir liels gods piedalīties šajā sarunā.


Red.piezīme.

“Pēcatmodas” laika Latvijā pacifisma kustība tika apkarota tiešā Britu padomes uzdevumā un tam norīkotu darbinieku vadībā.



Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa