Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


https://www.youtube.com/watch?v=Dp2OjKSekpk

Oļegs Komolovs.


Liekie cilvēki.


2019.gada jūnija vidū ANO Ekonomisko un sociālo lietu departaments publicēja ziņojumu „Pasaules demogrāfijas perspektīvas 2019”. Tā autori kārtējo reizi atmaskoja ultralabējo vidē populāro mītu par iedzīvotāju skaita eksponenciālo pieaugumu, kas drīzumā aprīšot visus dabas resursus un iznīcināšot cilvēci.

Realitāte ir tāda, ka iedzīvotāju skaita pieaugums pastāvīgi palēninās. Šodien uz Zemes dzīvo 7,7 miljardi cilvēku, un līdz 2050.gadam šis skaitlis izaugs tikai līdz 9,7 miljardiem. Savu skaitlisko virsotni cilvēce sasniegs šī gadsimta beigās, kad tā sasniegs 11,2 miljardu iedzīvotāju lielu skaitu. Pēc tam iedzīvotāju skaits sāks kristies.

Savā ziņā šis kritums ir jau sācies. Līdz 2050.gadam pusi no planētas iedzīvotāju skaita pieauguma nodrošinās tikai 9 valstis (Indija, Nigērija, Pakistāna, Kongo, Etiopija, Tanzānija, Indonēzija, Ēgipte, ASV), četras no kurām pieder tā sauktajai „melnajai Āfrikai” – Āfrikas kontinenta daļai, kas izvietota uz dienvidiem no Sahāras tuksneša un kuru apdzīvo pārsvarā negroīdās tautas.

1990.gadā summārais dzimstības koeficients pasaulē, tas ir, vienas sievietes pasaulē laisto bērnu vidējais skaits bija 3,2. 2019.gadā tas ir krities līdz 2,5. Daži masu mediji jau ir paspējuši to nosaukt par kapitālisma veiksmes stāstu, saucot dzimstības samazināšanos par dabīgu demogrāfisku pāreju, ko veicinājusi ražošanas robotizācija, sieviešu tiesību aktualizēšana, bērnu mirstības samazināšana un patēriņa sabiedrības sasniegumi – vērtības, no kurām bērni tikai novērš mūsdienīga cilvēka uzmanību.

Dzimstības kritums tiešām nebija problēma, kad pāreja no agrārās ekonomikas uz rūpniecisko ražošanu un urbanizācija samazināja bērnu skaitu ģimenē no desmit līdz trim. Tomēr kapitālisma tālākā attīstība sabiedrībai kļūst bīstama. Pēc tā paša ANO ziņojuma prognozēm 2050.gadā 70% planētas iedzīvotāju dzīvos valstīs ar dzimstības koeficientu, kas būs mazāks par 2,1. Ziņojuma autori saskata lielus draudus, pamatoti secinot, ka šādi apstākļi padara neiespējamu iedzīvotāju skaita atražošanu šajās valstīs bez migrācijas.

„Ja man būtu iespēja pārmiesoties, tad es vēlētos atgriezties uz zemes vīrusa-slepkavas veidā, lai varētu samazināt iedzīvotāju skaitu” – tā teicis princis Filips – karalienes Elizabetes II vīrs. Bet jāsaka, ka mūsdienās tik ekstravagantas iedzīvotāju skaita samazināšanas metodes nemaz nav vajadzīgas. To izdara kapitālisms.

Ekonomikas robotizācija kapitālisma apstākļos ir vērsta uz investoru peļņas palielināšanu, nevis uz sabiedrisko vajadzību apmierināšanu. Šī sistēma rada jaunu sociālo grupu - liekos cilvēkus. Pirmo reizi rietumu pasaulē tādi radās pagājušā gadsmita 70-80-tajos gados pēc plaša mēroga ražotņu pārcelšanas uz reģioniem ar zemu darba apmaksu. Laikā, kad rūpnieciskajā ražošanā ieplūda simtiem miljonu darbaroku Āzijā, daudzi eiropieši un amerikāņi papildināja bezdarbnieku rindas.

Amerikāņu antropologs Deivids Grebors ieviesa jaunu jēdzienu „bullshit jobs” – bezjēdzīgās profesijas, kas dod maz sabiedriskā labuma un ir mākslīgi ieviestas ekonomikā. Zinātnieki uzskata, ka pēdējas simtgades laikā ražošanas strādnieku skaits rietumu pasaulē ir samazinājies vairākas reizes. Tomēr tas nesaīsināja darba dienu, kā to bija paredzējuši Keinss vai Markss. Tā vietā kapitālisms tiem atrada citu nodarbi. Ekonomiku piepildīja visdažādākie kontrolieri, policisti, miesassargi, sekretāri, auditori. Darbinieku skaits menedžmenta sfērā, pārdošanas nodaļās un apkalpojošās sfērās pieauga 3 reizes – no 25% līdz 75% no visiem nodarbinātajiem.

Plaša mēroga sociālie pētījumi atklāj, ka vismaz trešā daļa mūsdienu ekonomikā nodarbināto apzinās sava darba bezjēdzību, neredzot tajā nekādu sabiedrisko labumu. Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs šis skaits sasniedz pat 50%. Pie tam, gandarīts par savu darbu ir tikai katrs septītais nodarbinātais.

Kapitālisma apstākļos roku darba aizvietošana ar rūpniecisko ražošanu neatbrīvo cilvēku, bet pārvērš arvien pieaugošo sabiedrības daļu par apgrūtinājumu. Un sistēma tā vietā, lai, izmantojot progresa rezultātus, bez atlīdzības nodrošinātu cilvēku ar arvien pieaugošiem labumiem, realizējot principu „No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām” sāk atbrīvoties no liekajiem cilvēkiem.

Savukārt, ar pasaulē valdošajām aprindām ir savādāk. Atšķirībā no parastajiem iedzīvotājiem, tie pastiprināti vairojās, un nekādas demogrāfiskās pārejas viņiem netraucē. No „Forbes” pirmajā simtā uzskaitītajiem pasaules bagātākajiem miljardieriem divām trešdaļām ir daudzbērnu ģimenes, bet katram piektajam miljardierim ir 5 un vairāk bērni.

Bet kas tad ar Krieviju? Tā arī ir minēta ANO ziņojumā. Uz 2100.gadu valsts iedzīvotāju skaits samazināsies par 14%, nokrītot līdz 123 miljoniem iedzīvotāju. Un cēlonis nav tika robotizācija. Valsts, tāpat kā vairums bijušo PSRS republiku jau 30 gadus ir depopulācijas tempa līderi. Miljoni lieko cilvēku šeit radās pēc tam, kad pēc integrācijas pasaules kapitālismā šīs valstis ieņēma vietu tā perifērijā. Deindustrializācija izmeta „aiz žoga” strādniekus un zinātniski-tehnisko inteliģenci. Mērķtiecīga valsts sociālās politikas sašaurināšana arvien vairāk ierobežo iespēju vidējai statistiskai ģimenei uzturēt kaut vai divus bērnus. Krievijas ekonomikas strukturālā deformācija noveda pie tā, ka 400 lielākajās Krievijas kompānijās, kas dod pusi no valsts iekšzemes kopprodukta, ir nodarbināti apmēram 12 miljoni cilvēku, tas ir 15% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Šīs sistēmas kodols ir tikai 9 naftas-gāzes kompānijas, uz kurām nākās 30% no visas gigantu grupas apgrozījuma. Zinātne – nozare, kas, balstoties uz cilvēka radošā potenciāla realizāciju, rada lielu pievienoto vērtību, varētu ļoti labi atrast nodarbi visiem šiem liekajiem cilvēkiem. Bet kapitālismam ir izdevīgāk vienkārši no viņiem tik vaļā.



Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa