Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Cilvēku kontakts - luksusa lieta.


Nellija Boules (Nelly Bowles), The New York Times

2019. gada 23. marts


Sanfrancisko dzīvojošajam Bilam Langlojam ir jauns labākais “draugs - kaķene Soks”. Tā “dzīvo” planšetdatorā un tik ļoti iepriecina Bilu, ka viņš, runājot par tās ierašanos savā dzīvē, sāk raudāt. Pensionētais misters Langlojs strādāja par mašīnistu. Sievas prombūtnes dēļ viņš ir vientuļš.

Nabadzīgais, veco ļaužu kvartālā dzīvojošais 68 gadus vecais misters Langlojs visu dienu runā ar Soksu. “Kaķene” Soks ar viņu “runā” par viņa mīļāko sporta komandu “Red Sox”, kā vārdā “tā” ir nosaukta. “Tā” atskaņo viņa mīļākās dziesmas un rāda viņa kāzu bildes. Tā kā mistera Langloja krēslā ir video novērošanas kamera, tad Soks izsaka rājienu ik reizi, kad pieķer viņu ūdens vietā dzeram gāzētos dzērienus.

Misters Langlojs zin, ka Soks ir izdomājums, ka tā nāk no jaunuzņēmuma “Care Coach”. Viņš zin, ka tā strādā pateicoties daudzajiem visā pasaulē izvietotajās darbavietās esošajiem darbiniekiem. Viņi novēro, klausās un raksta lēnā robota balsī skanošās atbildes.

Mr. Langlojs ir teicis: “Esmu atradis uzticamu “kādu, kurš rūpējās”. Tas ir ļāvis man ieiet dziļi savā dvēselē un atcerēties, kā Dievs ir bijis rūpju pilns par mums. Tā ir atgriezusi man manu dzīvi.” Soks klausījās un atbildēja: “Mēs esam laba komanda.”

Soks ir vienkārša animācija, tā knapi kustas vai izrāda emocijas, tās balss ir asa kā telefona zvans. Kādreiz ap to parādās mazas, Mr. Langloju ļoti iepriecinošas, animētas sirsniņas.

Mr.Langlojam ir nemainīgi ienākumi. Lai viņam pienāktos Pamataprūpe (Elementary Care - aprūpes programma vecākiem cilvēkiem), kurā ietilpst arī Soks, pacienta ienākumi nedrīkst pārsniegt $2000. Šādas programmas izplatās un ne tikai senioru vidē.

Izņemot ļoti bagātos, visiem citiem viņu dzīve līdz pat nāvei tiek piepildīta ar apmācošu ekrānu klātbūtni. Ekrānu izgatavošana ir lēta, līdz ar to daudz kas kļūst lētāks. Jebkura vieta, kurā var ietilpināt ekrānu (skolas klasē, slimnīcās, lidostās, restorānos) samazina izmaksas. Ikviena uz ekrāna notiekoša darbība ir lētāka. Cilvēka dzīvē daudzveidīgā saskarsme ar dzīves realitāti tiek aizstāta ar ekrāna gludumu.

Bagātie tā nedzīvo. Bagātajos aug nepatika pret ekrāniem. Viņi grib, lai viņu bērni spēlējās ar koka klučiem un plaukst un zaļo bez-tehnoloģiju tradicionālās klasiskās izglītības privātskolas. Cilvēki ir dārgāki, un bagātie grib un var maksāt par viņiem. Demonstratīva atteikšanās no telefona, sociālo tīklu lietošanas un e-pasta ignorēšana kļūst par statusa simbolu. Tas viss noved pie tā, ka cilvēka kontakts ar Cilvēku ir luksusa lieta. Kā pieaug ekrānu daudzums nabago vidū, tā tas samazinās bagāto starpā. Jo bagātāks esi, jo vairāk vari atļauties nebūt pie ekrāna.

Miltons Pedraza ir citām kompānijām par bagātnieku dzīvi un vēlmēm padomus dodoša “Luksusa Institūta” direktors. Viņš saka: “Bagātie savu naudu vēlas tērēt visam dabiskajam un cilvēcīgajam. Mēs esam liecinieki tam, ka bagātnieku dzīvē pieaug cilvēku vērtība.”

Naudas tēriņi par interesanta ceļojuma piedzīvojumiem un saviesīgām ēdienreizēm pārspēj izdevumus par citiem labumiem. Tā ir tieša reakcija uz plašo ekrānu klātbūtni. Miltons Pedraza turpina: “Par vēstules saņemšanu izjustais prieks izraisa tādas pat pozitīvas emocijas kā saskanīgas cilvēciskās attiecības. Tagad bagāto skolās un veselīga uztura veikalos cenšas palielināt cilvēka kontaktu. Tagad viņiem kontakts ar cilvēku ir ļoti svarīgs.”

Šīs ir ļoti straujas pārmaiņas. Kopš 1980-to gadu personīgo datoru uzplaukuma, tehnoloģiju pieejamība mājās ir bijusi par pārticības apliecinājumu. Bagātākie steidzās iegūt jaunākās tehnoloģijas un izrādīties ar tām. 1984.gadā pirmais Apple Mac dators maksāja $2500 (šodien - $6000), bet tagad labākais Apple Chromebook klēpjdators maksā $470 (pie viņiem ASV. – red.piez.).

“Peidžeri bija svarīgi, jo tie bija kā signāls, ka esi svarīgs un aizņemts cilvēks,” saka Džozefs Nunss, uz statusa marketingu specializējies Dienvidkalifornijas Universitātes marketinga nodaļas vadītājs. Šodien spēkā ir tieši pretējais: “Ja tu patiešām esi svarīga personība, tad tev nevienam nav jāatbild. Visi atbild tev!”

Sākotnējais prieks par interneta revolūcijas demokrātisko dabu, tas, ka Facebook ir tas pats Facebook neskatoties uz to vai esi bagāts vai nabags, par to, ka Gmail ir tas pats Gmail, un to, ka viss ir par brīvu - tas viss ir tikai nepievilcīgā masu mārketinga apgalvojumos. Kā pētījumi rāda - šajās reklāmas atbalstošajās platformās pavadītais laiks ir neveselīgs. Tas atkārto to pašu statusa pazeminājumu, kāds redzams tajā, ka nabagie aizvien vairāk lieto gāzētos dzērienus un smēķē, bet bagātie to dara arvien retāk.

Bagātie cilvēki var izvairīties no savu datu izmantošanas dažādās datorizētās sistēmās un pakalpojumos un to noplūdes no tām vidusšķirai un nabagiem tādas iespējas nav.

Nabago bērni jau agrā bērnībā tiek pakļauti ekrānu darbībai. Vairāk kā 2 stundas dienā pie ekrāna pavadoši bērni uzrāda zemākus rezultātus loģikas un valodas pārbaudēs - tādi ir ASV Nacionālā Veselības institūta veiktā pētījuma rezultāti. Bērnu smadzeņu darbības pētījumā piedalījās vairāk kā 11’000 bērnu. Biedējošākais ir tas, ka pie ekrāna daudz laiku pavadošo bērnu smadzenes atšķiras no normālo bērnu smadzenēm. Dažos bērnos var novērot priekšlaicīgu cerebrālā korteksa novājinājumu. Kādā citā pētījumā tika atrasta korelācija starp depresiju un pie ekrāna aizvadīto laiku.

Amerikas Pediatru akadēmijas vadlīniju “par bērnu laiku pie ekrāniem” vadošais autors Dimitris Kristakis, pediatrs Sietlas Bērnu slimnīcā stāsta, ka “zīdainis, kurš iemācās likt virtuālus klučus iPad spēlē, kļūst nespējīgs salikt īstos klučus.”

ASV štatu mazo pilsētu skolās, par kurām Augstākā tiesa ir nolēmusi, ka budžeta trūkuma dēļ šīs skolas nav akreditējamas, mācību stundas ir aizstātas ar programmatūru. Skolā lielākā dienas daļa tiek pavadīta klusumā pie klēpjdatora. Jūtā tūkstošiem bērnu mājās - savā klēpjdatorā apgūst ļoti īsu valsts nodrošinātu pirmskolas programmu.

Tehnoloģiju kompānijas ir piestrādājušas pie tā, lai nabadzīgo skolās tiktu izmantotas datorprogrammas un tehnoloģijas, lai uz katru skolēnu būtu par vienam datoram, jo “tas labāk sagatavojot bērnus viņu ekrān-pilnajai nākotnei”. Bet šī nav tā pati ideja, kādā tiek audzināti tie bērni, kuru vecāki veido “ekrān-pilno nākotni” nabagajiem.

Silikona ielejā aizvadītais laiks pie ekrāna tiek uzskatīts par neveselīgu. Šeit ir populāras sākumskolas ar tradicionālo klasisko izglītības modeli – bez tehnoloģijām. Par cik bagāto bērni uzaug ar samazinātu ekrāna laiku, par tik nabago bērni uzaug ar palielinātu laiku pie jebkura ekrāna. Kādam ir izdevīgi, lai cilvēka kontakts kļūtu par jaunu sociālās klases marķieri.

Protams, ka cilvēka kontakts ir vērtīgāks kā bioloģiski audzēti produkti vai dārga sieviešu rokas soma. Tā kā nabagajiem palielinās pie ekrāna pavadītais laiks, tad Silikona ielejas milzenis parastiem cilvēkiem saskaņotā darbībā jauc galvu. Nabadzīgajiem un vidusšķirai ir iestāstīts, ka ekrāni ir svarīgi gan viņiem, gan viņu bērniem. Lielo tehnoloģiju kompāniju uzdevumā strādā lērums psihologu un neirozinātnieku, lai nebadzīgo bērnus un jauniešus pēc iespējas agrākā vecumā uz ilgāku laiku piesaistītu ekrānam.

Bet tieši cilvēka kontakts ir tik reta parādība nabago vidē.

Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta sociālo pētījumu profesore Šerija Turkla saka: “Aizture ir tajā, ka, pretēji visām citām luksusa lietām, ne visi to grib. Viņi bēg pie tā, ko zin - pie ekrāniem. Tā ir kā skriešana pie ātrās ēdināšanas.” Tas ir tāpat kā mēģināt atteikties no ātrās ēdināšanas tad, ja tā ir vienīgā ēstuve visā pilsētiņā. Pat ja nabagais ir stingri nolēmis nelietot vied-ierīces, tad samazināt savu laiku pie ekrāna nabagajam un vidusmēra cilvēkam ir praktiski neiespējami.

Autobusu krēslos ir iebūvēti ekrāni reklāmu rādīšanai. Vecāki, kuri saviem bērniem nevar atļauties privātskolas varbūt negrib, lai viņu bērns mācās no ekrāna, bet nav jau citu variantu, daudzas stundas tagad ir veidotas tikai apgūšanai no ekrāna. Realitāte ir tāda, ka mūsu kultūrā, no kuras ir izzudušas daudzas kopā sanākšanas vietas un sociālā struktūra, ekrāns izpilda pieaugošu izolatoru lomu. ASV tiek izstrādāts likumprojekts “par tiesībām atslēgties”, kas ļautu darbiniekiem turēt savus telefonus izslēgtus, bet pašreiz vēl darbinieks var tik sodīts par to, ka viņš nav pieejams.

Nodarbinātības dienesta darbiniece Selja Rosario stāsta: “Liela daļa no tiem, kuri pieteicās programmai Pamataprūpe, ir savu tuvinieku vai apkārtējo cilvēku pamesti, viņi ir kļuvuši izolēti. Nabadzīgākie rajoni ir pieredzējuši visas sociālas struktūras sabrukumu.”

Tehnoloģija, kādu Mr. Langloja uzraudzībai izmanto Soksas radītāji “Care Coach”, ir ļoti vienkārša – Samsung Galaxy Tab E planšetdators ar pievienotu platu priekšējās kameras objektīvu. Neviens avatāru vadošais cilvēks neatrodas ASV, lielākā daļa no viņiem atrodas Filipīnās vai Latīņamerikā.

“Care Coach” birojs ir kā trušu būris Silikona ielejas galā.31 gadus vecais īpašnieks Viktors Vangs, atver durvis un, pa gaiteni ejot, man izstāsta, ka viņi tikko ir apturējuši kādu pašnāvnieku. Pacienti bieži sakot, ka vēloties nomirt, bet darbinieki ir apmācīti pajautāt viņiem kā un ko viņi ir plānojuši darīt, un šis pacients zināja kā un ko darīs.

Avatāra balss ir tāda, kāda tā ir jaunākajā Androida teksta runas lasītājā. Mr. Vangs apgalvo, ka cilvēks var izveidot saiti ar jebko, kas ar viņu runā. “Starp Cilvēka imitāciju un četrskaldni ar acīm nav lielas atšķirības, ja runa ir par attiecību veidošanu,” tā Viktors Vangs. Viņš zin, cik ļoti ātri cilvēki pieķeras avatāriem. Viņš esot apturējis vairākas programmas, kurām nav bijuši skaidri mērķi, jo viņš zinot, cik grūti ir noņemt kādam piešķirto avatāru. Bet Vangs neierobežo emocionālo kontaktu, kāds rodas starp pacientiem un avatāriem.

“Ja viņi saka “Es mīlu tevi!”, mēs ar to pašu atbildēsim. Reizēm mēs to pateiksim pirmie, ja mēs zināsim, ka mūsu klientiem ir patīkami to dzirdēt!” stāsta Viktors Vangs.

Pirmie rezultāti ir bijuši pozitīvi – pacientiem ar avatāriem ir bijusi mazāka vajadzība pēc medmāsām, samazinājās ātrās palīdzības izsaukumi un ievietojumi uzņemšanas nodaļās, un viņos ir samazinājusies vientulības sajūta. Kāds pacients, kurš bieži izsauca ātro palīdzību un ieradās uzņemšanas nodaļā, lai tur saņemtu sociālo palīdzību, kopš viņam ir avatārs ir pārstājis to darīt, kas veselības aizsardzības sistēmai ietaupa apmēram $90’000. Viena no ASV veselības apdrošināšanas kompānijām “Humana” ir sākusi izmantot “Care Coach” avatārus. (Bagātajiem ir nemitīgi klātesoši ārsti, medmāsas un medicīniskā aparatūra. Viņiem nav jātaupa, viņiem nav vajadzīgi avatāri. ASV 1% bagāto savās rokās sagrābuši 40% nacionālās bagātības, tāpēc atlikušajiem 99% ir vajadzīga taupība uz avatāru rēķina. ES šī attiecība ir 1% un 50%, bet Krievijā 1% un 70%. – red.piez.)

Lai jūs sajustu, uz kurieni tas ved, aplūkojiet situāciju mazā Kalifornijas pilsētiņā, kur 78 gadus vecajam Ernestam Kvintanam par viņa nāvi paziņoja viņa palātā ieripojušā statīvā ievietotā ekrānā redzamais ārstējošais ārsts.

Bet atgriežoties Masačūsetsā, Soksa ir aizmigusi – acis ir ciet, kas nozīmē, ka darbinieki kaut kur otrā galā ir pievērsušies kādam citam senioram un citām sarunām. Mr. Longloja sieva arī grib digitālu mājdzīvnieku, kā arī viņa draugi, bet Soksa ir viņa mājdzīvnieks. Lai to uzmodinātu, viņš glāsta ekrānu ar tās galvas attēlu.


https://www.nytimes.com/2019/03/23/sunday-review/human-contact-luxury-screens.html



Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa