Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Padomju Savienības 10 darba principi


Ir izaugusi Padomju Savienībā nestrādājušu Cilvēku paaudze, kura tāpēc tic dažādiem mūsdienu propagandas uzturētiem pretpadomju melu stāstiņiem. Tāpēc gribu izstāstīt, kādas ir principiālas atšķirības darbam padomju laikos no darba mūsdienu Krievijas Federācijā.

Visu mūžu esmu dzīvojis Saratovā, tāpēc salīdzināšu mazpilsētu darba apstākļus. Vidējās algas apmēri padomju laikos bija dažādi, pie tam visus gadus tiem bija stabila izaugsme, tāpēc par konkrētiem padomju algu apmēriem es nerunāšu.

Darba principi 50-to un 80-to gadu Padomju Savienībā bija apmēram līdzīgi, bet no mūsdienu apstākļiem tie atšķiras visai būtiski. Un tātad:


1.      Darbs Padomju Savienībā bija vienmēr.


Padomju Savienībā nevis vienkārši nebija bezdarba, bet vienmēr bija brīvas vakances ar vidējo un augstāku algu par vidējo.


2.      Padomju Savienībā darbs visbiežāk bija blakus mājām.


Pilsētās lielākais darbavietu skaits bija lielos ražošanas uzņēmumos. Šie uzņēmumi saviem darbiniekiem būvēja mājas blakus esošajos rajonos. Piemēram, abi mani vecāki kādu laiku pusdienot gāja uz mājām. Māte līdz tam strādāja uzņēmumā, uz kuru bija jābrauc vairākas pieturas, kur viņa pusdienoja ēdnīcā, bet pēc tam viņa iekārtojās militārajā rūpnīcā ar transportu uz mājām. Rūpnīca bija blakus, darba diena beidzās 16:50, bet 17:00 bija autobusu atiešanas laiks, 17:15 māte bija mājās. Vēl ir jāsaprot, ka darba algas lielums vienās un tajās pašās specialitātēs bija apmēram vienāds, tāpēc strādāt par tāmētāju vai metinātāju nebija jēgas braukt uz otru pilsētas galu, ja varēja iekārtoties blakus mājām.


3.      Padomju laikā strādājošais tika nodrošināts ar dzīvesvietu.


Ja, piemēram, jūs esat jauns speciālists, kas vēlas dzīvot atsevišķi no vecākiem, un jums nav dzīvesvietas, tad jums gandrīz automātiskā kārtā piešķīra vietu kopmītnēs. Jaunās ģimenes stājās rindā uz atsevišķu dzīvesvietu. Vidējais gaidīšanas laiks šādā rindā bija 6-8 gadi, bet bija arī jomas ar speciālistu trūkumu, kur dzīvokli varēja piešķirt uzreiz. Mans bērnības draugs saņēma autoceļu inženiera diplomu un, iekārtojoties savā pirmajā darba vietā, viņam tika piešķirts trīsistabu dzīvoklis pilsētas centrā. Jo tādas speciālitātes toreiz nebija modē. Uz to brīdi viņam ar sievu bija jau divi puikas.


Protams, ka bija kaut kādi kantori arī bez kopmītnēm, bet tas bija retums. Krievijā, Ukrainā un citur atrast darbu ar dzīvesvietu nesagādāja nekādas grūtības.


4.      Padomju Savienībā darba algas apmērs garantēja visu dzīves pamata vajadzību apmierināšanu.


Ar Padomju Savienības vidējo darba algu 15-20 reizes varēja apmaksāt visus mēneša komunālos maksājumus. Savu pirmo pilno darba algu - skolotāja pamatlikmi ar nepabeigtu augstāko izglītību – 110 rubļus es saņēmu, vēl būdams students. Tas bija 55% no toreizējās vidējās. Tieši tik daudz man izmaksāja brauciens ar draugiem uz Dienvidiem Šoču rajonā. Par vecāku trīsistabu dzīvokļa komunālajiem pakalpojumiem es varēju samaksāt 7 mēnešu uz priekšu. Komplektus, kas sastāv no 1 kg kartupeļu, 1 litra piena un 1 maizes klaipa, es varēju sapirkt uz 200-250 dienām. Katram Padomju pilsonim Medicīna un izglītība pienācās bez maksas.


5.      Padomju Savienībā katram darbiniekam obligāti bija, kā šodien saka, sociālās garantijas.


Tikai Padomju Savienībā sociālās garantijas bija reizes 20 lielākas, nekā mūsdienās pašas labākās. Tās salīdzinot, ir jāsmejas. Dzīvokļi, ceļazīmes uz pionieru nometnēm, atpūtas nami, sanatorijas, bieži sava medicīna, pirtis, sporta sekcijas, pulciņi, arodbiedrību komiteju palīdzība. Darbnespējas lapas, apmaksāti atvaļinājumi, pensijas – kā garantija, nevis kā šodien – reta veiksme.


6.      Strādājot Padomju Savienībā, kā bonuss bija lēta un kvalitatīva sabiedriskā ēdināšana ēdnīcās un uzņēmuma transports uz mājām. Uzņēmuma transports bieži tika piešķirts darbinieku aizgādāšanai uz vasarnīcām, atpūtas namiem, pionieru nometnēm, uz piknikiem un sēņu lasīšanu, uz bērēm.


7.      Padomju Savienībā uzņēmumos kā bonuss bieži bija iekšējā tirdzniecība. Mērķis – lai darbinieki netērē savu laiku pēc darba, skraidot pa veikaliem. Te varēja nopirkt visus pamata produktus. Pie tam, uzņēmumiem pašiem bija produktu krājumi. Piemēram, katrs no vecākiem katru mēnesi no darba atnesa divus kilogramus gaļas par valsts cenām. Tie ir 48 kg gadā. Plus, katrs sevi cienošs uzņēmums no apkārtējiem kolhoziem ar savu transportu rudenī saviem darbiniekiem atveda dārzeņus un ziemā gaļu. Mans tēvs strādāja par autovadītāju. Visu laiku vadāja arbūzus, kartupeļus, kāpostus, gaļu.


8.      Strādnieku tiesību aizsardzību Padomju Savienībā garantēja valsts, partijas komitejas, arodbiedrības, komjaunatnes organizācijas, sieviešu organizācijas, mediķi, kā arī iekšējie darba aizsardzības dienesti. Mainīt darba dienas garumu, darba algas apmērus, veikt atlaišanu no darba varēja tikai ar arodbiedrības atļauju. Salīdzinot ar Padomju strādnieku šodien jebkurš darbinieks ir beztiesīgs un vērā neņemams vergs. Plus obligāti bija paredzēts specapģērbs. Daudzi pilsoņi ziemā bija ģērbušies dabīgās aitādas puskažokos – tas arī bija bezmaksas specapģērbs dažām specialitātēm. Manam tēvam tāds pienācās, es pats tādu nēsāju.


9.      Padomju darba nozīme bija piedalīšanās visas tautas attīstības projektā. Tāpēc – savstarpējā palīdzība, pieredzējušāko virsvadība, meistarības noslēpumu tālāknodošana, sociālās sacensības. Tāpēc – atzinības un apbalvojumi, no banālām prēmijām un parādīšanās avīžu slejās līdz pašiem augstākajiem valsts apbalvojumiem.


10.  Darbs Padomju Savienībā bija stabils un viegli plānojams. Jūs saņēmāt specialitāti, zinot, ka viegli atradīsiet tādu darbu. Daudzi iekārtojās uzņēmumos un strādāja tur visu dzīvi, saņemot bonusus par darba stāžu. Ar katru gadu, saglabājoties nemainīgām mazumtirdzniecības cenām, jūsu faktiski nopelnītais pārliecinoši auga. Uzņēmums un arodbiedrību komiteja palīdzēja jums visās sarežģītās dzīves situācijās. Jebkurā darbā jums bija vairāki karjeras varianti – pa ražošanas līniju, pa sabiedrisko līniju, pa arodbiedrības vai partijas līniju.


Rezumējot visu izklāstīto, kļūst skaidrs, ka attieksme pret strādniekiem Padomju Savienībā bija cilvēcīga. Cilvēki bija vērtība. Tāpēc jau tika veikta revolūcija. Tāpēc jau arī visas problēmas tika risinātas un valsts kļuva arvien bagātāka. Valsts radīja tev apstākļus, un tu strādāji valsts labā. „Plaša mana dzimtā zeme…” – dziedāja padomju cilvēki. Viņi tiešām dzīvoja dzimtajā zemē.


Aleksejs Sergejevs


https://historian30h.livejournal.com/593304.html



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa