Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


https://www.youtube.com/watch?v=OV9_7qFdbr0



Ruslans Karmanovs


Par Honkongas protestiem, iekšējo kārtību un ekonomiku.


(izvilkums)


Pret ko Honkongā pašreiz notiek protesti?

Pašreizējie protesti Honkongā uz politiku attiecās ļoti maz, bet cilvēku iziešana ielās protams tiek aktīvi piesaistīta politikai. Par notiekošo īsumā: pirms kāda laika kāds Honkongas jauneklis iepazinās ar meiteni un aizbrauca uz Taivānu atpūsties. Atpūtas ietvaros jaunietis meiteni noslepkavoja, līķi sadalīja, paņēma viņas mantas, tai skaitā kredītkartes, un, jau atgriežoties Honkongā, veica ar šīm kredītkartēm norēķinus.

Izmeklēšanas rezultātā Taivāna ziņoja Honkongai, ka attiecīgais pilsonis jāizdod Taivānai kriminālvajāšanai. Bet lieta tāda, ka Honkongai līdz 1997.gadam (kad tā vēl bija britu kolonija) ar Taivānu nebija noslēgta vienošanās par ekstradīciju (noziedznieku izdošanu). Tas nebija izdarīts, jo britiem nebija vajadzības vēl vairāk sarežģīt attiecības ar kontinentālo Ķīnu, bez tās ziņas noslēdzot šādu vienošanos starp savu koloniju un pseidovalsti Taivānu, kā arī vispār nebija īpašas vajadzības to darīt.

Bet šobrīd Honkongai nav nekādu starpvalstu attiecību ar citām valstīm, jo tā nav valsts, bet ir Ķīnas reģions. Honkongas iekšējā kārtība ir palikusi, bet visas starpvalstu attiecības, kā arī drošības jautājumi ir Ķīnas pārziņā. Tāpēc parakstīt šādu vienošanos Honkonga nevar, jo tā nav valstisks subjekts. Visi saprot, ka tā ir bijusi slepkavība, un izdošanu veikt vajadzētu, bet pēc likuma šādas vienošanās nav.

It kā risinājums būtu šādas vienošanās parakstīšana ar Ķīnu, bet lieta ir tāda, ka no Ķīnas viedokļa nekāda Taivāna kā valsts nepastāv. Tā ir viena no provincēm. Risinājums ir ekstradīcijas vienošanās parakstīšana starp Pekinu un Honkongu. Un te izlien tās vēsturiskās problēmas, kā dēļ ielās izgāja cilvēki. Jo, protams, ka slepkavas aizstāvībai 150 tūkstoši cilvēku ielās iziet nevar.

Lieta tāda, ka parakstot šo ekstradīcijas vienošanos, tā uzreiz būs spēkā attiecībā uz visu Ķīnu, tai skaitā uz Taivānu un visu pārējo. Tas nozīmē, ka tā attieksies arī uz visiem tiem „veiksmīgajiem” cilvēkiem, kas pēc sacelšanās apspiešanas Tjaņaņmiņas laukumā 1989.gadā pārbēga uz Honkongu, jo viņiem draudēja cietumsodi, kā arī visiem tiem vectētiņiem un vecmāmiņām, kas pilsoņu karā ar sevišķu atktivitāti izcēlās masu slaktiņos, kā arī dažādiem narkotirgoņiem (līdz Mao atnākšanai opiju smēķēja uz katra stūra, Šanhaja bija prostitūcijas galvaspilsēta, tika aplēsts, ka apmēram 45% iedzīvotāju ir narkotiku atkarīgie).

Kad stāsta par stingrajām „tīrīšanām” vai to, kā Mao izveda pusmiljonu iedzīvotāju uz kolhoziem, tad jāņem vērā, ka pilsētā puse iedzīvotāju bija narkomāni, kas tikai sēdēja uz ielām un siekalojās. Kad sākās kārtības ieviešana - kas paguva, tas aizbēga. Bēga uz Taivānu un uz Honkongu, jo britu kolonija, protams, tādus nevienam neizdos. Visi aizbēgušie, protams, uzreiz kļuva par „asiņainā režīma nepamatoti vajātajiem upuriem”. Ja tev bija bordelis Šanhajā un pēc tīrīšanu uzsākšanas tu paguvi tikt pāri robežai ar Honkongu, tā tu uzreiz kļuvi par „komunisma upuri”, un atpakaļ tevi neviens neizdos.

Tieši šie augstāk minētie cilvēki un viņu atbalstītāji izgāja uz protestiem. Kā tikko parakstīs likumu par ekstradīciju, tā viņu vecās izdarības Pekina atcerēsies apmēram vienas nedēļas laikā, aizmuguriski notiesās un no Honkongas pieprasīs izdošanu.

Tātad, no vienas puses, ja ekstradīciju neparaksta, tad sanāk, ka Honkonga aizstāv slepkavu. Ja paraksta, tad visus vectētiņus un vecmāmiņas, kas savā laikā darbojās pret komunistiem, nāksies izdot, un ķīnieši (šajā ziņā viņi ir vienkārši) tos viņu 70 gadu vecumā nosūtīs uz šķembu raktuvēm. Aktīvākiem bijušajiem pretvalstiskajiem elementiem var arī piespriest nāvessodus.

Tāpēc protestu patiesie cēloņi tiek pamatīgi slēpti. Pašreiz slepkava Honkongā ir notiesāts uz dažiem mēnešiem par to, ka viņš ir lietojis Honkongā noslepkavotās meitenes kredītkartiņas. Neparko citu notiesāt Honkongā viņu nevar. Ja ekstradīcija netiks parakstīta, tad viņu palaidīs brīvībā.

Ja runājam par aizbēdzējiem, piemēram, kāds imperatora (pirmskomunisma) laikā ir labi sazadzies, aizbraucis burtiski ar zelta maisu uz Honkongu, nopircis māju, viņam tagad ir ģimene utt., viņš ir cienījams vectētiņš, viņam ir kāds veikaliņš, kas tirgo makaronus vai vecas grāmatas. Bet no kurienes sākotnēji ir ņemta nauda, to neviens nejautā. Un var pēkšņi izrādīties, ka vajadzēs atbildēt.

Honkongā joprojām ir pārejas periods (no 1997. – 2047.gadam) un pārejas periodā ir īpaša iekšējā kārtība un, tai skaitā, britu tiesu sistēma.

Protams, ja nu galīgi ir kādi atsevišķi kliedzoši gadījumi, tad Ķīnas drošības dienesti vienkārši atbrauc uz Honkongu, savāc un aizved prom. Protams, tad ir plaša rezonanse Honkongas un rietumu masu medijos, bet Ķīnu šāda rezonanse īpaši nesatrauc.

Ja runājam par ASV, tad tās parasti paraksta ekstradīcijas, ka mūsējos jūs tiesāt nedrīkstat. Piemēram, ja ASV būvē ārvalstīs militāro bāzi, tad ekstradīcija ir sekojoša: mūsējie pie jums var darīt, ko grib, bet tiesāt jūs viņus nedrīkstat. Jūs tikai drīkstat mūsējos nodot mums uz militārās bāzes teritoriju vai vēstniecību. Un no turienes viņus klusējot izved. Tas jau ir klasiski, kad Japānā vai Filipīnās notiek izvarošanas, grupveida izvarošanas, tai skaitā ar letālu iznākumu, tad amerikāņi savējos karavīrus savāc un vēlāk paziņo, ka viņi ir atstādināti no amata, piemēram, uz 3 mēnešiem vai pazemināti dienesta pakāpē. Tie ir amerikāņi. Savukārt ķīnieši tieši pretēji, vēlas, lai viņiem izdotu, lai tos varētu bargi tiesāt.

Kāda situācija ir Ķīnā kopumā, tai skaitā ar ASV sankcijām, nodokļiem?

Savā laikā Ķīna ir radījusi apstākļus, lai pārvilktu uz savu teritoriju ražošanas jaudas, bet ar nosacījumu, ka viņi mācīsies, pamazām veidos savu ražošanu, pamazām ražošanā pārejot no vienkāršākām lietām uz sarežģītākām. Tā rezultātā kompetences no ASV, Vācijas pamazām noslāņojās Ķīnā.

Pirms tam diezgan ilgi situācija bija sekojoša: Ķīnā notiek ražošana, konveijers, disciplīna, strādniekiem ļoti mazas algas, visi dzīvo kopmītnēs. Spējīgākajiem ķīniešiem kaut kur ir jāmācās, un nopietnā līmenī to varēja izdarīt tikai ASV. Tur visus talantīgos studentus pēdējos kursos noskata, iedod darbu, nelielus grantus 5 līdz 10 tūkstošu dolāru apmērā. Kad dzimtenē students var cerēt uz algu 150-200 dolāriem, protams, viņš dod priekšroku palikšanai ASV. Bet, pat ja ķīnietis pārceļās dzīvot uz ārvalstīm, līdzi viņam būs viss viņa ķīniskais. Viņam ārvalstīs mājās būs viss kā parastā ķīniešu mājā, ēdīs viņš savu ēdienu, atpūtīsies viņš tā, kā atpūšās Ķīnā. Viņa monolīto mentalitāti izsist no viņa neizdosies.

Šajā pašā laikā Ķīna pamazām attīstīja ražošanu, uzkrāja līdzekļus, veidoja infrastruktūru un pamazām palielināja algas. Kad algu līmenis apmēram izlīdzinājās ar ASV, tad vairums studentu vairāk negribēja palikt ASV, un sākās izglītoto ķīniešu atgriešanās dzimtenē. Kā tikko augstos amatos strādājošie un labi atalgotie ķīnieši sāka atgriezties, tā ražošana Ķīnā sāka attīstīties ar vēl lielāku jaudu.

ASV ir problēma, ka tur nav šādu augsti kvalificētu darbinieku atražošanas sistēmas.

Ir dzirdēts tāds joks, ka amerikāņu universitāte ir tad, kad Krievijas universitāšu ebreju tautības mācībspēki (kas izliekas par krieviem) pasniedz lekcijas ķīniešiem. Īstenībā tas nepavisam nav joks, jo tieši tā tas notiek. ASV sistēma neatražo arī augstākā līmeņa pasniedzējus. Ja ASV neizpirktu Krievijas pasniedzējus, tad nebūtu, kam mācīt ķīniešus.

Jāatzīst, ka ASV bija laiks, kad viņiem bija ļoti augsta līmeņa zinātniski-tehniskais potenciāls, tie bija 1960-tie gadi, kad bija sacensība ar PSRS. Tajā laikā bija ielikti nopietni pamati, uz kuru rēķina varēja izvilkt vēl aptuveni 30 gadus, bet tas pakāpeniski samazinājās. Tagad diploma saņemšana ir vairāk atkarīga no tā, cik naudas ir studentam vai tā vecākiem.

Ja atgriežamies pie situācijas ar augsti kvalificēto strādnieku atgriešanos Ķīnā, tad esošo apstākļu kontekstā šāda situācija bija jau iepriekš nolemta. Tas bija dažu gadu jautājums.

Ja mēs tehnoloģiju jomā runājam par to pašu Huawei, ap kuru tagad sacelts tracis, tad jaunā 5G tīkla standartu pārsvarā rakstīja un vairumu tehnoloģiju izstrādāja tieši ķīnieši un Koreja. Ja viņu ieguldījumu neņemt vērā, tad pāri nekas nepaliek. Visa inženiertehniskā kultūra, kura ir ņemta no Padomju Savienības un tālāk attīstīta ķīniešu disciplinētības ietvaros, ir saglabāta, un mācībspēku atražošana tur tagad notiek pilnā apmērā. Un rezultāts ir acīmredzams.

Mūsdienās ir dzirdēts, ka tiek noniecināti atsevišķu audzēkņu augstie rezultāti kādā konkrētā jomā, piemēram, matemātikā vai sportā, tad, kad šie rezultāti tiek sasniegti, viņiem intensīvi mācoties vai trenējoties šajā jomā. Tiek sacīts: „Bet tas taču nav interesanti, jo tā jau katrs var samācīties un uztrenēties”. Tiek diskreditēta intensīvā darba metode. Ķīniešiem attieksme ir tieši pretēja. Piemēram, austrumu cīņās meistarība tiek apgūta tieši ar to, ka konkrētās kustības tiek izpildītas desmitiem tūkstošu reižu. Tas atspoguļojas arī kinematogrāfijā. Ja Holivudas varoņi ir Zirnekļcilvēks vai Supermens, kuri vienkārši par tādiem pārvēršas, tad austrumu filmās varonis sākumā tiek sakauts, pēc tam vairākus gadus intensīvi trenējas, atgriežās un uzvar.

Ja skatāmies objektīvi, tad Ķīnā tehnoloģiju radīšana tagad notiek aktīvāk, nekā citur. Pret ASV sankcijām viņi jau iepriekš ir nodrošinājušies, jo ir paredzējuši, ka agri vai vēlu sankciju karš sāksies. Un, ja ASV viņiem liedz savas tehnoloģijas, tad samērā īsā laikā viņi tās aizvieto, radot savas. Viņiem ir pašiem savas tehnoloģijas, kas var nodrošināt sakaru darbību, atšķirībā no Krievijas, kur šīs tehnoloģijas tikai pagaidām skaitās savas, bet ir cieši piesaistītas ASV ražotājiem un vadībai.

Tāpat attiecībā uz transportu. Piemēram, lielo ātrumu vilcienu ziņā Ķīna tagad ir pirmajā vietā. Kādreiz sen līderis bija „Siemens” (Vācija). Ķīnieši nav vienkārši no kāda nokopējuši šos vilcienus, bet ir radījuši visu sistēmu, sākot ar zinātniski-tehnisko bāzi, skolu, vadību un sistēmas organizāciju kopumā utt. Ja nav mērķtiecīgas sistēmas organizācijas un tā tiek atstāta pašplūsmā, tad ar laiku kompetences aiziet un tas viss izjūk. Tieši šādā stadijā pašlaik atrodās, piemēram, ASV komosa apgūšanas programmas.

Ja 1960-tajos bija izrāviens, kad it kā esot arī bijuši uz Mēness, pie tam vairākas reizes. (Mēness ceļojumu mistifikācijām bija konkrēts mērķis. Ar to tika apturēta PSRS Mēness apgūšanas programma – valdība noticēja, ka amerikāņi tur tiešām ir bijuši. – red.piez.) Tas nozīmē: ir izlidojuši uz Zemes orbītu, aizlidojuši uz Mēnesi, ielidojuši Mēness orbītā, no Mēness orbītas nosēdušies uz Mēnesi, darbojušies pa Mēness virsmu, pacēlušies no Mēness virsmas, atlidojuši atpakaļ uz Zemi. Katrs šī lidojuma solis ir ārkārtīgi sarežģīts, tas viss ir uz 1960-to gadu ierīcēm, kur nav gandrīz nekādu skaitļošanas jaudu. Un pēc visa tā tagad katru gadu ASV nākas stāstīt, ka, sākot ar nākošo gadu viņi varēs paši patstāvīgi uz Zemes orbītu nogādāt savu ekipāžu. Bet pagaidām viņiem jāturpina iepirkt raķešu dzinējus no Krievijas, jo paši nevar izgatavot pat to analogus. Un šeit izrādās, ka nestrādā princips: Mēs varam sadrukāt neierobežotu naudas daudzumu un ar to izveidot jebkādu ražošanu. Jo savu saražoto raķešu dzinēju kā nav, tā nav.

Tagad ASV kosmoss ir tādā līmenī, ka orbītā var palaist vienīgi mākslīgos pavadoņus. Kompetences ir zaudētas, un neviens īsti nesaprot, kā tās atgūt. Cenšās tajā vienkārši iepumpēt naudu, un gaida rezultātu. Milzu nauda caur konsultāciju firmām un nevalstiskajām organizācijām aiziet pa kabatām, tā tiek iztērēta, bet rezultāta kā nav, tā nav. Korupcijas „neesamību” ASV labi ilustrē turpat klejojošs joks: „Ja tu nozagsi 5 miljonus dolāru, tu kļūsi par slavenu noziedznieku; ja tu nozagsi 5 miljardus dolāru, tu kļūsi par slavenu senatoru”.

Ja Krievijā ik pa brīdim kādus ierēdņus „paņemt ciet” par kopuciju, tad ASV tāda lieta ir pilnīgi izslēgta. Korupcija tiek saukta par lobiju. Anglosakšu valstīs vispār augstākās amatpersonas dara, ko grib, viņiem ir tāda koruptīvo līdzekļu pārmērība, ka viņi sāk grimt izvirītbās, tai skaitā, izmantojot bērnus utt. Un, tad izrādās, ka tādos gadījumos brīvā prese kļūst pavisam nebrīva.

Ķīnā tā gan neiet cauri. Ja ir valsts programma, tad maksimālā „otkata” (izdevumi korupcijai) summa ir 5%. Ja ir vairāk, tad var „klāties plāni”.

ASV un Ķīnas tirdzniecības disbalanss ir saistīts ar to, ka tieši Ķīna ražo un arvien vairāk sāk pārdot produkciju ar augstu pievienoto vērtību, bet ASV arvien vairāk pārdod produkciju ar zemu pievienoto vērtību, tai skaitā vienkārši resursus. ASV galvenā eksportprece it lētā un veselībai kaitīgā korporācijas „Monsanto” ģenētiski modificētā soja, kā arī kukurūza. Un vēl ASV cenšās eksportēt naftu. (Izdaudzinātais slānekļa gāzes projekts ir izgāzies, jo ir bijis pārāk dārgs.) (Tieši ASV ir ieinteresēta augstās naftas cenās. – red.piez.)

Ķīna uz ASV eksportē viedtelefonus, planšetes, datoru daļas. Visa tā ir produkcija ar augstu pievienoto vērtību. Piemēram, „Xiaomi” pārdod viedtelefonu par 300 dolāriem, pašizmaksa tam ir aptuveni 29 dolāri. Starpība paliek Ķīnā. Atkāpei: „Xiaomi” kompānija ir izveidota 2010.gadā, tagad tā ir tehnoloģiju megakompānija.

Šādā situācijā, Tramps, kā jau lietišķs cilvēks, protams, redz, ka ASV Ķīnai atdod vairāk naudas, nekā saņem no tās. Tāpēc sākas sankcijas. Sankcijas tāpēc, ka citādi iebiedēt Ķīnu nesanāk, jo arī iepriekš ASV šajā reģionā nevienu nav īpaši iebiedējusi. Bija mēģinājums iebiedēt Ziemeļkoreju. Draudi bija sekojoši: ja Ziemeļkoreja vēl palaidīšot kaut vienu raķeti, tad dabūs trūkties no visām ASV varenajām militārajām tehnoloģijām. Rezultātā: ASV aizsūtīja trīs aviobāzes kuģus, Ziemeļkoreja veica visus ieplānotos raķešu startus, no kuriem par vienu Tramps uzzināja nevis no pretgaisa aizsardzības iekārtu komandieriem, bet no avīzēm, jo vienas raķetes startu iekārtas nemaz nebija fiksējušas. Tā kā Ziemeļkoreja uz draudiem nereaģēja un uz „karu” neieradās, tad amerikāņi izklīda. Tāpat ASV neko neizdevās izdarīt Sīrijā, Venecuēlā.

Tātad, Ķīnu ar aviobāzes kuģiem nobiedēt nevar. (Tāpēc tagad ASV uztur nemierus Honkongā - ASV cer, ka izdosies izraisīt pilsoņu karu Ķīnā. – red.piez.) Tāpat ASV bija ideja par Ķīnas jūrasceļu blokādi, jo Ķīnas preces tiek pārvadātas pārsvarā pa ūdeni. No šejienes radās ASV organizētais jūras pirātisms, jo bija jāizmēģina, kā tas strādā un cik tas izmaksā. Jo, ja izdodās tāds projekts, kad kādiem nēģeriem iedod naudu, lai viņi uztaisa kādu jūras līci par bīstamu, lai tur kuģi baidītos ienākt, kā dēļ tad būtu jākuģo apkārt visai Āfrikai un transportēšanas izmaksas palielinātos, tad tas ASV būtu izdevīgi. Bet tādu gājienu vēl varēja izveidot 80-tajos gados, kad salīdzinot ar Āzijas valstīm ASV bija liels pārspēks. Tagad bijusī varenība ir gaisusi.

Tehnoloģiju ziņā ASV viss ir diezgan skumīgi. Ja vairākas desmitgades ir bijis izdevīgi gatavot, piemēram, juristus seksuālo minoritāšu aizstāvēšanai, juristus ekoloģijas jautājumos, ja puse no baltajiem iedzīvotājiem grib kļūt par advokātiem vai finanšu vadītājiem, ja puse iedzīvotāju ir nekvalificēts darbaspēks no Latīņamerikas valstīm (kas negrib mācīties) un otra puse ir vadītāji, kas negrib strādāt vienkāršo darbu, tad ražošanu atjaunot nav iespējams.

Ķīnā, piemēram, esmu redzējis, kā elektrisko skūteru ražošanā notiek jauno ideju ieviešana. Pirmdienā elektriskajam motoram veic uzlabojumus, otrdienā ir uztaisīts izmēģinājuma eksemplārs, trešdienā to testē un saņem rezultātus, ceturtdienā veic izmaiņas ražošanas konveijerā, piektdien uzsāk uzlabotās produkcijas ražošanu. ASV analoģiska procedūra aizņemtu pusgadu. ASV kompānijā, kur ir 120 darbinieki un 26 direktori, sākotnēji tiek sasaukta direktoru sapulce, kuru sagatavojot galvenais problēmjautājums ir par to, tieši kuri direktori šajā sapulcē varēs piedalīties un līdzdarboties jaunieveduma procesā. Jo katram direktoram ir savas kabatas kompānijas, un katrs direktors šajā sapulcē „vilks deķi” uz savu pusi, lai padarītu šo jaunievedumu izdevīgu sev, savām kabatas kompānijām, utt.

Lai kā Tramps vēlētos, ražošanu atjaunot viņš nevarēs. Nesanāks atjaunot arī tehnoloģiju atražošanu, zinātnisko skolu. Tāpēc ir ekonomiskais karš. Tāpēc ir importa nodevu palielināšana Ķīnas precēm. Tas viss tiek pasniegts, it kā Ķīna šo naudu zaudētu, bet patiesībā tā ir nauda, ko papildus samaksās Amerikas pircēji. Ķīna kā pārdeva, piemēram, plastmasas krēslus par 10 centiem gabalā, tā arī pārdos tos turpmāk, bet importa nodevu apmaksās ASV patērētāji. Visas šīs nodevas sitīs pa ASV ekonomiku, jo ASV šos krēslus pati neražo.

Savukārt tās nodevas, ko ķīnieši uzliek amerikāņiem kā atbildes gājienu, atkal sit pa Amerikas ekonomiku, jo amerikāņu saražotais ir labi aizvietojams ar citu valstu ražojumiem, tāpēc šeit atkal zaudē amerikāņi, bet iegūst citu valstu (konkurentu) ekonomikas.

Piemēram, pārtikas tirdzniecības ziņā, ASV vienmēr bija pieradusi, ka Ķīna visu izpērk. Tagad, kad ir nodevas, rodas problēmas, jo šogad raža bija laba, bet tirdzniecības apjomi sarūk, bet pārtikas uzglabāšanas noliktavu nav, jo nav bijušas vajadzīgas. Fermeru streikus Tramps šogad apturēja, pateicoties tiem piešķirtajām dotācijām.

Tramps, uzstādot ultimātus Ķīnai, vairākkārtīgi ir draudējis, ka to neizpildes gadījumā tai būs lielas problēmas, bet pagaidām Ķīnai nekādas problēmas viņš nespēj uztaisīt. Amerikāņu draudi un varenība tiek veidota ar masu mediju palīdzību, kur, tai skaitā, tika paziņots, ka ASV darbības rezultātā Ķīnas ekonomikas izaugsme ir samazinājusies no 6,8% uz 6,6%, napasakot to, ka šo samazinājumu globālās ekonomikas atdzišanas apstākļos Ķīna jau bija paredzējusi vēl pirms tirdzniecības „kariņa” sākuma.

Mīts par brīvo atvērto informācijas telpu, par brīvajām atvērtajām tehnoloģijām, kas ir atvērtas amerikāņu brīvības un atvērtības licenču ietvaros, lēnām sabrūk. Pasaulē notiek segmentācija. Parādīsies konkrētu valstu tehnoloģijas, nevis tehnoloģijas vispār. Dažādu valstu tehnoloģijas savstarpēji kļūs naidīgas. Piemēram, Android ir nevis atvērta operētājsistēma, bet ir amerikāņu atvērtā operētājsistēma, kas ir licencēta Amerikā. Tāpēc katrai no lielajām valstīm būs jāizveido un jāražo savas tehnoloģiju sistēmas. Vissliktākais, kas var notikt, tā ir patentu sistēmas nacionalizācija, kad pateiks: patentu sistēma jūsu valsts ietvaros ir vajadzīga, lai atsevišķi indivīdi nezagtu, bet mums, savukārt, ir tiesības izdomāt tādu pašu tehnoloģiju, kas patentēta jūsu valstī, bet mums ir nospļauties uz to, vai tā pie jums ir patentēta.

Ja kaut kas tamlīdzīgs sāksies, tas novedīs pie masveida rūpnieciskās spiegošanas. Tas ir tāds kopējs tirdzniecības karu rezultāts. Bet sīku negatīvu tirdzniecības karu rezultātu būs daudz. Jēdziens „biznesa globalizācija” beigsies. Tagad situācija ir tāda: visam globālajam biznesam ir jāpieder amerikāņiem. Tikai amerikāņiem ir „godīgas” globālās korporācijas. Ja kāds šīm korporācijām neļauj sagrābt kādu tirgu, tad sākas gaudošana par negodīgumu.

Tagad notiek tehnoloģiskās pasaules sadalīšanās lielos segmentos, un tā tikai pastiprināsies. Tā ir jauna pasaules postekonomiskā kara realitāte, par kuru mums jādomā, kā mēs tajā dzīvosim.

Vai ASV un Ķīnas tirdzniecības karam ir tendence pāraugt īstā karā?

Domāju, ka priekš tā nevienam nav naudas un iespēju. Nav jēgas sauszemes karam, jo Ķīnu un ASV atdala okeāns. Ja tomēr kaut kas sāksies, tad visvairāk trūksies Taivāna un arī „profilakses dēļ” no Ķīnas dabūs Japāna. (Japāna visu pārējo Āzijas valstu iedzīvotājus uzskata par dzīvniekiem.)

ASV agrāk tika uzskatīta par jūras megalielvalsti. Shēma ar aviobāzes kuģu piedzīšanu pie kādas valsts robežām vairāk nestrādā. ASV vienā un otrā pusē ir to „mīlošie” kaimiņi Kanāda un Meksika, plus ar Eiropu Tramps arī ir sarāvis attiecības. ASV ir radījuši un iesaistījušies tik daudz konfliktos, ka drīz vien, neskatoties uz visiem mītiem par naudas drukāšanu, tas ļoti slikti atspoguļosies uz viņu ekonomiku. Krievija šīs pretstāvēšanas rezultātā ir ieguvēja, jo, ja ne Ķīna, tad nākamais ASV uzbrukumu mērķis būtu Krievija. Ķīna atvelk lielu daļu konflikta uz savu pusi. Krievijai un Ķīnai tagad notiek ļoti nopietna kooperācija. Jebkurā gadījumā, dzīvojam interesantā laikā, un skatīsim, kas būs tālāk.


1. turpinājums


https://www.youtube.com/watch?v=u7aVhWrqYp0


Kādi ir galvenie maldi attiecībā uz Ķīnu?

Ir vairāki propagandas iepotēti stereotipi par Ķīnu.

Viena Ķīna izriet no amerikāņu un rietumu standarta propagandas. Šajā Ķīnā cilvēki ēd radioaktīvus ķiplokus, piekožot klāt plastikāta rīsus, visi staigā ierindā 14 stundas diennaktī, protams, komunistiskās himnas pavadībā, uz salmu mitekļu grīdām ar rokām montē tehniku. Plašāk ņemot, amerikāņu propogandā šāds tēls attiecās uz visu to Āziju, kas amerikāņiem nepatīk. Tāpēc tāds pats apraksts ir arī Vjetnamai, Ziemeļkorejai.

Ir cits - mūsdienīgāks Ķīnas tēls. Tur pensijā iet no 50 gadiem, tur ne par ko maksā milzīgas algas, par velti dala dzīvokļus, tur ir iestājies komunisms.

Ir trešā Ķīna, kurā nākas dzīvot arī man pašam, un tur ir dažādi. Cilvēki mēdz strādāt, mēdz slikti strādāt, gadās, ka arī dzer. Attiecībā uz darbu ir tāda ķīniešu paruna par Darvina teorijas darbību Ķīnā: kad otrais pērtiķis paņēma rokā rungu, tad pirmais pērtiķis sāka strādāt. Tur labi zog, gadās, ka par to noķer, bet gadās, ka arī nenoķer. Ir valsts plāni, un ir hroniska to neizpilde. Ir arī daudz labu lietu, piemēram, diezgan kvalitatīva medicīna pat tālos lauku reģionos, lieliski sakaru pakalpojumi, lielisks transporta tīkls utml. Tā kā es dzīvoju šajā trešajā Ķīnā, kas ir visvairāk piesaistīta realitātei, tad gan briesmu stāstus, gan stāstus par leiputriju nevaru pieņemt. Tāpat esmu novērojis: ja cilvēkam ir izveidojies kāds priekšstats, kurš viņam vislabāk patīk, tad nekādi fakti vai pierādījumi viņam vairāk nav vajadzīgi. Viņam vienkārši patīk tam ticēt. Ja tāds cilvēks ļoti tiecās pārcelties uz ASV, tad viņš nepagāžami ticēs, ka Ķīnā viss ir briesmīgi.

Turklāt liela problēma šobrīd ir norobežošanās domubiedru grupās. Tā ir nepatīkama lieta, jo šis domubiedru kokons sevi norobežo no pārējiem, viņi izvēlas tos informācijas avotus, kas viņiem ir tīkami, pie tam to dara gan viņi paši, gan viņu vietā to dara automātiskās interneta un sociālo tīklu meklēšanas sistēmas. Tāpēc viss, kas traucē šīs domubiedru grupas komfortam, izsauc viņos dusmas. Šobrīd tā ir liela problēma.

Cik patiesas ir runas par to, ka ķīnieši masveidā izcērt mežus Sibīrijā?

Šādas runas ir parādījušās jau 80-tajos gados. Kur „aug kājas”? Lai nodarbotos ar mežistrādi, ir vajadzīgi strādnieki. Lielākoties tas ir fiziskais darbs. Savā laikā šajā nozarē masveidā tika nodarbināti ziemeļkorejieši tā iemesla dēļ, ka ir strādīgāki par ķīniešiem un strādā par mazāku samaksu. Tagad tas ir īpaši labi redzams, tagad dabūt ķīnieti, kas strādātu fizisko darbu taigā par 150 dolāriem mēnesī, ir problemātiski, jo tagad viņiem ir jau cits ienākumu līmenis. Bet ziemeļkorejieši ir ar mieru, tā viņiem ir laba nauda.

Tā kā mūsējie vizuāli tos neatšķir, tad priekš viņiem tie visi ir ķīnieši. (Tāpat kā apģērbu pārsvarā tirgo vjetnamieši, bet mūsējie tos tāpat sauc par ķīniešiem.)

Nevar masveidā izcirst mežu, ja nav sakari ar vietējiem varas un biznesa pārstāvjiem, nav vietējā „jumta”. Ar nelegālo izciršanu nodarbojas vietējie darboņi, kas cieši saistīti ar vietējo koruptīvo varas sistēmu un robežkontroli, un pārdod šo mežu ķīniešiem.

Tas ir līdzīgi kā Ukrainā ar nelegālo dzintara iegūšanu. Nelegālā iegūšana notiek masveidā un plašā mērogā, nepamanīt to nevar, bet visa šī iegūšana saistīta ar korupciju visos līmeņos. Man ir paziņa, kurš darbojas šajā nozarē. Viņs ir ķīnietis, kas ļoti labi runā krieviski. Dzintaru no Ukrainas uz Ķīnu viņš ved vienkārši ceļojuma somās. (Ķīniešiem cieņā ir nefrīts un dzintars, bet viņi nav sajūsmā par briljantiem vai safīriem.) Ukrainā dzinatru viņš iepērk no nelegālajiem ieguvējiem. Ja ir nauda, tad dzintara izvešana no Ukrainas ir pavisam vienkārša.

Viņš stāstīja, ka lidostā robežsargi viņam atver somu un jautā, kas tā par nekaunību – jums taču somā dzintars. Viņš veic vienu zvanu, un robežsargi jau citā tonī saka, kas viss ir kārtībā, viņš var turpināt ceļu. Mans paziņa gada laikā, pateicoties korupcijai, braukājot ar somām šurpu turpu  nopelna pāris miljonu dolāru.

Kā patiesībā ir ar ķīniešu vēlmi pārcelties uz Krievijas Tālajiem Austrumiem?

Pastāstīšu, kā cēlies šis mīts. Kad biedrs Mao Ķīnā veica tīrīšanu, tad lielākā daļa bēgļu (Ķīnas impērijas atbalstītāji - apmēram 1,5 miljoni iedzīvotāju) pārcēlās uz Taivānu, kur, turpinot unisonā kritizēt Ķīnas komunistisko diktatūru, „akurāti” izslepkavoja visus vietējos iedzīvotājus (Taivānu apdzīvoja papuasi).

Uz Taivānu aizbēgušie uzskatīja sevi par īsto Ķīnu, kas izdzīta trimdā. Ārpolitika viņiem ir diezgan interesanta. Taivānai, kā valstij ir teritoriāli konflikti ar 11 valstīm. Viņi uzskata, ka uz viņu pārcelšanās brīdi Mongolija nav bijusi valsts, tāpat viņiem ir teritoriālas pretenzijas pret nelielu Krievijas daļu Tivas apgabalā. Tāpat ir pretenzijas pret Indiju, Vjetnamu u.c. Viņiem ir sava „pareizās” Ķīnas karte. Un tad, kad rāda ķīniešu mācību grāmatas, kur kartēs Sibīrija ir atzīmēta kā Ķīnas teritorija, tad šajā gadījumā tiek rādītas Taivānas ķīniešu mācību grāmatas. “Mūsējie”, kas izplata šo mītu, “neatšķir” Taivānas mācību grāmatas no Ķīnas mācību grāmatām.

Ķīnai un Krievijai bija nelieli teritoriāli konflikti vēl no PSRS laikiem, bet uz 2004.gadu tie visi ir atrisināti un tādu vairs nav.

Ja runājam vispār par ķīniešu iespējamo globālo ekspansiju, tad jāsaka, ka ķīniešu mentalitāte nav ekspansīva. Ķīnai nav bijušas ne kolonijas, ne ārvalstu bāzes. Tie, kas runā par ķīniešu ekspansiju, skatās uz Ķīnu caur anglosakšu uzvedības modeļa prizmu.

Anglosakšu pasaules uztvere ir tāda: anglosakši audzina savus kapteiņus, veiksmīgus jūrniekus. Viņiem ir mamma-karaliene, viņai ir nepaklausīgi zēni, kuriem Lielbritānijas robežās jāuzvedās kārtīgi un pieklājīgi. Bet, ja zēni kaut kur aizpeld ārpus savas valsts teritorijas, tad mamma pievērs acis uz zēnu blēdībām, un, ja zēni pie tam vēl atvedīs labas dāvanas mammai, tad vispār viss būs kārtībā. Šī ir specifiska anglosakšu kārtība, kad ir mamma-pieskatītāja un mūžīgie bērni-zēni, kuriem mamma dala titulus un statusus, un zēni par tiem skrien un sacenšās.

Tātad – ir centrs, kuģi ir jūrās, tie aizpeld, izveido kolonijas, aplaupa tās, daļu laupījuma tie atved uz metrolopi, un par to tiem viss tiek piedots.

Ekspansivitāte pārsvarā saistās ar anglosakšu protestantismu. Tā ir struktūra, kas dzīvo uz misionārisma – uz paplašināšanās rēķina, uz jaunu zemju iekarošanas un izlaupīšanas rēķina, kas balstās uz savu banzīcu celšanu jauniekarotajās zemēs un „Dieva vārda izplatīšanu” tajās.

Budismā ir pilnīgi pretēji. Viņiem nav saprotams, kāpēc viņiem savus pasaules uzskatus vajadzētu uztiept kādam citam un šo kādu citu padarīt par ķīnieti. Nav uzdevuma kādu iekarot. Idejiski ķīniešiem ir tā – ir imperators, viņam jāsēž pilī un uz visām četrām debesspusēm ir jāizstaro labvēlība. Viņi nevēlas „aplaimot” kādu svešo. Viņi nevēlas, piemēram, kādu Franciju padarīt par vēl vienu Ķīnu. Ķīniešu saplūsme ar citām tautām ir apmēram kā ūdenim ar eļļu.

Ķīnas demogrāfiskā karte uzskatāmi parāda, ka lielais vairums iedzīvotāju labprāt dzīvo piejūras reģionos, un viņus nekādā veidā nevar aizvilināt pat uz centrālajiem un ziemeļu rajoniem. Ja kāds domā, ka viņi vēlas pārcelties uz Sibīriju, tad patiesībā ir tā, ka ar Sibīriju viņi biedē mazus bērnus. Par Krievijas Āzijas daļu viņiem ir priekšstats, ka tur visu laiku ir sniegs un sals.

Ķīnai ir ambīcijas Arktikas apgūšanā un Ziemeļu Jūras ceļa izmantošanā, pie tā viņi gan strādā.

Ķīnas priekšgalā ir Komunistiskā partija. Vai tiešām partija ir visa notiekošā priekšgalā vai tomēr tā ir izkārtne, aiz kuras viss jau grimst kapitālismā, un Markss sen ir aizmirstībā?

Pirmkārt, Ķīnas komunistiskā partija nebūvē komunismu. Tā būvē sociālismu ar nacionālo specifiku. Tas ir – valsts regulējums ir lielos apjomos, infrastruktūra pieder valstij, privātajai iniciatīvai tika atdots nedaudz. Šis „nedaudz” ar laiku ir izaudzis. To varētu salīdzināt ar Staļina laika arteļiem.

Ķīnā nav bijušas nekādas privatizācijas. Nav bijis tā, ka valsts ir sacēlusi rūpnīcas, ir atnācis kāds ķīnietis ar naudas maisu un tās atpircis. Visas lielās kompānijas, piemēram, Huawei, ZTE, Xiaomi ir uzbūvētas, bet nevis nopirktas no valsts vai privatizētas. Protams, pastāv tāda lieta, kā lielu ražošanas jaudu pārnese no Rietumvalstīm uz Ķīnu. Bet Ķīna tās nepiesavinājās, bet paralēli strādāja un mācījās taisīt tādas pašas rūpnīcas un izstrādājumus, lai nemaksātu, piemēram, 80% uzņēmuma peļņas uz ārzemēm.

Viņi pašā svarīgākajā brīdī valsts regulējumu nepalaida pašplūsmā, bet to saglabāja. Kad 80-to gadu beigās sākās perturbācijas ar „perestroiku” Ķīnā, savu lomu nospēlēja tas, ka vēl bija spēcīga pēckara paaudze, jo karš viņiem bija nedaudz vēlāk un aktīvās dzīves periods ķīniešiem ir ilgāks. Un uz „perestroikas” un Tjaņaņmeņas notikumu laiku partijā vēl bija daudz vīriešu, kas piedalījās karā, tai skaitā lauka komandieri, un viņiem nebija nekādu ilūziju par to, kā tas viss var beigties. Tāpēc uz šo perturbāciju brīdi bija saglabājies kodols, kas bija spējīgs apspiest valsts apvērsuma mēģinājumu.

Un cik cilvēki tika nogalināti Tjaņaņmeņas notikumos?

Ir vairāki viedokļi. Neskatoties uz to, ka laukums ir milzīgs, pastāvīgi dzīvojošo skaits „telšu pilsētiņā” bija krietni mazāks, nekā to cilvēku skaits, kas viņiem pievienojās uz kaut kādām konkrētām akcijām brīvdienās. Pastāvīgi „telšu pilsētiņā” dzīvoja daži tūkstoši.

Tjaņaņmeņas notikumos tika aprobētas „krāsaino revolūciju” tehnoloģijas. Lielākā daļa „telšu pilsētiņas” pastāvīgo iedzīvotāju tam tika labi gatavoti. Stāsti par to, ka tie bija miermīlīgi studenti, ir meli. Kad sākās aktīvo darbību fāze, viņi ļoti prasmīgi dedzināja bruņutehniku. Viņiem bija ar degvielu piesūcinātas segas, tās meta uz tanku ventilācijas atverēm, aizdedzināja tās, un, kad tankisti piedūmojuma dēļ līda ārā, tad viņi tankistus piebeidza. Starp karavīriem ir vairāki simti nogalināto.

Tas, starp citu, ir 1989.gads, kad nav vēl interneta, vienkāršiem studentiem, kas nav bijuši armijā, pirmo reizi redzot tanku, aiz bailēm būtu „jāpieliek bikses” un jāaizbēg. Bet, ļoti labi zinot, kādā veidā tas ir jādara, viņi tos dedzināja kā arī prasmīgi veica militāro aizsardzību pret Ķīnas regulāro armiju. Ir liecības, ka tajā brīdī tur bija arī ārvalstu algotņi. Tāpat ir zīmīgi, ka protestētāji veidoja ASV Brīvības statujas maketu, ar to parādot, ka ASV ir ar mums.

Ja apvērsuma rīkotājiem ieplānotais izdotos, tad pašreiz vienas Ķīnas vietā būtu daudz nelielu savstarpēji konfliktējošu valstu – katra sava rietumvalstu kuratora pakļautībā. Būtu līdzīga situācija kā bija pēc Opija kariem, kad valsts tika sadalīta ārvalstu (pārsvarā Lielbritānijas un Francijas) ietekmes sektoros.

Iemesli, uz kuru pamata varētu veikt Ķīnas sadalīšanu, ir vairāk kā vajag – nacionalitāšu un subnacionalitāšu ir ļoti daudz, valodas ir tik atšķirīgas, ka centrālo rajonu un dienvidu rajonu iedzīvotāji viens otra izrunu nemaz nesaprot, kaut gan rakstība ir kopīga.

Ķīnas interneta ierobežošana – tas ir Ķīnas komunistu stulbums vai saprātīga rīcība, kas nepieļauj nelabvēlīgas ietekmes no ārpuses?

Ķīnieši interneta satura kontroles vajadzību saprata vēl 90-tajos, kad internets bija ļoti maz pieejams, un pamazām sāka to attīstīt. Idejas būtība ir tāda: ja viss tiek palaists pašplūsmā, tad dabīgi, ka katram sabiedrības viedokli veidojošam procesam parādās sava cena, pircējs un pārdevējs, un to visu darīt kļūst ļoti vienkārši.

Tam uzskatāms piemērs ir Krievijas internets. Pateicoties tam, ka lērums jaunu neizglītotu cilvēku ir bez darba, bet platjoslas internets par lētu naudu ir plaši pieejams, tad par nelielu pasūtītāja samaksu tādi jaunieši veic sabiedriskā viedokļa formēšanas darbības internetā, tai skaitā sociālajos tīklos.

Ir veselas biržas, kas to organizē, un, kurām iemaksājot noteiktas naudas summas, pie noteiktiem interneta materiāliem var saņemt noteiktu pārsūtīšanu skaitu, „patīk” skaitu, tādā veidā par atsevišķiem jautājumiem radot „sabiedrisko rezonansi” un visaptverošas tautas kustības ilūziju.

Šajā darbībā visefektīvāk tiek izmantoti reģionālie interneta mediji, jo viņu uzturēšana nav dārga, bet viņi vietējos iedzīvotājos ievieš uzticību ar to, ka raksta par dažādām vietēja rakstura problēmām – lielām un arī sīkām, tādā veidā kļūstot vietējiem iedzīvotājiem par „savējiem”. Un tādi interneta mediji tiek uztaisīti visās lielākajās pilsētās.

Brīdī, kad ir jārada kāds „sabiedrības saviļņojums” vai kustība, tad viena tautas dusmas izraisoša ziņa, kā galvenā, pie tam to regulāri atjaunojot un papildinot, tiek palaista pa visiem šiem saviem reģionālajiem medijiem. Sāk likties, ka kāda jautājuma risināšanai ir pieslēgušies iedzīvotāji no visas valsts, bet patiesībā tā ir tikai rezultatīva informācijas laukā veikta operācija.

Tādā veidā var nodarboties arī ar informatīvo reketu – ja naudu nedosiet, mēs jūs nomelnosim.

Nākamā problēma, ka šādus saitus pārpērk un uztur ārvalstu dienesti, bet jau savās interesēs.

Ķīnā tas neiet cauri, jo likumdošana masu mediju jomā ir stigra. Visi atbild personiski, nevis slēpjoties aiz firmām un fondiem, cietumā liek konkrētus cilvēkus. Ārvalstnieks nevar būt masu medijam īpašnieks.

Atšķirīga situācija ir Honkongā, jo tur uz 50 gadiem (pārejas periods) darbojas tā britu likumdošana, kas bija spēkā uz 1997.gadu, kad briti Honkongu atgrieza Ķīnai. Un tur ārvalstu ietekme uz masu medijiem ir krietni lielāka.

Līdzīgi ir ar sabiedriskā viedokļa formēšanu Honkongas sektās. Ir viena sekta, kuru dibinājis, protams, ir amerikānis, un kura stāsta, cik briesmīgi ir dzīvot kontinentālajā Ķīnā. Sektas sekotāju īpašumi tiek reģistrēti tikai uz sektu, sektā ir dzelžaina disciplīna, vēlēšanās sekotāji balso tikai par to, ko saka sektas vadība. Ķīna, to visu redzot, atmaskoja to kā politisko ietekmi, sektas vadītājs tūdaļ aizbēga uz ASV, piekodinot sekotājus cīnīties līdz uzvarai vai, ja tas neizdodas, tad veikt pašnāvības. Rezultātā pašnāvības veica apmēram 1400 cilvēku.


turpinājums sekos….




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa