Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespejas Venera Pasakumi Jautajumi

Atpakal

.PDF versija izdrukai


https://youtu.be/fuAY3_EF3Lc


Par padomju ekonomiku.


Intervija ar ekonomikas zinātņu kandidātu Alekseju Safronovu.

Ļauj man sākt ar izplatītu mītu, kas jau pārveidots par dogmu.Tiek uzskatīts, ka valsts plānošana un plānveida ekonomika vispār – tas ir strupceļš, tas ir neefektīvi un vispār tas ir novecojis.

Sāksim ar to, ka pie mums, Krievijas Federācijā 2014.gadā tika pieņemts likums par stratēģisko plānošanu, tāpēc šī dogma aiziet pagātnē. Cita lieta, ka šis likums joprojām nevar darboties pilnā apmērā, ir izveidota startēģisko dokumentu bāze, bet visi nepieciešamie dokumenti vēl nav izstrādāti. Visādā gadījumā, šis ir zīmīgs notikums, tajā skaitā no ideoloģiskā viedokļa. Tagad likums par stratēģisko plānošanu kopš 2014.gada nosaka visu valstisko dokumentu (ilgtermiņa un ne tikai) hierarhiju. Vismaz tajā jomā, ko valsts uzskata par vajadzīgu uzraudzīt, jēdziens „plānošana” ir atgriezies. Protams, ka tā nav padomju plānošana, bet tā pieeja, ka plānošana mums nav vajadzīga, ir pagātnē, un tā ir jāuztver kā viena no deviņdesmito gadu idejiskā fona daļām.

Bet fons nekur nav zudis, un mūsu valstiskā plānošana, maigi izsakoties, nav spīdoša. Diez vai to var uzskatīt par paraugu, jo visi lūkojas uz rietumiem. Rietumos saka, ka tirgus pats visu noregulēšot, neko nevajagot plānot, jo tas viss novedot pie neefektīvu virzienu izveidošanās ekonomikā, „kam jānomirst, lai nomirst, to izlems tirgus” – vai tad ne tā māca ekonomikas fakultātēs?

Jebkuras populāras idejas kādam ir izdevīgas. Tās idejas, ko Jūs pašlaik minat, arī kalpo noteiktiem mērķiem. Ir objektīvā situācija un ir šīs situācijas interpretācija. Ja runājam par ideju, ka tirgus visu pats izregulēs, tad ir skaidrs, ka šai idejai ir savi labuma guvēji. Tāpēc no šo ideju popularitātes var spriest par spēku samēru, par to, cik spēcīgi ir šo ideju labuma saņēmēji. Tas, ka mums pašlaik ir parādījies likums par stratēģisko plānošanu, runā par valstiskuma nostpirināšanos. Tas nenozīmē, ka tas ir labi vai slikti. Tas nozīmē, ka ir mainījies spēku samērs, un šī likuma parādīšanās ir tā atspoguļojums.

Kādā mērā šīs idejas ir saistītas ar realitāti? Vai ir pareizi uzskatīt, ka kapitālisms – Krievijas vai rietumu – ir brīvs no plānošanas vispār? Marksistiskā teorija apgavlo pretējo: agri vai vēlu atkarībā no savas attīstības, kapitālisms pats sāk (nelielas korporācijas ietvaros, „Samsung” vai „Apple” ietvaros) sāk plānot, plānot, plānot. Nevar iedomāties kapitālismu bez plānošanas.

Ja atgriežamies pie klasiķiem, tad viņi sprieda, ka uzvarējušajam proletariātam maz kas atliks plānveida ekonomikas veidošanā, jo viss jau būs izveidots līdz revolūcijai, un atliks tikai ekspropriēt gatavos mehānismus un vērst tos visas tautas labā. Sociālisms – tas ir valsts monopols, kas vērsts visas tautas labā.

Ražošanas palielināšanas un koncentrācijas tendences, un tendences, ka toni nosaka lielās firmas – daudz maz šajā virzienā arī attīstās. Kopumā plānošanas elements ir jebkurā firmā un vispār jebkurā cilvēka darbībā. Tas, ka man rīt būs jāaiziet uz veikalu, tā arī ir plānošana.

Valsts ekonomiku kā plānveida ekonomiku saprot tad, kad var izveidot hierarhiju un saskaņot visu saimniekojošo elementu aktivitāti tādā veidā, lai viņi darbotos kopā uz vienotu mērķi. Sākumā “no sabiedrības savācam to, kas mums ir vajadzīgs”, pēc tam formējam plānu un šī plāna izpildītājus (pie tam katrs no šiem izpildītājiem piekrīt izpildīt savu plāna daļiņu), pēc tam mēs šo plānu izpildam, bet pēc tam katrs saņem to, ko viņš bija pasūtījis.

Kā es redzu, tad šķēpi tiek lauzti ap to, cik dzīvotspējīga ir šī shēma, cik reāli ir izveidot plānu, kas ņems vērā plus-mīnus visas sabiedrības vajadzības. Un otrs moments, cik godīgi izpildīs savu plāna daļu tie, kas sākumā izteica vēlmes.

Nianse, ko klasiķi, manuprāt, nav ņēmuši vērā, ir tā, ka mēs varam vienoties, ka katrs izpilda savu plāna daļiņu, bet pēc tam no kopējās kases visiem tiek izdalīta nosacītā atlīdzība. Pēc tam kādam ierindas izpildītājam rodas iekāre pastrādāt nedaudz mazāk par to, ko viņš ir apsolījis izdarīt, bet no kopējās kases saņemt pilnā apmērā.

Šeit mēs nonākam pie Tavu galveno izpētes interešu lauka: kas tad īsti bija Padomju ekonomika, kā tā patiesībā strādāja un kāpēc tas beidzās tā, kā beidzās? Pēc vienas no versijām, Padomju plānveida ekonomikas trūkums bija tas, ka dažādo nozaru intereses, kurām bija jābūt savstarpēji līdzsvarotām vienota tautsaimniecības plāna ietvaros, sāka savstarpēji konfliktēt. Katra nozare, katra ministrija sāka „vilkt deķi” uz savu pusi, pie tam, mēģinot saņemt pēc iespējas vairāk, vienlaicīgi darot pēc iespējas mazāk.

Vispārīgi sakot – jā. Bet mani vienmēr dara uzmanīgu tādas īsās atbildes. Parasti īsās atbildes nav pilnīgas, un aiz šī nepilnīguma ir tas pats velns, kas slēpjas detaļās. Tāpēc vispārīgi sakot – jā. Bet tas nebija vienīgais trūkums.

Es apmēram 8 gadus mēģinu salikt kopā daudzmaz vienotu bildi. Tas, par ko Tu runā, ir svarīga sastāvdaļa, ja ne pati galvenā. Kopā ar to bija arī tas, ka pie mums daudz dažādas programmas tika īstenotas vienlaicīgi un ekonomikā banāli trūka resursu, lai visas tās izpildītu noteiktajos termiņos. Radās vajadzība no kaut kā atteikties, vajadzēja kādu apdalīt. Bet kā tad tu apdalīsi? Ja mums ir cienījami ministri un cienījamas nozares vai pat nozaru kompleksi, tad kaut kādā brīdi viņus apdalīt ir visai grūti. Rezultātā mums programmu ir vairāk, nekā ekonomikas iespēju. Iespējams, ja tādā virzienā attīstīt tēmu, tad uz to var novelt visu, bet es tomēr to negribētu darīt.

Kaut kādā brīdi es sapratu, ka piecu gadu laikā, studējot ekonomiku, man nav ne vārda pateikuši par plānveida ekonomiku, un tas bija dīvaini. Es nodomāju, ka nekas briesmīgs – es tūlīt atradīšu kādu grāmatiņu, izlasīšu to un visu sapratīšu. Diezgan ātri es sapratu, ka tāda grāmata nepastāv principā. Internets man iedeva kaudzi vienkāršu atbilžu, kā piemēram: tas nestrādāja, jo nevarēja strādāt; tas sabruka, jo nevarēja nesabrukt. Un viss, slēdzam tēmu, turp tam arī ir ceļš, un viss – izklīstam.

Tālāk bija dažādi mitoloģizēšanas varianti no sērijas – tur bija biedrs Staļins – visus turēja dūrē, tāpēc nozaru intereses bija pakļautas vispārvalstiskajām. Pēc tam biedrs Staļins nomira un ministri sāka darīt, ko katrs grib.

Tādu vienkāršu atbilžu bija daudz, un tās visas mani neapmierināja, jo bija vienpusīgas un no tām nevarēja saprast, kas no tām izriet. Ja mēs uztveram Padomju pieredzi tieši kā pieredzi, tad no pieredzes ir jāizdara secinājumi.

Pažreiz pasaulē netiek risināta nevienlīdzības problēma un vesela rinda citu problēmu, uz kurām pirms 100 gadiem bija nosacīti vienkārša atbilde: Sociālistiskā revolūcija, kura vēlama kā pasaules komunistiskā. Tā kā problēmas ir palikušas, tad ir palikusi arī nepieciešamība par tām padomāt.

Nu, ieintriģēji! Tev nav vienotas un viennozīmīgas atbildes, bet kaut kādas atbildes Tev ir?

Man ir pieejas. Kad es sapratu, ka dabā nav vienas ideālas grāmatas par Padomju ekonomiku, es sāku darīt divas lietas – meklēt grāmatas un meklēt cilvēkus.

Grāmatas es atradu graustos, pie lietotu grāmatu tirgotājiem, izgāztuvēs, pamestās daudzstāvu mājās. Es braucu uz institūtiem, kuros vēl ir vectētiņi un vecmāmiņas, kas atceras šo lietu. Es lūdzu iedot palasīt kaut ko vecu.

Tāpat es gadu nomācījos Ķīnas tautas universitātē. Tas ir viņu analogs mūsu kādreizējai Partijas augstskolai. Tas tie uzskatīts par labāko institūtu Ķīnā sabiedrisko zinātņu jomā. Tur bija satriecoša bibliotēka sabiedrisko zinātņu jomā vispār, un tur bija padomju grāmatu nodaļa. Man bija sajūta, ka tur ir tādas grāmatas, kādu mums šeit nav bijis. Piemēram, mums ir Centrālais ekonomikas-matemātikas institūts, kur tika izdoti darbu krājumi ar tirāžu 200 eksemplāri. Un viens eksemplārs kaut kādā veidā nonāca pie ķīniešiem. Viņi mūs studē, it īpaši Padomju periodu.

Nedaudz atkāpsimies no mūsu galvenās tēmas. Nodzīvojot Ķīnā gadu, ko Tu tur redzēji? Sociālismu, kapitālismu, kapitālismu ar cilvēcisku seju, sociālismu ar kaut kādu citu seju vai specifiku? Vai plānveida ekonomika tur strādā? Vai kaut kādas Padomju kļūdas ir apzinātas un ņemtas vērā?

Padomju kļūdas ir apzinātas un ņemtas vērā pilnīgi noteikti. Ir apzinātas vairāk tieši politiskās kļūdas. Viņi cītīgi ir izstudējuši mūsu grābekļus un centušies tiem virsū nekāpt. Tagad ir daudz iztulkotu grāmatu, kur viņi ar Padomju savienības sabrukumu biedē savus partijas ierindas biedrus. Tās ir grāmatas par mācības gūšanu no Padomju Savienības pieredzes – kļūdas, kuras mēs nedrīkstam atkārtot.

Pie viņiem ir kapitālistiska ekonomika, bet ar ķīniešu specifiku. Tur ir saglabāta piecgades plānošana, tā gan nav totāla, bet tāda, ko pie mums sauca par indikatīvu. Pie viņiem ir saglabāta ne tik daudz valsts vadošā, cik valsts ierobežojošā lomā tādā nozīmē, ka viņi seko situācijai ekonomikā, un, ja viņus kaut kas neapmierina, tad viņi pietiekami aktīvi iejaucas. Piemēram, ja viņiem ir pazīmes par iespējamu pārprodukcijas krīzi, tad viņi, negaidot bankrotus, mērķtiecīgi samazina ražošanas jaudas.

Tā ir ekonomika, kas darbojas uz kapitālisma principiem, bet ļoti stipri modificēta uz šīs pašas partijas sistēmas rēķina, kas viņiem ļauj laicīgi cīnīties ar dažādo līdzsvaru zudumu. Un tas bija apzināts solis. Dens Sjaopins no tribīnes pateica, ka dažas provinces kļūs bagātākas ātrāk. Sākumā austrumu piekrastes provinces tiks izveidotas par vadošajām, bet pēc tam tiks veikta pārdale uz pārējām. Un tieši tas tagad tiek īstenots. Tagad tiek veikti nopietni ieguldījumi Ķīnas centrālajos un īpaši rietumu reģionos, bet vispār Ķīna ir ļoti nevienmērīga valsts. Nevienmērīga tā ir gan ģeogrāfiski, gan ekonomiski, gan etniski. Domāju, ja nebūtu vienojošās Kompartijas lomas, tad tā jau sen būtu sabrukusi daudz mazās valstiņās.

No personiskās pieredzes man ir radies iespaids, ka tā tagad ir ļoti progresīva valsts, un, lai kas arī notiktu tālāk, bet šos 40 attīstības gadus, kuru laikā simtiem miljonu cilvēku ir izkļuvuši no nabadzības, nevarēs neņemt vērā.

Atgriezīsimies pie mūsu galvenās tēmas. Tu esi atvedis no Ķīnas grāmatas, esi izpētījis visus šos materiālus, esi izveidojis metodiku. Kādi secinājumi Tev sāka veidoties?

Es veicu pētījumus pa desmitgadēm: 20-tie, 30-tie gadi, kara laika ekonomika, pēckara atjaunošanas periods, - jo Padomju periodizācija labi dalās šajās desmitgadēs. Tālāk ir Hruščova desmitgade. Tālāk garie 70-tie Brežņeva gadi – tie tik labi vairs desmitgadē neiekļaujas, jo periods bija garāks. Ņēmu par pamatu to, ko padomju tradīcijā sauca par „vēsturiskuma principu”, tas ir, par katru notikumu es centos saprast, kas pie tā noveda, kāpēc tajā laikā tika pieņemti tieši tādi lēmumi, kādi tika pieņemti, un kādas tiem bija sekas. Es mēģināju katru faktu ievietot kontekstā, un tādā veidā izveidojās loģiska secība ar iekšējām sakarībām.

Šodienas ekonomikas vēsturē lielāko daļu aizņem kliometrika. Tas ir, kad mēs sakam, ka zinām, kas bija agrāk, tā laika grāmatās varēja būt sarakstīti meli vai propaganda, bet mums ir tā laika kaut kādi rādītāji ciparos, mums ir ekonomikas teorija un mēs tagad, izmantojot šos ciparus, pārbaudīsim ekonomikas teoriju un uzzināsim patiesību. Par cipariem, protams, tā ir atsevišķa tēma. Ļoti daudz cilvēku nodarbojas ar vecās statistikas pārskaitīšanu, vai vispār ar nekad dabā nebijušas statistikas atjaunošanu. Piemēram, Iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājs ir parādījies tikai 20.gadsmitā, un tagad cilvēki bariem, vismaz ārzemēs, nodarbojas ar IKP uzskaitīšanu pat kopš 10.gadsmita, lai viņiem veidotos IKP izaugsme 1000 gadu laikā. Un tādā veidā viņi cenšās kaut ko tur saprast par pasaules attīstību kopumā.

Ja runā par kliometriku, attiecinot to uz kādu vēsturisku reformu, tad viņiem nav interesanti, ko domāja tie cilvēki, kas virzīja šo reformu. Viņi tikai skatās izaugsmes tempus. Ja tie auga ātrāk, tātad lēmumi tika pieņemti pareizie. Bet ja tie neauga ātrāk, tātad lēmumi tika pieņemti nepareizie. Savukārt, šo lēmumu iekšējo jēgu viņiem atjaunot nav interesanti. Šāda pieeja daudz ko neņem vērā. Pēc noklusējuma tiek uzskatīts, ka mērķis ir ekonomikas izaugsme. Vienmēr  tas tā nav. Ja skatāmies uz 20-to gadu diskusijām, tad tur bija teorētiska cīņa, kas beidzās ar politiskiem secinājumiem.

Tur bija plānotāju-ģenētiķu grupa un plānotāju-teleologu grupa. Ja ļoti vienkāršojam, tad ģenētiķi teica, ka mums pašreiz ir jāattīsta tas, kam ir vislabvēlīgākie priekšnosacījumi (ja mums ir labvēlīgi priekšnosacījumi vieglās rūpniecības attīstībai, tad pirmkārt ir jāattīsta tā; ja mums ir labvēlīgi priekšnosacījumi lauksaimniecības attīstībai, tad attīstīsim pirmkārt to – eksportēsim un pārdosim izejvielas un par tās ieņēmumiem pamazām attīstīsim smago rūpniecību). Un bija teleologi, kas teica: mums ir uzdevums un mēs virzamies uz tā izpildi, vai nu mūs sakaus. Šajā cīņā ģenētiķi zaudēja.

Šo minēju, jo 20-to gadu grāmatās bija rakstīts: mēs saprotam, ka tagad, kad mēs uzsākam kolektivizāciju, mums kādu laiku būs tempu pazemināšanās. Cilvēki apzināti uz to gāja. Ja to neņem vērā, tad pieeja ar galarezultātu vērtēšanu, kad mēs vērtējam tikai izaugsmes tempus, šādus apstākļus nefiksē vispār. Personīgi man tuvāk ekonomikas vēsturē ir nevis pētīt vēsturiskos ekonomikas rādītājus, bet šos rādītājus radījušos vēsturiskos notikumus. Tas ir, es cenšos atjaunot ekonomikas attīstības vēsturisko loģiku. Tas ir ļoti aizraujoši, pie tam šis lauks ir pilnīgi neapgūts. Ir vesela rinda tēmu, ar kurām vispār neviens nenodarbojas.

Tātad mums ir dažas desmitgades, kas dalās piecgadēs. Ko katra no tām nozīmē? Mēs zinām, ka viss sākās ar kara komunismu, pēc tam pārgāja uz NEPu (jauno ekonomisko politiku), pēc tam bija industrializācija ar kolektivizāciju, pēc tam bija pēckara laiks, pēc tam Kosigina reformas, un pēc tam nu jau zināmie notikumi.

Formulēsim tēzēs. Pirmkārt: Padomju ekonomika (plānveida ekonomika) nav iepriekš nolemta bojāejai. Padomju ekonomika ir normāls instruments, ar kura palīdzību var darīt labas lietas, bet tai vajadzīga smalka regulācija. Tas ir instruments, ar kuru var arī nodarīt pāri, tāpat kā ar spēcīgām zālēm. No šejienes otrā tēze: Rīcībai ar Padomju ekonomiku (plānveida ekonomiku) ir jābūt ļoti akurātai. Vienmēr ir jāizprot mūsu vēlmju un objektīvo iespēju līdzsvars. Plānošanas uzdevumiem ir jābalstās uz ļoti nopietnu jaunāko tehnisko iespēju izpratni – kādas ir tehniskās iespējas, kādā mērā mēs varam paaugstināt kvalitāti vai paaugstināt ražošanas jaudas.

Ja mēs pieprasīsim, lai nākošajā piecgadē tiek strādāts par 2% ekonomiskāk, nekā tagad, un mēs zinām, ka tagad ir izstrādāti risinājumi ekonomiskākai strādāšanai, ko varētu nākošajā piecgadē ieviest, tad tā būs laba stimulācija tiem cilvēkiem, kam šie risinājumi būs jāievieš. Plānošanas ekonomikā vienmēr ir bijis pavedinājums nedaudz „izgriezt rokas” un prasīt no plānotājiem vairāk, nekā tie spēj dot. Plānošanas ekonomika ir instruments, kas no vienas puses dod ļoti būtiskas iespējas, kā piemēram, mēs varam „no nulles” radīt jaunu nozari, vai mēs varam tukšā laukā pateikt, ka šeit mums būs pilsēta, un šeit tā arī tiks izveidota. Bet vienmēr ir jājūt robeža, cik lielā mērā valsts plāns var likt kāpināt tempu, lai nesalauztu esošo.

Trešā sastāvdaļa ir tas, ko teicu jau sākumā – tas ir „visas tautas vajadzībām”. Sākumā atnāk partija, kas saka, ka tagad tauta nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Nav iespējams cilvēkus pievērst vadīšanai, ja tie nemāk lasīt. Un uz šo periodu mums ir vadošā partija, kas zina uzdevumus, un mēs šos uzdevumus veiksim, un pēc tam jau tauta pievienosies. Un tā arī bija.

Pirmais uzdevums ir acīmredzams: pēckara atjaunošana, pārkārtošanās uz plānu, NEPa izbeigšana, un direktīvu stiprināšana ekonomikā, industrializācija, kolektivizācija, gatavošanās 2.pasaules karam, pārspēka ekonomiskais nodrošinājums karā, pēckara atjaunošana, atombumbas un tās nogādāšanas līdzekļu radīšana un … te pēkšņi acīmredzamie uzdevumi izsīkst. Mēs visus esam uzvarējuši, uzvarējām karā, ir izveidota Sociālistiskā nometne, ir radīta atombumba un līdzekļi tās aizgādāšanai uz jebkuru pasaules malu – mēs esam „nodzēsuši ugunsgrēku”. Padomju ekonomikas pirmā puse ir nemitīga „ugunsgrēku dzēšana”. Visu laiku ir tikai eksistences problēmu risināšana, kas robežojas ar izdzīvošanu. Tu esi izdzīvojis, tu apstājies: Un kurp tālāk?

Tas ir tas, par ko tādi jaunie ekonomisti, kā Čubaiss 80-tajos gados teica, ka “viss jūsu sociālistiskais bija derīgs tad, kad bija nepieciešams izdzīvot. Tagad, kad esat izdzīvojuši, ir jāsāk dzīvot, ir jāaudzē kažoks, jāaudzē tauciņi, labi jāģērbjas un labi jāapaujas. Vai var jūsu vieglā rūpniecība labu apģērbu saražot? Vai varat kaut ko izveidot, izņemot tanku T-34 un atombumbu? Tātad šeit ir nepieciešama jau pilnīgi cita saimniekošanas pieeja, un, lūk, mēs kopā ar Borisu Nikolajeviču Jeļcinu esam jums to izveidojuši 90-tajos.”

Man ir zināma tāda interpretācija. Tomēr es to redzu citādi. Starp problēmām pirmajā vietā es lieku jauna mērķa problēmu. Pirmos 30 padomju varas gadus mēs „dzēsām ugunsgrēku”. Mēs to nodzēsām, mums parādījās jauna kopiena – Padomju tauta, tajā mums vairāk nav slāņu (vismaz iepriekšējo), mums pilnīgi droši tuvākajā nākotnē neviens neuzbruks, jo muļķu nav. Un kurp tālāk?

Piemēram, pirmās piecgades plānā bija sociālās prioritātes – tajā teikts, ka atsevišķu zemnieku saimniecību likvidēšana ir atsevišķs mērķis. Mums ir pašreizējā sabiedrības struktūra, tā mūs neapmierina, mums ir vajadzīga cita sabiedrības struktūra un mēs uz to tieksimies. Skaidrs, ka mums ir vajadzīgi kolhozi kaut kādiem ekonomiska rakstura uzdevumiem, bet ne tikai tam. Ar to tiek risināti arī sociālie uzdevumi - sabiedrības sociālās struktūras plānveida mainīšana, cilvēku plānveida mainīšana, jauna cilvēka veidošana.

Bet 50-tajos gados notiek pilnīga paradigmas nomaiņa. Attīstību visā tās daudzveidībā sāk uztvert tikai kā izaugsmi. Katrā PSKP kongresā sāk skanēt, ka galvenais uzdevums ir tautas labklājības paaugstināšana. Kaut kur vēl izskan militāri-rūpnieciskā kompleksa palielināšana, bet pamatlieta – labklājības paaugstināšana. Un te kā reiz parādās tā kroplīgā plānošana +2% no sasniegtā.

Ja mums nav šī jaunā mērķa, apzinātas virzīšanas, tad mēs sakām, ka mūsu nākotne – tā ir tā pati mūsu tagadne, tikai visa kā vairāk. Un plānveida sabiedrības pārveidošana beidzas.

Tā, lai uzraksītu plānu, ka, piemēram, ir Padomju sabiedrības struktūra uz 1965.gadu, un tā mūs kaut kādā mērā neapmierina, un tāpēc mēs veidojam jaunu sabiedrības struktūru, un mēs kaut ko darām, lai tai tuvotos – tāda lieta vairāk nekad nebija. Ja cīnamies ar mītiem, tad plānošana „līdz skrūvītei” parādās tikai 60-tajos gados ar datoru ieviešanas pavedinājumu. 50-tajos, 40-tajos un 30-tajos gados „līdz skrūvītei” centrā plānot neviens necentās. Ne tikai tāpēc, ka nebija tehnisku iespēju, bet arī tāpēc, ka nebija tāda uzstādījuma.

Pirmajos plānos tika nosaukti kontrolcipari. Tie bija limiti (ierobežojumi Ķīnā), kuru ietvaros katrs, kam šie limiti bija iedalīti, varēja darīt, ko gribēja. Uzdevums bija kopīgās proporcionalitātes uzturēšanā. Tā nebija plānveida ekonomika, kurā valsts plāns ir saskaitījis visu „līdz skrūvītei”. Tas bija kā tāds fraktālis: mēs centrā uzstādam kopējo proporciju, tālāk to nolaižam līdz tautas komisariātu līmenim, komisariāts sadala limitus pa saviem uzņēmumiem, uzņēmumi limitus sadala tālāk pa saviem cehiem. Katrā nākamājā zemākajā līmenī plāns kļūst konkrētāks. Bet tam visam ir vajadzīga mērķa funkcija.

50-tajos gados notika ļoti svarīgs pavērsiens, kas, manuprāt, nav atspoguļots literatūrā. Sestā piecgade (1956.-1960.gadi) ir pirmā piecgade, ko uzsāka sastādīt pēc Staļina nāves, un tā ir arī pirmā piecgade, ko centās sastādīt no apakšas uz augšu – “no vienkāršās tautas mēs savāksim vēlmes, uz šo vēlmju pamata sastādīsim plānu”, un šo plānu pildīsim. Vēlmes tika savāktas, ņemtas vērā, un, protams, izrādījās, ka visu vēlmju izpildei resursu vajag krietni vairāk, nekā ir visā Padomju savienībā. Tātad – kāds ir jāapdala. Un te mēs nonākam pie tā, ka mērķa neesamība ir slikti jau pats par sevi.

Katras nozares vadība sāk stāstīt, kāpēc prioritāra ir tieši šīs nozares attīstība, ka tieši tā ir svarīga visai valstij kopumā. Un, ja mēs nesaprotam, kurš no lūdzējiem melo, bet kuram patiešām to vajag, tad mums rodas vēlēšanās visus tos, kuri prasa, visādam gadījumam kaut kādā veidā automātiski atsijāt. Kā tikko mums šāda vēlēšanās ir radusies, tā nosacītie „prečinieki” mums gūst virsroku. Padomju ekonomikā sākās regulāra neoptimālu lēmumu pieņemšana tāpēc, ka kāds no varas regulāri šo labo visas tautas labā strādājošo instrumentu lieca uz savu pusi. Un tā jau vairāk ir politiska problēma, jo nav kopīgā mērķa. Jo labklājību var paaugstināt visdažādākajos veidos – var paaugstināt ar algu pieaugumu, bet var paaugstināt ar cenu pazeminājumu pie nemainīgām algām. Var vairāk būvēt dzīvojamās platības, bet var attīstīt sabiedrisko ēdināšanu. Viens otru neatceļ, bet tas ļoti spēcīgi maina prioritātes.

Bet sākām mēs ar to, ka mums ir parādījies stratēģiskās plānošanas likums, un mēs tagad esam no jauna atklājuši programmas-mērķa pieeju. Kas ir ironiski – cilvēki, kas to no jauna izdomā, viņi neaptver, ka viņi to pašu izdomā atkārtoti. Viņi neaptver, ka tas jau ir bijis, viņi neaizdomājas, ka var taču apskatīties padomju pieredzi. Tas nenozīmē, ka tā ir jāpārņem pilnībā, bet zināt taču vajadzētu.

Patiesībā, uz to mēs gribētu arī aicināt, liels paldies Tev par šo sarunu, esmu absolūti pārliecināts, ka šeit ir pāragri likt punktu, un ir vēl, ko nākotnē turpināt. Paldies!




Baltu klubs | Sociopsihologijas asociacija | Lielas Mates Sapulce | Lacu kopa