Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Div’ dūjiņas gaisā skrēja.



            Labdien!

Nu, labi, visu pēc kārtas!

Pierādījums ir tas, kas apmierina meklētāju viņa priekšstatos un zināšanās. Tas, kas piespiež pieņemt argumentu, ir spēks, un tam nav nekāda sakara ar Zinātni, kas ir Augoša Cilvēka izaugsmes tieksme un process. Šī tieksme nāk no Cilvēka Gara un paplašina viņa Saprāta apvāršņus. Līdz ar to mēs redzam, ka pierādījumā ietvertais saturs izriet no meklētāja apvāršņa plašuma. Neattīstīts, maz zinošs, pieprasīs lielu apjomu detalizētu, sistematizētu un daudzkārtējos novērojumos apstiprinātu (“pārbaudītu”) autoritatīvu līderu neapšaubītu datu. Augsti attīstītā tas viss jau ir, tāpēc viņam pietiek ar kādu sīku niansi, kuru, tas pareizā vietā liekot gūst meklēto pasaules ainu – papildina esošo kopumu.

            Tālāk par to, ko, kurš un kā meklē.

Es ieteiktu šajā jautājumā nošķirt materiālistisko no Garīgās zinātnes. Par materiālistisko sauksim to, kura smalko – ar rupjo netveramo – tiecas mērīt un pētīt ar tai vienīgo pieejamo – rupjo. Tas nozīmē pētāmās parādības būtības neizpratni un pētījumu metožu nepiemērotību tai, tāpēc arī nesekmīgumu un secinājumu nepatiesumu.

            Līdzībā izsakoties – meža pļaviņā tup sēņu pulciņš un spriež:

-         Vai tur tajā mežā pāri ceļam arī ir sēnes, un kā to varētu pierādīt?

Ir skaidrs, ka pašām sēnēm, kā šīs pļaviņas dzīvības formai un auglim, tas nav atrisināms un tās, ar savām – no to dabas izrietošām metodēm, atbildi uz šo jautājumu iegūt nevar. Lai iegūtu atbildi, ir jābūt kam vairāk par sēni, koku, sūnām un citām dzīvām būtnēm, kas veido Mežu. Ir jābūt vairāk par Ceļu un Mežu aiz tā, lai aiz esošā atšķirībām saskatītu līdzīgo, vienojošo un to, ka apkārtni pētošais ir ne tikai šis sēņu pulciņš, bet arī koks, zāle, sūna, tārps un pļaviņa. Ir jāsaprot, ka, tāpat kā sēne uzdod šo jautājumu par sēnēm, tāpat arī  pati sēne ir izpētes objekts un izziņas avots, kurš, pats to nenojaušot, sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem – veido citu būtņu viedokli, ar to nosaka viņu attieksmi pret sevi un, tātad, savu tālāko nākotni šajās attiecībās.

            Es mainīšu atbilžu secību.

Vispirms par materiālistiskās Zinātnes vienotību. Materiālistiskā Zinātne neatbilst visiem Filosofijas sastāvdaļas – Epistepmioloģijas kritērijiem, tādēļ to nevar saukt par Zinātni, bet tikai par ziņu vākšanu ar iepriekšnosacītu viedokli par to, kas ir ziņa. Tas pielīdzināms tenku uzklausīšanai un sensāciju medībām (tam, ar ko nodarbojas “dzeltenā prese”), to tālākai pārdošanai un kapitāla vairošanai, kas nosaka tās pētījumu ierobežotību un bezatbildību.

            Šī ziņu vākšana notiek diskrēto parādību pasaulē, par diskrētām parādībām ar diskrētām metodēm (ierobežoto, daļējo pēta ar citu daļējo, ierobežoto), tādēļ pati saindējas ar šo diskrētumu – zaudē sintētiskumu. Par vienotību šajā procesā nevar būt nekādas runas. Vispirms ir pašas Zinātnes, kā Cilvēciskās būtības izpausmes satura un formas sadalīšana Humanitārajā un Eksaktajā. Humanitārais ir Cēlonis un mērķis, bet eksaktais ir līdzeklis šī Cēloņa izpausmei un tā jēgas apstiprinājumu iegūšanai,  Humanitārā papildināšanai un pilnveidošanai. Humanitārā kodola izraušana noved pie eksakto pētījumu bezatbildības, kļūdainuma, aprobežotības postošajām sekām. Humanitārais kā puķe izrauta no savas dzīves vides, zaudē dzīvīgumu un eksistences mērķi – labā, skaistā un prieka nešanas iespēju.

            Tālāk bez sava sintētiskuma šī divdaļīgā plūsma apsīkst un sadalās sīkās tērcītēs, skolās, teorijās, virzienos, apakšvirzienos un specifiskajos pētījumos. Par kādu vienotību var būt runa tur, kur nav mērķu vienotības – vieniem tas ir aicinājums, bet  citiem vairāk vai mazāk apmaksāts darbs.

            Zinātnieks ir tas, kurš veic pētījumus par spīti visiem šķēršļiem, bet zinātniskais darbinieks ir tas, kurš strādā finansējuma ietvaros vai cerībā uz tā izpelnīšanos. Mērķa Vienotība ir Zinātnes virzības vienotībā, kas nav iedomājama bez visiem saprotamas atbildības par Cilvēces nākotni – par to kas to nes un kas to slēdz, par to, ko drīkst un ko nedrīkst, bez tīri Humanitāras Pārlaicīgas – Kosmiskas Audzināšanas. Zinātne nav iedomājama bez tā, ko varam saukt par labu uzvedību Kosmiskā izpratnē, Vēstures stundu un pašas Vēstures izpratnē. Lai būtu Zinātnieks, vispirms ir jāpierāda savas Humanitārās izglītības daļa.

            Nevar būt runas par vienotību tur, kur blakusnozaru pētījumos iesaistītie nav informēti un savstarpēji saprotoši. Tāpat tas nevar būt tur, kur meklējumi ir dažādu pasūtītāju viņu mērķos – virzienos virzīti. Nav iespējama vienotība, ja pat vienā virzienā strādājošajiem nav laika vai citu iemeslu dēļ iespējas iepazīties ar līdzīgiem vai jaunākajiem pētījumiem. Daudzos pētījumos to veicēji ir atpalikuši no savas “zinātnes sasniegumiem”. Bieži vien šādi pētījumos iesaistītie paši nezina kur ir iesaistīti, “projekta” kopapjomu un virzību, bieži viņu pētījumi ir tikai maskējums – dūmu aizsegs – pavisam citām aktivitātēm. Izslavētā globālā astrofizikas privātā iniciatīva ir pievilinājums un stimuls datorresursa veidošanai, kuru pēc tam jau var izmantot citos – slēptos mērķos.

            Es domāju, ka arī šajā – ārpuszemes dzīvības meklējumā tāpat nav vienotības. Vieni meklē dzīvības pazīmju pēdas un veidu. Viņi pēta to, ko patiesībā jau vairs nav jāpierāda – viņiem saprotamas ārpuszemes dzīvības formas. Citi meklē Saprāta formas un to, ko sauc par “civilizācijām” – kontakta partnerus. Tiem pirmo pētījumi ir tālāko pētījumu ceļa zīmes un pieturas punkti.

Te sākas cits dalījums. Ir tādi, kuri uz iespējamajiem kontaktiem skatās ar kārām acīm, vēlmē aizgūt risinājumus savām problēmām un paņemt gatavas tehnoloģijas – vienkārši “nošpikot” mājas darbu, nozagt kādu bumbu vai iegūt tādu podziņu, kuru nospiežot, liktu visiem paklausīgi maršēt norādītajā virzienā. Parādās arī materiālistu kungu “profesionālā slimība” – paranoidālas bailes no saprāta brāļu līdzības ar viņiem pašiem –  iespējamās bīstamības un agresivitātes. Neskatoties uz to, viņi tomēr vieglprātīgi sūta kaimiņiem savus astrāli piesārņotos kosmiskos aparātus un zondes, tā radot nopietnas problēmas gan viņu planētām, gan savai nākotnei.

Vīru un sievu mēs izvēlamies. Bērnus piesaucam. Kaimiņus mums dod Dievs, tādēļ tos pieņemam kā labāko velti un nebojājam ar tiem attiecības. Neapsaukājam, nekaitinam, bet sūtam labākās veltes un sagaidām to pašu, saprotot, ka Dievs mums domāto tāpat caur viņiem sūta. Nav gudra Cilvēka cienīga uzvedība Dieva veltes nesējam durvis deguna priekšā aizcirst.


W


Par Garīgo Zinātni sauksim to, kura zina pasaules daudzslāņainību tās smalkuma gradācijās, šo gradāciju sadarbību un mijiedarbību. Par Garīgo Zinātni sauksim to, kura zina šo gradāciju atšķirības un pielieto katrai tās līdzekļus sakarā ar tās īpatnībām. Mēs nedalām Dabu dzīvajā un nedzīvajā. No Vienotā Dzīvā Avota – Cēloņa nācis Viss ir Dzīvs.

Materiālisti atzīstot to, ka galvenā dzīvības un dzīvas būtnes pazīme ir spēja radīt sev līdzīgu – savu turpinājumu un būt turpinājumam, nespēj to savienot ar citu savu apgalvojumu, ka bioloģiskā dzīvība rodas strukturējoties “nedzīvās” dabas daļiņām – atomiem lielmolekulāros savienojumos. Līdz ar to viņi noliedz savu pirmo apgalvojumu un tā arī parāda savu Dzīvības būtības neizpratni, saistot to ar matērijas ierobežotu kustību. Šī kustība ir tikai viena no skaitā neierobežotajām Dzīvības izpausmēm.

Materiālisti, ierobežojot savu skatījumu uz parādību, atņem sev kā parādības izpētes iespēju, tā pierādījumu ieguvi un arī pašu izpratni par šo parādību.

Veiksim šādu prāta eksperimentu.

Pieņemsim, ka aplūkojam kādu punktu sev priekšā. Tad katra acs uz to raugās savā plaknē un skata punktā šīs plaknes veido kādu krustošanās leņķi. Ja vienā no plaknēm, uz skata līnijas, starp aci un punktu novietosim acij netverami plānu plāksnīti tā, lai šīs plāksnītes plakne sakristu ar skata līniju, tad šai acij plāksnīte būs neredzama, bet ar otru aci, pateicoties binokulārai redzei un leņķim starp skata līnijām un plaknēm, mēs to redzēsim. Ja aizvērsim to aci, kura redz plāksnīti – zaudēsim izpētes objektu. Ja aizvērsim plāksnīti neredzošo aci, zaudēsim jautājumu – iegūsim parastas plāksnītes attēlu, bet pierādījumu tās neparastumam un šāda neparastuma principiālās esamības pierādījumu zaudēsim.

Tikai aplūkojot punktu tālāk par plāksnīti ar abām acīm reizē, mēs iegūsim šīs plāksnītes neredzamās esamības redzamu pierādījumu un ieskatu par tās patieso būtību – Redzami neredzamo klātbūtni, kura atklājas tikai tiem, kuri, zinot par tās klātbūtni, prot uz to paraudzīties ar abām acīm reizē un tā saprast tās zīmes un vēstījumus.

Bieži vien, materiālistiskā zinātne, savu uzdevumu formulējumu un būtības neizpratnes dēļ, “pieverot acis”, zaudē iespēju redzēt to, kas ir šis “ārpuscilvēces” intelekts, saprāta brāļi un viņu darbības pēdas, pati klātbūtne uz zemes, tai pašā laikā  Cilvēces vēsturiskās liecības piedēvējot viņiem. Pārprasts “mundiera gods” viņiem liek nepieņemt pagātnes Cilvēces lieluma zīmes un noraidīt acīmredzamo saprāta brāļu klātbūtni uz zemes vai meklēto darbību uz kaimiņu planētām.

 “Zinātnei” būtu jāielāgo aksioma:

- Tas, ko mēs novērojam, ir divu atšķirīgu parādību mijiedarbību sekas, tādēļ novērojumā vienmēr ir divu dažādu parādību zīmes. To aizmirstot, vienas, pētāmās parādības šķietamās pazīmes ir nepareizi traktētas citas parādības liecības, kas izraisa maldīgu priekšstatu par pētāmo parādību un liedz ieraudzīt otras klātbūtni.


W


Mēs Zinam par Dzīvības Viļņiem (attīstības klasēm), attīstības cikliem, Evolūcijas līnijām un secībām. Mēs Zinam, ka Saprāts, apziņa, intelekts un Universālā dzīvība var stāties visdažādākajās kombinācijās un pieņemt mērķtiecīgas, mums neizprotamas vai neuztveramas formas. Mēs Zinam, ka Visums, tāpat kā dzīvs Mežs, ir dzīvības un Saprātīgu būtņu apdzīvots un kopts dzīvs organisms. Mūsu Saules sistēmā ir vairāk planētu kā apzinātās un to vairums ir Kosmosa “nemateriālajā” daļā. Apdzīvotība pieaug planētu un Saules sistēmu izsmalcinātības – Garīguma (enerģētisma) virzienā. Mūsu Kosmosā ir daudz saprātīgu, augsti intelektuālu būtņu un viņu apdzīvotu planētu. Ne visām būtnēm vajadzīgas planētas un ne vienmēr katrai ir sava planēta, bet visas planētas ir dzīvības apdvestas.

Uz mūsu planētas, blakus sintētiskajai Cilvēces evolūcijai notiek vēl divas paralēlas lineāras evolūcijas. Pirmā ir ar Cilvēces evolūciju saistītā Elementāļu Evolūcija, starp kurām notiek mijiedarbība, abām tomēr paliekot šķirtām. Otrā ir no Cilvēces nešķirtā augsti Saprātīgā Dēvu Evolūcija, starp kurām mijiedarbības nav (nedrīkstētu būt).

Ar elementālēm Cilvēce sastopas nepārtraukti un no šīs sastapšanās nevar izvairīties pat gribēdama. Viss, ko tā redz un jūt ap sevi – visa diskrētā pasaule, kuru pēta “materiālisti”, ir šīs paralēlās, apzinīgās un daudzos pārstāvjos arī augsti saprātīgās Evolūcijas radīta un uzturēta. Zinātnes interesi izraisošais “lodveida zibens” ir uguns elementāles parādīšanās un darbība Cilvēka apziņai uztveramā vidē un veidā. Epilepsija ir elementāles “robežpārkāpēja” rosīšanās Cilvēka apziņā.

Dežavjū efekts ir Dēvas un Cilvēka reiz notikuša kontakta pēdas. Dēva ir pārkāpusi noteikumus un pārprastā labdarībā ienesusi Cilvēka apziņā to, kas tur neko citu kā tikai apjukumu un mulsumu izraisīt nevar. Tādu piemēru Cilvēces un paralēlo evolūciju kontaktiem un līdzāspastāvēšanai ir ļoti daudz, bet egoistiskās apziņas šaurība liedz tos pareizi uztvert un interpretēt.

Mēs Zinam savus Vecākos Brāļus, kuru grupa uzturas Skolotāju mītnes vietā un vada Cilvēces Evolūciju, tāpat kā Cilvēcei reiz būs jāpalīdz saviem jaunākajiem Marsa brāļiem, kad tam pienāks laiks.

Mēs Zinam, ka Dzīvības Viļņi veido attīstības klases – minerālās, augu, dzīvnieku, cilvēku u.t.t. pasaules ar atbilstošām dzīvības formām tajās. Minerālā ir zemākā dzīvības darbības vide un minerāli ir vienkāršākās ar apziņu apveltītās dzīvības formas, bet Atomi ir Augsti Garīgi, Tīras evolucionējošas daļiņas, Garīgā Avota bērni savā Evolūcijā, Tas, ko Cilvēki sauc par “Eņģeļiem” – viena to forma no neaptveramās “Sūtņu” dažādības.

Tādā kārtā visas planētas, Saules un komētas, VISS, kas ir ap mums, ir dzīvs un dzīvojošs. Mēs esam dzīvas vides ieskauti un Vecāko Brāļu ik dienas uzlūkoti. Tas, ko diskrēti pēta materiālisti, un neredz vienacaini skatoties, ir viņu meklētā  “svešā” dzīvība un ārpuszemes saprāta signāli, pati to darbība. Nakts debesis uz mums skatās ar mirdzošām, Nesniedzami Augstu Saprātīgu būtņu acīm.

Nevainojiet mūziķus, ja nedzirdat viņu spēlēto himnu – izņemiet vati no ausīm! Acis domātas tam, lai Redzētu, nevis lai tīksminātos ar sevi! Uzsmaidi ziedošai puķei un viņa Tev atbildēs ar krāsu un smaržu vilni!


W


            Es domāju – Saprāta brāļu un dzīvības meklējumi ir saprašanās meklējumi. Kontakts ir saprašanās māksla – būt dialogā. Un tā meklējumi ir Saprāta balss, kura cenšas sevī ierāvušos un kopību zaudējušu bērnu pierunāt atvērt acis un ieraudzīt sevi tuvinieku pulkā. Viņi ir ap mums un gaida, līdz mēs kļūsim viņu cienīgi – tā, lai mēs saprastu viņu zīmes un vārdus, iemācītos saprasties Sirdszīmēs.

            Mums apkārt ir tik daudz dzīvu būtņu, Zemes Mātes bērnu – mūsu māsu un brāļu, ar kuriem ir nesalīdzināmi vieglāk saprasties, nekā ar meklētajām  ārpuszemes būtnēm. Es domāju – Saprāta brāļu meklējumi ir jāsāk ar ielūkošanos līdzcilvēka acīs kā Zvaigznēs un tad, kas zina, varbūt no turienes kāds pretī lūkosies un tu izdzirdēsi:

            - Nu, tad beidzot ...

            Esi sveicināts, tas esmu es!

 

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija

14.12.2007.




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa