Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

463.

No: G       Temats: ...

?←      2012. 07. augusts 0:41:45

Ķermenis ir mirstīgs. Dvēsele arī?


Dvēseles, virinātāji un durvis.

 

Uz šo jautājumu varētu atbildēt īsi, bet tad nebūtu saprotams kāda jēga par to runāt. Tukša ziņkāre ieved nepatikšanās, bet esamības sadalīšana fragmentos rada maldus un manipulāciju iespējamību. Tādēļ jāstāsta viss, kas ir ar šo jautājumu saistīts.

            Ir subjektīvā un objektīvā realitāte. Objektīvā realitāte ir tā esamības daļa, kurā fokusējas vērotāja apziņa, kuras vibrācijas tobrīd tiek uztvertas, asimilētas un atstarotas vidē.

Metafizika šodien operē ar 7 Cilvēka principiem, to kombinācijām un principu ķermeņu struktūrām. Šie 7 principi pārklāj visu spektru no vissmalkākās Garīgās esamības daļas līdz visrupjākajai matērijai. Tai pat laikā ir arī tādi principi, kuri nav attīstīti Cilvēka struktūrā vai kuriem nav ķermeņa un kas nav arī dvēseles Cilvēka struktūrā, bet kam Dabā citu organismu un būtņu struktūrās ir gan dvēsele, gan arī ķermenis. Tā, piemēram, „dzīvības princips” – prana vai ķīniski sauktais „tsi” (tsiguna mērķelements) Cilvēkā nav pārstāvēts ar ķermeni vai dvēseli, bet ir katru ķermeni un dvēseli atdzīvinošais princips. Šis princips citām būtnēm var būt dvēsele, bet uguns elementālēm – „lodveida zibeņiem”, veido viņu ķermeņus. Tas, kas mums ir dzīvinoša prana, tiem ir ķermeņu substance.

Ķermenis ir attiecīgā principa veidotā struktūra. Tātad – metafizika saka, ka šajā attīstības stadijā, Cilvēku veido 7 principu dažādās izsmalcinātības (vispusībā - aspektos) pakāpēs organizētu matērijas formu ķermeņi. Gars ir vissmalkākā mūsu Visuma (citos Visumos ir arī citi apstākļi, esamības stāvokļi un matērijas formas) esamības un matērijas forma.

No mūsu materiālās objektivitātes viedokļa raugoties, Gars ir pilnīgi nemateriāla un subjektīva esamība. No garīgās objektivitātes viedokļa, fiziskā matērija ir pilnīgi iluzora un subjektīva parādība.

Pie tam, eksistē vēl materiālākas (rupjākas) matērijas formas un to veidotās pasaules par mūsējo, kuras mums tāpat ir pilnīgi subjektīvas un uztverei nepieejamas. Tajā mēs, pat nemanot to klātbūtni, savos fiziskajos ķermeņos kā spoki ietu caur sienām.

Katram no 7 Cilvēka pamatprincipiem atbilst šī principa strukturēšanas ceļā veidots ķermenis, kurš, atkarībā no principa pielietojuma un aktivitātes, ir kādā no iespējamajiem attīstības un dzīvības stāvokļiem.

Ir stingri jānodala Cilvēki – 7 principu (cēloņu) būtnes no fizisko čaulu (projekciju) būtnēm, kurām ir tikai 4 zemākie principi un to ķermeņi. Abiem būtņu veidiem klātbūtnē ir dvēseli un ķermeni neveidojošais praniskais jeb „dzīvības” princips.

Trīs augstākie (tikai Cilvēkam piemītošie) ir Garīgais, Cēloņa (pieredzes) un Saprāta (jūtas + prāts) principi un to ķermeņi. Tie ir nemirstīgi un atkārtoti iemiesojas zemāko principu veidotajās mirstīgajās „miesās” un personībā. Mirstīgās ir intelektuālās, astrālās, ēteriskās un fiziskās miesas. 4 principu cilvēkveidīgajām būtnēm ir tikai šie 4 zemākie principi un to ķermeņi. Šīs būtnes dzimst līdzīgos, tomēr no Cilvēka atšķirīgos procesos, līdzīgi, tomēr atšķirīgi veido personības, tām nav individualitātes, tāpēc ir Cilvēkiem pretēja vērtību un mērķu sistēma, rīcības motivācija, morāle un dzīves saturs. Tās ir pilnībā mirstīgas būtnes, kuras nekad nekādā formā neatdzimst.

Šīs būtnes, Cilvēka klātbūtnes inspirētas, kariķēti atdarina Cilvēka ārējo dzīvi bez tās iekšējā satura, kuru nevar saprast un atkārtot augstāko principu trūkuma dēļ. Lielākā daļa mūsdienu „filozofiju”, „reliģiju” un baznīcu ir Cilvēka dzīvi kariķējošas 4 principu būtņu darbības bez Cilvēciskā satura. Mūsdienu „ekonomiskā”, „politiskā”, „kultūras” un „Garīgā” dzīve ir viņu varā. Pašlaik Evolucionējoši Cilvēki ir izspiesti no šīm sabiedriskās dzīves jomām, tādēļ tās ir atmirstošas un izzudīs Zemes attīrīšanās procesā, kura sākumu mēs vērojam. Jāsaka, ka arī pašas čaulas Zemei palīdz, uzturot karus, badu un slimības.

 

***

 

Būtu liela kļūda domāt, ka „Cilvēki ir labi”, bet „čaulas ir sliktas”. Pats par sevi, atsevišķi ņemts, nekas nav „labs” vai „slikts”. Tas, kas IR (ir Gara (Dabas Likumu) darbības rezultātā tapis Dabiskajā Kārtībā un darbojas Tās normu sistēmā), ir Esošā daļa un ir derīgs par tik, cik tas rīkojas pareizi, lūkojoties no esošā Evolūcijas kustības virziena. Cilvēkveidīgās 4 principu „čaulas” nākošajos Zemes Evolūcijas posmos būs augstāko dzīvnieku ķermeņi. Tādā kārtā viss esošais ir labs tiktāl, cik tas iekļaujas mūsu Visuma (Galaktikas), Kosmosa (Saules sistēmas), pasaules (Zemes), Cilvēces un rases Evolūcijas plūsmā. Tas, kas tur neiekļaujas, ir Esošā (tas, kas IR) rašanās vai dzīves blakusprodukti („troksnis”), kroplības vai atkritumi.

„Kosmiskajos atkritumos” nokļūst tie Cilvēki, kuru attīstībā ir nelabojamas kļūdas. Tie ir Evolūcijai pretējā plūsmā – deģenerācijas procesos esoši un tos mēs redzam kā perversas būtnes, „minoritātes” un „izstumtos”. Pašas esot iznīcības ceļā, tās ved iznīcībā arī pārmērīgi savairojušos „čaulu” pūļus. Tādā kārtā kosmiskie atkritumi uztur attīrošu uguni. Viņi dara derīgu darbu un nav jātraucē šajā darbībā. Cilvēka sūtība nav cīņā ar „atkritumiem”, bet vērtību glabāšanā, nākotnes sēklu diedzēšanā un sevis sagatavošanā derīgumam nākotnes darbos.

Derīgums nāk caur Kopību – Brālību. Tas, kurš iekļaujas Visa Esošā Brālībā – Ir Viss Visā – ir derīgs Vissam. Tas, kurš pilda savu lomu saskaņā ar savas vietas un spēju uzlikto normu prasībām, ir derīgs un „labs” tam, kas ir šī vieta Kopībā. Cilvēks ir derīgs un laimīgs tieši tik, cik viņš ir savā Vietā, neatkarīgi no tiem apstākļiem, kuri veido un uztur (raksturo) šo vietu un tur notiekošo (sk.rakstu „Par derīgām tautām”). Nevietā esošu Cilvēku traucē un dzen izmisumā katrs diskomfortu radošs sīkums, bet savā vietā esošu iejūsmina pat nāvējošas grūtības, ja tās ir viņa vietas neatņemama sastāvdaļa.

Staļina laika cietumi bija vienīgā vieta, kurā varēja darboties ar valsts aizsardzību un tehnisko domu saistītā zinātne tajā tempā un sasprindzinājumā, kādu tobrīd prasīja pasaulē esošie apstākļi, kuros notika valsts celtniecība, tāpēc zinātnieki strādāja apstākļos, kādus pilnīgi saprātīgi pieņēma par savas vietas daļu. Mūsdienās, nevietā un citos apstākļos esoši nesaprašas spriedelē par šo fenomenu un stāsta to, kas izriet no viņu pašu nesapratnes. Visi „Konstantinopoles lielgabalnieki” kādā no nākošajām dzīvēm nonāk ārkārtīgi stingras zinātniskā darba kontroles apstākļos. Tā viņi mācās pareizi pielietot savu zinātniskajai darbībai pievērsto gribas brīvību.

„Čaulas” dzīvē redz grūtības, kuras smagi pārdzīvo un bēg no tām, turpretī Cilvēkiem grūtības ir iespēju zīmes un sasniegumu pavadoņi. Vienīgais, no kā „čaulas” bēg vairāk, kā no grūtībām, ir Mīlestība. Darbs Mīlestībā viņām liekas briesmīgāks par vissmagāko piespiedu darbu, tāpēc viņas labāk izvēlas būt bijušas „Staļina verdzībā”, nekā kalpojušas Nākotnei.

 

***

 

Tas, kas Cilvēku notur vienotībā – veselumā – ir Dvēsele. Dvēsele ir metafizisks termins, ar kuru apzīmē starpnieku – to principu, kurš savieno vienā veselumā blakusesošos polāros principus. Triju blakusesošu principu vidējais princips ir Dvēsele šai triādei. Gara, Cēlonības un Saprāta triādes dvēsele ir cēlonība. Fiziskā, ēteriskā, astrālā un intelektuālā principa četrotnei ir divas dvēseles – ēteriskā un astrālā. 7 pamatprincipu kopību uztur 5 dvēseles – Cēlonība, Saprāts, (tā emanētais) intelekts, astrālais un ēteriskais princips.

Tā kā katram no šiem principiem ir tam atbilstošā, struktūra - „miesa” – ķermenis, tad dvēsele ir arī ķermenis vai var teikt, ka dvēselei ir ķermenis – starpnieks ir strukturāla, lai arī ne vienmēr substancionāla parādība. Tā, piemēram, intelekts ir ķermenis bez substances. Arī apziņa ir ķermenis bez substances, pie tam Cilvēka personībai ir vairākas apziņas, tāpēc arī vairākas „domāšanas” un „atmiņas”.

Visi citi ķermeņi (un dvēseles), izņemot Garīgo, ir iznīcinošām ietekmēm pieejami. „Kosmiskie atkritumi” ir Saprāti, kuri atrodas iznīcinošu spēku varā un ir šo spēku vadītāji (nesēji) savā vidē. Visas dvēseles (starpnieki) ir pieejamas iznīcinošiem spēkiem, tādā mērā, kādā tās atdalās no Kopības.

 

Kopība sargā.

Tāpēc – sargāt savu dvēseli nozīmē sargāt Kopību.

Uzturēt Kopību nozīmē turēt dzīvu savu dvēseli.

 

Cilvēkam uzturēt kopību nozīmē turēt augstākās triādes pakļautībā savu zemāko četru principu miesas, kārtību (higiēnu) tajās un to attiecībās, un atrasties savā vietā ģimenē, dzimtā, tautā, Cilvēcē, pasaulē un tās Evolūcijā, būt kopībā ar mūsu Kosmosa radošo spēku, principu un būtņu sistēmu. Tas nozīmē – būt kulturālai būtnei, jo Kultūra ir tāda sakārtotība Cilvēkā, kura sasaucas ar Kosmosa radošajiem uzbūves principiem.

 

Kultūra ir kopības rezultāts un kopības uzturēšanas līdzeklis.

Kultūra ir Dzīvības uzturēšana un atdzīvināšanas līdzeklis.

Kultūras sargāšana ir Kopības, dvēseles un dzīvības sargāšana.

Būt kulturālam ir būt savā vietā Kopībā.

 

Kultūra nevar tikt aprakstīta ar negatīvām, kultūrai pretējām parādībām. Tas ir – Kultūras jēdziens nevar tikt pielietots, runājot par Kultūru noliedzošām parādībām. Tas, ko mūsdienu „sabiedriskajā dzīvē” sauc par kultūru, ir tai pretējs – subkulturāls (aiz Kultūras robežām esošs) vai, labākajā gadījumā, izklaidējošs, kas arī ir Kultūrai pretēja parādība, jo Kultūra ir organizējoša un uz augstākiem ideāliem orientējoša. Tāpēc viss tas, ko sauc par subkultūrām, ir kultūrai pretējs – nāvi nesošs, atmirstošs un atmirstošu „kosmisko atkritumu” vai to vadībā esošu „čaulu” darbības rezultāts – nebūtībā aiziešanas veids – līdzeklis, ar kuru tiek iznīcinātas tās dvēseles, kuras savā muļķībā (gudrības trūkumā) ar to saskaras. Tā aiziet bojā visas tās dvēseles (un ķermeņi), kurām nav imunitātes pret subkultūrām, kurās darbojas kosmosa destruktīvie principi un stāvokļi. Tieši tā ir jāraugās uz to, ko pārrauga tā saucamā Kultūras ministrija Latvijā.

Pats termins „subkultūras” ir maldinošs, jo liek domāt par kādu Kultūras elementu klātbūtni tajā – par kādu „citādu kultūru”. Nekādas citādības Kultūras laukā būt nevar tāpēc, ka tas, kas nav Kultūra ir Kultūrai pretējs. Te nav vidusceļa. Sieviete vai nu ir stāvoklī, vai nē. Pārtikas produkti ir tādi un saucami par tādiem tad, kad tie ir derīgi ēšanai. Ja tie ir sabojāti vai saindēti, tad tie ir vienkārši vai bīstami atkritumi. Nekādas „sub” vai „citādās pārtikas” būt nevar.

Tas, kas neder Cilvēkam, der dzīvniekiem. Tas, kas nav Kultūra Cilvēkā, nav Kultūra arī „čaulu” vidē, bet „čaulas”, kariķējot Kultūru, to attiecina uz tai pretēju parādību loku – izklaidi, kurai nododas sev raksturīgā perversā – izlaidīgā, netiklā veidā un postošās izdarībās. Tieši tāpat savās „mākslās” viņi ieliek savu dvēseļu dzīves ainas un to atkritumus – to, no kā Cilvēki savu Daiļradi cītīgi attīra. Tas, kas Cilvēkam ir nederīgi atkritumi – tas „čaulām” un „atkritumiem” ir pats labumu labums – izplatāms, vairojams un lolojams. Suņi ēd mēslus un vārtās maitā, pēc kā pacilāti un lepni izrāda savu smirdoņu visiem apkārtējiem un ne par ko neļaujas mazgāties. Ar to (tāpat kā ar tetovējumiem un pīrsingiem) arī visi iznīcībai nolemtie „citādībnieki” atšķiras no Cilvēkiem. Ar to viņi sevi iezīmē Nāvei.

Nāve nav īstais termins tam, par ko runājam. Nāve ir Dzīvības sastāvdaļa, neeksistē bez Dzīvības Dzīves un tā, savukārt, bez Nāves. Mūsdienu Cilvēku skatījums un sapratne par Nāvi ir tikpat kropli, kā viņu domas par Dzīvību un Dzīvi. Tiem, kuri nepazīst Garīgo Dzīvi un Cilvēka Dvēseli, tiem, kuri ir pieķērušies rupjās matērijas principa ķermeņa jutekļu nestajai apkārtējas vides objektivizācijai, ir bail no durvīm, kuras sauc par Nāvi. 4 principu čaulām Nāve iedveš šausmas (aiz tās ir viņu pilnīga un neatgriezeniska nebūtība) – viņas dzīvo vienreiz un pēc tam – „tiesa”, bet Cilvēkiem Nāve ir durvis caurstaigājamu istabu dzīvoklī, kurā Cilvēks dzīvo vienmēr. Cilvēks atnāk (ienāk), aiziet (vēl pirms fiziskā nebūtības), un atgriežas atkal, lai turpinātu kādreiz sāktos darbus, tāpat kā mostoties to dara visi, kuru apziņa no rīta objektivizējas šajā esības „stāvā” – telpā.

 

Nebūtībā aiziet viss, kas nav derīgs Evolūcijai.

Dzīvo tas, kas iet kopsolī ar Evolūciju.

Dzīvot nozīmē mainīties.

Mainīties nozīmē, saglabājot nemainīgus Evolucionārus mērķus, mainīgos apstākļos atrast jaunus ceļus, līdzekļus un darbības formas.

 

Cilvēka ķermeņi (struktūras) mirst – tos atstāj Dzīvība, par tik un tad, kad Cilvēks vai tā ķermeņi (principi) attālinās no savām vietām Cilvēka, ģimenes, dzimtas, tautas, Cilvēces vai Zemes Kopībā un Evolūcijā. Pieaugot matērijas rupjumam virzienā Gars – Matērija, reizē ar to pieaug arī matērijas inertums – tās spēja mainīties un to veidotajām struktūrām pieskaņoties mainīgajiem vides apstākļiem Evolūcijā. Tāpēc ķermeņi zemākajos līmeņos atmirst ātrāk – jo rupjāka matērija, jo attiecīgi mazāk mainīgs ķermenis un tas ātrās „izkrīt” (atpaliek) no savas „vietas”.

Cietāku elementu struktūra ir visnemainīgākā. Smiltis tuksnesī veido visnemainīgāko struktūru – ber un maisi kā gribi, tā ir tā pati (struktūra) – smilšu kaudze, kurā nav nozīmes tam, kurš graudiņš ir augšā, bet kurš lejā. Tāpēc tuksnesī ir mazākais dzīvības daudzums. Viendabīgu (bez individualitātes) elementu vidē nav vietas dzīvībai. Tāpēc „čaulas” ir zudības daļa un to esamību nosaka tikai un vienīgi to derīgums Evolūcijai un augstāko principu triādei.

            Visi ķermeņi (dvēseles) 4 rupjāko principu telpā ir zūdoši un neatjaunojas. Nezūdoši (pareizas rīcības apstākļos) ir 3 augstākie principi. Šī iemesla dēļ „čaulas” un „kosmiskie atkritumi” meklē nemirstības, ilgdzīvošanas un fiziskās veselības formulas un līdzekļus. Cilvēkiem tie nav vajadzīgi. Cilvēki bez nožēlas un bailēm atbrīvojas no „atpalikušajiem” ķermeņiem, lai atdzimtu jaunos un apstākļiem piemērotos veidolos. Mainoties gadalaikiem vai dzīves un darba vietai, Cilvēki ietērpjas laika un klimata zonai atbilstošā apģērbā.

            Ja „čaulas” domā par savu veiksmīgumu, fizisko veselību, ilgmūžību un nemirstību, tad „kosmiskie atkritumi” rīkojas daudz viltīgāk. Evolūcijas plūsma viņus deģenerācijā nes pretī iznīcībai, tāpēc viņi cenšas apturēt (kaut vai aizkavēt) Evolūciju. Katra Evolūcijas bremzēšana nes postošu revolūciju – aizsprosta pārraušanu, kura smagi piemeklē aizsprostu cēlājus. Atkritumi to saprot, tāpēc viņi tagad visiem spēkiem cenšas Zemes Evolūciju ievirzīt riņķveida kustībā pa noslēgtu apli – saslēgt šī posma sākumu ar beigām nebeidzamā cirkulācijā. Tieši to mēs vērojam „kristīgajā pasaulē” izplatītā pasaules gala tēla kāpināšanā un sociālo attiecību atmešanā atpakaļ uz pirmatnējo klanu un verdzības sistēmu esošajā globalizācijas modelī. Viņi izmanto globalizāciju savu – Evolūcijas ieciklēšanas mērķu sasniegšanai. Tieši tāpat rīkojas šamanis, atraujot savu cilti Evolūcijas plūsmai, to nolemj pagrimumam un iznīcībai.

            Tā kā Kultūra ir Evolūcijas uzturēšana dvēselē, tad atkritumi to apkaro, izplatot un uzspiežot apziņai savas subkultūras un „mākslas”, izskaužot no Mākslas tās īsto saturu, bet savas „mākslas” piepildot ar saviem dvēseļu dzīves atkritumiem, „provokācijām”, un „brīvībām”. Māksla meklē Kopības un Brālības ceļus uz augstāko Garīgo pasauli, bet atkritumu „mākslas” – ceļus kā demonstrēt savu nepiesegto egocentrismu un tā radītās emocionālās kroplības.

            Viņu „mākslas” demonstrē viņu, pašiem sev piešķirtās, tiesības darīt Visu, kas tiem ienāk prātā, viņu „mākslas” meklē un atrod ceļus Dabiskās Kārtības, Normu un Cilvēcisko attiecību graušanai un egocentrisma propagandai. Nupat Rīgā atkal būs viņu kārtējā „baltā nakts”, kurā tiks darīts viss iespējamais dvēseļu vilināšanai nebūtības tumsā.

            Izeja no šī ir tikai tajā, ka apziņa atjauno sapratni par īsto Kultūras, Inteliģences un Mākslas jēdzienu saturu un darbības formām, ka nosprauž savu ceļu ciešā saistībā ar tām, ka pilnībā atsakās no jebkādas saskares ar subkultūrām, bet visus savus spēkus velta dzīvības uzturēšanai Kopībā – tiecoties būt derīgam Dzīvībai tās darbā.

Tagad arī atkritumi saprot, ka ekoloģiskā līdzsvara (Evolūcijas sastāvdaļa) pārkāpšana ir līdzvērtīga pašnāvībai, tāpēc savā kroplajā veidā pievēršas šī pārkāpuma radīto problēmu risināšanai tādā ceļā, ka cenšas arī to pakārtot savas egocentriskās dabas vajadzībām ar savu „pētniecību” traucējot normālajai dzīvnieku un augu dzīvei. Mūsdienās tā saucamās dabas zinātnes, bioloģija un medicīna ir cietsirdības, postošas muļķības un slimību izraisīšanas caurstrāvotas. Viņi cenšas realizēt jūdaisma „apklātā galda” doktrīnu, kura pasludina Cilvēku par Dabas patērētāju, noliedzot viņa, kā tās elementa, atrašanos tajā ar savu noteiktu vietu, pienākumiem, tiesībām, atbildību un brīvību radošai darbībai. „Apklātā galda” doktrīna ir parazītiskas dzīves baudītāju deģenerācijas ceļš un tāda ceļa ideoloģija.

Dabiskās kārtības jaukšana un postīšana iespiežas it visur tur, kur nāk šie „zinātnes” spīdekļi. Pretēji Kultūras darba pavērtajām iespējām visu Zemes iedzīvotāju labklājībai, klonēšana, ģenētiskās manipulācijas, vides pārveidošana atbilstoši viņu vajadzībām, katra atklājuma piemērošana militāriem mērķiem, bada izraisīšana un terorisma uzturēšana pasaulē, veselu tautu un reģionu terorizēšana savas labklājības uzturēšanai caur globālu vergturību ir tie līdzekļi, ar kuriem viņi egocentrisma vadīti risina „ekoloģiskās problēmas”.

Ar iznīcības līdzekļu palīdzību viņi grib uzturēt dzīvību uz Zemes sev. Viņu nometnē ir radies Maltusa projekts par vardarbīgu Zemes iedzīvotāju skaita samazināšanu. Tādā veidā viņi grib risināt ekoloģiskās problēmas. Ar iznīcību Dzīvību uzturēt nevar. Rubiks izrādīja patiesu gudrību, kad kādā intervijā izteica domu, ka latvieši, pieprasot krieviem kravāt čemodānus un doties prom uz Krieviju austrumos, ir pavēruši ceļu tam procesam, kurā viņi paši tagad ar vienu čemodānu pie rokas izlido prom no Latvijas uz Rietumeiropu. Tā tiešām ir – 4 principu „čaulīšu” loģika ir taisna un šķiet labi pamatota, tomēr Saprāta Gudrība norāda uz tās šaurību, nepilnību un nemainīgi bēdīgo galu – iznīkstošā zudību. Šoreiz tā ir latviešu populācijas zudumos. Saprāts, pretēji „čaulīšu” loģikai, saka:

 

- Nedari (otram) to, ko negribi piedzīvot(pats).

Neiekustini tos procesus (vai iekustini tikai to), kurus (ne)gribi piedzīvot.

Dod iespēju (piedod) būt labam – reiz (kādreiz) tas nesīs augļus.

Silts nāk caur sildīšanu, labs ar gaidīšanu.

Cīņa novedīs pie cīņas turpinājuma, miera meklējumi agri vai vēlu vainagosies miera augļiem.

Nedienā sniedz roku tam, kurš ir ar Tevi vienā laivā.

Uz viena kuģa vētras priekšā visi ir vienādi.

Arī Cilvēkam ar cirvi rokās koks dāvā savu ēnu.

 

Cilvēkam nav jādomā par to, kā Zeme atalgos viņa pūliņus, kas tam pienākas, bet ko kāds cits ir nelikumīgi paņēmis. Cilvēkam ir jādomā tikai par to, kā rīkoties tā, lai labāk būtu visiem. Cilvēkam ir jāuztur Kopība un Brālība. Pārkāpējus sodīs tie, kuri tam tiek norīkoti.

Latvijas „sabiedrība” un „valdība” it kā ir norūpējusies par demogrāfiju un to, ka zemā dzimstība apdraud tautas esamību. Tomēr tā ir tikai rūpju karikatūra. Latvija ir vienā nometnē ar tiem, kuri veic mērķtiecīgas Zemes depopulācijas akcijas un realizē demogrāfiskās bremzēšanas programmas. Latvija ir aliansē ar tiem, kuri apdraud, terorizē, pakļauj un paverdzina valstis un sanaido tautas – ar tiem, kuri cer iegūt labklājību uz citu nelaimju rēķina.

Latvija savā teritorijā pret saviem iedzīvotājiem aktīvi, masveidīgi un nepiesegti pielieto kā piespiedu migrācijas (izraidīšanas uz vēlamajām darba vietām), tā demogrāfiskās bremzēšanas programmas pasākumus. To visu sauc par teritorijas depopulāciju, kādu veic tad, kad šai teritorijai ir paredzētas tās pielietojuma izmaiņas. Tās var būt cits teritorijas ekonomiskais vai sociālais pielietojums – piemēram, kā dzīves telpa kādai citai Cilvēku grupai (tautai) vai paredzamā kara zona. Tieši tāpat kā PSRS no apdraudētajiem rajoniem uz nepieciešamās attīstības zonām deportēja savu teritoriju iedzīvotājus (arī uz Latviju savulaik), tāpat tagad ES to dara, „maigi deportējot” latviešus uz tālākajiem rietumu apgabaliem, kuros jāuztur ekonomiskā augšupeja. To sauc par Dzīvā spēka resursu pārvietošanu (saglabāšanu) tālākai racionālai izmantošanai.

Pārvietotās personas un bēgļi ir viens no kara graujošajiem faktoriem. Nekādas piespiedu darbības nedod labdabīgu rezultātu. Tikai tad, ja Cilvēks pats grib mainīt savu dzīvi uz „būs labāk” tādā veidā, ka, pārvarot jaunā veidošanas grūtības, rada ko labāku par to vietu, kurā viņš ir, tāpēc, ka viņa ieņemtās vietas labums ir par šauru viņa entuziasma spārniem – tikai tad viņš, atsaucoties Evolūcijas aicinājumam dodas turp, kur jaunā un labākā celtniecībai ir vajadzīgi tādi jaunā un labākā celtniecības grūtību pārvarētāji. Tā vienmēr ir pašuzupurēšanās un entuziasms, kas atnes jauno un labāko. Savtībai un manipulācijām ar Cilvēka gribu te nav vietas. Tikai aitas, govis un cūkas pārdzen no viena aploka uz otru vai no kūts uz kautuvi. Tie, kuri domā, ka veicot šīs darbības viņi izpelnīsies dzīvību, akli maldās.

Ziemeļamerikāņi – ASV iedzīvotāji, kuru senči pirms vairākām paaudzēm atstāja savu dzimteni laimes meklējumos, tur ir izveidojuši jaunu apakšrasi – 5.rases 6.apakšrasi, kuras mentalitāte radikāli atšķiras no Eiropiešu 4.un 5.apakšrases mentalitātes. Diemžēl šī mentalitāte un apakšrase esošajos apstākļos ir solis postošā virzienā. ASV ir šīs apakšrases valsts, kura panāks visas 5.rases (balto cilvēku) kundzības galu uz Zemes. ASV darbību rezultātā tiks sagrauts viss, uz kā balstās 5.rases pārākums. Tas pavērs ceļu tās pilnīgam pagrimumam un jaunas – 6.rases rašanās iespējām.

ASV postīgumu nosaka kā ieceļošanas savtīgie iemesli, tā arī ieceļotāju daba. Uz Ameriku izbrauca avantūristi, noziedznieki, prostitūtas un ātro iespēju mednieki – „zelta meklētāji”. Vēlāk viņiem pievienojās visi tie, kuri negribēja piedalīties savas tautas parādu taisnīgās nomaksas daļā. Uz Ameriku, tādā vai citā ceļā, aizceļoja visi 5.rases atkritumi un padibenes. Viņi, tur sapulcējušies, radīja savu atkritumu sabiedrību, un kā tādi šodien darbojas pasaulē, tur graujot visu, uz kā vēl turas 5.rases esamība un vara šajā pasaulē. Ja nebūtu Jūdu inspirētās Anglosakšu ekspansijas uz Ameriku un viņu uzturēto ASV finansiālo, ekonomisko, politisko un militāro akciju pasaulē, tad balto cilvēku vara vēl ilgi noteiktu vēstures gaitu, kurai tagad nu ir pienācis gals.

 

Aizslēdzot durvis Dzīvībai, to nevar iegūt nekādā citā ceļā.

Dzīvība aizplūst no turienes, kur tā neienāk.

Tas, kurš nav atvērts Dzīvībai, piepildās ar iznīcību.

Tas, kurš pievēršas iznīcībai, zaudē Dzīvību.

Tas, kurš ir ar iznīcību, ir pret Dzīvību.

Tas, kurš ir pret Dzīvību, nogalē sevi.

 

Atkritumi domā, ka ieciklējot Evolūciju un kontrolējot idiotizētu, akulturālu iedzīvotāju dzimstību, viņi varēs izvairīties no revolūcijām un planētas bojā ejas. Tomēr tā domā tikai vidējais atkritumu slānis, kuru neinteresē īstas zināšanas un atkritumu augstāko slāņu īstie plāni.

Atkritumu piramīdas virsotne plānveidīgi virza Zemi pretī iznīcībai. Izmaiņas Cilvēku apziņā, iejaukšanās Cilvēces un Zemes dzīves dabiskajos procesos, ģenētiskās manipulācijas, postošu elektromagnētisko lauku ģenerācija un Evolūcijas ieciklēšana noved pie Kosmisku spēku iejaukšanās un liek tiem reaģēt tā, kā Evolucionējoša vide reaģē uz to, kurš ir atstājis savu vietu Evolūcijā. Mūsu Kosmosā ir kādreiz eksistējušas planētas – Faetona drupas – asteroīdi. Faetons ir uzskatāms piemērs tam, kas notiek, ja kādas planētas Cilvēce atkāpjas no savas vietas Evolūcijā.

 

Dzīvība ir plaši dota iespēja.

Dzīvībai ir daudz telpu esamībai, roku darbībai un acu klātbūtnei.

 

Dzīvības esamību un darbību sevī ir jāprot pieņemt ar pateicību un cieņu.

Tā uzliek pienākumus, dod iespējas, prasa atbildību un Cilvēkam dod brīvību radoši pielietot Dzīvības dotās iespējas.

 

 

                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa