Nemeklē Dzīvo pie mirušajiem!

 

 

            Labdien!

 

            Jāizsaka līdzjūtību Cilvēkam, kuru šī pasaule ievelk savā nāves apritē.

            Nāves aprites pasaule vairo nāvi.

            Dzīvība rada Dzīvības pasauli.

            Nāves pasaule ir Dzīvības pasaules apgriezta aina. Tajā visi priekšstati ir apgriezti otrādi un visas darbības tajā noved pie Dzīvībai pretējiem rezultātiem. „Zinātne” ved maldos, bet „medicīna” palielina slimnieku skaitu. „Zinātne” domā, ka pēta parādības – pasauli ap sevi, bet patiesībā darbojas tikai un vienīgi ar savu hipotēžu un teoriju atspulgu izpēti. Nāves aprites zinātne izvirza hipotēzi, būvē teoriju un meklē veidu kā to pierādīt. Tas neko nedod izziņai. Tas attālina no Īstenības, kuras izziņai jāatbrīvojas no iepriekšpieņemta viedokļa par to.

            Varbūt, ka „pierādījums” ir kļūdaini interpretēts.

            Varbūt, ka pētījumu metodē ir kļūdas.

            Varbūt, ka pētījumu aparatūra ir nepilnīga.

            Tāpēc iegūtais rezultāts visbiežāk ir pētnieka darbības, bet ne pētāmās realitātes atspoguļojums.

            Tagad arī nāves aprites pasaules saprātīgākie zinātnieki ir sapratuši to, ko vienmēr ir zinājuši visi Dzīvības pasaules iemītnieki. (Dzīvības pasaulē katrs „mazākais” ir kā visi nāves pasaules „lielākie” kopā ņemti.)

            Zinātnes pētījumu virzieni, uzstādītie mērķi, pētījumu metodes un rezultāti ir atkarīgi no pētnieka dabas – viņa Cilvēciskajām kvalitātēm.

            Cilvēciski atšķirīgi pētnieki iegūs atšķirīgus rezultātus un izdarīs citus secinājumus, viņu pētījumiem būs citas sekas.

            Nāves pasaule cenšas izplesties telpā. Tāpēc tā tur projicē sevi savu hipotēžu un teoriju veidā. Nāves pasaule noķer un preparē pētāmo objektu tā daļās. Viņa to izrauj no dabiskās vides, piestiprina saviem instrumentiem, metodikām un iespējām. Nāves pasaule mēģina izzināt Dzīvo elementārdaļiņu, to sitot pret citu daļiņu. Nāves pasaule grib ieraudzīt Dzīva Cilvēka dzīvības procesu. Nāves pasaule pēta iznīcinot un iznīcības pēdās. Nāves pasaule grib izzināt Dzīvību, pētot mirušo – to, ko Dzīvība ir atstājusi – to, no kā Dzīvība ir aizgājusi – to, kur Dzīvības nav. Tā var izpētīt to, kādas pēdas nedzīvajā atstāj Dzīvais, bet ne to, kas ir Dzīvība un kā tā darbojas. Tā var uzzināt kā Dzīvības organizētā matērija reaģē uz Dzīvību, bet ne to, kas ir Dzīvība un kā tā darbojas. Tā var izpētīt matēriju, kuru kustina Dzīvība, bet ne to, kas to kustina – Dzīvību.

            Dzīvības pasaulē vēro Dzīvību, tāpēc ielaiž tās dabu sevī – vairo Dzīvību sevī un savu atbilstību Dzīvības dabai. Dzīvības pasaulē zinātnieki neizsaka hipotēzes un pieņēmumus – viņiem nav vajadzīgas teorijas. Viņi vēro apkārt notiekošo grandiozo Īstenību – tās realitātes un šo realitāšu patieso dabu. Viņi to ielaiž savā apziņā un, ja viņu apziņa ir par šauru vai nejūtīgu pasaules uztverei, tad maina – pilnveido savu apziņu atbilstoši patiesības prasībām. Ja smalkāku realitāti nevar fiksēt savas apziņas rupjajos „pikseļos”, tad maina un uzlabo savas apziņas kvalitātes tiktāl, ka tās izsmalcinātie „pikseļi” uztver un adekvāti atspoguļo pētāmās realitātes ainu.

            Ir antīkās pasaules Zinātne, zinātnieki un zināšanas.

            Ir viduslaiku tumsība un tās radītā „modernā (renesanses) pasaule”, ko tagad sauc arī par apgaismoto vai apgaismībā radīto, kas ir camera obscura reālās pasaules apgrieztā aina ar tās kroplo attēlojumu.

            Ir antīkās pasaules un mūsdienu zinātnes pētījumi ar šīs kameras rīku palīdzību, kuri dod tai pretēju pētījumu rezultātu. Tādā veidā tumsā esošie pētnieki pētāmajā antīkajā pasaulē atrod tikai to, kas ir pašos – savu zināšanu ierobežotību – nespēju izzināt pasauli tādu, kāda tā ir.

            Antīkās un vēl šodien esošās Dzīvības pasaules zinātnieki apgūst Īstenību un veido sevi kā tās pētniecības instrumentu, kur ārējie instrumenti ir iekšējo turpinājums. Nāves aprites zinātnieki attīsta savas teorijas un tām atbilstošus ārējos instrumentus, kur tie kļūst par iekšējās dzīves protēzēm.

            Ir „pirms Aristoteļa” laika Filosofija un „pēc Aristoteļa” laika attālināšanās no tās. To, ko cēla pirms Aristoteļa, to Aristotelis noārdīja. Aristoteļa sasisto podu lauskās radās mūsdienu filozofija. Tagad ciena Aristoteli.

            Ir „pirms Hipokrāta” medicīna un tas, ko pēc viņa tagad par tādu sauc. Pirms Hipokrāta medicīna bija Filosofijas praktiskais pielietojums un no tās neatraujama daļa. Pirms Hipokrāta Ārsts un pacients kopīgi ārstēja slimību ar kādu ārēju palīglīdzekļu palīdzību un tādā veidā vairoja veselību. Tāpēc tika meklēti tie, kas IR ĀRSTI, un rūpīgas audzināšanas un izglītošanas rezultātā attīstītas viņu dvēseļu spējas līdz labākajām iespēju robežām. ĀRSTS darbā ar pacientu (viņa dvēseli) to papildināja ar tām Cilvēciskajām kvalitātēm, kuru trūkums izraisīja slimību un tā atkāpās. Pielietotās procedūras un preparāti bija tikai starpnieki – pārneses aģenti Ārsta psihiskās enerģijas un dvēseles kvalitāšu ceļā pie pacienta. Izārstētais ārstēšanās gaitā bija Cilvēciski bagātināts – bija kļuvis labāks Cilvēks.

            - Ja pacients nekļūst labāks kā Cilvēks, tad kāpēc gan ārstēt viņa miesu?

            - Lai viņš turpinātu darīt to pašu, kas viņu noveda slimībā?

            Tāda „ārstēšana” ir ļaunums – nāves un posta vairošana – piedalīšanās postīšanā!

            Pēc ārstēšanas slimnieka dvēsele bija pacelta augstākā Dzīvības pakāpē – pilnībā. (Slimība ir pilnības – līdzsvara trūkums - zudums). Ārsts, nododot sabiedrībai savas dvēseles pilnību, cēla sabiedrību pie sevis – pie savas dvēseles dzīves veselības.

            Cilvēces attīstība ir cikliska. Katram kāpumam seko kritums. Pēc augšupejas periodiem nāca lejupslīde, un tad iepriekšējo veidojumu iznīcības laiks – sabrukuma periods. Sabrukuma periods sākās pirms 12 500 gadiem. Tagad tas ir beidzies un mēs dzīvojam starpciklu „naktī” – pārejas periodā, kad tiek noliegtas visas Dzīvības un attīstības ciklu vērtības.

Mēs dzīvojam „nekurienē” un „nekādībā”.

Tie, kas ir „nekas”, sludina „nebūtību”. Viņi ņem no Dzīvības un visu tur atrodamo izkropļo, sabojā un noved līdz bezjēdzībai. Visi viņu stāsti un darbi ir kroplības un pēcnāves krampji. Centrālajā Dzīvības vietā ir ielikta Nāve un tas slavināšana darbos.

            Pēc Zolitūdes traģēdijas masu informācijas kanāli saldkaisli izbaudīja „traģēdijas vienojošo lomu”, pat sāka to salīdzināt ar barikāžu laika dvēselisko pacēlumu un izskanēja aicinājums 21.novembri izsludināt par vienotības dienu (21.septembris – „Ozirisa nāves” diena jau ir izsludināta par Baltu vienības dienu). Tad pirmo reizi tika izteikta doma par nāves vienojošo lomu, bet Mandelas izvadīšanas ceremonijas atspoguļojumā TV jau pavisam konkrēti un tieši izskanēja devīze „Nāve vieno!”

            Lūk, cik vienkārši ir ievilkt Cilvēkus riņķa dancī ap Nāvi!

Vienotība ir vērtība, kuru nedrīkst zaudēt. Tas nozīmē, ka nedrīkst zaudēt vienotību radošo cēloni – vienotības centrālo tēlu – šajā gadījumā tā ir Nāve. Tātad, ir jāuztur un jāvairo tas, kas atnes vienotību – Nāve un tādas traģēdijas kā Zolitūdē, tātad, tās ir jārada un jāatkārto. Ja jau Nāve vieno, tad – jo vairāk Nāves, jo labāk!

            Tāda ir devīzes „Nāve vieno!” slēptā jēga. Tāds ir Nāves pasaules un Nāves kulta (kapusvētku) saturs. Katram, kuram vēl ir atlicis kaut mazliet veselā saprāta, par to derētu padomāt. Katram derētu padomāt par to, kas slēpjas aiz ārēji nevainīgām „tradīcijām” un „humānām darbībām”.

            Es vēl atceros pasauli, kurā Cilvēkus vienoja Dzīvība. Tur vienojošais bija kopīga dzīve, darbošanās dzīvības uzturēšanai, darbs vērtību radīšanai, piedzīvojumi, kuri atstāja atmiņas par dzīvības izjūtu, kāzas, bērnu dzimšana, dzimtenes aizstāvība (barikādes!) un tādas aizstāvības augļu baudīšana savā Dzimtenē!

            Šī tagad ir cita pasaule, kurā barikādes noved pie bēgšanas no barikāžu sekām. Ja es būtu zinājis, ka patiesībā uz tām barikādēm izcīna tiesības sludināt homoseksuālisma propagandas brīvību, viendzimuma laulības un atteikšanos no katram normālam Cilvēkam svētiem vārdiem „tēvs” un „māte” (Mūsu Tēvs Debesīs!), es būtu nostājies to otrā pusē – pret tādu „brīvību” un visu to, ko tā nes sev līdzi – beztiesību un emigrāciju no savas dzimtenes.

Ja „100 gramos kultūras” var atteikties no „Lāčplēša” – paziņot, ka tas nav īstais eposs – idejiskais latvieša pamats, tad man vairs nav par ko un kādēļ runāt ar tādiem „latviešiem”, kuri tagad jau atklāti atsakās no „Lāčplēša” kā Latvijas garīgā pamata. Tad mēs patiešām esam pretējās barikāžu pusēs.

Es esmu ar un par Lāčplēsi!

Es esmu pret to, kurš nāk ar zelta varu!

Es esmu ar Kurbadu un Antiņu!

Es esmu tajā barikāžu pusē, kur ir Pumpurs, Rainis un Skalbe!

Netiklā sabiedrībā nekāda darbība nedod labdabīgu rezultātu, tāpēc jebkāda saimnieciska, politiska vai dvēseliska darbība tajā ir bezjēdzīga un veltīga – nekas tur nevar dot jel kādu uzlabojumu. Viss visiem pakāpeniski paliek aizvien sliktāk. Arī sākotnējie ieguvēji vēlāk zaudē visus savus ieguvumus.

Brīvība bez tikumības ir bezvērtīga.

Tikai tikumība Brīvību piepilda ar vērtību.

Brīvība bez tikumības ir postoša.

 Amorāla brīvība ir postoša visatļautība – brīvības pretstats, jo brīvība ir brīvība darīt labu, bet netiklis neko labu darīt nevar. Viņa rokas smird, bet no netīrām rokām neko labu saņemt nevar.

 

***

 

            Normālajā Dzīvības pasaulē visus vieno Dzīvība – Viss ir Dzīvs, bet Nāve šķir – mirušos aizved citā – pēcnāves pasaulē, kur tie nonāk savu dzīves laikā radīto seku pasaulē. Nāve nošķir Dzīvos no mirušajiem, kuri tālāk turpina savu dzīvi katrs savā pasaulē, atbilstoši tās pasaules likumiem. Dzīvības pasaule meklē un vairo ceļus uz Kopību un sakārtotību. Nāves pasaule visu atdala un sajauc Haosā, kurā, neskatoties uz šķietamo vienveidību (līdzību, līdzvērtību un līdztiesību) nekas nekad nesastop savu saderību un sevis esamības piepildījumu. Haoss neļauj satuvināties līdzīgajam, bet tā neatturamā mainība (maisīšanās, maisīšana, reformēšana un vienādošana) līdzvērtīgajam neļauj nest savu vērtību augļus un līdztiesīgajam neļauj baudīt tiesību pielietojumu. Haosā nav noturīgu un noturībai vajadzīgu konstrukciju. Dzīvības pasaule veido augstākus sasniegumus un pilnīgāku saturu, bet Nāves – Haosa pasaule noārda sasniegumus un iztukšo saturu.

 

            Tā ir apgriezta Dzīvības pasaule.

            Tāda neradās pēkšņi – tā lēni, iegrimstot iznīcībā, izspieda Dzīvību no Cilvēces dzīves telpas un Cilvēku dvēselēm. Tā lēni atdalīja Zemi no Debesīm un to pasludināja par apgaismības un humānisma laikmetu!

Hipokrāts medicīnu atdalīja no Filosofijas, slimību no Cilvēka dvēseles, par ārstu nosauca amatnieku ar skalpeli vienā un mikstūru otrā rokā. Pēc Hipokrāta medicīna kļuva par profesiju. Tajā ārstēja ķermeni, ķermeņa daļu, nervus un visu to, ko varēja tur atrast. Pēc Hipokrāta medicīna no pasaules izspiež ĀRSTU. Tāds tajā nav vajadzīgs. Hipokrāta medicīnā ārsts ir roka, kura tur instrumentu un izraksta recepti, un par to saņem savas darbības algu. Pēc Hipokrāta medicīnā ārsta dvēselei nav vietas, tāpat kā tajā nav vietas arī pacienta dvēselei. Pēc Hipokrāta medicīna ir ciniska instrumentu, procedūru, ķīmisko savienojumu un miesas manipulāciju kopums. Tā ir atkailinātas miesas un orgānu, preparātu medicīna. Tajā sasniegums ir acīmredzamajā, saskaitāmajā un ar zīmogu apstiprināmajā – tajā, ko var demonstrēt un darīt visiem zināmu.

            Dzīvības pasaulē valda Noslēpums – aicinājums izzināt neizzināto un Ceļš uz Noslēpumā slēptā izzināšanu. Noslēpums ar savu klātbūtni un Ceļu uz Noslēpuma izzināšanu maina – audzina un izglīto – izsmalcina Cilvēka dabu. Ceļš atlasa graudus no pelavām – „tukšos no pilnajiem” un derīgos no nederīgajiem. Ceļš dod laiku sakņu laišanai, pumpuru briedināšanai un augļu ievākšanai.

            Bez Noslēpuma nav sasnieguma.

            Noslēpums veido iekšējo Cilvēku, dara viņu redzīgu un saprotošu, spējīgu izvēlēties savām spējām atbilstošus mērķus, to sasniegšanai pareizus līdzekļus un pieņemt savas rīcības sekas – Taisnīgumu. Noslēpums veido savai izziņai atbilstošus instrumentus. Tāpēc tur, kur ir Noslēpums, to necenšas atklāt nesagatavotam, bet dod iespēju katram izmēģināt savus spēkus tā atklāšanai un tāpēc tur vienmēr ir Noslēpumu Atklājušie, kuri par to klusē.

            Tur, kur ir Noslēpums, tur ir Zinošie.

           

            Tur, kur nav Noslēpuma, tur nav Zinošo un zināšanu, tur ir maldi un tukšums. Tādā medicīnā pēta līķus un iestāsta muļķu pasakas par „altruistisko savu līķu nodošanu medicīnas attīstībai un Cilvēku dzīvību glābšanu caur to preparēšanu vai orgānu pārstādīšanu”. Visa „pēc Hipokrāta” medicīna ir liela aplamu pieņēmumu, maldu un noziedzīgu darbību ķēde, kura vairo postu un pārnes ciešanas citā veidā. Šī medicīna necīnās ar cēloņiem, bet izmanto sekas sava materiālā stāvokļa uzlabošanai. Šī „medicīna” ir radījusi veselu rindu līdz tam nebijušu noziegumu veidu un to upurus, jaunas atkarības, maldus, netikumus un dzīves likumu pārkāpumus, kuri ir aizsākums veselai rindai citu nenormālību un noziegumu pret Dzīvību.

 

***

 

            Mirušais Cilvēks turpina dzīvi pēcnāves transformācijas procesā, ar kuru sagatavojas dzīvei smalkajā pasaulē. Šajā laikā viņa ķermenim jābūt pilnīga miera stāvoklī vai, vislabāk, tam jābūt sadedzinātam. Katra manipulācija ar mirušā ķermeni traucē mirušā apziņas transformāciju („aizver Debesu Vārtus”) un atrauj – „modina” to atpakaļ fiziskajā pasaulē. Tādā veidā mocīta (tas sagādā milzīgas ciešanas) dvēsele nevar sagatavoties pēcnāves dzīvei smalkajā pasaulē un tur veikt savu tālākās attīstības ceļu. Tādas „medicīnas” postošā darbība izplatās arī uz pēcnāves dzīves telpu un Cilvēka tālāko attīstību. Visi tādās manipulācijās iesaistītie saņem savu daļu seku – taisnīgi atnestas ciešanas, kuras viņus audzina – māca nedarīt to, ko darīt nedrīkst. Tāpēc mūsdienu „medicīna” vairo slimnieku skaitu un slimību daudzveidību to vidū, kuri izmanto šīs „medicīnas sasniegumus”. Tā „ārstējot”, Cilvēci „noārstē” nost no zemes virsas.

 

            Dzīvība ir mainība – kustība.

            Dzīvība ir kustība „uz augšu”.

            Dzīvība ir kustība „uz leju”.

            Kustība „uz augšu” ir sekošana augstākorganizētai sistēmai sava organizācijas līmeņa celšanā.

            Kustība „uz leju” ir atkrišana no augstākorganizētas sistēmas un savas organizācijas pakāpes zaudēšana – sadalīšanās vienkāršākās struktūrās un to veidojošajos pamatelementos.

            Tāpēc ir Augstākā un zemākā Dzīvība.

            Augstākā Dzīvība ir pilnveidošanās.

            Zemākā Dzīvība ir noārdīšanās.

            Mirstot Cilvēka dvēsele turpina savu ceļu Augstākajā Dzīvībā, bet savu nolietoto un vairs nevajadzīgo ķermeni atstāj Zemākās Dzīvības varā, kur ap to rosās Zemākās Dzīvības formas – noārdošās būtnes.

            Katrai Dzīvības formai, atbilstoši tās attīstības pakāpei, tās veidošanā vai noārdīšanā līdzdarbojas liels daudzums neredzamu spēku un būtņu. Vienkāršos veido vienkāršie un vājie, bet sarežģītos – attīstītākie un stiprākie. Cilvēks ir visaugstākattīstītā būtne uz šīs planētas. Viņa ķermenis ir viskomplicētākā struktūra. Tāpēc to veido un noārda visspēcīgākie spēki un augstākorganizētākās būtnes. Katra iejaukšanās to darbībā izraisa tai atbilstošu reakciju. Cilvēka iejaukšanās vienšūnas organisma vai auga dzīvē (ja tā nav ar ļaunu nodomu) nekādu lielu postu viņam neradīs – patraucēs viņa paša šūnu dzīvi tādā pat mērā, bet tāda pat iejaukšanās Cilvēciska organisma tapšanā (grūtniecība!), nevajadzīgi izmeklējumi un manipulācijas tā veidošanās un dzīves procesā ir jau pavisam cita lieta. Un ne vienmēr cietīs tāds „ārsts” pats. Sekas var akumulēties viņa tuviniekos, bērnos vai draugos.

            Iejaukšanās viena organisma dzīvē ir visas sabiedrības dzīves gaitas izjaukšana. Tāpēc padomājiet, kādu taisnīgo seku algu sev sarūpē šīs nāves pasaules „ārsti”. Naivi domāt, ka sekām vienmēr jābūt kādās miesīgās – veselības problēmās. Visbiežāk tās ir dvēseliskās, sabiedriskās un personiskās dzīves disharmonijās – nespējā dzīvot atbilstoši savām tieksmēm un spējām.

            Ģimene ir organisms, kurā smalkās saites savieno atsevišķus organismus un dvēseles, bet tieši šīs saites ir visjūtīgākās pret dažādu spēku iejaukšanos to darbībā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka normāla ģimene mūsu dienās ir liels retums, bet tik daudz ir to, kuri tās nespēj izveidot un noturēt. Karmiskie spēki pieņem jebkuru izskatu un izpaužas arī kā tagad brutāli uzspiestās perversijas un nenormālības Cilvēku attiecību jomā un mākslīgi radītie šķēršļi ģimeņu dzīvei, bērnu radīšanai, audzināšanai un viņu ģimeņu veidošanai.

            Pretdabiska rīcība – iejaukšanās Cilvēka Dvēseles un miesas attiecībās noved pie pretdabisku ideoloģiju un dzīvesveida izplatīšanas. Pretdabiskais vienmēr noved pie dabiskā novājināšanas un iegrimšanas nāves kulta pasaulē. Tādā veidā pretdabiskais pats sevi iznīcina. Nav iespējama dzīve Dzīvību un dzīvi noliedzošā veidā.

            Pretdabisko sludinošie, atbalstošie un piekopjošie jau ir miruši Dzīvībai un ir Nāves Valstības iemītnieki. Tie ir „dzīvi – mirušie”. Miruši jau savas dzīves laikā – „dzīvie miroņi”, kuru ķermeņu kustības un dvēseļu pēcnāves krampji apkārtējos Cilvēkos rada maldīgu iespaidu par viņos esošās Dzīvības dabu. Tas, ko maldīgi pieņem par dzīvi un tās rosīšanos tajā, ir tikai viņu ķermeņu un dvēseļu deģenerācija un noārdīšanās zemākās dzīvības procesos, kura ar katru kustību parāda tos aizvien atbaidošākos tēlos un netikumos. Mēs redzam dvēseļu pūšanu.

            Cilvēka ķermeņa un dvēseles līķis ir visnetīrākā vieta uz šīs planētas. Ap to pulcējas un darbojas liels skaits vispostošāko un varenāko būtņu. Tāpēc kapsēta ir visnetīrākā vieta uz zemes. Tāpēc saprātīgās tautas savu mirušo līķus dedzināja vai atdeva ātrai pārstrādei dabisko būtņu vidē. Tāpēc gaļas ēšana ir vislielākais kaitējums savai veselībai, kurš pārtrauc normālus sintētiskos procesus organismā. Tāpēc senatnē gaļu ēda tikai pagrimušie, izstumtie un „netīrie” – visi tie, kuri bija atkrituši Debesīm un iegrimuši destruktīvo spēku darbības varā, kur tos „pārstrādāja” šie spēki.

            Tādā kārtā katrs, kurš saskaras ar līķi vai tā daļām, nēsā sevī tā orgānus, preparātus vai no sveša organisma izdalītās (no veseluma atdalītais mirst!) asinis (donori!), ir līķi noārdošo spēku darbības laukā. Šie spēki uz katru iedarbojas atbilstoši savai dabai, neinteresējoties par saskarsmes cēloņiem. Lietus līst uz visiem, neatkarīgi no iemesla, kāpēc kāds ir tur, kur lietus līst. Tieši tāpēc Cilvēku kapu vietas apzīmē ar īpašām labi redzamām zīmēm, kas brīdina garāmgājējus par saskarsmes iespējamību, un neviens saprātīgs Cilvēks kapu vietām netuvojas.

            Kapi un nāves izpausmes pievelk tikai Nāves skartās un iznīcībai pakļauto Cilvēku (tautu) dvēseles. Nāves kults ir civilizācijas pēdējais elpas vilciens. Tādu civilizāciju pārņem savstarpēju cīņu (konkurences) gars, Dzīvības daudzveidības apkarošana un nāvējošu tehnoloģiju izplatīšana, cietsirdība, dvēselisks trulums, egocentrisms, Ideālu zudums un radošo spēku – attīstības ideju trūkums. Tieši tāpēc rietumu civilizācija izplata postu, karus un iznīcību visā, ar ko tā saskaras, slīgst aizvien dziļākā pretdabisku darbību un tieksmju varā un nav spējīga atrast izeju no savu postošo darbību apburtā loka. Tai nav nekādu racionālu ideju savai tālākajai Cilvēciskajai attīstībai un nav redzējuma kā novērsties no postošā ceļa. Viss, ko tā var, ir domāt kā ilgāk (ilgtspējīgāk!) turpināt darīt to, ko tā dara (turpināt pūt). Visa rietumu civilizācijas enerģija ir vērsta uz cīņu par savu pastāvēšanu un izdzīvošanu (uz citu rēķina – ieraujot nāvē citus!).

            Daudzi Latvijā nesaprot, kāpēc mēs publicējam tik daudz rakstu krievu valodā, pat saskata tajā kādu senču gara un tautas interešu atmešanu. Tā domā tie, kuri nav iedziļinājušies publicēto rakstu saturā vai vienkārši nezin krievu valodu, nesaprot par ko tajos runā krievu zinātnieki. Krievu valodā publicēto rakstu autori raksta par to, par ko neraksta latviešu „inteliģence un zinātnieki”. Tajos ir tas, uz ko vairs nav spējīgi rietumnieciski orientētie „latvju gaismneši”. Vieni raksti atklāj arī Latvijā esošā posta cēloņus, atklāj tā avotus, un tādā veidā dod norādes uz posta mazināšanas iespējām. Citu rakstu autori ir pievērsušies Cilvēces nākotnes perspektīvām un zinātniskam ceļam to meklējumos. Viņu zinātniskā intuīcija (Dzīvība viņos, viņu dvēselēs un prātos) viņus ir atvedušas pie tā paša ceļa, uz kura mūs ir uzvedušas mūsu zināšanas un Garīgā dzīve.

            Dzīvā Ētika mūs vieno Cilvēces nākotnes redzējumā.

            Rērihu ģimenes mūža darba augļi ir atstājuši varenas pēdas Cilvēces kultūrā. Viņu devums ir rūpīgas izpētes vērts. Tas satur Cilvēka un Cilvēces attīstības perspektīvas, dod sasniegumu ceļu un apgādā ar darba metodēm. Viņu norādītais Ceļš ir neierobežots telpiskos, laika un kvalitāšu mērogos, paver Kosmiskas darbības un sadarbības iespējas. Tas ļauj raudzīties notiekošā planetārajos mērogos, katru Cilvēku padara par piederīgu visas planētas dzīvei un dod pilnīgi jaunu – patiesi humānu saturu globalizācijas procesiem, vienlaicīgi katram un katrai tautai atdodot tās vietu dzīvei un savdabībai. Dzīvā Ētika Cilvēka apziņu un reizē ar to visu Cilvēka dzīvi padara par atvērtu ekosistēmu sakaros ar Kosmosa radošajiem spēkiem, tās vadošām domām un Saprātīgajām būtnēm. Tā dod rietumos neesošu tālākās eksistences un attīstības iespēju pilnīgi jaunās un pāri stāvošās dzīves kvalitātēs. Turklāt, Dzīvā Ētika un tās norādījumi, metodes ir Zinātniski izzināmas, izvērtējamas un racionāli pamatojamas. Tās ieteikumi ir zinātniski pamatoti un pamatojami. Visa Dzīvās Ētikas uzskatu bāze ir balstīta un veidota augstākas kārtas zinātniska darba rezultātos.

            Tā ir Zemes zinātnes nākotne.

            Tāpēc ir vērts pievērsties tiem zinātniekiem un viņu darbiem, kuri sāk iet šo zinātnisko pētījumu ceļu.

            Tāpēc ir vērts publicēt šo zinātnieku darbus.

            Tāpēc ir vērts jau tagad veidot viņu rakstu krājumus.

            Tāpēc ir vērts atvērt logu un ielaist svaigu gaisu caur un caur sapelējušajā un sapuvušajā Latvijas intelektuālajā, dvēseliskajā un politiskajā telpā!

 

***

 

            Zinot Augstākās Dzīvības sintētisko, tuvinošo un harmonizējošo dabu, kura mums ir redzama caur visa esošā attīstību radošajā darbībā un zemākās Dzīvības ārdošo, attālinošo un disharmoniju uzturošo dabu, ko mēs redzam atslābumā, izlaidībā un radošo spēju karikatūrās, egoismā un atsvešinātībā, izglītības trūkumā, māņticībā un savas miesas apjūsmošanas tumsonībā, Jūs varat izsecināt to, kā noturēties Augstākās Dzīvības daļā un nepielaist sev Zemākās Dzīvības spēkus.

            Vispirms tas ir sakārtot savu apziņu atbilstoši Augstākās Dzīvības pasaules kārtībai un neielaist tajā Nāves pasaules elpu. Tas nozīmē norobežoties no rietumnieciskā dzīvesveida izpausmēm un tendencēm. Saprast, ka viss, ko rietumi liek priekšā kā labu, pareizu un derīgu ir postošs – slikts, nepareizs un nederīgs Cilvēka dzīvei. Tā saucamās „Eiropas vērtības un normas” ir indīgu augu un nāvējošu kukaiņu izplatīšanas iepakojums, bet tā saucamā „brīvā pasaule” ar tās „demokrātiju” un „cilvēktiesībām” ir Orvela dzīvnieku ferma, no kuras katrs vesels Cilvēks turas pieklājīgā attālumā.

            Tas nozīmē neielaist savā apziņā neko, ko nes viņu pārvaldītie komunikāciju rīki – radio, televīzija, prese un internetportāli. Tas ir – nesaindēties ar viņu subkultūrām un to, ko viņi sauc par mākslu un kultūru. Tas nozīmē neiekrist viņu radīto un izplatīto sektu tīklos un nesapīties ar viņu izplatīto māņticību un daudzajām apziņu kropļojošajām maldu mācībām new age kustībā.

            Tas ir – nepakļauties naudas varas verdzībai. Nesākt kāpt pa „karjeras kāpnēm” – tās ved bezdibenī prom no tā, kas vajadzīgs dzīvam Cilvēkam. Tas ir – nesašaurināt savu apziņu līdz viņu uzspiesto „vērtību” rāmjiem.

            Tas nozīmē paturēt dzīvu savu interesi par jaunāko zinātnes gaitu un visu interesanto, jauno, kas paver kādas zinātniski pamatotas izglītības un darba prasmju apgūšanas iespējas. Tas nozīmē interesēties par Kosmosa procesiem un Zvaigžņu dzīvi. Tas nozīmē daudz lasīt par vēsturi, filosofiju un nodarbināt savu dvēseli Cilvēcisko Vērtību izkopšanā. Tādēļ piekopt reālo Garīgo praksi, kuru veido trīs vienkārši punkti:

            Būt modram – vērot visu apkārt notiekošo, vērtēt to un veidot par to savu viedokli – būt dvēseliski aktīvā pozīcijā kā pret labo (līdzjūtīgam), tā pret slikto (būt neiecietīgam – tolerance ir dvēseles pamiruma zīme!).

            Nemelot (sev) – atklāti atzīt sev un citiem savas rīcības motīvus un dabu. Neizskaistināt esošo – pieņemt to, kas ir, tādu, kāds tas ir – redzēt to patiesā gaismā, lai zinātu, kas tā uzlabošanā ir darāms vai izzināms.

            Cienīt Sievieti (Jums – sevī!) Nedarīt neko, kas pazemo Sievietes dievišķo tēlu, neapkaunot un „neizmainīt to sīknaudā”. Neļaut darīt to citiem. Vienmēr atcerēties, ka Sieviete ir Cilvēces labākā daļa, Cilvēces Nākotne, audzinātāja un Skolotāja. Kāda ir un būs Sieviete, tāda ir un būs visa Cilvēce un tās nākotne.

            Tas nozīmē – domāt par Nākotni, dzīvot Nākotnei un Nākotnes vārdā. Šodiena ir tikai Nākotnes tapšanas sākums un Nākotnes veidošanas apstākļi – iespēju un darbarīku lauks. Nākotne top Cilvēka un Kosmosa sadarbībā. Domas par Nākotni savieno Cilvēku un Kosmosu – paceļ Cilvēka apziņu Kosmisko strāvu plūsmās, kas ir tālu no zemes ārdošo strāvu laukiem, ārdošajām būtnēm nesasniedzamās telpās.

            Savu dzīves vietu piepildiet ar Dzīvību – Garīgo domu augļiem, Gara mantu krātuvēm – Cilvēces augstāko domu domātāju darbiem, īstas mākslas zīmēm – gleznām, skaņām un tēliem. Turiet savā tuvumā Cilvēces dižo Skolotāju veidolus. Atrodiet vietu dzīvai ugunij, augošām puķēm un labi, kvalitatīvi skanošai mūzikai. Nekad neklausieties neko lētu, izklaidējošu un piezemējošu. Neļaujieties new age popularizētāju ieteiktu prakšu piekopšanai un māņticībai vai tumsonīgiem „senču rituāliem”, ko tagad intensīvi izplata ar Eirosavienības atbalstu. Atsakieties no miroņu (gaļas) ēšanas.

            Atrodiet laiku neprofesionālai, vispārizglītojošai sevis bagātināšanai – pievērsieties kādām jaunām studijām. Atrodiet labus, saturīgus Cilvēkus un nodibiniet draudzību ar viņiem – ejiet viesos un pieņemiet viņus – viesmīlība ir visu labāko iespēju Māte!

            Atrodiet laiku būt pie Dabas.

            Atrodiet laiku būt pati ar sevi vien!

            Turiet savā tuvumā Skaisto!

            Izmēziet visu pliekano un neglīto!

            Labāk mazāk – bet labāk!

            Vienkāršība un tīrība ir pārbaudes mēra zīmes!

            Nekad neļaujieties pārmērībām!

            Savaldība un paškontrole, rīcības apziņa lai piepilda katru kustību un darbību!

            Grūtsirdība, šaubas un bailes ir savas Dzīvības nodevība un lielākais grēks.

            Naids, iekāre un negodīgums atver iznīcības ceļu.

            Skaistums, Zināšanas un Sadarbība atver Dzīvības Avotus.

Atsakieties no iznīcības zīmēm un turieties pie Dzīvības Atslēgām.

Atcerieties – „Nemeklējiet Dzīvo pie mirušajiem”.

„Tas, kas ir Dzīvs – tas nav mirušo vārdos izsakāms, tas nav mirušo darbos ieliekams, tas nav nedzīvās lietās atrodams. Neej tur, kur mirušie staigā. Ej vienmēr tur, kur dzīvo ceļi ved. Esi vienmēr tur, kur Dzīvā daba savas būtnes rada. Esi tur, kur Dzīvības darbi rit. Esi tur, kur vārdi par Dzīvību skan.”

„Bija laiks, kad ļaunuma nebija un atkal būs tāds laiks, kad nekāda ļaunuma nebūs, bet nekad nav bijis un nebūs tāda laika, kad uz Zemes un Cilvēkā nav labā.”

„Esi ar tiem, kas Tevi tīrībā tur.”

„Arī viens ir karotājs, kad savu vietu laukā zin, tur un iet uz savu mērķi, kuru kā gaišu Zvaigzni pie debesu juma redz.”

Esiet Sievišķīgi Īsta – Gudra, Dzīvīgi silta un maiga – tas ir Jūsu spēks un sargs.

 

 

                       

                                                                                                            Antiņš

                                                                                                21.12.2013