PALDIES!

Par to, ka esmu pasaulē,

Bet pasaules nav manī,

Par to, ka manā dvēselē

Tu liec mūža dziesmai skanēt!

Par to, ka esi līdzās mums,

Bet sirdis patstāvībā aug

Par to, ka nāk Tavs piepildījums,

Kas brāļus liek kopā saukt!

(17 gadi)

***

Man celli uzcēlāt jūs,

Lai eju krusta ceļu,

Bet kas dzejnieks par mūku būs,

Ja visus ikdienā peļu

Manu roku pacēlāt jūs,

Lai stāvu par uzvaru brīvu,

Bet kas dzejnieks par varoni būs,

Ja izdzer tik saldu, ne sīvu.

(17 gadi)

***

Runā, runā ar mani!

Es dzirdu, kaut tikai caur stiklu –

Migla spokojas starp mums,

Nolīsti uz zemes - es tikai tāds

Tikko uzdīdzis asns – apžēlojies!

Never ciet logu, neliec kaktusus priekšā!

Man logu nav, ir tikai skurstenis –

Nāksies sasisties, lai tiktu iekšā,

Bet gaidu – būsi bruņinieks melnais,

Liešu gaismu tev sirdī,

Lai pārvērstos tu svētīgos pelnos!

Izārstē mani no zemes!

Es vēlos debesis dzert

Bez cukura...

(15 gadi)

 ***

Ir tavām lūpām kas tāds,

Ko vērts būtu vārdos pārvērst,

Ir tavām acīm kas tāds,

Kas liek manu skatienu novērst,

Tikai vārdu nav...

Tu izgaist man ļauj,

Asaras? Tik’ skumja smeldze,

Kas šajā sausajā laikā veldzē,

Reizēm tiešām tik prasti – tie baltie kuģu masti...

Tu noreibsti no lietus,

Sapņo, ka laiks ir tavās rokās,

Bet.. nav, laika tur nav...

Laternu gaisma mokās,

Tur staigā rudens dievu nodevība.

Un sāpju nav, tu dzirdi,

Lēnītēm iepukstu tavā sirdī

Ar smilšgraudu no smilšu pulksteņa

Pārplūstu citā dimensijā –

Tik – tak, tik – tak (tā lietus)

(17 gadi)

***

Aizgāju tajā dienā, kad uzsniga sniegs –

Aizlaidos līdzi rudenim vēlam –

Tais garajos vakaros nenāca miegs –

Es rakstīju vēstules vējam

Ar skumjām rotāju telpu un smeldzi,

Mulsu no lāsēm, kas skāra man seju,

Lapkritis dāvāja dvēselei veldzi,

Līdz rudens dejoja pēdējo deju...

Es iejūdzu cerību zirgus ratos

Un atvadas rakstīju logu rūtīs,

Vēlos ziedus iepinu matos,

Mazliet no prieka atstāju krūtīs.

Te palika sniegs ar citādu dvesmu,

Tas liegi pieskārās jūsu sejām,

Sadega lapas ar gaistošu liesmu,

Un baltās lapas padevās vējam.

(14 gadi)

***

Un katra diena  - jauna dzīve!

Uz torņa smailes balts karogs plīvo –

Var izbeigt varenajiem sūtīt ziņas

Par to, cik labi klātos,

Ja tajā galā par mums

Vēl iedomātos

Bet katra diena – jauna dzīve!

Un muļķiem būt un tikai smaidīt,

Bet žēl, ka cilvēks neprot gaidīt,

Kad pienāks jauna dzīve –

Ir vēsture klāt pielipusi mušpapīram –

Un miljons kabatā ir kādam vīram

Un sanāk melot, melot, melot

Un sanāk baigo optimistu tēlot!

(20 gadi)

***

Vētrā mirst gulbis balts –

Vēl pārāk akls biju,

tam pāri klājas sniegs tik balts  -

Tā savu laimi miju

Un neredz arī citi –

Asinssārtais saules riets

Kā reklāma uz durvīm vīd,

Bet durvis – tā jau sirds,

Kas apglabāta tiks jau rīt.

(16 gadi)

***

Katrā ziņā

Tādu laiku

Neatminos

Kad gaisma nespīdētu

Galā tunelim –

Kāds apžēlojas,

Pelnīti

Vai nepelnīti

Mēs nezinām

Ar kuru darbu,

Kuru vārdu

Kā ormaņi

Mēs liktenszirgiem

Uzšaujam

Un pagriezienā

Liktenīgā

Par vainīgajiem

Paliekam.

(24 gadi)

***

Izkaltusi zāle dīgst

Aizsalušā ezerā

No ledus bāluma un miera

Pārelpota miera dīgst

Aizver durvis

Pirms vēl nenāc iekšā! –

Tur stāvēs vienaldzība tavā priekšā!

(20 gadi)

***

Bezpajumtnieki mēs bijām –

Visu savu zeltu izdalījām –

Uz naivu sirdi saderējām –

Pa stabiem savas bildes izlīmējām

Un palikām uz vietas

Monotonā skaņā

Vai varējām mēs atrast mājas

Siržu bezsamaņā..?

(20 gadi)

***

Uz tīrām sirdīm...

Iet ceļš

Tāds akmeņains

Un grambu pilns

Bet jāiet ātrāk

Jo lietus noskalos

Un nebūs redzams

Vairs

Kur kāju likt

Un tad jau tīrākam tev

Nepalikt

Pa taisno –

Debess tiesas priekšā

Un tad tā laime būs

Ja pateiks –

Mēs atkal pārmācīsim jūs!

(20 gadi)

MIERA STACIJĀ

Es savu mieru

Paslēpu vilcienu stacijā,

Varbūt kāds paņems un bagāžā liks,

Ja sirdi uz atvadām nesatiks

Un tomēr tavā kabatā,

Baltā kabatlakatā

Kāda mīļa asara

Paslēpusies dus,

Piedod manām atmiņām,

Tās nu ir miera stacijā –

Par labu ceļa zīmi man

Pārvērtušās būs.

Kal savu sirdi –

Ne ledū, ne akmenī kal,

Bet tērpies miera uzsvārcī

To sirdsgudrībā kal!

Ar laiku varbūt pieradīs

Tās liktenīgās debesis,

Kas ierakstīts,

To izdzēsīs

Un ziemas vējos aiznesīs...

(20 gadi)

***

Ci labi ir

Piedzimt caur sāpēm

Un pieglausties

Laimīgām mātēm

Cik labi ir asaras slaucīt

Un patiesus vārdus sacīt

Cik labi ir sviedros strādāt

Un zināt – par citiem gādā.

(24 gadi)

***

Salmiņš

Pēdējais

Bet man –

Nez kurais

Pie tā

Jau mana

Sirdsapziņa turās

Un tavā

Rūpju

Ugunskurā

Kurās

Saprātīga

Doma

Tu nezini –

Ka vējš

Pūš laivai

Burās –

Tā aizies

Tik un tā

Pat airus

Nevajadzēs

Bet salmiņš

Turas

Jau nez kurais...

(18 gadi)

LIKTENIM

Parakstīsimies par

Izlikšanu no melu dzīvokļa

Izsmieklā kritis „lūdzu”

Nav derīgs kā nauda un „paldies”

Rokas gurst un kājās svins

Bet uz ielas sirds – to nesamin!

Tomēr brīdināt ir velti

Kliegt par velti

Ir ērti tā samīt

Un liekulīgi smaidīt

Un nezināt par „lūdzu”

Bet man pat „paldies” nesanāk

(17 gadi)

***

Laicīgi atnākt, laicīgi aiziet. Paradokss, ka gribot, negribot tu Laikam kalpot sāc. Nekas nenotiek bez viņa ziņas. Un kurš mūs ir pārdevis viņam?

LŪGŠANA

Ieliec mani savā plaukstā

Šajā ikdienībā aukstā,

Ņem par gaismu manu sirdi,

Liec man izslāpušos dzirdīt!

Neļauj paņemt mani meliem,

Neļauj iet pa maldu ceļiem,

Neļauj alkt pēc zelta teļiem

Liec man patiesai un brīvai būt!

Izved mūsu kuģus krastā,

Tie ved mūs pēc neparastā,

Dod mums sirdsskaidrību baltu

Lai mēs vētrās nenosaltu!

Ber uz brūcēm savu sāli

Māci piedot māsai, brālim

Lai viss kas atlikts, nesaprasts

Caur Tevi patiesībā rasts..!

(16 gadi)

PIRMĀS

Peldam zilajā debesu pienā

Vārdos slīcinām mīlu pirmo

Tā dzejojot aizdzejojam

Visu pāri un prom

Nava laika nokavēt pirmo

Tā pa īstam vēlēties, gaidīt?

Gribas, jo vairāk var nebūt,

Nekā, nekā no paisuma, bēguma

Aizbrienam sniegos un vārdos liekos

Projām no reāla soda  –

Izkaptis trin un mūsējo nodos –

Nopļaus un nedos pat godu,

Pat tronī neiecels

Pirmo

To vienīgo vainīgo sodīs

Nav pirmajām varas –

Bez pamata celtas

Tikai zilajā debesu pienā peldas

Pirmās...

NĀKOTNES BĒRNIEM

Vai varēšu kādreiz

Tev pateikt to, ka

Viss šeit ir izdomāts,

Ka viss, ko redzi tu,

Ir tikai pašapmāns

Vai varēšu tev

Kādreiz izstāstīt,

Ka laika nav

Ir tikai rāmji – pulksteņi

Un zilās debesis –

Kā cerība, kad līst

Vai varēšu ar tevi runāties,

Vai vispār ļausi to

Par to, ko patiesība nozīmē,

Kad kāds to apmelo,

Vai varēšu tev klusiņām

To dziesmu nodungot

Par tavu dvēselīti, sirdi,

Kura gaismu izstaro,

Vai varēšu, vai ļausi to

Es nezinu,

Bet ļoti ticēt gribu,

Ka jauno gadusimteni

Kāds sauks arī

par Mīlestību...

(24 gadi)

***

Tikai ilūzijas manas –

Ceptas pannā

Sagruzd un piedeg

Katru reizi

Kad tīšām uzkavējos

Savā pasaulē

Man nav nekā,

Kas īsts un taustāms,

Tik vien kā iedvesma

Ko ņurcīt, saņurcīt

Un iemest krāsnī tad,

Ja nav nevienam citam

Vairs bez manis

Vajadzīga tā.

***

Trauksme mūsu

Siržu ielā –

Sirēnas kliedz balsī lielā –

Roku dzelžos savažotu

Prātu ved

Uz Debess sprostu

(16 gadi)

***

Ar vieglu roku

Paņemu dienas smagas

Salieku villainē siltā

Spozmei vaira nava varas

Pār manu sirdi mīksto

Sakrātais izmests

Sasietais raisīts

Vaļā no dīkdienības

No smacējošas uzmanības

Ar vieglu sirdi

Saņemu dienu aiz krāgas –

Ja nava tur apskaidrības

Un nava īstas jēgas

Tad metu to sniegā aukstā

Lai izvējo pašas sāpes

Lai kokos līdz galotnēm rāpjas

Un ierauga visu pāri –

Cik tad tas rūgtums ir rūgts?

Redz – tāles ir visur

Un sāpes arī un grūtums tāpat

Vai manējais savādāks?

Salieku spilvenā domas

Piespiežu vaigu

Un raugos

Sapņainos laukos –

Cik devīgs tāds grūtums

Ja skaidrības nav..?

(24 gadi)

PAR „IZREDZĒTAJIEM”

Nevaru saprast

No kurienes

Tavs svētums plūst

Nevaru saprast

Pa kādiem

Domu gaiteņiem

Tu cēli klejo –

Vai drīkstu

Tevim pajautāt

To vienkāršāko –

Vai tu dzīvo

Vai tikai esi

Kaut kur tur

Un reizē

It nekur?

Mēs aplīpam

Ar ziedputekšņiem

Tā kā bites

Un domājam –

Ka tūlīt medus

Pāri malām ritēs

Bet medus nav

Un neesam vairs bites

Jo atkal

Kaut kas jauns

Jau ausīs san

Un kāpēc tavas domas

Pielipušas man?

(24 gadi)

PIRMS MIEGA

Sapņotas actiņas

Lūdzas pēc miega

Pasakas raisītas

Skan balsī liegā

„Māmiņ, kad izaugšu –

Vienu es zinu –

Zvaigzni tev iesēšu

Ar gudru ziņu

Zvaigznīte izsēsies

Citās zvaigznēs

Un kļūs visa pasaule pilna

Gaismotu miņu”

Atpūties sirsniņa

Izaudzi liela

Sapņota miedziņa

Actiņas pilnas

(24 gadi)

***

Cik plaši lai spārnus plešu

Gaisma manās rokās dzeļ –

Bet apkārt tik daudz ļaužu svešu

Kas labo grūž dubļos un peļ

Kur lai nolieku sapni par tautu

Ja no smaguma pleci jau gumst?

Kaut tik daudz nebūtu – pie sevis rautu,

Bet visums ir un acīs tumst

Es mīlestību izkliedzu

Kaut lūpās tikai čuksti plok

Es pieceļos par taisnību –

Lai sirds sirdi neaprok

Tu stāvi aizas malā stindzis

Es roku tevim dodu

Visapkārt tikai lodes spindz

Sirds sirdi nesaprot...

(24 gadi)