(function(i,s,o,g,r,a,m){i['GoogleAnalyticsObject']=r;i[r]=i[r]||function(){ (i[r].q=i[r].q||[]).push(arguments)},i[r].l=1*new Date();a=s.createElement(o), m=s.getElementsByTagName(o)[0];a.async=1;a.src=g;m.parentNode.insertBefore(a,m) })(window,document,'script','https://www.google-analytics.com/analytics.js','ga'); ga('create', 'UA-28992637-4', 'auto'); ga('send', 'pageview');
Ieroču demokrātija Agresija - starptautiskām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem. ...Puses svinīgi paziņo savu tautu vārdā, ka nosoda karu kā metodi... un atsakās no tā... kā līdzekļa nacionālajā politikā. (Briana-Kelloga Pakts, 1928. g.) NATO - Ziemeļatlantijas pakta 1. pantā dalībvalstīm uzdots atturēties no jebkādas spēka pielietošanas vai draudiem to pielietot starptautiskajās attiecībās, ja tas ir pretrunā ANO Statūtiem. Pakta 5. un 6. pantā precizēts, ka:
Jau tūlīt pēc 2. Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas valstu kara tribunāli definēja agresiju kā "noziegumu pret cilvēci". Agresijas nelikumība ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem, gluži tāpat, kā tās novēršana ir viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatuzdevumiem. Visi Apvienoto Nāciju Organizācijas Locekļi savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem un to piepildīšanas... pret jebkuras valsts teritoriālo neaizkaramību un politisko neatkarību... (ANO Statūti, 2. pants, 4. punkts) Ir tikai divi atrunāti likumīga militāra spēka pielietošanas gadījumi:
1993. gada ANO Drošības padomes rezolūcija Nr.836 ļauj ANO dalībvalstīm izmantot gaisa kara spēkus, pamatojoties uz reģionālo apvienību vai struktūru akceptu - tikai un vienīgi pašaizsardzības gadījumā vai ar pašas Drošības Padomes akceptu, bet ne savādāk. Agresijas jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Assambleja. (ANO Harta, Statūti, to nedefinē, tikai aizliedz spēka pielietošanu un draudus.) 1974. gadā, pēc divdesmit gadu darba, ANO Ģenerālā asambleja izstrādāja agresijas definīciju, skaidrojumu un pazīmes. ANO dalībvalstis uzskatīja, ka tas palīdzēs ANO, galvenokārt Drošības Padomei, kuras pārziņā saskaņā ar Statūtiem ir jebkura agresija, savlaicīgāk un konsekventāk uz to reaģēt. Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām.1974. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās assamblejas rezolūcija Nr 3314 Par agresiju definē, ka agresija ir vienas vai vairāku valstu bruņotā spēka pielietojums pirmajiem pret citas valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību. 3. pantā uzskaitītas darbības, kuras uzskatāmas par agresijas aktiem:
No ANO Statūtiem: 1. pants Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķi ir: 1. Uzturēt starptautisko mieru un drošību un šā mērķa labad veikt efektīvus kolektīvus pasākumus miera apdraudējuma nepieļaušanai un novēršanai, agresijas aktu vai citu miera pārkāpšanas gadījumu apspiešanai un mierīgiem līdzekļiem saskaņā ar taisnīguma un starptautisko tiesību principiem noregulēt un atrisināt tādus starptautiskus strīdus un situācijas, kuras var novest pie miera izjaukšanas. 2. Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām,
pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā
arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai. 4. Būt nāciju rīcības saskaņošanas centram šo kopējo mērķu sasniegšanā. 2. pants Statūtu 1.pantā norādīto mērķu sasniegšanai Organizācija un tās Dalībvalstis
rīkojas saskaņā ar šādiem principiem: 2. Visas Dalībvalstis pēc labākās sirdsapziņas pilda uzņemtos pienākumus, kuri noteikti šajos Statūtos, lai nodrošinātu tām visām kopumā tiesības un priekšrocības, kas izriet no piederības pie Organizācijas Dalībvalstīm; 3. Visas Dalībvalstis risina savus starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem tā, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnība; 4. Visas Dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem; 5. Visas Dalībvalstis sniedz Organizācijai dažādu palīdzību visās darbībās, ko tā veic saskaņā ar šiem Statūtiem, un atturas no palīdzības sniegšanas jebkurai valstij, pret kuru Apvienoto Nāciju Organizācija veic preventīva vai piespiedu rakstura darbības; 6. Organizācija nodrošina, lai valstis, kuras nav
tās Dalībvalstis, rīkotos saskaņā ar šiem principiem, kā var izrādīties
nepieciešams starptautiskā miera un drošības uzturēšanai; ANO statūtu VII nodaļa ir attiecināma uz Drošības padomes funkcijām un tiesībām starpvalstu konflikta laikā, nevis iekšēju strīdu un konfliktu risināšanā. Tā nav un nevar tikt piemērota nedz Ēģiptes, nedz Lībijas, Irānas vai Čečenijas gadījumā, bet var tikt piemērota Gruzijas konflikta risināšanai. ANO statūtu VII nodaļā stāv rakstīts: 33. pants 1. Pusēm, kas ir iesaistītas jebkurā strīdā, kura
turpināšanās varētu apdraudēt starptautisko mieru un drošību, pirmkārt ir
jācenšas atrisināt strīdu sarunu, apsekošanas, starpniecības, samierināšanas,
arbitrāžas vai iztiesāšanas ceļā, kā arī, vēršoties pie reģionālajām
institūcijām vai nolīgumiem, ar jebkuriem citiem mierīgiem līdzekļiem pēc
saviem ieskatiem. 34. pants Drošības Padome tiek pilnvarota izmeklēt jebkuru strīdu vai jebkuru situāciju, kas var izraisīt starptautiskas domstarpības vai strīdu, lai noteiktu, vai šī strīda vai situācijas turpināšanās nevar apdraudēt starptautisko mieru un drošību. 35. pants 1. Jebkura Organizācijas Dalībvalsts var ziņot Drošības Padomei vai Ģenerālajai Asamblejai par jebkuru strīdu vai situāciju, kurai ir 34.pantā norādītais raksturs. 2. Valsts, kura nav Organizācijas Dalībvalsts, var ziņot Drošības Padomei vai Ģenerālajai Asamblejai par jebkuru strīdu, kurā tā ir puse, ja vien tā iepriekš uzņemas saistības noregulēt šo strīdu mierīgā ceļā, kā paredzēts šajos Statūtos. 3. Izskatot lietas, kas tai iesniegtas saskaņā ar šo pantu, Ģenerālā Asambleja ievēro 11. un 12.panta noteikumus. 36. pants
37. pants 1. Ja strīdu, kuram ir 33.pantā norādītais raksturs, iesaistītās puses neatrisina ar šajā pantā norādītajiem līdzekļiem, tās nodod to Drošības Padomei. 2. Ja Drošības Padome uzskata, ka šī strīda turpināšanās patiešām varētu apdraudēt starptautisko mieru un drošību, tā izlemj, vai rīkoties, pamatojoties uz 36.pantu, vai ieteikt tādus strīda atrisināšanas nosacījumus, kādus tā uzskata par piemērotiem. 38. pants Nekaitējot 33. - 37.panta noteikumiem, Drošības
Padomei ir tiesības sniegt pusēm rekomendācijas ar mērķi atrisināt šo strīdu
mierīgā ceļā, ja visas strīdā iesaistītās puses to lūdz. 39. pants
40. pants
41. pants
42. pants
43. pants
44. pants
45. pants
46. pants
47. pants
2. Militārā Štāba Komiteja sastāv no Drošības Padomes pastāvīgo locekļu štābu priekšniekiem vai to pārstāvjiem. Jebkuru Organizācijas Dalībvalsti, kura nav pastāvīgi pārstāvēta Komitejā, tā uzaicina sadarboties, ja efektīva Komitejas pienākumu īstenošana prasa šīs Organizācijas Dalībvalsts līdzdalību Komitejas darbā. 3. Militārā Štāba Komiteja, atrazdamās Drošības Padomes pakļautībā, ir atbildīga par jebkuru Drošības Padomes rīcībā nodoto bruņoto spēku stratēģisko vadību. Jautājumi, kas attiecas uz tādu spēku komandēšanu, jāizstrādā vēlāk. 4. Ar Drošības Padomes atļauju un pēc konsultēšanās ar attiecīgām reģionālām organizācijām Militārā Štāba Komiteja var izveidot savas reģionālās apakškomitejas. 48. pants
49. pants
50. pants
51. pants Šie statūti nekādā mērā neaizskar neatņemamās tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja notiek bruņots uzbrukums Organizācijas Dalībvalstij, līdz tam laikam, kamēr Drošības Padome neveiks pasākumus, kas nepieciešami starptautiskā miera un drošības uzturēšanai. Par Organizācijas Dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, īstenojot šīs tiesības uz pašaizsardzību, nekavējoties jāpaziņo Drošības Padomei un tie nekādi nedrīkst skart Drošības Padomes pilnvaras un atbildību saskaņā ar šiem Statūtiem attiecībā uz tādu jebkurā laikā pieņemtu darbību, kādu tā uzskatīs par nepieciešamu starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai. Secinājumi: 1) ANO nav tiesīga iejaukties valstu iekšējās lietās; 2) ANO mandāts var tikt dots tikai gadījumā, ja ir apdraudēts ārējais (starpvalstu) miers; 3) Agresīvs karš ir aizliegts, domstarpības ir jārisina sarunu ceļā. Atļautas ir ekonomiska rakstura sankcijas, ieroču piegādes aizliegums. 4) NATO nav tiesīga iejaukties valstu iekšējās lietās pēc ANO mandāta, jo ANO šādu mandātu nevar dot. * * * ANO statūtus, rezolūcijas un skaidrojumus katrs pats var atrast gan Vikipēdijā, gan grāmatās, gan studentu referātos dažādās interneta vietnēs un pārliecināties, ka ANO statūti šajā ziņā nav mainījušies. Papildus ir pieņemta virkne rezolūciju, deklarāciju un konvenciju, kas skaidro un paplašina ANO statūtu 2.pantā noteiktos pamatprincipus, skaidrojot, ka tautu pašnoteikšanās tiesības ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem. Tieši tāpat kā neiejaukšanās valstu iekšējās lietās, mierīga līdzāspastāvēšana utt. Vairums šo normu ir nostiprinātas ne tikai deklarācijās, starptautisko tiesu spriedumos vai tiesību zinātnē, bet arī līgumos. Līgumi ir jāpilda. Cilvēku atmiņa ir īsa un neredz tālāk par dažām dienām vai nedēļām. Cilvēki neatceras un nedomā, pieņemot jau gatavu produktu tās ziņas, ko reproducē masu mediji. Vai ir daudz tādu, kas atceras skolas laiku skaidrojumu jēdzienam pilsoņu karš? Pilsoņu karš ir karš starp organizētām grupām valsts iekšienē vai starp divām tautām, kas ietilpst senāk apvienotā valstī. Vienas puses mērķis varbūt atsevišķa reģiona iegūšana savā kontrolē, lai iegūtu neatkarību no valsts, panāktu valsts politiskās iekārtas nomaiņu.[2] Vai definīcijai atbilst situācija Čečenijā? Afganistānā? Irākā pēc Huseina gāšanas? Lielbritānijas okupētajā Ziemeļīrijā? Spānijas basku zemēs? Pilsoņu karam nav nepieciešama frontes līnija. Pilsoņu karš var būt partizānu karš. Pilsoņu karā ir vērojama augsta karadarbības intensitāte, kurā nereti ir iesaistīti arī valsts bruņotie spēki. Pilsoņu karš nes lielu civiliedzīvotāju upuru skaitu un ekonomisko resursu zaudējumus. Pilsoņu kara uzskatāmākie piemēri Krievijas pilsoņu karš pēc Oktobra revolūcijas, Ruanda, Somālija, Dievidslāvija, Birma utt. Kur bija ANO spēki un ASV raķetes lai aizsargātu civiliedzīvotājus, piemēram, pie Srebreņicas? Vai Ruandas genocīda laikā? Vai tikai drošības spēki neatkāpās no pilsētas un pēc tam neatgriezās jau izkautā pilsētā? Vai bija nepieciešamas vairāk kā 100 dienas, lai reaģētu un šajā laikā negāja bojā aptuveni 500 000 līdz 1 000 000 cilvēku? Vai koalīcijas spēku bumbas Dienvidslāvijā krita pilsētu centros iznīcinot televīzijas torņus? Vai koalīcija lietoja konvencionāli aizliegtos neselektīvos ieročus kasešu bumbas un degbumbas? Vai cilvēku un mierīgo iedzīvotāju aizstāve ASV ir pievienojusies šai konvencijai? Vai bumbas, gadījumā, Dienvidslāvijā nekrita pirms bija ANO mandāts? Vai bumbas un raķetes krita Afganistānā pirms ANO mandāta? Vai pēc Dienvidslāvijas un Afganistānas juristi runāja, ka ir pārkāpti visi starptautisko principi un ANO statūti? Vai bija raizes par to, ka radīts bīstams precedents, kuru vēlēsies izmantot arī citi? Tagad tā ir pieņemta prakse, bet tas nenozīmē, ka likumīga. Varbūt jāsāk vairāk ēst biezpienu? Atmiņa uzlabosies... Kur bija cilvēktiesības Ruandā, Čečenijā un Somālijā? Ar ko atšķiras autoritārie Afganistānas, Ēģiptes, Lībijas un Irānas režīmi, no kuriem cilvēki masveidā nebēga ar Kubas autoritāro režīmu? Varbūt ar vietu, uz kurieni bēg un to, ka Kubā, Somālijā un Ruandā ir slimības, nabadzība un indīgi kukaiņi, bet arābiem ir nafta? Ir dubulti standarti jēdzieniem labs un slikts. Ar ko atšķiras pret valdību un pastāvošo valsti vērsti jauniešu grautiņi Francijas dienvidos un Grieķijā no šādiem grautiņiem arābu zemēs? Varbūt tikai ar to, ka tie ir mūsējie baltie, nevis arābi? Kāpēc latvieši atceras 1991.gadu arābu zemēs, bet ne Čečenijā, Īrijā un Spānijā? Tur tautas cīnās par savām tiesībām uz valsti. Arābu zemēs ir pilsoņu karš. Pilsoņu karā vienmēr būs valdībai lojālie spēki un tie, kas ir pret. Tā ir pilsoņu kara būtība. Divas grupas un šo jautājumu var risināt no malas tikai ar bēgļu nometņu apgādi, ieroču piegāžu slēgšanu un drošības spēkiem lai tie, kas viens uz otru šauj, nejauši netrāpa kādam citam. Patronas agri vai vēlu beigsies. Vai arī viens otru apkaus. Bet no malas ar bumbām un raķetēm nevar ievēlēt jauno valdību. Tā ir vistiešākā iejaukšanās un tautu pašnoteikšanās tiesību pārkāpšana. Būs dumpinieku valdība, kas atkarīga no alianses ieročiem un pastāvēs tik ilgi, kamēr ieroči to balstīs. Ar tautas vēlmi un tautas priekšstāvjiem tam nav nekāda sakara. Tā ir jauna diktatūra. Tikai lojāla tām raķetēm un bumbām, kas to ievēlēja. Uzvarētājus taču netiesā. Tiesā uzvarētos. Vēsturi pārraksta. Mums ir sliktie (Kadafi) un labie (Ulmanis) autoritārie režīmi. Kas vienam brīvības cīnītāji pret okupācijas varu, tas otriem noziedzīga organizācija SS. Uzvarētājus netiesā. Vai ar ANO statūtiem ir savienojams paziņojums, ka bumbas kritīs līdz valdība kritīs, neatkarīgi no tā, vai tā ir Ēģipte vai Lībija? Kā mēs justos, ja 13.janvārī piepeši sāktu krist bumbas vai Krievijas tanki un NATO lidmašīnas nodrošinātu mieru Daugavpils jauniešu kautiņā par tēmu Izglītība tikai latviešu valodā? Kur ir garantija, ka neesam nākamie? Precedents starptautiski ir radīts. Ieroči ir. Ja nav precedenta, tad nav sekotāju. Jāsāk domāt un rīkoties pašiem. Ir jāizdara izvēle kurā pusē esam, jo jautājums par Lībiju, Ēģipti, Afganistānu ir un būs Tautu dienas kārtībā. Bezdomu eksistence ir bīstama. Artūrs Šneiders "Vis Licita" IK 29.03.2011 |
|
Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa |