(function(i,s,o,g,r,a,m){i['GoogleAnalyticsObject']=r;i[r]=i[r]||function(){ (i[r].q=i[r].q||[]).push(arguments)},i[r].l=1*new Date();a=s.createElement(o), m=s.getElementsByTagName(o)[0];a.async=1;a.src=g;m.parentNode.insertBefore(a,m) })(window,document,'script','https://www.google-analytics.com/analytics.js','ga'); ga('create', 'UA-28992637-4', 'auto'); ga('send', 'pageview'); Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Ieroču demokrātija

Agresija - starptautiskām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.

...Puses svinīgi paziņo savu tautu vārdā, ka nosoda karu kā metodi... un atsakās no tā... kā līdzekļa nacionālajā politikā. (Briana-Kelloga Pakts, 1928. g.)

NATO - Ziemeļatlantijas pakta 1. pantā dalībvalstīm uzdots atturēties no jebkādas spēka pielietošanas vai draudiem to pielietot starptautiskajās attiecībās, ja tas ir pretrunā ANO Statūtiem. Pakta 5. un 6. pantā precizēts, ka:

  • militāra spēka izmantošana pieļaujama tikai gadījumā, ja pret kādu no alianses dalībvalstīm veikts agresijas akts, īstenojot tiesības uz individuālo vai kolektīvo pašaizsardzību;
  • NATO atbildības zona nesniedzas ārpus dalībvalstu robežām.
  • 7. pantā noteikts, ka Paktu nevar traktēt kā kādā veidā skarošu ANO Statūtos noteiktos vienojošos pušu pienākumus vai Drošības Padomes kompetenci un atbildību par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu. [1]

Jau tūlīt pēc 2. Pasaules kara antifašistiskās koalīcijas valstu kara tribunāli definēja agresiju kā "noziegumu pret cilvēci". Agresijas nelikumība ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem, gluži tāpat, kā tās novēršana ir viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas pamatuzdevumiem. Visi Apvienoto Nāciju Organizācijas Locekļi savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem un to piepildīšanas... pret jebkuras valsts teritoriālo neaizkaramību un politisko neatkarību... (ANO Statūti, 2. pants, 4. punkts) Ir tikai divi atrunāti likumīga militāra spēka pielietošanas gadījumi:

  • individuālā un kolektīvā pašaizsardzība;
  • ANO sankcionēta spēka pielietošana (saskaņā ar Statūtu VII nodaļu).

1993. gada ANO Drošības padomes rezolūcija Nr.836 ļauj ANO dalībvalstīm izmantot gaisa kara spēkus, pamatojoties uz reģionālo apvienību vai struktūru akceptu - tikai un vienīgi  pašaizsardzības gadījumā vai ar pašas Drošības Padomes akceptu, bet ne savādāk.

Agresijas jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Assambleja. (ANO Harta, Statūti, to nedefinē, tikai aizliedz spēka pielietošanu un draudus.) 1974. gadā, pēc divdesmit gadu darba, ANO Ģenerālā asambleja izstrādāja agresijas definīciju, skaidrojumu un pazīmes. ANO dalībvalstis uzskatīja, ka tas palīdzēs ANO, galvenokārt Drošības Padomei, kuras pārziņā saskaņā ar Statūtiem ir jebkura agresija, savlaicīgāk un konsekventāk uz to reaģēt. Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām.

1974. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās assamblejas rezolūcija Nr 3314 “Par agresiju” definē, ka agresija ir vienas vai vairāku valstu bruņotā spēka pielietojums pirmajiem pret citas valsts teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību. 3. pantā uzskaitītas darbības, kuras uzskatāmas par agresijas aktiem:

  • iebrukums;
  • uzbrukums vai jebkāda ilguma okupācija;
  • bombardēšana;
  • blokāde;
  • uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem;
  • nesankcionēta bruņoto spēku izmantošana, kas izvietoti citas valsts teritorijā;
  • savas teritorijas vai gaisa telpas izmantošanas atļaušana agresijas īstenošanai;
  • savu karaspēka daļu vai analoģisku grupu nosūtīšana agresijas veikšanai vai lai pēc agresijas akta piedalītos tajā.

No ANO Statūtiem:

„1. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķi ir:

1. Uzturēt starptautisko mieru un drošību un šā mērķa labad veikt efektīvus kolektīvus pasākumus miera apdraudējuma nepieļaušanai un novēršanai, agresijas aktu vai citu miera pārkāpšanas gadījumu apspiešanai un mierīgiem līdzekļiem saskaņā ar taisnīguma un starptautisko tiesību principiem noregulēt un atrisināt tādus starptautiskus strīdus un situācijas, kuras var novest pie miera izjaukšanas.

2. Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai.

3. Īstenot starptautisko sadarbību starptautisko ekonomisko, sociālo, kultūras un humanitāro problēmu risināšanā un cilvēka tiesību un pamatbrīvību cieņas veicināšanā un attīstībā visiem bez rases, dzimuma, valodas vai reliģijas atšķirības.

4. Būt nāciju rīcības saskaņošanas centram šo kopējo mērķu sasniegšanā.

2. pants

Statūtu 1.pantā norādīto mērķu sasniegšanai Organizācija un tās Dalībvalstis rīkojas saskaņā ar šādiem principiem:

1. Organizācija ir balstīta uz visu tās Dalībvalstu suverēnās līdztiesības principa;

2. Visas Dalībvalstis pēc labākās sirdsapziņas pilda uzņemtos pienākumus, kuri noteikti šajos Statūtos, lai nodrošinātu tām visām kopumā tiesības un priekšrocības, kas izriet no piederības pie Organizācijas Dalībvalstīm;

3. Visas Dalībvalstis risina savus starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem tā, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnība;

4. Visas Dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem;

5. Visas Dalībvalstis sniedz Organizācijai dažādu palīdzību visās darbībās, ko tā veic saskaņā ar šiem Statūtiem, un atturas no palīdzības sniegšanas jebkurai valstij, pret kuru Apvienoto Nāciju Organizācija veic preventīva vai piespiedu rakstura darbības;

6. Organizācija nodrošina, lai valstis, kuras nav tās Dalībvalstis, rīkotos saskaņā ar šiem principiem, kā var izrādīties nepieciešams starptautiskā miera un drošības uzturēšanai;

7. Šie Statūti nekādā mērā nedod tiesības Apvienoto Nāciju Organizācijai iejaukties lietās, kas pēc savas būtības ietilpst jebkuras valsts iekšējā kompetencē un neprasa no Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībvalstīm šīs lietas nodot izskatīšanai saskaņā ar šiem Statūtiem; tomēr šis princips neattiecas uz piespiedu līdzekļu lietošanu saskaņā ar VII nodaļu.

ANO statūtu VII nodaļa ir attiecināma uz Drošības padomes funkcijām un tiesībām starpvalstu konflikta laikā, nevis iekšēju strīdu un konfliktu risināšanā. Tā nav un nevar tikt piemērota nedz Ēģiptes, nedz Lībijas, Irānas vai Čečenijas gadījumā, bet var tikt piemērota Gruzijas konflikta risināšanai.

ANO statūtu VII nodaļā stāv rakstīts:

33. pants

1. Pusēm, kas ir iesaistītas jebkurā strīdā, kura turpināšanās varētu apdraudēt starptautisko mieru un drošību, pirmkārt ir jācenšas atrisināt strīdu sarunu, apsekošanas, starpniecības, samierināšanas, arbitrāžas vai iztiesāšanas ceļā, kā arī, vēršoties pie reģionālajām institūcijām vai nolīgumiem, ar jebkuriem citiem mierīgiem līdzekļiem pēc saviem ieskatiem.

2. Drošības Padome, kad tā uzskata par nepieciešamu, pieprasa no pusēm to strīda atrisināšanu ar šādu līdzekļu palīdzību.

34. pants

Drošības Padome tiek pilnvarota izmeklēt jebkuru strīdu vai jebkuru situāciju, kas var izraisīt starptautiskas domstarpības vai strīdu, lai noteiktu, vai šī strīda vai situācijas turpināšanās nevar apdraudēt starptautisko mieru un drošību.

35. pants

1. Jebkura Organizācijas Dalībvalsts var ziņot Drošības Padomei vai Ģenerālajai Asamblejai par jebkuru strīdu vai situāciju, kurai ir 34.pantā norādītais raksturs.

2. Valsts, kura nav Organizācijas Dalībvalsts, var ziņot Drošības Padomei vai Ģenerālajai Asamblejai par jebkuru strīdu, kurā tā ir puse, ja vien tā iepriekš uzņemas saistības noregulēt šo strīdu mierīgā ceļā, kā paredzēts šajos Statūtos.

3. Izskatot lietas, kas tai iesniegtas saskaņā ar šo pantu, Ģenerālā Asambleja ievēro 11. un 12.panta noteikumus.

36. pants


1. Drošības Padomei ir tiesības ieteikt attiecīgu noregulēšanas procedūru vai metodi jebkurā strīda stadijā un situācijā, kurai ir 33.pantā norādītais vai līdzīgs raksturs.

2. Drošības Padome ievēro šī strīda atrisināšanai visas procedūras, ko puses jau pieņēmušas.

3. Sniedzot rekomendācijas, pamatojoties uz šo pantu, Drošības Padome tāpat ievēro, ka juridiska rakstura strīdi, noteikti, ir jānodod Starptautiskajai Tiesai saskaņā ar Tiesas Statūtiem.

37. pants

1. Ja strīdu, kuram ir 33.pantā norādītais raksturs, iesaistītās puses neatrisina ar šajā pantā norādītajiem līdzekļiem, tās nodod to Drošības Padomei.

2. Ja Drošības Padome uzskata, ka šī strīda turpināšanās patiešām varētu apdraudēt starptautisko mieru un drošību, tā izlemj, vai rīkoties, pamatojoties uz 36.pantu, vai ieteikt tādus strīda atrisināšanas nosacījumus, kādus tā uzskata par piemērotiem.

38. pants

Nekaitējot 33. - 37.panta noteikumiem, Drošības Padomei ir tiesības sniegt pusēm rekomendācijas ar mērķi atrisināt šo strīdu mierīgā ceļā, ja visas strīdā iesaistītās puses to lūdz.

39. pants


Drošības Padome nosaka jebkura miera apdraudējuma, miera pārkāpuma vai agresijas akta esamību un sniedz rekomendācijas vai lemj par to, kādi pasākumi saskaņā ar 41. un 42.pantu jāveic starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai.

40. pants


Lai novērstu situācijas pasliktināšanos, Drošības Padome tiek pilnvarota pirms rekomendāciju sniegšanas vai pasākumu pieņemšanas 39.panta kārtībā pieprasīt no ieinteresētajām pusēm izpildīt tos pagaidu pasākumus, ko tā uzskatīs par nepieciešamiem vai vēlamiem. Tādi pagaidu pasākumi nedrīkst aizskart ieinteresēto pušu tiesības, pretenzijas vai stāvokli. Drošības Padome attiecīgi ņem vērā šo pagaidu pasākumu neizpildīšanu.

41. pants


Drošības Padome tiek pilnvarota izlemt, kādi pasākumi, kuri nav saistīti ar bruņota spēka lietošanu, jāpieņem tās lēmumu īstenošanai, un tā var prasīt no Organizācijas Dalībvalstīm šo pasākumu pielietošanu. Šie pasākumi var ietvert pilnīgu vai daļēju ekonomisko sakaru, dzelzceļa, jūras, gaisa, pasta, telegrāfa, radio vai citu sazināšanās līdzekļu pārtraukšanu, kā arī diplomātisko attiecību pārtraukšanu.

42. pants


Ja Drošības Padome uzskatīs, ka 41.pantā norādītie pasākumi var izrādīties vai jau ir izrādījušies nepietiekami, tai ir tiesības rīkoties ar gaisa, jūras un sauszemes spēku tādējādi, kā tā uzskatīs par nepieciešamu starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai. Šādas darbības var ietvert demonstrācijas, blokādi un Organizācijas Dalībvalstu gaisa, jūras vai sauszemes spēku citas operācijas.

43. pants


1. Visām Organizācijas Dalībvalstīm, lai sniegtu savu ieguldījumu starptautiskā miera un drošības uzturēšanā, pēc Drošības Padomes pieprasījuma un saskaņā ar īpašu nolīgumu vai nolīgumiem ir pienākums nodot tās rīcībā starptautiskā miera un drošības uzturēšanai bruņotos spēkus, sniegt palīdzību un nodrošināt attiecīgos apkalpošanas līdzekļus, ieskaitot šķērsošanas tiesības.

2. Tāds nolīgums vai nolīgumi nosaka karaspēku skaitlisko sastāvu un veidu, to gatavības pakāpi un kopējo izvietojumu, kā arī sniedzamo apkalpošanas līdzekļu un palīdzības raksturu.

3. Sarunas par nolīguma vai nolīgumu noslēgšanu notiek iespējami īsākā laikā pēc Drošības Padomes iniciatīvas. Tie tiek noslēgti starp Drošības Padomi un Organizācijas Dalībvalstīm vai starp Drošības Padomi un Organizācijas Dalībvalstu grupām, un parakstījušajai valstij tie jāratificē saskaņā ar tās konstitucionālo procedūru.

44. pants


Kad Drošības Padome ir nolēmusi lietot spēku, tad, pirms pieprasīt no Organizācijas Dalībvalsts, kura nav pārstāvēta Padomē, piešķirt bruņotos spēkus pienākumu pildīšanai, ko tā uzņēmusies saskaņā ar 43.pantu, Drošības Padome uzaicina šo Organizācijas Dalībvalsti, ja pēdējā to vēlas, piedalīties Drošības Padomes lēmumos par šīs Organizācijas Dalībvalsts bruņoto spēku kontingenta izmantošanu.

45. pants


Lai nodrošinātu Apvienoto Nāciju Organizācijai iespēju uzsākt neatliekamas militāras operācijas, Organizācijas Dalībvalstīm jātur nacionālo gaisa kara spēku kontingenti pilnīgas gatavības stāvoklī kopējām starptautiskām piespiedu darbībām. Šo kontingentu skaitlisko sastāvu, gatavības pakāpi un kopīgās darbības plānus nosaka Drošības Padome kopīgi ar Militāro Štāba Komiteju tajās robežās, kas noteiktas 43.pantā minētajā īpašajā nolīgumā vai nolīgumos.

46. pants


Bruņoto spēku izmantošanas plānus sastāda Drošības Padome ar Militārā Štāba Komitejas palīdzību.

47. pants


1. Militārā Štāba Komiteja tiek veidota, lai sniegtu padomus un palīdzību Drošības Padomei visos jautājumos, kas saistīti ar Drošības Padomes militārajām vajadzībām starptautiskā miera un drošības uzturēšanā un tās rīcībā nodotā karaspēka izmantošanu, komandēšanu, kā arī bruņojuma regulēšanu un iespējamo atbruņošanos.

2. Militārā Štāba Komiteja sastāv no Drošības Padomes pastāvīgo locekļu štābu priekšniekiem vai to pārstāvjiem. Jebkuru Organizācijas Dalībvalsti, kura nav pastāvīgi pārstāvēta Komitejā, tā uzaicina sadarboties, ja efektīva Komitejas pienākumu īstenošana prasa šīs Organizācijas Dalībvalsts līdzdalību Komitejas darbā.

3. Militārā Štāba Komiteja, atrazdamās Drošības Padomes pakļautībā, ir atbildīga par jebkuru Drošības Padomes rīcībā nodoto bruņoto spēku stratēģisko vadību. Jautājumi, kas attiecas uz tādu spēku komandēšanu, jāizstrādā vēlāk.

4. Ar Drošības Padomes atļauju un pēc konsultēšanās ar attiecīgām reģionālām organizācijām Militārā Štāba Komiteja var izveidot savas reģionālās apakškomitejas.

48. pants


1. Darbības, kas nepieciešamas Drošības Padomes lēmumu izpildei par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, veic Organizācijas Dalībvalstis vai dažas no tām, kā to nosaka Drošības Padome.

2. Tādus lēmumus Organizācijas Dalībvalstis pilda tieši, kā arī darbodamās attiecīgajās starptautiskajās institūcijās, kuru dalībvalstis tās ir.

49. pants


Organizācijas Dalībvalstīm ir jāapvienojas savstarpējas palīdzības sniegšanai, īstenojot pasākumus, par kuriem Drošības Padome ir pieņēmusi lēmumu.

50. pants


Ja Drošības Padome lieto preventīvus vai piespiedu līdzekļus pret kādu valsti, tad jebkura cita valsts, neatkarīgi, vai tā ir vai nav Organizācijas Dalībvalsts, kam radīsies īpašas ekonomiskas problēmas no minēto līdzekļu lietošanas, ir tiesīga konsultēties ar Drošības Padomi par šādu problēmu atrisināšanu.

51. pants

Šie statūti nekādā mērā neaizskar neatņemamās tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja notiek bruņots uzbrukums Organizācijas Dalībvalstij, līdz tam laikam, kamēr Drošības Padome neveiks pasākumus, kas nepieciešami starptautiskā miera un drošības uzturēšanai. Par Organizācijas Dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, īstenojot šīs tiesības uz pašaizsardzību, nekavējoties jāpaziņo Drošības Padomei un tie nekādi nedrīkst skart Drošības Padomes pilnvaras un atbildību saskaņā ar šiem Statūtiem attiecībā uz tādu jebkurā laikā pieņemtu darbību, kādu tā uzskatīs par nepieciešamu starptautiskā miera un drošības uzturēšanai vai atjaunošanai.”

Secinājumi:

1)                ANO nav tiesīga iejaukties valstu iekšējās lietās;

2)                ANO mandāts var tikt dots tikai gadījumā, ja ir apdraudēts ārējais (starpvalstu) miers;

3)                Agresīvs karš ir aizliegts, domstarpības ir jārisina sarunu ceļā. Atļautas ir ekonomiska rakstura sankcijas, ieroču piegādes aizliegums.

4)                NATO nav tiesīga iejaukties valstu iekšējās lietās pēc ANO mandāta, jo ANO šādu mandātu nevar dot.

* * *

ANO statūtus, rezolūcijas un skaidrojumus katrs pats var atrast gan Vikipēdijā, gan grāmatās, gan studentu referātos dažādās interneta vietnēs un pārliecināties, ka ANO statūti šajā ziņā nav mainījušies. Papildus ir pieņemta virkne rezolūciju, deklarāciju un konvenciju, kas skaidro un paplašina ANO statūtu 2.pantā noteiktos pamatprincipus, skaidrojot, ka tautu pašnoteikšanās tiesības ir viens no starptautisko tiesību stūrakmeņiem. Tieši tāpat kā neiejaukšanās valstu iekšējās lietās, mierīga līdzāspastāvēšana utt. Vairums šo normu ir nostiprinātas ne tikai deklarācijās, starptautisko tiesu spriedumos vai tiesību zinātnē, bet arī līgumos. Līgumi ir jāpilda.

Cilvēku atmiņa ir īsa un neredz tālāk par dažām dienām vai nedēļām. Cilvēki neatceras un nedomā, pieņemot jau gatavu produktu – tās ziņas, ko reproducē masu mediji. Vai ir daudz tādu, kas atceras skolas laiku skaidrojumu jēdzienam „pilsoņu karš”?

Pilsoņu karš ir karš starp organizētām grupām valsts iekšienē vai starp divām tautām, kas ietilpst senāk apvienotā valstī. Vienas puses mērķis varbūt atsevišķa reģiona iegūšana savā kontrolē, lai iegūtu neatkarību no valsts, panāktu valsts politiskās iekārtas nomaiņu.[2]

Vai definīcijai atbilst situācija Čečenijā? Afganistānā? Irākā pēc Huseina gāšanas? Lielbritānijas okupētajā Ziemeļīrijā? Spānijas basku zemēs? Pilsoņu karam nav nepieciešama frontes līnija. Pilsoņu karš var būt partizānu karš.

 Pilsoņu karā ir vērojama augsta karadarbības intensitāte, kurā nereti ir iesaistīti arī valsts bruņotie spēki. Pilsoņu karš nes lielu civiliedzīvotāju upuru skaitu un ekonomisko resursu zaudējumus. Pilsoņu kara uzskatāmākie piemēri – Krievijas pilsoņu karš pēc Oktobra revolūcijas, Ruanda, Somālija, Dievidslāvija, Birma utt. Kur bija ANO spēki un ASV raķetes lai aizsargātu civiliedzīvotājus, piemēram, pie Srebreņicas? Vai Ruandas genocīda laikā?

Vai tikai drošības spēki neatkāpās no pilsētas un pēc tam neatgriezās jau izkautā pilsētā?

Vai bija nepieciešamas vairāk kā 100 dienas, lai reaģētu un šajā laikā negāja bojā aptuveni 500 000 līdz 1 000 000 cilvēku?

Vai koalīcijas spēku bumbas Dienvidslāvijā krita pilsētu centros iznīcinot televīzijas torņus? Vai koalīcija lietoja konvencionāli aizliegtos neselektīvos ieročus – kasešu bumbas un degbumbas? Vai cilvēku un mierīgo iedzīvotāju aizstāve ASV ir pievienojusies šai konvencijai? Vai bumbas, gadījumā, Dienvidslāvijā nekrita pirms bija ANO mandāts? Vai bumbas un raķetes krita Afganistānā pirms ANO mandāta? Vai pēc Dienvidslāvijas un Afganistānas juristi runāja, ka ir pārkāpti visi starptautisko principi un ANO statūti? Vai bija raizes par to, ka radīts bīstams precedents, kuru vēlēsies izmantot arī citi? Tagad tā ir pieņemta prakse, bet tas nenozīmē, ka likumīga.

Varbūt jāsāk vairāk ēst biezpienu? Atmiņa uzlabosies...

Kur bija cilvēktiesības Ruandā, Čečenijā un Somālijā? Ar ko atšķiras autoritārie Afganistānas, Ēģiptes, Lībijas un Irānas režīmi, no kuriem cilvēki masveidā nebēga ar Kubas autoritāro režīmu? Varbūt ar vietu, uz kurieni bēg un to, ka Kubā, Somālijā un Ruandā ir slimības, nabadzība un indīgi kukaiņi, bet arābiem ir nafta? Ir dubulti standarti jēdzieniem „labs” un „slikts.”

Ar ko atšķiras pret valdību un pastāvošo valsti vērsti jauniešu grautiņi Francijas dienvidos un Grieķijā no šādiem grautiņiem arābu zemēs? Varbūt tikai ar to, ka tie ir „mūsējie” baltie, nevis arābi?

Kāpēc latvieši atceras 1991.gadu arābu zemēs, bet ne Čečenijā, Īrijā un Spānijā? Tur tautas cīnās par savām tiesībām uz valsti. Arābu zemēs ir pilsoņu karš.

Pilsoņu karā vienmēr būs valdībai lojālie spēki un tie, kas ir pret. Tā ir pilsoņu kara būtība. Divas grupas un šo jautājumu var risināt no malas tikai ar bēgļu nometņu apgādi, ieroču piegāžu slēgšanu un drošības spēkiem lai tie, kas viens uz otru šauj, nejauši netrāpa kādam citam. Patronas agri vai vēlu beigsies. Vai arī viens otru apkaus. Bet no malas ar bumbām un raķetēm nevar ievēlēt „jauno” valdību. Tā ir vistiešākā iejaukšanās un tautu pašnoteikšanās tiesību pārkāpšana. Būs dumpinieku valdība, kas atkarīga no „alianses” ieročiem un pastāvēs tik ilgi, kamēr ieroči to balstīs. Ar tautas vēlmi un tautas priekšstāvjiem tam nav nekāda sakara. Tā ir jauna diktatūra. Tikai lojāla tām raķetēm un bumbām, kas to „ievēlēja”. Uzvarētājus taču netiesā. Tiesā uzvarētos. Vēsturi pārraksta. Mums ir sliktie (Kadafi) un labie (Ulmanis) autoritārie režīmi.” Kas vienam brīvības cīnītāji pret okupācijas varu, tas otriem noziedzīga organizācija SS. Uzvarētājus netiesā.

Vai ar ANO statūtiem ir savienojams paziņojums, ka bumbas kritīs līdz valdība kritīs, neatkarīgi no tā, vai tā ir Ēģipte vai Lībija? Kā mēs justos, ja 13.janvārī piepeši sāktu krist bumbas vai Krievijas tanki un NATO lidmašīnas nodrošinātu mieru Daugavpils jauniešu kautiņā par tēmu „Izglītība tikai latviešu valodā”? Kur ir garantija, ka neesam nākamie? Precedents starptautiski ir radīts. Ieroči ir. Ja nav precedenta, tad nav sekotāju.

Jāsāk domāt un rīkoties pašiem. Ir jāizdara izvēle kurā pusē esam, jo jautājums par Lībiju, Ēģipti, Afganistānu ir un būs Tautu dienas kārtībā.

Bezdomu eksistence ir bīstama.



Artūrs Šneiders

"Vis Licita" IK


29.03.2011





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa