Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Izvešanas, Sibīrija?

Golodomors Ukrainā?

Latvijas „izhomoseksualizēšana”!

 

 

            Katra Dzīvības forma cenšas sevi saglabāt un turpināt.

            Homoseksuālisms ir tieksme pašiznīcināties.

            Viens pūstošs bumbulis kartupeļu apcirknī sapūdē daudzus ap sevi.

            Nodevība ir dvēseles puvums.

            Nav svarīgi, kā to nosauc, svarīgi ir, kas notiek.

            Raugies pagātnē – zināsi nākotni.

            Netiklības izplatīšana ir iedzīvotāju izmērdēšana viņu dzīves vietās.

 

            Metafiziski Dzīvībai ir divas sejas.

Viena – Gaismu meklējošā un nesavtīgi vairojošā ir jaunas Dzīvības formas veidojoša un attīstoša, izsmalcinoša, strukturējoša un pilnveidojoša.

            Otra – Gaismu savtīgi patērējošā ir visas formas noārdoša, vienkāršojoša un destruktīva. Caur katru Dzīvības formu darbojas vieni un tie paši Dabas Spēki un Likumi. Abās mēs redzam enerģijas meklēšanu, iegūšanu un tālāk nodošanu. Abās mēs atradīsim enerģijas taupīšanu, sevis saglabāšanu – inerci un tās izraisītu sevis reproducēšanu – turpināšanu, uzturot savu vai veidojot jaunas formas, lai nodotu tālāk savu dabu – iekšējo saturu.

            Tur, kur apstākļi paliek nemainīgi, tur Dzīvības formas un darbība nemainās, bet tur, kur mainās apstākļi, tur saglabājot un attīstot saturu, mainās Dzīvības formas – parādās jaunas vai pilnveidojas esošās. Daba ir nemitīgā kustībā, pati Dzīvība ir kustība, tāpēc tajā ir nemitīga apstākļu, ietekmju un formu mainība. Dzīvības formās esošais saturs – to daba sevi saglabā, attīstās un mainās arī pārnesot sevi – projicējot sevi pieejamajās blakusesošajās Dzīvības formās. Tas nozīmē, ka to iekšējā daba pie iespējas cenšas „ievilkt savā orbītā”, padarīt sev līdzīgu citu formu saturu un piemērot tās savas būtības uzturēšanai, kam tās, pildot to pašu sevis saglabāšanas likumu, pretojas – izrāda imunitāti – neuzņēmību, bet tās trūkuma gadījumā, uzņēmību – toleranci – nespēju pretoties pārveidojošajai ietekmei.

            Otrs lielākais Dabas Likums un tur notiekošais process ir Visu Vienotā Veselumā uzturošais Apmaiņu Likums, kurš kopā ar Mainības Likumu vada Dzīvības formu iekšējo saturu savstarpējo ietekmi un apmaiņu. Tāda ietekmju apmaiņa caur to līdzsvarošanu ved uz sakārtotību, bet sakārtotības zudums jauc līdzsvaru. Tāpēc augstākorganizēta Dzīvība ir sakārtotāka un kolektīvāka labklājība katrai tās daļai caur šīs daļas spēju veidot kolektīvas (sabiedriskas) attiecības un darbības kolektīvās labklājības uzturēšanai.

Dzīvība vienmēr ir dinamiskā līdzsvarā un mainības uzturētā jaunu līdzsvara formu meklējumos. Šī – jauno, stabilāko un noteiktā virzienā mainīties spējīgāko, šo virzienu uzturošāko līdzsvara formu meklējumu kustība – dinamiskais līdzsvars kustībā šajā virzienā ir Evolūcija. Tas ir līdzsvars starp mainību – dinamiku un nemainību – statiku. Pateicoties tādam līdzsvaram katra Dzīvības forma papildinās ar savai dabai atbilstošāko un atbrīvojas no savai būtībai svešākā – tās attīstību (dinamiskajā līdzsvarā esamību) traucējošā. Tādā veidā Dzīvības formas transformē veidojošo apstākļu ietekmes – apstākļus uzturošās enerģijas par savai dabai piemītošajām enerģijām un savstarpēji mainās ar savām labākajām – sevis uzturēšanu veicinošajām iekšējās dabas – satura daļām.

           

Dzīvībā viss palīdz dzīvot citiem ar sevi saistītiem.

           

Pēc Analoģijas likuma katra mazākā Dabas forma un tās daļa savā darbībā atkārto sevi uzturošās lielākās struktūras darbību un tās dabu. Tāpēc tas, kas notiek sabiedrībā, populācijā, civilizācijā un tautā kopumā, tas tāpat notiek katrā tās daļā – ģimenē un tās locekļa apziņā. Katrā apziņā notiek tas pats, kas šo apziņu veidojošajā un uzturošajā civilizācijā. Katrā apziņā katra tās daļa ietekmē citas apziņas daļas. Kādā daļā notiekošās izmaiņas apmaiņu ceļā nonāk visās pārējās apziņas daļās. Pieņemot pilnveidošanos vai sabrukumu kādā daļā, tie izplatīsies arī uz citām daļām atbilstoši šīs apziņas un tās daļu iekšējai dabai – tās saturam, un tur darbosies saskaņā ar šīs apziņas izmaiņu dabu. Savstarpēji atbilstošās dabas šo darbību pastiprinās, bet pretējās vājinās.

 

Tāpat kā labais spēj pretoties sliktajam, tāpat sliktais pretosies labajam.

            Katrs cenšas sevi saglabāt, uzturēt un izplatīt, pārveidoties savas dabas attīstības virzienā un pārveidot citus atbilstoši savai dabai – tam, kas ir tam labs vai slikts.

            Katrs cenšas izplatīt savu labo un bremzēt sev slikto.

            Katrai Dzīvības sejai tas ir ar pretēju vērsumu.

Tas, kas ir labs vienai, ir slikts otrai.

           

Katra Dzīvības Seja pārstāv savu enerģiju darbības un ietekmju apmaiņu tipu. Dabā un tās Dzīvībā viss ir līdzsvarā, tāpēc tie ir divi. Viens ir centrbēdzes – izstarošanas enerģiju darbību un apmaiņu tips, kurš ir valdošais Dzīvības Radošajā Sejā, bet otrs ir centrtieces – absorbcijas enerģiju darbību un apmaiņu tips, kurš valda Dzīvības Noārdošajā Sejā, bet ar savām ietekmēm abi, tikai daudz vājākās izpausmēs, ir pārstāvēti arī pretējās pusēs un pavājinās virzienā prom no katru veidojošā un uzturošā pola.

 

Galējā Centrbēdzē – Absolūtajā Gaismā ir tikai Gaisma, bet galējā centrtiecē – pilnīgā tumsā Gaismas nav.

 

Tumsa iet nebūtībā un tur beidz pastāvēt. Katra tumsas forma beidz pastāvēt pati sevī, pilnīgā vientulībā, noslēgtībā un nespējā mainīties Gaismas uzkrāšanas un izstarošanas virzienā, būt kopībā. Galējā prāta tumsība ir subjektīvais relatīvisms, kurā esošajai apziņai nav nekā, kā vien pašas radītie zūdošie tēli. Tāda apziņa atrautībā un norobežotībā no objektīvās realitātes un tās Dzīvības procesiem beidz pastāvēt kā veselums un sadalās degradējošās un sabrūkošās daļās, kuras beidz pastāvēt un nodziest līdz ar subjektivizācijas procesa iešanu plašumā un dziļumā.

            Dzīvība pieaug līdz ar kustību Gaismā, Sakārtotībā un tās pieauguma virzienā, bet izsīkst, izbeidzas tumsā un patvaļas haosā. Dzīvība pakāpeniski atbrīvojas no savām tumšākajām daļām un pieaug gaišākajās. Objektīvi Dzīvība Iegaismojas, bet relatīvā Gaismas un tumsas attiecība un to līdzsvars tajā vienmēr saglabājas. Tādā kustībā tas, kas Dzīvībai agrāk bija nesasniedzama Gaismība, kļūst par normu un vēlāk, tai sasniedzot agrāk nezināmas Gaismas spējas pakāpes, paliek aizejošā relatīvajā, bet šai Dzīvībai jau objektīvajā tumsā.

 

Katra Dzīvība tumsu un Gaismu mēra pati ar savu dabu – Gaismas spēju (uzkrātās un izstarošanai atdodamās Gaismas daudzumu).

           

Cilvēka apziņā šie divi lielie enerģiju darbību poli – Centrbēdze – Gaisma un centrtiece – tumsa darbojas un ir redzami, sajūtami kā altruisms vai egoisms. Altruisms ir Dzīvības Radošās Sejas Gaisma, bet egoisms ir Dzīvības Ārdošas Sejas tumsa. Katra apziņa ar savu Gaismas – altruisma vai egoisma – tumsas dabu piederas kādai no šīm divām Dzīvības Sejām. Visu apvienojošā altruisma (kārtības) nesēji piederas Radošajai Dzīvības Sejai, bet savas haotiski egoistiskās tieksmes apmierinošie un patvaļā grimstošie piederas Ārdošajai Dzīvībai – Dzīvības formas noārda un noārdās paši. Viņi iegrimst egocentrismā un tumsā, kurā noārdās viss nederīgais, kroplais un bojātais.

 

 

***

 

            No psiholoģijas viedokļa jebkuri dzimumtieksmes kropļojumi un it īpaši homoseksuālisms ir cilvēciskās formas satura – dvēseles pašiznīcināšanās tieksme un process. Homoseksuālisms ir tieksme, kura uztur un pastiprina galēji egoistiskas – subjektīvi relatīvistiskas - liberālas apziņas pašiznīcināšanos.

           

Homoseksuālisms ir dvēseles tieksme pašiznīcināties.

           

Metafiziski caur šo tieksmi darbojas Dzīvības Ārdošajai Sejai piemītošās enerģijas, kuras noārda tās apziņas un apziņu kopas – sabiedrības, populācijas, iedzīvotāju un uzskatu grupas, tautas un civilizācijas, kuras nav derīgas tālākajai attīstībai, satur destruktīvu dabu vai ir tiktāl atpalikušas, vai novirzījušās no Dzīvības attīstības virziena – zaudējušas kopību ar Dzīvības Radošo Seju, ka ir iegrimušas Dzīvības Ārdošās Sejas enerģiju laukā.

            No psiholoģijas viedokļa tā ir šo apziņu (par Cilvēkiem tos saukt vairs nevar, jo Cilvēks ir Gaismas – Radošās Dzīvības bērns un tās daļa – ar to kopīgā kustībā esošs radoši darbīgs un radošai darbībai atsaucīgs Gaismas spēks.) Radošās dabas pašsaglabāšanās spēju, instinktu un mehānismu zaudēšana. Tas nozīmē, ka Dzīvības Radošā daļa un tās kustība Gaismas virzienā, šī virziena meklēšana un uzturēšana ir to atstājusi tādā mērā, ka tagad šajā apziņā pastiprinās, reproducējas un tālāk virzās – cenšas sevi uzturēt un pilnveidot – sevi saglabāt destruktīvās dabas spēki.

Šīs homoseksuālās apziņas ir šķērsojušas nenoteiktību (vienaldzības) zonu, kurā savstarpēji anihilējas radošās un ārdošās dabas spēki, un tagad ir ieslīdējušas (vai atpalikušas attīstībai) apziņas ārdošo spēku pārsvara laukā, kur turpina savu ceļu pretī pilnīgai iznīcībai. Šīm apziņām ir izveidojusies cita – Radošajai Dabai apgriezta „labā” un „sliktā” vērtējumu un notiekošā uztveres sistēma, tāpēc katras pūles viņus pārliecināt mainīt viņu rīcību ir veltīgas. Katru vārdu un argumentu tās uztver un vērtē apgriezti teiktajam un pašas izsaka objektīvajai realitātei pretējus vērtējumus, attieksmes un pamudinājumus. Nogalināšana viņiem ir atdzīvināšana, un otrādi – noturēšana Dzīvībā viņuprāt ir vardarbīga personības iznīcināšana. Ķēmi viņiem ir „māksla”, bet destrukciju viņi pasniedz par radošumu.

 

            Iepuvušu kartupeli atpakaļ par nebojātu vairs atveidot nevar.

 

            No psiholoģijas viedokļa homoseksuālisms nav apskatāms un analizējams. Psiholoģija nodarbojas ar TO, KAS IR – pārstāv esamību tās radošajā izaugsmē pilnībā – ar psīhi tādu, kāda tā IR, esot savā Dzīvības radošās daļas pieaugumā – ar tās līdzsvara, veidošanās un dzīves problēmām Dzīvības Radošajā darbībā, bet homoseksuālisms ir ārdošo procesu un spēku izpausme – TAS, KAS ved Nebūtībā – TAS, KAS beidz BŪT – TAS, kā aizvien vairāk NAV, jo ir pieaugošs mirušas apziņas un tās psīhes principu sadalīšanās process – TAS, kas ir psīhes līķis – tās destruktīvo procesu būtība, tas, kā no Radošās Dzīvības viedokļa nav, kas atrodas tai pretējā pusē un kur tāpēc visi procesi it kā notiek tāpāt, bet ved pie pretējām sekām. Tādā kārtā tur, tiecoties pēc pilnības, šo „pilnību” izjūt pilnību zaudējot. Tāpēc homoseksuālisms ir ārpus psiholoģijas darbības un izziņas spēju lauka.

Psiholoģija nevar darboties ar to, pētīt un vērtēt to, kā „aizvien vairāk nav”, kas beidz pastāvēt. Ar to, kā ar suicīda formu, varētu darboties psihiatrija, ja vien homoseksuālisms būtu tās darbības laukā, bet tas ir ārpus katras medicīnas (un katras normas laukā esošas un darbīgas zinātnes) jomas.

Medicīna savā būtībā ir vērsta uz darbu slimnieka stāvokļa uzlabošanai – viņa atbrīvošanu no „defektiem”, līdzsvara zudumiem (slimība ir procesu līdzsvara zudums) un ciešanām – uz Cilvēka normālās dzīves atjaunošanu, bet, tā kā homoseksuālismā šīs parādības – „labais”, „sliktais”, „ciešanas” un „norma” ir apgrieztas – pretējas medicīnas darbības virzienam – tā relatīvi „labais”, „patīkamais” un „normālais” ir ieslīgšana aizvien pieaugošā destrukcijā, tad ar to pašu homoseksuālisms ir ārpus medicīnas un katras radošās dzīves Zinātnes interešu un darbības iespēju lauka. Vienīgais, ar ko te varētu nodarboties psiholoģija un medicīna, ir izstrādāt homoseksuālisma un citu netikumu cēloņu novēršanas un profilakses pasākumus, bet, tā kā ar to jau sen veiksmīgi nodarbojas FiloSofija un tās praktiskie pielietojumi – reliģijas, tad arī te ne medicīnai, ne psiholoģijai nav īsti ko darīt.  

 

Viss jau sen ir zināms un saprotams.

            Visi punkti uz visiem „i” ir salikti.

            Dzīvībā Esošais no Dzīvībai aizejošā ne-esošā ir neatgriezeniski nošķirts.

            Neviens saprātīgs Cilvēks mēslos nerakņājas.

 

 

***

 

(turpinājums sekos)



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa