Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

472.

No: Ieva       Temats: dziedāšana

?←      2012. 15. decembris 12:16:13

Labudienu! Jautājums rosina jautājumu: lekcijā minējāt, ka ir vecumposms, kurā nedrīkst dziedāt. Vai no 30-40g. drīkst dziedāt? Un vēl - kas ir aplams bel canto dziedāšanā?-par to gribas uzzināt.



Likteņdziesma.

 

          Mūsdienu valoda ir šauri pragmatiska. Tajā nav terminu, lietvārdu, apzīmētāju, apstākļu un darbības vārdu, kuros izteikt Cilvēka Dvēseles un Gara Dzīvi, kura kardināli (sirdsbūtībā) atšķiras no pasaulīgās miesas dzīves. Tas pats notiek arī Cilvēku domāšanā. No tās ir izzuduši virszemes un Debesu pasaules dzīves norises formulējošie jēdzieni.

            Tā ir kā dziļas amnēzijas skartas pasaules iedzīvotāju runa. Viņi zin, ka kaut kas, tagad vārdos neizsakāms, ar viņiem ir noticis. Viņi ir bijuši liecinieki notikumiem, kurus tiem pēkšņi atgādina kādi sīki zibšņi, detaļas un sajūtu atviļņi, par kuru izcelsmi viņi nekā nezina un tieši šī neziņa atmiņas trūkumu padara vēl necaurskatāmāku un, liekas, īstāku par to dzīvi, kura ir bijusi pirms tā, kad... Atmiņas zuduma ierobežotā telpa liekas īstāka par to pasauli, kura ir aiz šīs biedējoši mulsinošās sienas.

Valodas un Domas rīku izdzēsumi rada pārrāvumu tiltā starp diviem Upes krastiem... Jāiztiek ar to, kas ir pie rokas un jācer uz lasītāja paša sapratnes un intuīcijas spēkiem. Jācer, ka var modināt atmiņas dzīles...

 

 

***

 

Dziedāšana ir likteņa veidošana.

Kā dzied – tā dzīvo.

Par ko dzied – to dzīvo.

Kas dzied – tas ir dzīves veidotājs.

 

Dziedāšanā piedalās Cilvēka Gars, Saprāts (domas un jūtas), dvēsele un miesa. Gars dod Saprāta darbības ievirzi. Saprāta pilnība – zināšanas un jūtu tīrība – izkoptība dod prāta skaidrību un jūtu pielietojuma īstumu – dziļumu, spēku un mērķtiecību.

Dvēsele veido skaņu.

Miesa notur vietā skaņas avotu.

Cilvēka balss ir vispilnīgākais mūzikas instruments.

Skaņa nes Saprāta vibrācijas – jūtu un domu formas, kuras tādā veidā nonāk pasaules materiālajā daļā un to veido pēc sava rakstura.

 

Senatnē, kad Cilvēki vēl zināja skaņu sakrālo dabu, viņi nekad nepieļāva kāda instrumenta skanējumu (instrumentālo mūziku) bez Cilvēka dziedātā vārda skanējuma. Filosofiski neizglītotu un ikdienas darbos aizņemtu Cilvēku domas ir neskaidras, neprecīzas un piezemētas. Sabrukums pasaulē nāk no matērijas atsvešinātības Garam, Gara vadībai, tādēļ Cilvēkam, kā Gara un matērijas saistītājam vienā veselumā, visupirms pienākums ir uzturēt caur sevi, savu domu, jūtu un miesas darbību Gara un matērijas vienību. Tādēļ visām Cilvēka domām un jūtām, visiem darbiem ir jāiet tikai šajā gultnē – ienest Gara vadību zemes dzīves norisēs. Lai nāk Tava Valstība – ir visu Filosofiju un reliģiju pamats, stāvs un vainagojums. Tas ir katras Labās Rokas Mācības saturs un forma.

Tā kā Cilvēka domām ir tieksme aizmaldīties no šīs gultnes – pievērsties savām sajūtām un vērojumiem, vai viņu satraukušo nepatīkamo piedzīvojumu atmiņām, tad katru mūziku (un mūzika ir tikai tās skaņas, kuras Cilvēku ceļ tuvāk Garam, kā visa labā radītājam) pavada klausītāja domas un jūtas organizējoši, vadoši un vedoši vārdi. No šejienes arī dziesmu vārdu saturs – pacilājošs, ceļošs un Garīgajā pasaulē vedošs. Dziesmas apdziedāja Garīgas Vērtības – Brīvību, Sadarbību, Saskaņu, Savdabību, Varonību, Ziedošanos, Darbu, Tikumu, Patriotismu un Pienākumu. Dziesmās atgādināja Cilvēciskās Vērtības un ceļus kā pie tām nonākt. Visas dziesmas bija daļa no viena milzīga mitoloģiska, Ideālus nesoša eposa – stāsta par Dievu un Cilvēku pasauli – par to, kāda ir katra vieta un darāmie darbi šajā pasaulē, kurā Dievi un Cilvēki veido vienu veselumu.

Katras īstas un vēsturiski nozīmīgas tautas dzīve, sadzīve un attiecības ar vidi bija būvētas uz muzikāliem un it sevišķi uz dziedāšanas – Dziesmas (Cilvēka dzīve ir viņa dziedātā Dziesma) veidošanas, dziedāšanas un dzirdēšanas pamatiem.

 

***

 

Visi Cilvēki dzied.

Vieni dzied ārā – viņi izdzied sevi vai Garu un Saprātu caur sevi pasaulē.

Citi dzied iekšā – uzdzied sevi vai pasauli caur sevi Saprātā un Garā.

Vēl citi dzied uz abām pusēm – Pasaulē un Garā.

Kā vienu, tā otru un trešu ir jādara pareizi, tāpēc to darīt ir jāmācās un to darot, ir jāseko tām Dabas Likumu noliktajām Normām un Kārtībai, kādas Daba ir devusi Cilvēka balsij un dziedāšanai. Tā ir tautu dzīves, sadzīves un attiecību kārtība.

Katra dzīve, sadzīve un tās pilnība ir tikai tik daudz, cik tā ievēro šo kārtību.

Gars, Saprāts, dvēsele un miesa dzīvo katrs savā pasaulē. Katram ir sava vibrāciju daba un tālu atstāvoša frekvence – citi instrumenti un citas stīgas – cits skanējums. Tie ir atšķirīgi instrumenti, no kuriem tomēr var izveidot ansambli, ja vien tos savstarpēji saskaņo.

Gars ir nebeidzams laikā, bet tam nav citas saskarsmes ar mūsu pasauli, kā vien tā veidotie starpnieki – dvēseles. Viena no dvēselēm ir Saprāts – Gara dēls – arī pārlaicīgs un pārpasaulīgs veidojums, kurš savukārt ir Tēvs zemākajām dvēselēm – tam, kas veido Cilvēka apziņu, formu un personību. Katrs dzīvo citā laikā – citā ātrumā un darbību diapazonā. Cilvēka ķermenis ir visīslaicīgākais un rupjākais veidojums, kurš praktiski neko nav spējīgs atspoguļot no Gara, Saprāta un dvēseles dzīves. Vienīgais, ko var darīt ķermenis, ir pārvietot un uzturēt Gara, Saprāta un dvēseļu darbību fiziskās pasaules laikā un vietā.

Katra dvēsele, tās forma un ķermenis ir tik saskanīgs ar savu radītāju, cik nes tā gribu, cik caur to darbojas augstākie radošie spēki. Tad, kad kāda dvēsele vai ķermenis tiecas dzīvot pats savā labā, tas ienes savas dabas apmēra nesaskaņu un kļūst par šķērsli sava radītāja darbībai. Tas ir spēkā gan katra Cilvēka, gan ģimenes, gan visas sabiedrības dzīvē.

Nesaskaņas vājina dzīvi.

Katra dvēsele savieno sevī un saskaņo blakusesošo dvēseļu vibrācijas. Augstākās vibrācijas nekad nenonāk pie zemākās, bet tiek tām atskaņotas caur starpnieka spējām. Tāpat zemākās vibrācijas daļas nonāk augstākajās pasaulēs tikai caur starpnieku augšup nesto vissmalkāko vibrāciju sastāvdaļām. Tāpēc saskaņa un apmaiņas ir tikai dvēseļu tīrības apmēros.

Visa Cilvēka dzīve savas pilnības un pilnvērtības meklējumu pūlēs ir cīņa par ķermeņu un dvēseļu tīrību, kura uztur saskaņu. Dvēseles tīrība ir tīrskanība. Tāpat, kā darinot mūzikas instrumentu ņem labākos materiālus, darba rīkus, darba apstākļus un sameklē labāko meistaru, kuram uztic tā darināšanu, tāpat top Cilvēku dvēseļu tīrskanība. Tāpat kā meistara darināta instrumenta stīgas tīri, bagātīgi un pilni skan labākā mūziķa rokās., tāpat katra dvēsele skan sev atbilstošajā pasaules daļā, darbos un dvēseļu vidū.

Dvēseles tīrskanība nāk no pašas dvēseles tīrības un tās vides tīrības, kurā dvēsele dzīvo. Visu instrumentu tīrskanība ceļ katra instrumenta tīrskanību. Tikai saskarsmē ar saskanīgo katra dvēsele var izskanēt savās labākajās spējās.

 

 

***

 

Katra dvēsele un ķermenis vispirms parādās kā aizmetnis, kurš attīstās par pumpuru, asnu, nenobriedušu – nepilnīgu stāvu un pilnveidojas savā patiesajā spēkā, spējās un darbībā – pieņem iecerētās formas. Tad, kad ir nostiprinājies stāvs, uz tā parādās ziedpumpuri, izplaukst ziedi un visapkārt līst ziedu smarža. Tad puķe dzied. Puķes ziedēšana ir viņas Dziesma. Ziedu aromāts ir Dziesmas vārdi, saturs un tīrskanība. Puķes Dziesma aicina bites un tauriņus. Bites bagātina puķes ar citu puķu ziedu veltēm, un ziedi nes savu augu stāvu augļus.

Tad augs vairs nezied. Augs dzied tad, kad tiecas radīt augļus. Augs zied un dzied tad, kad ir pieaudzis un ir spējīgs nest augļus. Kamēr tas vēl nevar nest augļus, augs uzņem zemes spēku, ūdeni, sava ķermeņa veidošanai vajadzīgo un citu augu izdalīto, kā arī vēju, gaismu, siltumu un elektriskās strāvas. Tad augs vēl dzied sevī iekšā, tāpat, kā to dara vēlāk, kad briedina augļus un vēro savu augļu sēklu dzīvi. Ziedos augs izdzied sevi, bet klusējot iedzied pasauli sevī un tādā elpošanā sadziedas ar pasauli – zemi un debesīm, un tiem, kas ir visapkārt.

Cilvēka apziņas aktīvās daļas – enerģiju apmaiņas centri – čakras tiek attēlotas kā ziedi tāpēc, ka to darbība pilnībā atbilst ziedu dzīvesveidam. Cilvēka dzīve savā smalkākajā daļā ir tāda pat, kā ziedošo augu dzīve. Vērojot augu dzīvi, Cilvēks var uzzināt visu pats par sevi un savas dvēseles dzīvi, kura ir piesaistīta rupjā ķermeņa traukam. Arī Cilvēka Saprātu zīmē kā varenu koku. Cilvēku Saprātu dažādību pārstāv uz zemes sastopamo koku dažādība un svēto koku izcilība starp tiem.

Tad, kad piedzimst bērns, tad te ir iesakņojusies maza sēkliņa. Ar savām saknītēm tā aptver mazu melnzemes drusciņu, pie kuras turas. Asniņam augot, plešas sakņu tīkls, un jaunais dvēseles asns aizņem aizvien lielāku telpas un augsnes daļu. Bērns pieaug ķermeņa apmēros un dvēseles formās. Katram ir savs augšanas ātrums un vajadzība. Saknes – fiziskā miesa tiecas uz zemes spēku un tumsu, bet asns cero uz debesu gaismu, gaisu un vēju. Augot bērns ir divu nesavienojamu un nesamierināmu pretspēku varā. Viens viņu nes pretī Saulei – sava Gara Gaismai, bet otrs viņu saista pie miesas, kaislību un kārību dzīves, kura aug tikpat plaši un dziļi, cik viņa dvēseles stāvs ceļas pretī Saulei.

Tad, kad Cilvēka dvēsele ir pieaugusi pilnā spēkā, kad viņa saknes ir aptvērušas visu viņa dzīvei atvēlēto augsnes apjomu un stingri kontrolē tur notiekošo – nodrošina dvēseles stāva vertikālo stāju, tad viņa puķe atver ziedus un briedina augļus. Tas skan vienkārši salīdzinājumā ar auga dzīvi, kura nepazīst Cilvēka dzīvē esošo izvēles iespēju un gribas pielietojuma brīvību. Cilvēkam, atšķirībā no auga, tāda ir, tāpēc tur, kur augs dabiski tiecas pretī debesīm ar tur esošo Sauli, tur Cilvēka dzīvē ienāk viņam vienmēr klātesošais jautājums:

- Kāpēc, kā vārdā, kāda mērķa sasniegšanai tas tiek darīts?

- Vai saknes turas zemē, ceļot ziedus Debesīm?

- Vai stāvs un lapas apgādā saknes ar tām vajadzīgo, bet ziedi gādā par jaunu sakņu sēklām?

- Saknes kalpo ziediem vai ziedi saknēm?

- Dvēsele vai miesa?

- Miesa dvēselei vai dvēsele miesai?

 

Tikai atbildot uz šo jautājumu, mēs saprotam, kas stāv mūsu priekšā – Saules apmirdzēta dvēsele vai miesīgās dzīves baudītājs – dziļi tumsā iesakņota, zemes spēkus izsūcoša nezāle.

Katra zieda krāsu, lapu un stāva spēku veido arī vieta, kurā puķe ir iesakņota, blakus esošie augu stāvi – visas tās dvēseles un viņu vibrācijas, kuras ir ap augošo organismu, kā arī tur pieejamā Saules Gaisma, gaisa plūsmu un garām lidojošo kukainīšu pieskārieni. Katra Cilvēka dvēselei ir vajadzīgs laiks, kurā to veido dzīves vides – citu dvēseļu, gaismas, vēju un dzīvības pieskārieni. Tas ir laiks, kurā dvēsele piepildās – dzied iekšā – piedzied sevi.

Lai varētu izelpot, ir jāieelpo.

Uz šiem pamatiem veidojas Cilvēka dzīves un sadzīves mūzika. Starp diviem klusumiem iestarpināta Dziesma ir Cilvēka dzīves skaņa un dvēseles aromāts. Cilvēka balss nes viņa dabas – pildījuma un dvēselē notiekošā vibrācijas – saldas vai asas smaržas, kuras ietekmē visu apkārtesošo – atbaida vai pievilina, vieno vai atgrūž, rada vai sagrauj citu radīto – viņu darba augļus.

Katra Dziesma sākas ar ieelpu.

Katra dzīve sākas ar iedzīvi, iedzīvošanos, ielūkošanos, ieklausīšanos, iedziedāšanos, piedziedāšanos un tikai pēc tam nāk sadziedāšanās. Tie, kuri sadziedas, tie saprotas un sadzīvo, tie veido ansambļus, korus un dziesmu svētkus. To vidū atrodas balsu pilnības, augstumi un neatkārtojamības. Katra atkāpe klusumā sper tikpat platu soli Dziesmas pilnībā.

Bērnība ir klusuma un vērošanas laiks. To nosaka divi apstākļi. Pirmais ir bērnā notiekošā veidošanās un pretspēku cīņa, kura caur viņa balsi nonāk pasaulē un tur vairo nevajadzīgu disonanšu troksni. Otrais apstāklis ir viņam vajadzīgā piepildīšanās ar redzēto un dzirdēto.

Šo piepildīšanos ievadīja viņa Māte ar savu nošķiršanos pasaulei, iedziļināšanos skaistumā, skaistuma vērošanā un sevī – pievēršanos Debesu Sēklas pieņemšanai un savas miesas augsnes turēšanai kārtībā, bagātībā un tīrībā – tajā, kas ir Auglība. Bērns vēl ilgi – līdz pubertātei ir savas Mātes dvēseles daļa, kurā notiek jaunās dvēseles personības veidošanās. Tā, kā viņa Māte, savienojoties ar Tēvu attālinājās pasaulei, tā bērns pakāpeniski pasaulē ienāk. Tā, kā Māte piepildās ar Tēva un Debesu sēklām, tā bērns piepildās ar visa apkārtesošā esamību un, tā piepildīts, var saskanēt ar to, atstarojot tai saprotamo un vietā esošo. Tikai tas, kurš ir iepazinis esošo, pieņēmis esošo sevī, var kļūt par esošā daļu un atrast saskaņu ar jau esošo.

Bērni vēro, klusē un klausās. Bērnu muzikalitāte attīstās, klausoties dabas un mūzikas skaņās, vērojot dzīves un darba ritmus, dejas soļus un mūzikas instrumentu lietojumu, atšķirības. Bērna muzikalitāte un balss attīstās iepazīstoties ar mūzikas vēsturi, teoriju un skanējumu. Bērna balss saites attīstās saprotot un klausoties citu balsu dziedātās dziesmas. Izcili dziedātāji nāk no tiem, kuri ir uzauguši klausoties izcilu balsu skaņās. Jo ilgāk bērns noturas klusēšanā – iekšā dziedāšanā, jo izcilāks dziedātājs viņš ir. Tie, kuri ir agri sākuši, paliek par redzamām un, iespējams, mācītām viduvējībām.

Auglīgai dzīvei nobriedusi personība savā balsī izdzied savu auglību, esošā kārtību, stiprumu un spēku. Neprecēto balsis nes apvienošanās (pārošanās) meklējumu alkas, aicinājumus un iedrošinājumu. Tādas balsis aicina uz ziedēšanu un atjaunošanos. Tās nes atjaunotni un dzīvības spēku, ja ir tīru dvēseļu radītas, bet kļūst par nāvējošu Sirēnu indes pilnajām balsīm, ja tajās dzied tumsai pievērsušās nezāles. Dzīves turpinājums un baudkāre ir divi nesavienojami spēki, kuri pāraug augļos vai tukšos vēja ziedos – neauglīgā strupceļā – Sirēnu balsu pievilinātu pret klintīm sadragātu kuģu vrakos.

Pirms atļaut kādam dziedāt savā klātbūtnē, ir jāzin viņa dzīves ceļš – viņa dvēseles stāvoklis, tīrība, morāle, uzskati, intereses un spējas. Tīras dvēseles Dziesma var glābt, pacelt un atveseļot, bet piesārņotas dvēseles balss noteikti saindēs, nogremdēs un samaitās.

Fiziski un dvēseliski nepilnvērtīgi un netīri Cilvēki nedrīkst tikt pielaisti dziedāšanai ne vienatnē esot, ne sabiedriskā vietā, ne ansamblī, ne korī.

Tādām pat savstarpējām ietekmēm ir pakļauti dziedātāji ansambļos, koros un koncertos no klausītāju puses. Dziedot Cilvēks atveras un stājas intensīvās apmaiņās ar apkārtesošo. Dziedāšana slimu un morāli netīru klausītāju vai dziedātāju klātbūtnē saindē tīras dvēseles, tāpēc tie, kuri izturas atbildīgi, nekad nedzied svešinieku, nelabvēļu, slimu un netīru Cilvēku klātbūtnē. Tāpat tīri Cilvēki klausās tikai tīru un saskanīgu Cilvēku mūziku un balsis.

 

Tīra dzīve ir šķirta (aparteīda) dzīve.

 

Katram sava Dziesma.

Svešai dziesmai savu ausi neatver.

Svešā namā balss neskan.

 

Katrai Dziesmai sava valoda.

Katrai Dziesmai savs laiks.

Katrai Dziesmai savi augļi.

 

Kā dziedāsi – tā dzīvosi.

 

Īstu pilnskanību balsis iegūst tad, kad dvēseles sāk nest augļus. Sievietes balss atveras, iegūst plašumu, augstumu un dziļumu – paceļas pāri laikam tad, kad viņa ir laidusi pasaulē bērnu. Vīra balss skan kā priežu koka nams tad, kad viņš ir guvis sapratni savā sievā un paveicis vīra cienīgus darbus. Dvēseles balss ceļas augstu reizē ar spārniem, kuri nes pretī Gara Gaismai. Tādas balsis vairo dzīves pilnību.

Kādā brīdī dvēsele savā augšupceļā sasniedz to robežu, aiz kuras ķermenis tālāk vairs nevar dvēselei sekot un viņu ceļi šķiras. Tagad miesa noveco, bet dvēsele sevī ietilpina Visumu. Miesa atgriežas pie zemes, bet dvēsele ceļas augšup. Starp abām plešas plaisa, kuras klātbūtni dzird balsī. Tagad tāda Cilvēka balss pasaulē ienes rudeni, vītumu un dzīvības aiziešanu.

Tādu Cilvēku balsis skan kā vēja nestas koku lapas rudenī. Pēc pusmūža Cilvēka balss vairo pasaulīgo lietu sabrukumu. Tad Cilvēkam, tāpat kā bērnībā, ir jāklusē un jāvēro. Vērošana ir spēcīgākā Gara darbība. Tāds Cilvēks vēro savas dzīves augļus un ie-uz-dzied tos savā Garā.

 

***

 

Dzīvība turas Dabiskajā Kārtībā. Tur, kur tā saglabājas, tur Dzīvība elpo. Dabiskā Kārtība nošķir svešo un apvieno saskanīgo, viendabīgo. Dabiskā Kārtība saved kopā saskanīgās stīgas, mūzikas instrumentu daļas, ansambļus, korus un orķestrus. Dabiskā Kārtība izpilda Dabas Likuma prasības.

Likums ir Diriģents.

Normu Sistēma ir Partitūra.

 

Tur, kur sanāk kopā Komponists, Diriģents, nošu raksts un izpildītāji, tur ir Mūzika. Tur, kur Skan, tur ir Dzīvība. Tāpēc turēšanās saskaņā ir turēšanās pie Dzīvības. Dabā katram ir ierādīta sava vieta un laiks viņa skanēšanai.

Katra likumīgā dabas būtne meklē un ievēro saskaņas principu. Nelikumīgās  būtnes – parazīti un plēsoņas ir normu sistēmas pārkāpumi, vērtību rašanās atkritumi, nevērtības un Cilvēka pretlikumīgo darbību (tumšās hierarhijas) rezultāti. Parazīti, plēsoņas un Cilvēka nelikumības – patvaļa, dzēš Dzīvības Mūziku, piesārņo partitūras, rada troksni, bojā mūzikas instrumentus un izklīdina korus.

Cilvēkam Dabas Mūzikā ierādīta Solista vieta. Koris un Orķestris uztur skaņdarba tehnisko skanējumu – ir Mūzikas ķermenis, bet Solists ieliek tajā smalkākās dvēseliskās pārdzīvojumu nianses. Solists iet tur, kur ķermenis – miesīgā daļa netiek.

Cilvēkam dota Gribas Brīvība. Visa Zemes dzīvē daba ir pakļauta Dabas Likuma diktātam. Neviena tās daļa nevar rīkoties pretēji Likuma prasībām vai nodoties tā interpretācijām. To var tikai Cilvēks. Neviens koks nevar mainīt savu dzīves vietu. Neviens zieds nevar mainīt ziedēšanas laiku. Neviens dzīvnieks nevar mainīt savu raksturu. Neviens nevar būt ātrāks, lēnāks, smalkāks vai klusāks, maigāks vai skarbāks, kā to radījusi Daba. Dabas radītās būtnes ir Dzīvības ķermenis. Cilvēks ir šī ķermeņa dvēsele. Cilvēks var mainīties. Cilvēks var izteikt to, ko nevar atskaņot ķermenis. Cilvēka balss ir smalkākais un pilnīgākais mūzikas instruments. Tas uzliek pienākumu.

Dabas muzikālā tēma ir Dzīvības Miers.

Dzīvība Elpo savā mierā. Tās ķermenis Dzīvo. Tas skan. Viss Dzied. Viss veido solista Dziesmas telpu. Viss gaida Solista Dziesmu, kurā Solists izteiks visu smalkākos centienus, slēptākās ilgas un sapņus. Viss gaida, kad Solists pavērs augstākas pasaules durvis un ievedīs Dzīvībā tās skaņas un saskaņas, kuras pati Dabas radītā Dzīvība nevar radīt un bez kuras tāpat nevar dzīvot – tai pietrūkst Cilvēka ienestās apgarotības.

Cilvēka Muzikālā tēma ir dzīves apgarotība.

Senatnē apgarotu tautu valodas bija skanīgas un runa dziedoši plūstoša, melodiska un poētiski pilnskanīga, daudznozīmīga Dainu Valoda. Visi tādi Cilvēki visu laiku sadziedājās. Ar to viņi atšķīrās no nelikumību darītāju vārdos skaldītās, negribīgi rūcošās, izgrūsti rejošās vai lielīgi skaļās runas. Cilvēka apgarotība skan dziedošajā balss plūdumā, melodiskumā, maigumā un modulāciju smalkumā – tajā, cik tāda balss papildinoši ievijas Dabas Dzīvības Mierā.

Tautām pagrimstot viņu runa zaudēja Dainu poētiskumu, romantisms izzuda, bet runas un domas kļuva pragmātiskas, Sadziedāšanās pārvērtās par diskusiju, polemiku, debatēm un vārdu kaujām runās. Slīdot vēl zemāk, tāda runa zaudē sakarību, kļūst haotiska, rupjībām piebārstīta, vienmuļa, neskaidra un nabadzīga muldoņa, līdz noslīkst slengā. Neapgarota runa ir melīga, maldinoša un postoša.

Runa atdalījās no muzikalitātes, kurā apgarotība saglabājās kā Dziesma. Tad nelikumību darītāji izveidoja savu melīgo dziedāšanu, kurā atdarināja dabisko patieso Dziesmu. No Dziesmas dziedāšana atšķiras ar to, ka dziedāšana ir speciāli jāuztur kā izteiksmes veids, ir jāmācās, ir jāveido kā izpildījums, tā priekšnesums. Dziedāšana izpildījumu nepasargā no melīguma un meliem. Dziedāšana pati sevī var nest postošus vārdus un skaņas.

Skaļa, spalga, uzstājīga dziedāšana liecina par dziedātāja tieksmi dominēt, pārskanēt citas dabas norises vai Cilvēkus, par viņu sāncensīgo dzīvi – tieksmi nobīdīt malā citus. Tāda dziedāšana ir saskaņu – dzīves pamatus ārdoša darbība – Dzīvības mērdēšana – viena no agresīvākajām melnās maģijas formām – skaņu pavadījums kaujai, kāds tika lietots kopā ar metāla pūšamajiem instrumentiem, gongiem, bungām, dūdām un to vienkāršojumiem – augstas tonalitātes metāla flautām.

Dziedāšana var būt arī melīgi salda – iemidzinoša, apburoša, valdzinoša (sasienoša), lipīga un apdullinoši reibinoša. Dziedāšana var ievest ekstāzē, transā vai novest dziļā depresijā. Dziedāšana ir senākais nelikumību darītāju piekoptās maģijas veids, kuru tagad tie modernā veidā dēvē par NLP.

 

 

***

 

Dziesma ir apgarotas dvēseles izteiksme.

Dziesma ir Cilvēka smalkā ķermeņa akustiskā darbība.

Dziesma ir Īsta, Patiesību nesoša, apskaidrojoša, izsmalcinoša, pacilājoša, apgarojoša, maigumu un cēlsirdību rosinoša.

Cilvēkam ir divas balsis.

Viena ir fiziskā ķermeņa balss, kura nes vitalitāti, zemes fiziskās vibrācijas, alkas, netikumus, ķermeņa veselības stāvokļa tēlus un pārdzīvojumus. Tā ir fiziskās un smalkās matērijas balss sajaukums tādā proporcijā, kāda tā tobrīd ir dvēseles un fiziskā ķermeņa attiecībās. Tā ir neattīrīta dzīvnieciskās pasaules balss, kurā skan Cilvēka fiziskā un astrālā ķermeņa dzīvnieciskā daba. Tai var iemācīt dziedāšanu.

Otra ir attīrītas Cilvēka dvēseles apgarotā balss, kurā skan Dziesma tad, kad Cilvēka smalkais ķermenis ir atbrīvots no dzīvnieciskās dabas, iekāres un materiālo interešu vibrācijām. Tādu skaņu veido koncentrēta Cilvēka ēteriskais ķermenis iedarbībā uz telpā esošā gaisa ēterisko daļu. Tāda balss ir bezrobežīga tieši tik, cik pats dziedātājs to grib, neprasa fizisku ietekmi skaņas radīšanai, skan vienmērīgi visur vai kādās speciāli izvēlētās telpas daļās pēc paša Dziedošā Cilvēka gribas. Tāda balss skan bezmiesīgi un vienlaicīgi ir visur. Tā it kā nāk no debesīm un tai nav nosakāms izcelsmes avots, no kura tā nāk. Pats dziedātājs muti var arī neatvērt, vairāk kā tas nepieciešams viņa paša dzirdei vajadzīgo skaņu radīšanai.

Tādas balss atvēršanai nav vajadzīgi vokāli treniņi. Tādas balss atvēršanai vajadzīga ieklausīšanās sava Gara balsī, gribas un koncentrēšanās spēju attīstīšana, Garīgā Skolotāja klātbūtne un pievēršanās garīgajai dzīvei. Tāda balss Cilvēkam nāk līdz ar viņa dzīves, dvēseles un Ideālu tīrību tādā mērā, kādā viņš attālinās no dzīvnieciskās pasaules dabas un materiālās pasaules vides. Tādas balss Dziesmu Cilvēks saņem tad, kad savā tīrībā ir pieaudzis līdz Dziesmas pieņemšanai.

Tad atveras kāda otrās pakāpes čakra kakla aizmugurējā daļā. Tā pati čakra atbild par fiziskās balss melodiskumu, niansētību un iedarbību. Šo čakru stimulē jūtas un maigums attiecībās, apkārtesošā harmonija, telpas akustiskā pilnvērtība, Dziesmas vārdu garīgais saturiskums un magnētiskais siltums.

Sirdsdzīve atver Dziesmas vārtus. Varonība tos plaši vaļā tur.

Smalkais Debesu spēks caur tādu Dziesmu nāk.

Šos vārtus sargā sieviešu garie mati.

Šos Dziesmas vārtus aizver matu apgriešana (tāpēc vergiem, atņemot balsstiesības – iespēju vadīt savu dzīvi, apgrieza matus), skaļa fiziskā balss, asas garšvielas un it sevišķi ķiploki, uzbudinājums, koncentrēšanās trūkums (atslābināšanās) un alkohols. Cilvēka seksualitāte un fiziskās balss attīstīšana ir divi galvenie Dziesmas vārtu aizvērēji. Tāpat to ietekmē enerģijas tēriņi un disharmonija dvēselē un apkārtesošajā vidē, cilvēku skaudība, ļaunprātība un neticība dziedātāja spējām.

Dziesma ir Zieds, kurš atplaukst Draudzības, Uzticības un Cerību staros.

Dziesma ir Tikumības bērns.

Dziesma ir augstākā varonība zemes pasaulē.

 

 

***

 

Tev būs citam labu vēlēt – Gars vēl tikai labu – tad balss Īsti skan. Atkāpjoties no labvēlības, balss zaudē Īstumu un aizkrīt ciet. Griba ir Gara spēks, tāpēc sava Gara Gribu nesoša balss ir Īsta, pilna, dziļa, Cilvēka dvēseles spēkus modinoša – tā nāk no Sirdsdebesīm, nes Dzīvību, Mīlestību un Saderību. Daudz cietušu Cilvēku balsīs Dziesma skan.

Atsakoties no romantiskām jūtām, savas gribas vai padodoties svešai, balsi pragmatiski ekspluatējošai, balss zaudē Īstumu un aizkrīt ciet. Maģiski vai maģiskās darbībās sakropļotas, Gribu zaudējušas, kaislību vai dzīves kārtību neievērošanā nomocītas balsis sāk atdarināt Īsto skanējumu ar miesīgās dziedāšanas tehniku (arī belkanto) apgūšanu un paņēmienu pielietošanu. Miesīgā dziedāšana ir pragmatisma uzvara pār romantiku, bet pat šeit ir zināma romantisma svētīgā klātbūtne. Miesīgajā dziedāšanā pietiek ar dienas režīma, diētas, elpošanas un ķermeņa disciplinēšanas iemaņu apgūšanu. Miesīgo dziedāšanu apgūst iemācot fizisko ķermeni strādāt akustisko efektu radīšanai. Miesīgā dziedāšana ir Dziesmas antipods un pretinieks.

 

Dziesma nāk no Sirds.

Dziedāšana no miesas treniņa.

Dziesma nāk no Klusuma.

Dziedāšana nāk no skaņas taisīšanas.

Dziesmā Zied.

Dziedāšanā izrāda savu varēšanu.

 

Dziesma ir klusais Dvēseles Zieds.

Pilna Dvēsele Zied

Kausā Dziesma skan.

 

Ieklausies Dziesmā.

 

 

***

 

Cilvēkam ir dota – ir pieejama Gribas brīvība.

Cilvēks ir Dabas kora Solists.

Cilvēks Dabas Mūzikā iedzied to, ko var tikai viņš – ar Gribas brīvību apveltīta būtne – Jūtu Apgarotību. Tikai brīva būtne var just un savas Jūtas izteikt Dziesmā. Jūtas ir tur, kur ir brīvība. Piespiedu attiecībās Jūtas nepastāv. Piespiedu attiecības izsauc Jūtu pretmetus. Tikai Jūtas Cilvēka dzīvē ienes visu labo, attīrošo un apgarojošo. Tikai Jūtas ļauj redzēt prāta maldus. Tikai Jūtās skan Dziesma. Tikai Jūtas Cilvēkam dod dzirdēt īsto brīdi un veidu, kurā piebalsot korim tā skanējumā, ievijot Dziesmu un tā piešķirot jēgu Kora esamībai.

Gribas brīvība Cilvēku noliek Solista vietā un rada pienākumu piešķirt jēgu kora esamībai. Cilvēkam nav tādas izvēles atteikties no Dvēseles Dziesmas balss un nolaisties līdz miesīgās balss dziedāšanai. Ar to pašu Cilvēks atsakās no savas brīvības, Jūtām un atkrīt dzīvnieku pasaulē, bet Koris zaudē savu muzikālo vainagojumu. Tad velti skan Dabas Mūzika. Tad velti Dzīvība apmīļojusi šo planētu un velti no Zemes sāļiem un Saules gaismas ir tapinātas brīnum daudzveidīgās dzīvās būtnes, kuras katra ir kāda Skaņa Mūzikā. Tad velti Dievi radījuši Cilvēku un pieveduši viņu Gribas brīvībai. Ja neskan Cilvēka Dvēseles balss, tad tas ir spļāviens Dievu acīs.

Tāds Cilvēks, kurš atsakās no Dvēseles balss, ir parazīts šīs planētas Dzīvības miesās. Tāds Cilvēks ir lieks un kaitīgs šai pasaulei – Cilvēku planētai. Tādu Cilvēku kā rūgtu asaru Zeme noslauka no sava vaiga.

Tad vienmēr vēl paliek pietiekami daudz Cilvēku, kuru Dvēselēs skan Dziesma. Tad arvien vēl ir pietiekami daudz tādu, kuri dzird Lielo Mūziku. Tad arvien vēl daudzi tiecas būt brīvi un just kā skan labais, apgarojot šīs pasaules Dzīvību. Tad atkal Cilvēki tiecas atgūt Dvēseles balsi un zaudēto atmiņu līdz ar Vārdiem, kuri savieno abus Dzīves Upes krastus. Tad nāk Solisti un atsāk Dziesmu, kura Debesis un Zemi vieno.

Tad Debesis un Zeme ir Mūzikā Vienota Valstība.

 

                            Uz Mājām ejot

                            es klusu dziesmu dziedu.

                            Mājup ejot   nav vajadzīgas gaviles.

 

                            Mājup ejot   ap mani klusums stāv

                            kā senču meža siena,

                            kad Debesis tepat vien priežu galotnēs

                            un pielijušās eglēs skan.

 

                            Nav vajadzīgas gaviles,

                            kad lietum līstot, rudens atvēl mājupceļu.

                            Nav vajadzīgas gaviles,

                            kad lietum līstot, Debesis pret Zemi nāk.

 

                            Es mājup ejot klusu dziesmu dziedu,

                            jo stāv ap mani senču siena

                            un Debesis pret Zemi nāk,

                            kad klusai dziesmai skanot,

                            Tēva sētā

                            uz īsu brīdi ienāk izslāpušais dēls.

 

 

 

                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa