Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ


Meit, pastāsti savam dēlam …

 

            Pasaule eksistē, pateicoties sakārtotībai, kas ir haosa pretmets. Haoss nav dažādu lietu patvaļīga blakus pastāvēšana, bet šo lietu neeksistence, jebkuras formas neeksistence vispār, jo jebkura lieta ir forma un sakārtotības izpausme. Savukārt patvaļīga dažādu uzvedības formu, lietu savienošana ir haosa pazīme.

            Haosam pastiprinoties, pasaules lietu formas vienkāršojas tikmēr, līdz izzūd pilnīgi. Kļūst nevis vienkāršāk dzīvot, bet izzūd daudzas dzīves iespējas, kuras nevar realizēt šīs dzīves brutalitātes dēļ. Alās dzīvojot, nav iespējama komfortabla dzīve, kurā ir audioieraksti, literatūra, zinātniskie pētījumi - tas ir, vienkāršotā vidē nav iespējama Cilvēka augstāko principu vispusīga darbība.

            Sakārtotība ir sakārtotība tikai tad, ja tā atbilst tādai sakārtotībai, kādā atrodas Dabas Likumu sistēma, kuras izpausme ir mūsu pasaule - viss redzamais un neredzamais Kosmoss. Ja mūsu veidotās sakārtotības modelis nav pretrunā ar Kosmiskajiem Likumiem, tad tas kļūst par vēl vienu sakārtotības formu un tam ir vienlīdzīgas iespējas attīstīties līdz ar citām formām.

            Cilvēks arī ir šāda sakārtotības forma, kura eksistē tik ilgi, cik vien atrodas atbilstībā Kosmisko Likumu sakārtotībai. Tas ir Makrokosmosa atspoguļojums Mikrokosmosā un ir iespējams tikai tik ilgi, cik to pieļauj Mikrokosmosa atbilstība atspoguļošanās likumiem, kurus diktē Makrokosmoss. No šejienes izriet tas, ka visas formas, vienalga, vai tās būtu dzīvas būtnes, ģimenes, valstis, priekšmeti vai idejas - sabrūk tad, kad tajos iekļūst un izpaužas haosa princips.

            Visas dzīvības pamatā ir sakārtotība un kustība. Sakārtotība kā statiskuma un saglabāšanās principa nesēja un kustība kā mainības principa izpausme. Šīs trīsvienības kulminācija ir dzīvība kā šo abu iepriekšējo līdzsvara - sintēzes izpausme.

            Līdzsvars ir pati dzīvības izpausmes forma un, zūdot līdzsvaram, dzīvība aiziet no formas. Progress - attīstība harmonijas un smalkuma virzienā - ir līdzsvars starp neeksistenci un eksistenci ideālajā lietu stāvoklī, ko daudzi sauc arī par Dievu.

Dzīvība izpaužas tikai savu daļu sintēzē, tādēļ vienmēr ietver sevī kustību, mainību. Tur, kur ir sastingums, tur nav dzīvības.

Mums māca to, ka viena no galvenajām dzīvības pazīmēm ir vielmaiņas procesi. Šī parādība ir kustības principa izpausme materiālo lietu pasaulē un tās cēloņi ir enerģiju apmaiņas procesi Visumā, biosfērā, arī starp cilvēkiem dažādās dzīves situācijās.

            No sakārtotības un haosa eksistences izriet, ka mūsu pasaulē pastāv ekvivalentas un neekvivalentas enerģētiskās apmaiņas. Ekvivalentās apmaiņas cilvēku vidē notiek starp tiem cilvēkiem, kuri dzīvo saskaņā ar Dabas Likumiem un atrodas sev vispiemērotākajā dzīves vietā. Tad maiņa ir savstarpēja prieka un savas jaunrades procesa galarezultāts. Tad maiņā atdodamais ir lepnuma objekts un savu spēju demonstrējums, un palīdzība kādas dzīves problēmas risināšanā. Saņemtais ir līdzvērtīgs atdotajam, jo ir kāda labprātīgi atdots tai mūsu dzīves jomai, kurā mēs izjūtam trūkumu.

            Ekvivalentajās apmaiņās tiek ievērots līdzsvara princips, intensificējas enerģiju apmaiņa un sabiedrības dzīves līmenis ceļas atbilstoši vides un sabiedrības koeksistences iespējām, kā arī sabiedrības prasmei izmantot savus iekšējos enerģētiskos resursus. Palielinās formu daudzveidība un to informatīvā un enerģētiskā ietilpība. Varam teikt, ka palielinās Dzīvības Daudzums uz Zemes.

            Neekvivalentās apmaiņas rodas tur, kur šo apmaiņu norisē zūd līdzsvara princips. Tur, kur tiek pārkāpts dzīvības pamatlikums. Visām neekvivalentajām apmaiņām raksturīgs peļņas princips. Tur, kur tiek domāts par to, kā mazāk dot un vairāk saņemt, izpaužas peļņas princips. Jebkura firma, banka, zemnieku saimniecība, kura gada bilancē sev atrod peļņu, ir šīs peļņas lielumā grāvusi līdzsvaru, mazinājusi Dzīvības daudzumu uz Zemes.

            Bieži vien šādas bilances nav veidojamas vienam gadam, ir objektīvas tikai tad, ja saimniecisko dzīvi apskata vairāku jomu mijiedarbībā, darbības mērķu kopīgajā virzībā un ilgākā laika periodā.

            Tāpat ir jāprot atšķirt enerģijas uzkrāšanu no peļņas. Uzkrāšana notiek atbilstoši tam nesavtīgajam mērķim, kura ietvaros nauda tiek atdota sabiedrībai kādā citā, tai nepieciešamā formā, dodot tai jaunas sadarbības iespējas.

            Peļņā vienmēr atdotais enerģijas daudzums kalpo tikai par atpakaļ saņemamās enerģijas plūsmas ierosinātāju. Šādas darbības mērķi vienmēr ir savtīgi - sagrābt sev maksimāli daudz enerģijas. Tā kā sabiedrībai pieejamās enerģijas daudzums ir atkarīgs no sakārtotības pakāpes sabiedrībā, tad tas ir galīgs tai sabiedrībai un veidojies tad, kad tajā valdīja ekvivalentās apmaiņas. Šo, jau esošo enerģiju daudzumu, graujot līdzsvara principu, sev sagrābt cenšas dažādas pašlaik valstu likumdošanā par likumīgām atzītas struktūras. Gribētāju skaitam un tehniskajām iespējām pārsniedzot pieejamos enerģijas resursus, sākas konkurence.

            Konkurence ir pazīme par Dabas Likumu pārkāpumu un vampīrisma izpausme, jo savstarpēja cīņa kāda enerģijas kanāla dēļ ir vampīriem piemītošas iekšējas kroplības izpausme. Normālos apstākļos, kuros nav traucēta Dabas Likumu darbība, Dabā konkurences cīņa nepastāv, tieši otrādi - dzīvie organismi dzīvo, tikai pateicoties savai spējai sadarboties, un ja cilvēki tajā saskata konkurenci, tad tikai tādēļ, ka, neredzot un neizprotot šīs dzīvības sadarbības izpausmes, pārnes uz apkārtni savu kroplo dzīves izpratni.

            Kā tad radušās šādas kroplas cīņas un konkurences sabiedrības vai, atklāti runājot - vampīrisku kautiņu pilna pasaule? Neidealizējot pagātnes sabiedrības un to veidotās valstis, tomēr jāatzīst, ka to darbība bija lielākā saskaņā ar Dabas Likumiem, nekā tas vērojams mūsdienu sabiedrībās. Valstu pūles bija vērstas uz šīs saskaņas apgūšanu un ja tās likumsakarīgi beidza savu eksistenci, tad tieši tādēļ, ka savu nepilnību dēļ tās nespēja neitralizēt haosa principu iespiešanos un izplatību savās kultūrās.

            Pagātnes sabiedrības bija organizētas pēc principiem, kuri savā būtībā bija demokrātiski, jo tauta kopumā realizēja Dieva iedibināto kārtību kā savas kopējās varas izpausmi, bet pēc formas bija autoritāri, jo Cilvēku valstīs iedibinātā kārtība bija tieša Dabas Likumu izpausme un Pasaules Garīgās Hierarhijas turpinājums. Šajās valstīs katrs sabiedrības loceklis ieņēma savām spējām atbilstošu vietu un dažādie slāņi tajā pildīja konkrētus uzdevumus visas sabiedrības ilgtspējības labā. Nevienam zemniekam neienāca prātā ar balsojumu noteikt, vai viņa priekšā esošais ēzelis nebūtu uzskatāms par zirgu, kā arī lejamā lielgabala stobru biezumu vai ministru kabineta sastāvu.

            Šo sabiedrību garīgie atkritumi veidoja savdabīgu radījumu slāni, kurus pārējā sabiedrība par pilnvērtīgiem nekad neuzskatīja tādēļ, ka to dzīves un iztikas pamatā nebija radošas darbības. Tie bija zagļi, prostitūtas, muitnieki un naudas mijēji. Šie cilvēki dzīvoja sabiedrības vērtību ²0² līmenī un visiem bija skaidrs, ka zemāk nav kur krist, jo vēl zemāk nāk apgrieztā - destruktīvā vērtību sistēma, kurā vērtība ir smirdoņa un troksnis, un popularitāti iegūst ar Gulbenes slepkavnieka paņēmieniem.

            Zagļi vienmēr ir centušies attīstīt paņēmienus, ar kādiem piekļūt ģimenēs un sabiedrībā uzkrātajām vērtībām. Savu augstāko izpausmi zagšana mūsdienās rod dažāda ranga biznesmeņu izskatā un izslavētā Rīgas komercskola pēc savas iekšējās būtības ir legāla zagļu kadru kalve, jo māca, kā efektīvāk piekļūt ²patērētāja² naudas maciņam.

            Prostitūtas, vairojot netikumību kā sev nepieciešamo peļņas avotu, izsmalcinātāko mūsdienu formu gūst modeļu biznesā un dažādu nosaukumu skaistuma konkursos.

            Muitnieki vienmēr pārstāvēja korumpēto ierēdniecību, kura zēla nekontrolētajās valstu pierobežās, bet pašlaik jau arī centros ir maz to, kuri par godu uzskata būt godīgam.

            No naudas mijējiem izveidojās mūsdienu banku sistēma.

            Vai šīs metamorfozes liecina par šo negatīvo parādību vērtīgumu? Nebūt nē - tās liecina par tiem haosa izplatības mērogiem un Dzīvības Daudzuma samazināšanos uz mūsu planētas, kādos dzīvojam šodien. Tie liecina par civilizācijas un kultūras pagrimumu.

            Šo pagrimumu veicināja objektīvi apstākļi:

            1. Dabisko - tautām piemēroto reliģiju izskaušana;

            2. Inkvizīciju sārtos sadegušie Eiropas gaišāko prātu miljoni;

            3. Ar uguni, zobenu un indi izplatot savu ideoloģiju, baznīca vienlaicīgi provocēja nemitīgus galma apvērsumus, cīņas starp klaniem, konfesijām un valstīm, atraisot zemākos instinktus tur, kur tie jau tāpat tiecās izlauzties brīvībā. Tā demoralizētā  Eiropa tika ierauta nepārtrauktā iekšējo karu procesā, kurā no vienas puses tika noplicinātas tautas un zemes auglīgākā daļa, no otras - lielāku nozīmi ieguva ātrā nauda, kādu varēja piegādāt zagļi un naudas mijēji, kā arī pagrimstošie tirgoņi.

            Tādā veidā ²tradicionālā² baznīca Eiropā atraisīja rokas netikumībai un padarīja to par vērtību, jo panāca, ka tās elks - nauda - kļuva par visas sabiedrības elku. Baznīca Eiropā neko jaunu nav izgudrojusi, tikai sekojusi lietu dabiskajai gaitai - destruktīvajai strāvai, kurā nonāk katrs, kurš seko savu zemāko instinktu aicinājumam - baudas, slavas un varas kārei, par kuras sasniegšanas līdzekli šoreiz kalpoja nauda.

            Tieši tādu pat ceļu nogājuši visi sen izzudušo tautu pagrimušie vadoņi un baznīcas, kādu mūsdienās iet savu krīzi vērojošā patērētājsabiedrība un tās vadoņi.

            Cilvēks - ja tā iekšējā sakārtotība atbilst Kosmiskajai, kļūst par Kosmisko Likumu nesēju Pasaulē. Šo Kosmisko Likumu Harmonijas izpausme Cilvēkā ir kultūra, kuru ap sevi izplata visi tādā pakāpē, kāda ir viņa paša atbilstība šai Harmonijai.

            Nav divu līdzvērtīgu dzīves veidu alternatīvas vai izpētes eksperimenta - dzīvot kultūrvidē vai haosa apstākļos. Ir tikai viena izvēles iespēja un katram tā ir personiska un neatgriezeniska - ievērojot kustības principu - atrasties evolūcijā, tātad, pieaugošā kultūrvides normu sistēmā, kuras veidotājs un realizētājs ir katrs pats un, tātad, dzīvot vai arī atbrīvoties no visām bremzēm un krist visatļautības haosā - ļauties iekšējai un ārējai destrukcijai pasaulē, kurā visu nosaka vampīriska konkurence un maniaka cirvis vai arī lēna nāve AIDS inficēto pulkā.

Kultūrvide un evolūcija tās normu sistēmā nav iespējamā un apspriežamā alternatīva, par kuru var rīkot referendumu vai tautas apspriedi ²demokrātiskā² un visiem vējiem atvērtā ²pilsoniskā² sabiedrībā.

            Kultūrvide ir vienīgais izdzīvošanas paņēmiens un Dzīves - Dzīvības attīstības veids uz šīs planētas, kura ir Dabas Likumu radīta un kuras eksistence ir atkarīga no šo likumu harmonijas stabilitātes un Cilvēka saprāta spēka, kad tas nonāk pretrunā ar šiem likumiem.

Nav pasaulē cita labā un ļaunā kā vien tas, kas ir Cilvēku Sirdīs un prātos.

Ja Tavā Sirdī mīt kas labs, tas var ienākt šajā pasaulē vien caur Taviem vārdiem un darbiem. Un ja Tu bezdarbīgi stāvēsi un skatīsies, tad labais, kas mīt Tevī, šajā pasaulē neradīsies.

Tāpat ļaunums nevar ienākt tur, kur Tu esi, ja nedod tam vietu savā prātā un darbā.

Ja Tu sapratīsi, ka Tavās rokās ir elles un paradīzes atslēgas, Tu taču turēsi ciet pirmo un atslēgsi otro?!

Debesu Valstība ir katra Cilvēka Sirdī un nav cita ceļa savstarpējai sapratnei, kā tikai tas, kas ved caur iejūtību un labu gribu.

Nav pasaulē cita labā un ļaunā, kā vien tas, kam mēs katrs ļaujam šajā pasaulē ienākt tajā brīdī, kad izpatīkam sev vai noliecam galvu tās atbildības priekšā, kādu uzliek apziņa par to, cik unikāla būtne Kosmosā ir Cilvēks.

 


Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa