Pasaka par ozolzīli jeb kas notiks Latvijā

„Asociācija Ģimene”

Darbojošās personas/ ministrijas, jomas:

Saknes:                           Ģimene

Saule:                              Izglītība

Stumbrs:                         Finanses 1.puse,

                                      Ekonomika 2.puse

Zari:                               Labklājība

Lapas:                             Veselība

Sārtā lapa:                      Kultūra

Kurmis:                           Zemkopība

Zāle:                               Reģioni

Bites:                             Satiksme

Putni:                             Ārlietas

Dobums:                        Iekšlietas

Dzenis:                           Tieslietas

Miza:                             Aizsardzība

Lietus, vējš, debess:        Vide

 

Koks:                              Valsts

Ozolzīle:                          Nācija, Bērni

eiz dzīvoja ozolzīle. Kāds to bija ielicis zemē, sakot – „tev ir kāds uzdevums.” „Kāds?” - jautāja Zīļuks. „Tu sapratīsi, kad pienāks laiks”, viņš teica un palaida to pasaulē.

Bet zemē bija tumšs. Tā gribēja redzēt gaismu, tāpēc stiepās stiepās, līdz tas izdevās – viņa bija izdzinusi pirmo asniņu. Viņai uzsmaidīja saule, viņa ieelpoja svaigo gaisu un sajutās laimīga. Viņa sajuta neredzētu spēku savās dzīslās un nosprieda – šeit es gribu palikt, te ir mana vieta – un sāka laist saknes. Viņa domāja, ka ir sapratusi savu uzdevumu, un aiz priekiem pieņēmās spēkā ar katru dienu. Saknes pletās arvien plašāk un dziļāk, mazais, vārais asniņš pārvērtās par īstu stumbru, bet kuplajos zaros ligzdas savija putni. Sulīgo lapu paēnā uz dzīvi iekārtojās kurmis, viņs irdināja zemi apkārt ozolam un jutās kā saimnieks. Visapkārt, nu jau resnajam stumbram, saauga lekna zāle, kas šiverīgajam kurmim bija īsti pa prātam. Viņš jutās atbildīgs par stumbru un veica savas ikdienas apgaitas apkārt ozolam. Nez no kurienes uzradās bites, kas čakli riņķoja ap koku, ziedos ieguva medu un dobumā bija ierīkojušas slēpni. Brīžiem lija lietus, brīžiem vējš spēlējās koka lapās, bet saule deva siltumu un gaismu.

Zīļuks bija tik apmierināts ar sevi, ka sāka pūsties, līdz stumbra vidū parādījās caurums, un tajā siltu mājvietu atrada tārpi. Kaut arī no nezkurienes parādījās putns ar raibu vēderu un asu knābi, kas dēvēja sevi par dzeni un tārpus ēda nost, Zīļuks saskuma. Viņš pēkšņi sajutās vecs un nederīgs. Viņam radās sajūta, ka kaut kas pietrūkst, un viņš sāka šaubīties, vai pareizi sapratis savu Uzdevumu.

Tad kādā bezmiega naktī viņš izdzirdēja klusu balsi:

„..redzi, sējējs izgāja sēt. Un viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes; un tā tūdaļ uzdīga, tāpēc, ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule uzlēca, tad tā savīta un nokalta, tāpēc, ka tai nebija saknes. Bet cita iekrita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca. Bet cita krita labā zemē un nesa augļus, cita simtkārtigus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird”*

Augļus? – Zīļuks padomāja. Viņš beidzot saprata savu jēgu un Uzdevumu – viņam bija vajadzīgi augļi! Viņš atkal juta savās dzīslās dzīvības spēku un drīz vien koka zaros, kā krāšņš vainags, rotājās daudz mazas un smaidīgas ozolzīles. Tas bija viņa turpinājums, miesa no viņa miesas. Par tām priecājās visi ozola iemītnieki, un garāmgājēji teica viņu bagātu esam.

Tā viņi dzīvoja laimīgi, līdz kādu dienu koks nolēma, ka var iztikt bez saknēm. Zīļuku paņēma, ielika burkā un nolika muzejā, bet saknes – nocirta.

Pirmās nokalta, sačervelējās un nobira lapas, vienīgi sārtā vēl spītīgi turējās kādu brīdi. Putni aizlidoja uz neatgriešanos, līdz paķerdami knābī pa ozolzīlei. Pēc tam sāka kalst zari, koks trūdēt no iekšpuses, bet dobums pletās arvien lielāks un lielāks. Dzenim saradās tik daudz darba ar tārpiem, ka tas neredzēja neko citu apkārt - bija tikai viņš un tārpi.

Zāle izkalta tiešajos saules staros, bitēm vairs nebija ziedu, un tās kļuva liekas, bet kurmis palika akls un aizgāja pagrīdē – uz citiem medību laukiem. Resnais, šķietami neievainojamais, stumbrs satrunēja, un, lielā dobuma dēļ, tā iekšienē, salūza divas daļās. Pat raupjā miza to nespēja saturēt kopā. Lietus joprojām turpināja līt, vējš pūst.. arī saule spīdēt, bet šim kokam tā vairs nespēja līdzēt. Tikai kāda balss, lēni pukstot, dziļi iekšā vēl čukstēja – kam ausis dzirdēt, lai dzird..

Zīļukam likās, ka tas ir kāds ļauns murgs. Viņš kā vilciņš sitās pa burku un bija nosvīdis aiz bailēm.. viņš nevarēja pamosties.

*Mateja 13:3-9.

Pasaka par Mīlestību

Bende klīda apkārt pa pasauli, nekur nerazdams miera. Nonācis bērzu birztalā, viņš atcerējās vārdus – “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa …”. Bendes roka lauza zaru pēc zara, bet sāpju pilnā sirds gaidīja, kad viņa sausās acis ļausies asarām. Taču bende nespēja raudāt. Viņš gāja tālāk, un no aplauzto zaru brūcēm lēni pilēja dzidras lāses. Kas lai zina, vai tā raudāja bērzi vai tās bija tikai pavasari vēstošās sulas koka dzīslās… Nāca nakts un kā melna, smaga nasta uzgūla bendes pleciem. Viņš bija nokāvis Mīlestību.

Gāja gadi. Bende klejoja no ciemata uz ciematu, no valsts uz valsti un visur sastapa drūmus, sevī nocietinājušos ļaudis. Viņam likās, ka arvien mazāk un mazāk redz bērnus. Reiz bende pajautāja kādai jaunai sievietei, kāpēc ciematā nedzird bērnu čalas un kāpēc ļaudis tik noraizējušies un nelaimīgi.

Sieviete izbrīnīta atbildēja: “Bērni? Tiem vēl nav laiks pienācis. Vispirms jārada apstākļi, jāizaudzina cilvēki līdz pilnībai, tikai tad varēs domāt par bērniem. Bet ļaudis nemaz nav nelaimīgi, viņi vienkārši nešķiež enerģiju tukšās sarunās un smieklos.”

Bende gāja tālāk. Nākamajā ciematā, uzrunājis kādu vecāku vīru, viņš saņēma līdzīgu atbildi: “Mums jāstrādā. Kad būs radīti īstie apstākļi, tad arī būs bērni. Bet tagad nav laika atpūtai un nekam nederīgam priekam.”

Neviens smaids nepavadīja sirmo bendi viņa ceļā, šķita, ka pat suņi rej skaļāk un dusmīgāk nekā senāk. Un dārzi… Jā, dārzos ziedēja puķes, augļu koki bija pilnos ziedos, arī bites čakli pildīja savas nešļavas. Viss it kā bija un tai pat laikā nebija kā agrāk. Kaut kā pietrūka. Tad bende saprata – dārzs neelpoja, gaisā nevirmoja neviena smarža, klusēja putni, un vējš, laiski šūpodamies sīkas cielaviņas astē, negribīgi līdz bendes ausīm atvējoja tikko dzirdamu bites spārniņu sanoņu. Arī tai kaut kā trūka. Viss bija kā nedzīvs, sastindzis noputējušās gaidās, kuras tā arī nekad nepārvērtīsies smaržīgās ilgās un bezvārdu sapņos.

Pagāja vasara, pienāca rudens. Koki pamazām zaudēja savu lapu rotu un tā, kā zūdošu atmiņu paklājs, sagūla zem bendes kājām.

Kādu nakti bende redzēja sapni. Sapni, jo tā nevarēja būt īstenība. Pie viņa bija atnākusi Mīlestība. Siltām rokām tā noglauda bendes baltos matus, pieskārās raupjajam vaigam un pasmaidīja. Bende satrūkās, tad pazina viņu un, kā vēl neticēdams, vāri uzsmaidīja tai pretim.

-         Vai tā tiešām esi tu? Es taču…

Mīlestība aši pārtrauca bendi, ar vieglu skūpstu aizslēgdama viņa lūpas.

-     Nesaki neko. Es visu redzu. Bet es nespēju palīdzēt – ne ļaudīm, ne zemei, ne puķēm, ne vējam…

-     Atgriezies! Pasaulei tevis pietrūkst kā putnam dziesmas, kā rozei smaržas! Kā bērnam mātes…

-         Es nevaru. Viņi vairs manis nepazīst, viņi ir aizmirsuši mani…

-   Atgriezies, es tevi neesmu aizmirsis! Un, lai arī es tevi nokāvu, tu neesi mirusi, jo manā sirdī tu dzīvo joprojām. Manā dvēselē mīt kāda daļa no tevis un tā ir nemirstīga!

Bende atvēra acis. Blakus neviena nebija. Bet viņam šķita, ka debesīs redz savādu gaismu un sirds ir tik pilna prieka, ka tas līst pāri malām. Mīlestība dzīvoja! Tā piepildīja viņa dvēseli arvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz bendes skropstās iemirdzējās asara. Pirmo reizi mūžā bende raudāja. Laimes asaras ritēja pār viņa vaigiem, iekrita sūnās un, iztvaikojot kā migla, dzestrajā rītā cēlās augšup.

Visus savus dzīvības spēkus bende atdeva Mīlestībai.

Nu viņš zināja.

Ar smaidu sejā bende iemiga. Līdz ar pirmajiem saules stariem pāri koku galotnēm pacēlās balts putns, un viņa spārnu vēdas atbalsojās kā čuksti  - es nāku… es esmu atgriezusies…

Kaut kur tālu pāri kailajiem laukiem slīdēja gaišs sievietes stāvs, viņas matos rotājās saules stari, un šķita, ka tur, kur zemi skārušas viņas kājas, puķes uzzied kā pavasarī.

Zeme ieelpoja. Kā gaviļu saucieni izlauzās visas aizturētās putnu dziesmas.

Es nāku...

Es esmu atgriezusies...

2007. gada 27. janvārī