Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

455.

No: Santa       Temats: sfēru un astrālā mūzika

?←      2012. gada 14. maijs 23:34:10

Jūs pieminat sfēru un astrālo mūziku. Cik ļoti tā atšķiras no labas klasikas vai tautas mūzikas? Vai ērģeles var derēt par analogu šīm mūzikām?


veltījums Himenai

 

Mūzika un skaņas.

 

Tagad, rudenī, kad pierimst dzīvības zaļums un zeme mierā laižas, var pacelt acis uz Zvaigznēm un ieklausīties Debesu telpā. Tagad sākas Sfēru Mūzikas laiks.

                           

                            Uz Mājām ejot

                            es klusu dziesmu dziedu.

                            Mājup ejot nav vajadzīgas gaviles.

 

                            Mājup ejot ap mani klusums stāv

                            kā senču meža siena,

                            kad Debesis tepat vien priežu galotnēs

                            un pielijušās eglēs skan.

 

                            Nav vajadzīgas gaviles,

                            kad lietum līstot rudens atvēl mājupceļu.

                            Nav vajadzīgas gaviles,

                            kad lietum līstot Debesis pret Zemi nāk.

 

                            Es mājup ejot klusu dziesmu dziedu,

                            jo stāv ap mani senču siena

                            un Debesis pret Zemi nāk,

                            kad klusai dziesmai skanot,

                            Tēva sētā

                            uz īsu brīdi ienāk izslāpušais dēls.

 

 

            Te mums ir jāielāgo, ka ir Skaņas, Mūzika un troksnis. Tāpat ir jāatceras, ka visam ir kopējs, vienots izcelsmes Avots. Viss, ko redzam, jūtam, sastopam (arī mēs paši) savu sākotni rod Debesīs un no turienes pakāpenisku pārveidojumu ceļā nonāk uz zemes. To mēs te redzam tādu, kāds tas mūsu uztveres lauka robežās ir zemes vidē.

            Tas, ko sauc par Sfēru Mūziku, nav mūzika mums pierastā izpratnē. Mūzikas jēdzienu uz to attiecina tādēļ, ka Mūzika ir Harmonijas plūsma skaņās, bet „Sfēru mūzika” ir Kosmisko procesu Evolucionārās plūsmas Harmonija. Šī plūsmas harmonija kopā ar kosmisko procesu ietekmi uz mūsu planētu nonāk tās atmosfērā. Ar jēdzienu „atmosfēra” mēs saprotam visu Zemes ķermeni ietverošo, tai piederošo kosmiskās telpas daļu. Visa Zemes zinātnei pazīstamā lauku un sfēru telpa kopā ar tās psīhisko, astrālo un mentālo izstarojumu un daudziem citiem laukiem kopā veido Zemes dvēselisko – Atmas sfēru. Atma nozīmē cilvēcisko – saprātīgo dvēseli. Anima ir dzīvnieciskā, instinktīvā un iekāres dvēsele.

            Kosmiskās ietekmes nonāk Zemes Atmā un no turienes Animā. Atma ir šauri personalizēta – Zemes šī brīža attīstības un dzīves stadijas, kā arī Zemes pasaules īpatnību noteikta kosmiskās telpas daļa, tāpēc tā var uztvert tikai tās kosmiskās ietekmes, kuras ar to var mijiedarboties – ir pietiekami radniecīgas Atmas dabai. Tāpēc no visa kosmisko procesu spektra Zeme uztver tikai šauru apgabalu savu iespēju robežās. Tās ietekmes, kuras uztver Atma, ir Lielās Kosmiskās Sfēru Mūzikas orķestra niecīga daļa – „pikolo flautas partija”, kuru tad mēs – Zemes iemītnieki saucam par Sfēru Mūziku.

            Atmas uztvertās ietekmes – vibrācijas, ritmi un viļņi cēlumos un kritumos satrauc, saviļņo Animu. Anima ir nesalīdzināmi rupjāka un vienkāršāka, blīvāka, inertāka – nesaprātīgāka par savu vecāko māsu – māti Atmu. Atma tiecas saprasties, sazināties un pilnveidoties kosmiskajās saskarsmēs – būt Kosmiskās Ģimenes loceklis, bet Anima kā zīdāms bērns pie mātes krūts tiecas baudīt no krūts plūstošo silto pienu, baudīt savu veselību un dzīvību. Anima meklē un tiecas pēc baudāmajiem iespaidiem un bēg – izrāda savu neapmierinātību, ja baudas nesējs izsīkst vai rodas tam pretējas parādības – ciešanas, sāpes un apjukums. Animas „muzikālā uztvere” līdzinās jaunpiedzimuša bērna vienkāršoti miegainajām reakcijām uz mātes piena, smaržas un balss skaņu klātbūtni. Viņu vairāk ietekmē mātes emocionālais, nekā prāta dzīves stāvoklis. Kamēr Atma dzīvo Mātes Saprāta dzīvi, bet Anima – zīdaiņa sajūtu un tieksmju dzīvi.

 

Kā sveces liesmiņa logā

kā flautas dvēsele pirkstgalos dreb

kā elpā spogulis raso

es esmu starp sirdspukstiem diviem

tīmeklīts cerības nests

pār milzu tukšumu baisu

es esmu tad

ja Tu esi

kā flautas dvēsele pirkstos

kā liesmiņa logā

kā spogulis elpai

Sirdspukstos

ja Tu esi

tas tīmeklīts smalkais

kas pāri tukšumam nes

ja esi

tad esmu es.

 

            Tas, kas no Atmas nonāk Animas apziņā, atsevišķiem jūtīgiem Cilvēkiem ir pieejams kā astrālā mūzika. Tad viņi dzird to, kā tobrīd jūtas „zīdainītis – mazā Animiņa”. Animas dzīve uztur visus procesus, kuri notiek uz mūsu planētas. Zemes auglība, vētras, cikloni, okeānu straumes, vulkānu izvirdumi, zemestrīces, tuksneši un virpuļviesuļi, negaisi, plūdi un sausuma periodi ir Animas dzīves izraisītas Zemes organisma fizioloģiskās norises. Fizioloģija, kā zināms, reaģē kā uz ārējiem, tā arī iekšējiem kairinātājiem. Tāpēc Cilvēks lielā mērā ir atbildīgs par tām dabas parādībām, kuras regulē Cilvēka aktivitāti uz Zemes. Tie Cilvēki, kuri uztver tagad mocītās dabas ciešanas, sajūt Animas sāpes, kuras rada Cilvēka „ekonomiskās attīstības un modernizācijas” radītā disharmonija – troksnis Animas astrālajā mūzikā.

            Anima dod nelielu savas dvēseles daļu Cilvēku „kolektīvajām dvēselēm” – saskaņu kopumiem – tautu dvēselēm. „Tautu dvēseles” kā daļējas parādības ir šauri ierobežotas uztveres iespējās. Tīras tautu dvēseles ir monotoniskas, attiecībā pret Animu. Monotoniskās tautu dvēseles, būdamas Animas daļiņas, uztver sev pieejamās Animas astrālās mūzikas daļas. Tautu „kolektīvās” dvēseles personalizējas sīkākās molekuliņās Cilvēcisko personību Psīhēs, kas ir pavisam mazmazītiņas sīkbūtnītes Animas Okeāna bangojošajās masās un straumēs. Psīhes – Okeāna planktona kripucīši neskaidri jūt apkārt esošo lielo radību – zivju, medūzu, vaļu, roņu un putnu rosīšanos – viņu radītos ūdeņu savirpuļojumus un sevī tos transformē par savu tautas mūziku.

            Atsevišķi planktoniņi spēj pacelties tuvāk ūdens virskārtai un sajust Saules Gaismu tādu, kāda tā pie viņiem nonāk caur Atmu. Tad viņi sajūt Atmas uztvertās Saules Gaismas vibrācijas tādas, kādas tās izplatās Atmā. Šie Cilvēki komponē esošās skaņu kārtības vai rada jaunus savienojumus, atbilstoši tiem Gaismas viļņiem, kādi sasniedz viņu apziņu. Tie ir augstāki Muzikāli vispārinājumi, un visādā ziņā spektrāli bagātāki par vienkāršo tautas mūziku. Tādi ir bijuši visos laikos un visās šo līmeni sasniegušajās tautās.

 

Pūķu un Tīģeru kaujas

Lāču bērni

un Saules pilnas saujas

Uguns un vakara dziesmas

dejas un tāli lauki

ubaga tarba un stabules balss

koklētājs miglā vai tāls zvans

Zvaigzne vai Tava Sirds.

 

 

            Dzirdīga Auss astrālajā mūzikā saklausa to, kā tobrīd, tajā dienā un stundā, gadalaikā, tajā vietā skan Anima. Tās var būt priekpilnas zvanu un zvaniņu vai ērģeļu skaņas, stabulīte, kokle vai Cilvēka balss. Tās var būt arfu ansambļu, orķestru skaņas, solistu, sievu un vīru koru dziesmas. Tās ir himnas un simfonijas vai improvizētas miniatūras.

            Tā var būt tautas melodija, liela vai maza dziedātāja balstiņa. Tā var būt prieka, šūpuļdziesma vai varonības maršs. Tā var būt maiga, glāstoša vai trauksmaini modinoša, vedoša un saucoša, kareivīga vai nomierinoša.

            Tā var būt intīmi vedinoša, trauksmainas iekāres pilna vai tieši otrādi – omulīgi, nostalģiski vientulīga un skumji spārnos ceļoša. Ir tā, ka dziesmās var dzirdēt to, ka tur ir vārdi, bet paši vārdi nav dzirdami (kā tāla dziesma, kad vārdi „izsmērējas”). Animai nav vārdu. Anima runā caur sajūtām – emocijām, rosinājumiem vai piedalīšanos. Vārdi katram ir jāatrod pašam – savi. Animas balsīs un mūzikā klausoties, ir tapusi liela manas dzejas daļa.

 

Iedziedas

iestiepjas stīga

iekustas klajums viss

viļņi iemēra soli

laiks

tuvu

krīt Zvaigzne

zāle Debesīs pošas

bura plešas

kā balta papīra lapa

kā silta flauta

gaida

 

            Mūzika nolaižas pār katru – mūzika apņem katru un katra sīkākā dvēselīte var skanēt tajā savā tīrībā un apjomā. Skanošās dvēselītes attīra skanējumu un apvienojas kopskaņās – duetos, ansambļos, koros, orķestros un dziesmu svētku kopkoros. Dvēselīšu apvienojums nes visu diapazonu un spektru paplašinājumu – ļauj apgūt vienam neapgūstamās Animas viļņojumu daļas. Tā ir bijis vienmēr. Visās kultūrās to uzplaukuma brīžos ir bijuši komponisti, skaņraži, izcili izpildītāji, ansambļi, orķestri, kori un kopkori.

Kultūrai sabrūkot, kopkori pārvēršas par jūsmojošo skatītāju pūļiem un „izpildītājiem – kā es gribu, tā daru”. Mūsdienās tautas mūzikas atliekas sauc par „etnogrāfisko izpildījuma manieri, kuru kopj folkloras kopas”, bet kādreizējās Garīgās Mūzikas tradīcijās ieturētās himnas izvirtušas par klasisko mūziku un tās atskaņošanas manieri. Tā ir nolaidusies līdz miesīgajai dziedāšanai – belkanto.

 

***

 

            Vasara bija Animas astrālās mūzikas laiks. Astrālā mūzika ierosina dvēseles pārdzīvojumus un emocionālos stāvokļus, kurus tam spējīgie cenšas izteikt, ietērpt kustībās, balss un mūzikas instrumentu radītās skaņās. Mūsu pasaulē Mūzikas pamatā ir skaņas – tas, no kā, mijoties ar to iztrūkumiem, veidojas mūzika.

           

            Mūzika ir harmoniju nesoši skaņu iestarpinājumi Klusumā.

           

            Klusums ir absolūtā Mūzika.

 

Klusums ir Pilnība.

           

            Dzirdamā Mūzika ir sīka Pilnības daļa.

 

Jebkuri skaņu iestarpinājumi Klusumu konkretizē un ierobežo kādā noteiktā Idejā.

 

            Skaņas pamatā ir Vibrācija. Lielais Klusums izelpoja Vibrāciju (Vārdu, Logosu). Vibrācija nesa Visa esamības un Visa esamības veidola Ideju. Tā bija Vibrācija par Visa esamību. Šī vibrācija sevī saturēja visas iespējamās vibrācijas – idejas par esamību radīšanu. Tas bija Lielais Akords.

            Lielais akords izskanēja Varavīksnē – radošajos vibrāciju kopumos – Eņģeļu Kopkoros. Kopkoru Eņģeļu balsis meklēja savu koru un visu citu koru balsu saskaņas un sadarbības tajās.

            Ideju – Vibrāciju – Balsu saskaņas veidoja jaunas skaņas, skaņu saskaņas, disonanses, pretskaņas (klusumus) un virsskaņas vai pastiprinājumus. Tapa tas, kas ir ap mums un esam mēs paši debesīs.

            „Tīrās Skaņas” radīja skaņu izplatības vidi. Vārds radīja Mēli un Ausi, kurai dzirdēt Mēles izrunāto vārdu – tajā esošo Ideju. Bez Idejas nav Vārda – Mēles – Skaņas un Auss. Tie, kuri noliedz Ideju, zaudē Vārdu, Mēli un Ausi (dzirdes un runas traucējumi, kurlmēmums dažādās pakāpēs, muzikalitātes trūkuma – vājprāta un psihisko, intelektuālo slimību formas, neauglība.)

            Skaņu izplatības vide „tīro skaņu” izkropļo, piesārņo un slāpē – absorbē. Vidē tīrā skaņa noslāpst. Tīra, zibens radīta skaidra skaņa atstarojoties, pārvarot vides pretestību un saplūstot atstarojumiem, pārvēršas pērkona burkšķī – dunoņā, dūkoņā vai tālā nopūtā. „Tīrās – debesu skaņas” mūsu pasaulē pārvēršas „netīrās skaņās”. „Netīrās skaņas” ir dabiskās skaņas, kādas tās rodas nepilnīgā pasaulē.

Nepilnīga pasaule ir neattīrītu skaņu pasaule. Tā ir neattīrītu Ideju, Vārdu, Mēļu un Ausu pasaule. Skaņu netīrību rada šīs pasaules (planētas) nepilnība. Skaņu attīrīšana ir Ideju, Vārdu, Mēļu un Ausu attīrīšana. Ideju, Vārdu, Mēļu un Ausu attīrīšana ir šīs pasaules – mūsu planētas attīrīšana – nepilnību mazināšana – Zemes pilnveidošana Cilvēkam pieejamā veidā. Reizē tā ir arī Zemes Cilvēka tuvināšana viņa Debesu Cilvēka daļai.

 

                            Skan sevišķa dziesma

                            kad ierinda stājas,

                            kad izplešas spārni

                            un gulbji mājup laižas.

 

                            Tad saskaras vairogi,

                            sasaucas šķēpi

                            un karogi runā ar Vēju.

 

                            Tad atmostas Sirdis,

                            atklājas Vīri

                            un atmiņās pārstaigā Mājas.

 

                            Tad paceļas galvas,

                            piestājas soļi

                            un atmiņās iesmeldzas Sirds,

                            kad mājup pret Sauli

                            Gulbji ierindā laižas.

 

 

            Patiesībā Mūziku veido tikai tīras skaņas. Dabā skaņa ir piesārņotā – neattīrītā veidā. Tīrā skaņa tur ir apaugusi – apķepusi ar neprecizitātēm un skaņu radošo avotu nepilnībām, piemaisījumiem un defektiem. Skaņas attīra veidojot un attīstot mūzikas instrumentus, atskaņošanas akustisko vidi, mūzikas instrumentu materiālus, izkopjot Cilvēka balss maigumu un niansētību, kā arī klausītāju muzikālo dzirdi un muzikalitāti.

            Lietojot neattīrītu, nekvalitatīvu skaņu, skaņu vidi un neizkoptu balsi vai dzirdi, tiek bremzēta mūsu planētas attīstība vai radīts troksnis – visu dzīvo graujoša anti-ideja – pretskaņa. Te daudz posta nodara „kā es gribu, tā daru” un „citādie”, „alternatīvie”, „nepieradinātie”, „modernie”, u.c. „meklējošie” mūziķi. Tāda pat posta nelaime tagad ir „folkloras ansambļi” ar savu „dabiskā skanējuma uzturēšanas” kultu un neattīrītu spalgu skaņu (troksni) radošajām balsīm un tīši lietotajiem „dabisko skaņu” radošajiem grabekļiem, klabekļiem, būkšķekļiem, šņācekļiem, džinkstekļiem, žvadzekļiem un pļerkstekļiem.

Tik pat postoša ir ausi bojājoša nekvalitatīvas „mūzikas” atskaņošanas tehnikas un skaņu kropļojošu tehnoloģiju izmantošana mājas apstākļos, dzīvojamo, darba un sabiedrisko telpu sliktā akustiskā vide un muzikalitāti graujošu „skaņdarbu” masveidīgā izplatība, atskaņošana radio un TV. Tas viss kopumā grauj mūsu pašu un visas pasaules – planētas esamību. Tas nogalina mūs un iznīcina vidi – visu planētu.

            Ir stingri jānodala divas nesavienojamas parādības – skaņa un troksnis.

Skaņa nes Ideju (katrā skaņā ir tās Ideja) un veido Mūziku.

Troksnis iznīcina Idejas un Mūziku.

            Mūsdienās par skaņu sauc akustiskās ietekmes, kuras viļņu veidā pārnes kāda rupji materiālā vide – gaiss, ūdens, koks, betons, dzelzs u.c. materiāli vai substances, un kuras caur mūsu auss jutības diapazonu mūsu smadzeņu dzirdes centrā rada dzirdes vai, lielākas jaudas gadījumā, visa ķermeņa satricinājuma sajūtu. Svārstība frekvenču diapazonā Cilvēkam dzirdes sajūtas rada šaura akustiskā spektra daļa no 20-20 000 herciem (1 hercs ir 1 svārstība sekundē). Tā ir dzirdes norma, bet ir Cilvēki ar daudz plašāku dzirdes diapazonu. Tāda pat josla ir auss jutībā – cik vājas vai spēcīgas ietekmes tā var uztvert un transformēt dzirdes sajūtās. Šo spektru un jutības, kā arī skaņas „tīrības” sajūtu – Ideju uztveramību kopumā var attīstīt un trenēt – paplašināt.

            Spektra diapazona, jutības plašuma, dinamisma un „tīrības” sajūtas kopuma attiecību pret trokšņa nepieņemšanas, noraidījuma attieksmi apziņā sauc par muzikalitāti.

            Jo lielāka muzikalitāte, jo pilnvērtīgāks – garīgi un dvēseliski attīstītāks ir Cilvēks, jo attiecīgi viņam labāka visa veida veselība un dzīves pilnvērtība – pareiza un saprātīga rīcība un harmoniskākas attiecības ar visu esošo – arī Cilvēkiem.

 

            Muzikalitātes izkopšana ir Garīgā izaugsme.

 

            Mūzika ir Skaistuma forma.

 

            Muzikalitātes izkopšana ir Garīgās izaugsmes prakse.

 

 

Pūķu dejas ir tās, kas fejas saista.

Pūķu dejas ap sevi ugunis kaisa,

starus laista un stāvus

Varavīksnes ceļ.

 

Pūķu dejas sākas,

kad Pūķi pulkos stājas.

Pūķu dejas sākas,

kad pretī sev

ceļamies redz

Spēku.

Spēku,

kurš var

jaunu uguni šķilt.

Spēku, kurš ļauj

augstāku šķēpu celt.

Tad Pūķi dejai stājas

un Pūķu dejas sākas.

 

No visām pusēm salaižas fejas.

Pūķa Sirds starp Zvaigznēm Smejas.

 

 

            Muzikalitāte attīstās bērnā no ieņemšanas brīža. Ieņemšanu pavadošās skaņas, akustiskā telpa – mūzika vai trokšņi ir pirmais akmens nākošā Cilvēka apziņas pamatos. Vēlāk mātes miesās tas apaug ar tās vides skaņām, kurās uzturas māte. Ar pirmajām dzīves dienām bērna muzikalitāti veido viņam apkārt esošā akustiskā telpa un tajā dzirdamās skaņas. Bērna balss saites vibrē līdz ar šīm skaņām un veidojas tām atbilstoša balss spēkā un kvalitātēs.

            Šo saņemto (arī no vecākiem mantoto) muzikalitāti ir jāattīsta akustiski kvalitatīvās telpās ar pareizu balss, runas, domas (Ideja!), dzirdes un instrumentu spēles (solo un kolektīvos) vingrinājumu palīdzību pieredzējušu skolotāju vadībā. Tikai tad, kad Cilvēks ir sasniedzis pietiekamu (netraumējošo, uzlabojošu) muzikalitāti, viņš drīkst to demonstrēt atklātā vidē.

            Politiķu un ekonomistu lēmumi un darbības, domāšanas virzieni un plašums, adekvātas reaģēšanas spējas, jaunu zināšanu iegūšana un katra Cilvēka darba spējas, zinātnes attīstība, spējas adekvāti ieviest un pielietot atklājumus – inovācijas ir tieši atkarīgas no Cilvēka Muzikalitātes. Katras valsts un tautas labklājības pamatā ir tautas muzikalitāte. Tāpēc muzikālā audzināšana ir katras audzināšanas pamatā.

 

Muzikālā audzināšana ir liekama izglītības sistēmas un valsts (nacionālās) attīstības plāna (NAPs!) pamatā.

 

            Katrs muzikālais skaņdarbs nes Ideju vai autors to apzinās, vai ne.

 

            Katra mūziku veidojošā skaņa nes sevī savu Ideju.

 

            Katra instrumenta (akustiskās telpas) skanējums nes tajā ietverto Ideju.

 

            Visu triju Ideju saskaņa rada Mūziku.

 

            Ideju nesaskaņas rada troksni.

 

            Troksnis ir Mūzikas pretmets. Tāpēc troksnis nav skaņa. Troksnis ir skaņas izkropļojums, skaņas atliekas, skaņas atkritumi. Troksnis ir atkāpe no (Ideju) saskaņas normas, saskaņas piesārņojums. Neīstā brīdī atskaņota mūzika, nepareizu skaņu radīšana, neatbilstība starp telpas akustiku un atskaņotās mūzikas dabu (Ideju), neadekvātu instrumentu izvēle vai to dabai neatbilstošs pielietojums rada troksni. Troksnis ir neatbilstošu balsu, telpu un skaņdarbu dabu savienojumi. Troksnis ir atkāpe no normas un autora Idejas.

            Piemēram. Autora Idejai neatbilstoši atskaņojuma apstākļi un pārcēlumi citās vidēs – atmosfērā. Ir vakara, dienas un rīta mūzika. Ir vasaras, rudens, ziemas un pavasara mūzika. Ir bērnu un pieaugušo mūzika. Ir jaunības, darba un vecuma mūzika. Ir miesas, dvēseles un Gara Mūzika. Ir Sieviešu un Vīriešu mūzika. Ir precētu pāru un saviesīga mūzika. Ir kara un miera mūzika, utt..

Troksnis ir vietai un laikam, vēsturiskajam periodam, etniskajai videi neatbilstošu instrumentu pielietojums, skaņdarbu atskaņošana un dažādu mūzikas stilu, instrumentu un etniskās izcelsmes mūzikas, izpildītāju vai atskaņošanas vietas sajaukumi (tā saucamā „pasaules mūzika”).

Katrai mūzikai ir sava vieta.

Nevietā skanošais ir troksnis.

Troksnis ir šamanisma daļa. Troksnis ir šamanisma instrumentu lietojums. Troksnis ir dūdas, stabules un bungas miera laikā. Troksnis ir bungas sievietes rokās. Troksnis ir pieaugušo mūzika bērna klātbūtnē utt., utjpr..

 

***

 

Tas, uz ko var attiecināt skaņas un skaņu Mūziku, tās radītās sajūtas, ir tuvāka vai tālāka (mazākas vai plašākas telpas) astrālā „mūzika”. Tā ir saistāma ar melodijas klātbūtni, skaņas viļņu garumu – ilgumu – turpināšanos un dinamiku, ritmu un tonalitātēm, to attiecībām – vārdu sakot, skaņu pasauli.

Sfēru mūzika ir esamības impulsi, impulsu plūsmas un ritmi, kuri uz Dzīva Klusuma Klātbūtnes fona un attiecībām ar šo fonu saplūst aizvien pieaugošos esamības impulsos, plūsmās un ritmos, kuri saplūst, saplūst un saplūst, līdz beidzot sasniedz Dzīvas Esamības saspēli ar Dzīvā Klusuma Klātbūtni. Sfēru mūzika veidojas šo divu – Esamības un Klātbūtnes saspēlē. Šī saspēle ir Mūzika un Dzīvība.

Skaņa vienmēr Ir.

Skaņa vienmēr ir te – tālumā vai tuvumā.

Par impulsiem tā runāt nevar.

Ir impulsi, kuri Ir. Ir impulsi, kuri ir bijuši. Ir impulsi, kuri būs. Ir impulsi, kuri ir bijuši, ir vai būs te un ir tādi, kuri ir bijuši, ir vai būs citur. Ir impulsi, kuri pēc būšanas pārvietojas uz citu vietu, lai tur beigtos, vai, tieši otrādi – lai tur atkal būtu. Ir impulsi, kuru vēl nav un tādi, kuru nekad vairs nebūs. Ir tādi impulsi, kuri ir citu impulsu pavadoņi. Un ir tādi, kuri ir sekotāji. Ir ceļveži, atvērēji vai slēdzēji. Ir gaidoši un saucoši. Ir šīs vai citas telpas impulsi. Ir cauri telpai vai apkārt ejoši impulsi.

Pašu saspēli nevar aprakstīt vārdos, atsevišķu sajūtu apzīmējumos vai skaņās. Uz Zemes nekā tāda nav. Ir daudz vairāk Cilvēka vārdos neaprakstāmu, nekā apzīmējamu esamības impulsu. Ir impulsi, kuru daba ir vērsta darbībai uz āru, un tādi, kuri ir darbībai uz iekšu. Uz āru darbīgie veido caur konkretizēšanu, sadalīšanu un iezīmēšanu, bet uz iekšu darbīgie – caur apvienošanu, vispārināšanu un atklāšanu.

Pirmie stāsta, otrie apskaidro.

Abi kopā un katrs atsevišķi Zin.

 

kur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa

kur tas ir arī viss

tur aiziet mana klusēšana

tur ir mans sākums

un mans gals

 

tur viss es dzīvs

tur viss es pats

tur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa

 

Sfēru Mūzika ir Zināšanas, Sapratnes un Klātbūtnes Esamības – to saplūsmes izraisīto jūtu pārdzīvojums tīrā veidā. Tas, kurš to ir pārdzīvojis, vēlāk visur vienmēr meklē šī pārdzīvojuma iespaidu atskaņu pēdas. Vēlāk man tikai vienu reizi kādas senas Indiešu rāgas skaņās izdevās dzirdēt tālas Sfēru mūzikas atbalsis.

 

 

                            Pār mani Negaiss pāriet balts

kā ziedlapiņu putenis.

 

Pār mani Klusums plīst

un Augsta Debess veras.

Es redzu Zibeni sev ceļu aužam

starp Debesīm un Zemi ceļot tiltu.

Ap mani Lietus dzimst

un Upēs laužas Strauti.

 

Pār mani pāriet Negaiss balts -

vēl Atbalss atnests nav mans vārds,

                es stāvu nomazgāts un kails.

 

 

 

 

                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa