Par Brāļiem, Mūziķiem un Dārzniekiem

            Izsenis Zemi apdzīvo Baltie un tumšie brāļi. Baltie brāļi māca ļaudīm redzīgi skatīties apkārt, sevi un pasauli izprast. Tumšie mudina sevi tās centrā turēt, tiem kalpot un visu sev tuvāk pieraust, par savu peļņu domāt tādēļ, ka tur, kur Baltie brāļi savu darbu dara, tur jauna dzīvība rodas, jauna dažādība, krāsainība un jaunrade, kas ir tumsas pretstats, ienaidniece un klīdinātāja, bet peļņas kārajam nav laika skaisto pētīt un tādu netveramu gribēt, tam čupā zem sevis viss jārauš un konkurents jāapsteidz.

            Tās Zemes ļaudis pie Gaismas un Dzīvības divas Darba daļas - lielas kā Debesis un Zeme - turēja. Darbs - Balto brāļu iemācīts - Mūziķos un Dārzniekos ritēja, no tiem izstaroja, pulsēja, savijās - plūsmām un straumēm mainījās, visu turēja līdzsvarā un uz priekšu virzīja. Starp diviem poliem dzīve griezās, spriegojās un šajā spriegumā balstījās. Tumsas brāļu takām lieli līkumi, To Zemi apejot, liecami un arī citām zemēm tās piemērs varētu daudz ko mācīt, tā sašaurinot Pelēko Miglu Zemi, kurā Tumsas brāļu izpalīgi un domu biedri dzīvoja.

            Šai Miglu zemē dzīvas mūzikas un zemes augļus nepazina un sen vairs negribēja - to labā nācās daudz sevi disciplinēt, mācīties, attīstīt sevī tās lietas, ko grūti pārdot, bet viegli pazaudēt vai pašas bez dubļu brišanas galdā nenāca - bija nerentablas. Šeit Zemes darbu - ko Tā ar arāju darīja - nesaprata un nezināja. Miglas Zemes sintezatoru rūpnīcas (tur viņi skaņu radošus konveijeraparātus taisīja) galvenā pārdevēja dēlam bija kāda meitene pazīstama, kas viņu ar kādu Tumsas brāli iepazīstināja, kurai tas bija par jaunu un plaukstošu menedžeri uzdevies. Šis menedžeris Mūzikas meistarus par galvenajiem sintezatoru ienaidniekiem un pārdot kavētājiem aprādījis, jauno censoni ²labiem padomiem² un bagātīgu ceļa naudu apgādājis, uz Mūziķu pilsētu ceļā izvadīja.

            Mūziķi strādāja, katrs savā Debesu mūzikā un topošajos instrumentos klausīdamies. Katrs savā telpā, savā ritmā, savus - citādus darba rīkus cilāja. Citādus - tieši un tikai savam iecerētajam instrumentam atbilstošus materiālus ilgi pētīja, žāvēja vai saldēja - kā nu kura instrumenta iedaba, forma un dvēsele - tās skanējums prasīja. Tas bija ilgs, nesteidzīgs un smalks darbs, kur bieži vien Vectēva aizsākto mazdēls savam dēlam galīgajam slīpējumam nodeva. Kad tādi - katrs savu tapšanu piedzīvojuši mūzikas instrumenti vienkopus orķestrī sapulcējās, radās brīnišķīgas melodijas un Dzīvi ritmi, Diriģenta gribai to dažādās un neatkārtojamās balsis vienā Dziesmā savijot.

            Tumsas brāļu sūtnis pie viena piegāja, tā instrumentus pacilāja, pie otra piestāja un Mūzikas Meistariem dažādus padomus deva, kā ātrāk un lētāk instrumentu pabeigt vai to dažādas īpatnības apvienot. Taču Mūzikas Meistari, Mūžībā klausoties un savos darba materiālos vai rīkos sakūstot, savu domu un Gaismas redzi līdz vieglam smalkumam bija izkopuši (savādāk jau vēl nedzimušu instrumentu balsis nav saklausāmas) un prātu asinājuši (savādāk jau instrumentu formulas Debesīs saskatīt nevar), tāpēc ²labvēli² prom raidīja, jo ātri saprata, ka tā padomiem pieķeroties, instrumenti savas balsis zaudētu un dažādo, neatkārtojamo instrumentu vietā, ja to īpašības vai darba veidus to tapšanā sajauktu, gala rezultātā neko radītu. Un tādi nekas, kopā tā vai citādi likti, orķestri izveidot nevarētu. Flauta ar vijoli vai bungām apvienota vienā - nekā neskanētu.

            Tad ²Menedžera² sūtnis pie Dārzniekiem ceļu atrada un kādu brīdi to smagajā darbā nolūkojies, tiem brīnumpulverīti piedāvāja, lai raža tūlīt, pēc dažām dienām ienāktos un trīsreiz tik liela kā citugad izdotos. Lai daudzus jo daudzus izsalkušos varētu paēdināt un Zemes Dārznieku slava tālu pār citām aizskanētu, to augļus krāšņumā un labumā pārspētu. Dārznieki - pie vienkārša un smaga darba raduši, maz dažādus smalkumus mākoņos pētījuši, savā vienkāršajā labsirdībā (starp apaļiem ķirbjiem un āboliem dzīvojot, pasaule ripelīga, gluda un laba liekas, pat usne tikai tāda neizdevusies eglīte vien ir ar savu dzīvīgo krāšņumu) jau rītu visus paēdināt gribēdami, pulverīti pieņēma, laukus un vagas apsmidzināja, augļu kokus bagātīgi (pēc pamācības) aplaistīja.

            Raža bija, otra arī - ne nu pārāk liela, bet sava iztikšana un atelpa bija. Bet trešā gada rudenī augi tā dīvaini stīdzēja, cēlās un grozījās, pūtās un mainījās, līdz visi par vējriteņiem pārvērtās un turpat pārsteigto darbarūķu acu priekšā, vēja dzīti, taisni vien ripoja viņiem garām un projām, par jaunajiem plašumiem sapņodami. Zeme palika tukša, sausa un tumša. Dārznieki grozījās neizpratnē un asaru pilnām acīm: ²Kā savus bērnus audzinājām, nu kāpēc viņi tā?!²

            Tad sākās bads un juku laiki, bet atnāca Tumsas brāļu jaunie draugi, nolika zemē smagas kastes un sāka izdalīt paciņas. Pārtiku, ziepes un kaut kādu sulu. Tas nu esot jāēd un neesot ko spriedelēt - cita nekā taču tāpat neesot, pārmaiņu laiki veco aizmēžot un viss kļūstot savādāks. Jo ātrāk jauno palīdzību pieņemšot un veco dzīvi aizmirsīšot, jo labāk būšot. Tas skanēja labi un prātīgi.

            Paši dārznieki jau arī vienmēr uz jauno ražu gaidīja un kādu jaunu dobi uzraka, veco zemi citādi apsēja. Tas  skanēja labi un dārzniekam grūti tur kaut ko iebilst.

            Paciņas ēzdami, ļaudis aprima, apstāja, jaunie kādu jaunu deju provēja, krāsaināk ieģērbās, iespurdzās skaļāk. Nu, lai jau, lai … Bet vēlāk tie, no paciņām ēdušie, par apaļām, krāsainām un tukšām muciņām pārtapa. Tumsas brāļiem tās bija viegli no vietas uz vietu ripināmas kopā vai pa vienai. Zemē ierokamas vai ūdenī peldināmas. Ūdeni iekšā varēja liet vai ko citu, kaut vai pulverīti sabērt vai zālīti kādu. Tukša muciņa, kurai iestāstīts, ka raibais krāsojums tās labākā daļa un iespēja tālu skanēt - lielākā dzīves laime, Tumsas brāļu darba galvenais sasniegums un pūļu mērķis, bija radīts pašu dārznieku rokām un brāļi to nosvinēja vispirms ar brangiem alus svētkiem, uz muciņām pakāpušies, pēcāk savos klusajos kambaros, kur tos vairs netraucēja nīstamā Mūzikas meistaru skaņu piepildītā pasaule. Un nekas to nevarēja mainīt. Muciņas mūziku nedzird, nezin un pēc tādas neilgojas. Ripini vai liec uz kura gala gribi, tās vienmēr ir apaļas un derīgas visur un vienmēr (pat par bungām, ja grib …) un nekādu lieku smalkumu, kas tikai traucē dzīvot.

            Tā beidzās Tās Zemes dzīve un tikai retais savu cilvēcisko veidolu saglabājis, pie muciņām velti klauvēja, kādreizējos līdzbiedrus tur vēl saskatīdams, bet ieradās citzemju psihologs un satrauktās muciņas ātri nomierināja, to krāsu uzfrišināja un pašvērtību paaugstināja, lai pilnīgi atvērtu durvju priekšā sarindotu un savu uzrakstiņu uzkrāsotu - ²Made in EU² - Homo globulus.