Par Cerību

325.	No: Ilvi Temats: pārdomas par dzīvi un tās jēgu	?← 2009. gada 16. oktobrī 21:42:20
Bieži lasot jautājumus un Jūsu atbildes, man jau daudzkārt jādomā par to, ko tagad mēģināšu pajautāt. Vai ir tikai Balts un melns? Vai ir tikai Labs un slikts? Pat, ja cilvēks saprot, ka viņam nav bijusi un nav Ģimene, nav pareizi mācīts, nav pareizajā vietā dzīvojis, nav...... nu nekas no tā, lai būtu vai spētu kļūt īsts Cilvēks, tikai ļoti liela vēlēšanās no visas Sirds būt Cilvēkam, darīt labu savai ģimenei, būt godīgam pret citiem cilvēkiem, vēlēšanās dzīvot godīgi, ievērot lietu dabisko Kārtību, būt noderīgam dzimtenei ............Jūs, Paul, un tie, kas regulāri lasa, domāju sapratīsiet, ko centīšos pajautāt. Ja neesi Cilvēks Labs, vai tiešām esi tikai slikts ļautiņš un tas ir bezcerīgi, nelabojami? Vai ir labāk, ja cilvēks domā un saprot, ka ir tikai kosmisks atkritums? Un vai daži no bezcerības nepaliek daudz sliktāki? Bet, varbūt tas ir vienalga, ja jau nav Cilvēks. Izlasīja, saprata un punkts. Vai tomēr nebūtu labāk, ja cilvēkam tomēr paliktu kāda cerība (ilūzija Jū suprāt?) uz augšupvirzību? Un no kurienes nāks Nākotnes Cilvēki? Vai klusībā noslēpti no ļaužiem tie dzīvo, lai radītu Jaunu Clivēku paaudzi?

Par Cerību.

Ievadam, ja tālāko nelasīsiet –

1. Visas mūsu atbildes ir domātas Saprātīgiem Cilvēkiem, kuriem nav vajadzīgs ikreizējs atgādinājums, ka pasaule nav tikai melnbalta un viss ir jāapskata kontekstā, bet atbildes ir attiecīgi vispārinātas, dodot iespējami plašāko skatījumu un izpratni, tiem, kuri tās prot pielietot.

2. Tās ir esence – koncentrētas atbildes uz jautājumiem, par kuriem katrā varētu uzrakstīt niansētu grāmatu.

3. Atbildes nekad nesatur visu to, ko varētu pateikt, bet tikai to, ko šoreiz nedrīkst nepateikt. Tas, ka runājot par Saullēktu, mēs kategoriski iestājamies par Austrumiem, nenozīmē to, ka noklusējam Dienvidu, Ziemeļu eksistenci un Rietumus, kurus iezīmē Saulriets, Saulei rietot.

Tas nozīmē tikai to, ka mēs nemuldam par atvērtību citām iespējām, varbūtībām vai modernā laika garam atbilstošām debespušu lomu maiņām orientācijā uz Sauli. Tas nozīmē tikai to, ka mums Zenīts arvien vēl ir augšā, Nadīrs apakšā, bet Debesu Ģimenē Saule, Mēness un Zeme aizvien vēl ir tajās pašās nemainīgajās vecāku un bērnu attiecībās, kur noteicošais vārds pieder Saulei, bet visa paklausība – Zemei.

4. Atbilžu formu veido arī šodienas dzīves konteksts – visur esošā murgainā nenoteiktība, bezprincipialitāte un atvērtība visatļautībai. Šis konteksts spiež no tā distancēties polārā kategorismā par vispārzināmu ābeces patiesību eksistenci, nemainību un apspriešanas nevajadzību.

5. Kas vājo skumdina, tas stipro iepriecina un rosina. Varbūt Jums, mīļā Ilvi, vienkārši vajag pievērsties kādai pusaudžiem domātai mājas lapai, sieviešu žurnālam vai mūžīgajā līksmībā grimstošai pašizaugsmes entuziastu grupiņai. Es ieteiktu palasīt “Mistēriju” un tamlīdzīgos lasīkļus. Tie apceriņo katru un par visu ko.

Un izklāstam –

Ja nu tomēr pēc visu iepriekšējo punktu izlasīšanas un pārdomāšanas esat nolēmusi lasīt arī tālāko. Neatkarīgi no tā, vai varēsiet to pieņemt vai nē, pasaule ir iekārtota tā, ka mūsu attīstību vada ne tikai pozitīvie stimuli, iespējas, cerības un ieguvumi, bet arī stingras normas un nepatīkamas, bet pārvaramas grūtības. Labāk nepatīkama patiesība (skaidrība), nekā silti maldi. Tas, kurš nav gatavs grūtībām – nav gatavs Garīgajai Attīstībai. Garīgā Attīstība ir grūtību pārvarēšana, nedomājot par sasniegumiem un to nestajām iespējām. Attīstībai ir jānotiek tikai tādēļ, ka attīstīties ir pareizi. Noturēties pareizajā gultnē ir vienīgā cerība. Citas cerības nav un nav vajadzīgas.

Tas, kurš grib sasniegt, atsakās no sava krasta un metas mutuļojošā upē ar cerību, ka viņam izdosies to pārpeldēt, izkāpt otrā krastā un tur būs tie, kuri varbūt viņu pieņems, bet atpakaļ pārpeldēt nevarēs nekad. Tikai tie, kuriem šī attīstība ir dārgāka par dzīvību, var pēc tās tiekties. Visiem pārējiem jāsēž pie televizora siltās mājas čībās un jāskatās “dokumentālas” filmas par lidojošajiem šķīvīšiem un Muldašova sensacionālajiem atklājumiem, vai vakara miedziņam jāpaklausās Pētera Kļavas jaukajā un populāriem svešvārdiem piepildītajā dudināšanā. Ir skaisto vārdu klausītāji un Zināšanu meklētāji. Katram tiek dots pēc viņā esošā. Ar to, pēc kā tiecaties, paši sevi ierindojat Klausītājos vai Zinošajos.

Mēģinājumi kādas Kultūras būtību saskatīt atrastajās podu lauskās, neizbēgami ievedīs pētnieku viņa paša priekšstatu un pieredzes maldos. Nav teikts, ka atrastās lauskas pieder vienīgajam podu veidam, ka podi ir vienīgā keramikas forma, ka keramiskie ir vienīgie trauki un trauki vispār jel ko var pastāstīt par šo Kultūru, jo, iespējams, ka tieši traukiem šī Kultūra nekādu vērību nevelta, tāpēc šeit tie ir importēti no citiem apgabaliem un Kultūrām.

No mūsu atbildēm izveidot priekšstatu par mūsu darbību un domu gaitu ir tas pats, kas jums salikt savu puzli, nezinot mozaīkas zīmējumu. Jūsu jautājumi importē ietekmes, bet mūsu atbildes ir reakcijas uz jūsu ietekmēm. Mainiet ietekmes un saņemsiet citas reakcijas, bet nedomājiet, ka tā sapratīsiet to, par ko domājam tad, kad jūsu ietekmju nav. Mēs saprotamies tik daudz, cik otrā redzam sevi, un sapratnes ceļā gūstam tik daudz, cik to mums atļauj mūsu intereses. “Ko sēsi – to pļausi”, “kā sauksi – tā atsauksies”, bet atbalss neko nepastāstīs par Zemes un Klints Radītāju. Tikai, uzklausot mācoties to, ko māca Radītājs, varam cerēt kļūt TAM tuvāki un saprast gan to, ko māca, gan TO, kas māca. Kurnēšana ir šauras apziņas pazīme, tāpat kā niķošanās ir mazuļa audzināšanas trūkumu sekas. Neesiet kā mazulis, kurš iedomājies, ka visiem pieaugušajiem ir jākrāmējas tikai ar viņu vienu pašu. Kustiniet kājiņas arī pati!

Pārlasot Jūsu jautājumu, aizvien vairāk sliecos domāt, ka tas nav sūtīts atbilžu saņemšanai, un vēl vairāk – adresāts neesam mēs – rakstītāji, bet citi lasītāji. Nevar būt, ka bieži lasot un pārdomājot atbildes, tur jau daudzkārt nebūtu atrastas atbildes uz šiem jautājumiem. Nevar būt, ka sakarīga jautājuma ierosinātājam ir tik liela putra galvā, kurā sajūk visnesavienojamākās parādības, noslēpjas visacīmredzamākās sakarības un aizmirstas definitīvo apgalvojumu jēga, vieta un pielietojuma mērķis.

Ja Jūs nāktu uz mūsu lekcijām, tad būtu lasījusi to, kas rakstīts mācību programmā – klausītāja zināšanu līmenis tiek vērtēts, novērtējot viņa uzdoto jautājumu kvalitāti. Jautājuma uzdošana ir spēcīgākā pozīcijas deklarācija. Jūsu pozīcija ir spēcīgi pelēko pieprasoša, deklarējoša un ieviest griboša. Tāpēc tā liek man tikpat kategoriski polarizēties un no tās attālināties. Tikai tad, kad trešajam – citiem lasītājiem ir pieejams pietiekami labi saskatāms mūsu pozīciju atšķirīgums, ir iespēja, ka starp tām veidosies telpa viņu Izvēles Brīvības pielietojumam.

***

Ielūkojieties (un domāju, ka tas jau ne vienu vien reizi ir noticis) definīcijās – tur ir Realitātes definīcija. Tā tur ir, nav atsaukta un vienmēr darbojas, kad tiek piesauktas Balta un Melna polaritātes. Tomēr – bija jautājums – tāpēc būs arī atbilde. Jā, balts ir polaritāte, bet atkāpe no tās vairs nav Balts. Tiem, kas tiecas uz Balto, tiem svarīgi ir tas, ka ar atkāpi tiek zaudēts, bet tiem, kuri meklē atkāpes, ir svarīgi, ka ir tas, kas vairs nav balts.

Starp abiem objektīvi ir krāsā diferencēta gaisma, bet ideomātiski jautājums paredz pelēkumu. Pelēkais maskē. Visu Garīgo Mācību un baznīcu noradījums par šo Baltā un Melnā starptelpu ir vienots – ļaunums slēpjas šajā manipulācijām pieejamajā telpā. Agni Joga saka – melnie nekad nedarbojas tieši, bet vienmēr caur trim starpniekiem pieaugošā gaišuma pakāpē – caur pelēkuma gradāciju telpu. Visas krāpšanas un manipulācijas notiek tur, kur sastopas tas, uz ko vedina un liek domāt manipulators savam upurim, un tas, ko viņš pats domā un dara. Visas krāpšanas notiek krēslas – pelēkajā zonā.

Tur vienmēr notiek visa tirgošanās ar savu Sirdsapziņu, noziegumu attaisnošana, līdzcilvēku lētticības un vieglprātības izmantošana. No turienes izlien egocentrisms, netikums un Vienaldzīgā līdzcilvēku izmantošana, un uz turieni – bezpersonisku statistisko skaitļu ailēm aizvedina visus tos, kuriem atņem Cilvēka veidolu – tos, kurus grib izmantot.

Vai cienījamā atbildes rosinātāja nav pamanījusi daudzkārt atbildēs lasāmo – neviens nav pilnīgs, kad domā hamletisko domu par to, kas ir starp Labo un slikto? Jā, Labais ir tas, uz ko tiecas tieksmes subjekts, bet viņš, atrodoties starp savu mērķi un to, kas ir aiz viņa muguras – slikto, ir tāds, kāds viņš ir. Ceļa – asfalta, grants vai sliežu īpašības nepāriet uz šī ceļa izmantotāju. Katram, kurš ir ceļā, priekšā ir Viņa Labais, bet tam, kurš sēž pie baznīcas ar izstieptu diedelnieka roku, viņa paša sēdēšana ir viņa nepilnības atgādinājums un nervu bendētājs. Ceļiniekam ceļš ir Iespēja, bet tam, kurš grib būt galā – kurš tiecas pēc sasnieguma un ieguvuma – Ceļš ir nepilnības apliecība. Atšķirība ir attieksmē pret Ceļu, kas nešaubīgi norāda uz tāda gājēja augstprātību un tās izraisītu pagurumu.

Jebkurš, kurš nekoķetē pats ar sevi un apkārtējiem, domājot, sen ir sapratis to, ka par Labu Cilvēku nepataisa stereotipiski “izdevusies” dzīve, bet tas, cik godīgi atdodam savus karmiskos parādus, cik panesīgi un uzticīgi pieņemam audzinošās un attīstošās grūtības. Katrs, kurš ir Labs pret citiem, sev uzdod tikai vienu jautājumu – Vai es esmu pietiekami labs?, un ir spiests atbildēt, ka – NĒ! Ir vēl ļoti daudz paša nepilnību, kuras traucē darīt labu. Ar to var tikt galā tikai vienā veidā – Neiedomāties, ka esi pietiekami labs. Garīgās nabadzības simbols netieši norāda tieši uz to – brīvas attīstības telpas vajadzību. Ja kādu kaitina tas, ko viņš nevar pieņemt, ar ko viņš koķeti pamāj, tad nevajag koķetēt, bet tiešām lasīt atbildes un domāt par to, ko tur var izlasīt.

Neviens, domājošs, nevar aizdomāties līdz tam, ka gribot būt labs Cilvēks no visas Sirds, darīt labu savai ģimenei, būt godīgam, ievērot Dabisko Kārtību un būt derīgam Dzimtenei, viņš varētu būt kosmiskais atkritums. Paškritikai ar prātu jaucošu manipulāciju nekāda sakara nav.

Kur tad rodas bezcerība? Vai to, tāpat kā Cerību var saliet pa ausīm iekšā? Vai tā ir tāda psihotropa tabletīte, uz kuras rakstīts “Cerība”, un to var saņemt kā dienišķo narkotiku devu, pasēžot skaisto vārdu pasniedzēja lekcijā, vai izlasot ceriņojošā žurnālīša lappusēs nodrukāto kārtējo apglaimojošo rakstiņu vai meditāciju – redz, cik Tu Esi labs, gudrs un sasniegumiem bagāts.

Ilvi, Tu meklē atzinību vai Darbu?

Vienmēr ir spēkā likums – ja būs Dvēsele, tad būs arī Darbs. Kur ir darītājs -tur ir Darbs un katrs pats sev ir vislabākais soģis vai vērtētājs. Katrs pats zina gan panākumu cenu, gan nohalturēto stūri. Darba darītājam glaimotāji un atzinības izteicēji traucē. Cerība ir Cilvēciskā Vērtība, tādēļ, kā tāda, tā piemīt katram pašam šīs Vērtības attīstības pakāpē.

To nevar iedot, to katrs nēsā sev līdzi kā neatņemamu savas personības daļu. To nevar aizņemties, aizdot vai atņemt. Katram viņa paša Cerība, atstājot vienu skata virzienu, tūlīt pievēršas citam. To var tikai stiprināt, bet ne vājināt, un, ja tā noplok, kad neko ceriņojošu nedzirdam, tad tas nozīmē tikai to, ka visu laiku esat vilkusies svešas cerības astē – esat izmantojusi to, kā pašai trūkst tās attīstības defekta dēļ. Svešas cerības izraisa atkarību un ieved postošās ilūzijās.

Skaisto, “labo” vārdu dudinātāji un cerību lējēji atrofē Jūsu Dvēseles spēju lietot savu Cerību un atņem vajadzību pēc tās uzturēšanas, attīstības un lietā likšanas. Katrs saņem to, ko meklē. Tie, kuriem vajadzīgs stiprinājums, pie mums to saņem pietiekamā mērā, bet tiem, kuri grib to sūkt no pakalpīgas rokas pasniegtās saldenās pudeles, sev pudelesbrāļus jāiet meklēt tur, kur tādi paši pulcējas.

Pat varu pateikt uz kurieni. Ir tāda “Sokrāta” tautas skola. Tur, Rīgā un Siguldā, mūsdienu Latvijas eklektiskajā zvaigznājā, savu Skolotāju nodevēju, viņu mācekļu un brīnumdaru vidū mirdz kāda jauna eklektikas zvaigzne, kura pamanījusies būt gan diplomēta kristiete, gan “astroloģe”, gan “Rērihiete”, gan ... piesola 9(!) lekcijās jums pasniegt Teosofiju.

To, kam ar vienu mūžu nepietiek, viņa jums dos 9 lekcijās. To, kam vajadzīga sevišķa apziņas tīrība un specializēta struktūras atbilstība, ņemas pasniegt drosminiece, kura, neskatoties uz iekšējo pretrunīgumu ir pamanījusies izskriet caur nesavienojamiem, antagonistiskiem virzieniem. Pašā (viņas piesolītās) Teosofijas pamatā ir ilgstošas zināšanu meklēšanas nepieciešamības tēze. Kā par to saka Blavatska:

- Pa graudiņam katrās 500 lappusēs, kuras katram jāizlasa pašam. Ātri iegūtais nevar tikt pareizi saprasts. Nepareizi saprastais ir postošs.

Sokrāts bija neiesvētīts muldoņa, kurš ar savām puspatiesībām, pusnojausmām un pusizdomājumiem kaitīgi ietekmēja nelīdzsvarotus jauniešus. Viņam piedāvāja iesvētīties, pēc kā muldēt vairs nedrīkst, vai palikt pie sava un izdzert indes kausu, bet, tā vai citādi, muldēt viņam bija jābeidz. Viņš no zināšanām atteicās...

Cilvēks, kurš pārkāpj pašā Agni Jogā esošu aizliegumu par to veidot pārstāstu (Agni Joga pieļauj norādi uz tās pieejamību, visu tālāko atstājot katra paša ziņā), to ir pasniedzis kā mācību priekšmetu. Es domāju, ka tas saldais eklektikas ķīselis, kuru tur varēsiet saņemt, būs gana labs Jūsu nomocītajai un bezcerībā iedzītajai dvēselei.

Prieks ir Gudrība, bet grūtsirdība ir netikums. Grūtsirdīgie, kurnētāji un aprunātāji ir tumsas kalpi. Uz viņu pleciem tumšās būtnes iekļūst tur, kur pašas ar savām kājām ieiet nevar. Ja Jums nepatīk mūsu atbildes, saejiet kopā un tur to apspriediet tik ilgi, cik tas ir Jums aktuāli, vai piemērojieties mūsu solim. Ja Jums nepatīk Jūsu seja, tad nevainojiet spoguli, bet padomājiet, kas Jūsu Dvēselē to dara Jums netīkamu.

Mēs plastiskās operācijas netaisam, ziedītes pusaudžu pinnēm nereklamējam, tāpat, kā neizdāļājam bezmaksas mākslīgās skropstas. Visa Latvija ir pārmērā pārblīvēta ar visu sugu, krāsu, virzienu un tehnoloģiju vieglā un ātrā sasniegumu ceļa klājējiem. Uz katras muļķu makšķeres āķa ir ātro bezpūļu sasniegumu tārpiņš.

Cerība tāpat, pati par sevi, gaisā nelidinās. Cerība nāk no mūsu pašu darba. Ja Jums tā vai tās trūkst – piepūtiet vaigus, saspļaujiet saujās, ievelciet labi dziļi elpu – tad izpūtiet un palūkojieties apkārt pēc kāda, kuram ir sliktāk kā Jums. Ejiet viņam palīgā, neatkārtojiet mūsu kļūdas, dariet labāk un Jūsu darba rezultāti palīdzēs Jums saprast to, ko tagad nesaprotat. Un, varbūt, ka Jūsu pirmais pacients izdzīvos. Ja Jūs būsiet saprātīga, tad necentīsieties viņa stāvokli atvieglināt, bet liksiet viņu pie darba – ņemsiet viņu līdzi savās gaitās vai rādīsiet jaunus darba laukus.

Interese nāk no Cilvēcisko Vērtību darbības. Apsīkums un negatīvās rakstura īpašības liecina par paātrinātās attīstības izraisītu Vērtību sistēmas nelīdzsvarotību vai “gaisā uzrauto” Vērtību radītajām ēnām. Jebkurš mākslīgi radīts attīstības paātrinājums rada negatīvas rakstura īpašības, reaktīvo, bet reizēm arī endogēno depresiju. Tāpat tā nāk no vieglo ceļu padomu uzklausīšanas un “skolu” apmeklēšanas. Visvienkāršākais veids, kā zaudēt sajēgu par to, ko meklē, ir izlasīt “ 90 minūtēs par ... ”.

Informētība nedod Sapratni. Sapratne nāk ar uzzinātā personisku pārdzīvojumu un attīstīta Saprāta pārdomu pieredzi. Starp Zināšanām un informētību ir tikpat liela atšķirība, kā starp ūdens skaņu un pašu Ūdeni. Zināšanas var sniegt tikai Saprotošais, bet eklektiski informētais pats ir jebkuru sapratnes spēju pilnīgi zaudējis (eklektika ir prāta slimība), citiem informēšanas ceļā nodod savu Sapratnes trūkumu un slimību.

Katram, kurš nonācis apjukumā, ir jāprot pašam sev palīdzēt. Vispirms – ceļā nedodas bez Skolotāja. Pievērsieties Skolotājam – tas atskurbina. Otrkārt – neapspriediet citus Skolotājus. Viņi zina ko dara. Neskrieniet pakaļ visiem, katram ir sava, visticamāk, Jums nederīga metode un ritms. Nezākājiet Jums nederīgo. Visam vajadzīgs Laiks. Arī Jūsu Ceļā panākumi nenāks tūlīt.

Aiz pirmo soļu sajūsmas neizbēgami nāks Ceļa Garuma apjausmas trauksme, kas var izprovocēt šaubas, bailes un atkrišanu. Atkritēju var pazīt pēc zākāšanās un ejošo bremzēšanas. Smaga ir atkritēju Karma. Atkrišana un nodevība ir vienas monētas divas puses. Uzticība Skolotājam sargā no atkrišanas un bailēm. No šaubām jāsargās pašam. Šaubu izplatīšana ir galvenais tumsas ierocis. Atdalot Graudus no pelavām vairojam Graudu spēku.

Visam savs laiks. Nemainiet Ceļa virzienu. Izvēlieties vienu, un, lai tas ir Jums šajā dzīvē vienīgais. Tikai pie viena turoties, stimuli un grūtības darīs savu svētīgo darbu. Ja nojucis ritms – atgūstiet pie tiem, kuri Iet, bet neprasiet, lai viņi pieskaņojas Jums vai Jūs gaida. Atpūta un vieglums ir Vienotā Ritmā. Sasprindzinājums Spārnos Ceļ. Atslābums tumsu piesauc. Tieši grūtību pārvarēšana dara vieglu. Ja pagurstat – pielieciet soli.

Visam savs Laiks. Tikai muļķis nezina mēru. Savs laiks Sējai – savs pļaujai. Ir Rīts, Diena, Vakars un Nakts. Katrai sava daļa un vieta. Tumsa visu cenšas sajaukt, samaisīt, saputrot un iemaisīt pelēkajā visvisādi nekādajā. Katram dodiet savu daļu, katrā ņemiet savu vietu un izdzīvojiet saskaņā ar tā dabu. Savs laiks Dienas darbam – savs Nakts mieram. Tad, kad Esat – tad Esiet pavisam.

Polaritātes nospriego. Spēcīgāks atvēziens svārstu tālāk ienes pretējā pusē. Pēc dziļa miera nāk aktīvs darbs. Pēc klusas nakts – rosīga diena un darba lauks pēc īstām un dziļām pārdomām. Vidējais svārsta miera stāvoklis ir padošanās visu apstākļu spiedienam un Dzīvības nebūtībai. Esi Auksts vai Karsts – remdenie tiks izspļauti.

Prieku, Labo, Gaismu un Derīgo redz un pielieto tie, kuri pēc tā meklē. Ko meklē – to atradīsi. Nevaino citus savā grūtsirdībā – pameklē pēc Skaistā. Paskaties, vai neesi uzsēdusies kādam ezim vai augt gribošam asnam. Ezīši ir mīļi un asnos ir daudz Dzīvības.

Siltums nāk no katra paša Sirds. Atbrīvo savu Siltumu, kurš mīt Tavā Sirdī un ļauj, lai Tā mīl To, kuram Tu to negribi dot. Tad Tu dzīvosi Siltumā un Mīlestībā. Un pietiks vēl pārpārēm ko citiem dot. Iedzer siltu asinszāļu, nātru, melisas un priežu pumpuru tēju un pagalvī liec vībotņu spilvenu. Apņemies rīt satikt Labu Cilvēku un TĀ BŪS.

Dzīve Tev sniegs kā rūgto, tā saldo. Tu nevari izvēlēties tikai vienu no tiem. Izvēloties vienu, tu zaudē abus. Tavā Kausā tie abi ir sajaukti tajā mērā, kāds Tev ir vislabākais. Ar “liekā” noliešanu vai svešā pieliešanu Tu to vari tikai sabojāt. Tavs Kauss ir Tavs Labais. Tas Tevi novedīs pie Tava Baltā, un Tajā Tu vienmēr savu Cerību smelsies. Nekāro pēc sveša salduma – Tu nezini caur kādu rūgtumu tas nāk. Pieņem savu Kausu, nekurni, un, ja Tev ir kāds ceļā pacelts zars – nāc pie mūsu ugunskura. Vieta atradīsies.

***

Pasaule pieder stiprajiem,

ne tiem, kas dāvanas lūdz.

Pasaule pieder gudrajiem,

ne tiem, kas padomu gaida.

Pasaule pieder drošajiem,

ne tiem, kas aiz muguras glūn.

Pasaule pieder viedajiem,

ne tiem, kas virs aizas

zirgus jūdz.

Pasaule pieder tiem,

kas ir Sāls un Ozols un Sarma

rakstaini smalka.

Pasaule pieder tiem,

kas ir un nebaidās būt

kā katru reizi no jauna

pēc klusuma brīža baiga

pie krūtīm klauvē Sirds.

Rase, jeb Attīstības Loks ir jauna Apziņas Aspekta veidošanas, pilnveidošanas un izsmalcināšanas cikls. Šis cikls nevar izsmalcināt jau esošās formas. Tas prasa jaunas veco formu sintēzes. Neviena vecā nevar ietilpināt jauno – tās ir par šauru. Ar veco apziņu jauno saprast nevar, bet, sintezējot labākos vecā sasniegumus, var iegūt labākos rezultātus, kuros var rasties jaunā iedīgļi.

Vecās formas nevar kalpot par augsni jauno apziņu augšanai, bet tas var būt labs māls, no kura veidot formas jauniem lējumiem, tur var gūt labu rūdījumu un nomest veco priekšstatu nevajadzīgo nastu. Vecās apziņas ir labs stimuls tiem, kuri vēl svārstās un šķiro līdzi nesamo. Labāko paņemot, var iegūt apstrādājamo rūdu, bet kausējošā Uguns pati to piemeklēs, ja rūda būs laba.

Vecais mirst savā vienpusībā, bet jaunais nāk tur, kur vecais ir miris. Viņi nekad nesatiekas – “Ko Jūs meklējat Dzīvo pie mirušajiem?” Katra attīstības cikla sākumā manifestējas pozitīvie, bet nobeigumā tā negatīvie aspekti. Sākums neredz savu galu, bet beigas noliedz visu ar ko ir sākušās. Mūsdienu pagrimusī civilizācija, sevi paaugstinot, iedomājas esam no alas izlīdusi ar akmens cirvi vienā un ienaidnieka sirdi otrā rokā. Savā pagātnē tā saskata to, kas ir tās nākotne.

Pagrimušais nevar dot sākumu tīrajam, bet tiem, kuriem ir traucēta attīstība, vienmēr tiek dotas iespējas attīrīties un vēlāk pievienoties Evolūcijai tās smagajā darbā ar jaunā nepilnīgajām un rupjajām formām. Attīrīšanās notiek veco formu noārdīšanās – negatīvo karmisko enerģiju darbības laukā – tur, kur Jūs mīļie dārgie, tagad esat. Attīrīšanās notiek pašā dzīves straumes mutulī. Distancēšanās no tās – bēgšana ir savu netīrumu konservēšana.

Jauna rase rodas Evolūcijas prasībā pēc jauna un tīrāka izpausmes formu materiāla, kādu nevar dot vecās. Tieši pati Evolūcija pieprasa jauno rasi, bet ne rase dod Evolūciju. Rase iemieso Evolūcijas Impulsu, kurš tiek dots ar katras jaunas rases sākumu. Šis Impulss iekustina enerģijas, modina Magnētu un pulcina Jaunos Garus.

Neviena, vecajai rasei piederošā apziņa un personība, nevar pretendēt uz jaunās rases aizsācējas lomu. Neviens vecās rases netikumiem un noziegumiem piesārņotais kontinenta nostūris nevar sniegt patvērumu no tiem un dot sargājošu telpu jauno asnu dīgšanai. Distancēšanās tajā var dot iespēju uzturēt tradīciju un noturēt Atvērtās Durvis.

Vecajā kontinentā mīt aizejošie un tie, kuri tur attīrās, tie, kas ir Sapņotāji – jūt Vēja Ceļa Virzienu un tie, kuri Atver Durvis. Viņi visi mīt vienā kontinentā, bet katrs savā Upē – kūsājošajā Dzīvē. Aiziešana no vienas ir ienākšana citā. Te Aiziešana ir Atnākšana, bet palikšana ir aiziešana. Kā gribi – tā saproti, kā vari – tā dari, bet manai domai nepieraksti savu sapratni.

Jaunā Rase rodas jaunā kontinentā un saspringtā darbā, tur jaunajai apziņai atbilstošos jaunizveidotos ķermeņos pakāpeniski iemiesojoties tiem, kuri jau ir Jaunās Apziņas nesēji un tādēļ nevar būt iemiesoti šeit vai tikt pieņemti par savējiem veco apziņu lokā. Visi viņi ir svešinieki uz šī kontinenta un šo cilvēku vidē. Arī viņu apziņa nevar pilnībā izpausties veco ķermeņu šaurajās iespējās.

Tas, kas ir atbaidošs un tukšs vecajiem, ir aicinošs un piepildīts jaunajiem, un otrādi – tas, kas ir dzīves piepildījums vecajiem, ir smags atkritumu spainis jaunajiem. Jauno apziņu pilnvērtīga izpausme vecajos ķermeņos nav iespējama. Jaunie kā vientuļnieki dzīvo kalnu galotnēs, bet vecie piepilda ieleju treknās pļavas.

Jaunās Rases būtība ir daudz plašāka un tālu pārsniedz cilvēcisko attiecību un jaunu īpašību parādīšanās mērogu Cilvēkā. Tā parādās brīdī, kad notiek visas mūsu planētas radikāla virziena maiņa Evolucionārajā kustībā. Līdz šim tās galvenais bija involucionārais virziens. Involucionējošās un pagrimstošās apziņas mita kopā ar Evolucionējošajām vidē, kurā galvenie – noteicošie bija materiālie pievilkšanās spēki – egoisms.

Ar planētas Evolucionārā virziena maiņu šīs abas – pagrimstošo un attīstībā esošo Cilvēku plūsmas tiek atdalītas viena no otras. Aizejošie aiziet uz neatgriešanos un nekad uz šīs Zemes vairs neatdzimst vienotas Cilvēces ietvaros. Viņi veido paši savu noslēgtu eksistences loku, līdz, izsmēluši savu karmu, sāk jaunu monādiskās attīstības ciklu. Planētas Evolucionārā virziena maiņa notiek gan pašas planētas, gan Kosmisku procesu ietekmē.

Līdz ar jaunās planētas ienākšanu mūsu Saules sistēmā, no tās aiziet Saturns, sev līdzi aiznesot uz turieni izraidītos tumšās hierarhijas locekļus. Viņi nekad vairs netraucēs dzīvot tiem, kas ir Atnācēji – Jaunās Rases Cilvēki uz Zemes.

Jaunā planēta apmēros būs lielāka par Zemi un nostabilizēsies orbītā starp Zemi un Venēru tad, kad Zemes magnētiskais pols ienāks Eirāzijas kontinenta Sibīrijas daļā. Jau notiekošā magnētiskā pola kustība ir jaunās planētas tuvošanās liecība. Līdz ar jaunās planētas parādīšanos Zemei mainīsies Garīgo un materiālo polaritāšu ietekmes un tā kļūs par Venēras līdzinieci un Garīgās polaritātes manifestēšanās vietu.

Tas nozīmē to, ka uz Cilvēka apziņu lielāko ietekmi izrādīs Garīgā polaritāte un galvenie tajā būs centrbēdzes – Altruistiskie enerģētiskās darbības spēki, kas prasa lielu pašapziņas, gribas noturības un sintēzes spēju. Tas prasa katra paša devumu sabiedrisko attiecību uzturēšanā un derīgumu tām. Tas nozīmē arī to, ka Jaunā Rase nav tikai vēl viens solis Cilvēces attīstībā, bet to, ka tā ir augstāka sintēzes pakāpe un sevī sintezē vairāk kā vienas – 5. rases labāko pārstāvju devumu.

Tajā sintezēsies saprātīgāko nēģeru vitalitāte, ķīniešu saasinātā mentālā un amerikāņu nervu sistēmas jūtība ar krievu sintēzes spēju – sirsnību. Raiņa (Baltu) Baltais Tēvs ir šīs Sintēzes simbols – Jaunās Rases Sirds Stīga.

Tāpat šīs pārmaiņas nozīmē pilnīgu ģeocentriskās – personības astroloģijas – naudas kāsēju un muldoņu astroloģiskās brālības kaunpilnu atmaskošanu (karalis ir kails!) un Solārās – Gara Astroloģijas Zinātnes atgriešanos. Ģeocentriskā astroloģija, centrā liekot cilvēku, tiktāl pastiprina centrtieces egoistiskos spēkus, kamēr noved tos līdz egocentrisma uzliesmojumam. Līdz ar Saturna aiziešanu, jaunās planētas parādīšanos un Garīgās polaritātes spēku manifestēšanos, izzudīs ģeocentriskās astroloģijas un pseidokristīgo baznīcu darbības iespējas. Tiks noņemts maldu apsējs no Temīdas un reizē arī visas Cilvēces acīm.

Pirms Jaunās Rases iemiesojas tās Garīgais Līderis un līdz ar Evolūcijas impulsu dod Jaunu Garīgo Mācību, kura ir iedzīvināma un apgūstama jaunajā kontinentā. Tur ar Mācības palīdzību, pilnīgi jaunos apstākļos un vidē šīs apziņas izveidos vēl nebijušu Cilvēku rasi, kura no iepriekšējām atšķirsies tik pat radikāli, kā mēs atšķiramies no savtīga, egoistiska un izlutināta bērna.

Jaunajai Rasei piederīgie jūt Jaunās Mācības Magnētiskās vibrācijas un viņu Sirds Magnēti pievelk tās Rases Magnētiem (Latvijā un Altajā) un Atvērtajām Durvīm. Savu Jauno Apziņu pulcināšanai Skolotāji sūta apziņas saskaņojošās vibrācijas un veido kondensācijas (satversmes) centrus.

Tādā kārtā, ceļš uz Jauno Rasi nav emigrācijā, bet tieši uz pašu karstāko cīņas vietu. Tomēr nevajag iedomāties to, ka sava fiziskā ķermeņa transportēšana uz Altaju var dot brīvbiļeti uz Jauno Rasi. Tieši otrādi – tas var apgrūtināt Rases veidošanos. Fiziskā miesa ir piesārņojoša un psihiskas infekcijas pārnesoša, bet jaunas kvalitātes apziņā, Tieksme un iepriekšējo darbu sasniegumi ir tilts uz Jauno Rasi.

Savas vecās miesas atstāj te – jauns dzimsti tur. Tas neder un nav visiem. Tas ir tiem, kuri ir Jaunajam derīgi. Labāk mazāk, bet labāk. Jauna Uguns savas Liesmas pulcina. Jauna Zeme, Jauna Tauta, Jauns Valdnieks. Viss jauns no pašiem pamatiem tiek celts. Katrs Jauns sevi, savu Sūtību un Sūtījušo sajūt, un katru iespēju izmanto. Katram viņa Sirds Trīsas ir viņa kompasa adata un Cerība, kuru viņš izstaro Telpā kopā ar tiem, kas Jauno veido.

Siekiem mazu pulkstentiņu

Sīku, baltu dzīvībiņu

Skan pie manas apjausmas.

Pienāk, pieskaras un prasa,

Vai jau Rīts,

Vai jau Laiks,

Vai jau Dzidrs Laika Rits?

Vai jau varam plašā lokā

Salaisties ap Debestiņu,

Nolaisties pār Mākoņmalu,

Pieskarties pie Zemes krūts –

Labu Rītu, Māmuliņ!

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija