Jautājums no www.philos.lv

199.	No: Alise       Temats: Hipnoze	?←      2008. gada 16. februārī 9:36:11
Kas ir hipnoze un kādēļ tā ir tik kaitīga? Vai ir tā, ka to nevarētu lietot medicīnā, - ar to taču ārstē dažādas slimības? Aksels Munte savā grāmatā \"Stāsts par Sanmikelu\" stāsta, ka izglītotus, attīstītākus cilvēkus vieglāk pakļaut hipnozei, nekā mazattīstītus. Vai tiešām tas tā ir?

Par hipnozi

            Ir grūti komentēt A. Munti. Galvenokārt viņa personības, manas attieksmes pret viņu un viņa grāmatas dēļ. Brīnišķīga, dzīvespriecīga un labestīga Cilvēka dvēsele un traģisks mūža stāsts – smiekli caur asarām kā seriālā „Kalnietis” par Makleoda – nemirstīgā dzīvi.

            Lai to komentētu, ir jāzina kas tieši ir tie, kurus Aksels sauc par attīstītajiem Cilvēkiem, kas ir hipnotizētājs un citi apstākļi. Hipnoze vienmēr ir trīspusējs fenomens. Pirmkārt, tas ir upuris – „pacients” – viņa dvēseles struktūra un vibrācijas. Otrkārt, tas ir agresors – hipnotizētājs un viņa īpatnības, treškārt tā ir vide, kurā tas viss notiek. Apziņu mijiedarbība ir harmoniju māksla. Harmoniskais harmoniskā vidē mijiedarbojas aktīvāk un spēcīgāk. Jebkura disonanse to vājinās. Protams, zemnieks pilsētā, pilsētnieku auditorijas priekšā un „augsti mācīts” profesors ir viena lieta. Tas pats zemnieks savā krodziņā un ceļojošs burvju mākslinieks pie alus kausa – pavisam cita.

            Jāatceras, ka dažādām rasēm un tautām arī šī īpatnība – suģestējamība dažādās vēsturiskās situācijās ir atšķirīga. Suģestējamība ir atkarīga no psihes līdzsvara zuduma. Slimība vienmēr ir līdzsvara zudums, tāpat kā jebkura krīze un pārejas posms – vecumā, vēsturē vai sociālā vidē. Jāatceras, ka visi smalkākie ir jūtīgāki, tātad uztver smalkākus pieskārienus. Tālāk jau ir viņu spēja tos kritiski vērtēt un pieņemt vai noraidīt. Tātad jautājums ir arī par Jūsu pieminēto A. Muntes inteliģentu attieksmi pret hipnozi un tiem līdzekļiem – paņēmieniem, kādi ir pielietoti.

            Bēdīgi ir tas, ka mūsdienās meklē to, kā izcelsmi paši nezina un tur, kur tas nav jāmeklē. Daiļliteratūrā un seriālos nav jāmeklē zinātniska un Garīga informācija. Romāns, pat ja tas ir „Da Vinči kods”, ir romāns un tā pret to jāizturas. Tas, kurš ciemos ejot, uzliek Napoleona cepuri, dodas uz karnevālu, bet tas, kurš no karnevāla mājās pārnācis patiešām domā, ka viņš ir Napoleons Bonaparts un pieprasa tādu attieksmi, varu, Franciju un Žozefīni turklāt, ir nabaga jukušais – tā ir diagnoze.

            Tāpat kā diagnoze – dezaferentācija – ir visiem tiem, kuri apgūst Garīgas Mācības no daiļliteratūras un okultā mēslainē atrastiem sacerējumiem, iepriekš nenoskaidrojot izpētāmās problēmas būtību un iespējamos avotus – to vērtību, ticamību, iespējamās problēmas, vēsturi galu galā. „Sanmikela” ir A. Muntes dvēseles kliedziens pēc Saules un tīrības viņa laika mietpilsoniskās un deģenerētās inteliģences vidē.

 

            Uz hipnozi medicīnā atsaukties nevar tāpēc, ka „medicīna” jau sen pārvērtusies savā pretmetā un dara visu, lai kaitētu Cilvēka dvēselei un nākotnei.

            Hipnoze ir agresīva melnās maģijas forma, kuras „seansa” laikā tiek paralizēta upura gribas darbība dvēselē. Ar to pašu šī dvēsele kļūst pieejama pretdabiskai transformācijai, citām vēlākām maģiskām manipulācijām un tumšās astrālās pasaules būtnēm. To, ko tagad sauc par hipnozi, agrāk sauca par buršanu, bet tos, kas to darīja ar upuru apziņām – par burvjiem. Buršanas – hipnozes laikā upurim savas gribas nav – tā ir paralizēta, tāpēc visu, ko tāds stāsta un dara, viņa apziņā un dvēselē ieliek citas, blakus esošas gribas. Hipnoze ir klasiska apsēstība. To var saukt arī par zombēšanu, tā ir tikai vārdu spēle. Katrs lai izvēlas sev saprotamāko un ar to sev izskaidro, ko dara šie burvji baltajos halātos, klusajos kabinetos ar smaidiņu uz sejas un savām manipulācijām.

            Tā apziņa, kurā ir bijusi šī manipulācija, uz visu tālāko dzīvi sevī saglabā šīs ielaušanās un gribas paralīzes pēdas. Pēc tādas darbības neviens vairs nav viņš pats. Viņš vienmēr nēsā uzbrucēja apziņas daļas un fragmentus, „sēklas” un atkritumus sevī. Viņa enerģētiskā struktūra apritēs ir sagrauta un sakropļota. Vēl vairāk – tā ir atrauta – atsvešināta no tās Radītāja un īstenā saimnieka – tās vibrācijas ir radikāli mainītas. Tas ir tā, it kā kāds bez Jūsu ziņas būtu nomainījis Jūsu tālruņa numuru – Draugs vairs piezvanīt nevar, bet sveši cilvēki zvana.

            Tādas dvēseles dzīves jēga ir zaudēta, tāpēc tā ir „pusaizmigusi”, „skumstoša”, „dzīves krāsu” zaudējusi. Nereti tādi ir nelīdzsvaroti, iekrīt netikumos, atkarībās vai meklē pašnāvību, sūdzas par atmiņas vājumu, ātru nogurdināmību, depresivitāti, vāju imunitāti. Tādiem Cilvēkiem novērojami audzēji un izmaiņas asins sastāvā, var attīstīties cukura diabēts.

            Hipnozi savās pretīgajās izdarībās izmanto visi „...analītiķi”, „...logi”, „...peiti” un „...sensi”, kad praktizē to, ko viņi sauc par regresīvo hipnozi. Tas, ko viņi meklē „pirmsdzimšanas”, „iepriekšējo dzīvju” pētījumos, atrodas aiz apziņas robežas – „iepriekšējā telpā”, tāpēc tam nav tēlu un izpausmes veidu tēlu un formu, valodas, iespaidu pasaulē. Tas ir tas iemesls,kāpēc „dzīvie” nevar kontaktēties ar „mirušajiem” un otrādi. Šie divi „dzīvesveidi” ir „par citu” un „citās kategorijās”. Tām nav kopīgo „tematu” un „valodas”. Nevar kontaktēties ar to, kā vēl nav, pirms tā tapšanas.

            Nenoformētais nav mazāks vai citādāks noformētais, tas nav noformētā sēkla, tas ir „substance, no kuras, sēklai iekļūstot tajā,” veidojas noformētais. Tai nav atmiņas, tas nav tas, ar ko var un ir par ko runāt. Tas, ko šie nelaimīgie hipnozes upuri stāsta, ir pašu hipnotizētāju viņu mutēs ieliktās domas, priekšstati, fantāzijas vai apziņā projicētie tēli. Citos gadījumos, atkarībā no vides un apstākļiem, tas ir kolektīvās vai pacienta apziņas fantāzijas fragmenti, vecāku, kaimiņu, draugu projekcijas vai hipnozes laikā no līdzsvara izsistas apziņas struktūras elementu rezonanse. Šo elementu atlasi un rezonansi nosaka operatora vai atmiesotu miroņu un citu astrālo būtņu ietekme, bet ne tai brīdī paralizētajā apziņā notiekošie procesi.

            Daudzos gadījumos tas, ko šarlatāns identificē kā „lāstu”, ir tieši šādu buršanu – hipnotisku iedarbību sekas. No hipnozes teorētiski var „pamodināt”, bet nevar likvidēt hipnotiskās ielaušanās sekas – dvēseles sakropļojumus. „Iemidzināt” ir viegli, „pamodināt” gandrīz neiespējami. Var šķietami „pieslēgt” Cilvēka apziņu dvēselei, bet atkarība no burvja tomēr saglabājas.

 

            Katram burvim, katrai ietekmei ir sava vibrācija – „atslēga” – tas, ar ko var atvērt pieeju procesam, lai veiktu izmaiņas tajā, tāpēc „pamodināt” – „noņemt lāstu” var tikai tas, kurš to ir uzlicis. Tas tā, protams, ir tikai teorētiski, tāpēc ka, reiz izdarītas, šādas izmaiņas nav atceļamas – neviens hipnotizētājs nevar iztīrīt sava upura apziņu un dvēseli no tur atstātajām savas dvēseles projekcijām un apziņas struktūras nospiedumiem, nevar izvākt savas darbības rezultātā tur nokļuvušu astrālās pasaules radību un atkritumu piesārņojumu. Tomēr, ja nu kāds apņemas to darīt, tad tāds tīri nevilšus atzīstas, ka tam ir procesa „atslēga” – tātad viņš pats ir šī „lāsta” uzlicējs (kā tas lielākajā daļā gadījumu arī ir – šie „noņēmēji” paši rada tās problēmas, kuras „noņem”), vai arī krāpnieks, kurš māna un izmanto sev uzticīgos un neko tajā visā nesaprotošos.

            Pretdabiski mainīta dvēsele saglabā ielaušanās sekas un izmaiņas, bet ģenētiski, formēšanas un audzināšanas ceļā nodotas tālāk nākošajām paaudzēm, tās viņām kļūst par „normu”. Nākošās paaudzes neapzinās izdarītās ielaušanās sekas, bet ir daudz atvērtākas jebkurai citai hipnotiskai iedarbībai (tāpat kā vienreiz to jau pārcietušie). Šīs dvēseles ir „iezīmētas” – nēsā sevī „čipu” – kodu, kurš atvieglina citiem zagļiem piekļūt un izmantot šo dvēseli saviem mērķiem.

            Retos gadījumos, izejot smagas ciešanas un dvēseles mokas, uz nāves sliekšņa izdodas pārveidot šo kodu par imunitāti. Šāda imunitāte, kā iekšējā norma, tiek piedāvāta Labās Rokas Garīgajās mācībās un Filosofijā līdz brīdim, kamēr Cilvēks neatsakās – neatkrīt no tām un nekļūst par nodevēju. Nodevība ir visātrākais pašiznīcināšanās veids, kurš atnes vislielāko postu apkārtējiem un vislielākās ciešanas pašam nodevējam. Piedāvātā imunitāte ir Dvēseles Tīrība, Tikumība, prāta skaidrība un Patiesība, kura netīrību, izlaidību un melus redz kā no sevis atšķirīgu, pretdabisku parādību.

            NLP, „transoloģijas”, „meditācijas”, „pašiedvesmas” un dažādas “psihotreniņu”, aurosomu kūres ir hipnozes novirzieni ar visām izrietošajām sekām. Tie visi satur noteiktus kodus, kuri dod varu pār koda lietotāja apziņu tam, kurš šo kodu ir izstrādājis. Visi stāstiņi par šo metožu derīgumu, iespējām un lietotāja pilnīgo neatkarību ir muļķu ķeramā makšķere. Šajos hipnozes paveidos ar to panāk paša upura līdzdalību kodu ievadīšanā apziņā, tāpēc tur tie „dziļāk iesēžas”, „ātrāk saradojas” un „labāk strādā”.

            Diemžēl biheiviorisms iet tieši šo ceļu – apkalpo manipulāciju un kodu veidošanu, „iesēdināšanu”, izmantojot buršanas un maģijas prakses tumšākās puses. Kodus var veidot kā fonētiskas, tā krāsu un formu vai to savienojumu formulas. Ar to māksla, uzrunājot un atbrīvojot Cilvēka augstākos principus, atšķiras no tās atdarinājumiem, caur kuriem tādi kodi, vēršoties pie Cilvēka zemākās daļas – jutekliskuma, netikuma, maldiem un instinktiem, tiek iesēdināti viņa apziņā un dvēselē. Sevišķi bīstami ir krāsu, skaņu un formu savienojumi ar emocionālo – juteklisko daļu.

            Ar to nodarbojas NLP, „meditācijas” un dažādi arī „mūzikas” konstruktīvismi – „arhitektūras”. Šo, un arī jaunāko – zemsliekšņa informatīvo kodēšanu(sīkas izmaiņas skaņā un attēlā) plaši izmanto reklāmās. Šāds kods savienojumā ar patīkamo sajūtu kļūst par tās kodu, ierosinātāju un meklējumu motivatoru. Iestrādāto kodu var nodot citam „lietotājam” un tas ar koda palīdzību varēs turpināt „notvertās” apziņas izmantošanu savā labā. To pašlaik var vērot uz jauniešiem orientētā priekšapmaksas karšu reklāmā, kur narkotiku lietotāju („zālītes” pīpmaņu) kods – krāsainās svītru beretes – reizē reklamējot un aktivizējot narkotiku tirgu, to radīto patīkamo sajūtu pārnes uz karšu lietošanu un „tādu savējo” vidi.

            Tādas pat kodu pārneses ir vērojamas citur – piemēram, „pa pusei” – gan mazgājamo līdzekļu, gan banku biznesa reklāmās. Tāpat strādā „Cūkmena” un „dzimtenes mīlestība” pudeļu mīdīšanā. Pirmajā gadījumā slēptā veidā tiek reklamēta netīrība cūkas simbola veidā (tīrību nevar reklamēt ar netīrības atribūtiem un faktiem) un saistot to ar bērniem emocionāli patīkamu, azartisku atkritumu vākšanas nodarbi - “jo vairāk atkritumu, jo labāk”. Pudeļu mīdīšana ir uzbrukums  piesaistei dzimtenē, izmantojot “kājām mīdīšanas” un „savas zemītes” kodu saistību caur „mīlestību”. Akūtā Euro – Eko tēma precīzi norāda zābakos apauto kāju ceļa mērķi – “prom no mazās dzimtenes Europas plašumos”.

            Vairāku iemeslu dēļ prese, radio, TV un kino, datorekrāns ir hipnotiski. Izmantojot dažādas smadzeņu skalošanas metodes apvienojumā ar informācijas manipulatīvi mērķtiecīgu atlasi (šauri orientēta pretrunīgu „dažādu viedokļu” grupa) šo hipnotismu daudzkārt pastiprina un noraida „iesēdināmos” kodus, pie kuriem pieslēdzot citus, var radīt noturīgas programmas šo masu hipnozes kanālu lietotājos. Lielākā problēma te ir tā, ka šie kodi ir „marķieri” un „etalonvibrāciju” nesēji – apziņas nivelieri. Hipnotiskā iedarbība ir iespējama arī no attāluma – astrālo projekciju veidā – ja vien ir zināma „adrese” – „etalonvibrācija”. Reklāma, iestrādājot šādus kodus, to nēsātājus nodod masu manipulatoru rokās, un masveidīgās „dīvainās” (hroniskais nogurums) psihiskās novirzes precīzi norāda uz šādu eksperimentu vai pielietojuma rajoniem.

            Bērnu dvēseles ir „dzīvnieciskās” attīstības stadijā – formējas pēc „patīkamā” principa aktīvajā meklēšanas fāzē, tāpēc ir sevišķi jūtīgas un atsaucīgas hipnotiskai iedarbībai – kodēšanai. Tieši tāpēc – kodu „pozitīvais” lādiņš – izraisa tā lielo ietekmi uz viņiem un pretdabiskā reklāmu baudīšana norāda uz šādu kodu esamību tajās. Bērniem ir raksturīga jaunā meklēšana, nevis pieķeršanās bezgalīgajai reklāmas rullīšu rutīnai. Šie bērni ir kļuvuši par „kodu atkarīgajiem”. Vēlāk, nākotnē, aiz šiem kodiem viņi būs vadājami kā sunīši pavadā.

            Tieši tāpēc es vienmēr esmu norādījis uz reklāmu – kā apziņas deformatoru – kaitīgumu un prasījis pilnīgu reklāmas aizliegumu. Ja dzīvojam tādā vidē, kurā tas nav iespējams, tad pašiem jārūpējas par savu bērnu pasargāšanu no buršanas – hipnotiskās ietekmes. Jārūpējas, lai to rokās nenonāk „bērnu” žurnāli, komiksi. Viņi jāizolē no radio, TV un datoriem. Stingri jākontrolē kinofilmu repertuārs, kādu Jūs viņiem ļaujat skatīties. Jūsu bezrūpīgajai dzīvei ir pienācis gals. Uz Jums un Jūsu bērniem notiek masveidīgas melno burvju medības („Pērtiķu planēta”) un tie, kuri nav gatavi to saprast, aplūkos pasauli no zooloģisko dārzu krātiņu iekšpuses.