Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Par ekonomisko izaugsmi un šķietamību

 

Ekonomiskā izaugsme tiek noteikta salīdzinot vienu un tās pašas pozīcijas skaitlisko vērtību divos dažādos laika punktos. Viss cits ir šo skaitļu interpretācija.

 

Neto apgrozījums - Uzņēmuma pamatdarbības, preču pārdošanas un pakalpojumu veikšanas rezultātā gūtie ieņēmumi, no kuriem atskaitītas tirdzniecības u. c. atlaides, kā arī apgrozījuma, akcīzes u. c. nodokļi. Šajā postenī uzrāda arī to nosūtīto preču norēķinu summas, par kurām samaksa vēl nav saņemta, bet kuru norēķinu dokumenti ir iesniegti pircējiem vai arī bankas iestādei.[1]

 

Šobrīd tiek runāts par Latvijas ekonomikas atkopšanos pēc krīzes un ekonomisko augšupeju. Pamatojums ir augošais apgrozījums atsevišķās tautsaimniecības nozarēs vai mazumtirdzniecībā, vai, piemēram, bezdarba samazinājums. Ņemot vērā apstākli, ka tiek konstatēta ekonomiskā izaugsme, tiek pārskatīts budžets, atrodot papildus naudiņu atsevišķiem papildus izdevumiem un ir iespējams samazināt atsevišķus nodokļus. Piemēram, pievienotās vērtības nodokli.

 

Tiktāl viss ir skaisti un pieaugošās skaitliskās vērtības teorētiski liek justies pārliecinātiem par augošu labklājību nākotnē. Tomēr ikdienā labklājības pieaugumu nejūt. Protams, var uzskatīt, ka šis 1-2% jeb 1-2 santīmi pie katra lata ir pārāk niecīgs lielums, lai to mēnesī sajustu. Pieņemot, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju alga ir Ls 300 „uz rokas”, tie būtu 3-6 lati mēnesī. Vai viena paciņa cigarešu katru nedēļu.

 

Tomēr uz šo jautājumu var palūkoties arī citādi. Atcerēsimies, ka parasti pozitīvās ziņas tiek pamatotas ar absolūtajiem skaitļiem. Tie ir lielāki un izskatās iespaidīgāk.

 

Skaitliskā vērtība pati par sevi ir lielums, ko var ietekmēt daudz un dažādi apstākļi. Runāt par makroekonomiku ir iespējams tikai kontekstā, nevis no atsevišķu skaitlisko vērtību pozīcijām.

 

Piemēram, bezdarba skaitliskā vērtība var samazināties dažādu iemeslu dēļ. pieņemot, ka noteiktā teritorijā:

-                      1.maijā ir reģistrēti 1000 iedzīvotāji, no kuriem 500 ir darba spējīgā vecumā, bet pārējie – pensionāri un bērni. No 500 darba spējīgajiem iedzīvotājiem 50 % (jeb 250 cilvēki) ir reģistrējušies kā bezdarbnieki. Secinājums – bezdarbs noteiktā laika punktā sastāda 50%.

-                      1.septembrī šajā pašā teritorijā ir 750 cilvēki (250 bezdarbnieki ir izbraukuši uz Lielbritāniju lasīt zemenes), 50 cilvēki ir zaudējuši darbu, jo bankrotējusi vietējā kokzāģētava un veikals. Strādājoši ir 200 cilvēki jeb 80% no visiem darba spējīgajiem, tātad bezdarbs sastāda tikai 20%, t.i. četru mēnešu laikā tas ir samazinājies vairāk kā uz pusi.

 

Vai šajā teritorijā ir notikusi reāla vai šķietama ekonomikas izaugsme?

Reāli esošajiem 200 strādājošajiem ir palielinājies nosacītais slogs „uzturēt” visus bērnus, pensionārus un vēl bez darba esošos cilvēkus.

Varbūt tieši šis scenārijs ir tuvāks bezdarba samazinājuma iemesliem Latgalē, nevis piepešs ekonomisks uzplaukums?

 

Piemēram, mazumtirdzniecības apgrozījuma skaitliskās vērtības pieaugums.

Pieņemot, ka ekonomika ir precīza un prognozējama zinātne, arī pamata definīcijām ir jābūt saprotamām un loģiskām. Šobrīd Latvijas Zinātņu Akadēmijas sniegtā neto apgrozījuma definīcija, kas ievietota pašā augšā, ļoti izskatās pēc peļņas definīcijas. Tāpat, pieaugošs apgrozījums, vadoties no šādas definīcijas var slēpt ne tikai interpretāciju „pārdots vairāk”, bet arī „pārdots dārgāk” vai, piemēram” „pārdots tikpat, tikai nauda kļuvusi nevērtīgāka”. Pēdējais saucas „inflācija”. Tāpat, šo pozīciju ar noteiktām darbībām var skaitliski „uzpūst” un parādīt peļņu, kuras dabā nav, bet kura patīk kreditoriem, investoriem un konsultantiem. Grāmatveži ir radošas profesijas pārstāvji un balansē uz filozofijas un zinātniskās fantastikas sliekšņa. Skaidrs ir viens – ja laika posma sākumā attiecīgās ailes skaitliskā vērtība bija 100 vienības un laika posma beigās ir 1000 vienības, tas vēl nenozīmē, ka uzņēmums ir ekonomiski attīstījies.

Analizējot definīcijas jāsecina, ka eksistē divas dažādas un kardināli atšķirīgas apgrozījuma definīcijas – viena uzņēmuma iekšienē un par šo jēdzienu publiskajā telpā neviens nerunā, un otra – tā, kas tiek parādīta kā skaitliska vērtība attiecīgā statistiskas ailē un kura tiek izmantota kā pozitīvo ekonomisko tendenču pierādījums. Tāpēc šeit mēs runāsim nevis par LZA sniegto definīciju, bet gan par nosacīto „statistisko” apgrozījumu.

2012.gada 1.jūlijā tika samazināta pievienotās vērtības nodokļa likme par vienu procentu. Pamatojums- ekonomiskā izaugsme atļauj samazināt nodokļu slogu. Izklausās lieliski, tomēr jāatceras, kas īsti ir pievienotās vērtības nodoklis un kas ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs.

Pirmkārt, pievienotās vērtības nodoklis ir apgrozījuma nodoklis. Jo lielāks apgrozījums, jo lielāks nodokļa ieņēmums valsts kasē.

Otrkārt, sen zināma aksioma, ka nodokļu sloga apmērs ir nesaraujami saistīts ar nodokļu maksātāju godprātību nodokļu samaksā. Citiem vārdiem sakot, ir aprēķināms konkrēts matemātisks lielums, kad salīdzinoši mazāki nodokļi, kurus maksā visi budžetā ienes vairāk naudas nekā lieli nodokļi, kurus maksā tikai retais. Ja nodokļus nemaksā – papildus administratīvie un finanšu resursi ir jātērē šo nodokļu iekasēšanai. Vienkāršoti runājot – zemi nodokļi valsts kasē bieži ienes vairāk naudas un ir ekonomiski pamatotāki nekā lieli nodokļi.

Treškārt, pievienotās vērtības nodokļa gala maksātājs ir patērētājs, kurš šo nodokli samaksā pērkot maizi, sieru, degvielu privātajai automašīnai vai samaksājot kārtējo telefona rēķinu. Jebkuras papildus izmaksas tiek ieliktas gala produkta vai pakalpojuma cenā. Komersanti pievienotās vērtības nodokli par precēm un pakalpojumiem, kas izmantoti komercdarbībai, var atgriezt izmantojot priekšnodokļa sistēmu.

Tātad, samazinot pievienotās vērtības nodokļa likmi par vienu procentu, reāli tiek ietekmēti tikai patērētāji. Attiecībā uz komersantiem ietekme ir minimāla. Ideālos skaitļos skatoties, samazinājums ir šie paši 1-2 santīmi no katra lata, jeb – tie paši 1-2% mazumtirdzniecības apgrozījuma pieauguma, par kuriem tiek runāts.

Jāsaprot, ka 1-2% nosacīti „brīvo” naudas līdzekļu neieguļas putekļainos banku seifos, bet nonāk apgrozībā. Arī par šo naudu tiek pirkta degviela, siers, maize un cigaretes.

Apgrozījums tiek aprēķināts vadoties no ienākošās un izejošās naudas summas. Pieaugot izmaksām noteiktās pozīcijās, automātiski pieaugs apgrozījums. Ir zināms, ka pieaug energoresursu cenas. Šīs cenas ietekmē gan izejvielu, gan transporta, gan visas citas izmaksas un jebkurš komersants šīs izmaksas „paslēpj” produkta vai pakalpojuma cenas pieaugumā. Pieaugot cenai, pieaug absolūtā apgrozījuma skaitliskā vērtība.

 

- Vai ir atveseļojusies ekonomika?

- Varbūt ir pieaudzis naudas aprites ātrums?

- Varbūt ir uzlabojušies budžeta ieņēmumi?

Uz pēdējo jautājumu salīdzinoši droši var atbildēt pozitīvi, jo pievienotās vērtības nodokļa 21% tiek aprēķināts no gala apgrozījuma. Tas nozīmē, ka valsts budžetā nonāks vairāk naudas gadījumā, ja viens litrs degvielas mazumtirdzniecībā maksās nevis 50 santīmus, bet gan latu un kukulis maizes Ls 1,10, nevis 80 santīmu. Nodokļa bāze nosaka visu.

 

Secinājumi?

 

Esošajā ekonomiskajā situācijā atsevišķu pozīciju pieaugošās skaitliskās vērtības nav un nevar būt kritērijs, pēc kura konstatēt ekonomikas izaugsmi, neanalizējot situāciju kopumā. Arguments, ka pieaugusi budžeta ieņēmumu daļa neiztur kritiku, jo šīs daļas skaitliskās vērtības pieaugumu nosaka nepielūdzamas matemātiskas likumsakarības.

 

Otrkārt – izvirzot viltus premisas vai aplamus argumentus nonākam pie pamatotiem, bet aplamiem secinājumiem.

 

Ekonomikas izaugsmi nosakot nav neapstrīdamu skaitlisku faktu. Ir tikai interpretācijas.

 

 

A. Šneiders

"Vis Licita" IK

 



[1] http://termini.lza.lv/term.php?term=neto%20apgroz%C4%ABjums&list=neto%20apgroz%C4%ABjums&lang=LV



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa