Par sapratni un drošību.

313.

No: Temats: domas

?← 2009. gada 30. augustā 10:44:28

Kā lūdzu atbrīvoties un/vai mainīt uzmācīgās, sliktās un nomācošās domas, kas neatlaidīgi maļas pa galvu, neatkāpjas un rada depresīvu noskaņojumu? Galvenokār šīs domas ir saistītas ar neziņu, kas mūs sagaida un neizpratni kā rīkoties, lai atgūtu dzīvesprieku un derīgumu Radītāja nodomiem. Esmu ievērojusi, ka uzrodas baiļu, neticības un nevarēšanas sajūtas, ļoti maz smaidu. Sajūta, ka galvā visu laiku mutuļo.
Paldies par atbildei veltīto laiku.

Par sapratni un drošību.

Katrā sistēmā ir savas nepilnības. Cilvēku veidotā un uzturētā sistēmā nāk klāt paša Cilvēka, kā sistēmas, un viņa iepriekšveidotās sistēmas ietekmes radītās nepilnības. Katras sistēmas nepilnības ir vide, kurā savairojas slimības un parazīti.

Tagad ir populāri (tāpat kā līdz 90 – tajiem gadiem) visās nelaimēs vainot Krieviju, „padomju mantojumu” un tā „atstātās pēdas”, paraudāt par „vēsturisko netaisnību” radīto grūto likteni un „nepelnītajām ciešanām”. Ja līdz šim Latvijā vēl aizvien nav uzcelta bibliotēka, tad tāpēc, ka patiesībā jau visu domas meklē kādu kopīgu Raudu Mūri, bet ne Radošu Zināšanu Krātuvi.

Nevar būt plaukstoša zeme, tur, kur tās apdzīvotājos mīt zemnieku sapratne par lietu kārtību (vajag tikai rakt!) un kalpu ļaužu Jurģu dienu gars, kas liek kraut ratos savas mantiņas un iet meklēt labākus kungus citā vietā. Nekas nevar būt tur, kur galda Kungu Galā iesēdušies katras radošas sabiedrības atstumtie atkritumi – Tirgoņi. Tirgoņi ir katras sabiedrības tirdzniecisko sakaru parazīti, bet to skaita un ietekmes īpatsvars sabiedrībā norāda uz Kultūras pagrimumu un sabiedrības dzīves beigu tuvumu. Sabiedrība ir Kultūras iemiesojums – tās fiziskais ietērps, ķermenis. Iemiesotā Kultūra ir vienīgā Sabiedrības eksistences jēga un dzīves forma. Kad no ķermeņa, formas aiziet tās Gars (no sabiedrības – kultūra), ķermenis kļūst lieks, tukšs un nevajadzīgs. Tad tas mirst – to pārņem subkultūras, bohēmas destruktīvo spēku darboņi – tārpi, vaboles un citi kaprači, kuri to saplosa un noārda. Tā sabiedrība un Kultūra, kura nespēj sevi pasargāt pret tirgoņu spiedienu un tīkojumiem, iet bojā viņu savilkto atkritumu kaudzē, amoralitāti izplatošajā ideoloģiskajā spiedienā un tajās deģeneratīvajās izmaiņās, kādas notiek sabiedrības struktūrā, ģimenē un Cilvēkā.

Nepietiek ar rakšanu – vajag zināt – kur, kad un vai rakt vispār. Jurģi nav atrisinājums, bet problēmas cēloņa atbalstīšana un uzturēšanas mehānisms – ieslīgšana parazītismā. Nevar būt valsts, sabiedrības un Kultūras dzīves tur, kur nav savas inteliģences un Valdnieku, tur, kur nav savas Filosofijas, Reliģijas, Garīdzniecības un Tradīciju. Lupatlaši, kuri ietērpjas pa pasauli salasītu Ideoloģiju, pseidoreliģiju un okultu novirzienu netīrajās skrandās, nekad nevarēs radīt to, ko rada un uztur Meistari savās radošajās laboratorijās – Cilvēcisku Dvēseli, ģimeni, sabiedrību, valsti un tai atbilstošu dzīvi.

Saprātīgie zina, ka ir objektīvi apstākļi, kuros viņi var rīkoties, šo apstākļu robežās, un tā tuvoties izraudzītajam mērķim par tik, cik to atļauj pašu pieliktās pūles šajos apstākļos. Muļķi, sliņķi un noziedznieki savās nelaimēs vaino citus. Lētticīgi vientieši un veiklu krāpnieku upuri visā vaino sevi, bet tie, kuri negrib, lai jūs domātu par to, par ko jums ir jādomā, pieved jūs pie raudu mūra, sarīda konkurencē vai liek cīnīties ar neeksistējošu – pašu uzburtu ilūziju – dūmu tēlu – „padomju totalitārisma mantojumu apziņā”.

Neviens nevar būt mantinieks tam, kā nekad nav bijis. Nevar mantot to, ko neesat radījuši, bet to, ko radījuši citi varat zaudēt un zaudēsiet tieši tāpēc, ka esat kalpi, bet ne Saimnieki, Inteliģence un Valdnieki savā zemē. Tieši tāpēc, ka esat savus Saimniekus savā slinkumā nīduši, viens otru apskauduši, Inteliģenci izsmējuši, bet Valdniekus nodevuši un no saviem Dieviem atkrituši. Tēvu grēki piemeklē dēlus līdz 7-tajam augumam.

Tāda padomju iekārta nekad nav bijusi. Arī Krievijā un emigrācijas mītnes vietās tur mītošie „carisma zelta laiku” spodrinātāji lamā to, ko paši ir radījuši. Tie, kuri noveda savu zemi līdz pilnīgam Cilvēciskam Ideālu izsīkumam, radošajai nespējai un morālam pagrimumam, tika pašradīto atkritumu izspiesti, aprakti un sapūdēti. Laizot savas brūces pie saviem raudu mūriem, šie „Sudraba laikmeta bruņinieki” pilnīgi aizmirst to, ka paši ir aizmirsuši un atteikušies no inteliģences dzīves pamatbūtības – sociālas kalpošanas savai sabiedrībai – starpniecības un radošu ideju popularizēšanas, pievēršoties pašapmierināšanās, savu slimo dvēseļu murgu un bohēmisko paģiru radīto mēslu izgāšanai līdzcilvēku dvēseļu telpā.

Krievijas valdnieki un garīdzniecība tika pašradīto vēsturisko procesu aizmēzti tad, kad nespēja noturēt pašu uzcelto aizsprostu evolucionāro procesu ceļā. Tā enerģija, kura netiek savlaicīgi radoši pielietota, sāk darboties graujoši. Nobremzējot un uzkrājot lielu daudzumu šādas radoši nepielietotas enerģijas vai to nopludinot sabiedriskajā telpā bez kvalitātes paaugstinājuma, iegūst milzīgu destruktīvu spēku.

Pirmajā gadījumā tā ir revolucionāra kataklizma – sprādziens, kurš iznīcina visu tik tālu, cik sniedz tā triecienvilnis un lido šķembas. Otrajā gadījumā rodas slimību un puvuma piepildīts purvs, kurā noslīgst katra aktivitāte, izņemot sīkus parazītus – tos, kuri prot lēkāt no ciņa uz cini un pārtikt no sīkiem labumiņiem, vai tik lieli nelieši, ka spēj atsniegt tā dibenu, rast tajā atbalstu un dzīvot tik ilgi, kamēr to saēd purva izgarojumi un sīko parazītu iznēsātās slimības. Abos gadījumos vainīgi ir sprāgstvielas radītāji vai purva uzpludinātāji (kā tas ir Latvijā), kurā neizbēgami vienmēr bojā iet arī paši.

Ne sprāgstviela, ne sprādziens, ne purvs un slīkšana tajā nav vainojami cietušo mokās. Purvā tiek meklētas takas, pēc sprādziena savāktas lauskas un notiek mēģinājumi organizēt dzīvi esošajos apstākļos – sākt celt to, kas acīmredzami ir bijis uzbūvēts vai apsaimniekots nepareizi. Un nevajag aizmirst arī to, ka katrai sabiedrībai un valstij ir arī savi ārējie nelabvēļi, kuri pastiprina graujošo spiedienu uz to un tīši provocē un izraisa sabrukumu tādā vai citādā veidā.

Nevienam nav noslēpums tas, ka pasaulē nemitīgi darbojas anglosakšu slimīgi destruktīvais egoisms un Vatikāna sātanisms, pieņemot dažādas formas, atkarībā no vēsturiskajiem apstākļiem un ģeogrāfiskās vietas. Pat radoša un sakārtota sabiedrība, ja tā nespēj pretdarboties šo divu ienaidnieku militārajam, ekonomiskajam, ideoloģiskajam un intrigu spiedienam ir nolemta sagrāvei to abu kopīgi virzītajā uzbrukumā. Tieši uz viņiem gulstas liela daļa atbildības par pagājušo gadsimtu notikumiem Pasaulē, Eiropā, Krievijā, tās impērijas sabrukumā telpā un ap to – arī pie mums, te – Latvijā.

Katra sabiedrība ir tās Cilvēku attiecību koptelpa. Liberāļi var uzturēt haosu, bet nevar radīt ne kapitālismu, ne sociālismu, ne demokrātiju, ne aristokrātiju, ne Teokrātiju. Tāpat kapitālisti nevar radīt sociālismu, bet sociālisti ar laiku var radīt sociālu kapitālu. Padomju iekārtu var radīt tikai padomju Cilvēks, tāpat kā demokrātiju var radīt un uzturēt pseidoreliģiozs lielībnieks, kurš iedomājas esam spējīgs pats ar savu varu vien uzturēt savā sabiedrībā Dieva radīto un ielikto kārtību.

Tie, kas muzikālos iespaidus guvuši gar atvērtu filharmonijas logu ejot, nevienam klavierspēli iemācīt nevar. To nevar izdarīt pat tas, kurš pats tās kaut kā savam priekam uzspēlē. Viņš var citam taustiņus un to izraisītās skaņas, kādas nošu raksta iemaņas ierādīt, bet tā nav klavierspēle un tas nav Pianists, kas pie klavierēm tur vieglas melodijas vai vingrinājumus atskaņo. Lai mācītu kādu Mūzikā ir jābūt attīstītai, tīrai un nepiesārņotai Muzikālās Kultūras Tradīcijai, Skaņražu, Izpildītāju, Pedagogu, Vēsturnieku un labi audzinātu, zinošu, mūziku saprotošu un mīlošu klausītāju pasaulei, kurā var dzīvot, augt un attīstīties Pianists. Ir jābūt akustiski disciplinētai un akustiski Kulturālai dzīves videi, jo tikai tādā var parādīties un dzīvot psihiski un fizioloģiski mūziku uztvert spējīgs Cilvēks. Akustiski piesārņotā un nekulturālā vidē muzikālās uztveres attīstība nav iespējama, tāpat kā nav iespējama mentālā, psihiskā un fiziskā veselība.

No tām šķembām, kādas bija pajukušas Cariskajā Krievijā, neviens anglosakšu inspirētā marksisma vai sociāldemokrātisma prātvēders, neviens demokrāts vai baltās gvardes ģenerālis viens pats vai jebkurā kombinācijā ar citiem, tur esošiem, neko jaunu un labāku uzbūvēt nevarēja. Vēl vairāk – ne katrs atsevišķi, ne arī visi kopā viņi nevarēja atjaunot pat to, no kā šīs šķembas bija radušās. Viņi nevarēja atjaunot to radošo garu, kurš saturēja kopā šķembas līdz brīdim, kad šim garam aizejot notika sprādziens. Katrs no viņiem bija tikai šīs vecās pasaules atlūza, kura sevī aiznesa kādu no esošajām sistēmas kroplībām. Salīmējot kroplības neko īstu, pareizu, labu un derīgu iegūt nevar.

Jaunu, īstu un skaistu var radīt tikai tad, ja atbrīvotajā līdumā iesēj jaunus, tīrus un veselus graudus, ja dod tiem laiku attīstīties un dot ražu, ja sējumu sargā no postītājiem un laupītājiem. Tādu palīdzību Krievijai piedāvāja tie, kuri to varēja sniegt, bet iekšējo nesaskaņu kņadā to nesadzirdēja, nesaprata un noraidīja censoņu, entuziastu, avantūristu, politikāņu un šarlatānu bars, kuru rokās tobrīd atradās Krievija. Skolotāju piedāvāto sadarbību noraidīja, viņu sūtņus pakļāva represijām un izraidīja. Ar to pašu zaudēja iespēju jaunajai sējai un ražai. Jaunais nepiedzima. Te savu melno daļu paklausot anglosakšu destruktīvās politikas aicinājumiem ienesa arī „trīs māsiņas” Baltijas jūras krastā, ar ko tās sev uzkrāva lielu negatīvās karmas nastu.

Tā sistēma, kura tur veidojās (arī tās nelabvēļu kropļota) un vēlāk, izpildot augstāko likumību normas, negatīvo karmu izpildot, to veica sāpīgi un savā garā, atkal pievienoja sev „trīs māsiņas”, nebija ne padomju, ne vēsturiski objektīvo likumību radīta. To radīja tie cilvēki, kuri bija tur un darīja to, ko tur varēja izdarīt pašu spēkiem tā, kā to prata un tādiem līdzekļiem kādi tobrīd bija viņu rokās. Šajā sistēmā, tās nepilnību zonās radās tās parazīti, kuri bija vienādi kā Krievijas plašumos, tā te pie mūsu sirmās Baltijas jūras.

Tā anglosakšu iedibinātā sistēma, kāda tikpat voluntāri, sadarbībā ar Vatikānu, tika uzturēta Rietumeiropā un pamazām uzspiesta visai pasaulei, radīja savu parazītu „bioloģiski daudzveidīgo” vidi. Tā radīja mītu par Moderno Demokrātiju, Kapitālismu un Liberālo Tirgus Ekonomiku, kam ar demokrātiju, kapitālismu un ekonomiku nekā kopīga nav. Liberālisms neko radīt nevar. Liberālisms savā darbībā atver ceļu Haosa Diktatūrai.

Tas, ko jūs sev apkārt redzat, ir liberālisma noārdītās pasaules atkritumu pūšanas burbuļi. Šī pūstošā vide ir radījusi bomžu un mistkastnieku populāciju – parazītus, kuri lepni sevi sauc par patērētājsabiedrību, bet tuvāk aplūkoti ir tikai siltāku vietiņu meklējoši Eiroklaidoņi, kuri gatavi sakauties par katru banāna mizu kādā miskastē. Šī parazītu armija no rīta līdz vakaram domā tikai par to, ko vēl izmantojamu – iegūstamu varētu atrast un kur siltāk un mīkstāk ar pilnāku punci pārnakšņot, un kā no turienes konkurentu padzīt. Labākajā gadījumā viņu sapņos ir kāds naudas pumpītis, ar kuru banku saldo suliņu uz savu kontu pārpumpēt.

PSRS-am sabrūkot, tās vides parazīti steidzīgi sapārojās ar Europas parazītiem un lepni paziņoja, ka atjaunošot te Latvijas Valsti. Tomēr ne valsti, ne sabiedrību parazīti nevar ne tikai atjaunot, ne arī radīt no jauna, jo tiem nav priekšstata par to, kas ir sabiedrība un valsts. Viņi var radīt sev kādu priekšstatu par tām kāda objekta daļām, uz kurām parazitē, bet nekad ne par to, kas tas ir, kā dzīvo un kāds Gars to uztur, bet jaunais parazītu hibrīds pat neapjauš paša apsēsto objektu daļu kopsakarības un izcelsmi, tādēļ nav spējīgi racionāli parazitēt uz tā, kas tiem ir. Jūsu problēmas nav „mantojums”, bet jūsos brīvi mītošais parazītisms.

Viņi spriež par stratēģijām, prioritātēm un vadlīnijām. Organizē stratēģiskās analīzes, plānošanas un apspriešanas, rīko forumus un diskusijas. Viņi saaicina kalpus un liek viņiem domāt par to, par ko kalps, gar kunga logiem staigājot, pat dzirdējis nekad nav. Viņi rīkojas pēc principa – šoferīt, rūc, lai pasažieri domā, ka braucam! Sistēmas parazīti aicina tos, kuri neapzinās planētu eksistenci, izstrādāt to izpētes programmas un uzlabot neeksistējošu un darboties nespējīgu iekārtu modeļus. Viņi nedara to, ko tiem vajadzētu darīt, kad iekārtojas savos kabinetos un ieraksta savus vārdus amatu un algu sarakstos, bet aicina citus darīt to, ko tie nevar un nav tiesīgi darīt.

Mentālajā telpā nepieciešama lielāka Kultūra un stingrāka disciplīna par to, kādai jābūt akustiskajā telpā. Tam darbam, kuru jādara augsti kvalificētiem un īpaši sagatavotiem speciālistiem īpaši tīrā un harmoniskā atmosfērā, kur tas ir pasargāts no piesārņojošu vibrāciju postošās ietekmes, liek pievērsties tos, kuriem saskarsme ar tādām vibrācijām nav piemērota un var atnest tikai savstarpēju postu. Sistēmas parazīti aicina katru meklēt jaunus variantus tām muļķībām, kuras, atmirstot izkaisa savus kaulus un pīšļus ceļā uz vēstures kauna traipu izgāztuvi. Sistēmu parazītu hibrīdi, cenšas sasniegt sev vēlamos rezultātus, ejot pa nepareizu ceļu jaunā, īpatnējā veidā. Viņi nesaprot to, ka vainojams nav soļu un atspēriena ritms, bet tas, ka viņi iet pa nepareizo ceļu.

Abu sistēmu parazītu jaunie hibrīdi ir tā savairojušies, ir izstrādājuši tādas ekonomiskās, politiskās, policejiskās un ideoloģiskās ietekmēšanas metodes, ka pati par sevi šī populācija no tiem atbrīvoties nevar. Vēl vairāk – populācija ir pieņēmusi parazītisko dzīvesveidu par normu un pārtraukusi normālu, dabisku eksistenci un meklējumus kā atgriezties pie tās. Populācija cenšas izstrādāt jaunus un attīstīt jau esošos parazītisma paņēmienus. Tagad šo parazītismu var pārtraukt tikai kārtīga, barga ziema, kāda parazītu slimība, kas izplatās viņu ģenerētajos elektromagnētiskajos laukos un iekārtās vai marsiešu trīskājaino kara mašīnu uzbrukums, un, liekas, ka šoreiz viņiem būs jāpiedzīvo visi trīs „Dieva dusmu” viļņi.

Nomācoši lielākais iedzīvotāju skaits grib darīt to, ko nedrīkst darīt, nedarīt to, kas ir jādara, bet to, ko dara, darīt nepareizā veidā un pie tam vēl to, lai viņiem par to nebūtu jāatbild. Tā nenotiek. Rīkojoties pareizi nonāk pie laba rezultāta, bet nepareiza rīcība - rīcība nelaikā un nevietā vienmēr atnes ciešanas.

Katram parazītisma veidam raksturīgs savs īpatnējs skatījums uz dzīves vidi un savu vietu tajā, kurš radikāli atšķiras no Dabiskās Kārtības uzturēto vērtību samēriem un to ieguves rīcības veidiem. Mūsdienu parazītisko apziņu balsta dažādi „praktisko psiholoģiju” novirzieni, ārzemju un pašmāju sevis mīlēšanas skolu organizētāji, kā arī visi tie gudrinieki, kuri izplata savas murgainās idejas „personības un garīgās attīstības” veicināšanai. Tas viss rada haosu kolektīvās apziņas emocionālajā un intelektuālajā telpā.

Vieniem tas rada panisku uzbudinājumu, citiem nobremzētību un apstulbumu, nedrošību, bet tādā vai citā veidā visos izjauc līdzsvaru. „Labo domu” organizatori un raidītāji, ekstrasensorie padomdevēji un viņu padomu praktiskie pielietotāji rada to haosu, kurš jūtīgās apziņās izsauc „domu vārīšanās” sajūtu. „Pozitīvā redzējuma” kultivētāji un tie gudrīši, kuri parādību apzīmēšanai lieto nepareizus vārdus, izsauc nederīguma un nākotnes nerealitātes sajūtu.

Pasaule ir tāda, kāda tā ir un tajā notiek tas, kas tajā notiek. Katrs Cilvēks ar savu piedalīšanos tieši ietekmē visu notiekošo un no viņa rīcības ir atkarīgs vai haoss pieaugs vai arī tas tiks savaldīts un kūsājošās Dabas Enerģijas ievadītas atpakaļ radošās gultnēs un kanālos. Cilvēka apziņa ir enerģiju regulators un virzītājs.

Mēs visi esam sabangotā Okeānā. Vieni tajā ir kā viļņu mētātas skaidiņas, bet citi kā airētāji savās laivās. Skaidiņas ilgojas pēc miera un komforta, tāpēc vairās no skaidra apkārtnes redzējuma – meklē kādu, kurš tās nomierinās un pasolīs drīzu jauka laika iestāšanos, bet airētāji ir mierīgi, jo saprot, kas notiek, zina uz kurieni airē un paļaujas uz Radītāja Taisnīgumu savā liktenī. Airētāji nekad nav parazīti, bet skaidiņām miers vajadzīgs tādēļ, lai varētu netraucēti sūkt labumiņu no tā zemes pleķīša, kuram vilnis tos ir pienesis. Airētāji vienmēr ir gatavi doties pildīt citu sava Radītāja uzdevumu, bet skaidiņas izmisīgi turas pie tā matiņa, kurš viņas saista ar iluzoro labklājību.

Līdzsvarotības un Miera stāvoklis ir skaidrs un vienkāršs. Vajag būt ar Radītāju, bet nepiedalīties pie parazītiem, Radītāja vērtības ir pieejamas katram, bet parazītismam vienmēr ir nolikts galējais mērs un robeža. Radošo vērtības ir radikāli atšķirīgas no parazītu vērtībām un tie iegūšanas veidi- dzīvesveids ir cits. Parazītu dzīvesveida sabrukums ir bīstams tikai tiem, kuri savu nākotni saista ar tajā atrodamo bomžošanas (Eiroklaidonību) un mistkastniecību – „dzīves labklājību”.

Radītājs, aizverot šīs durvis, atver daudzas citas, ar parazītu vērtībām nesaistītas un brīvas no viņu dzīvesveida un standartiem. Atsakoties no Liberālās bomžošanās jūs iegūstat dzīves stabilitāti un savas vietas, piederības un dzīves pamatotības, mērķtiecības apziņu. Katrs Cilvēks šajā pasaulē nāk ar savu pozitīvo spēju daudzumu – ir derīgs tam, ko citi izjūt par savu vajadzību. Orientējoties uz šo spēju dāvāšanu, mēs nenovēršami piesaistam tos, kuriem tās nes derīgo un vajadzīgo. Radošo spēju ceļi un sabiedriskās saites ir citas un atšķirīgas no parazītu saitēm un izplatības ceļiem.

Izejot no parazītisko standartu un priekšstatu zonas mēs nonākam jaunu iespēju telpā, kurā varam darīt to, kas ir jādara klausot Sirdsbalsij un kur nav jādara tas, kas apkauno mūsu Godu. Tur mēs varam atzīties savās kļūdās, neprasmēs un neveiksmēs. Tur mēs nesaņemsim nosodījumu par nespēku un vienmēr saņemsim atbalstu jaunam sākumam. Tur, kur mēs meklēsim sadarbības iespēju, mēs saņemsim sadarbībā radušos labvēlību un sapratni par līdzcilvēku vajadzībām un rīcības motīviem, par to, kā nepārkāpt dabiskās robežas, bet izmantot to, kas atstāts savstarpējiem sakariem.

Aizejot no parazītisko standartu un attiecību veida, atcerieties to, ka jāievieš kārtība un disciplīna savā dvēselē sekojot noteiktai kārtībai.

1. Atsakieties no parazītiskā pilnīgi un uzreiz.

2. Lūdziet Radītājam un viņa darbiniekiem Pasaules Mātes druvās piedošanu par tām kļūdām, kuras esat pieļāvuši.

3. Dariet to, ko protat un kas jums ir jādara, bet neķerieties pie tā, ko neprotat un kas jums nav jādara. Nešaudieties, kā peles, siera mizu saodušas.

4. Domājiet par to, kā savas spējas pielietot radoši, bet neapceriet to, ko viņi par savām lietām no savām laktām kladzina.

5. Ikdienas sāciet un beidziet savas gaitas ar lūgumu pēc Mīlestības un Svētības būt par Mīlestības nesējiem.

6. Mīliet.

Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija