Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

425.

No: Evija       Temats: bērnu audzināšana

?←      2011. gada 04. jūlijs 10:10:21

Ja par nedarbiem un neklausīšanas bērna audzināšanā izmanto arī pērienu, vai tas bērna apziņā neievieš stāvokli "drīkst otram sist" kā normu, pie reizes nenotrulinot bērna attieksmi pret sodu kā tādu? Kā izskaidrot, ka atsevišķos gadījumos viens var nopērt, bet otrs nē?



Pesimistiskais pārskats.


            Vispirms atcerēsimies par ko runājam.

            Ir Cilvēka audzināšana.

            Ir divkājainu bioloģisku būtņu („kāmīšu”) dresēšana – morāles (savstarpējo attiecību) normu nostiprināšana refleksu līmenī. Morāles normas (uzvedības dresūru) – to, ko drīkst un to, ko nedrīkst, māca ar stingru, nepārkāpjamu noteikumu uzstādīšanu, pārkāpumu nepieļaušanu, pareizās uzvedības apbalvošanu (balva par piedalīšanos konkursā) un nepareizās uzvedības bremzēšanu ar nepatīkamu piedzīvojumu (sodu) neizbēgamību. Te nav pieļaujamas atkāpes no standarta. Tas nozīmē, ka visa populācija tos ievēro. Tāpat dresūrā nav pieļaujami uzvedības varianti vai pat tādu iespējamība – domas, iespējas, to apspriešana vai tādu klātbūtne populācijā. Dažādība (pat kā iespēja) ir morāles normu atcelšana – morāles kā tādas noliegums.

Morāli māca ar darbības pieprasījumu, veicinājumu, izpildi, apbalvojumu un tās stingru ievērošanu visā populācijā – tur nav citu variantu. Tolerance pret citiem uzvedības modeļiem ir Kultūras darbības līmenī kā viena cēloņa (Kultūras) izpausmes dažādība atšķirīgās vidēs, ja tā attiecas uz Kulturālu – Inteliģentu Cilvēku savstarpējām attiecībām, kā arī tad, ja katra no tām atrodas savā dabiskajā vidē.

            Ne par kādu toleranci nevar būt runas tur, kur ir vērojams sociālās struktūras sabrukums un haotisks dzīvesveidu sajaukums. Tur ir tikai un vienīgi piespiedu ignorance, kas neatgriezeniski grauj kā personību, tā sabiedrību kopumā. Audzināšana – tuvināšana Kultūrai nav iespējama tur, kur ir notikusi sociālās struktūras demontāža – „pilsoniskajā sabiedrībā” – tajā asociālo elementu jūklī, kuru ar šādu terminu apzīmē cienījamā Sorosa vadītā darboņu komanda.

Audzinātam Cilvēkam morāle (ārējo robežu sistēma) nav vajadzīga. Viņa iekšējā normu sistēma – Kultūra caur viņa Inteliģenci vienmēr būs vērsta uz nesavtību, ieinteresētību, palīdzību un taisnīgumu – Brālīgu Dalīšanos kā labumā, tā grūtībās. Tādā veidā viņš vienmēr atradīs atbilstošu veidu savai dalībai līdzcilvēku dzīvē. Kultūru māca ar Kultūru – Ētikas, Estētikas, Tikumības un Dailes klātbūtni, ar Apgarotu Cilvēku dzīves un darba, Varonības, Mīlestības, Cēlsirdības un Maiguma – visa labā un gaišā, ko gribam redzēt nākotnē, piemēriem, demonstrāciju un ieviešanu ikdienas dzīvē.

Tas, ko mēs iznesam publiskas demonstrācijas līmenī, formē bērnu, jauniešu un Cilvēku vispār uzvedības, mērķu un līdzekļu pielietojuma normu sistēmu – Kultūru vai morāli – Cilvēka, ģimenes, tautas un esošās Cilvēces nākotni. Inteliģence paver ceļu, veicina un attīsta inteliģenci. Trūkumi vairo trūkumus. Viduvējības atņem dzīves jēgu.

            Ikdienas dzīves notikumu nolikšana uzmanības centrā, esošās realitātes attēlojumi, romāni, filmas, tēlotājmākslas darbi par vidusmēra cilvēku ikdienišķo dzīvi – „par neko” rada to dzīves bezmērķīguma un bezjēdzības sajūtu, kādu sevišķi asi pārdzīvo mūsdienu civilizētā pasaule un „advancētā” jaunatne, kā dēļ tā ir gatava mesties jebkurā muļķībā vai bezjēdzīga ātra gala meklējumos. Ideāli ir tie, kuri piešķir jēgu kā dzīvei, tā nāvei.

            Tur, kur netiek demonstrēta Kultūra (šī vārda īstajā – tagad jau sen nelietotajā nozīmē), tur paliek pamazām atmirstoša savstarpējās sadzīves normu sistēma. Šī sistēma deģenerējoties zaudē Ideālus un maina mērķus uz aizvien pieaugošu utilitārismu un izdabāšanu savu iegribu un zemāko eksistenciālo (fizisko) vajadzību apmierināšanu līdz pilnīgam kara stāvoklim visiem ar visiem – „būt veiksmīgākajam”. Tur nu tagad ir „mūsdienu cilvēce” - tās „sabiedriskā doma” (kolektīvā apziņa) un no tās izrietošās „audzināšanas” iespējas.

            Tādai tai nekādas nākotnes nav. To tai atņem Brālības un Mīlestības trūkums kā sekas tās atdalītībai no tautas dzīves vides dabiskajiem pamatiem un atrautībai no tās īstajiem Garīgajiem Avotiem un Vadītājiem. Zaudējot pirmos, zūd Brālība, bet esot atrautiem (esot murgainu pseidoreliģisku ideoloģiju un maģisku rituālu varā) no otriem, zūd Mīlestība. Brālības, kas ir orientēta uz labākā pilnveidošanu un vairošanu, vietā nāk tās surogāta – trūkuma, tizluma, nepilnvērtības un noziedzības („sociālā darba”, „īpašo vajadzību” un „izstumto grupu”) iecelšana normas kārtā.

            Mīlestības trūkums ir redzams Laulības Svētuma zudumā. Laulības svētums sevī ietver bērnam pasniegto piemēru, jauniešu gatavošanos un izpratni par Laulības Svētumu, viņu iepazīšanās apstākļu un attiecību tīrību un Laulību Normu ievērošanu visā – sākot no vārdiem un beidzot ar ikdienas gaitām mājās un ārpus tām. Laulības Svētums sevī ietver bērnu (kā fizisko, tā garīgo bērnu) aizsākumu, iznēsāšanu un laišanu pasaulē – sākot no Dzemdību Noslēpuma Likuma ievērošanas, līdz pat dzemdētā tālākai noformēšanai – audzināšanai un tuvināšanai tautas Kultūrai.

            Bērna pievēršana paklausībai ir pirmais solis – vārti ceļā uz pilnvērtīgu audzināšanu. Tīrā, monolītā un nesamaitātā tautā, dzimtā, ģimenē un dzīves vidē valda spēcīga, harmoniska un harmonizējoša – vienojoša kolektīvā apziņa – tautas, dzimtas, ģimenes, nama un dzīves vietas dvēsele – „sabiedriskā doma”. Tādā vidē bērna dabiskā saite ar vecākiem un šī vienojošā kolektīvā apziņa uztur bērnu un vecāku attiecības normas stāvoklī bez kādu speciālu papildus pasākumu palīdzības. Paklausība ir dabiskā norma, tāpat kā saticība, saprašanās, vienprātība, vienotība un sadarbība, caur ko nāk Cilvēku Brālība un Mīlestība kā viņos darbīgā Garīgā Cilvēka radošās darbības ceļi. Tādā sabiedrībā ieinteresējošie stimuli ir viņiem nepieciešamās audzināšanas – koncentrācijas līmeņa celšanas instrumenti un pielietošanas veidi.

            Tur, kur kolektīvajā apziņā iespiežas samaitājošas – harmoniju ārdošas ietekmes, bērni kā jūtīgākā sabiedrības daļa to izjūt pirmie un viņos vājinās paklausība, tāpat kā vecākos vājinās atbildības sajūta un dabiskā prasme audzināt – zūd Tautas Kultūra – Gudrība. Gudrība ir spēja uztvert ietekmes neizkropļotā veidā un veidot situācijai adekvātas darbības. Tur, kur bērni ir pakļauti samaitājošām ietekmēm, vecāki ir spiesti veikt paklausību uzturošus pasākumus – aktivitātes ierobežojošus un uzmanību piesaistošus bremzējošus pasākumus.

            Bremzējošie pasākumi var būt kā bērnam nemanāmi (ietekmes izslēdzoši), tā viņam jūtami emocionālas un fiziskas ietekmes veidā. Viena no emocionālajām vai fiziskajām ietekmēm ir pēriens. To pielieto ārkārtas gadījumā kā galēju bremzējošu (sāpīgu) refleksu radošu ietekmi tad, kad vēl vai vairs nav citu emocionālu, intelektuālu vai Garīgu ietekmes līdzekļu, un bērns atrodas uz destruktīvu darbību vai ietekmju saņemšanas sliekšņa. Pērienam nedrīkst būt soda rakstura. Pēriens ir lai nedarot to, ko nedrīkst darīt, varētu darīt to, kas ir jādara.

            Pastāv bērnu un Vecāku attiecību Norma. Šī Norma ir abpusēji līdzsvarota nevienlīdzīgi sadalot iespējas, līdzekļus, tiesības un pienākumus sistēmas iekšienē. Bērni un vecāki nav nedz līdzīgi, nedz arī līdzvērtīgi vai līdztiesīgi. Bērni ir Vecāku Pienākumu pildīšanas līdzekļi (tiesības), tāpēc atrodas Vecāku tiesību daļā, kas rada šķietamu bērnu tiesību ilūziju, kuras tur „parādās” kā Vecāku tiesību spoguļattēls. Bērniem ir pieaugošas iespējas tuvoties pieaugušo pasaulei – Pienākumu, Tiesību, Atbildības un Brīvības līdzsvaram. Bērni ir Cilvēku pasaules pumpuri – fizisko, emocionālo, dvēselisko un Garīgo ķermeņu vēl neizveidoti aizmetņi, kuri atbilstošos apstākļos var kļūt par pilnvērtīgiem, vai samaitāti – nekad nekļūt pilnvērtīgi savu iespēju realizētāji. Samaitāts bērns ir brāķis – par Cilvēku nekļuvis, nekur nederīgs tukšs zieds vai kraupains, tārpu sagrauzts un iepuvis auglis. Samaitāti bērni pieaugot samaitā citus, un tālāk dod tādus pašus samaitātus augļus.

            Nesamaitāti bērni jūt bērnu un vecāku attiecību Normu un savu vietu tajā. Viņi dabiski uztver vecāku pienākumu radīto tiesību izpausmes, to regulējošo raksturu un iekļaujas Normas radīto attiecību sistēmā. Nesamaitāti bērni apzinas to, ka ir bērni un netiecas pārņemt vecāku daļu priekšlaicīgi. Viņi saprot (tiem ir Gudrība tajā), ka nedrīkst to, ko drīkst vecāki, jo viņus ierobežo viņu nepilnība attīstībā un spējās. Bērni saprot, ka ir starpība starp to, ko saprot un var (spēj) darīt vecāki un viņu pašu sapratni un spējām. Normālu (nesamaitātu) bērnu šajā jomā raksturo dabiska kautrība, zinātkāre un tuvība ar vecākiem.

            Dabiskā kautrība rāda to, cik labi bērns apzinas, ka ir bērns un savu vietu Normā. Zinātkāre izpaužas caur uzdotajiem jautājumiem, bet tuvība ar vecākiem – caur rotaļām, kurās bērns izmēģina savu emocionālo tuvību vecāku emocionālajiem stāvokļiem esot kādās dzīves situācijās un tā mēra savu tuvību pieaugušo pasaulei – izjūt to starpību, kāda vēl jāpārvar ceļā uz vecāku sapratni un spējām. Rotaļa, jautājums un kautrība ir normālu bērnu un vecāku attiecību garants, stāvoklis un uzturētājs.

            Tur, kur bērni priekšlaicīgi pārņem vecāku daļā esošo, acīmredzot ir traucēta vecāku un bērnu attiecību Normas izjūta, sevis apzināšanās un vietas uzturēšana tajā. Te varam runāt par principiālu neiespējamību veiksmīgi tuvināt tādu bērnu Kultūrai – veikt audzināšanu. Te ir jāatzīmē tas, ka tautas, dzimtas, ģimenes un dzīves vides dvēselei sasniedzot noteiktu samaitātības pakāpi, zūd Tautas kultūra (kā vietā nāk dažādi māži, māņi un ilūzijas) un jebkādas iespējas audzināt savus bērnus. Tā vietā nāk kolektīva bezprāta diktēti destruktīvi standarti, kuriem tiek pakļautas kā bērnu dvēseles, tā arī vecāku rīcības spējas un mērķi. Viņi pieļauj samaitājošo ietekmju iedarbību vai pat veicina to ienākšanu ģimenē un bērna apziņā. Tad paši vecāki sāk pret saviem bērniem pielietot no vides aizgūtas vai tās iedvestās postošās ietekmes.

            Tādiem bērniem trūkst labestības un dabiskās kautrības. Viņi nerotaļājas vai arī viņu „rotaļām” ir postošs, destruktīvs raksturs un saturs. Sašaurinās viņu interešu loks. Tajā prevalē patēriņš un baudas. Asi progresē cietsirdība un savstarpējā agresija, tieksme dominēt, pakļaut, pazemot un uzkundzēties, ar mērķi sagrābt lielāko labuma daļu – būt veiksmīgākajam konkurencē par iekāroto.

Tādai populācijai nav nākotnes.

Tāda populācija nekur nav derīga. Tāda populācija piebeidz pati sevi kolektīvā plānprātībā, ķildās, jukās un vardarbībā.

            Tad, kad pesimisms ir sasniedzis augstāko pakāpi, kādā vietā, kura ir pasargāta, Brālībai derīga un Mīlestību pieņemoša, rodas ģimenes, dzimtas un tauta ar tīru un nesamaitātu dvēseli, kura savus bērnus tīrus un Baltus audzina kā no Zvaigznēm nākošus.


                                                                                    Pauls Stelps

                                                                                    Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa