Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


234.

No: Plāns       Temats:

?←      2008. gada 31. augustā 12:28:41

..\"Filma Padomju stāsts, vai tā jau neveidoja latviešu nostāju par slikto krievu lāci, sagatavojot mūs Gruzijas notikumiem un vēl kādiem citiem daudz lielākiem notikumiem?\"..



Vai Rīga ir gatava, jeb profāni Europā.


            Filmas autoru darbs izgaismo un pats ir labs piemērs šodien visur esošajai profanācijai, kad profāni, sagrābuši iespējas, tās izmanto savas iekšējās būtības, redzējuma un lietu sapratnes līmenī. Kā aklā roka tā “nočabinās” pa tēmas virskārtu, palaižot garām iespēju atsegt patiesi vērtīgu un šodienai vajadzīgu materiālu, tāpat kā ir viņu garām un vējā palaisti iespējamās, bet nerealizētās Latvijas neatkarības gadi, gadi, kas kā iespēja un zīme ar Berlīnes mūra novākšanu tika doti Eiropai. Profāni kopīgiem pūliņiem to palaida garām un nosūkāja ledenēs, nomaršēja “minoritāšu gājienos” savu pilsētu ielās. Tad, kad viņi šogad parādījās Daugavas krastmalā, man bija skaidrs – RĪGA IR GATAVA jau sen un šie ir tie plūdi, kuros tā nogrimst.

            Pie filmas un tajā garām palaistajām iespējām, uztaustītā, bet neatsegtā mēs vēl atgriezīsimies. “Padomju stāsts” pilnībā iederas tajā rupji austajā līķautā, kuru ar profānu rokām auž viņu darba pasūtītāji un saņēmēji.

            Pilnīgi pamatoti šo filmu jautātājs saista ar “auduma” samezglojumu ap Osetiju. Arī tajā visi tiecas runāt par Gruziju, Krieviju, Ameriku, naftu, lielvalstu plāniem un Melnās jūras flotes kuģiem, bet aizmirst Osetiju, nopostītos Osetīnu ciemus, nedzimušos – mātes miesās šķembu nogalinātos bērnus, bojā gājušo un bēgļu tūkstošus. It kā to nebūtu, it kā nebūtu nopostītās pilsētas Chinvali, it kā nebūtu apbedījumu namu pagalmos un skvēros. It kā Gruzīni nebūtu gribējuši 24 stundu laikā jebkuriem līdzekļiem “atrisināt Osetīnu jautājumu” uz visiem laikiem.

            Visa šī notikuma centrā ir Osetīni, un, esiet tik laipni, paskatieties taču uz tiem, pa kuriem, Krieviju vai Ameriku lamājot, jūs bradājat! Tās nav sausas lapas! Tā nav Gruzijas neaizskaramā robeža, tie nav “pārkāptie” tiesību akti vai “pārsniegtās” spēka lietošanas robežas, tie nav sarunu temati starptautiskās konferencēs! Tie ir Gruzīnu armijas smago ieroču, tanku un Amerikāņu automātu nogalinātie Osetīni – sievietes, bērni un zemessardze – Osetīnu vīrieši un jaunieši. Tie ir Abhāzi viņu dzimtenē – Abhāzijā, kuriem tika gatavots tāds pats liktenis šī ieplānotā zibenskara nākošajās 48 stundās.

            Vienīgais, par ko te būtu jārunā un jādomā, ir mazās tautas – Osetīni, Abhāzi un Latvieši, Lietuvieši, Igauņi, un visi tie, kurus savās interesēs izmanto informatīvā kara līķauta audēji. Par šo audēju attieksmi pret mazajām tautām un šo tautu stulbumu, savu saimnieku vārdā aprejot citai citu.

            Osetiju un Abhāziju atceras tikai tad, kad runā par “Krievu uzbrukumu”, tad kad skaita Krievu armijas vienības, to dislokācijas vietas, un iespējamās bāzes. Osetīnus atceras tikai sakarā ar Gruzīniem, kuri bēg no saviem ciemiem Osetijas teritorijā. (Interesanti – ko bija gaidījuši Gruzīni no tiem, kuru dzemdību nami, universitāte, mājas un ciemi bija precīzi iezīmēti Gruzīnu armijas artilērijas mērķu apšaudes kartēs?)

            Osetija un Abhāzija ziņu raidījumos figurē tikai kā “okupētās Gruzijas teritorijas”, “anektētie apgabali”, (neatkarības atzīšana izslēdz aneksijas iespēju) un “separātistu kontrolētie ķīlnieki”, kuru neatkarību pārstāvot “promaskaviskā valdība”. To nākas dzirdēt “neatkarīgā” valstī, kurai ir sava neatkarības iegūšanas un zaudēšanas vēsture, kurā ir savs 4.maijs un ar to saistītās prieka asaras. Kura pati gaidīja un skaitīja valstis, kuras to ir atzinušas.

            Ja seko šodienas Rīgas radio un TV ziņu loģikai, tad arī Latvija ir tikai PSRS- a separātisks apgabals, kurš atdalījās un kļuva par kādas ārvalsts militāru un politisku interešu realizācijas placdarmu. Ja klausās Rīgas runas vīrus, tad mūsu zemessardze un jaunsargi ir bruņotas separātistu bandas, bet Rīgas noslaucīšana no zemes virsas būtu tikai “iekšējā lieta” un konstitucionālās kārtības atjaunošana. Tad mūsu neatkarība ir tikai ārvalstu inspirēta un to interesēs veikta PSRS-a noārdīšana un mēģinājums mainīt tur esošo demokrātiski ievēlēto valdību.

            Brīvs var būt tikai tas, kurš atzīst visu tiesības būt brīviem, bet vergu var pazīt pēc tā, kā viņš cenšas sev līdzīgos verdzībā turēt. Šajā nozīmē filma ir patiesa – nav starpības starp dažādām nacisma – cietsirdības formām, vienalga vai tā ir ietērpta pārnacionālā katoliskās inkvizīcijas, vai demoralizāciju nesošā misionārisma formā, jebkurā gadījumā, pat piesaucot Dievu, kura vārdā tas tiek darīts, runa ir par cietsirdību, ciešanu un sāpju nešanu, par nogalināšanu un postīšanu. Runa ir par tām divkājainām būtnēm, kuras to sagādā citām un jūtas uz to aicinātas, jūtas pārākas un tādēļ tiesīgas to darīt.

            Runa ir par tiem, kuri, pārāki juzdamies, savu un savas “jaunās kārtības” pārākumu ir  gatavi apliecināt, atnesot postu, sāpes un pašapliecināšanos savstarpējā karā. Runa ir par tiem, kuri to dara ar pretoties nespējīgu, kuri uzbrūk drošībā esot, no droša attāluma, vai neaizsniedzamām politiskām, ekonomiskām, intelektuālām vai psiholoģiskām pozīcijām. Runa ir par tiem, kuri iedrošina, uzmundrina un atbalsta agresoru.

            Runa ir par tiem, kuri nostiprinās, nesot ciešanas. Visos laikos, visās tautās, visās valstīs. Runa ir par nacisma formas iekšējo saturu – cietsirdību. Ar to nav starpības starp Papuasu, Beduīnu, Jūdu, Vāciešu, Japāņu, Latviešu vai Anglosakšu cietsirdību. Nav starpības starp kādu kultu, sektu vai “reliģisko” cietsirdību. Nav starpības starp dažādu ideoloģiju, uzskatu vai teoriju vārdā atnestu cietsirdību. Nav starpības starp nacisma vienpartejisko – nacionālsociālistisko, vai divpartejisko - “demokrātisko” un “republikānisko” partiju formu. Nacisms ir un paliek nacisms.

            Rīgas radio Gēbelsisms nav ne sliktāks, ne labāks par TV nacismu – vulgaritātes, vardarbības, ciešanu un iznīcināšanas sludināšanu. Šo ziņu raidījumu un rakstu veidotājiem acīmredzami trūkst ne tikai briļļu, bet arī tā, kas ļauj divkājainu lopiņu no Cilvēka atšķirt – Godīguma, Taisnīguma un Līdzjūtības. Ko līdz tādu augstākās izglītības, ja tiem nav Godaprāta un Taisnīguma, bet paši ir cietsirdīgi?

            Visas sakautās nacistiskās valstis pēc tam runā par “Vadoņu apmuļķoto tautu”. Tādās runās vienīgā muļķība ir stāsti par tautas apmuļķošanu. Visi nacisti vienmēr darbojas pēc principa - “Kā var nesolīt?!” Nacistu līderi saviem sekotājiem vienmēr saka to, ko viņi grib dzirdēt. Cietsirdīgas tautas vienmēr atrod cietsirdīgus politiķus, kurus, uzklausot, padara par saviem Vadoņiem. Tās vienmēr grib dzirdēt tos melus, kuri tām ļauj atbrīvoties no Sirdsapziņas un Atbildības par nodarīto – “Drošība pret uzbrukumiem un drošība uzbrukumā”.

            Te nav vērts vēlreiz pārstāstīt šos melus, bet, ja pavēro, kas un par ko, kā tiek melots, tad var redzēt to, ka tie ir orientēti uz pašapmierinātām mājsaimniecēm un viņu “alus vēderiem” vai steidzīgiem “lietu kārtotājiem”, kuriem viss ir skaidrs no avīžu virsrakstiem vien. Tas ir mērķēts uz tiem, kuriem – “Amerika – tas ir labi (!), Krievija – tas ir slikti(!), ES – arī slikti (vai labi), bet citas alternatīvas jau nav (!)”.Tas ir mērķēts uz tiem, kurus var un ir paredzēts izmantot par lielgabalu gaļu nākošajos ieplānotajos soļos un “notikumos”.

            Tiem, kuriem ir domāšanas aizmetņi, iemaņas un interese par apkārt notiekošo, tiem, kuri redz cauri profanācijas šķidrautam, tiem, kuriem ir militāras zināšanas, politiska redze un sapratne, šie notikumi Osetijā un Abhāzijā runā gluži ko citu un ir tiešā saistībā ar pavasara notikumiem Tallinas centrā. Tiem rodas jautājumi:

-       Kura būs nākošā valsts aiz Irānas?

-       Kuru izmantos par placdarmu?

-       Kas to piesegs?

            Bet to jau ir izzūdoši maz, tie netiek ņemti vērā, un, vai vispār kāds tiek ņemts vērā tur, kur naudas miljardi un triljoni stumdās?

            Tagad, pēc Amerikāņu instruktoru vadītās un Ukraiņu kara materiāliem apbruņotās Gruzīnu armijas uzbrukuma atsišanas, kad ir zināmi fakti par ārzemju novērotāju steidzīgo aizbraukšanu no Chinvali pēc Sāakašvili nodevīgi iemidzinošas runas (kara viltība), nebrīdinot Krievijas miera spēkus un mierīgos iedzīvotājus, kad visu Gruzīnu uzbrukuma nakti “nebija sazvanāmi” Gruzijas “augstie kabineti”, kad ir savāktas Gruzīnu bēgot pamestās kartes ar iezīmētiem armijas darbības mērķiem, objektiem un tempiem, un, kad ir iespējas, tos salīdzināt ar tādiem pašiem, dažus gadus atpakaļ perinātiem, tad gluži neviļus rokās prasās Vidējo un Tuvo austrumu karte.

            Tas, ka Gruzīni nekad nav atmetuši vēlmi iegūt un pārvaldīt visu viņiem Staļina iedalīto teritoriju, pilnīgi iztīrot to no Abhāziem un Osetīniem – atņemt viņiem viņu dzimteni – nav nekas jauns, tas, ka pēdējos gados viņi to nopietni plānoja – arī nē, bet 2008.gada kara kartēs šie plāni iegūst citu vērienu, nodrošinājumu un nežēlību. Tā Abhāzijas okupācijas plānos pat ir paredzēti ievērojami postījumi Gruzīnu apdzīvotajās teritorijās. Ir tāds iespaids, ka Osetīni un Abhāzi – viņu zemes ir kļuvušas vajadzīgas kādam viņa “augstāko mērķu” vārdā. Ir tāds iespaids, ka Gruzīnu sagatavoto cimdu ir uzvilkusi kāda cita – liela un cieta roka.

            Visi lielie plāni sastāv no mazākiem soļiem un to sagatavošanas apakšpunktiem. Mēs zinam un Amerika to neslēpj, ka tuvākais militārais mērķis ir un paliek Irāna. Irāna ir pēdējā stabilā teritorija Āzijā no Pakistānas līdz pat Persijas līcim Tuvajos austrumos. Ja krīt Irāna, tad milzu teritorija uz mūsu planētas iegrimst haosā, kurš ir tiešā Krievijas robežu tuvumā. Ir pilnīgi skaidrs, ka, ja tiks sagrauta Irāna, ja to piemeklēs Irākas liktenis, kurā savu noziedzīgo un kaunpilno lomu nospēlēja arī “brīvību mīlošā” un “neatkarīgā”, “teritoriālo un valstisko neaizskaramību cienošā” Latvija, tad nākošais solis būs Amerikas pilna mēroga karš ar Krieviju.

            Katram iebrukumam vajadzīga sagatavošana un placdarms. Irāka ir pirmais. Afganistāna ir otrais, bet Krievija varētu slēgt savu gaisa telpu tā apgādei, tāpēc nav drošs. Gruzija ir ideāls, viegli, neatkarīgi apgādājams aviācijas placdarms otrajai frontei pret Irānu un tādā gadījumā Osetijas un Abhāzijas ieņemšana ir tikai placdarma perimetra nodrošinājums. Tādā gadījumā Osetīniem un Abhāziem bija jāmirst tikai tādēļ, lai Amerikāņi varētu droši iebrukt Irānā no Gruzijas teritorijas, lai nekas tiem nemaisītos pa kājām. Iznīcināt vienus, lai varētu iznīcināt citus. Iznīcināt Osetīnus un Abhāzus ar Gruzīnu rokām. Droši un netraucēti: “Drošība pret uzbrukumu un uzbrukuma drošība” - Bila Klintona noformulētās doktrīnas darbība.

            Acīm redzot un, protams, tādas akcijas nevar notikt un netiek rīkotas bez saskaņošanas ar Europas “augstajiem kabinetiem” - tāpēc tika atsaukti novērotāji no Chinvali – Europa zināja par placdarma sagatavošanu, bet neko neteica Krievijai – Irānas draudzīgajam kaimiņam un norakstītajiem Osetīniem. Osetīnu izzušana netiklo Europiešu valstīm būtu atvieglojums pēc pašu izraisītās Kosovas divdomīgās piedauzības, tāpēc tie savu interešu vārdā piever acis uz poligona tīrīšanas talkām.

            Tagad ir acīm redzami, ka šī “soda operācija” (“konstitucionālās kārtības ieviešana”, kādu Baltijā savulaik neveica PSRS) bija ieplānota ar tādu aprēķinu, ka Krievija nespēs pietiekami ātri reaģēt, ka tās līderiem pietrūks politiskās gribas – ka tie “konsultēsies un aicinās”, tā vietā, lai rīkotos. Pa to laiku, jautājuma – Osetīnu un Abhāzu vairs nebūtu – Osetijas ieņemšanai bija paredzētas 24, bet Abhāzijas ieņemšanai 48 stundas! Ar to pašu būtu pazemota Krievija, sašķelti Kaukāza tautu reģioni, Krievijas valdības un tautas uzticība.

            Informatīvais karš pret Krieviju sekotu tā vai tā – visi tam bija sagatavoti, bet temati būtu citi – Krievijas nespēja pildīt starptautisko tiesību un saistību aktus, nespēja pārvaldīt savu teritoriju un būt par tik lielu resursu pārvaldnieku.

            Tagad steidzīgi nācās pārrakstīt tekstus, pārorientēt “viedokļus”, tagad ir acīmredzams apjukums NATO, partneru un ES rindās. Nenostrādāja iezīmētā kārts, toties kļuva acīmredzams tas, ko zem pūdera un grima kārtas slēpa smaidīgās Europas vecās sejas – parādījās viņu īstā attieksme pret Krieviju, tas, kas tika slēpts aiz konferencēm un partnerattiecībām, parādījās viņu īstā attieksme pret mazajām tautām, parādījās, kas tās sagaida, ja to prasīs “civilizēto smaidīgo seju” intereses. Bet ko gan var gaidīt no tiem, kuriem viendzimuma laulības ir aizsargājamas cilvēktiesības? Ko var gaidīt no valstīm, kuru policija sargā pretdabisku mutantu uzbrukumu tiesības Cilvēkiem, viņu bērniem un ģimenēm? Ko var gaidīt no tiem, kuriem tā ir norma? Rīga ir gatava!

            Nav nekādu šaubu par to, ka tad, kad šiem kungiem būs vajadzīgi informatīvā kara fakti par notikumiem Latvijā, kad viņiem vajadzēs radīt jaunus upurus Krievijas pierobežā vai iesaistīt Krieviju militārā darbībā Baltijā, viņi to darīs nerēķinoties ne ar ko – neviena dzīvība, neviena pilsēta Latvijā tam nebūs šķērslis. Tas, kas nebija Chinvali, nebūs Jelgava, Tukums, Valmiera, Kandava vai Liepāja.

            To viņiem uz paplātes pienesīs Latvijas “gaišie spēki” un “nacionālās” organizācijas. Nacionālo nesaskaņu radīšanas tehnoloģijas ir izstrādātas, pārbaudītas un sagatavotas. Naudiņa tam ir iedalīta un izmaksu – saņēmēju saraksti ir sastādīti. Saņēmēju rokas gatavas un iesildītas dolāru, mārciņu un eiro saņemšanai. Viņi neslēpjas, viņi demonstrē savu gatavību to atpelnīt līdz pēdējam centam. Viņi jau to dara. Aitas tiek cirptas un auniem tiek gatavotas ierindas, posteņi un frontes.

            No Vašingtonas vai Briseles raugoties, Baltija ir tikai maiņas sīknauda, tikai rejoši klēpja sunīši, kurus var gan uzmundrināt, gan upurēt Lācim savu interešu sasniegšanas spēlē. Profāni riču-raču vai monopola spēlē zaudē kauliņus, profāni ekonomikā zaudē savu strādnieku algu un viņu ģimeņu iztikas līdzekļus, bet profāni politikā nospēlē savu pavalstnieku un tautiešu dzīvības. Tautas nodevēji nav jāmeklē pierobežas būdiņās, bet visaugstāko kabinetu klusumā un konferenču izsvērtajās runās.

            Tur, kur interešu kundzība liek visu svērt un mērīt ar izdevīguma mērauklu, nav vietas sapratnei un tālredzībai, tur nav vietas tautas vērtējumam un Cilvēciskām attiecībām. Tur, kur iespējas netiek pakļautas Cilvēcisko Vērtību uzraudzībai, var ļaut “izvārīties vardei” un ziedot nedaudzus procentus no Europas iedzīvotāju kopskaita, pretī saņemot gāzes cenu vai tirgus apjomu labvēlīgas izmaiņas.

            Tie, kuri dzīvo labi jau tagad, ļauj sevi pierādīt konkurences cīņā par izdzīvošanu tiem, kuri ir ārpus labi dzīvojošo loka. Tie, kuri ļauj un nolemj miršanai Osetīnus, diskutē par sankcijām pret to, kurš tos ir aizstāvējis.

            Tik tiešām - tiem nav tālākās dzīves iespēju, ja tāda ir viņu dzīves un dzīves kārtības izpratne. Kādēļ jādzīvo tam, kurš saindē un atņem dzīvību citam? Tik tiešām - Rīga ir gatava un Brisele arī, ja ar to var saglabāt no sagraušanas kādu pilsētu, kurā nav mutantu gājienu un demonstrāciju!

            Naudas pasaulē liekas, ka izdzīvošana ir atkarīga no algu, cenu un resursu samēra ar vajadzībām, bet es piedāvāju veikt tādu prāta eksperimentu, kuru pieļauj mainīgā klimata eksistence.

            Es neticu “astrologu” un “gaišreģu” pēkšņo izmaiņu teorijai. Es zinu to, ka mēs jau esam tajās iekšā un to, ka “varde jau vārās”, bet tomēr pieņemsim, ka patiesi 28 dienu laikā sabrūk Grenlandes ledus, ka apstājas Golfa straumes siltumsūknis un mēs nonākam tajā klimatiskajā zonā, ar tām temperatūrām, kādas diktē mūsu platuma grādi. Lai kā arī to gribētos Euromīļiem, bet Eiropa nebeidzas pie Zilupes, Eiropa beidzas pie Urāliem.

            Ir pilnīgi skaidrs, ka tādā gadījumā nekādas ziemas degvielas, siltināšanas, gāzes vadi un ekonomiskie sakari neko nelīdzēs. Šī Eiropas daļa būs neatgriezeniski un strauji zaudēta. Tas nebūs gadu, bet mēnešu jautājums.

            - Uz kurieni Jūs emigrēsiet?

            - Kam Jūs būsiet vajadzīgi?

            - Amerikai?

            Tur valda viesuļvētras un pie varas nāk tās pēdējais prezidents – melnādainais. Šī zeme nogrims pašradītā haosa viļņos.

            - Uz mīnētajiem un saplosītajiem Balkāniem, kurus par tādiem padarīja naftas koncernu intereses, serbi un Europiešu “miera konferences”?

            - Vai uz tuvajiem austrumiem – Turciju un Irāku, kurā atceras Latvju zēnu “kārtīgo sadošanu pa dumpinieku ugunspunktiem”?

            - Vai kaut kur uz Dienvidurāliem, vai Ziemeļkaukāzu, kur atceras Godmaņtēva atbalstu Gruzīniem?

            - Vai uz tad jau silto Sibīriju, kurā atcerēsies Latvijas prasību par sankcijām pret tiem, kuri nepamet kaimiņu nelaimē?

            Tā paeksperimentējiet un Jūs sapratīsiet, kāda vērtība ir interesēm un kāds ir Kaimiņattiecību saturs. Intereses savu lomu spēlē tur, kur izšķiras jautājums par kino apmeklējuma vai saldējuma prioritāti, bet kaimiņattiecības tur, kur no tām ir atkarīga pati Jūsu dzīves pastāvēšana.

            Tikai politiski, ekonomiski un cilvēciski profāni kaimiņattiecības maina pret interesēm. Tikai zemiski pakalpiņi sava nama atslēgas, Kungam guļot, pārdod par krogū nospēlējamiem un nodzeramiem grašiem. Uzticība un Uzticamība ir savstarpēja sadzīves norma un iespēja. Senatnē sava nama durvis neslēdza, paļaujoties uz Kaimiņa Godaprātu un Modrumu. Cilvēciskās dzīves lielumu mēra ar Kaimiņattiecību mērauklu.

            Un vēl:

            - „To, ko tu pieļauj pret kādu citu, tu izsauc arī savā dzīvē”! To, ko Latvieši pieļauj pret Irākiešiem, Afgāņiem, Osetīniem un Abhāziem, tie noteikti saņems savā zemē pret sevi. Tas, kas nosaka mūsu katra tālāko likteni, nav Gruzijas, Krievijas vai Amerikas konflikts, bet gan Osetīnu un Abhāzu tiesības netraucēti dzīvot savā neatkarīgajā valstī un iespējas to darīt – būt dzīviem un nenošautiem, un katrs no mums tās atbalstot, vai profāni spriedelējot par interesēm, cenām un ambīcijām.

            Kas jāsaka par filmu, tad tā uztaustīja paņēmienus, ar kādiem darbojušās visas varas visos laikos, lai ietekmētu savus iedzīvotājus, mobilizētu un virzītu uz kādu mērķi. Filma pieskārās tam, ka ne jau paņēmieni, bet mērķi nosaka humānu vai necilvēcīgu rīcību. Tā atrada arī to, ka pēc ārējā nevar spriest par iekšējo, bet izlaida to no rokām. Tā pieskārās ļoti nozīmīgai tēmai – simbolam un tā formas psihofizioloģiskajai izcelsmei un iedarbībai, bet izglītības trūkuma un dvēseliska rupjuma dēļ to nesajuta.

            Izniekota tēma. Maldīgi priekšstati. Kļūdaini secinājumi. Informatīvā kara līķauts. Profāni Eiropā. Mazo tautu liktenis. Kaimiņattiecības.



P. Stelps

Sociopsiholoģijas Asociācija

02.09.2008



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa