Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

Jautājums no www.philos.lv


211.

No: Raima       Temats: Mūsdienu renesanse.

?←      2008. gada 18. aprīlī 14:03:12

Jau krietnu laiku mēģinu sakopot domas par tēmu renesanse Baltijā. Domāju un analizēju vairākus gadus atpakaļ notikumus, kurus labi atceros un tai pašā laikā esmu piemirsusi. Tas, kas 10 gadus atpakaļ likās kā atdzimšana, tagad liek domāt par kļūdām mūsu rīcībā attiecībā uz pilitiku, vēsturi, mākslu, ekonomiku.... Ja redzam, kas notiek skolās, veikalos, uz ielām. Kādas filmas skatāmies, kā cīnāmies ar inflāciju un ārstu \"aploksēm\".....? Kur palikusi atsaicība, iejūtiba, sapratne? Savstarpēja izpalīdzība un lojalitāte? Vai to var skaitīt par musdienu renesansi? Jo vairāk domāju, jo haotiskāk sāku rakstīt. Varbūt redzu tikai \"melnās\" krāsas?



Renesanse vai globālā sasilšana.


            Ja lietojam tādus izteicienus un jēdzienus kā - “Mūsdienu demokrātija”, “Modernā pasaule”, “Cilvēka tiesības”, “Mūsdienu demokrātiskās vērtības”, ja domājam, ka - “demokrātija ir augstākais sasniegums”, ka liberālisms nav noziegums pret Cilvēci, ka šī ideoloģija nav masu iznīcināšanas ierocis, ka māksla var būt brīva no ideoloģijas (Var – tur, kur pindzelētājs neapzinas ko dara, bet tad tā nav māksla. Arī ideoloģijas un satura noliegums ir ideoloģija – cita ideoloģija, kura darbam atņem Mākslas saturu.), ja domājam, ka var būt no subjektivitātes brīva - “objektīva” plānošana (viss, ko cilvēks dara, izriet no viņa subjektīvajiem uzskatiem, no tā, ko viņš ierindo labā vai sliktā kārtā – no ideoloģijas) kādai ar noteiktām pazīmēm aprakstāmai cilvēku grupai vai tautai ar tās identitātēm, ja patiešām domājam, ka mūsu ikdienas dzīve top Maskavā, Vašingtonā vai Briselē, ka to nosaka Rīgas “kungi”, saeima, partiju koalīcijas ministru kabinetos – tad pilnīgi noteikti varam teikt arī to, ka tā ir mūsdienu modernā renesanse.

            Ja suverēnas valsts okupāciju, tās iedzīvotāju un patriotu slepkavošanu, tur dzīvojošo sanaidošanu varam saukt par “miera procesu”, tad arī te notiekošajam noteikti kāds sakars ar renesansi ir. Ar savu piedalīšanos okupācijas spēkos Latvija kā valsts ir zaudējusi jebkādas tiesības runāt par sevis okupācijas nepieļaujamību un savu iedzīvotāju deportācijas nepieņemamību, jo ar savu tagadējo rīcību ir atzinusi kādu valstu tiesības savtīgu interešu vadībā, minot jebkuru melīgu iemeslu, okupēt jebkuru citu valsti, tur slepkavot tās iedzīvotājus, demoralizēt un terorizēt tos ar jebkuriem sev pieejamiem līdzekļiem.

            Vēl vairāk – tā ir iestājusies par pašu šīs valsts kultūras, sadzīves un dzīves iespēju, kā tādu, iznīcināšanu. Tā ir degradējusi Cilvēciskās Vērtības okupētajā teritorijā – Latvija ir piedalījusies renesansei pretēja procesa veikšanā. Ja Latvija grib atgūt savas tiesības atgriezties Cilvēcisku Vērtību vadītā dzīvē un no tās viedokļa vērtēt ar to notiekošo, tai ir jāpierāda, ka tās šodienas rīcība nav tās brīvas gribas izpausme. Tad tai ir jāpierāda, ka tā ir veikusi savas darbības pati būdama tai naidīgu spēku okupēta un caur to ielikteņiem pārvaldīta.

            Ja atceramies, tad “atmodas” iezvanītāji to sāka ar vārdiem “labvakar”, tad “Atmoda” beidzās kā otrā svaiguma kurtizānes palagu šķirošana un “tautas frontē” savus pretiniekus apvienoja tās radītāji – tie, pret kuru kundzību tai it kā bija jācīnās. Ja pavērojam, tad redzam, ka “kultūras dzīve” gan savu ministru vadībā, gan izpildījumā de fakto saplūst ar “nakts dzīvi”, kaut gan tām jāpārstāv pretējās un nesavienojamās polaritātes.

            Ja pavērojam, tad redzam, ka mums apkārt ir daudz savām īstajām būtībām pretēju parādību, kurām piekarināts vārdiņš - “modernais”. Tāpat kā mēs redzam to, ka lielākā daļa varu nesošo un pielietojošo savas darbības maskē, lietojot tām pretējo darbību apzīmējumus. Mēs redzam to, ka dzīve zaudē savu Radošo polaritāti un iegrimst tai pretējā, zaudējot savu formu tīrību, skaistumu un gaišumu, saplūstot viendabīgā utilitārismā.

            Pasaule, noteiktu spēku un valstu vadībā, tiecas uz vienpolaritāti šajā utilitārismā un tās avangards nes modernisma lozungu, kurš tuvāk aplūkots, vienmēr satur atkāpi no Cilvēces attīstības ceļa – Evolūcijas un nozīmē atgriešanos kultūras alu laikmetā tās formās, izteiksmes līdzekļos, emocionālajos stāvokļos, „vērtībās” un mērķos, rīcības haotiskumā. Svēdenborgs, atklādams metafizisku aksiomu, raksta, ka apziņa, nolaizdamās “ellē”, parādībām piešķir pretējus apzīmējumus, bet “elle” sākas tur, kur Cilvēks strādā iztikas līdzekļu sagādei, atsakoties no darba kā Garīga prieka nesēja un šī prieka izpausmes formas.

            Ja paraugāmies uz notiekošo Latvijā ar metafiziķa acīm, tad varam teikt, ka tā ir modernās renesanses ceļā ieguvusi savu moderno neatkarību. Tālāk mums tikai jānoskaidro pašiem sev vai mūs interesē Renesanse, vai tās modernie viepļi.

            Padomju laikā nemitīgi nācās dzirdēt un pašam tā arī domāt – Mēs Latvieši, mēs esam, mums ir, mēs varam – mums i' tas, kas citiem nav! (Tagad pat, vēl var dzirdēt to, ka no Latvijas uz Indiju Kultūra gājusi. Un tā jau, mīļie draugi, ir diagnoze – lieluma mānija, ja vien tas nav analfabētisms reliģiju un kultūras izpratnē. Es gan sliecos domāt, ka tas ir diagnozes noteikts analfabētisms. Diez kā't nāk, ka Jēzus, Buda un Konfūcijs nav Latviešu puikas?) Ka tik mums ļautu, ka tik mums čeka nedraudētu un cittautieši pa kājām nemaisītos – tad tik mēs plauktu! Tad tik mūsu Kultūra visiem to nestu, kā viņiem vairs nav!

            Tomēr izrādās, ka visiem tā paša gana ir pašiem, bet mēs savā “plaukšanā” tik vien kā spējam kopēt pagrimušās Europas atkritumos atrodamo. Te izrādās, ka lielākajai daļai tā Kultūras ierobežojumu joma patiesībā attiecās uz “saldā krējuma” bohēmas dzīvi un to ķēmošanos izstāžu zālēs un teātros, kas turpat pie aprakstītām namu sienām un legāliem bordeļiem vien tuvumā ir.

            Man nevajag to, par ko ir jāmaksā tāda cena. Es neēdīšu to, ko kāds ir maisījis ar savu netīro pirkstu. Un nevajag man tādu “brīvību”, kurā netikumība var būt brīva no mana publiskā nosodījuma un varas aizsardzībā baudīt brīvību izteikt savas tiesības uz to, kā tai nav – uz eksistenci. Tāda “brīvība” man ir kļuvusi par vispazemojošāko un nepanesamāko pazemojumu, kādu vien var iedomāties – Cilvēcisko Vērtību izsmieklu un piesmējumu. Man nevajag nekā no tā, ko var piedāvāt “modernā pasaule”, bet to, ko man vajag, es varu realizēt arī jebkurā citā nemodernā vidē.

Haoss ir vislielākais brīvības pretinieks un ne-brīvība. Haoss principā noliedz jebkuru radošu darbību un radošu dzīvi – vienīgo, kam ir kāds sakars ar brīvību un tās pielietojumu. Tas ko moderni sauc par neatkarību ir ļaušanās Haosam, bet tas, ko par brīvību – ir patvaļa. Brīvībai un Neatkarībai ir pilnīgi cits saturs, bet skaistuma un mākslas vērtības skala ir labestības izsmalcinātība. Cilvēka tiesības Brīvības izmantošanā, Neatkarības apstākļos, ir viņa Veselā Saprāta izpausmei, kur Saprāta vērtības skala ir Gribas daudzums, kādu šis Saprāts var pārvērst Dzīvībā, tās radošajos apsektos, ko mēra ar Māksas vērtības skalu.

            Šādā brīdī izrādās, ka domas un vārdi – Mēs Latvieši, mums ir, mēs varam, mēs esam – dalās frakcijās un sevī ietver diametrāli pretējas parādības, kuras saredzēt neļāva kopīgie mīti un lozungi - “Mēs Latvieši - ka tik mums ļautu!” Ja tos, kā no momentloterijas lapiņas noskrāpējam nost, tad redzam, ka to, ko vajag mums, patiesībā vajag ļoti nedaudziem.

            Lielākajai daļai tas ir un paliek tāda dzērāja bļaustīšanās, gar sētu uz mājām stutējoties. Lielākajai daļai “atmoda” nāca kā atskārsme, par to, ka tagad drīkst darīt to, ko darīt nedrīkst. Viņiem tā bija kā cietuma sienu noārdīšana, starp noziedzīgo un normu, kuru kāds veica pakāpeniski, sajūsminātajiem skatītājiem ļaujot aplaudēt, dziesmas dziedāt un ugunskurus kurināt, tagad savienojot visus vienā lielā noziedzīgā vidē, kurā valda noziedzīgās pasaules „vērtības”, „likumi” un leksika.

            Tad daudziem kļuva skaidrs, ka maizes rieciena biezums nav atkarīgs no dalītāja, bet no tā, kā dala. Tad atausa prātā, ka Daiļrade, Māksla un Daile ir saturs, kuram politiskā iekārta ir tikai rampas mala un gleznas rāmis, tik pat ierobežojoša vai iespējas dodoša, kā jebkuram vārda māksliniekam tā valoda, kurā viņš par savām Cilvēciskajām Vērtībām runā. Tad nācās atzīt, ka tam, kuram ir ko teikt, ir formas, lai to darītu, bet tam, kuram nav ko teikt, neviena forma nav laba un to jāspīdzina tik ilgi, kamēr tā zaudē jebkuru jēgu.

            Te nākas atzīt, ka Mākslinieks ir Mākslinieks visur, ka Dailei ir sava vieta un to, ka Renesanse nav plaša patēriņa, visiem vajadzīga, pieņemama un saprotama. Tai ir visai attāls sakars ar politisko iekārtu valstī, bet tā noteikti ir katra paša individuāls savas pasaules apbūves plāns.

            Bet, saņemot šādu jautājumu, varam priecāties par to, ka Veltas Puriņas ar vieglu muti palaistais lozungs - “Gribu dzīvot labi un tūlīt!” ir devis savus augļus un dažiem ir sācies vērtējumu, analīzes un jautājumu laiks. Tas nozīmē to, ka modernie viduslaiki varētu (dažiem) beigties un tāpat kā nedaudziem sākās pirmā renesanse Eiropā, tāpat ir cerības uz to, ka Europā varētu sākties otra renesanse tiem, kuriem tā ir vajadzīga.

            Ja palūkosities agrāk saņemtajos jautājumos, tur atradīsiet A.Dēla iesūtītos par neatkarību (Nr. 93), uz kuriem nav dota atbilde. Neko nerakstījām tādēļ, ka ir skaidrs – jautātājs labi orientējas ierosinātajās tēmās un uzdoto jautājumu mērķis ir bijis šos jautājumus uzdot, bet tagad kopā ar Jūsu pārdomām tie veido kontekstu, kurā asi izkristalizējas jautājums par Neatkarību un tās būtību.

            Toreiz, saņemot šo sūtījumu, nebija skaidrs, vai Neatkarība šajā piejūras zemienē, kuru tagad par Latviju sauc, kādu vēl bez A.Dēla interesē. Rosinot Renesanses tēlu, tiek aktualizēta arī Neatkarība kā tās darbības pamats un vēlāk arī vide. Ja mums taptu zināms, ka Neatkarības tēma ir interesanta un kāds pēc tās – Neatkarības – izjūt vajadzību, varētu strādāt pie tāda raksta un to ievietot arī mājas lapas rakstu sadaļā.

            Jūs jautājat:

-         kur palicis tas, ko Jūs uzskatījāt par pašsaprotamu un vērtīgu.


            Ja mēs ņemam no katras radības pa pārim, saliekam tos iedalītās telpās, tad tie dzīvo mūsu veidotā “labā” un “pareizā” kārtībā, kura izriet no mūsu priekšstatiem par Derīgo. Ja mēs atveram nodalījumus un sakam – tu drīksti (!), tad radījumi dzīvo ar saviem Derīgā, labā un pareizā – saviem kārtības izpratnes un brīvības pielietojuma veidiem, paņēmieniem un līdzekļiem. Tad katrs parāda to, ko viņš grib un kāds ir.

            Audzināšana Cilvēku ierobežo zemākajā, atbrīvojot augstākajā. Dīvaini, bet fakts, ka Jūsu uzskaitītās vērtības varēja pastāvēt un būt vērtības “sliktajā valstī aiz dzelzs priekškara”, bet nevar – tiek plānveidīgi un metodiski izskaustas “labajā, brīvajā un atvērtajā EU”. Es nerakstu – Latvijā – tāpēc ka, diemžēl, de fakto tādas vairs nav.

            Ir tikai savstarpēji nesaistītu iedzīvotāju pūliņi nosargāt to “labklājības” minimumu, kāds nu kuram ir, un dažādi mīti par to, “kādi mēs esam” un “kas mēs esam”. Jebkurš objektīvs novērotājs skaidri redz apkārt noteikošajā to, kādi un kas esat.

            Jebkurš impērijas kancelejā tapis rīkojums tiek izpildīts atbilstoši izpildītāja būtībai. Jebkurš izpildītājs rīkojas savu līdzcilvēku uzturētā vidē un tur, pašu rokām veidotā attiecību telpā, skan vārdi par Maskavas, Vašingtonas vai Briseles kundzību, par slikto valdību un to, ka tagad tādi laiki. Laiks ir tāds, kādi esat Jūs. Laiks – tas ir tas, ko Jūs visi darat. Renesanse iestājas tad, kad pienāk tās laiks, tad, kad tie, kam tumsonība apnikusi, sāk Renesansi.           

            Renesanse nav dzīves un materiālo parādību attīstības noliegums, bet Cilvēcisko Vērtību prioritātes atjaunojums tur, kur tās, tām naidīgu ideoloģiju nomāktas, ir zaudējušas savu vietu vērtību radīšanā un parādību novērtēšanā. Ja mēs, Jūsu minētajām, pievienotu vēl citas, tagad pazemotas Cilvēciskas attiecības, tad redzētu, ka tās visas izriet no Cilvēciskajām Vērtībām, kuras var parādīties un darboties tikai tikumīgā – pašierobežojošā uz kolektīvo labumu vērstā apziņā un disciplinētā, stingru audzināšanu saņēmuša Cilvēka personībā. Tikai tur, kur valda šī pašierobežojumu sistēma – iekšējā cenzūra attiecībā uz brīvības (atļautā) pielietojumu, var parādīties Cilvēcisko Vērtību radītās Cilvēciskās attiecības un to prioritāte dzīvē, plānos un lēmumu izpildē.

            Tumsonīga tauta var izvirzīt un sekot, arī kurnot, tikai tādiem pašiem līderiem, jo citus tā nepazīst tāpēc, ka tos neredz, tāpēc, ka tie atbilst viņas brīvības pielietojuma izpratnei un rīkojas tās mēros un veidos. Patiesi nesavtīga un Cilvēciskās Vērtības nesoša valdība tiem būtu vēl nepieņemamāka un apkarojamāka tāpēc, ka tā nāktu ar lielu ierobežojumu, normu un cenzūru disciplinējošo kārtību. Ja mūsdienu Latvijas iedzīvotājiem būtu jāizvēlas starp šo zemāko instinktu diktatūru un to Cilvēcisko Vērtību brīvību ar tās disciplīnu un audzināšanu, pašierobežojumiem un neizbēgamo askēzi, tad visi kurnētāji un ar šodienu neapmierinātie izvēlētos to, ko šodien pašu rokām veido un uztur, tāpēc, ka veido un uztur to, ko paši par labu atrod, kādi paši ir un grib būt.

            Par piemēru ņemsim to, ko tagad bieži piesauc, bet reti praksē pielieto – konkurenci un to, kas ir Renesanses pretmets – korupciju.

            Korupcija iestājas tur, kur Valsts vai kāda cita vara, juridiski saglabājot savas darbības tiesības, faktiski tās realizēt nevar. Tad mēs novērojam dažādas korupcijas formas, sākot ar nekompetenci, gribas vājumu, konformismu, ielaišanos kompromisos, spekulācijām, draugu būšanu, partiju cīņām, kliķēm un koalīcijām, stāvokļa savtīgu izmantošanu un visbeidzot ar nevēlēšanos pildīt pienākumu un problēmu ignorēšanu.

            Ja lūkojamies korupcijas saknē, tad redzam, ka pietiekami labi apmaksātu, bet komfortu alkstošu, sev izdabāt pieradušu ierēdni korumpēt nav grūti. Turpretī nabadzīgu, bet Cilvēciski bagātu korumpēt praktiski nav iespējams, tāpēc, ka viņš, savu pienākumu pildot, ar to gūst savas dzīves piepildījumu – pašcieņu un sabiedrisko derīgumu. Korupcija vairojas mazinoties tautas radošajiem spēkiem un vēlmei dzīvot radošu dzīvi, bet Renesanse sākas līdz ar radošo spēku atgriešanos un korupcijas izsīkumu. Radošie spēki mīt tautā tās Cilvēcisko attiecību vidē – tajā, ko mēs saucam par Kultūrvidi un tur ienāk caur Cilvēciskajām Vērtībām, un ar tām bagātām personībām.

            Konkurence ir parādība, kura pavada Cilvēka apziņas darbību tās izvēlē starp diviem dažādiem harmonijas stāvokļiem, tiecoties uz augstāko vai derīgāko. Šādus vērtējumus tā var izdarīt tikai Cilvēcisko Vērtību klātbūtnē. Pretējā gadījumā tā ir tikai un vienīgi pakļaušanās iegribām, vēlmēm, instinktīvām tieksmēm un kaislībām. Cilvēka apziņas darbība vienmēr izraisa fizisko darbību un tās rezultātus – darbu vai postījumus. Līdz ar to konkurence vai kaislības ienāk fiziskajā pasaulē un te atstāj savas pēdas.

            Tā kā tikai Cilvēcisko Vērtību klātbūtnē notiek virzība uz augstāko vai derīgo, tad par konkurences attīstību veicinošo lomu var runāt tikai tad un tur, kur ir Cilvēcisko Vērtību prioritāte. Ja konkurence neizriet no Cilvēcisko Vērtību darbības un tās ietekme neattiecas uz darbībām Cilvēcisko attiecību veidotā Kultūrvidē, tad tā ir tikai un vienīgi postoša instinktīvu tieksmju diktēta savstarpēja apkarošana, kurai ar kvalitatīvu attīstību nekāda sakara nav.

            Sociopsiholoģija ir samērā jauns zinātnes virziens, kurš apskata dažādu Universālās Dzīvības parādību un norišu savstarpējo saistību Cilvēka apziņai pieejamā telpā.

            Mēs visi esam klausījušies mūzikas ierakstus skaņu nesējos. Daļa no mums vēl atceras vinila skaņuplates un lavsāna magnetofona lenšu ruļļus. Daļa atceras tikai CD plakanumu un kasešmagnetofonu šņākuļošanu. Bet ir milzīgs daudzums tādu, kuri pazīst tikai MP3 troksni un to uzskata par mūzikas ierakstu. Vēl vairāk – to, kas tur tiek ierakstīts un piedāvāts uzskata par mūziku. Mēs esam bijuši liecinieki “konkurences” darbībai – skaņu nesēju pārmaiņām no skaņu plates līdz MP3 trokšņotājiem. Mēs esam piedzīvojuši garo un vidējo radioviļņu nomaiņu ar UĪV. Mēs esam piedzīvojuši televīzijas nogrimšanu “konkurējošu” daudzkanālu tukšību raibumā. Mēs esam zaudējuši fotofilmu burvību, nonākot pie ciparu kameru un telefona bilžu nekvalitātes. Mēs esam postoša gaumes sabrukuma liecinieki.

            Ražotāju savstarpējā cīņa par patērētāju ir radījusi jaunas tehnoloģijas, kuras, kļūstot masveidīgi pieejamas, ir iznīcinājušas izlases vajadzību, atlases vērtību un devušas izvēles nespējīgiem iespējas tiražēt un masveidīgi izplatīt kroplo un nekvalitatīvo, kvalitāti izspiežot no dzīves un tās mērķiem. Mobilie telefoni, dodot tūlītējas sakaru iespējas, ir radījuši darba dienas haotiskumu un plānojuma nenoturību, veicinājuši attiecību seklumu. Nemitīgais troksnis autobusos, sabiedriskajās vietās un ausīs, kādu tagad tur rada visur esošie radio, “walkmaņi” un jaunā sērga -MP3 telefonā, nemitīgi virza visus tur ierautos dvēseles izsīkuma un atsvešinātības virzienā.

            Mums uzdod jautājumus:

-         kāpēc jaunieši ir depresīvi, agresīvi, egoistiski u.t.t


            Mēs atbildam. Tāpēc, ka masveidīgi pieejamais liedz attīstības vajadzību, tāpēc, ka viņu “iemīļotās mūzikas” un šovu sakropļotā psihē nevar darboties Cilvēciskās Vērtības. Tāpēc, ka viņos kultivē patmīlību. Depresija ir izsīkuma un Radošo Spēku trūkuma sekas, tāpat agresivitāte, nemiers cietsirdība un atsvešinātība.

-         Ar ko tas turpināsies?


            Mēs atbildam – ar strauju birokrātijas vairošanos un tās pilnīgu korumpētību.

            Nevienam nav noslēpums, ka planētas atmosfēra silst. Tāpat nav noslēpums, ka elektromagnētiskais starojums ir viens no sildošajiem faktoriem. Tāpat nav noslēpums, ka īsie viļņi silda vairāk nekā garie. Tagad paraugieties uz savu mobilo mīlulīti! Viņš arī silda! Padomājiet, cik šādu sildošu mīlulīšu pašlaik omulīgi siltina atmosfēru visā pasaulē!? Radio un TV arī to dara!

            Ekonomisti, paraugoties dažās pārskatu ailēs, saka – preču un naudas apgrozījums ir audzis, KONKURENCE ir veicinājusi attīstību! Sociopsihologi saka – jaunās tehnoloģijas ir strauji pazeminājušas dzīves kvalitāti un vērtību, ir acīm redzama deģenerācija, sociālas, politiskas un ekoloģiskas sekas. Šī savstarpējā cīņa ir postoša! Konkurence bez Cilvēcisko Vērtību klātbūtnes ir destruktīva darbība!

            15.gadsimta renesanse nav ne pirmā, ne pēdējā Cilvēces vēsturē. Renesanse ir visur, kur rodas vajadzība pēc Cilvēciskajām vērtībām un tā, ko tās dod Cilvēka dzīvei. Tikai uz šauru konkurences jomu no Sociopsiholoģijas viedokļa paraugoties vien, mēs iegūstam mūsdienu Renesanses sociālos, ekonomiskos, politiskos, medicīniskos, administratīvos, ekoloģiskos un Kultūras aspektus. Mēs visur tur redzam akūtu Cilvēcisko Vērtību trūkumu un nobriedušu vajadzību pēc jaunas Renesanses.

            Jautājums nebūt nav ne drūms, ne negatīvi iekrāsots. Apkārt notiekošais var patikt tikai nedomājošiem vienas dienas niekalbjiem un analfabētiem bez vēsturiskās pieredzes, atmiņas un izglītības, tiem, kuri neuzdod jautājumu – bet kas būs rīt? Jautājums ir analītisks un objektīvi nepieciešams. Tas ir viens no nedaudzajiem īsti Sociopsiholoģiski orientētajiem un vieš cerības, ka reiz tie, kuriem būs iestājusies Renesanse, sanāks kopā un dibinās savu valsti vai līdzīgi kā Baltijas Jūras Izsmēlēji savu Mākoņu Stūmēju brālību vai Spīdolas Ordeni...

            Tad viņus, iespējams, ieinteresēs mūsu piedāvātā Vīzija Latvijas attīstībai un viņi atzīs par derīgu mūsu darbu tās uzturēšanā.


(Pielikumā motivācijas trūkuma dēļ nepabeigtā raksta “Kam gulēji Bāleliņi” ievads par Neatkarību.)


            Neatkarība ir pašcieņas izpausme savstarpēji cienošu Cilvēku vidē. Nevar būt pašcieņas cilvēkam, kurš pieņem lozungu - “dari kā Tev ērtāk” un savstarpējās cieņas vidē, kuras likumi ir “neskaties – neklausies, ja Tev nepatīk”. Tā ir vergu ideoloģija, kurā pašcieņu zaudējušie konkurē ar citiem tādiem pašiem par izdzīvošanu. Neatkarība sākas ar atteikšanos no komforta (iesildītās vietiņas) savu vēl nerealizēto Ideālu iedzīvināšanai – kustībā uz to, kā vēl nav. Neatkarība ir saistāma ar Radīšanu un Radošu Dzīvi.

Baudīšana ir zemāko atkarību veidošana un apstiprināšana savu kungu kārtā. Neatkarības atņemšana sākas ar viegluma, baudu un bezatbildības sludināšanu un sludinājuma pieņemšana ir neatkarības zaudēšana. Ne velti iebrucēji nodevējus meklē netikumīgo vidē un pretestības spējas upuriem vājina, vājinot viņu tikumību, jo netikumīgo vājums ir viņu nespējā pašuzupurēties.

Neatkarība, pašcieņa ir saistīta ar spēju ziedoties un piemīt tās apmēros, tāpat kā savstarpējā cieņa izpaužas savu ērtību ziedojumā kopībai. Brīvība – Neatkarības jaunākā māsa ir mērāma ar tās ziedojamās daļas lielumu savstarpējās Neatkarības laukā un šis ziedojums ir tas, ko mēs uztveram kā kultūrvidi un tās tradīcijas.




                                                                                           Pauls Stelps

                                                                            Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa