Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Jautājums no www.philos.lv

.DOC versija izdrukai


241.

No: Juris       Temats:

?←      2008. gada 19. septembrī 22:07:31

Vai iespējams pierādīt Dieva eksistenci?



Stārķis atnesa, dēliņ,

stārķis atnesa...


            Priekšstats par apkārtesošo mūsu apziņā rodas tad, kad tur caur mūsu jutekļiem nonāk apkārtējās vides ietekmes. Tur, no šīm ietekmēm, kuru apjomu un kvalitātes nosaka mūsu jutekļu skaits, izsmalcinātība un darbības diapazons, intelekts, vadoties pēc apziņas emocionālās daļas uzstādījuma, veido faktus. Emocionālā daļa pārstāv sapratni, bet intelektuālā – analīzi.

            Abu šo daļu līdzsvarota sintēze veido apziņu, kuras kvalitāti nosaka to veidojošās dvēseles (substances) kvalitāte un apziņas struktūra (uzbūves īpatnības), pieredze, disciplinētība un izglītība. Tas, ko visu kopā ņemtu, mēs saucam par Cilvēciskajām Vērtībām.

            Apziņas kvalitāte nosaka jutekļu skaitu un to uztveres diapazonu, tas ir dzīvo būtņu formu, dabu un skaitu. Tas, ka Cilvēkam to pašlaik, šajā attīstības stadijā, ir 5, ar tiem piemītošajiem uztveres diapazoniem, kā kvantitātēs, tā kvalitātēs, izriet no viņa apziņas kvalitātes un tās spējas adekvāti saprast un reaģēt uz šādu ietekmju daudzumu un kvalitāti, bet ne uz to, ka nav citu iespējamo ietekmju un to kvalitāšu.

            Mēs paši katrs esam bijuši liecinieki tam, ka dažādi Cilvēki vienu un to pašu situāciju uztver un tajā rīkojas – interpretē dažādi. „Kas Krievam labi, tas Vācietim nāve”. Kas vienam augšupeja, tas citam pagrimums. Kas vienam negods, tas citam slava. Kad reiz es darbojos vidē, kurā mani mājup veda linkolnā, es lūdzu mani izlaist no tā vairākus kvartālus no mājām, lai nebūtu jākaunas no kaimiņiem. Pārticība trūkumā ir negods, apkaunojums un grēka zīme vieniem, bet citiem apkārtējo trūkums un nabadzība ir priekšnoteikums savas bagātības un iespēju izbaudīšanai.

            Var piekrist apgalvojumam, ka bagātība nabadzības klātbūtnē ir netikums, ja saprotam, ka šī nabadzība ir bagāto netikumības sekas un šis apgalvojums izriet no augstākas kārtas patiesības nekā kāda laika morāle vai kādas kārtas cilvēku attieksme pret šo bagātību vai nabadzību. Tāpat, kā brālība un māsība nosaka to, ka šī radniecība nav pārtraucama vai uz tās pārkāpšanas rēķina nevar kļūt laimīgs, tāpat Cilvēces kopīgā izcelsme un vēsture nosaka to, ka neviens nevar būt patiesi laimīgs vai bagāts, nelaimīgo un nabago vidē, vai patiesi gudrs neizglītotu un akulturālu ļaužu vidū.

            Dabiskās tiesības balstās Kosmiskajos likumos un viens no tiem – „Izstarošanas likums” nosaka to, ka nevienas apziņas spējas nevar tikt izmantotas savtīgam labumam, neatnesot šo spēju augļu un pašu spēju zudumu. Personība darbojas Dabisko tiesību, bet pārpasaulīgais – Saprāts Kosmisko Likumu laukā. Kosmisko likumu diktētā Saprāta darbība personībā – apziņā ienāk kā Garīgās Vērtības, kas dod atskaites sistēmu Cilvēcisko Vērtību harmonizēšanai, apziņas spēju samērojamībai un pielietojuma vērtēšanai.

            Tas, cik spēcīgi apziņā ienāk pārpasaulīgais – Saprāta Gaisma, nosaka Dabisko Tiesību  Iekšējā Likumā pārākumu personības rīcībā pār ārējo – kolektīvo normu un tradīciju, kā arī apziņas skaidrību. Apziņas skaidrība ir spēja selektīvi rezonēt ar tuvu stāvošām vai cieši korelējošām vibrācijām un atrast parādību sintētiskos pretpolus, kā arī adekvāti uz tām reaģēt. Tieši apziņas skaidrība ir tas lielums, kura izmaiņas cilvēkā vai dažādos sabiedrības slāņos izraisa dažādu attieksmi pret parādībām, materiālismu vai Garīgās pasaules klātbūtnes sajūtu un tātad atšķirīgu savas rīcības interpretāciju.    

            Šāda interpretāciju atšķirība izriet kā no iepriekš minētās apziņas kvalitātēm, tā arī no apziņas (personības) un pārpersoniskā – Saprāta attiecībām. Šī atšķirība rodas apstākļos, kurus metafizikā apzīmē ar iespaidu iluzorumu – neatbilstību to īstenajiem cēloņiem, jo jebkuru ietekmi mēs saņemam nevis tīrā veidā, bet kā tās korelāciju ar citām parādībām, kā vidē, tā arī apziņā, kuru būtību, dabu un klātbūtni mēs neapzinamies, vai neapzinamies šo korelāciju un mijiedarbību raksturu.

            Metafizika māca to, ka ir vajadzīgas 49 pilnībā attīstītas sajūtas, lai varētu adekvāti uztvert un interpretēt ap mums notiekošo. Tikai tādā gadījumā mēs patiešām redzētu to, kā, kas un kad notiek. Tikai tādā gadījumā pavērtos adekvātas apkārt notiekošā izpētes iespējas. Līdz tam mēs esam spiesti iztikt ar to niecīgo ietekmju daudzumu un to kvalitātēm, kuras nonāk mūsu vājajā un neattīstītajā apziņā.

            Protams, pielietojot dažādus tehniskos līdzekļus, mēs varam paplašināt jutekļu diapazonu un kvalitātes, bet to veidus un pētāmās vides tāpat noteiks mūsu apziņas kvalitāte un jutekļu veids. „Lielais” hadronu paātrinātājs ir tikai redzes orgāna surogāts mikro pasaulē.

            Seno laiku zinātnieki jau sen ir izpētījuši šo vidi, lietojot „trešās acs” mikro un makro redzes spējas. Atomus, molekulas un citus veidojumus var redzēt bez citu priekšmetu palīdzības tad, ja apziņā attīsta struktūras un kvalitātes – „trešo aci”, kura ir dabas dots maņas orgāns arī šādiem mērķiem un pētījumiem. Ar to var redzēt tālus objektus un tur notiekošo, kā uz mūsu planētas, tā Kosmosā un Visumā. „Trešās acs” ierobežotājs ir apziņas kvalitātes trūkums, bet ne objektu, parādību daba, lielums vai attālums.

            Mūsdienu zinātne iedomājas sevi progresējušu un zinošu tur, kur patiesībā atrodas pilnībā savu jutekļu un domāšanas virziena maldu gūstā. Patiesībā mūsdienu materiālistiskās zinātnes spēju robežas un maldu apmērus nosaka nespēja uzstādīt un pareizi formulēt jautājumus, bet ne tehniskie ierobežojumi, vai aparatūras kvalitāte. Pārformulējot jautājumus un tiem atbilstoši mainot iegūto datu interpretāciju, tie paši zinātnieki ar tiem pašiem aparātiem iegūtu pilnīgi citu pasaules ainu. Apziņas kvalitāte nosaka ne tikai saņemto ietekmju daudzumu, kvalitāti un interpretāciju, bet arī meklējumu virzienu.

            Tā kā materiālistiskajā „zinātnē” nedalīti valda personība un tās pasaulīgā apziņa, ar tās iespējām, kvalitātēm un ievirzēm, kā jautājumu formulējumos, tā arī iegūto pētījumu rezultātu interpretācijā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka visi šīs „zinātnes” „atklājumi” ir aplami, bet zināšanas – maldīgas. Pie zināšanām bieži tiek pieskaitīti novērojumi, kas nav zināšanas pēc būtības. Tie fakti un analīžu rezultāti, kuri stāsta par to „kas” un „kā” notiek nav Zināšanas. Zināšanas ir tikai tas, kas atbild uz jautājumu „Kāpēc” tas notiek, kāda ir notikuma iekšējā jēga un norises mērķis.

            Zināšanas, kā tādas, var parādīties tikai līdz ar pārpasaulīgo cēloņu apskati vienotā sistēmā ar to radītās materiālās pasaules norišu sekām. Tas nav pa spēkam nevienai pasaulīgai apziņai, tādēļ īstie Zinātnieki strādā sintētiskās apvienībās ar citu realitāšu un specializāciju apziņām, tur, kur tie var uzturēt ar tām kopīgu atsaites sistēmu – Īstenību un orientāciju uz tās Radītāju.

            Ievērojot neattīstītas apziņas neskaidrību, jutekļu un spriedumu nepilnību ir pilnīgi skaidrs, ka neviens zinātnieks savā darbā ne tagad, ne pagātnē neveic nekādus patiesus atklājumus, bet tikai un vienīgi šajā darbā slīpē un attīsta vai deģenerē pats savas apziņas kvalitātes atkarībā no tā, kādas ir bijušas viņa pētījumu rezultātu sekas sabiedrības dzīvē, cik atbildīgi viņš izturējies pret tām, vairojis apziņas skaidrību sabiedrībā vai ievedis to maldos.

            Jautājuma uzstādījums (par Dieva eksistences pierādīšanu) ir antifilosofisks savā būtībā, tādēļ šajās lamatās parasti iekrīt tie intelektuāļi, kuru „prāta akrobātika” tālu pārsniedz viņu saprātīguma un FiloSofiskās izglītības (pieredzes) robežas. Visbiežāk ar to nodarbojas FiloSofijas pretmeta – filoZofijas (sofistikas klibās meitas) skolu diplomētie absolventi un dažādu provju agnostiķi.

            Filosofija šādu jautājumu neparedz, jau ar savas eksistences esamību to padarot par neesošu un neiespējamu. Filosofija ir „Dievišķās Gudrības Mīlestība” un kā tāda eksistē tikai tur, kur ir šīs Gudrības izpēte un tātad arī tās cēloņa  - Radītāja klātbūtne. Mīlestībai vajadzīgi divi – Gudrības nesējs – Radītājs un izpētes veicējs – Filosofs. Līdz ar to pats Filosofs kļūst par šīs Gudrības un tās Radītāja argumentu. Viņš pats ir pierādījums, kura apgāšanai ir vajadzīgs līdzīgs pierādījums tajā pašā līmenī, tātad vēlreizēja šī paša Radītāja pierādīšana, spējot operēt ar šo Realitāti un tās radītajām sekām apziņā.

            Pārpersoniskais, ar katru savu „iemiesojumu” – jaunu dvēseles un apziņas veidošanas ciklu, to veido attīstītāku – komplicētāku, izsmalcinātāku un skaidrāku, spējīgāku adekvāti uztvert un interpretēt kā vides sniegtās, tā arī no tās Radītāja – pārpasaulīgā Saprāta nākošās ietekmes. Ar katru jaunu attīstības ciklu dvēseles un apziņas izsmalcinātība selektīvāk reaģē uz dažādu avotu izraisītām vibrācijām līdz beidzot konstatē sevī kāda pārpasaulīga ietekmes avota klātbūtni. Ar šo pašu brīdi sāk mosties šīs apziņas Dievatziņa.

            Dievatziņa ir katras apziņas iekšējā nepieciešamība. Dvēselei tādas nav aiz tā vienkāršā iemesla, ka tā ir šo divu pretpolu – Saprāta un Substances uzturēts veidojums un tai uzdot jautājumu par to būtu tas pats, kas uzdot jautājumu par savu eksistenci, kuras pierādījums ir pati dvēsele. Dievatziņa dvēselei ir tās eksistences būtība, tāpēc tas, par ko mēs runājam attiecībā uz Dievatziņas rašanos, nostiprināšanos un attīstību ir tikai un vienīgi apziņa. Iegūstot Dievatziņu, apziņa iegūst apkārt notiekošā orientierus, atskaites sistēmu vērtējumiem un savas eksistences jēgu un piepildījumu, motivāciju tālākai darbībai.

            Var teikt, ka Dievatziņa ir Saprāta balss klātbūtnes pazīme Cilvēka apziņā. Vienlaicīgi tā ir šīs apziņas „dzirdes” – kvalitātes un attīstības rādītājs. Apziņas izsmalcinātība pēc būtības ir spēja salīdzināt dažādu ietekmju radītās izmaiņas un izdarīt izvēli „kustībai” augstākās harmonijas stāvokļa virzienā – šīs izmaiņas fiksēšanai sevī. Tas nozīmē, ka jebkura apziņa, attīstoties, agri vai vēlu sāk kustību Saprāta balss virzienā tad, kad ir reiz konstatējusi tās klātbūtni. Katrai apziņai ir savas īpatnības, tāpēc Saprāta Balss tajā skanēs citā veidā un tās ceļš uz šo Balsi būs cits – tai raksturīgs un tieši tai visatbilstošākais.

            Šajā kustībā apziņai ir vajadzīgi orientieri vērtējumam par Balss tuvumu un virzienu – salīdzināmas kategorijas, jo apziņa, atrodoties substancionālā vidē, ir „akla” attiecībā pret pārpasaulīgo Balsi un tās Avotu – Saprātu. Apziņa var novērtēt tikai dažādu ietekmju radītu stāvokļu starpības, tādēļ tā meklē „pierādījumus” „kustībai” – kvalitatīvām izmaiņām noteiktā virzienā. Ar to pašu mēs varam pārveidot šo jautājumu FiloSofiski korektā formā par iespējamību kādai Apziņai iegūt Dieva eksistences pierādījumus – orientierus virzībai uz Radītāja Balsi.

            Katrai apziņai, saskaņā ar viņas īpatnībām, būs cits tieksmes spēks – cita gaita, tātad citi pierādījumi. Kas vienai ir neapgāžama patiesība – citai ir apšaubāma vai pilnīgi nekonstatējama ietekme. Tikai katra meklējošā apziņa pati var sev sameklēt pierādījumus savai kustībai uz šo kluso Aicinošo Balsi. Jebkuri no malas ienesti „pierādījumi” un apgalvojumi par to nepieciešamību vai pat par pašu šo kustību un „Dieva meklēšanu” ir apziņas traumēšana, mulsināšana un maldināšana – noziegums pret to un tās Radītāju – traucējums Radītāja darbā ar savu dvēseli un tās Dārza (apziņas) izkopšanā.

            Mēs sākām ar jutekļiem, Pārpasaulīgo un Zinātni, bet nonācām pie tās (Zinātnes), kā pašas apziņas darba ar sevi un pierādījumu meklēšanas šī darba virzības orientēšanai. Ar to pašu jau arī esam atraduši Zinātnes eksistences jēgu – šo „pierādījumu” iegūšanā un to pielietošanā praktiskajā dzīvē. Ar to pašu mēs atzīstam Zinātnes klātbūtni katrā, kurš, pārpasaulīgas klātbūtnes rosināts, pretēji savu jutekļu dabai, noformulējot visu laiku zinātnisko pētījumu fundamentālo problēmu, jautā savai mātei:

            - Māmiņ, kā es rados, kur biju kad vēl nebiju?

            - Kas ir Saule, koki, lietus, vējš?

            - Kāpēc tas rodas?

            Protams, var to saprast jutekliskās pasaules un tās veidotās apziņas kategorijās un sākt stāstīt savus vai „vispār pieņemtus” novērojumus par šo parādību materiālo norisi, bet īstā atbilde vienmēr būs citā plaknē –intuitīvajā sarunā starp divām dvēselēm, kad jaunākajā un tās apziņā pirmo reizi atklājas Dievatziņa:

            - Kas ir mans Radītājs?

            Uz to var būt tikai viena, tādā gadījumā, pašpietiekama atbilde:

            - Stārķis Tevi atnesa, kāpostos noslēpa un tur es Tevi atradu – mājās pārnesu.

Tiem, kas tic, ka agrāk Zinātnieki tiešām domāja, ka Zeme ir plakana un četrstūraina, bet Saule ap to griežas, tas liksies nenopietni, bet tiem, kuri zina, kāpēc tika lietoti tādi simboli un kāda ir to jēga, būs skaidrs, ka pieminot stārķi un kāpostus, atrašanu un pārnešanu mājās, arhetipiskajos simbolos mazajai dvēselei un apziņai saprotamā – intuitīvi uztveramā formā ir pastāstītas metafiziskas  realitātes un ielikti pirmie atskaites punkti tālāko Radītāja esamības pierādījumu meklēšanai – Zinātnes Darbam un Dzīves Jēgai.

            Ar to arī varētu beigt, bet ir daži apstākļi, kuru dēļ vajadzīgi vēl arī citi intelektuāli atgādinājumi.

            1. Neviena sistēma nevar izprast pati sevi un par sevi augstāk attīstītu sistēmu. Šādi mēģinājumi to ieved maldos un pašas radītās lamatās, piedēvējot pētāmajai parādībai sev piemītošas kvalitātes un darbības veidus. Tas sašaurina bezgalību līdz santīma mērogiem, bet santīms ir bezgalības karikatūra, pat ja uz tā ir bezgalības zīme, tātad kā Bezgalība, kura apzīmogota ar santīma zīmi.

            Austrumos to sauc par Svētuma zaimošanu un aptraipīšanu, tādēļ tur, zinot par šādas zaimošanas atgriezeniskām sekām apziņā, pastāv vesela virkne aizliegumu par prāta darbības virzieniem, periodiem un uzdodamajiem jautājumiem, uzdodamo jautājumu raksturu un formu, saprotot, ka daudzi nevilšus satur apšaubīšanu, kas ir tieksmes un tātad Zinātnes, apziņas izaugsmes un Dievatziņas graušana.

            2. Dievs var visu... tam, kurš ar saviem jutekļiem ir spējīgs šos pierādījumus saņemt, ņemot vērā, ka šis pierādījums pats, savā būtībā, paliks tālu aiz šo jutekļu diapazonā kā ietekmju kvantitātēs, skaitā, tā arī kvalitātēs, tas ir tiem (apziņu kopas Zinātnē), kuri ir spējīgi stāties kontaktā ar to, ko viņi sauc par Dievu. Līdz ar to būtiskāks ir jautājums uz kuru jāatbild vispirms:

            - Kas ir Dievs?

            Ja tas ir Radītājs, tad viņa radošās darbības sekas ir pierādījums šai darbībai un tās veicēja eksistencei. Ja ar Dievu saprot ko citu, tad arī, atbilstoši šai izpratnei, ir jādod Dieva definējums, kurš norādīs uz vajadzīgo pierādījumu raksturu.

            3. Tāds no Tāda rodas. Apziņa pati ir augstāko (vispārīgāko) sistēmu darbības sekas šajā materialitātē (realitātes līmenī un telpā) un kā tāda sevī ietver tikai to (arī potencēs), kas atbilst tās radītājam un šai matērijai – cēlonim, tādēļ pats jautājums (interese par to), sevī ietverot Dieva jēdzienu, jau ir pierādījums par šīs parādības un priekšstata par Dievu eksistencei. Un nav svarīgi vai šis priekšstats izkristalizējas šajā apziņā, vai ir kādas citas no ārpuses ienests – grauds kritis auglīgā augsnē, bet augsne (apziņa) un grauds (priekšstats) ir viens vesels – rezonanses pāris – vajadzīgais pierādījums to meklējošai apziņai.

            Visbeidzot, ja Jums ir vajadzīgi neapgāžami Radītāja klātbūtnes pierādījumi tad, varat paklausīties Mocarta mūziku, „Burvju flautu” un pēdējo rekviēmu vai putnu dziesmas.

            Pasniedz plaukstas pret Vēju,

            ja Tev liekas, ka manis šeit nav.

            Ieklausies Mežā Sev apkārt,

            kā neatturami, droši aug Koki.

            Paskaties zarā pār taku.

            Ļauj manam glāstam

            Nolīt pār Tevi

            ar Lietu!


            Es Viesuļus savus un Aukas

            Tevi sargāt sūtu!




                                                                                         Pauls Stelps

                                                                          Sociopsiholoģijas asociācija

                                                                                                     22.09.2008





Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa