Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir


No: Pauls Stelps 2007. gada 19. septembrī 23:07:35


- 201 -


Es Tevi vakar satikt nevarēju.

Par maz bij manās rokās mīlestības.

Par daudz bij karogu un šķēpu,

cirvju, asmeņu un bruņu kaltu,

vairogu un bastionu,

ierakumu, dziļi raktu.

Par daudz bij liesmu,

ešafotu, piļu ieņemtu

un zirgu, putās triektu.

Par daudz bij atmiņu

un sardzes maiņu naktīs,

kad dziļa trauksme Sirdī

ņem spēku pēdējo

un Rīta nestā kauja

ir tikai bēgšana no Nakts,

ne Ceļa vainagojums.

Par maz bij mīlestības manās rokās,

Par maz to Ziedu

trausluma,

kas, divām pusēm saskatoties,

par gaišām mājām

aizdomāties liek.

Par maz tās paļāvības,

kas Tavam trauslam spēkam

mani visu atdod.


- 202 -


Dadzis vai olītis esi Tu apaļš,

krīt graudiņš

Tev blakus un dīgst.

Ver lapiņas vaļā

brīnumiņš sīks.

Vai auglīga Zeme Tu esi -

silta, mīksta un medaini salda

kā līgavas galva uz pleca?

Vai auklēt Tu proti

caur nakti un Saules vainagu nestu,

caur Mēness lokiem

un Zvaigžņu vārtiem

Gaismu -

pret Zemi mestu?

Vai pieglaust to vari pie Sirds,

kas Vējā sēts,

kaut kur tepat vien dzistu?

Tev blakus,

starp dadžiem un oļiem,

Vējā

vai Sirdī Tev krīt? 


- 203 -


Uz Tavu Zemi ...

Uz Tavu Zemi es eju.

Uz Tavu Zemi man visi kompasi rāda.

Uz Tavu Zemi mani zirgi raujas.

Man Tavas Zemes smarža

miegu laupa

Un krasta bangas

pēkšņu aizmirstību sola.

Uz Tavu Zemi apsolīto

Uz savu Meku

Uz  akmeni svēto un uguni,

visam pamatā likto,

es rītos un vakaros lūgšanas raidu.

Uz Tavu Zemi es ceru,

kad tuksnesī ūdens

ir atmiņu saldums.

Uz Tavu Zemi

es rožlapu paklājus beru.

Uz Tavu Zemi

es pazemes važās dziedu.

Uz Tavu Zemi

es savus vēstnešus sūtu -

ak, kaut es tur jau būtu!

Uz Tavu Zemi,

uz savu karaļvalsti,

es katru dienu

Tev pie kājām nolikt

steidzos.


Uz Tavu Zemi es mūžam eju.

Uz Tavu Zemi ...

Uz Tavu Zemi ...

Uz Tavu Zemi ...



Nāc, princesīt, paveries augšup!


Ideāli,>

uzticība, atbildība.



Tās ir tās Zvaigznes trīs, princesīt. Tās Sirdī sev jāiededz visas, lai kļūtu par Valdnieci zemē savā.

zināšana, Griba, sapratne.

pacietība, Gudrība, prasme

līdzsvars, Ticība un miers,

siltums, Maigums, un atbalsts

skaistums, Veidošana, un gods

>nesavtība, Pašapziņa, neatkarība

Pašatdeve!



Redzi, kā mirdz šīs Zvaigznes, redzi, kādās krāsās tās laistās, kādos metālos cēlos lejas un dārgakmeņos top Tavās rokās. Skaties, skaties, kādas Tev iedegas Zvaigznes.

Redzi, pirms ieved Tu Valdnieku savā zemē, šīs Zvaigznes Tev jāatrod pašai. Pirms kļūsti par Māti savai Tautai, Tev jānes tās visas Sirdī, domās un pirkstu galos kā pūciņas maigi. Jāiespiež plaukstās, miesā līdz kaulam.

Jākļūst par Zvaigzni pašai un jādeg, jāved Valdnieks savs Mājās un Tautai pie Laba ir jāpievērš Ceļš.

Zvaigznēs, princesīt, skaties! Valdnieks kad nāks Tavs, Dzīvība, Spēks jauns un Mērķis zaigos pie Debesu juma!

Zvaigznēs, tas viss Tavās Zvaigznēs rakstīts, meitenīt manu! Vienot Tevi ar Viņu un visus ap Tevi var tikai šīs Zvaigznes, kas augstu pār Tevi ir!

Vienot, princesīt, vienot var Zvaigznes! Apmetnis Tavs un Zvaigžņu raksti, Sirds Tava, princesīt!

Ceļš!



Ceļavārdi


Lietus jau bija pierimis, bet oktobra debesis vēl negribēja izlaist rēno pēcpusdienas sauli starp biezo mākoņu spraugām. Pelēko dienu sildīja vien nobirušas lapas kā spožas monētiņas uz slapjā bruģa.

Mēs sēdējām vienā no Vecrīgas mazajām, mīlīgajām kafejnīcām paša Pētera augstsmaiļotajā pakājē un runājām par filosofiju un dzīvi. Par dzīvi un filosofiju. Īstenībā jau runāja viņš, filosofs, kurš uz maza galdiņa starp kūpošajām kafijas tasēm gan bija novietojis pabiezu manuskriptu, kurā es mēģināju palaikam iemest ziņkārīgu aci, taču man tas nu nekādi negribēja izdoties, jo manuskripta Autors – filosofs prata turēt auditoriju – šajā gadījumā mani – savu teoriju – pasaules uzskatu un problēmu pavadas galā pārāk cieši.

Pēc stundām divām, līkumojot pa šaurajām ieliņām mājupceļā, ar nepacietību gaidīju brīdi, kad varēšu atvērt manuskriptu un uzzināt, ko gan lasītājam gribēja un varēja stāstīt cilvēks, kurš tik pilnīgi pārzināja SAVU priekšmetu, filosofs, metafiziķis, kristietis, reālists, kurš, šķiet, katrai parādībai mācēja dot racionālu skaidrojumu?

Izlasot un pārlasot manuskriptu, man likās ka savu skaidrojumu tomēr būšu atradusi.

Pats pirmais. Es atklāju, ka Autors savas dvēseles dziļumos ir visīstākais romantiķis. Vai gan citādi viņš spētu uzrakstīt tik dzejiskas rindas: “Kur vējam celt māju,/ vai zini to, / Bura?”

Es sapratu arī to, ka šī dzejiskā līnija acīmredzot nav spējusi realizēties vienīgi filosofijas rāmjos un kanonos. Dzejnieka dvēselei te bijis par šauru, un viņš ar plašu atvēzienu meties pilnīgā pretstatā. Tā vien šķiet, ka atviegloti nopūties Autors atzīstas: “Šodien Sirds neiet pret kalnu, / Gar jūras krastu brien, / savas pēdas purvā meklē.”

Bet ja godīgi – nekur gan tā filosofija nepaliek, vienīgi pārtop dzejiskās metaforās, svaigās rindās, īpatnējos tēlos un simbolos, neparastos secinājumos, ne nieka nezaudējot – ne aizmūžīgās vīzijas, nedz arī pirmatnības elementus, kas savukārt aizved pagātnē, senatnē, vēstures dzīlēs. Lasot šos tekstus, gribas autoram piekrist, kad viņš apgalvo, ka ir izskrējis kādam Mākonim cauri un tagad ir pilns ar nedzīvoto dzīvi kā medus kāre ūdenī ...

Salīdzinājumi birst kā no pilnības raga, tur darbojas visas zvaigžņu sfēras elementi: Uguns, Ūdens, Vējš, Saule, tur pat: “Zelta Pūķis Zvaigznes lasa”, reizēm pārtopot gluži rainiskās kategorijās: “Ne pats tu liels, / un ne tavs vārds, / vien tava kalpošana”.

Savus domubiedrus Autors meklē Pieneņpūku Pazinēju Parlamentā, pieprasot izdošanu “uz zemi to, / kur droši / var Sirdi kādam iedot paturēt”.

Viņš nejūtas iederīgs šajā nesakārtotajā, ierobežotu patiesību pasaulē, kur “balagāns, drazas, / kur nauda makā žvadz, / grab skaņu kastes, / sirds papīrā uz letes”.

Bet “pie steigā neaizvērtām durvīm / lūst nerra cepurītē sirds”.

Tad kļūst tik saprotama vēlēšanās būt katram zirgam par vēju un katrai virai par sāli, jo pat strauta funkcijas var būt tik dažādas: “gan kokam pie saknēm klusēt, / gan putnam dziesmu iedot, / gan saudzīgi kausu nest” un arī “tepat vien izčalot / un palikt smiltīs”.

Stipra cilvēka ilgas pēc vientulības – egļu mežā iet bekot, mākoņu stūmējam pastalas lāpīt vai vienkārši purvā pa kritalām pabradāties. Kārtu pa kārtai aiziet savos pirmsākumos. Un visu laiku līdzās šī doma: “Tepat vien / sava mata galā tu esi. / Apkārt skaties / un dzirkles gaidi”.

Ar dzēlīgu disonansi cilvēku attiecībās ielaužas egoisms, ķerdamies drānās un sirdīs: “Krūms, plēsīgs zvērs, / šmaugs, / zariņiem smalkiem, / ērkšķu āķīšu pilniem / pār pasauli izplestiem zariem – / Man atdod, / man visu, / Man”.

Un tomēr Autors to izlīdzina, jo “ap mākoņiem zelts, / un logs tavs tik gaišs.

Un tomēr “neatrauj man savu roku!”

Gar ozolu saknēm un liepu ziediem izvijas Mājupceļš. Gan tiešā, gan filosofiskā nozīmē. Šajā ceļā vēl būs kritumi un kāpumi, būs “jānoveļ Akmens, / pazemē jāieskatās, / jāsmeļ Avota ūdens, / un Pūķis jāizsukā”.

Citējot Autora divrindi: “viss, tevis saukts, / tev garām nepaies”, atliek tikai novēlēt Laimīgu ceļu!


Olga Lisovska



- 204 -


Tepat vien

sava mata galā Tu esi.

Apkārt skaties

un dzirkles gaidi.


Tā jau nav,

ka būtu tik dikti bail

vai galīgi apnicis dzīvot.


Tā jau nav,

ka Tu justos tik ļoti vainīgs

vai tas nāktu kā atpestījums.


Vienkārši zini -

sava mata galā Tu dzīvo

un dzirkles

tāpat kaut ko gaida.


- 205 -


Ļauj man kādreiz nopūsties.

Ļauj man dziļi egļu mežā iet.

Garus zābakus šņorēt

un mugursomā kaut ko siltu likt.

Ļauj man mežā vienam iet

un brīdi tur pasēdēt,

kritalas lauzt,

tīmekļus raut un purvā brist.

Ļauj pie uguns pasēdēt vienam

un pēc mājām sailgoties,

kad vakars tumšs

par manu nopietnību apjautājas

un cepumu drupačas aizpūš.

Ļauj man kādreiz

dziļi mežā iet,

pa kritalām un purviem pabradāt.


- 206 -


Par ko Tu domā,

kas satiecies ar sevi?

Kas paliek nepateikts,

kas tāpat vien ir skaidrs,

ar ko

Tu sevi sasmīdini?

Un vai Tu atceries

tad savus ziedus mīļākos

un vai Tu arī gaidi,

lai notiek brīnums,

kad satiecies ar sevi,

un katra šķiršanās

jau būtu pēdējā?

Vai arī klusums smags

Vēl ilgi Tavās

Pēdās skan?

Vai arī Tava bērnība

Tad ir Tev atklājums

Un vai Tu jūti,

Kas esi sev

Tas lielais aicinājums?

Par ko Tu domā,

kad gaidi sevi,

bet savā steigā kavējies

un kas tad maksā

par saldējumu,

kad tiecies Tu ar sevi?


- 207 -


Vai varu palikt

vienaldzīgs un kluss,

vai varu aiziet

tad kad sardze dus?

Vai varu pasniegt

sārtus ķekarus

un priecāties kā bērns,

kad saņemu tos es?

Vai varu sava

spēka mulst,

bet sena pretinieka

prasmei gavilēt?

Vai varu izbīties

kā bērns

es tumsas klajā laukā

un gudru Zvaigžņu drošināts,

kad sardze klus,

pats pārnākt mājās?


- 208 -


Kas gājis nav

ar mani vienos ceļos,

tas nezinās,

kur manas lāča ausis,

tas nezinās,

kur mana sāls,

tas neredzēs,

kur manām domām mājas,

tas neatradīs

manas kokles balsi

un nesapratīs

manos ceļos –

kāpēc

te stājos es,

te ceļos.


- 209 -


Es negribu būt oriģināls.

Es negribu,

lai manas kopijas izplatītu.


Es negribu būt

kaut kas sevišķi smalks

vai vērtīgs

tirgū uz letes.


Es gribu būt es pats

un darīt tā,

kā es to gribu,

nesamaitājot Tavu grīdu.


Es gribu,

ja gribu,

tādu pašu cepuri pirkt,

vienkārši tāpēc,

ka es tādu cepuri gribu.


- 210 -


Es esmu ideālists.

Es katram roku sniegšu,

Es katrā Sirdī Ziedu sameklēšu.

Es katram Zirgam būšu Vējš

un katrai virai Sāls.

Es katru Vēju sagaidīšu,

Es būšu Tavām burām masts.

Es brīvi ļaušos atkal kādā vilties

un tikpat daudziem

par sevi pasmieties

un sevi lētticīgu saukt.

Es ļaušos,

bet katram tikai vienu reizi

man ceļā stāt vai maldināt.

Es ļaušos,

Es ideālists esmu.


- 211 -


Mēs dzīvojam kā kaķi

tik cieši kopā, ka bail.


Ķieģeļi, logi, acis,

dekoltē izgriezums dziļš,

riepas un piena sievas,

augstspiediena torņi un vadi,

stārķi un vārnu klaigas,

sīksīkas zvaigznītes sniegā

un CNN laika ziņas.


Mēs dzīvojam kā kaķi

ar ķieģeli

cieši aizsietā maisā.


- 212 -


Ko Tu manā gultā dari,

ja neesi tur,

kur mana diena dzīvo?

Ja esi plakne,

kas neizpaužas

tajos dzīves punktos,

kas manas plaknes daļa ir?

Tad laikam mēs

divas plaknes esam

un satiekamies, gultu dalot,

kā divu plakņu veidots asmens,

katrs savā pusē taisnei,

savā plaknē paliekot.


- 213 -


Nekas jau nevar piedzimt,

ja diviem prātā tik ņemt.

Neko jau nevar uzcelt,

ja mūrnieks uz celtni

pēc ķieģeļa nāk,

un liesa ir vira,

kad pavārs sev

gardāko kumosu iecer.

Nekas jau tur nevar būt,

kur meklē, kam atdot

vakarus tukšus un stāstus

par salkumu savu

palagos bārsta.

Kas tur var augt,

ja zemei par spīti

ābeli stāda.

Kas tur var būt,

ja naglu līku

puvušā dēlī dzen …


- 214 -


Kas tā par dziesmu,

ko gribi dziedāt,

kas ir tas nams,

ko gribi celt?

Savus vai Viņas

pirkstus sildīt,

namā kad uguns kurta?

Savus vai Viņa

bērnus gribi Tu

pasaulē laist?

Savus vai Viņa

asnus dzīt,

vai Kādam

Ceļu vērt?


- 215 -


Sirds šodien sev sēras svin.

Savas pelēkās segas lūko.

Savu pelavu maizi cep.

Sirds šodien neiet pret kalnu,

Gar jūras krastu brien,

Savas pēdas purvā meklē.

Sirds šodien pie loga Vālodzi gaida,

Kā apmāta Dzeguze

Savas olas mājās sauc.

Sirds šodien sev sēras svin.

Sirds šodien pelēko

Dzīparu tin.


- 216 -


Uz pasaules otru pusi,

uz iekšu, dziļi,

vēl dziļāk,

pie pašiem pamatiem,

akmeņiem seniem,

kur tālāk

ir tikai balta smilts,

tur mana pagātne sākas,

tur viņas pirmās krokas,

tur viņas pirmās sēklas,

tur viņas pirmā uguns,

tumša un baisa

pirmsapziņa.


Uz pasaules otru pusi,

uz iekšu, dziļi,

līdz galam,

līdz gaismai,

līdz gaismas

pamatam pašam.

Līdz sevis sākumam

un sev pašam.


Uz otru pusi,

uz savām mājām,

līdz galam.

Līdz sākumam savam.



- 217 -


Es esmu pilns

ar savu nedzīvoto dzīvi,

kā medus kāre rudenī ...


Es esmu pilns

ar laikā neatdotu vārdu

nepaceltu skatu

neapietu ziedu

nedzirdētu čukstu

nedziedātu dziesmu

neatsegtu plīvuru un smieklu.

Es esmu apvaldītu

glāstu pilns.


Tik daudzreiz prom

ir jāts pirms ausmas.

Tik daudz ir atlikts

dzīvei nākošai vai gadam.

Tik daudzreiz klusumā

ir sēsts pie galda

un nesākot vēl dzīres

aiziets.


- 218 -


Cik savu Pēru

Solveigas un Ozes gaidījušas?

Kā Ingrīdas un Anitras?

Maijas, Astartes un Ievas?

Cik Pogulējēju

es katlā sviests,

cik kalēju es pārkalts,

cik zemē rakts

es augšām celts un nepazīts,

cik mirrēm laistīts,

apspļaudīts un aizmirsts,

cik reižu zagts, pazuadēts

un pārdots, slīpēts,

cik gredzenos es iekalts,

lai tagad būtu

pilns atdodamas

Dzīves?

Kā kāre medus rudenī ...


- 219 -


Tur tālu

Tur tikai

Tur zilumā

Tur augstu un dziļumā

Tur augšā

Tur brīvas elpas plašumā

Tur dzelmē

Tur dziļi dziļi dzīvībā

Tur pašā Saules vidienē

Tur mana Sirds

Tur tikai brīvi pukst


Tur gribētu es Tevi līdzi vest

Tur karstā dzīvībā

Tur Tevīm spārnus plest

Tur Manā Visumā

Tur tikai tuvu tuvu kodolā

Tur saplūst visu Sauļu stari

Tur ceļas visi padebeši

Tur visu gulbji apmirdz balti

Tur stājas viņu sapņu pulki

Tur slienas Varavīkšņu gaismas loki

Tur pašā Zvaigžņu bērnībā

Tur divatā kur uzskrien Sirds

Tur tālu augstu Tīrumā

Tur dziļi plašumā

Tur Dzīvībā


- 220 -


Vai kāds to zin

Cik vientulībai minūšu un stundu?

Cik sekunžu un gadu?

Cik vientulībai Zvaigžņu debesīs?

Cik sveču neaizdegtu,

cik logos gaisma tālu pāri pusnaktij?

Vai kāds to zin,

cik vientulībai smaidu svētkos,

cik apskāvienu tukšu,

garāmgājēju un draugu,

kas atvadās,

kad vientulības nagi

savas robežzīmes rāda?

Kas zin to Vientulības Skaņu,

kad neizlido vārds

Tev garām aizejot?

Kas zin to mirkļu skaitu,

kad liekas –

vientulībai gals?


- 221 -


Pēc kaut kā mirdzoša un smalka

tik ļoti ilgojas Sirds.

Kā kāda sudraba stīga

bezgala nostiepta skan,

pēc kāda spītīga skuķa,

prieka un durvju blīkšķa,

pēc kādas tuvas Sirds

pavēlēt kurai nav ļauts,

pēc kādas mirdzošas auras

Smilgās kā sarma kas aug.


- 222 -


Čūsku azotē sildīt

cālēnus perēt

siltumu ceļā klāt

pieķerties ļaut

vīties tverties apsildīties

ar elpu siltu

Tavus pirkstus raisīt

pūķēnus tauriņus baltus

raibus kā puķu zirņus

par baltu velti

pļavā laist

cerību spīvu

vai puķu zirnīti raibu

čūsku

Sirds tuvumā sildīt

par velti baltu

Tevi siltu

kā tauriņu

pļavās laist


- 223 -


Šīs nakts Tu nebaidies.

Ir Uguns Tevis saukta.

Ir bezdibenis –

Liktens nolikts laiks.

Tu tikai sevis paša daļa.

Tu Zibens ceļš,

Tu prieks,

Tu tikai rūdāms asmens,

Tu tikai pakāpiens,

Tu tikai svelmains Vējš,

Tu tikai vilnis,

Lidojums.

Tu tikai sevis daļa

virs bezdibeņa

sastopama.

Viss Tevis saukts –

Tev garām nepaies.


- 224 -


Kokam pie saknēm var mierīgi klusēt.

Putnam var dziesmu klusumā dāvāt

un brīnišķu Kausu saudzīgi nest.

Var sevi Varenam Klusumam celt,

Tam neaptveramam,

kas Zvaigznes rada un visas pasaules.


Var tepat sevi izčalot

un palikt smiltīs.


- 225 -


Manā Mežā ienāk Lietus.

Piesardzīgs glaužas starp skujām

kails

sausa zara pretstats

maigs

pārkaltušu viršu, mētru

un drūpošu čiekuru zemē.


Pie pelnu robežas

Mežu notver Lietus.

Priedi pie Smilgām atved,

Eglei līdz stumbram

pamazām tiek.


Manā Mežā ienāk

Tavs Lietus,

kad rasa un migla

no skuju uguns bēg

kā pieskāriens liegs

no suņu rejām

un asi cirstām rētām vairās.

Kad lūpas kalst mēmas

starp dienām un naktīm garām,

kas dzirksteļu sprakšķos trīs,

manā Mežā ienāk

Lietus

un silts Tev no plaukstas

mirdzoši pil.


- 226 -


No kurienes atved Tu Lietu

uz Mežu,

kur kokos Uguns aug

un neļauj tam izdegt

par ātru?


No kurienes nācis Tavs Ūdens

un manu Uguni audzē,

no kurienes nāk Tava Uguns

un mani pašu

no sava neprāta saudzē?


No kurienes Tevī

atmiņa nesta,

ka Uguns var arī

Ūdens

un vakara vēsma būt?


- 227 -



Tu esi telpa.

Tu esi Viss.

Vai Tev putekļi, pīšļi un pelavas

ir tikai nesvarīgas un sīkas detaļas,

kas Saules starā miljoniem dejo,

degunā niez un Saules gaismu laupa?

Visumā miljoniem Sauļu

lokus met, virpuļo un dejo

viena ap otru

un kādu centru starā,

kas Saulēm mirdzēt liek

vai redzamām būt.

Visumam Saule, mūžs

Tavs vai diena, puteklis

dejā.

Dejā līksmā, jautrā

putekļu dejā mirdzošā starā

Visumā visā

tikai putekļi dejo,

savā priekā griežas.

Tu esi telpa un Visums,

prieks pats savu putekļu dejā.


- 228 -


Es esmu spogulis Tavs.

Es esmu Tava kreisā puse.


Es skatos, kā mana priede,

rudens vējam piepalīdzot,

atdod Zemei zarus,

paldies sakot.

Šogad pūpoli agri zied

un saule karsta,

strauji vasarā zāle ieskrien

un vīst,

bet zirneklīts nepiekusis

pats savus tīklus auž.

Grimst kuģi,

tirgoņiem satraukti prāti

un sākas pat kari,

bet lūk,

kādam vīram Tev pretī

Sirds tomēr plešas,

tukšo gaisu no krūtīm

ārā spiež,

saulrietam sarkani kvēlam

līdzās, aiz loga skrienot.


Tu skaties spogulī savā

un redzi kādu, kurš Ceļā

mierīgi vēro garām zibošus ratus,

tad savas Pasaules centrā

Tālu Kosmosa Sirdi Siltu

vai vienkārši Sauli liec.


- 229 -


Viss nāk caur Tevi,

pret Tevi

un iet ar Tevi.

Visi no Tevis kaut ko grib.

Tu visa daļa

un kopā ar Visumu savu

ap kādu Tālu Sirdi

vai vienkārši Sauli ceļo.


-  230 -


Vējš Sirdī mostas,

kā degošas zvaigznes

krīt dvēseles Saules staros.

Kā ērglis slīd

mākoņa ēna

starp mežu un mēness ceļu.

Starp rietu un ausmu

migla klājas silta

un pļavas mākoņu ēnā glaužas.

Vējš ezeru pārskrien, Sauli sveicot.


- 231 -


Rudens vējš

man kā bērzam

norauj acīm

zelta zvīņas.


(Laura)



Es esmu Bērzs.

Es esmu Liepa

un arī Ozols melns.


Es esmu Palma,

Olīvkoks un Sandals.

Šūpuļlīksts un spunde.


Es esmu akmens,

spieķis un dārgs kauss.


Es vienmēr tas,

kam mani pacel,

būšu.


- 232 -


Kad sastopas ar Vēju Bērzs

un Zibensšautra Rudenī

es esmu.

Es esmu izcirtumā avenājs

un māla pika

Jāņu naktī klēpī mesta.

Es esmu šūpoles

un kāzu galda sudrabs.

Nepadarāms darbs

un gaisma klētiņā.

Es esmu tur,

kad sastopas

ar Tavu dzīvi mana dzīvība.

Es esmu tur,

kur zelta zvīņas krīt,

kur aizved Tevi mana brīvība.


- 233 -


Kāds manam šūpulim stāvējis tuvu.

Kāds sveces Liesmai un Vējam,

kāds trešais vēl blakus bijis.

Kāda roka liega

manu vaigu vai segu skāra.

Kāda roka smalka un cēla

likteņa Zīmes vilka.

Kāds līdzīgi skanošs zvans

manam lējumam tuvu

savā tornī sardzē ir bijis.

Kāda Dvēsele, liela un gudra,

roka, bērnības dienās manās,

savus rakstus papīra lapās

un neviļus Sirdī lika.

Kāda Dzīve,

Stīgas un Krāsas tik tuvas,

kādā Liesmā atkal

Vējā un kādā rokā dzīvo.

Kāda rinda vai glāsts,

kāda šūpuļu dziesma,

kāds Vējā palaists vārds,

kāda Liesma dzīvo

un Vējš savā skrējienā

Sirdij tik tuvu.


- 234 -


Vai Tu zini, kas ir pacelta bura?

Sieviete, kura savu Vēju gaida.

Vai Tu zini, kas ir bura?

Sieviete, kura ir Vēja pilna.

Vai tu zini, kas bura ir?

Sieviete, kura sevi

Vējā jūt.

Vai Tu zini, kas Spārni ir?

Un Roze,

kad Kalni klusē?

Kas ir Vēja mājas?

Kur dzīvo Vējš,

kad savu princesi gaida,

vai vakarā galdu klāj?


Kur elpu velk Vējš,

kur pūš uz iekšu,

kur siltumu smeļas

vai ledainu sadzeras sāpi?

Kas pavarda vietā ir Vējam?

Kas saldi smaržojošs līgavas pūrs?

Kas pacelts

un nenolikts Kauss?

Kas Vējš,

kur Vējam celt māju?

Vai zini to,

Bura?


- 235 -


kur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa

kur tas ir arī viss

tur aiziet mana klusēšana

tur ir mans sākums

un mans gals


tur viss es dzīvs

tur viss es pats

tur Zelta Pūķis Zvaigznes lasa


- 236 -


Tur,

dziļumā,

kur nesniedz asmens,

tur pērļu rota, piespraude

un laimes krāsas akmens

tur sīku ziedu vainadziņš

trīs sēkliņas un rozes zieds,

pie kura kavējās Tavs skatiens.

Tur kāda balss un dziesmas skaņa.


Tur pilis, vairogi un kroņi,

tur ceļojumu apraksti

un draugu cirstās rētas,

tur plāni cietokšņiem,

kas valdīs neieņemti.


Tur visa mana karaļvalsts,

tur ūpji, vilki balti, zilacaini zalkši,

tur ērgļi, kamieļi,

tur tuksnesī mīt zelta lauvas

un zibens šautrās milzu koki liesmojoši.

Tur kāpnes Debesīs

un spārni.


Tur kāda smarža netverama, rūgta

un skats, ko jūtu aicinošu,

tur kāds, kas blakus nāk

un vienmēr paliek neminams.


Tur pašos dziļumos,

kur nesniedz asmens.


Tā tikai Saules rotaļa

ūdens pilienā sīka.


- 237 -


Tā ir

tikai dzīvība spoža,

kas kristālā dzirkstis šķiļ.


Tā ir

tikai staru mija, kas ugunis lej

pirkstu un stabuļu trīsās.


Tā ir

tikai dzīvības rotaļa sīka,

kas mūsu starus krusto,

tukšumā lej vai kādā saskaņā īsā,

flautas nopūta krastā

kad paisums baltas ziedlapas nes.


Tā ir

tikai gaismas un viļņu spēle,

flautas akords vai ērģeļu bass.

Dzīvība tīra,

Liesmu virpulīts ašs,

kas ūdens pilienā dej.


Tā tikai mūsu rotaļa spoža,

rotaļa spoža

un viss.


- 238 -


Sirds nerunā gramatikā,

nemēļo rēķinos vecos

un aiziet,

ja prātīgos ļaudīs smok.

Sirds uzliesmo tumsai ceļā

un klusumam līdzās skrien.

Sirds noliek mani uz ceļiem

un Tevi pie Zvaigznēm nes.

Sirds uzsprāgst kā Vezuvs

un tīmekļa ēna smalka

Tev ievijas matos.

Sirds reizi mūžā plīst,

saduras galaktikas

un līdz pēdējam brīdim

krūtīs klauvē Sirds -

lūdz atvērt vārtus

un vārdā savā

Zvaigznes vai Tevi saukt.

Sirds atvērtās krūtīs

starp Zvaigznēm un Zemi

savā valodā runā -

dārzus laista

un mani pie Tevis ceļ.


- 239 -


Ko vēl Tev varu dot?

Es Visumu plešu

un Zvaigžņu rakstos Tevi tinu

kā mīkstā lakatā, siltā.


Es puķes

pie Tavām kājām lieku

un Magones plaukst,

Liliju ziedi  veras,

Rozes un Ābeles reibst

Tavu roku skavās.


Ko vēl es varu dot?

Mani vārdi ir sīki

un ceļš Tavs tik īss

caur vasaras dienvidu vārtiem.


Ko vēl,

ja vienmēr pie Tevis

meklēju sevi un pieskandinu,

pamirst ja tukšumā Sirds.


Ko vēl var asni Zemei dot,

kā pielūgsmi klusu

un cerību savu

vai kādu rasas lāsi.


Ko vēl -

Sirds klusumā atbildi gaida.


- 240 -


Ir katra krūtīs Grāla kauss

un katrs Gars ir Artūrs pats.

Te katra varā –

kalpot, izsapņot vai krist.

Te katra rokās zobens spožs

un katra dzīve –

Ceļojums –

ir Persifāla klejojums.

Te katra diena varoņdarbs

vai kritiens.

Te katrs akmens atdots –

Zelts –

kas gaišā pilī iemūrēts,

vai Sirdī iekārts –

smagums –

ja pieņemts patmīlība slavinājums.

Te katra mīlestība –

Gvinivera

un katrs prāts

ir neuzveicams Lanselots.


Te katra Sirds ir krustā sista

ko alkatībā mežonība plosa.

Te katra ziedošanās –

Dzīvība –

ir asins lāse

Dārgā Kausā krāta.


- 241 -


Ziemassvētki I


Kad vēži svilpos kalna galā

un pūču astes ziedēs

tad slotu kātiem lapas plauks

un visos vārtos

stabu galā bungas

karstu varu izšļāks,

tad baltos kreklos sienu pļaus

un mātes meitas

celto vīra godu

pret kausu krogā nemainīs.


Kad kādu reizi ievās

pie lakstīgalām vēži kāps,

sētas mietos rozes vīsies

un katrā pūcē

meža krāsas ziedēs,

kad kādu rītu

līdz ar gaiļiem

Tev bērzu galos ielēks Sirds,

tad zini -

Esi dzīvs un modies īstā laikā,

viss kārtībā -

var zirgu karaļvalstij likt par ķīlu

un Sirdi

augstu pacelt karogā!


- 242 -


Ziemassvētki II


Nav Ziemassvētki baznīcā

ne kūtiņā vecā,

saldsērīgās balstiņās,

kopā saliktās rociņās,

pret debesīm pavērstās

actiņās svētulīgās.


Starp Zvaigznēm

Saules un Zemes dejā

starp bezgala Debesu

lokiem un rakstiem

mūsu Sirds pukstiem

gaismu sveicot,

un zvaigžņotai naktij

ardievas sakot,

tie svētki ziemā

iekrīt uz planētas šīs.

No pīšļiem, no tirgus,

no baznīcas laukā,

no meliem un viltus,

no melnsvārču baudkāres

prom

pie Debesīm, Saules

pie Vējiem un sniega,

pie Ziediem,

pie Zinošas Sirds!


- 243 -


Ziemassvētki III


Kas Saules uguni sveic

ar klusām nopūtām tumsā

ar čukstiem par upuriem

nāvi un ciešanām bargām?

Kas gremdējas pārdomās sērās

pirms gaismas uzvaras rīta?


Sveic Sauli

ar liesmu sārtu

ar dziesmu un leģendu senu

par gaismas un tumsas cīņu

par Saules dēlu

un viņa pulku,

par Zemes meitām

un Mēness gaitām,

par tautu ceļiem

un uguns spēku.

Par gaismu un prieku

kad līdz ar Sauli jaunu

Tu augstāk

un augstāk

veries!


- 244 -


Pār mani Negaiss pāriet balts

kā ziedlapiņu putenis.

Pār mani Klusums plīst

un Augsta Debess veras.

Es redzu Zibeni sev ceļu aužam

starp Debesīm un Zemi ceļot tiltu.

Ap mani Lietus dzimst

un Upēs laužas Strauti.

Pār mani pāriet Negaiss balts -

vēl Atbalss atnests nav mans vārds,

es stāvu nomazgāts un kails.


- 245 -


Kas bija tā,

kas mani iedvesmoja?

Kas bija tā,

kas blakus stāvēja

un laikā bultu padeva,

kad manas bija izšautas?

Kas bija tā,

kas mani modināja

kā Sirdsapziņa melot neļāva

pat lielā prieka brīdī?

Kas bija tā,

kas apmetni un zirgu žāvēja,

kad man vairs spēka nebija?

Kas bija tā,

kas neredzama

man savu spēku dāvāja?

Vai tā ir Viņa,

kas nemanāma

par mani nomodā

un gatavībā bultu tur?

Vai tā tu esi, Mana Sirds?


- 246 -


Es ļauju,

lai Dzīvība

caur maniem pirkstiem rit.

Es ļauju,

lai Dzīvība

caur manām acīm redz.


Es ļauju

Dzīvībai sev pieskarties

un just.

Es ļauju

tai sevi noglāstīt.


- 247 -


Par Sauli naktī domājot,

es jaunus rakstus aužu.

No klusuma es ņemu pavedienus

un siltās krāsās lieku.

Es ņemu Gaišas Zīmes

un čukstus skaitu nītis.

Es naktī Jaunu Jostu aužu

un Zvaigžņu Vārdus atceros.


Es senas Zīmes ņemu,

Siltās Plaukstās lieku

un skatos tādā brīnumā,

kā čukstos Jauna Saule plaukst.


- 248 -


Kad klusums savas būtnes auž,

aug pilna Sirds

Tev maigu jūtu,

aug saskaņa

un ziedi apkārt veras.

Aug stāvi mirdzoši

un spārnos ceļas,

tālas Saules aust

un skaņu telpas plešas,

neredzēti ceļi

savās krāsās šķiras, aužas …

Tur sevi smeļas Tava dzīvība,

kad klusums savas būtnes auž.


- 249 -


Tur ir tik viegli elpot, dzīvot.

Tur darbi šķiras, smaidi veras,

tur pilnas kāres visu dzīvībiņu

ņudz siltu roku apmīļotas.

Tur mīkstiem spārniem

savās gaitās sapņi laižas

un visu ilgu padebeši krājas.

Tur katrā solī

delverības kut aiz ādas,

kokles ausīs skan un jaunas teikas.

Tur atkal

katra Tava diena dzied

un svaigos sveķos smaržo māja.

Tur virpuļo

caur Tevi un caur Sauli

tik daudz jaunas dziņas.

Tur savā briedumā un bērnībā,

tur savā jaunībā,

kad Tevi atved Sirds.


- 250 -


Debesis kopība ir.

Debesīm atslēgu nav.

Debesīs žogu un aploku nav.

Debesīs augstumi ir

augstumi lieli,

cik Tavi spārni spēj nest.

Debesīs robežu nav

vairāk kā Tavā Sirdī.

Debesu robežas velk

Tava skatiena tāle.


Debesīs,

Tur savās mājās esi,

kad Saules vietu neaizmirsti,

vietu, kurā

pukst Sirds.


Debesīs vārtu nav citu –

pieliec roku

tur, kur pukst Sirds.