- 401 -
Tas lielais dziļums ar zilgmi
tumšu, * tas augstais plašums ar Debesu spozmi, * ar Saulēm un kristāla velvēm,
* ar spārniem un liesmu šķēpiem, * ar ziņām ātrām un domām lielām * par
pasaulēm jaunām, * tas lielais dziļums, * tas pilnums * ar ēnu un staru
viļņiem, * spārnu švīkstiem * un sēklu tvīkstošiem glāstiem - * tas tukšums mēms
bez Rozes. * Tas nav tas, ko es gaidu - * tas lielais līdz apvārsnim tukšums, *
tas vilnis, kas sēklī plīst, * tas gaisa dzidrums * ar vēla rudens * vai ziemas
agras smaržu, * tās vēlās naktis ar domu vienu - * tas nav tas, ko es gaidu, *
līdz apvārsnim tukšums * un vēla rudens vai plīstoša viļņa smarža. * Tur
augstāk Roze mīt. * Tur Viņas pils. * Tur Viņa neaizsniedzama un tīra. * Tur
Viņa savos sapņos dus. * Tur Viņas kalnu grēdas. * Tur cauri sniegiem jāiet. *
Tur pāri savam miegam jātiek. * Tur Viņas Gaismas aužas, * tur Rozes pils, *
tur Viņa tīra ziemeļblāzma ir. * Te Rozes smarža, * bet Roze pati * tur
augstāk, augstāk mīt. * Tur augstāk vēl.
- 402 -
Te Tas, kas esi Tu. * Te Tava
smarža mīt. * Te Tavas mīļas rokas skauj. * Te veras vārti slēgti * uz to, kas
esmu bijis, * un to, kas būt es varu. * Te redzu, kādēļ nāci * un kas Tev
klusēt lika, * ko es lēmis * un ko Tu maksājusi. * Te ir mans gājums viss * un
Tavas klinšu rozes. * Te mana Saule un Tavs Mēness. * Te mezgli sieti * un mans
zobens ass.
- 403 -
Kad esi Savam Brālim Sargs * un
Māsai Ticība? * Vai aicināts Tu atsakies, * bet ceļu zinot, klusē? * Vai Brāļa
vārdu prasi * un Māsas sagšu baltu? * Vai Tevīm līdzās iet uz atlīdzību gaidot?
* Kas Tavam Brālim Sargs? * Kam Tavas Māsas Ticība? * Kad Brālis Brālim roku
sniegs * un Māsai atsauksies?
- 404 -
Kam manas mīlas dziesmas der, *
kam mana spīts? * Kam Zemes Atslēgas * un Zīmes Debesīs? * Kam varu uzticēties
es * un kas mans parādnieks? * Kas mani slavina * un sargāju ko es? * Kam
kalpoju, * ko rozes ziedā redzu, * kas manu Vārdu nes? * Ko atradis, * kur
garām gājis, * kas te tik lēni mostas * un atmodies būs kas? * Kas Rozes
bruņinieks, * kam Viņa Zied? * Kas Rozi manā Ceļā liek? * Kas Viņu atradis?
- 405 -
Vai Tev * par sargu mana ticība,
* vai Tu par karogu to cel, * kad mani pulki mulst? * Vai mana jūsma Tevī
uzliesmo, * vai Tavas liesmas manī jūsmo? * Vai Tavas dziesmas manī skan, * vai
dziedu es par Tevi? * Vai gribi Saulei celties, * vai mani Saulei cel? * Vai
mana ticība Tev sargs, * vai Tu * par sargu manai ticībai?
- 406 -
No kā Tu atsakies * un kas ir
tavs? * Kam piederi * un kam Tu balsts? * Cik maksāsi ja teikšu, * kas Tavas
Zemes Valsts? * Cik mīklas minēsi, * cik Pūķus kausi, * cik tālu iesi * un vai
gribēsi * Tu Mājās nākt, * no kalta kausa dzēris? * Vai sauja dimantu Tev
vairāk vērta, * kā Zvaigžņu Gaisma rudenī? * Vai Roze svēta Tev ir Sirdī, * vai
svētu dara viņu Tava Sirds? * No kā Tu atsakies? * Cik maksāsi? * Kam pieder
Tava Sirds?
- 407 -
Sirds Ceļu neizvēlas. * Sirds
iet, kur viņu vada, * kur viņu Rozes Vārdi sauc. * Sirds ceļu lauž un kausē
Ledu, * kas viņu pie Zemes spiež. * Sirds Augstos Gaisos sevi sviež, * ja
apkārtceļi tai laiku apsteigt liedz. * Sirds savai Rozei klausa * un ērkšķus ap
viņu vij, * lai kāda dulla kaza to neapgrauž. * Sirds aplauž savus greizos
stūrus * un sevi par spilvenu liek, * kad Rozes Vārdi zeltā izšūti tiek, *
Sirds neizvēlas ceļu. * Sirds iet, kur viņu ved. * Sirds Rozes Vārdus senus *
par Saviem Vārdiem sauc.
- 408 -
Tev Rozes zied, * Tev Rožu pumpuri
un augļi, * Tev Viņas zaļums viss. * Tu esi Vārds * un Viņas Vārdu Zini, * Tu
esi Sirds * un Viņu tīru savām acīm redzi. * Tu Viņai oāze * un Tu tā Roze,
tuksnesī kas zied. * Tu Debesis, kur Viņa mīt * un Debesīs ar Viņu esi. * Tu
Zelta Roze Saules degta, * Tu viena Sirds, * kas visām pukst, * Tu Viss, kas
Dzīvs, * Tu visa Dzīvība.
- 409 -
Man tagad izpleties ir laiks - *
guļ Pūķi rindiņā * un savu kārtu gaida. * Guļ viņu laiks un viņu atmiņas, * ir
viņu mīklas atminētas visas. * Ir viņu gals un sākums vienots. * Ir viņu Avots
Kalnā slēpts * kā brālis vecākais un mīļots. * Ir Akmens vietā likts * un
Atslēga ir trīsreiz slēgta. * Ir sešas dienas skaitītas * un septītā no māsām
ņemta, * pie Avota kas rītā dzer. * Te skan tā balss, * kas augšup sauc * un nedzirdama
pārskan pasaules. * Un vēl ir Zelta Roze neredzama, * kas pāri visam visu rada
* kā zelta lietus Sirdī līst, * kad Tava Sirds ar viņu runā. * Ar Viņas smaržu
rodas pasakas un pilis, * ar Viņu kuģi Jūrā iet * un Pūķi Viņas varā. * Ir Viņā
visas Cerības un Tas, * kam jābūt, * kam Saule sevi sūta, * kam jāsākas, * ko
gaida kādreiz nākam.
- 410 -
Vai varu salikt Tevi * kā
vitrāžu, kā pili, * kā savu baltu salu? * Vai varu logā likt * kā kristālu, *
kā laivu, kurā pāri Jūrai tikt? * Vai varu būt * par Tavu Salu, vitrāžu vai
pili? * Laivu, kurā pāri tikt? * Gulbi baltu, Rozi, vitrāžu * par logu gaišu? *
Sveci Tavā logā, mājās nākot Tev? * Vai varu satikt Tevi * vakarā, * kad mājās
vēlu nāc?
- 411 -
* Kā gribētos * man silti, silti
ietīties, * pie ugunskura mežā palikt, * vakars vēls kad nāk. * Kā gribētos man
klusēt, * dziļi, dziļi sevī iet, * kā mātei bērnu Tevi iznēsāt, * aiz rokas
Tevi ņemt * un cauri Mežam vest. * Man gribas katrā eglē lukturīti kārt, * lai
meža balsu Tev nav bail, * lai meža ļaudis mazi Tevi neaizskar. * Man gribētos,
lai priedes sārtas * tā kā saules stāv. * Lai viņas sasaucas un dzied, * kad Tu
caur mežu ej. * Man gribētos tad klusēt, * silti, silti ietīties, * lai Tu caur
mežu ej.
- 411 -
* Ir jāpiedzimst un jāmirst. * Ir
atkal jāpiedzimst, * jāmirst atkal * un sevi jāpārkaļ * kā tauriņam no kūniņas
ir ārā jānāk. * Kā atkal dzimušam * ir dzīve jātver, * kailām rokām oglēs
jāmeklē * ir tas, kas zaudēts mirstot. * Ir jāatrod tas dimants spožs, * kas
dzīvē šajā pārmantots * ir diadēmā jāatliek * un jānotīra samts. * Ir pērles
spožas jāizceļ * un rubīni, un ametisti. * Ir smaragdi * kā zelta rozes laukā
jāceļ. * Ir lādes jāatver un logi, * ir Saule jāielaiž un Vējš, * lai skrien
caur istabām, * lai pelējumu projām nes * un zirnekļus ar tīkliem. * Ir purvi
jāpāriet un kalnā * ir sava priede jāatrod * tā mīļā. * Ir kailām rokām oglēs
jāgrābj dziļi. * Ir sevi jādzemdē. * Ir jaunā dzīvē jānes rubīni * un pērles
savas. * Ir diadēmā jāatliek * sens dimants * reti spožs.
- 412 -
* Kad skatos es uz Tevi, * es
redzu mežģīnes, * un kā Tu rozes nes, * kā galvu liec, un pieskaries. * Es
redzu draugu senu * un Tavu rītdienu. * Es redzu kaltus vārtus * un sarmu
pīlādžos. * Es dzirdu ērģeles * un zirgus, ziediem vītus. * Es Tavas māsas
redzu, * rozes, kā Tu nes. * Es redzu baltas mežģīnes, * kad skatos Tevī es.
- 413 -
Tev Rīta Zvaigzne matos zied * un
Mēness meitas tērpus auž. * Tev ābeles zied vakaros * un lilijas no rīta
plaukst. * Ir Saules stari Tavās lūpās * un pūču acis matu ēnās. * Aiz Tevis visi
dārzi zied * un meži Tavā elpā dzied. * Ar Tavām domām upes plūst * un
plaukstās putnu spārni plešas. * Tev acīs zivis ezeros * un stirnu straujums
plakstos. * Tev rīts kā Zvaigzne matos zied * un Saules siltums Tavās lūpās.
- 414 -
Vai esi jau Tu modusies? * Vai
manus soļus dzirdi? * Vai esi Tu jau posusies * un savu Ceļu zini? * Vai vari
pāri pacelties * un tagad sevī skatīties, * vai vari Tu tam atteikties, * kas
Tevi vāju dara? * Vai vari Tu tik liela būt, * tik tālu aizsniegties, * cik
Vējš ir Zvaigznēs ieķēries? * Vai mani atcerēsies reiz, * uz sevi skatoties?
- 415 -
Vai vajag man, * lai Roze
plauktu? * Vai vajag man, * lai Jūra elpotu? * Vai vajag man, * lai Tu man
blakus būtu? * Vai vajag man, * lai manu vārdu, * atnākot Tu nosaukt zinātu? *
Vai vajag man, * lai Tavu Vārdu visur pazītu * un pielūgtu kā Mīlas zīmi, * lai
Jūra elpotu kā Tu * un Tu kā Roze plauktu blakus man? * Vai vajag jautāt man -
* vai vajag man, * lai Tu kā Jūra elpotu un plauktu, * lai blakus būtu Tu? *
Vai vajag man, * lai Tu to zinātu, * vai elpotu un plauktu?
- 416 -
Hei, dūdiniek * no sienas dūdas
ņem! * Hei, kara bungas sit! * Hei, stabules un stīgas velciet! * Hei, kalnrači
un deģi! * Hei, zvaniķi un reģi! * Hei, visu zemju gājēji un teku ziņi! * Hei,
mednieki un lietus vīri! * Hei, siena pļāvēji un meža ļaudis! * Hei, tiesneši
un Pūķi! * Hei, Rūķi, Pegazi un Nāras! * Hei, Mēnesmeitas, Driādas un Nimfas! *
Hei, Saules dēli - Dievu sūtņi gaišie! * Hei, Mākoņi un Vēji! * Hei, visi
grūtdieņi un sērie! * Hei, pamestie un viltie! * Nāk Roze * Saules lēkta vesta!
- 417 -
* Ar Saules pirmajiem stariem *
un pēdējiem kad Saule riet, * nāk mākoņi un medus krāsā * Tev zīmē vaigu ēnas,
* bet Debesu zilums ar eņģeļa roku * kā spāre ātru un vieglu, * liek Tavos
smieklos zvaniņus savus * un Vēja stīgas balsī skar, * kad mākoņu sprogas * un
lokas no aitiņām savām * Tavos matos ber. * Ar Saules lēkta stariem * ir Tavas
lūpas zīmētas * un tauriņi no viņām dzer. * Ar Tavām acīm Zvaigznes runā * un
rītos veras pasaulē. * Nāk bites svētlaimē * un viņu lūgsnas Tavas ausis pilda.
* Ar Saules stariem pirmajiem * un pēdējiem, kad Saule riet * nāk mākoņi kā
kamenes * un Tavas ziedlapas * kā medus Sauli tver.
- 418 -
* Tev jāsaprot - * Es neesmu
Tavs, * es tikai Ceļinieks Tev svešs. * Es tikai tas, kurš zin, * kas Debesis
un elle, * kas visur bijis, savu ceļu ejot. * Es tikai tas, * kurš zin, kur
Roze mīt. * Es tikai Viņas Sūtnis, * es tas, * kurš Viņas vārdā iet, * uz savu
zemi vedot. * Es tikai Viņas sargs, * es roka, cimds, * ko pretiniekam met, * es
tikai riņķis ūdenī, * es patvērums. * Es tikai tas, kurš iet, * uz īsu brīdi
satiekot * un Ceļu Zinot.
- 419 -
Tev tava Dzīve ir - * man sava
gaita. * Tev iedvesma - * man Sirds. * Man rumaks apseglots * un šķēps vai
spalva asa - * Tev Zīds un diegi smalki. * Tev pārdomas - * man spīts. * Tu
stipra esi mīlot - * es tad, kad daru. * Tu maizi mīci - * es to dalu. * Tu
vienmēr apņemies - * es pildu. * Tu manos soļos klausies - * es Tevi vienmēr
dzirdu. * Tu vari aizvērties - * es Tavu lapu skaitu zinu, * es zinu, kurš Tavs
logs, * es jūtu pavedienu, * zīdu, izšuvumu smalku, * bultu, tumsā raidītu * un
roku, * kura Tevi tur.
- 420 -
Kā irsis, biti laupījis. * Kā
vienu seju dalījis. * Kā tas, * kas dzimis ir par brāli. * Kā vanags, * Ligzdai
pāri laidies. * Kā ēna, * tas, kurš saistīts līdzi nāk. * Kā tas, kurš
atminēts. * Kā viena dvēsele * Kā tauriņš divi spārnos. * Kā divas zivis tīklā.
* Kā dūjas iesprostotas. * Kā princese un viņas pavadonis - * mazs spalvu
kamolītis, * vienā saitē sieti. * Kā tauriņdeja vasarā * un spāru rotaļas. * Kā
sevīm dzīvi nolēmis * un Tavu ņēmis. * Kā dvīnis negribēts, * no aizkapa kas
žņaudz. * Kā spogulis Tev blakus, * kam esi dvēsele, * kāds līdzās iet un
noskatās, * kā Tu pret stiklu sities, * kā saplūst nevari * un atdalīties, * kā
celies Tu un krīti, * kā Tavas lapas birst. * Kā nebūsi Tu Roze * un nebūs
princis viņš * ar vienu važu sieti, * un dzīvi nebrīvē.
- 421 -
Vai vari piedot tam, * kurš gūstā
tur, * gūstā būdams pats? * Vai vari viņa saites raisīt, * savas važas nokratot?
* Vai vari apmīļot un žēlot to, * kurš uzvarēts * pie Tavām kājām guļ? * Vai
vari dzīvi atdot, * kādreiz nolaupītu viņam? * Vai vari uzticēt tam sevi * ko
saistītu ar viltu * ieguvi kā masku, * kā lakatu, kā šalli, * kā mazu suvenīru
spožu, * balvu * princešu un laumu sacensībā * kādā ballē jāņu naktī gaišā, *
maģijas un mīlas kvēles pilnā. * Vai vari savas saites nest, * bet viņu vaļā
laist? * Vai vari sevi atbrīvot * un viņu žēlot? * Vai nu Tev gana? * Vai Tava
Sirds ir Tava?
- 422 -
Tev ceļš uz zemi laimīgo * pār
maniem vaigiem aizvijas * un manām lūpām pāri iet. * Pie manām acīm piestājas *
un manās plaukstās ietinas. * Tavs ceļš ir manās atmiņās * sev kartes zīmējis *
un manās pēdās nakšņojis, * kad šaubas pāri brāzušās. * Tas manās ausīs
iežūžots * un manos matos ieskūpstīts, * tas manās domās atminams * un pirkstu
galos atskatāms. * Tavs ceļš ir aicinājums mans * un Tevis pašas sāļums, * uz
Zemi Laimīgo kas ved, * pār maniem vaigiem aizvijas * un manām lūpām * pāri
iet.
423
Ir visi vāki noņemti * un
aizsprosti ir nojaukti. * Ir visi vārdi pateikti * un visas saites sietas. * Ir
visi ceļi atvērti * un notiek tas, * kam liktens Tevi lēmis, * kas Tavās burās
rakstīts, * tas Tevi tagad vada, * tas Tavu stūri tur. * Tu pati tagad zini *
ar kādu Vēju ej, * Tu pati tagad atmiņa un ziņa. * Tu tagad sava mantiniece.
- 424 -
Katram viņa tumsa viņa ceļus zin.
* Katram viņa pēdās min. * Katram līdzās iet un zin, * kas ceļā viņu gaida, *
sagaida un ūpja balsī garām ejot baida. * Katram viņa tumsa * savus ceļabiedrus
sūta. * Katram viņa parādus liek dzēst. * Katram viņu izpirkt, * nest kā krustu
savu. * Katram viņa tumsa viņa acis slēdz. * Katram, kurš tai tic * viņa
atgriežas un gaida. * Katram viņa * savus akmeņus liek saujā.
- 425 -
Ar katru reizi, lokus metot, * Tu
tuvāk nāc un dziļāk skar. * Tu atkal atgriezies un cērt, * Tu brūces dziedē
aizejot. * Tu pieliecies un dzer * no Avota, kad cērt, * Tu piecelies kā Ābele,
* kas jaunos zaros zied. * Tu visu piepildi un liec, * lai savu daļu pildu es.
* Tu atskaties, kad ej, * bet atskatīties liedz. * Tu tāla savā gaitā, * bet
vienmēr tuvojies. * Tu aka sausa tuksnesī * un lietus, aumaļām kas līst. * Tu
atgriezies, * Tu esi.
- 426 -
Tu esi Tā, * kas neesmu es. * Tu
Zeme esi un manas Debesis. * Tu sēkla ābolā un plaukstošs zars, * Tu garaiņi un
vējš, * Tu vilnis plīstošs, * akmens liedagā un auglīgs mēslojums. * Tu viss,
kas apkārt * Tevi redzot. * Tu neesi tā, kas esmu es. * Tu manas debesis un
zeme esi. * Tu apvārsnis, kas bēg * un esi tas, kas mani rāda, * Tu esi dzirnakmens,
* kas mani maļ.
- 427 -
Kur brālis Tavs * un māsa Tev? *
Kas Tava Roze, * kam Tu Vējš? * Kas līdzās iet * un ir par Tevi nomodā? * Kam
esi dzīves stāsts * un kas ir mīkla Tev? * Kas Tevi zin * un kam Tu sargs? *
Kas Tevi piemin lūgšanās? * Ko savā Sirdī nes? * Kā dēļ ej pasaulē un mājās
nāc? * Kam savas domas līdzi dod? * Kas viņas māte ir? * Kas ir Tavs Tēvs? *
Kam esat meitas Jūs * un dēli Kalnu gālēs * ar vienu ūdeni uz mēles * un Sauli
debesīs, * kad pateicība skan kā viena balss?
- 428 -
Nu un, * es arī esmu tādos jāņos
bijis, * kur skandinieki brēc un draugiem labi. * Es arī gribu to, ko gribu. *
Es arī pavasarī plaukstu, * ziemā nosirmoju balts un zinu, * ka esmu kādam
vajadzīgs. * Tāpat kā Tu, * es Tevis alkstu, * tāpat es novēršos, * tāpat par
sevi kaunos, * tāpat kā Tu, * es piedzimis un bijis. * Tāpat kā Tu.
- 429 -
Sēžu tur, kur Pūķi lido, * Saules
zaķus bakstu * un savā nabā skatos, * savas vecās formulas rakstu * un jaunu
mūziku klausos. * Zvaigžņu deķos tinos * un zālē zaļā kā brīnumā veros, *
pumpuros plaukstu * un eža adatām brīnos. * Tālās balsīs kā viļņos lielos veļos
* un piena smaržās slīkstu. * Ar Tevi par tēti baidos * un Tevi ar viņu kopā
mīlu. * Es tur, kur Pūķi lido sēžu, * savas formulas vecās rakstu, * Saules
zaķus bakstu * un tālos soļos klausos, * savas nākotnes zīmes gaidu.
- 430 -
Man Roze šūpuļdziesmu dzied. *
Man Roze pāri stāv * un rožu pirksti mani glauž. * Es viņas Siltumam un smaržām
ļaujos. * Es viņas elpā klausos. * Es sajūtu, kā Viņā mana asins rit, * es sajūtu
kā viņas asins esmu. * Es sajūtu, es zinu - * mana Roze - mana Māte ir. * Tā
viņa bijusi, * tā viņa būs. * Tā Māte vienmēr mani sagaidīs * un atkal citai
acīs ziedēs.
- 431 -
* Pie Mātes rokas pieglausties, *
pie viņas mīļā vaiga. * Pie viņas iet un redzēt, * kā viņa savu soli liek un
dara darbu. * Kā viņa domā, mulst un zīmes lasa. * Kā viņas acis aizveras * un
sapņi aši plakstos skrien. * Kā viņa mostas, pieceļas un iet, * man savu dzīvi
stāstot. * Pie viņas apsēsties un klusēt * par to, ko viņa zina jau * un tāpēc
* pieglausties vēl atkal * rokai pieskarties * un viņas vaigam...
- 432 -
Es viņās visās Tevi redzu. * Kaut
ko, * kas Tevis daļa ir. * Kaut ko no Tavas rožu smaržas jūtu. * Kaut ko no
zaļā ērkšķu prieka, * vai Tava trauslā maiguma, * kad ziedlapiņas birst. * Kaut
ko no meža rozes dabas * un karalienes naivuma * ar kādu viņa savus bruņiniekus
soda, * ceļ debesīs * un savos ceļos sūta.
- 433 -
Tev ir Tavs laiks, * ja mazam
ceļa sprīdim * Tavas gaitas pietiek. * Tu vienmēr līdzās ej, * ja mana gaita
esi, * tad mani izvadi un gaidi - * Tu mana ceļa kāpums, * naktsmājas un dziļas
aizas. * Tu krustceles un līkums, * kas pats pie sevis atved atpakaļ. * Tu
ceļamaize vecā * un ūdens vienmēr svaigs. * Tu mākoņi un zeme smaga, * kad
rudens vēlu līst. * Vai tikai īsu brīdi esi, * vai tālu mani ved, * Tu tā, *
kas savu daļu ņem.
- 434 -
Varbūt, * ka tā ir gulbja
dziesma mana. * Ja tā - * tad tā ir laba. * Tu paliksi pēc manis, * Tu būsi
vēl, * kad iešu es. * Tu mani zināsi un teiksi * par mani to ko zini. * Tu būsi
te - * es tur, * kur zemes lietas sver un vētī, * pāršķiro un svētī. * Es būšu
tur - * Tu te * un mūsu domu zirgi * ganīsies tad pļavās zaļās. * Tie satiksies
un zviegs. * Tie krēpes purinās un spers, * ja kāds tiem klātu nāks. * Tie savā
dabā runās, * pāri žogiem lēks, * tie mani sameklēs un Tevi. * Tie atkal
atvedīs pie Tevis * un Tu man blakus būsi. * Ja tā ir gulbja dziesma mana - *
tā ir laba. * Tad tā ir tieši tāda, * kādu gribu es. * Tā, kādu gribu Tevi, *
kas paliksi pēc manis, * kad tālu iešu es.
- 435 -
* Pēkšņi saskrien atmiņas acīs, *
roka satausta roku, * ausīs balss skan. * Pēkšņi atgriežas dzīve. * Asi pēc
vērmelēm smaržo gaiss * un negaiss klāt ir. * Dejā liekas soļi, * mulst Sirds,
* Tavu tuvumu jaušot. * Klāt Dzīve. * Atmiņas acīs saskrējušas.
- 436 -
* Tēvs, * Tu zini, * Man tādu
vārdu nav * Tev pateicību teikt. * Tu zini, * kad Rozēm plaukt, * kad ērkšķiem
asiem slieties, * kad Sirdij klusēt gaidās. * Tēvs, * Tu zini, * man vārdu nav,
* es tikai pateicīgs. * Tu Zini, * Tēvs.
- 437 -
Pirmajās rindās lai labākie
stājas - * pirmajās rindās stāties ir gods. * Par Rozi! * Par Savu Zemi! * Par
Savu Namu pirmajās rindās, * kur smagākos šķēpus ceļ * un dziļākās brūces šķeļ!
* Pirmie lai cietākie iet. * Pirmie lai asākie zobi * tajā vietā stājas, * kur
muguru negriež nekad, * mugurā necērt nekad, * savu zobenu cienot, * bēgošam
nesit nekad. * Un, ja tikai viena rinda būs, * lai stāvus un debesīs iet! * Tā
tam būs nolikts būt. * Šim pulkam te būs * kā Ozolam * stāvēt un būt!
- 438 -
Par nākotni savu un Zemi, * par
Avotu un Liepu aleju savu. * Par Vārdu Tavu * un sava dēla nabu. * Par
mutautiņu izšūtu * ar Rozi krustā vītu. * Par Pērkonu un Rīta Zvaigzni, * par
bultu un par Sirdi. * Par Ozolu un Upi svētu. * Par Tavu matu sprogu * man
uzticētu. * Par Savu Pulku * un par Rozi savu. * Par Rozi es Tevi daru, * par
Rozi savu. * Par Rozi! * Par Rozi!
- 439 -
Savas pasaules centrā * es
augstus Kalnus likšu, * ar noslēpumiem saviem, tītiem mākoņos * un ledājiem,
kas baros upes ielejās. * Ar visu zemju * pavedienu mezgliem pārejās * un
vēstnešiem, ko neredzamus gaida. * Tur Kalnu Sirdī - plato augstā - * ar skatu
uz Visumu tālu * Manas Pasaules centrā * plašas un tīras * saulainas mājas būs.
* Naktīs ap viņu Zvaigznes * lielas un siltas riņķos, * spietos un sapņaini
vīsies * ap pavardu maigu * un dzirksteļu sprakstos dzīvu, * kas, manai Zemei
pret Sauli skrienot, * sevī gaišumu nesīs. * Ap pavardu ceļamu māju * man
vajag, * ko nakt un dienu sargāt, * post un gaidīt, * kā eņģeli ar ziņu, bāku
vētrā * un ērģeles no Debesīm kas dzied. * Būs mājās dienu sākums * un visu
viņu gals, * kur vitrāžā ar Rozi * un Tēva Vārdiem trim * vij vainagu kā
dziesmu * par tālu Ceļu ietu * un Rozi, * kas tajā namā mīt.
- 440 -
Kā Merlins savā salā, * kā
ticējis, * kā Sirdi mazgājis, * kā bērnu auklējis, * kā sapnī lidojis, * kā
Tēva Namā bijis, * kā Zvaigzni noķēris, * kā akmenī kalis, * kā eņģeļa acis
redzējis, * kā tīklu jūrā metis, * kā visu aizmirsis, * kā dzimstot, * kā
koklei stīgas uzvilcis, * kā bultu laidis, * pēkšņi * kā Rozei plaucis.
- 441 -
Neej tālāk viens * māsu līdzi
ņem. * Māsu kā Zvaigzni, * kā Dzīvi Māsu, * kā putnu, * kā savu Sirdi * pacel
rozi * no balkona mestu. * Kā dziesmu ar Rozes vārdiem * kā pavedienu, * kā
savu Māsu paņem līdzi sev kādu * ko zaudētu atkal var atrast. * Kādu kā Māsu, *
ko ņemtu aiz rokas, * ko mājās es vestu * un kam es ļautos.
- 442 -
Tā ir, kad Roze zied. * Tā ir,
kad ausma sārti aust. * Tā ir, * kad salnas kož un āboli veļas. * Tā ir, * kad
ezeri miglās un jūras viļņos Vētras ceļas. * Tā ir, * kad asinis kā Okeānos
Zvani dun, * kad tālumi pie sevis sauc. * Tā ir, * kad Sirds sev Sārtā un
Debesīs kāpj. * Tā ir, kad pirkstos kož. * Tā ir. * Tā Roze ir.
- 443 -
Ir tas, * ko pateikt var, * un
tas, ko jānojauš. * Ir tas, * kas jāuzceļ, * un tas, kas jānojauc. * Ir tas, *
kas sauc, * un tas, kas vienmēr atsaucas. * Ir tas, * kas salst, * un tas, kurš
silti pieglaužas. * Ir tas, * kurš mīl, * un tas, kam vajadzīga tā. * Ir tas, *
kurš iet, * un tas, kurš viņu gaida. * Ir tas, * kurš sveci logā liek, * un
tas, kam Gaisma - * Rozes elpa silta.
- 444 -
* Es tagad zinu, kur medu jauc. *
Es tagad zinu, kas Avotā skan, * kad Roze * ar savu Vārdu un Vēju * no Jūras
nāk.
* * Es nebrīnos, * ja Rozes ziedot smaržo * un putni, Sauli sveicot, rītos
dzied. * Es nebrīnos * ja Rozes vārdā kāpju seglos, * bet tā par savu mani
sauc, * tai kalpot gatavu un doties tur, * kur Roze savus bruņiniekus sūta. *
Es nebrīnos, * ja viņas vārdā durvis veras slēgtas * un važas krīt ar viltu
liktas. * Es nebrīnos * ja viņas priekšā * noliec galvas karaļi un prinči, *
bet princeses * par eņģeļiem kļūst savos krinolīnos. * Es nebrīnos, es zinu - *
Rozes smaržo, putni dzied, * mūs visus kalpot sūta * Tēva Mīlestība, * cik tālu
Viņa valda.
- 445 -
* Roze grib ziedēt, * Roze
grib būt, * Roze grib skaista būt. * Roze grib mīlot, * Skaista būt. * Roze
grib būt, * mīlēta, kur var būt. * Roze grib ziedēt, * Roze grib skaistums būt,
* ja ziedot * var * mīlēt un būt.
- 446 -
Tā mana Ķīna,
Ceilona un Java,
Sumatra un tālās salas.
Tā mana jaunība,
tas viss mans zaļums.
Un tā ir mana Āfrika,
tā Etiopija,
tā Zālamana telts,
te esmu leopards, te atkal zeltā kalta.
Te palmas ir un miglas torņus sedz,
te atkal karotāji,
te viena es,
te akmeņi un mēness,
gulbis balts
un tilts pār kuru iešu es.
Te viss mans gājums,
mana Ķīna,
Indija
un viss.
- 447 -
Tu
būsi jauns un traks.
Tu
mani mežos vedīsi
un
pāri upēm celsi.
Tu
šodien atkal manis alksi.
Tu
tagad atkal Rozi sauksi.
Tu
vienmēr tagad
vienu
un to pašu
Zvaigzni
naktīs atradīsi,
savu
Sirdi Sildīsi
un
pildīsi kā senu kausu
ar
medus garšu liegu
no
Rožu dārza nestu,
lai
mani rasā vestu,
caur
miglām vadītu pie savas Rozes vārda,
to
par savu sauktu,
kas
manai dziesmai vārdus rada,
ved
atpakaļ
un
tālos ceļos vada.
- 448 -
-
Te nāc!
Vēl
vienu soli, divus!
Te
manus vārdus tver,
te,
mežā teiksmainā un putnu dziesmām vītā.
Te
runāsim
par
to kas būs,
un
varbūt teiksmu tēlos senos
sevi
atradīsim,
tad,
ja runāsim
un
varbūt, bagātību salu uzbursim,
no
rīta runājot,
vai
sevi visu atdosim kā vārdu vējā mestu!
Nāc,
kā putni būsim
vārdu
ligzdā vējā salasītā
varbūt
būsim,
varbūt
te,
mēs
runāsim un būsim
savu
vārdu vējā,
ligzdā
salasītā.
- 449 -
-
Nāc, no mana kausa dzer!
Nāc
un savu sapni tver!
Nāc
un manas Zīmes lasi
manās
plaukstās un krūtīs ierakstītās!
Manos
plakstos savu rasu dzer!
Manās
lūpās savu Rozi jūti!
Manās
ausīs viņas vārdus lej!
Manas
krūtis viņas elpā cel!
Par
Rozi mani dari!
Par
Rozi vēl un vēl!
Par
Rozi, par Rozi, man ērkšķi jau ir!
Man
asi un smalki
Kā
tīmekļi cieši, kas dzelžaini tver.
- 450 -
-Ak, nejautā to tagad neteikšu!
Nāc, manās acīs skaties!
Nāc, Manas Zīmes lasi!
Nāc manā mežā
savu Rozi meklē!
Nāc manos mūros
un ielu stūros viņu ķer!
Manas ēnas tver
un man par viņu stāsti,
par viņu vēl un vēl
no mana kausa dzer,
kad manās ēnās viņu tver,
manas zīmes lasi.
- 451 -
Kad
Tava Mīlestība Tevi pašu baro,
Tu
esi bagātībā liels.
Kad
Tā no Tevis ņem,
Tu
tā kā Saule kvēlo,
Tu
sildi savas pasaules.
Tev
silti, silti vārdi līst,
kad
Tava Mīlestība Tevi ņem,
kad
apgroza un karsē,
kad
Tevi Tā kā maizi cep,
kā
pīrāgu, kā torti,
kā
termoforu kādam liek pie kājām.
Kad
Tava Mīlestība
Tevi
silda, piepilda
un
tad
pie
kājām liek.
- 452 -
Ak,
māsas manas mazās
ak,
mana Puķu Sirds
ak,
maigās, līganās
un
stāvās
ak,
cēlās, lepnās,
vienkāršās
un bālās,
baltās,
krāsainās un tikai zaļās
māsas
manas mazās,
mana
Puķu Sirds,
kas
Zemes valgas tvīkst,
ak,
manas Māmuļas,
ak,
Vēja,
precinieka
cēla un viņa līgavas,
ak,
asaru un skūpstu vēlu,
Saules
lēktu,
mazu
puķu māsu, lietus lāšu
un
savu rožu krāsu,
krāsu,
krāsu.
- 453 -
Ar
Tavu gribu elpoju
un
Tavā dvašā ziedu.
Ar
Tavu Vēju liecos,
no
Tavām rokām augšup tiecos
un
Tavās acīs grimstu.
Ar
Taviem Pūķiem lidoju
un
manas ērģeles ir balsī Tavā.
Asins
Tava manī zied
un
mana smarža Tevi meklē,
starp
simtām citu klīst
un
vienmēr Tevi atrod,
Saulei
Torņu galus skarot.
Man
Tava Sirds ir vārti lieli,
pilsētas
un tāli ciemi.
Tu
esi mana nākotne,
es
- Tava Roze
vārtu
sarga namā.
- 454 -
Var
izdzēst atmiņas,
bet
kā lai izdzēš to,
kas
noticis un blakus stāv,
kas
līdzās iet,
kad
esi pats un ceļu apgaismo,
kad
redzi to, kas esi pats,
kad
tas,
kas
esi pats,
Tev
ceļu apgaismo
un
blakus ir,
kad
izdzēst atmiņas var viegli,
aizmirsties
un ļauties
atmiņām
tām pašām izdzēstām,
kas
blakus nāk
un
ceļu apgaismo,
kad
līdzās iet?
- 455 -
Tu
esi bijis tuksnesī,
Tu
zini, kā tur ir.
Tu
zini akmentiņus spožus,
asaras,
kas Vējā rit.
Tu
zini ūdens cenu
un
kā pēc lietus zied.
Tu
zini smilšu dziesmu liegu,
Tu
zini kā tās dzeļ.
Tu
atceries vien sniegu,
no
rīta mostoties.
Tu
atceries un zini
kā
Tevi tagad sauc.
Tu
vari mājās nākt
vai
tālu ceļu iet.
Tu
mana asara un dimants,
Tu
manas Rozes skūpsts.
Tu
mana Ceļa Vējš,
Tu
zāle ietērpta un posta.
Tu
esi bijis tuksnesī,
Tu
zini kā tur zied.
- 456 -
Visiem
rozes dārzā zied.
Visiem
baltas pretī nāk
līgavas
vai sievas matos.
Visiem
viņu Rozes zied,
visiem
rokas pretī sniedz.
Visiem
Roze savos matos
skurbinoši
prātus jauc.
Visiem
atmiņās liek zināt
tuksnesi
un rasas lāses,
mēnesnīcā
aklas smaržas,
ledus
laukus akmeņainus,
lietusmežus,
kailas klintis,
pazemes
un logu restes,
krustus
kaltus, mežģīņotas apkakles
un
acu skatus ugunīgus,
dunču
smailes,
indes
pilienus un glaimus
Rozes
Vārdā teiktus.
Visiem
Roze Dārzā zied.
Visiem
pretī nāk tā balta
līgava,
vai
sievas matos sarma.
- 457 -
Rozi
nevar sev krāšņumam ņemt.
Roze
pati
Tevi
var krāšņumam dot.
Roze
pati sev krāšņumu ņem.
Roze
sev savu Spēku ņem,
kad
viņa ar savu dzelksni dzīvo.
Roze
Tev Kausā savas ziedlapas ber.
Roze
sev ņem,
kas
viņu pie lūpām ceļ,
kas
viņu karogā auž,
kas
viņu kā bultu plecā nes,
kā
krustu un rožukroni,
kā
ērkšķu vainagu savu.
To
Roze krāšņumam dod,
tam
viņa uz krūtīm pil.
- 458 -
Tam
jābūt kaut kam lielam,
tam
jāuzplaukst un jāzied.
Tam
jāved Tevi mājās
vai
kalnos jāatstāj.
Tam
tikai Tevi vienu
ir
jāņem nesalauztu,
jāsilda
un jāceļ pāri upei trauslu.
Tam
tikai jābūt lielam
vai
lielu jāatnes.
Tam
tikai jābūt skaistam,
lielam,
neparastam,
Rītam,
logam atvērtam
un
Vējam.
- 459 -
Ar
kuru būšu kopā tad,
kad
milzu vilnis liels
pāri
laivai kāps?
Ar
mazāko,
ar
to, kurš pēdējais
var
mastā augstāk kāpt.
Ar
to, kam vairāk sāp.
Ar
to, kurš apjucis
un
cauri ādai slapjš.
Ar
māsu jaunāko,
ar
to,
kam
varu uzticēties es,
kam
varu būt par Sargu,
par
Māsu varu būt,
ja
milzu vilnis nāk
un
palieku ar to,
kurš
pēdējais
var
augstu mastā kāpt.
Ar
mazāko
no
mums es palikšu,
ar
Māsu savu mazo.
- 460 -
Es
Roze Tava būšu,
es
visur Tevi pavadīšu
kā
gulbja dūna smalka.
Kā
blāzma vakarā
un
kā Rīta ausma,
kā
smarža tīkama
un
ērkšķa smaile
Tev
ap galvu kronī vītā.
Kā
Roze es Tevi sagaidīšu.
Kā
mīļa roka.
Kā
maiga Vēja pūsma.
- 461 -
ÿ
Bij sapnis brīnišķīgs
es trauslu plecu skūpstīju
un matus lūpām skāru.
Es atkal biju piepildīts
ar rasu un meža rozes smaržu.
Es pērļu maigumu
un zīda samtu jutu,
un visu to, kā šodien nav.
Es atgriezos
pie visa tā,
kā šodien nav
pie pērļu maiguma
un zīda samta piekļāvīga.
Pie Taviem matiem lūpām skartiem,
pie meža rozes rasas
un trausla pleca,
ko sapnī skūpstīju.
Pie tā, kā nav,
kas tikai sapnis mans.
- 462 -
ÿ
Ir kalnu grēdā viena
kalna smaile augstākā.
Ir viņas šļūdoņi un aizas
kas ielejām nes ledus aukstus ūdeņus.
Daudz augstieņu un pauguru
pār līdzenumu slienas
kur silti purvi pārklāj
sanesas un mālus
senu kalnu paliekas
un pīšļus.
Daudz ledāju un klinšu brucis
daudz liedagu un lēnu upju
līdzenums Tev sola,
bet viena smaile augstākā
ir līdzenumam tāla
ar ledus aukstu ūdeni
un tīru sniegu
balta.
Ir kalnu grēdā viena
kalnu smaile augstākā
tāla ielejai,
kas viņai valgmi sūta
un sniegu baltu.
- 463 -
ÿ
Ir jāņem savas dienas, grāmatas
un dzīvi Rainim jāatrāda.
Rainim jāpasēž pie kājām,
pie viņa priedēm jāpieved ir kuģis.
Pie priedes jāpieglauž ir vaigs
ir jāpiesit ar dūri
lai mostas vecā brāļa Sirds!
Ir vizbulītes jānes Aspazijai,
ir viņas lapiņas un matu sprogas jāceļ.
Ir tā, kā toreiz mākoņos
un Saulē jāskatās.
Ir jāatnāk pie Raiņa,
ir Rainim sava dzeja
jānoliek pie kājām.
Ir sevi jāatrāda
un Viņa Priedes zīme
jāstāda pie savām mājām.
Ir kādam dēlam Rainis vārdā jāliek.
Ir Rainim jādzīvo
un jādzimst Aspazijām.
Ir jābūt tiem,
kam grāmatas un sevi
likt pie kājām.
- 464 -
ÿ
Es esmu čiekurs egles zarā
un agra putna balss.
Es kvēla lūgšana,
Es dēls un Tēva roka cieta.
Es Sirdsapziņa vēla,
es sapnis salds un murgs.
Es ceļazīme sena,
es spieķis Tavs vai ēna.
Es brālis Tavs vai mākonis,
vai varbūt ubags ceļa malā vecs.
Es Vējš un tas,
kas Ceļā sauc.
Es balss,
es Sirdapziņa vēla,
es Tēva sētas smarža salda.
- 465 -
ÿ
Pateicība.
To tālāk sniedz,
to neredzamo, cēlo,
kas visa sāls,
kas visam labam māte.
To visu tālāk dāvā
ar pateicību savu
Tam, kurš Tevi atradis
kā savu nabas saiti
starp to, kurš dod
un to, kas ņem
ar savu pirmo elpu
ar savu pirmo soli nes
kā pateicību savu Tam,
kurš visu dod
kā nabas saiti,
kā pirmo elpu Tavu,
to cēlo,
kas visa laba māte ir un sāls.
Kā nabas saite pateicībā esi tam,
kurš vēro
kā viņa zāle sazaļo
un pirksti savu ēnu tver,
to svētīgo,
kas visam nabas saite,
kas mātes krūts,
ko bērna lūpas skauj.
- 466 -
ÿ
Par tiem -
spīvajiem, kas saka -
nu nebūs tā -
man mierīga sirds.
Tiem spīvajiem,
kas zin, kā būs
es bungas rībinu un taures pūšu
tiem stabulēju klusi
tiem brīnumainus sapņus sūtu
un spīvumu kā kamolzāli veltu.
Par to,
ka nebūs tā,
būs tā, kā būs
kā aslapaina palma,
kā roze milzu ērkšķiem
kā patiesība rūgta
iet mana sirds
un ziņas sūta.
Ar spīvajiem, kas netic
ar spīvajiem un kamolzālē veltiem
no Debesīm nāk jauna cilts.
- 467 -
ÿ
Es esmu pārslimojis Tevi
un arī atvadījies esmu.
Ir upe pārieta un pacelts tilts.
Tā svece nopūsta,
Kas Tevi mājās gaidot
logā likta.
Tas koks ir izrakts
un sakņu vieta aizbērta,
kur Tu to stādīji.
Tu esi prom
kā aiziet ziema cīruļputenī,
kā aiziet ūdens smiltīs,
kad roka apgāž kausu.
Ir pacelts tilts un nopūsta svece
kā kuģis ir prom, kad signālu nav
kā valis jūrā niris
es esmu pārslimojis Tevi
un Tu pie sevis mīti
kā kādas dzīves stāsts
sen izlasītā grāmatā...
starp diviem kuģiem
lidojošs zivju bars...
- 468 -
ÿ
Artai
Es gribu ūdens kalnu upē būt
Es gribu klintis grauzt,
putot un akmeņus velt.
Es gribu Vējš kalnos būt,
negants un salts
sniega mākoņus celt
un Tevi līdz kaulam dzelt.
Es gribu būt sniegs
kalnu galotnēs augstu.
Es gribu būt balts,
pūkaini smags, lavīnā brāžot.
Es gribu būt gaisma,
Saules stari un sniegi apdedzinoši.
Es gribu būt tas,
kas varu būt kalnos,
vienalga kas,
tikai kalnos būt.
Kalnos būt.
Būt akmens kalnos
Sniegā, vējā un Saules Gaismā.
Akmens, ko kalnu upe veļ
Kalnos, kur vējš līdz kaulam dzeļ
Kalnos, kur sniegi un Saule!
Kalnos, Kalnos, Kalnos!
Es gribu Kalnos būt!
- 469 -
ÿ
Artai Aleksandrai Artemīdai
Mīļais, pie mana loga klauvē!
Mīļais, pie manām durvīm stāj!
Mīļais, no mana Kausa dzer!
Dzer, dzer, Mīļais,
un mani skauj pirms tālāk ej,
pie manām krūtīm elpu rodi!
Dzer, dzer spēku, Mīļais,
un mani līdzi ņem!
Ņem mani, Mīļais, tālos ceļos,
ņem mani savos sapņos,
ņem tur, vienam kur neiziet.
Ņem Mīļais, pie lūpām cel,
cel, cel un vaļā nelaid.
Es Kausu piepildīšu
un spārnos celšu.
Es visas važas raisīšu
un Uguns gaisma būšu.
Es degšu, degšu
un katrā Ērkšķu krūmā
uz Tevi, Mīļais, runāšu.
Es bultu raidīšu,
un siltiem spārniem Tevi segšu.
Tu, Mīļais, nāc!
Tu, Mīļais, manis saukts,
Tu, Mīļais, mana ceļa gaitā
pie mana loga klauvē,
pie manām durvīm stāj,
no mana Kausa, Mīļais, dzer!
Dzer, dzer un ātrāk nāc!
- 470 -
ÿ
Atēna drosmīgā,
visu redzošā Zilace modrā!
Slaidkāje daiļā,
bultu raidošā Artemīda!
Vējš matos Tavos,
kad bultas Tavas Vēja glāstītas lido.
Vējš acīs Tavās,
kad Saulē un Mēness gaismā
Briedi savu Tu vadi.
Vējš Tavās skavās
sev mājvietu rod.
Vējš Tavas krūtis glāsta,
Uguni iesviļ un rītausmu nes.
Vējš Tavs, Uguns un Saules gaisma
matos Tavos, kad bultas,
Vēja glāstītas lido.
- 471 -
ÿ
Nejautā sev kāpēc?
Nejautā kad un ko?
Debesīs neskaties,
Ūdenī nemeklē zīmes.
Ziedlapiņas nelaid vējā
un Rozes vārdus nenoklausies.
Mežam to neprasi,
no Akmens negaidi,
bet esi tās durvis,
caur kurām Mīlestība
tagad pasaulē ienāk.
Esi tās acis,
ar kurām Mīlestība redz.
Esi tā balss,
ar kuru Mīlestība runā,
un esi tā roka, ar kuru Debesis Mīlestību nes.
Esi tā Sirds,
kas tikai Viņai dzimusi kalpo,
un esi tā Zvaigzne spožā,
kas Viņas ceļu rāda.
Nejautā, nemeklē, negaidi.
Vienkārši esi
šodien un vienmēr
Mīlestība.
- 472 -
ÿ
Aiz katras auss Tev skūpstu lieku,
uz lūpām medu leju,
bet acīs Debesis.
Tev matos rītausma aužas,
kā Jūras viļņi krūtis ceļas.
Tu jaunai dienai mosties Rožu saldumā.
No Jūras putām zemi reibināt
Tu kāp ar dailes maigo spēku.
Es Tevi rīta gaismā sveicu
kā sagaidīju vakarā.
Es Tava tempļa svētās durvis veru
un eļļu leju ugunī,
kas Tavās krūtīs deg.
Kā savu sirdi
Tavās rokās,
ar katru rīta Saules skūpstu
un tempļa uguns smaržu reibināts,
es visu savas zemes laimi lieku.
Aiz katras auss Tev skūpstu lieku,
uz lūpām medu leju
un mezglus sienu Tavos zelta matos.
Es Tevis daļa Tavā valstībā
Tāpat kā rītdiena man esi Tu.
- 473 -
ÿ
Sirdi velk kā zelta stīgu
pāri laukiem, mežiem un jūrām tālām.
Kopā ar tīru sudrabu vij,
dimanta pirkstiem Debesīs
mūžības dziesmu spēlē.
Dziesmu ar vārdiem seniem
dziesmu ar vārdiem īstiem
tādiem, kas mūžībā ved.
Ceļvedes vārdiem seniem un īstiem,
kas pārved pār tālumiem klajiem,
pār laukiem, mežiem un mūriem,
pār mākoņu grēdām un dūmiem.
Pārved pie pavarda mana,
pie Uguns, kas tāluma nezin,
pārved pie manām mājām,
kur dziesma mūžībā skan.
Vārdiem stipriem ievij pavedienā
no dzīves uz dzīvi vītā.
Savij un sasien mezglā cietā,
zemes pirkstiem neraisāmā.
Mūžības dziesmā,
vārdos senos un īstos,
pāri laukiem un mežiem
pavedienos ar tīru sudrabu vītos,
dimanta pirkstiem skartos.
- 474 -
ÿ
Tu, Tu un atkal Tu
gar mākoņa malu,
gar liepas lapu,
gar spārna galu
tik maigas velc stīgas
un skaties
cik liegi tver vēju pirksti Tavi,
kā viļņiem un zemei pieplok
un liesmās spožās vijas,
kā aužas un klāt man glaužas.
Kā plecos ceļ Zemi
kā trīsuļo spārnos
un pumpuros briest.
Kā Titāni ceļas
un sabrūk bez vaida.
Kā Debesis veras
un jaunu nes mani.
Kā neziņa mana
visu to gaida.
Gar zaļu liepas lapu,
gar mākoņa zelta malu
Tu, Tu un atkal Tu
mūžīgi mūžos
acīs skaties un sirdī
caur liesmu un asu vēju
no mūža uz mūžu
visu manu mūžu velc.
- 475 -
ÿ
Veltījums Džeinai!
I
Sargā viņu!
Katram kādu sargu vajag.
Katram draugu, kādu Sirdi,
Savu Zvaigzni sargājošu.
Eņģelīti mazu, klusu čukstu,
dziesmu naktī sargājošu.
Katrai Zvaigznei, Sirdij un Zemei,
Katram draugam Pūķa spārnu,
Pūciņu sīku, sārtu ābolīti
Pie vaiga spilvenā siltu
Sirdī pār debesjumu
Pūķa spārnā izplestā.
Sargā viņu!
Katram jāsargā kāds.
Katram savs sargājamais
Ābolītis silts, dziesmiņa vakarā,
Un rītausmas himna Sirdī.
Katram sava Zvaigzne sargājama
Katram sava Zeme
Katram savs draugs sargājams.
Katram kāds nezināms,
Tālumā saucošā balss,
Katram sava stīga
Kā zvaigzne Sirdi velk.
Katram sava dziesma
Un kokle vakarā klusa
Vai Sirds pusnaktī modinoša.
Katram savs Debesu lauks
Un Pūķa spārns sargājams.
Katram ir jāsargājums
Sardzē stāvošs pār jums.
Viņu sargā kā sevi pašu,
Pāri pār sevi Sargā
Pāri pār visu, kas sargā
Sargā Zemi un Debesjumu
Pūķa spārnu sargājošu,
Sirdi un Zvaigzni,
Kas Sardzē Tevi Sauc
Pār sāpēm Tavām,
Kas Tevi Sardzē sauc pār to,
Kas Tevi sargā,
Kas Tevi sauc.
Sargā viņu!
II
Tās sāpes
Tās sāpes
Tās sāpes
Tās tevi ved.
Tās tevi pie sevis paša atved.
Tās tev atbruņo
Un ļauj
Sevi pašu satikt
Sevi pašu redzēt.
Tās sāpes
Tevi dziedē
Tās sāpes
Tevi stipru dara,
Tās sāpes
Tevi saved kopā
ar tiem, kas tavās sāpēs
savas sāpes remdē.
Ar tavām sāpēm tevi atrod
Sāpi remdējoši
savās sāpēs gremdējošie
Tevi ilgi meklējuši.
III
Ar Sauli,
Ar Sauli,
Ar Sauli sāpes remdē.
Ar Sauli,
kas sevī visu gremdē.
Kas sevī visu remdē,
kas dzemdē,
dzemdē un dzemdē,
caur savām sāpēm
visus sāpēm atdod
un savās sāpēs
visus atkal atrod.
Savus bērnus sāpēs šķirtus
atkal sāpēs apvienotus
par to, kas sāpēs šķiroties
ir atkal sāpēs atrasti.
Ar Sauli sāpes remdē
Ar to, kas tevi atbruņo
Un tevi pašu
pie tevis paša atved,
pie tā, kas biji un kas būsi,
pie tā, kas mūžam esi,
pie sāpēs remdējošā,
pie sevis paša.
IV
Kaut kas laužas,
Kaut kas ārā laužas
Un vienīgais, ko tu vari darīt
ir raudāt.
Ilgi un dikti
raudāt un raudāt
pie sevis vai pie drauga pleca
raudāt.
Raudāt par to, kas bijis
Raudāt par to, kas būs
Un visvairāk par to,
kas ir un paliks kā zīmogs
neatvārdots un neatvērts,
kas nepieņemts un neatsūtīts
tālu starp mums visiem satīts.
Satīts, satīts un satīts
kamolā savērpts un vērpts
ilgi un dziļi turēts
ārā nāk saturēts.
Saturēts,
Saturēts sevī un Sirdī
Zvaigznēm novēlēts,
Un Saulē atvērts,
beidzot atvērts
Saulē,
Saulē izdzīvot vērts.
Sargā viņu!
- 476 -
ÿ
Brāļiem Pūķiem Džugašvili, Če Gevaram, Cojam, Kadafi,
Merlinam, Persifālam, Leonīdam un Hanibālam, un visiem
citiem tagad jau zudušajiem Pūķu vārdiem!
Tā Pūķa Sāpe
Ilgi dziļi nesta
Katrā liesmā dvesta.
Tā sāpe
Dziļi slēpta
Ilgi un smagi ārā nāk.
Tā nāk ar ziedu
Un zobenu celtu
Un asins lāsi
Un asaru sausu.
Tā nāk ar Sirds pukstu,
Saucienu klusumā laistu,
Ilgi un dziļi nestu,
Liesmās dvestu,
Kā Pūķa Sāpi
Sev Sirdī ņemtu.
- 477 -
ÿ
Viktora Coja piemiņai.
Свет
Тот
Звезда.
Свет
далёкого
Гостя.
Свет
близкого
гостя
несёт.
Тот свет
гостя моя,
душа моя
у знамя.
Тот свет
за знамя
нести,
Порывами
ветра трести.
И звуками
труб
возвестить.
Свет тот
дорога
Дорого
проходима.
Свет
только пиль
Где Ты
жив.
Только
дорога
И ветер,
Душа,
Гостя
Тот
Свет.
- 478 - Jaunumi!
ÿ
Maza cilts.
Jūs esat maza cilts
ar kāru vēderu lielu.
Jūs kārojat to visu,
ko paši nevarat celt.
Jūs maza cilts,
Jums vēsture sacerēta
par sevi kā dieviem lieliem,
par gudriem, labiem un tīriem,
kas vienmēr verdzībā ciešs.
Jums vienmēr vezumā cūka
un nazis kaimiņam trīts.
Jūs pārdodat sevi par grasi
Jūs nezināt citu,
ko glabā tauta liela.
Jūs esat maza,
patiešām maza cilts.
- 479 - Jaunumi!
ÿ
Mēs esam.
Mēs esam par Mieru,
pret karu lielu vai Kariņu mazu.
Mēs esam par Baltu Latviju lielu
vai siltu plaukstiņu mazu.
Mēs esam par pasauli tīru
par Brāli un Māsu, par Tevi, plaukstiņu siltu.
Mēs esam par visu to lielo,
par visu mīļo, kas Dzimtene ir.
Mēs esam par Debesu vietu,
par Sirds telpu,
par balto, silto un mīļo,
par savu Tautu dzimto,
par spārniem, kas Debesīs nes.
Mēs esam,
mēs esam un būsim
par savu zemi,
par to, kas ir mūsu,
par to, kas mēs esam.
|