Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi


Ivars Prūsis                              Ildze Magone
Ketija Beāte Garbačeva          Eola
Pauls Stelps                             Maija
Ramona Ganiņa                       Pēteris Mežiņš
Toms Vītols                              Сергей Кистерский
Vineta Svelch                           Сергей Воробьёв
Ul d'Mir


No: Pauls Stelps 2007. gada 19. septembrī 23:07:35

- 401 -

Tas lielais dziļums ar zilgmi tumšu, * tas augstais plašums ar Debesu spozmi, * ar Saulēm un kristāla velvēm, * ar spārniem un liesmu šķēpiem, * ar ziņām ātrām un domām lielām * par pasaulēm jaunām, * tas lielais dziļums, * tas pilnums * ar ēnu un staru viļņiem, * spārnu švīkstiem * un sēklu tvīkstošiem glāstiem - * tas tukšums mēms bez Rozes. * Tas nav tas, ko es gaidu - * tas lielais līdz apvārsnim tukšums, * tas vilnis, kas sēklī plīst, * tas gaisa dzidrums * ar vēla rudens * vai ziemas agras smaržu, * tās vēlās naktis ar domu vienu - * tas nav tas, ko es gaidu, * līdz apvārsnim tukšums * un vēla rudens vai plīstoša viļņa smarža. * Tur augstāk Roze mīt. * Tur Viņas pils. * Tur Viņa neaizsniedzama un tīra. * Tur Viņa savos sapņos dus. * Tur Viņas kalnu grēdas. * Tur cauri sniegiem jāiet. * Tur pāri savam miegam jātiek. * Tur Viņas Gaismas aužas, * tur Rozes pils, * tur Viņa tīra ziemeļblāzma ir. * Te Rozes smarža, * bet Roze pati * tur augstāk, augstāk mīt. * Tur augstāk vēl.


- 402 -

Te Tas, kas esi Tu. * Te Tava smarža mīt. * Te Tavas mīļas rokas skauj. * Te veras vārti slēgti * uz to, kas esmu bijis, * un to, kas būt es varu. * Te redzu, kādēļ nāci * un kas Tev klusēt lika, * ko es lēmis * un ko Tu maksājusi. * Te ir mans gājums viss * un Tavas klinšu rozes. * Te mana Saule un Tavs Mēness. * Te mezgli sieti * un mans zobens ass.


- 403 -

Kad esi Savam Brālim Sargs * un Māsai Ticība? * Vai aicināts Tu atsakies, * bet ceļu zinot, klusē? * Vai Brāļa vārdu prasi * un Māsas sagšu baltu? * Vai Tevīm līdzās iet uz atlīdzību gaidot? * Kas Tavam Brālim Sargs? * Kam Tavas Māsas Ticība? * Kad Brālis Brālim roku sniegs * un Māsai atsauksies?


- 404 -

Kam manas mīlas dziesmas der, * kam mana spīts? * Kam Zemes Atslēgas * un Zīmes Debesīs? * Kam varu uzticēties es * un kas mans parādnieks? * Kas mani slavina * un sargāju ko es? * Kam kalpoju, * ko rozes ziedā redzu, * kas manu Vārdu nes? * Ko atradis, * kur garām gājis, * kas te tik lēni mostas * un atmodies būs kas? * Kas Rozes bruņinieks, * kam Viņa Zied? * Kas Rozi manā Ceļā liek? * Kas Viņu atradis?


- 405 -

Vai Tev * par sargu mana ticība, * vai Tu par karogu to cel, * kad mani pulki mulst? * Vai mana jūsma Tevī uzliesmo, * vai Tavas liesmas manī jūsmo? * Vai Tavas dziesmas manī skan, * vai dziedu es par Tevi? * Vai gribi Saulei celties, * vai mani Saulei cel? * Vai mana ticība Tev sargs, * vai Tu * par sargu manai ticībai?


- 406 -

No kā Tu atsakies * un kas ir tavs? * Kam piederi * un kam Tu balsts? * Cik maksāsi ja teikšu, * kas Tavas Zemes Valsts? * Cik mīklas minēsi, * cik Pūķus kausi, * cik tālu iesi * un vai gribēsi * Tu Mājās nākt, * no kalta kausa dzēris? * Vai sauja dimantu Tev vairāk vērta, * kā Zvaigžņu Gaisma rudenī? * Vai Roze svēta Tev ir Sirdī, * vai svētu dara viņu Tava Sirds? * No kā Tu atsakies? * Cik maksāsi? * Kam pieder Tava Sirds?


- 407 -

Sirds Ceļu neizvēlas. * Sirds iet, kur viņu vada, * kur viņu Rozes Vārdi sauc. * Sirds ceļu lauž un kausē Ledu, * kas viņu pie Zemes spiež. * Sirds Augstos Gaisos sevi sviež, * ja apkārtceļi tai laiku apsteigt liedz. * Sirds savai Rozei klausa * un ērkšķus ap viņu vij, * lai kāda dulla kaza to neapgrauž. * Sirds aplauž savus greizos stūrus * un sevi par spilvenu liek, * kad Rozes Vārdi zeltā izšūti tiek, * Sirds neizvēlas ceļu. * Sirds iet, kur viņu ved. * Sirds Rozes Vārdus senus * par Saviem Vārdiem sauc.


- 408 -

Tev Rozes zied, * Tev Rožu pumpuri un augļi, * Tev Viņas zaļums viss. * Tu esi Vārds * un Viņas Vārdu Zini, * Tu esi Sirds * un Viņu tīru savām acīm redzi. * Tu Viņai oāze * un Tu tā Roze, tuksnesī kas zied. * Tu Debesis, kur Viņa mīt * un Debesīs ar Viņu esi. * Tu Zelta Roze Saules degta, * Tu viena Sirds, * kas visām pukst, * Tu Viss, kas Dzīvs, * Tu visa Dzīvība.


- 409 -

Man tagad izpleties ir laiks - * guļ Pūķi rindiņā * un savu kārtu gaida. * Guļ viņu laiks un viņu atmiņas, * ir viņu mīklas atminētas visas. * Ir viņu gals un sākums vienots. * Ir viņu Avots Kalnā slēpts * kā brālis vecākais un mīļots. * Ir Akmens vietā likts * un Atslēga ir trīsreiz slēgta. * Ir sešas dienas skaitītas * un septītā no māsām ņemta, * pie Avota kas rītā dzer. * Te skan tā balss, * kas augšup sauc * un nedzirdama pārskan pasaules. * Un vēl ir Zelta Roze neredzama, * kas pāri visam visu rada * kā zelta lietus Sirdī līst, * kad Tava Sirds ar viņu runā. * Ar Viņas smaržu rodas pasakas un pilis, * ar Viņu kuģi Jūrā iet * un Pūķi Viņas varā. * Ir Viņā visas Cerības un Tas, * kam jābūt, * kam Saule sevi sūta, * kam jāsākas, * ko gaida kādreiz nākam.


- 410 -

Vai varu salikt Tevi * kā vitrāžu, kā pili, *  kā savu baltu salu? * Vai varu logā likt * kā kristālu, * kā laivu, kurā pāri Jūrai tikt? * Vai varu būt * par Tavu Salu, vitrāžu vai pili? * Laivu, kurā pāri tikt? * Gulbi baltu, Rozi, vitrāžu * par logu gaišu? * Sveci Tavā logā, mājās nākot Tev? * Vai varu satikt Tevi * vakarā, * kad mājās vēlu nāc?


- 411 -

 * Kā gribētos * man silti, silti ietīties, * pie ugunskura mežā palikt, * vakars vēls kad nāk. * Kā gribētos man klusēt, * dziļi, dziļi sevī iet, * kā mātei bērnu Tevi iznēsāt, * aiz rokas Tevi ņemt * un cauri Mežam vest. * Man gribas katrā eglē lukturīti kārt, * lai meža balsu Tev nav bail, * lai meža ļaudis mazi Tevi neaizskar. * Man gribētos, lai priedes sārtas * tā kā saules stāv. * Lai viņas sasaucas un dzied, * kad Tu caur mežu ej. * Man gribētos tad klusēt, * silti, silti ietīties, * lai Tu caur mežu ej.


- 411 -

* Ir jāpiedzimst un jāmirst. * Ir atkal jāpiedzimst, * jāmirst atkal * un sevi jāpārkaļ * kā tauriņam no kūniņas ir ārā jānāk. * Kā atkal dzimušam * ir dzīve jātver, * kailām rokām oglēs jāmeklē * ir tas, kas zaudēts mirstot. * Ir jāatrod tas dimants spožs, * kas dzīvē šajā pārmantots * ir diadēmā jāatliek * un jānotīra samts. * Ir pērles spožas jāizceļ * un rubīni, un ametisti. * Ir smaragdi * kā zelta rozes laukā jāceļ. * Ir lādes jāatver un logi, * ir Saule jāielaiž un Vējš, * lai skrien caur istabām, * lai pelējumu projām nes * un zirnekļus ar tīkliem. * Ir purvi jāpāriet un kalnā * ir sava priede jāatrod * tā mīļā. * Ir kailām rokām oglēs jāgrābj dziļi. * Ir sevi jādzemdē. * Ir jaunā dzīvē jānes rubīni * un pērles savas. * Ir diadēmā jāatliek * sens dimants * reti spožs.


- 412 -

 *  Kad skatos es uz Tevi, * es redzu mežģīnes, * un kā Tu rozes nes, * kā galvu liec, un pieskaries. * Es redzu draugu senu * un Tavu rītdienu. * Es redzu kaltus vārtus * un sarmu pīlādžos. * Es dzirdu ērģeles * un zirgus, ziediem vītus. * Es Tavas māsas redzu, * rozes, kā Tu nes. * Es redzu baltas mežģīnes, * kad skatos Tevī es.


- 413 -

Tev Rīta Zvaigzne matos zied * un Mēness meitas tērpus auž. * Tev ābeles zied vakaros * un lilijas no rīta plaukst. * Ir Saules stari Tavās lūpās * un pūču acis matu ēnās. * Aiz Tevis visi dārzi zied * un meži Tavā elpā dzied. * Ar Tavām domām upes plūst * un plaukstās putnu spārni plešas. * Tev acīs zivis ezeros * un stirnu straujums plakstos. * Tev rīts kā Zvaigzne matos zied * un Saules siltums Tavās lūpās.


- 414 -

Vai esi jau Tu modusies? * Vai manus soļus dzirdi? * Vai esi Tu jau posusies * un savu Ceļu zini? * Vai vari pāri pacelties * un tagad sevī skatīties, * vai vari Tu tam atteikties, * kas Tevi vāju dara? * Vai vari Tu tik liela būt, * tik tālu aizsniegties, * cik Vējš ir Zvaigznēs ieķēries? * Vai mani atcerēsies reiz, * uz sevi skatoties?


- 415 -

Vai vajag man, * lai Roze plauktu? * Vai vajag man, * lai Jūra elpotu? * Vai vajag man, * lai Tu man blakus būtu? * Vai vajag man, * lai manu vārdu, * atnākot Tu nosaukt zinātu? * Vai vajag man, * lai Tavu Vārdu visur pazītu * un pielūgtu kā Mīlas zīmi, * lai Jūra elpotu kā Tu * un Tu kā Roze plauktu blakus man? * Vai vajag jautāt man - * vai vajag man, * lai Tu kā Jūra elpotu un plauktu, * lai blakus būtu Tu? * Vai vajag man, * lai Tu to zinātu, * vai elpotu un plauktu?


- 416 -

Hei, dūdiniek * no sienas dūdas ņem! * Hei, kara bungas sit! * Hei, stabules un stīgas velciet! * Hei, kalnrači un deģi! * Hei, zvaniķi un reģi! * Hei, visu zemju gājēji un teku ziņi! * Hei, mednieki un lietus vīri! * Hei, siena pļāvēji un meža ļaudis! * Hei, tiesneši un Pūķi! * Hei, Rūķi, Pegazi un Nāras! * Hei, Mēnesmeitas, Driādas un Nimfas! * Hei, Saules dēli - Dievu sūtņi gaišie! * Hei, Mākoņi un Vēji! * Hei, visi grūtdieņi un sērie! * Hei, pamestie un viltie! * Nāk Roze * Saules lēkta vesta!


- 417 -

* Ar Saules pirmajiem stariem * un pēdējiem kad Saule riet, * nāk mākoņi un medus krāsā * Tev zīmē vaigu ēnas, * bet Debesu zilums ar eņģeļa roku * kā spāre ātru un vieglu, * liek Tavos smieklos zvaniņus savus * un Vēja stīgas balsī skar, * kad mākoņu sprogas * un lokas no aitiņām savām * Tavos matos ber. * Ar Saules lēkta stariem * ir Tavas lūpas zīmētas * un tauriņi no viņām dzer. * Ar Tavām acīm Zvaigznes runā * un rītos veras pasaulē. * Nāk bites svētlaimē * un viņu lūgsnas Tavas ausis pilda. * Ar Saules stariem pirmajiem * un pēdējiem, kad Saule riet * nāk mākoņi kā kamenes * un Tavas ziedlapas * kā medus Sauli tver.


- 418 -

* Tev jāsaprot - * Es neesmu Tavs, * es tikai Ceļinieks Tev svešs. * Es tikai tas, kurš zin, * kas Debesis un elle, * kas visur bijis, savu ceļu ejot. * Es tikai tas, * kurš zin, kur Roze mīt. * Es tikai Viņas Sūtnis, * es tas, * kurš Viņas vārdā iet, * uz savu zemi vedot. * Es tikai Viņas sargs, * es roka, cimds, * ko pretiniekam met, * es tikai riņķis ūdenī, * es patvērums. * Es tikai tas, kurš iet, * uz īsu brīdi satiekot * un Ceļu Zinot.


- 419 -

Tev tava Dzīve ir - * man sava gaita. * Tev iedvesma - * man Sirds. * Man rumaks apseglots * un šķēps vai spalva asa - * Tev Zīds un diegi smalki. * Tev pārdomas - * man spīts. * Tu stipra esi mīlot - * es tad, kad daru. * Tu maizi mīci - * es to dalu. * Tu vienmēr apņemies - * es pildu. * Tu manos soļos klausies - * es Tevi vienmēr dzirdu. * Tu vari aizvērties - * es Tavu lapu skaitu zinu, * es zinu, kurš Tavs logs, * es jūtu pavedienu, * zīdu, izšuvumu smalku, * bultu, tumsā raidītu * un roku, * kura Tevi tur.


- 420 -

Kā irsis, biti laupījis. * Kā vienu seju dalījis. * Kā tas, * kas dzimis ir par brāli. * Kā vanags, * Ligzdai pāri laidies. * Kā ēna, * tas, kurš saistīts līdzi nāk. * Kā tas, kurš atminēts. * Kā viena dvēsele * Kā tauriņš divi spārnos. * Kā divas zivis tīklā. * Kā dūjas iesprostotas. * Kā princese un viņas pavadonis - * mazs spalvu kamolītis, * vienā saitē sieti. * Kā tauriņdeja vasarā * un spāru rotaļas. * Kā sevīm dzīvi nolēmis * un Tavu ņēmis. * Kā dvīnis negribēts, * no aizkapa kas žņaudz. * Kā spogulis Tev blakus, * kam esi dvēsele, * kāds līdzās iet un noskatās, * kā Tu pret stiklu sities, * kā saplūst nevari * un atdalīties, * kā celies Tu un krīti, * kā Tavas lapas birst. * Kā nebūsi Tu Roze * un nebūs princis viņš * ar vienu važu sieti, * un dzīvi nebrīvē.


- 421 -

Vai vari piedot tam, * kurš gūstā tur, * gūstā būdams pats? * Vai vari viņa saites raisīt, * savas važas nokratot? * Vai vari apmīļot un žēlot to, * kurš uzvarēts * pie Tavām kājām guļ? * Vai vari dzīvi atdot, * kādreiz nolaupītu viņam? * Vai vari uzticēt tam sevi * ko saistītu ar viltu * ieguvi kā masku, * kā lakatu, kā šalli, * kā mazu suvenīru spožu, * balvu * princešu un laumu sacensībā * kādā ballē jāņu naktī gaišā, * maģijas un mīlas kvēles pilnā. * Vai vari savas saites nest, * bet viņu vaļā laist? * Vai vari sevi atbrīvot * un viņu žēlot? * Vai nu Tev gana? * Vai Tava Sirds ir Tava?


- 422 -

Tev ceļš uz zemi laimīgo * pār maniem vaigiem aizvijas * un manām lūpām pāri iet. * Pie manām acīm piestājas * un manās plaukstās ietinas. * Tavs ceļš ir manās atmiņās * sev kartes zīmējis * un manās pēdās nakšņojis, * kad šaubas pāri brāzušās. * Tas manās ausīs iežūžots * un manos matos ieskūpstīts, * tas manās domās atminams * un pirkstu galos atskatāms. * Tavs ceļš ir aicinājums mans * un Tevis pašas sāļums, * uz Zemi Laimīgo kas ved, * pār maniem vaigiem aizvijas * un manām lūpām * pāri iet.


423

Ir visi vāki noņemti * un aizsprosti ir nojaukti. * Ir visi vārdi pateikti * un visas saites sietas. * Ir visi ceļi atvērti * un notiek tas, * kam liktens Tevi lēmis, * kas Tavās burās rakstīts, * tas Tevi tagad vada, * tas Tavu stūri tur. * Tu pati tagad zini * ar kādu Vēju ej, * Tu pati tagad atmiņa un ziņa. * Tu tagad sava mantiniece.


- 424 -

Katram viņa tumsa viņa ceļus zin. * Katram viņa pēdās min. * Katram līdzās iet un zin, * kas ceļā viņu gaida, * sagaida un ūpja balsī garām ejot baida. * Katram viņa tumsa * savus ceļabiedrus sūta. * Katram viņa parādus liek dzēst. * Katram viņu izpirkt, * nest kā krustu savu. * Katram viņa tumsa viņa acis slēdz. * Katram, kurš tai tic * viņa atgriežas un gaida. * Katram viņa * savus akmeņus liek saujā.


- 425 -

Ar katru reizi, lokus metot, * Tu tuvāk nāc un dziļāk skar. * Tu atkal atgriezies un cērt, * Tu brūces dziedē aizejot. * Tu pieliecies un dzer * no Avota, kad cērt, * Tu piecelies kā Ābele, * kas jaunos zaros zied. * Tu visu piepildi un liec, * lai savu daļu pildu es. * Tu atskaties, kad ej, * bet atskatīties liedz. * Tu tāla savā gaitā, * bet vienmēr tuvojies. * Tu aka sausa tuksnesī * un lietus, aumaļām kas līst. * Tu atgriezies, * Tu esi.


- 426 -

Tu esi Tā, * kas neesmu es. * Tu Zeme esi un manas Debesis. * Tu sēkla ābolā un plaukstošs zars, * Tu garaiņi un vējš, * Tu vilnis plīstošs, * akmens liedagā un auglīgs mēslojums. * Tu viss, kas apkārt * Tevi redzot. * Tu neesi tā, kas esmu es. * Tu manas debesis un zeme esi. * Tu apvārsnis, kas bēg * un esi tas, kas mani rāda, * Tu esi dzirnakmens, * kas mani maļ.


- 427 -

Kur brālis Tavs * un māsa Tev? * Kas Tava Roze, * kam Tu Vējš? * Kas līdzās iet * un ir par Tevi nomodā? * Kam esi dzīves stāsts * un kas ir mīkla Tev? * Kas Tevi zin * un kam Tu sargs? * Kas Tevi piemin lūgšanās? * Ko savā Sirdī nes? * Kā dēļ ej pasaulē un mājās nāc? * Kam savas domas līdzi dod? * Kas viņas māte ir? * Kas ir Tavs Tēvs? * Kam esat meitas Jūs * un dēli Kalnu gālēs * ar vienu ūdeni uz mēles * un Sauli debesīs, * kad pateicība skan kā viena balss?


- 428 -

Nu un, * es arī esmu tādos jāņos bijis, * kur skandinieki brēc un draugiem labi. * Es arī gribu to, ko gribu. * Es arī pavasarī plaukstu, * ziemā nosirmoju balts un zinu, * ka esmu kādam vajadzīgs. * Tāpat kā Tu, * es Tevis alkstu, * tāpat es novēršos, * tāpat par sevi kaunos, * tāpat kā Tu, * es piedzimis un bijis. * Tāpat kā Tu.


- 429 -

Sēžu tur, kur Pūķi lido, * Saules zaķus bakstu * un savā nabā skatos, * savas vecās formulas rakstu * un jaunu mūziku klausos. * Zvaigžņu deķos tinos * un zālē zaļā kā brīnumā veros, * pumpuros plaukstu * un eža adatām brīnos. * Tālās balsīs kā viļņos lielos veļos * un piena smaržās slīkstu. * Ar Tevi par tēti baidos * un Tevi ar viņu kopā mīlu. * Es tur, kur Pūķi lido sēžu, * savas formulas vecās rakstu, * Saules zaķus bakstu * un tālos soļos klausos, * savas nākotnes zīmes gaidu.


- 430 -

Man Roze šūpuļdziesmu dzied. * Man Roze pāri stāv * un rožu pirksti mani glauž. * Es viņas Siltumam un smaržām ļaujos. * Es viņas elpā klausos. * Es sajūtu, kā Viņā mana asins rit, * es sajūtu kā viņas asins esmu. * Es sajūtu, es zinu - * mana Roze - mana Māte ir. * Tā viņa bijusi, * tā viņa būs. * Tā Māte vienmēr mani sagaidīs * un atkal citai acīs ziedēs.


- 431 -

* Pie Mātes rokas pieglausties, * pie viņas mīļā vaiga. * Pie viņas iet un redzēt, * kā viņa savu soli liek un dara darbu. * Kā viņa domā, mulst un zīmes lasa. * Kā viņas acis aizveras * un sapņi aši plakstos skrien. * Kā viņa mostas, pieceļas un iet, * man savu dzīvi stāstot. * Pie viņas apsēsties un klusēt * par to, ko viņa zina jau * un tāpēc * pieglausties vēl atkal * rokai pieskarties * un viņas vaigam...


- 432 -

Es viņās visās Tevi redzu. * Kaut ko, * kas Tevis daļa ir. * Kaut ko no Tavas rožu smaržas jūtu. * Kaut ko no zaļā ērkšķu prieka, * vai Tava trauslā maiguma, * kad ziedlapiņas birst. * Kaut ko no meža rozes dabas * un karalienes naivuma * ar kādu viņa savus bruņiniekus soda, * ceļ debesīs * un savos ceļos sūta.


- 433 -

Tev ir Tavs laiks, * ja mazam ceļa sprīdim * Tavas gaitas pietiek. * Tu vienmēr līdzās ej, * ja mana gaita esi, * tad mani izvadi un gaidi - * Tu mana ceļa kāpums, * naktsmājas un dziļas aizas. * Tu krustceles un līkums, * kas pats pie sevis atved atpakaļ. * Tu ceļamaize vecā * un ūdens vienmēr svaigs. * Tu mākoņi un zeme smaga, * kad rudens vēlu līst. * Vai tikai īsu brīdi esi, * vai tālu mani ved, * Tu tā, * kas savu daļu ņem.


- 434 -

 Varbūt, * ka tā ir gulbja dziesma mana. * Ja tā - * tad tā ir laba. * Tu paliksi pēc manis, * Tu būsi vēl, * kad iešu es. * Tu mani zināsi un teiksi * par mani to ko zini. * Tu būsi te - * es tur, * kur zemes lietas sver un vētī, * pāršķiro un svētī. * Es būšu tur - * Tu te * un mūsu domu zirgi * ganīsies tad pļavās zaļās. * Tie satiksies un zviegs. * Tie krēpes purinās un spers, * ja kāds tiem klātu nāks. * Tie savā dabā runās, * pāri žogiem lēks, * tie mani sameklēs un Tevi. * Tie atkal atvedīs pie Tevis * un Tu man blakus būsi. * Ja tā ir gulbja dziesma mana - * tā ir laba. * Tad tā ir tieši tāda, * kādu gribu es. * Tā, kādu gribu Tevi, * kas paliksi pēc manis, * kad tālu iešu es.


- 435 -

* Pēkšņi saskrien atmiņas acīs, * roka satausta roku, * ausīs balss skan. * Pēkšņi atgriežas dzīve. * Asi pēc vērmelēm smaržo gaiss * un negaiss klāt ir. * Dejā liekas soļi, * mulst Sirds, * Tavu tuvumu jaušot. * Klāt Dzīve. * Atmiņas acīs saskrējušas.


- 436 -

 * Tēvs, * Tu zini, * Man tādu vārdu nav * Tev pateicību teikt. * Tu zini, * kad Rozēm plaukt, * kad ērkšķiem asiem slieties, * kad Sirdij klusēt gaidās. * Tēvs, * Tu zini, * man vārdu nav, * es tikai pateicīgs. * Tu Zini, * Tēvs.


- 437 -

Pirmajās rindās lai labākie stājas - * pirmajās rindās stāties ir gods. * Par Rozi! * Par Savu Zemi! * Par Savu Namu pirmajās rindās, * kur smagākos šķēpus ceļ * un dziļākās brūces šķeļ! * Pirmie lai cietākie iet. * Pirmie lai asākie zobi * tajā vietā stājas, * kur muguru negriež nekad, * mugurā necērt nekad, * savu zobenu cienot, * bēgošam nesit nekad. * Un, ja tikai viena rinda būs, * lai stāvus un debesīs iet! * Tā tam būs nolikts būt. * Šim pulkam te būs * kā Ozolam * stāvēt un būt!


- 438 -

Par nākotni savu un Zemi, * par Avotu un Liepu aleju savu. * Par Vārdu Tavu * un sava dēla nabu. * Par mutautiņu izšūtu * ar Rozi krustā vītu. * Par Pērkonu un Rīta Zvaigzni, * par bultu un par Sirdi. * Par Ozolu un Upi svētu. * Par Tavu matu sprogu * man uzticētu. * Par Savu Pulku * un par Rozi savu. * Par Rozi es Tevi daru, * par Rozi savu. * Par Rozi! * Par Rozi!


- 439 -

Savas pasaules centrā * es augstus Kalnus likšu, * ar noslēpumiem saviem, tītiem mākoņos * un ledājiem, kas baros upes ielejās. * Ar visu zemju * pavedienu mezgliem pārejās * un vēstnešiem, ko neredzamus gaida. * Tur Kalnu Sirdī - plato augstā - * ar skatu uz Visumu tālu * Manas Pasaules centrā * plašas un tīras * saulainas mājas būs. * Naktīs ap viņu Zvaigznes * lielas un siltas riņķos, * spietos un sapņaini vīsies * ap pavardu maigu * un dzirksteļu sprakstos dzīvu, * kas, manai Zemei pret Sauli skrienot, * sevī gaišumu nesīs. * Ap pavardu ceļamu māju * man vajag, * ko nakt’ un dienu sargāt, * post un gaidīt, * kā eņģeli ar ziņu, bāku vētrā * un ērģeles no Debesīm kas dzied. * Būs mājās dienu sākums * un visu viņu gals, * kur vitrāžā ar Rozi * un Tēva Vārdiem trim * vij vainagu kā dziesmu * par tālu Ceļu ietu * un Rozi, * kas tajā namā mīt.


- 440 -

Kā Merlins savā salā, * kā ticējis, * kā Sirdi mazgājis, * kā bērnu auklējis, * kā sapnī lidojis, * kā Tēva Namā bijis, * kā Zvaigzni noķēris, * kā akmenī kalis, * kā eņģeļa acis redzējis, * kā tīklu jūrā metis, * kā visu aizmirsis, * kā dzimstot, * kā koklei stīgas uzvilcis, * kā bultu laidis, * pēkšņi * kā Rozei plaucis.


- 441 -

Neej tālāk viens * māsu līdzi ņem. * Māsu kā Zvaigzni, * kā Dzīvi Māsu, * kā putnu, * kā savu Sirdi * pacel rozi * no balkona mestu. * Kā dziesmu ar Rozes vārdiem * kā pavedienu, * kā savu Māsu paņem līdzi sev kādu * ko zaudētu atkal var atrast. * Kādu kā Māsu, * ko ņemtu aiz rokas, * ko mājās es vestu * un kam es ļautos.


- 442 -

Tā ir, kad Roze zied. * Tā ir, kad ausma sārti aust. * Tā ir, * kad salnas kož un āboli veļas. * Tā ir, * kad ezeri miglās un jūras viļņos Vētras ceļas. * Tā ir, * kad asinis kā Okeānos Zvani dun, * kad tālumi pie sevis sauc. * Tā ir, * kad Sirds sev Sārtā un Debesīs kāpj. * Tā ir, kad pirkstos kož. * Tā ir. * Tā Roze ir.


- 443 -

Ir tas, * ko pateikt var, * un tas, ko jānojauš. * Ir tas, * kas jāuzceļ, * un tas, kas jānojauc. * Ir tas, * kas sauc, * un tas, kas vienmēr atsaucas. * Ir tas, * kas salst, * un tas, kurš silti pieglaužas. * Ir tas, * kurš mīl, * un tas, kam vajadzīga tā. * Ir tas, * kurš iet, * un tas, kurš viņu gaida. * Ir tas, * kurš sveci logā liek, * un tas, kam Gaisma - * Rozes elpa silta.


- 444 -

* Es tagad zinu, kur medu jauc. * Es tagad zinu, kas Avotā skan, * kad Roze * ar savu Vārdu un Vēju * no Jūras nāk. * * Es nebrīnos, * ja Rozes ziedot smaržo * un putni, Sauli sveicot, rītos dzied. * Es nebrīnos * ja Rozes vārdā kāpju seglos, * bet tā par savu mani sauc, * tai kalpot gatavu un doties tur, * kur Roze savus bruņiniekus sūta. * Es nebrīnos, * ja viņas vārdā durvis veras slēgtas * un važas krīt ar viltu liktas. * Es nebrīnos * ja viņas priekšā * noliec galvas karaļi un prinči, * bet princeses * par eņģeļiem kļūst savos krinolīnos. * Es nebrīnos, es zinu - * Rozes smaržo, putni dzied, * mūs visus kalpot sūta * Tēva Mīlestība, * cik tālu Viņa valda.


- 445 -

 * Roze grib ziedēt, * Roze grib būt, * Roze grib skaista būt. * Roze grib mīlot, * Skaista būt. * Roze grib būt, * mīlēta, kur var būt. * Roze grib ziedēt, * Roze grib skaistums būt, * ja ziedot * var * mīlēt un būt.


- 446 -

Tā mana Ķīna,

Ceilona un Java,

Sumatra un tālās salas.

Tā mana jaunība,

tas viss mans zaļums.

Un tā ir mana Āfrika,

tā Etiopija,

tā Zālamana telts,

te esmu leopards, te atkal zeltā kalta.

Te palmas ir un miglas torņus sedz,

te atkal karotāji,

te viena es,

te akmeņi un mēness,

gulbis balts

un tilts pār kuru iešu es.

Te viss mans gājums,

mana Ķīna,

Indija

un viss.


- 447 -

Tu būsi jauns un traks.

Tu mani mežos vedīsi

un pāri upēm celsi.

Tu šodien atkal manis alksi.

Tu tagad atkal Rozi sauksi.

Tu vienmēr tagad

vienu un to pašu

Zvaigzni naktīs atradīsi,

savu Sirdi Sildīsi

un pildīsi kā senu kausu

ar medus garšu liegu

no Rožu dārza nestu,

lai mani rasā vestu,

caur miglām vadītu pie savas Rozes vārda,

to par savu sauktu,

kas manai dziesmai vārdus rada,

ved atpakaļ

un tālos ceļos vada.


- 448 -

- Te nāc!

Vēl vienu soli, divus!

Te manus vārdus tver,

te, mežā teiksmainā un putnu dziesmām vītā.

Te runāsim

par to kas būs,

un varbūt teiksmu tēlos senos

sevi atradīsim,

 tad, ja runāsim

un varbūt, bagātību salu uzbursim,

 no rīta runājot,

vai sevi visu atdosim kā vārdu vējā mestu!

Nāc, kā putni būsim

vārdu ligzdā vējā salasītā

varbūt būsim,

varbūt te,

mēs runāsim un būsim

savu vārdu vējā,

ligzdā salasītā.


- 449 -

- Nāc, no mana kausa dzer!

Nāc un savu sapni tver!

Nāc un manas Zīmes lasi

manās plaukstās un krūtīs ierakstītās!

Manos plakstos savu rasu dzer!

Manās lūpās savu Rozi jūti!

Manās ausīs viņas vārdus lej!

Manas krūtis viņas elpā cel!

Par Rozi mani dari!

Par Rozi vēl un vēl!

Par Rozi, par Rozi, man ērkšķi jau ir!

Man asi un smalki

Kā tīmekļi cieši, kas dzelžaini tver.


- 450 -

-Ak, nejautā to tagad neteikšu!

Nāc, manās acīs skaties!

Nāc, Manas Zīmes lasi!

Nāc manā mežā

savu Rozi meklē!

Nāc manos mūros

un ielu stūros viņu ķer!

Manas ēnas tver

un man par viņu stāsti,

par viņu vēl un vēl

no mana kausa dzer,

kad manās ēnās viņu tver,

manas zīmes lasi.


- 451 -

Kad Tava Mīlestība Tevi pašu baro,

Tu esi bagātībā liels.

Kad Tā no Tevis ņem,

Tu tā kā Saule kvēlo,

Tu sildi savas pasaules.

Tev silti, silti vārdi līst,

kad Tava Mīlestība Tevi ņem,

kad apgroza un karsē,

kad Tevi Tā kā maizi cep,

kā pīrāgu, kā torti,

kā termoforu kādam liek pie kājām.

Kad Tava Mīlestība

Tevi silda, piepilda

un tad

pie kājām liek.


- 452 -

Ak, māsas manas mazās

ak, mana Puķu Sirds

ak, maigās, līganās

un stāvās

ak, cēlās, lepnās,

vienkāršās un bālās,

baltās, krāsainās un tikai zaļās

māsas manas mazās,

mana Puķu Sirds,

kas Zemes valgas tvīkst,

ak, manas Māmuļas,

ak, Vēja,

precinieka cēla un viņa līgavas,

ak, asaru un skūpstu vēlu,

Saules lēktu,

mazu puķu māsu, lietus lāšu

un savu rožu krāsu,

krāsu, krāsu.


- 453 -

Ar Tavu gribu elpoju

un Tavā dvašā ziedu.

Ar Tavu Vēju liecos,

no Tavām rokām augšup tiecos

un Tavās acīs grimstu.

Ar Taviem Pūķiem lidoju

un manas ērģeles ir balsī Tavā.

Asins Tava manī zied

un mana smarža Tevi meklē,

starp simtām citu klīst

un vienmēr Tevi atrod,

Saulei Torņu galus skarot.

Man Tava Sirds ir vārti lieli,

pilsētas un tāli ciemi.

Tu esi mana nākotne,

es - Tava Roze

vārtu sarga namā.


- 454 -

Var izdzēst atmiņas,

bet kā lai izdzēš to,

kas noticis un blakus stāv,

kas līdzās iet,

kad esi pats un ceļu apgaismo,

kad redzi to, kas esi pats,

kad tas,

kas esi pats,

Tev ceļu apgaismo

un blakus ir,

kad izdzēst atmiņas var viegli,

aizmirsties un ļauties

atmiņām tām pašām izdzēstām,

kas blakus nāk

un ceļu apgaismo,

kad līdzās iet?


- 455 -

Tu esi bijis tuksnesī,

Tu zini, kā tur ir.

Tu zini akmentiņus spožus,

asaras, kas Vējā rit.

Tu zini ūdens cenu

un kā pēc lietus zied.

Tu zini smilšu dziesmu liegu,

Tu zini kā tās dzeļ.

Tu atceries vien sniegu,

no rīta mostoties.

Tu atceries un zini

kā Tevi tagad sauc.

Tu vari mājās nākt

vai tālu ceļu iet.

Tu mana asara un dimants,

Tu manas Rozes skūpsts.

Tu mana Ceļa Vējš,

Tu zāle ietērpta un posta.

Tu esi bijis tuksnesī,

Tu zini kā tur zied.


- 456 -

Visiem rozes dārzā zied.

Visiem baltas pretī nāk

līgavas vai sievas matos.

Visiem viņu Rozes zied,

visiem rokas pretī sniedz.

Visiem Roze savos matos

skurbinoši prātus jauc.

Visiem atmiņās liek zināt

tuksnesi un rasas lāses,

mēnesnīcā aklas smaržas,

ledus laukus akmeņainus,

lietusmežus, kailas klintis,

pazemes un logu restes,

krustus kaltus, mežģīņotas apkakles

un acu skatus ugunīgus,

dunču smailes,

indes pilienus un glaimus

Rozes Vārdā teiktus.

Visiem Roze Dārzā zied.

Visiem pretī nāk tā balta

līgava,

vai sievas matos sarma.


- 457 -

Rozi nevar sev krāšņumam ņemt.

Roze pati

Tevi var krāšņumam dot.

Roze pati sev krāšņumu ņem.

Roze sev savu Spēku ņem,

kad viņa ar savu dzelksni dzīvo.

Roze Tev Kausā savas ziedlapas ber.

Roze sev ņem,

kas viņu pie lūpām ceļ,

kas viņu karogā auž,

kas viņu kā bultu plecā nes,

kā krustu un rožukroni,

kā ērkšķu vainagu savu.

To Roze krāšņumam dod,

tam viņa uz krūtīm pil.


- 458 -

Tam jābūt kaut kam lielam,

tam jāuzplaukst un jāzied.

Tam jāved Tevi mājās

vai kalnos jāatstāj.

Tam tikai Tevi vienu

ir jāņem nesalauztu,

jāsilda un jāceļ pāri upei trauslu.

Tam tikai jābūt lielam

vai lielu jāatnes.

Tam tikai jābūt skaistam,

lielam, neparastam,

Rītam, logam atvērtam

un Vējam.


- 459 -

Ar kuru būšu kopā tad,

kad milzu vilnis liels

pāri laivai kāps?

Ar mazāko,

ar to, kurš pēdējais

var mastā augstāk kāpt.

Ar to, kam vairāk sāp.

Ar to, kurš apjucis

un cauri ādai slapjš.

Ar māsu jaunāko,

ar to,

kam varu uzticēties es,

kam varu būt par Sargu,

par Māsu varu būt,

ja milzu vilnis nāk

un palieku ar to,

kurš pēdējais

var augstu mastā kāpt.

Ar mazāko

no mums es palikšu,

ar Māsu savu mazo.


- 460 -

Es Roze Tava būšu,

es visur Tevi pavadīšu

kā gulbja dūna smalka.

Kā blāzma vakarā

un kā Rīta ausma,

kā smarža tīkama

un ērkšķa smaile

Tev ap galvu kronī vītā.

Kā Roze es Tevi sagaidīšu.

Kā mīļa roka.

Kā maiga Vēja pūsma.


- 461 -

ÿ

Bij’ sapnis brīnišķīgs –


es trauslu plecu skūpstīju

un  matus lūpām skāru.

Es atkal biju piepildīts

ar rasu un meža rozes smaržu.

Es pērļu maigumu

un zīda samtu jutu,

un visu to, kā šodien nav.

Es atgriezos

pie visa tā,

kā šodien nav –

pie pērļu maiguma

un zīda samta piekļāvīga.

Pie Taviem matiem lūpām skartiem,

pie meža rozes rasas

un trausla pleca,

ko sapnī skūpstīju.

Pie tā, kā nav,

kas tikai sapnis mans.


- 462 -

ÿ

Ir kalnu grēdā viena

kalna smaile augstākā.

Ir viņas šļūdoņi un aizas

kas ielejām nes ledus aukstus ūdeņus.

Daudz augstieņu un pauguru

pār līdzenumu slienas

kur silti purvi pārklāj

sanesas un mālus –

senu kalnu paliekas

un pīšļus.

Daudz ledāju un klinšu brucis

daudz liedagu un lēnu upju

līdzenums Tev sola,

bet viena smaile augstākā

ir līdzenumam tāla

ar ledus aukstu ūdeni

un tīru sniegu

balta.


Ir kalnu grēdā viena

kalnu smaile augstākā –

tāla ielejai,

kas viņai valgmi sūta

un sniegu baltu.


- 463 -

ÿ

Ir jāņem savas dienas, grāmatas

un dzīvi Rainim jāatrāda.

Rainim jāpasēž pie kājām,

pie viņa priedēm jāpieved ir kuģis.

Pie priedes jāpieglauž ir vaigs

ir jāpiesit ar dūri

lai mostas vecā brāļa Sirds!

Ir vizbulītes jānes Aspazijai,

ir viņas lapiņas un matu sprogas jāceļ.

Ir tā, kā toreiz mākoņos

un Saulē jāskatās.

Ir jāatnāk pie Raiņa,

ir Rainim sava dzeja

jānoliek pie kājām.

Ir sevi jāatrāda

un Viņa Priedes zīme

jāstāda pie savām mājām.

Ir kādam dēlam Rainis vārdā jāliek.

Ir Rainim jādzīvo

un jādzimst Aspazijām.

Ir jābūt tiem,

kam grāmatas un sevi

likt pie kājām.


- 464 -

ÿ

Es esmu čiekurs egles zarā

un agra putna balss.

Es kvēla lūgšana,

Es dēls un Tēva roka cieta.

Es Sirdsapziņa vēla,

es sapnis salds un murgs.

Es ceļazīme sena,

es spieķis Tavs vai ēna.

Es brālis Tavs vai mākonis,

vai varbūt ubags ceļa malā vecs.

Es Vējš un tas,

kas Ceļā sauc.

Es balss,

es Sirdapziņa vēla,

es Tēva sētas smarža salda.


- 465 -

ÿ

Pateicība.


To tālāk sniedz,

to neredzamo, cēlo,

kas visa sāls,

kas visam labam māte.

To visu tālāk dāvā

ar pateicību savu

Tam, kurš Tevi atradis

kā savu nabas saiti

starp to, kurš dod

un to, kas ņem

ar savu pirmo elpu

ar savu pirmo soli nes

kā pateicību savu Tam,

kurš visu dod

kā nabas saiti,

kā pirmo elpu Tavu,
to cēlo,

kas visa laba māte ir un sāls.

Kā nabas saite pateicībā esi tam,

kurš vēro

kā viņa zāle sazaļo

un pirksti savu ēnu tver,

to svētīgo,

kas visam nabas saite,

kas mātes krūts,

ko bērna lūpas skauj.


- 466 -

ÿ

Par tiem -

spīvajiem, kas saka -

nu nebūs tā -

man mierīga sirds.

Tiem spīvajiem,

kas zin, kā būs

es bungas rībinu un taures pūšu

tiem stabulēju klusi

tiem brīnumainus sapņus sūtu

un spīvumu kā kamolzāli veltu.

Par to,

ka nebūs tā,

būs tā, kā būs

kā aslapaina palma,

kā roze milzu ērkšķiem

kā patiesība rūgta

iet mana sirds

un ziņas sūta.

Ar spīvajiem, kas netic

ar spīvajiem un kamolzālē veltiem

no Debesīm nāk jauna cilts.


- 467 -

ÿ

Es esmu pārslimojis Tevi
un arī atvadījies esmu.
Ir upe pārieta un pacelts tilts.
Tā svece nopūsta,
Kas Tevi mājās gaidot
logā likta.

Tas koks ir izrakts
un sakņu vieta aizbērta,
kur Tu to stādīji.
Tu esi prom
kā aiziet ziema cīruļputenī,
kā aiziet ūdens smiltīs,
kad roka apgāž kausu.

Ir pacelts tilts un nopūsta svece
kā kuģis ir prom, kad signālu nav
kā valis jūrā niris
es esmu pārslimojis Tevi
un Tu pie sevis mīti
kā kādas dzīves stāsts
sen izlasītā grāmatā...
starp diviem kuģiem
lidojošs zivju bars...


- 468 -

ÿ

Artai

Es gribu ūdens kalnu upē būt
Es gribu klintis grauzt,
putot un akmeņus velt.
Es gribu Vējš kalnos būt,
negants un salts
sniega mākoņus celt
un Tevi līdz kaulam dzelt.
Es gribu būt sniegs
kalnu galotnēs augstu.
Es gribu būt balts,
pūkaini smags, lavīnā brāžot.
Es gribu būt gaisma,
Saules stari un sniegi apdedzinoši.
Es gribu būt tas,
kas varu būt kalnos,
vienalga kas,
tikai kalnos būt.
Kalnos būt.
Būt akmens kalnos
Sniegā, vējā un Saules Gaismā.
Akmens, ko kalnu upe veļ
Kalnos, kur vējš līdz kaulam dzeļ
Kalnos, kur sniegi un Saule!
Kalnos, Kalnos, Kalnos!
Es gribu Kalnos būt!


- 469 -

ÿ

Artai Aleksandrai Artemīdai


Mīļais, pie mana loga klauvē!

Mīļais, pie manām durvīm stāj!

Mīļais, no mana Kausa dzer!

Dzer, dzer, Mīļais,

un mani skauj pirms tālāk ej,

pie manām krūtīm elpu rodi!

Dzer, dzer spēku, Mīļais,

un mani līdzi ņem!

Ņem mani, Mīļais, tālos ceļos,

ņem mani savos sapņos,

ņem tur, vienam kur neiziet.

Ņem Mīļais, pie lūpām cel,

cel, cel un vaļā nelaid.

Es Kausu piepildīšu

un spārnos celšu.

Es visas važas raisīšu

un Uguns gaisma būšu.

Es degšu, degšu

un katrā Ērkšķu krūmā

uz Tevi, Mīļais, runāšu.

Es bultu raidīšu,

un siltiem spārniem Tevi segšu.


Tu, Mīļais, nāc!

Tu, Mīļais, manis saukts,

Tu, Mīļais, mana ceļa gaitā

pie mana loga klauvē,

pie manām durvīm stāj,

no mana Kausa, Mīļais, dzer!

Dzer, dzer un ātrāk nāc!


- 470 -

ÿ


Atēna drosmīgā,

visu redzošā Zilace modrā!

Slaidkāje daiļā,

bultu raidošā Artemīda!

Vējš matos Tavos,

kad bultas Tavas Vēja glāstītas lido.

Vējš acīs Tavās,

kad Saulē un Mēness gaismā

Briedi savu Tu vadi.

Vējš Tavās skavās

sev mājvietu rod.

Vējš Tavas krūtis glāsta,

Uguni iesviļ un rītausmu nes.

Vējš Tavs, Uguns un Saules gaisma

matos Tavos, kad bultas,

Vēja glāstītas lido.


- 471 -

ÿ


Nejautā sev – kāpēc?

Nejautā – kad un ko?


Debesīs neskaties,

Ūdenī nemeklē zīmes.

Ziedlapiņas nelaid vējā

un Rozes vārdus nenoklausies.

Mežam to neprasi,

no Akmens negaidi,

bet esi tās durvis,

caur kurām Mīlestība

tagad pasaulē ienāk.


Esi tās acis,

ar kurām Mīlestība redz.

Esi tā balss,

ar kuru Mīlestība runā,

un esi tā roka, ar kuru Debesis Mīlestību nes.

Esi tā Sirds,

kas tikai Viņai dzimusi kalpo,

un esi tā Zvaigzne spožā,

kas Viņas ceļu rāda.


Nejautā, nemeklē, negaidi.

Vienkārši esi

šodien un vienmēr

Mīlestība.


- 472 -

ÿ


Aiz katras auss Tev skūpstu lieku,

uz lūpām medu leju,

bet acīs Debesis.


Tev matos rītausma aužas,

kā Jūras viļņi krūtis ceļas.

Tu jaunai dienai mosties Rožu saldumā.


No Jūras putām zemi reibināt

Tu kāp ar dailes maigo spēku.

Es Tevi rīta gaismā sveicu

kā sagaidīju vakarā.

Es Tava tempļa svētās durvis veru

un eļļu leju ugunī,

kas Tavās krūtīs deg.

Kā savu sirdi

Tavās rokās,

ar katru rīta Saules skūpstu

un tempļa uguns smaržu reibināts,

es visu savas zemes laimi lieku.


Aiz katras auss Tev skūpstu lieku,

uz lūpām medu leju

un mezglus sienu Tavos zelta matos.

Es Tevis daļa Tavā valstībā

Tāpat kā rītdiena man esi Tu.


- 473 -

ÿ


Sirdi velk kā zelta stīgu

pāri laukiem, mežiem un jūrām tālām.

Kopā ar tīru sudrabu vij,

dimanta pirkstiem Debesīs

mūžības dziesmu spēlē.


Dziesmu ar vārdiem seniem

dziesmu ar vārdiem īstiem

tādiem, kas mūžībā ved.

Ceļvedes vārdiem seniem un īstiem,

kas pārved pār tālumiem klajiem,

pār laukiem, mežiem un mūriem,

pār mākoņu grēdām un dūmiem.

Pārved pie pavarda mana,

pie Uguns, kas tāluma nezin,

pārved pie manām mājām,

kur dziesma mūžībā skan.


Vārdiem stipriem ievij pavedienā

no dzīves uz dzīvi vītā.

Savij un sasien mezglā cietā,

zemes pirkstiem neraisāmā.

Mūžības dziesmā,

vārdos senos un īstos,

pāri laukiem un mežiem

pavedienos ar tīru sudrabu vītos,

dimanta pirkstiem skartos.


- 474 -

ÿ


Tu, Tu un atkal Tu

gar mākoņa malu,

gar liepas lapu,

gar spārna galu

tik maigas velc stīgas

un skaties

cik liegi tver vēju pirksti Tavi,

kā viļņiem un zemei pieplok

un liesmās spožās vijas,

kā aužas un klāt man glaužas.


Kā plecos ceļ Zemi

kā trīsuļo spārnos

un pumpuros briest.

Kā Titāni ceļas

un sabrūk bez vaida.

Kā Debesis veras

un jaunu nes mani.

Kā neziņa mana

visu to gaida.


Gar zaļu liepas lapu,

gar mākoņa zelta malu

Tu, Tu un atkal Tu

mūžīgi mūžos

acīs skaties un sirdī

caur liesmu un asu vēju

no mūža uz mūžu

visu manu mūžu velc.


- 475 -

ÿ

Veltījums Džeinai!


I


Sargā viņu!

Katram kādu sargu vajag.

Katram draugu, kādu Sirdi,

Savu Zvaigzni sargājošu.

Eņģelīti mazu, klusu čukstu,

dziesmu naktī sargājošu.

Katrai Zvaigznei, Sirdij un Zemei,

Katram draugam Pūķa spārnu,

Pūciņu sīku, sārtu ābolīti

Pie vaiga spilvenā siltu

Sirdī pār debesjumu

Pūķa spārnā izplestā.


Sargā viņu!

Katram jāsargā kāds.

Katram savs sargājamais

Ābolītis silts, dziesmiņa vakarā,

Un rītausmas himna Sirdī.

Katram sava Zvaigzne sargājama

Katram sava Zeme

Katram savs draugs sargājams.

Katram kāds nezināms,

Tālumā saucošā balss,

Katram sava stīga

Kā zvaigzne Sirdi velk.

Katram sava dziesma

Un kokle vakarā klusa

Vai Sirds pusnaktī modinoša.

Katram savs Debesu lauks

Un Pūķa spārns sargājams.

Katram ir jāsargājums

Sardzē stāvošs pār jums.

Viņu sargā kā sevi pašu,

Pāri pār sevi Sargā

Pāri pār visu, kas sargā

Sargā Zemi un Debesjumu

Pūķa spārnu sargājošu,

Sirdi un Zvaigzni,

Kas Sardzē Tevi Sauc

Pār sāpēm Tavām,

Kas Tevi Sardzē sauc pār to,

Kas Tevi sargā,

Kas Tevi sauc.

Sargā viņu!



II


Tās sāpes

Tās sāpes

Tās sāpes

Tās tevi ved.

Tās tevi pie sevis paša atved.

Tās tev atbruņo

Un ļauj

Sevi pašu satikt –

Sevi pašu redzēt.

Tās sāpes

Tevi dziedē

Tās sāpes

Tevi stipru dara,

Tās sāpes

Tevi saved kopā

ar tiem, kas tavās sāpēs

savas sāpes remdē.

Ar tavām sāpēm tevi atrod

Sāpi remdējoši

savās sāpēs gremdējošie

Tevi ilgi meklējuši.



III


Ar Sauli,

Ar Sauli,

Ar Sauli sāpes remdē.

Ar Sauli,

kas sevī visu gremdē.

Kas sevī visu remdē,

kas dzemdē,

dzemdē un dzemdē,

caur savām sāpēm

visus sāpēm atdod

un savās sāpēs

visus atkal atrod.

Savus bērnus sāpēs šķirtus

atkal sāpēs apvienotus

par to, kas sāpēs šķiroties

ir atkal sāpēs atrasti.

Ar Sauli sāpes remdē

Ar to, kas tevi atbruņo

Un tevi pašu

pie tevis paša atved,

pie tā, kas biji un kas būsi,

pie tā, kas mūžam esi,

pie sāpēs remdējošā,

pie sevis paša.



IV


Kaut kas laužas,

Kaut kas ārā laužas

Un vienīgais, ko tu vari darīt

ir raudāt.

Ilgi un dikti

raudāt un raudāt

pie sevis vai pie drauga pleca raudāt.

Raudāt par to, kas bijis

Raudāt par to, kas būs

Un visvairāk par to,

kas ir un paliks kā zīmogs

neatvārdots un neatvērts,

kas nepieņemts un neatsūtīts

tālu starp mums visiem satīts.

Satīts, satīts un satīts

kamolā savērpts un vērpts

ilgi un dziļi turēts

ārā nāk saturēts.

Saturēts,

Saturēts sevī un Sirdī

Zvaigznēm novēlēts,

Un Saulē atvērts,

beidzot atvērts Saulē,

Saulē izdzīvot vērts.

Sargā viņu!


- 476 -

ÿ


Brāļiem Pūķiem – Džugašvili, Če Gevaram, Cojam, Kadafi, Merlinam, Persifālam, Leonīdam un Hanibālam, un visiem citiem tagad jau zudušajiem Pūķu vārdiem!


Tā Pūķa Sāpe

Ilgi dziļi nesta

Katrā liesmā dvesta.

Tā sāpe

Dziļi slēpta

Ilgi un smagi ārā nāk.

Tā nāk ar ziedu

Un zobenu celtu

Un asins lāsi

Un asaru sausu.

Tā nāk ar Sirds pukstu,

Saucienu klusumā laistu,

Ilgi un dziļi nestu,

Liesmās dvestu,

Kā Pūķa Sāpi

Sev Sirdī ņemtu.


- 477 -

ÿ


Viktora Coja piemiņai.


Свет

Тот

Звезда.

Свет далёкого

Гостя.

Свет близкого

гостя несёт.

Тот свет гостя моя,

душа моя у знамя.

Тот свет за знамя нести,

Порывами ветра трести.

И звуками труб возвестить.

Свет тот дорога

Дорого проходима.

Свет только пиль

Где Ты жив.

Только дорога

И ветер,

Душа,

Гостя

Тот

Свет.


- 478 - Jaunumi!

ÿ


Maza cilts.


Jūs esat maza cilts

ar kāru vēderu lielu.

Jūs kārojat to visu,

ko paši nevarat celt.


Jūs maza cilts,

Jums vēsture sacerēta

par sevi kā dieviem lieliem,

par gudriem, labiem un tīriem,

kas vienmēr verdzībā ciešs.


Jums vienmēr vezumā cūka

un nazis kaimiņam trīts.

Jūs pārdodat sevi par grasi –

Jūs nezināt citu,

ko glabā tauta liela.

Jūs esat maza,

patiešām maza cilts.


- 479 - Jaunumi!

ÿ


Mēs esam.


Mēs esam par Mieru,

pret karu lielu vai Kariņu mazu.


Mēs esam par Baltu Latviju lielu

vai siltu plaukstiņu mazu.


Mēs esam par pasauli tīru

par Brāli un Māsu, par Tevi, plaukstiņu siltu.


Mēs esam par visu to lielo,

par visu mīļo, kas Dzimtene ir.


Mēs esam par Debesu vietu,

par Sirds telpu,

par balto, silto un mīļo,

par savu Tautu dzimto,

par spārniem, kas Debesīs nes.


Mēs esam,

mēs esam un būsim

par savu zemi,

par to, kas ir mūsu,

par to, kas mēs esam.