Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai


Tiesiskās atmodas ceļš.


1. solis


Likums „Par tiesu varu”

1. pants. Tiesu vara

(1) Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara.

(2) Tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam. Tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam.


„Tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, kā arī vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem. Nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.”


Likuma „Par tiesu varu” pirmais pants un frāze, kas nosaka pierādījumu vērtēšanu un ir fiksēta procesuālajos likumos, nacionālajā un starptautiskajā judikatūrā un tiesību doktrīnā būtu uzskatāma par jebkuras tiesiskas valsts un juristu, kā tiesu sistēmai piederošu personu (t.sk. policistu, prokuroru, advokātu, praktizējošu juristu utt.), apziņu slēgakmeni. Šis slēgakmens nodrošina viena likuma un vienas taisnības visiem piemērošanu, tādejādi garantējot gan Tautas, gan Valsts eksistenci. Izjaucot līdzsvaru slēgakmenī, sabrūk visa konstrukcija.


Rakstītais likums formāli ir akmenī cirstais morāli - ētiskais minimums attiecīgajā laikā un sabiedrībā. Loģiskā ķēdīte lai noteikta morāli - ētiska norma kļūtu par „akmenī cirsto morāli – ētisko minimumu” pēc būtības ir elementārs algoritms, kur atsevišķu cilvēku un ģimenes kā sabiedrības mikro modeļa morāli – ētiskās normas caur vispārēju sabiedrības akceptu kļūst par normu, kā rezultātā tas tiek nostiprināts ar likuma spēku. Vienkāršs un visiem saprotams algoritms. Lai arī likuma piemērošanu nodrošina valsts ar savu piespiedu spēku, ir nepareizi uzskatīt, ka likums ir kaut kas no valsts eksistences izrietošs un valsts gribu paudošs. Likums ir Tautas morāli – ētiskā stāvokļa atspoguļojums materiālā formā, rakstveidā fiksēta Tautas iekšējā norma. Līdz ar to arī anarhija nav valsts un likuma vakuums, bet gan absolūta iekšējās morāles diktatūra, kas iespējama morāli ārkārtīgi augsti attīstītu indivīdu sabiedrībā. Likums un valsts piespiedu spēks ir vajadzīgs tiem, kas paši nepakļaujas morāli – ētiskajām normām.

Mūsdienu demokrātijā rakstīto likumdošanas process ir nesaraujami saistīts ar „vidējo statistisko balsstiesīgo personu”, kas dzīvo noteiktā teritorijā, neatkarīgi no tās izcelsmes, ticības, izglītības, kultūras līmeņa, ekonomiskajām interesēm, politiskās pārliecības u.c. Balsstiesīgo personu kopums ir augstākais likumdevējs, kas nosaka gan likumus (likumdevēja vara), gan nosaka to piemērošanu (izpildvara). Ņemot vērā „vidējo statistisko balsstiesīgo personu” intereses, kultūras līmeni, politisko pārliecību u.c. raksturojošus kritērijus, ir redzams arī vidējais statiskais priekšstāvis vai izpildvaras nesējs, kas arī veido nospiedošo vairākumu. Ja „vidējais statistiskais balsstiesīgais” uzskatīs par normālu un pieņemamu saņemt algu aploksnē, jau jebkura produkta vai pakalpojuma pašizmaksā ieskaitīs aptuveni 10% partijai, tad šāda rīcība būs normāla un pieņemama arī tautas priekšstāviem.

Likumu tieši (tautas nobalsošana) vai netieši (ar vēlētu tautas priekšstāvju palīdzību) nosaka pati tauta. Ņemot vērā izmaksas katru reizi balsot visai tautai, krietni praktiskāk ir izmantot tautas priekšstāvjus. Šī praktiskā daļa, visticamākais, nevar tikt tuvākajā laikā mainīta, līdz ar to ir jāmeklē ātrie risinājumi pašas sistēmas ietvaros, vienlaikus paturot prātā nepieciešamību to kardināli mainīt.

Likumdošanas algoritms pats par sevi nav nedz labs, nedz slikts, svarīga ir tā piemērošana un tas, kādu ceļu iet sabiedrība kopumā. Ja sabiedrība kopumā virzās uz normu noārdīšanu un morāli – ētisko robežu paplašināšanu, toleranci pret agrāk nepieņemamo utt., tas ir tikai skaists formulējums tam, ko vienā vārdā var dēvēt par morāli – ētisko normu demontāžu, demoralizāciju. Algoritms satur ļoti lielu slēptu risku – šis process darbojas abos virzienos. Pie tam, mūsdienu demokrātija darbojas tādejādi, ka uzvara ir nodrošināta nevis izcilākajiem pārstāvjiem, bet gan vislielākajām viduvējībām. Tauta nobalso par to, ko saprot, atsijājot pilnīgas muļķības un to, līdz kam „vidējais statistiskais balsstiesīgais” vēl nav izaudzis.


Otrs aspekts, kas ir palicis ārpus skolu un valstszinātņu mācību grāmatām ir apstāklis, ka tautas priekšstāvji nav neatkarīgi un neietekmējami savās darbībās. Katrs deputāts pārstāv visu Tautu, neatkarīgi no tā, kurš ir balsojis un kā ir balsojis. Tāpēc Latvijas tiesību sistēmā neviens no Tautas nevar atsaukt deputātu pat apstākļos, ja šis uzticības kredīts ir bijis izsmelts. Pie tam, arī partiju demokrātija nav saistāma ar Tautas interešu tiešu aizstāvību.

Liberālas sabiedrības ietvaros ārēji morāli – ētiskas normas kļūšana par likumu notiek tieši tādā pašā secībā, kā norādīts mācību grāmatā, tomēr faktiski Tautas priekšstāvis ir atrauts no Tautas. Darbojas trīs pamatprincipi –

1) katrs ir pietiekami gudrs un spējīgs lai par sevi parūpētos;

2) valsts iejaukšanās ikdienas dzīvē ir nepieciešama pēc iespējas mazāka, jo darbojas iepriekš minētais princips;

3) atļauts ir viss, kas rakstveidā tieši nav aizliegts un arī tas, kas ir aizliegts, kamēr nav noķerts un notiesāts.

Atbilstoši pirmajiem diviem pamatprincipiem tiek pieņemts, ka ekonomika (ar to saprotot biznesu un, attiecīgi, peļņas/zaudējumu sviras) saliks visu savās vietās. No otras puses – ja cilvēka kā Tautas sastāvdaļas ekonomiskā nākotne ir atstāta viņa paša ziņā, tad šis cilvēks arī darbosies veidā, kas ar minimālu risku sniegs maksimālu ekonomisku atdevi.  Pie tam, visas darbības tiks veiktas tā, lai nepārkāptu rakstītā likuma normas (trešais pamatprincips).

Ekonomiskie apsvērumi noteiktas izvēles izdarīšanā ir ārkārtīgi svarīgi mirklī, kad nepieciešams izlemt lēmumu par labu vienai vai otrai rīcībai. Netiešā demokrātija jeb likumdošanas procesa nodrošināšana ar tautas vēlētu priekšstāvju palīdzību ir saistīta tieši ar parlamentā iekļuvušajām partijām un to izvirzītajiem kandidātiem, kas ir cieši saistīti ar konkrēto partiju un tās programmu vai faktisko rīcību.

Šajā posmā aktualizējas jautājums par partiju finansējumu, jo partijas cilvēkus nodarbina kā darba devējs, ir nepieciešams segt biroju nomas, komunālos u.c. pakalpojumus, kas ir tieši saistīti ar partijas ikdienas izdevumu segšanu un ir naivi cerēt, ka no partijas biedru veiktajiem biedra naudu maksājumiem visus šos izdevumus var nosegt. Partiju finansējuma lauvas tiesu nodrošina ziedojumi partijai, kur katrs atsevišķs indivīds vai uzņēmums idejas vai citu mērķu vadīts ziedo partijai noteiktu naudas summu. Tādejādi tiek dots impulss sabiedrības virzībai noteiktā virzienā. Partijas, citiem vārdiem sakot, pārdod ideju.

Liberālas ekonomikas ietvaros valsts iejaukšanās sabiedrības dzīvē ir minimāla, katram indivīdam pašam ir pienākums rūpēties par savu nākotni un tirgus ir tas, kas nosaka vienas vai otras tendences sabiedrībā. Tomēr problēma slēpjas apstāklī, ka biznesu vada nevis ideja par labo un ļauno, bet gan peļņas un zaudējumu attiecības, kur pamatā tiek izvērtēta ieguldījuma atdeve gan procentuāli, gan laika ziņā un risks. Citiem vārdiem sakot ideālais modelis ir ātra un liela peļņa ar minimālu zaudējuma iespējamību. Praktiski, ja aplūko situāciju no ekonomiskā skatu punkta, iegūstam situāciju, kur ziedojums partijai ir veids, kādā nodrošināt partijas eksistenci un, attiecīgi, darbību virzienā, kuru partijas finansētājs uzskata par savai nākotnei vēlamu. Šāda partiju demokrātijas sistēma pati savā iedīglī satur nepieciešamību veikt ziedojumus partijas uzturēšanai un šādu ziedojumu plūsmas nepārtrauktība. No otras puses ziedojumu plūsma ir atkarīga no iespējas nodrošināt attiecīgu finansējuma atdevi. Neatkarīgi no tā, vai ziedojums hronoloģiski tiek veikts pirms vai pēc cerētās atdeves fakta iestāšanās. Tieši šī iemesla dēļ ir tik būtiska „savu” cilvēku nodrošināšana visos stratēģiskajos amatos. Sistēma līdzšinējā stāvoklī bez korupcijas nav iespējama.

Šī tendence ir viegli konstatējama aplūkojot partiju programmas. Tās satur vispārējas frāzes un lozungus par nodokļu politiku (nodokļu nepaaugstināšana), algām (paaugstināšana) un ekonomikas stimulēšana, noziedzības apkarošana un vispārējās labklājības veicināšana, kā arī klasiskie saukļi „Sitiet „zilos”/krievus/fašistus!” un „Mūsējos sit!” dažādās kombinācijās. Ir konstatējams katastrofāls ideju trūkums, jo neviens no sociāli ekonomiskiem lozungiem nav ideoloģija un nevar to aizstāt politiskā līmenī.

Sabiedrība kā indivīdu kopums nav viendabīgs, bez „vidējā statistiskā balsstiesīgā” ir vēl arī citi slāņi – inteliģence, garīgā elite un, visbeidzot tie, kas nesasniedz „vidējā statistiskā balsstiesīgā” līmeni. Likumam un tā piemērošanai ir jābūt zināmam saprotamam jebkuram indivīdam, neatkarīgi no tā, kuram slānim viņš pieder. Katram no mums ir tiesības (un pienākums) zināt savas tiesības (un pienākumus). Ja šī saikne nedarbojas, rakstītā likuma kā absolūtā morāli - ētisko normu minimuma jēga ir zudusi vispār.


Atsevišķās tiesību sistēmās tiesību sistēmas pārskatāmību, prognozējamību un tiesiskās tradīcijas pārmantojamību garantē arī tiesu precedenti. Precedentu tiesības pašas par sevi sarežģī sistēmu, papildinot to ar lielu daudzumu tiesu spriedumu, kurus nepieciešams atbilstošā veidā sagrupēt, tomēr precedentu tiesību saprātīgs pielietojums nepieļauj dažādus spriedumus un tiesnešu ietekmējamību. Precedents kā tiesību avots nepieļauj to, ka kāds ir vienlīdzīgāks par pārējiem. Jebkurš tiesu spriedums rada tiesības arī visiem pārējiem un sniedz vienotu, paredzamu un prognozējamu tiesību normu skaidrojumu. Latvijā precedentu nav un līdz ar to identiskos apstākļos iespējami visneiedomājamākie skaidrojumi un interpretācijas, pretēji skaidrojumi un spriedumu identiskos apstākļos, tādejādi neradot pamatu tiesiskajai paļāvībai vai vienlīdzībai likuma priekšā. Precedentu tiesību neesamība uzliek papildus atbildības nastu katram tiesas spriedējam. Tas ir īpaši svarīgi apstākļos, kad lielākā slodze taisnīguma nodrošināšanā tiek pārcelta uz tiesas sistēmu un ar to saistītām personām.


Pieļaujot apstākli, ka tautas priekšstāvji, izpildu varas nesēji vai jebkura cita tiem pietuvināta persona tomēr neatbilst „vidējās statistiskās balsstiesīgās personas” uzskatiem par to, kā darīt ir labi vai slikti, nereti šādas darbības tiek notušētas, noslēptas, novirzītas uz tiesu. Lai tiesa lemj kam ir taisnība, kaut labi zināms kurš ir samelojies vai ievilcis savā kabatā svešu mantu. Ja „vidējā statistiskā balsstiesīgā” morāli – ētiskās normas vēl nav tik tālu liberalizētas, šis jautājums nevar tikt atrisināts likumdošanas procesā atklātā veidā. Tas nozīmē, ka šādiem priekšstāvjiem tikai trīs iespējamie ceļi:

-                       radīt pretrunu vai robu likumos, kas pieļauj tos dažādi saprast un atstāt jautājumu juristu ziņā;

-                       sarežģīt likumu un līgumu piemērošanu tik tālu, ka tur pats velns kaklu nolauzīs un vienkārši kaut ko līdz galam nepateikt, noklusēt un rezultātā paskaidrot sabiedrībai, ka paši vien vainīgi, ka nav kaut ko izlasījuši vai sapratuši. Galu galā, likuma nezināšana no atbildības neatbrīvo;

-                       tiesu varas diskreditācija, lai sabiedrība vairs tiesai neuzticas un attiecīgi nemaz nevēršas tiesu instancēs savu strīdu risināšanai.

Ja pieņemam, ka hipotētiski „vidējā statistiskā balsstiesīgā persona” garīgajā sfērā atspoguļo to, kādi priekšstāvji ir ievēlēti parlamentā un valsts politikas virzību, tad mēs iegūstam to pašu sauso atlikumu, ko no partiju programmām – bezrūpīga materiāli nodrošināta eksistence. Nav idejas, kas vienotu Tautu. Ir atsevišķi indivīdi ar savām materiālajām interesēm, kas liberālas sabiedrības ietvaros ierobežotu resursu gadījumā nozīmē to, ka stiprākais paņem nost vājākajam. Šādai sistēmai no valsts viedokļa vispār nav iespējama nākotne. Tauta, valsts un tiesības sākas no idejas, nevis no materiālām interesēm šeit un tagad.

Praktiski tas nozīmē, ka ir nepieciešama ideja. Ideja, kas nav saistīta ar ātro peļņu jebkuriem līdzekļiem šeit un tagad, bet gan Tautu vienojoša garīga vērtība. Tautas priekšstāvji tikmēr, kamēr tie pārstāv biznesa intereses nevar šādu ideju sniegt. Biznesa pamatideja ir ātra peļņa šeit un tagad, tas pēc būtības ir vērsts pretējā virzienā un nereti prasme „taisīt” naudu aprobežojas ar „lēti nopirkt – dārgi pārdot” biznesu. Idejai ir jānāk no inteliģences, no tās tautas daļas, kas redz tālāk par iespēju nopirkt māju Jūrmalā vai Garkalnē, bet par vērtību uzskata materiāli netaustāmus jēdzienus un lietas, kuras nav mainījušās pēdējo daudzu gadu tūkstošu laikā. Pie tam, ar inteliģenci šeit ir jāsaprot nevis kāds, kurš spēj nodziedāt šlāgeri vai noskaitīt dzejoli, kas ir vistīrākā izklaides industrija, bet gan cilvēki, kas spēj radīt dziļāku ideju nekā četrrindi par tēmu „mīla vīla - dikti sāp” un to nodziedāt trīs reizes no vietas dažādā augstumā, vai arī stundu urbināt degunu par slēpto jēgu, kas izpaužas kā plika dibena parādīšana publiskā vietā. Lai arī cik funkcionāli nepieciešama ķermeņa daļa ir dibens, tā nespēj nedz ideju radīt, nedz paust. Šobrīd māksla un kultūra ir komercializējusies un kļuvusi par peļņas nesēju, nevis ideālu paudēju un kādu no šīs sfēras automātiski nevar pieņemt par inteliģences pārstāvi. Pirms simts gadiem Nīčše ielika Zarastustras mutē vārdus par to, ka nost no tirgus un trokšņa aiziet viss patiesi lielais. Šī atziņa ir aktuāla vēl jo projām un ir vajadzīga ideja, kas tuvāka Martina Lutera Kinga „I have a dream”, nevis domu graudiem par krāniem un buldozeriem Rīgas lidostā kā panaceju ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Morāles un ētikas jautājumus nevar risināt ar materiālās pasaules līdzekļiem. Secība ir pretēja.


Ja pieņem, ka pēdējā iespēja bez revolūcijas ir atrisināt strīdus tiesu sistēmas ietvaros, visas iespējas ietekmēt lēmumu realizāciju tiek nodotas tiesu varai un ar to saistītām personām. Šī iemesla dēļ aktualizējas jautājums par tiesu sistēmai piederīgo personu neatkarību no tautas priekšstāvjiem, jo tiesneši lemj par labo un ļauno, pieļaujamo un nepieļaujamo, nodarījumu un sodu. Tieši tāpēc tiesu sistēmai ir jāatlasa cilvēki, kuri nav ietekmējami no ārpuses, kuru iekšējais morāli – ētiskais likums ir augstāks par „vidējo statistisko” balsstiesīgo personu un kuri ir spējīgi saprast un novērst rakstītajā likumā slēptās problēmas un/vai to radītās sekas, kā arī nodrošināt tiem pietiekamu uzticības kredītu no Tautas puses.

Tiesa spriež tiesu un vērtē pierādījumus pēc –

-                       savas iekšējās pārliecības, kas pamatojas vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem;

-                       vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un taisnības principiem.

Tiesa šādā shēmā ir vienīgais iespējamais rakstītā likuma vienveidīgas piemērošanas garants un vienīgā institūcija, kas tiesīga un spējīga izvērtēt „viens likums, viena taisnība visiem” principu. Tieši tāpēc tiesai ir jābūt nosacīti neatkarīgai no valstī notiekošajiem politiskajiem procesiem un pakļautai tikai likumam, kas piemērojams visiem un vienādi.

Tas nozīmē, ka tiesas neatkarību un pakļautību tikai likumam, nevis noteiktiem politiskiem vai ekonomiskiem apsvērumiem pēc būtības garantē nevis rakstītais likums, bet gan sabiedrība, Tauta un tās attieksme. Ja Tauta uzskata, ka neatkarīga tiesu vara ir vērtība, tad tiesu varai ir nepieciešamais atbalsts patiesas neatkarības nodrošināšanai. Šeit gan ir būtiski atcerēties, ka tiesnesi amatā ieceļ tautas priekšstāvji jeb cilvēki, kas ir ievēlēti un tieši saitīti ar noteiktām politiskām partijām. Tiesnešu karjeras izaugsme arī ir tieši saistīta ar šo partiju labvēlību vai nelabvēlību, jo jebkurš šāds lēmums agrāk vai vēlāk nonāk parlamentā attiecīgam balsojumam. Lai arī juridiski tiesu vara it kā ir neatkarīga, faktiski jebkurš tiesnesis ir pakļauts politiskajām partijām. Tiesu vara nav neatkarīga, bet tās pārstāvji ir daļa no Tautas. Pat ja partiju demokrātijas apstākļos tiesnešus ieceļ Tautas priekšstāvji, tiesneši simboliski pārstāv Tautu.

Ņemot vērā gan visu iepriekš minēto, gan morāli – ētisko normu piemērošanas liberalizāciju un vispārējās tolerances palielināšanos, kā arī tiesību un līgumu sistēmas sarežģīšanos objektīvu sabiedrisko un ekonomisko procesu rezultātā, dažādu specifisku normu, noteikumu, izņēmumu un izņēmumu no izņēmumiem rašanos, tiem, kas izvirzīti par tiesnešiem, ir nepieciešams spēt orientēties situācijā tālāk par rakstītā vārda sastingušo formu. Tiesnešiem un tiesu sistēmai piederošām personām ir nepieciešamas ne tikai juridiskas zināšanas, bet arī spēja redzēt visu sistēmu kopumā, redzēt tālāk par rakstīto vārdu un saprast sekas, kas iestāsies vienā, otrā vai trešajā gadījumā. Pie tam, šāda sistēmas esamība ir jāspēj novērtēt arī no morāli – ētiskā viedokļa. Apzinoties reālo situāciju, kas saistīta ar daudzu šādu līgumu slēgšanu un personas iespējām ietekmēt apzināties noteiktas savas darbības sekas, tiesnesim ir nepieciešams izvērtēt arī personas faktisko rīcībspēju. Cilvēki ir dažādi un nav daudz tādu, kas spēj pilnībā adekvāti orientēties tiesību sistēmā, kurā bez vispārpieņemtiem un zināmiem normatīvo aktu noteikumiem eksistē vēl iekšēji noteikumi, kurus viena no pusēm var brīvi un bez iepriekšēja brīdinājuma mainīt jebkurā brīdī.

Jebkurš likums, līgums vai cita rakstītā norma ir mirusi brīdī, kad tā tiek uzrakstīta uz papīra vai iekalta akmenī. Tā ir tukša forma, kurai saturu un jēgu ieliek tās ikdienas lietotājs un piemērotājs - līgumslēdzēja puse, tiesnesis, ierēdnis utt. Rakstītās tiesības ir nesaraujami saistītas ar personu motīviem, nodomiem un izpratni. Tieši tāpēc aiz katra panta, punkta un paragrāfa stāv pušu vienošanās un tiesas uzdevums noteikta lēmuma pieņemšanai ir konstatēt šīs vienošanās apmēru un saturu, kas slēpjas aiz rakstītā vārda. Juristi un tiesu sistēmai piederīgas personas ir tie, kas aizpilda rakstīto normu ar noteiktu saturu un attiecīgi veido tradīciju un kopējo izpratni par labo un ļauno, noziegumu un sodu atbilstoši savai iekšējai pasaulei un abstraktajai taisnīguma idejai, kas pat nav jārada pašai personai. Šīs personas ir izpildītāji, tie, kas iedzīvina noteiktu ideju, kuru var radīt arī citi. Šādu ideju var uzņemt skolas solā, augstskolā un daudz kur citur, bet ir nepieciešama pati ideja. Šobrīd ideju nav, bet daba tukšumu nemīl. Līdz ar to liela daļa ar tiesu varu saistīto personu darbojas nevis idejas, bet vispārēji pieņemto biznesa interešu vadīti, saņemot naudu par shēmu zīmēšanu un/vai likuma apiešanu un palīdzību izvairīties no pelnītā soda. Protams, ka šādā situācijā taisnība ir tam, kurš vairāk maksā un cietumā nonāk tikai mazie zagļi, savukārt lielie tiek iecelti augtā godā. Sistēma ir demontēta. Tās nav. Temīda rokā tur nevis svarus un zobenu, bet kases automātu.

Ja šobrīd pieņemam, ka bez revolūcijas pēdējā instance taisnīguma atjaunošanai ir tiesu varas un ar to saistīto personu rokās, jebkuram juristam un tiesu varas pārstāvim ir būtu jāspēj sevī apkopot vairākas ļoti būtiskas īpašības:

-                       augsti morāli – ētiskie kritēriji;

-                       spēja orientēties tiesību un līgumu sistēmā;

-                     spēja jebkuram sabiedrības loceklim saprotamā veidā izskaidrot šīs prasības un noteikumus.

Ar stingru morālo stāju ir par maz, nepieciešams ir gan noteikts iekšējās kultūras līmenis, gan spēja redzēt un uztvert situāciju pēc būtības un ļoti plašs redzesloks. Juristam, lai spētu adekvāti pildīt savas funkcijas ir jāpieder inteliģencei un jātiecas izaugt un kļūt piederīgam garīgajai elitei, tādejādi pēc būtības izslēdzot iespēju iedarboties uz lēmuma pieņemšanu vertikāli, horizontāli.

Praktiski tas nozīmē, ka šobrīd vairāk kā jebkad iepriekš ir nepieciešams radīt ideju, atjaunot ideālus. Uz idejas pamata radīsies Tauta, kas no sava vidus kā tiesu varai piederīgās personas izvirzīs tos, kas ir spējīgi pielāgot dzīvi idejai un ideāliem. Cita ceļa, kā atjaunot taisnīgumu un tiesiskumu nav.




Artūrs Šneiders

"Vis Licita" IK




Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa