Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

494.

No: A. Krautmanis       Temats: Zolitūdes traģēdija

?←      2013. gada 25. novembris 12:27:51

Vai Zolitūdes traģēdijā bez visādām tehniskām kļūmēm varētu būt arī kādi neredzami iemesli? Vai ir jāmeklē vainīgie? Vai tādus varēs atrast? Vai vainīgi neesam visi? Vai šī nav tā reize, kad vajadzīga līdzjūtība un piedošana, bet ne tiesāšana jo cietuši ir visi?



Zolitūde. Veļu mielasts.

 

            Mēs izsakam līdzjūtību visiem Zolitūdē veikala „Maxima” jumta iebrukšanā bojā gājušajiem un viņu piederīgajiem.

 

***

 

            Tāpat mēs izsakam līdzjūtību visiem mums zināmajiem un nezināmajiem biezādaino naudīgo patvaļas un korupcijas upuriem, kuri ir aizgājuši no dzīves viņu darbības vai bezdarbības dēļ.

            Tāpat mēs izsakām līdzjūtību visiem tiem, kuriem viņi ir atņēmuši dzīvi dzimtenē, ģimenē un darbā, visiem, kurus viņi ir ierāvuši savas naudas atvarā.

            Mēs izsakam līdzjūtību visiem tiem daudzajiem „neveiksminiekiem”, uz kuru posta tiek būvēta sabrūkošā „veiksminieku veiksme”.

 

***

 

            Arhibīskaps Vanags savā iknedēļas radiosprediķī visa cita starpā sāka stāstīt par viņam pazīstamajiem labajiem cilvēkiem, kuri, nonākuši savās darba un amata vietās, pilnīgi izmainoties – nometot savu Cilvēcisko labumu, jo, lūk, tāda esot sistēma. Cilvēki esot labi, bet viņi esot ierauti tādā sliktā sistēmā, kura šiem labajiem Cilvēkiem liekot darīt sliktas lietas, un tikko viņi tur nonākot, tā paši pilnīgi izmainoties un neesot vairs tie paši, kādi esot mājās un ar savējiem.

No tā paša radio gadiem ilgi skan(ēja) nemitīgas runas par „veiksmes stāstiem”, naudas, naudas un vēlreiz naudas lomu Cilvēka un valsts attīstībā, izaicinājumos un dzīvē. No turienes vienmēr nāca vaimanas par darba nedēļas sākuma postu, par to, ka kaut kā jāpārdzīvo šī nedēļa un tad jau atkal varēs nodoties brīvības un atpūtas baudīšanai.

Mēs apraudam lielveikalā nosistos, bez vecākiem palikušos bērnus, bet

- kas apraudās lielveikalu iznīcināto mazo veikalu un Latvijas mazo lauksaimnieku postu, kurā vainojami „veiksmīgie” lielveikali?

- Kas apraudās tos, kurus par bezdarbniekiem padara tā pati „sistēma”, kura dod „zaļo gaismu” tiem, kuru rokās ir šie veikali, rūpnīcas, mežu izstrādes un Latvijas iztirgošana?

- Kas apraudās tos, kurus šī sistēma ir padarījusi par pilnīgi beztiesīgiem un bezspēcīgiem pašu zemē un savās mājās?

- Kas apraudās viņu bērnus, kuriem šī „sistēma” ir laupījusi dārgāko, kas vien ir – Dvēseles Cilvēcisko Saturu un padarījusi par „sistēmai derīgu materiālu”?

Katram vārdam, ko publiski izsaka kāds prātvēders vai labi ģērbta diplomēta kundzīte, kas atskan no „eiropeisko aprindu” sistēmas spodrinātāju mutes, ir sekas. Katram tādam vārdam ir neredzams pasūtītājs un tā redzamais un zināmais izrunātājs un „nesējs tautai”.

Katrā svarīgā vietā vienmēr ir kāds „sistēmai” piederīgais – vainīgajam pazīstamais, pietuvinātais, pudeles vai sievas brālis, brāļa bijusī sieva vai bijušās sievas draugs, kurš mums stāstīs par „sliktajā sistēmā strādājošajiem labajiem cilvēkiem”!

Kā tādam runātājam, tā „sistēmas” kalpotājam un darba pasūtītājam ir vārds un uzvārds, un atbildība par to, ko viņi dara „sistēmas” labā, vārdā un uzdevumā.

Katrs ir „ar sistēmu” vai pret „to”.

Tie, kuri ir „sistēmā”, ir ar to.

Tie, kuri tajā nav, ir pret to, vai pret tiem ir „sistēma”.

„Sistēma” ir kā Elvi – „par savējiem”.

 

            Sistēmu veido Cilvēki.

            Tie Cilvēki, kuri tagad ir „sistēmā”, savulaik no darba vietām un amatiem „izēda” Citus Cilvēkus. Tie paši, kuri tagad ir „sistēmā” – tai piepulcināja citus tādus, kādi ir paši. Viņi atstūma no savas „sistēmas” tos tur strādāt spējīgos jaunpienācējus, kuri „sistēmu” padarītu citādu.

            Tagad tie, kuri ir sapulcējušies „sistēmā”, runā par „sistēmas” vainu, lielo piedošanu, vainīgo nemeklēšanu un visu kopīgo atbildību, jo, lūk, katrs jau mēs kaut kur...

 

            Nē, kungi!

            Ne katrs un ne kaut kur!

            Bet konkrēti Cilvēki konkrētā vietā un laikā ir teikuši un darījuši to, kas ir noziegums pret līdzcilvēkiem. Vieni ir radījuši apstākļus, kuros viņi zaudē savu Cilvēcisko dabu. Citi tādus ir izmantojuši savām vajadzībām, un vēl citi tagad strādā, lai „sistēmu” pasargātu no atbildības. Vēl citiem tāda sistēma nes labumu, jo ir viņu tam radīta un uzturēta. Visi kopā viņi ir „sistēma”, kādu viņi to ir radījuši pēc sava ģīmja līdzības un dvēseles dabas.

 

            Vainīgie vienmēr ir.

            Vaina ne vienmēr ir redzama.

            Vaina nav sodīšanas dēļ jāmeklē.

            Sodīšana nemaina sistēmu.

 

            Ja likumdošana ir kļūdaina, nepilnīga vai tīši saputrota, tad vainīgi ir likumdevēji līdzmērā ar tādu likumu izpildītājiem, kurus tādu likumu ietvaros nevar saukt pie tiesas, kaut gan viņu profesionālā darbība tādu likumu ietvaros rada postu.

            - Tad kāpēc tāds profesionālis tur darbojas?

            - Ja zinam, ka „sistēma” ir slikta, tad kāpēc tajā ir tie „labie”?

           

Ja profesionālis ir nevainīgs no likuma viedokļa, tad viņš ir vainīgs vienmēr tur, kur viņa profesionālā darbība prasīja viņa Cilvēcisko spēju un Vērtību pielikumu trūkstošajām likuma prasībām.

Ja šis profesionālis pirmdienā ar smagu galvu gaida piektdienu un atpūtu tad, kad viņam vajadzēja ieinteresēti aplūkot arī to, ko likums no viņa neprasa, tad vainīgs ir tas, kas viņu par tādu „tupaku” pataisa. Tie, kuri ir izaudzinājuši tādu naudas pelnītāju paaudzi un tādus „skolo” līdz šai dienai, ir līdzmērā vainīgi tiem, kuri tādi „tupaki” būdami, dara tikai likuma ietvaros, nevienu soli tālāk neinteresēdamies – „tāpēc, ka par to man nemaksā!”

 

Vainīgie nav jāmeklē sodīšanai. Sods neatceļ postu un nekā nemaina sistēmu. Sistēma bailēs no soda pielāgojas un turpina to pašu ar citām metodēm. Sistēma atrod „vainīgos” un soda – „izēd” sev nevajadzīgos un traucējošos – sistēmā notiek iekšējās cīņas. „Sistēma” atrod vainīgos un tos soda – ziedo daļu, lai varētu turpināt dzīvot nemainījusies.

Tāpēc vainīgie ir jāatrod. Ir jāatrod un jāizpēta kā tie apstākļi, kuros posts notiek, tās darbības, kuras to nes, tā arī tie Cilvēki, ar kuru rokām tas viss notiek. Vainīgie ir jāatrod domājot un esot līdzcietīgiem pret visiem tiem, kuri vēl ir dzīvi, tādēļ, ka vainīgie no sava tāpat vien neatstāsies, vai viņu vietas ieņems tādi paši „sistēmā ieņemtie labie cilvēki”. Vainīgie ir jāatrod un jāizpēta viņu daba, rīcība, iepriekšējā dzīve un draugu loks, lai zinātu kādus Cilvēkus nedrīkst pielaist atbildīgam darbam.

Ir vajadzīgs „profesiju aizliegums”.

Ir vajadzīga „tikumības cenzūra”.

Vai nu mēs izmetam mēslainē liberālismu, vai liberālisms visu pārvērtīs par mēslu un gruvešu kaudzi (izmetīs mēslainē mūs).

Ir jābeidz sistēmas „politiskās atbildības” bezatbildība!

Ir jābeidz visus dzīves pamatus ārdošā ekonomiskā, sociālā un ideoloģiskā politika!

 

***

 

            Parasti traģēdijas redz tur, kur tās var parādīt kā iebrukušus lielveikalu jumtus, auto vai vilcienu katastrofās cietušo mirstīgās atliekas, ugunsgrēka ainas vai badā mērdētus lopiņus. Tad gan visi sarosās, savāc līdzekļus palīdzībai, TV diktori caurām dienām pārstāsta tos pašus trīs „jaunākos” faktus 5 kombinācijās. Ap katru tādu notikumu savērpjas rosīšanās, kura vairāk izskatās pēc situācijas izmantošanas un izrādīšanās, nekā pēc īstas līdzi jušanas.

            Tai pat laikā tādi pat „jumti iebrūk” arī citās dzīves jomās, bet tā kā tur acīmredzamu asiņu un ugunsdzēsēju nav, tad visiem liekas, ka „tāda nu tā dzīve reiz ir” un tas viss ir „tikai normālas neveiksminieku problēmas”, likumdošanas nepilnības, amatpersonu neizdarība vai nelaimīga sagadīšanās. Tad, kad visu acu priekšā notāri kopā ar blēžiem izkrāpj īpašumus vai vietējie kungi tos nejauši iedala saviem radiem un paziņām, kad restrukturizē un reformē tā, ka nekas pāri nepaliek, kad „tiem, kam ir” tiek piedots no tā „kam nav”, tad to par traģēdiju neizrāda un neceļ visu apskatei. Kad pati „valsts” (lasi – sistēma) apkrāpj un posta savas zemes iedzīvotājus, tad tā tiek pasniegta par attīstību un piepulcēšanos Eiropai ar tās vērtībām. Mūsu acu priekšā katru dienu notiek tādi „lielveikalu jumtu iebrukumi” – visa Latvija ir tāds sabrucis lielveikals – Maxima vispārākajā pakāpē!

            Šovasar man bija iespēja vērot tādu „jumta iebrukumu” Cēsu un Valmieras tiesās. Mazturīga zemniece tiesā meklēja aizstāvību pret lielnaudīga viņas zemes tīkotāja patvaļu, kurš savu darbību bija izvērsis uz krāpnieciska un pilnīgi pretlikumīga „līguma” pamata (sk. A.Šneidera rakstu „Kopīpašnieku savstarpējās attiecības”.). Zemniecei nezinot, aizmuguriski ticis noslēgts kāds līdzīpašnieka „līgums”, kurš dod tiesības lielnaudīgajam rīkoties. Zemniece ilgu laiku cīnās ar lielnaudīgo „sabiedrībā pazīstamo personību” un „Cēsu gaismekli”, bet visās valsts iestādēs viņai atbild, ka tas neesot viņu kompetencē un viņi to nevarot..., neizskatot... , tas neesot šīs lietas kārtībā skatāms.

            Kad viņa iesniedza prasību tiesā par pretlikumīgā līguma atzīšanu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža, tiesa prasību pieņēma, bet nevienu brīdi nepievērsās tās izskatīšanai pēc būtības. Ar neapbruņotu vērotāja aci bija redzams, ka tiesa pakalpīgi izpilda lielnaudīgās „sabiedrībā pazīstamās personas” pasūtījumu. Tiesa nekā nepievērsās prasībai un līgumam, bet uzklausīja tikai un vienīgi atbildētāja ar prasību nesaistītu pļāpāšanu un centās tajā ievilkt arī zemnieci – ievirzīja procesu ar prasību nesaistītā gultnē. Tai pat laikā lielnaudīgā pārstāvji centās pierunāt zemnieci parakstīt „līgumu”, ar kuru viņa faktiski atteiktos no savas zemes.

            Tiesa, izrunājusies par prasībā neietvertiem jautājumiem, lēma, ka zemnieces prasībai neesot pamata – tiesa uzgrieza muguru īsam un viennozīmīgam likumam un rīkojās tieši pretēji likuma prasībām – ļāva pilnu vaļu lielnaudīgajam.

            To redzot, man šovasar kļuva skaidrs, ka Latvijas tiesu sistēmai ir „iebrucis jumts” – tiesneši izpilda lielnaudīgo pasūtījumus!

           

            Es nebūšu pārsteigts, ja atskanēs kādu „pilsētas saimnieciskajā un kultūras dzīvē” ieinteresēto balsis, kuri teiks, ka šī „sabiedrībā pazīstamā” lielnaudīgā ieguldījums savu projektu investīcijās ir lielāks nekā mazturīgās zemnieces ieguldījumi viņas darbos, un tāpēc viņa „pienesums sabiedrībai” esot lielāks, un tā vārdā viņš esot jāpasargā no likuma vajāšanas, jo tagad Cēsīs tiekot celta liela „gaismas pils”, kurā lielnaudīgajam būšot jauns darba lauks, un tad jau uz to paredzēto „gaismas nesēju” nedrīkstot tagad tādās apsūdzībās „šmucēt” – tad jau labāk uzgriezīs muguru likumam, lai tik lielnaudīgais varētu jaunajā „pilī” darboties.

            Es tam nepiekrītu.

            Cilvēka vērtība nav atkarīga no naudas daudzuma, kāds grozās ap viņu, bet no tā, kādiem līdzekļiem viņš dara savu darbu. Es neticu, ka tāds lielnaudīgais, kurš tādā veidā risina savas problēmas, sabiedrībai varētu atnest kaut ko labu. Es domāju, ka tā zemniece, kura savus divus bērnus audzina par labiem Cilvēkiem, ir vairāk vērta, kā tāds, kurš šos bērnus vēlāk centīsies samaitāt savā „gaismas pils kultūras darbā”.

Tāds lielnaudīgais var atļauties jebkurus maznaudīgo upurus – tiesa viņu attaisnos, un tāpēc viņi atļaujas darīt to, kas viņiem ienāk prātā, šķiet ērtāk un rentablāk.

„Iebrukums” tiesā noved pie jumta nobrukuma Zolitūdē. Tur, kur lielnaudīgie tā drīkst rīkoties, tur maznaudīgie par to maksā ar savām dzīvībām!

Tiem, kuri gāja bojā Zolitūdē, „pasaules gals” notika tad, kad pār viņiem iebruka Maximas jumts, bet mums visiem „pasaules gals” notiek tad, kad katrs dzīvo sev uz citu rēķina!

 

***

            Ir veļu laiks.

            Šo pasauli kopīgi veido Debesis un Cilvēks.

            Pazemes durvju atvēršana ir katastrofu laika sākums.

 

            Veļi ir tie, „kurus debesis un elle neņem pretī”. Tās ir noziedzīgu un ļaunprātīgu Cilvēku dvēseles, kuru nastas ir pārāk smagas smalkajai pasaulei, un tādēļ ir nolemtas ilgstošai esamībai tepat zemes pasaulē. Dvēsele ir dzīvs, bezmiesīgs organisms, kura dzīvības norisēm vajadzīga enerģija. Sev vajadzīgo enerģiju veļi ņem no dzīvajiem, iesaistot tos darbībās (kautiņos, orģijās, uzdzīvēs un citās neapvaldītās emocionālās darbībās), kurās Cilvēki izšķiež savu enerģiju. Katrā pūlī un masu akcijā klāt ir liels daudzums veļu, tāpēc Garīgi attīstīti Cilvēki izvairās no vietām un pasākumiem, kuros pulcējas lielas Cilvēku masas. Jo postošāka un neapvaldītāka (nekontrolētāka) ir Cilvēka darbība, jo vairāk enerģijas veļi no tādiem notikumiem iegūst. Veļi atrod vieglāk ietekmējamus Cilvēkus – starpniekus un mudina viņus uz darbībām, kuras tiem piegādā enerģiju. Tādā veidā viņi provocē strīdus, kautiņus, slepkavības, karus un dažādas katastrofas ar Cilvēku upuriem. Visvairāk enerģijas veļi iegūst no izlietām asinīm, nāves un pašnāvībām. Liela daļa depresīvo Cilvēku ir veļu apsēsti, un veļu uzmācība ir viens no galvenajiem depresiju un pašnāvību iemesliem.

            Ja veļus ilgāku laiku atstāj bez enerģijas, viņi „izlādējas” un zaudē rīcības spēju – iegrimst pasīvā miegā un sadalās pirmelementos. Tāpēc Cilvēki ievēro drošības noteikumus – psihisko un garīgo higiēnu, kā arī atbaida veļus no savām mājām, svētkiem un neaizsargātiem Cilvēkiem slimnīcās, ielās un bērnu tuvumā. Lielākā daļa Āzijā, Ķīnā, Indijā un Japānā piekopto mājas un svētku tradīciju ir vērstas uz veļu (pišāču) atbaidīšanu.

Pilnīgi citādi tas ir vietās, kurās nāves kults ir ņēmis virsroku – tur, kur ir pamirusi Garīgā kultūra – šamanisma pārņemtās zemēs. Pagrimušu un atpalikušu tautu zemēs izplatās dažādi maģiski kulti un rituāli ar tādu veļu godināšanu, pievilināšanu un barošanu. Tā tas notiek Āfrikā, Austrālijā, Dienvidamerikā un polārā loka apgabalos. Visas minētās teritorijas sevi parāda ar Cilvēka dzīvei smagiem un postošiem apstākļiem, kariem, vardarbību un slimībām. Lielā mērā tas viss notiek tieši šo rituālu piekopšanas un veļu ietekmes rezultātā.

            Spilgts piemērs tam ir notikumi Haiti republikā. Haiti republikā vuduisms ir oficiālā valsts reliģija. Vudū prakse ir viena no vispostošākajām nekromantiskajām praksēm ar veļu iesaistīšanu un izmantošanu. Veļi savukārt noved (atbilstoši savai dabai) sabrukumā to populāciju, kurā nostiprinās.

            Veļi pieprasa un paņem aizvien vairāk upuru.

            Veļi ir nepieēdināmi.

            Veļi ir bezjūtīgi un cietsirdīgi.

            Ja palūkojamies uz Haiti un kaimiņvalsts robežu, tad redzam divas pretējas pasaules. Haiti teritorija ir pilnīga sociāla un ekoloģiska katastrofa – pašu haitiešu izpostīta zeme. Viņu kaimiņi, dzīvojot tādos pašos politiskos un ekonomiskos apstākļos, pieņem citus lēmumus, atrod citus risinājumus un izvairās no tik dramatiskām problēmām, kādās ir haitieši. Uzskatāms ir arī nesenās lielās zemestrīces piemērs, kura atnesa milzu postījumus vuduistu apgabaliem, bet nekā neskāra ar vudū neskarto ārzemnieku rajonus.

            Haiti veļi pamielojās – paņēma sev savu tiesu.

            Veļi Cilvēkā atrod un uzvanda viņa sliktākās īpašības. Tas notiek pavisam nemanot un sākumā ar labu nodomu masku. Latvijā tas sākās ar žīdisma (Seta kults) uzjundīšanu – savas izredzētības un nepelnīto ciešanu daudzināšanu. Reālo šamanismu aizsāka sātanistu un subkultūru virzītāji, kuriem ātri pievienojās labticīgās pakukū tantes folkloristes savā tieksmē izrādīt „pasaulē izcilāko” Dainu kultūru. Tas ātri nonāca pie „latviskā garīgā mantojuma” pretnostatījuma pasaules Garīgajai Kultūrai un tās tradīcijām.

Ja visā pasaulē Kultūra no Indijas nāk uz rietumiem, tad Latvijā tiek skandināts, ka vēdu kultūra ir radusies Latvijā un no šejienes gājusi uz Indiju. Ja visā pasaulē zin, ka augstākais dod zemākajam savas spējas un zināšanas – augstāk attīstītais attīsta zemāko – tautai reliģiju dod Debesis un to sūtņi, tad Latvijā dievturi esot tik izcilas un neatkārtojamas būtnes, ka viņi paši radot savu reliģiju (skaidra veļu ietekme). Ja salīdzinam Pasaules Garīgās Kultūras simbolismu ar to simbolu traktējumu, kādu te izplata Celms un viņa loka cilvēki, tad redzam tā pretrunīgumu, jo, lūk, te, Latvijā viss esot pilnīgi citādi – latvieši esot pilnīgi izcilas un no citiem pilnīgi atšķirīgas būtnes – uz viņiem pasaules tradīcija neattiecoties (skaidra veļu ietekme). Ja visā pasaulē Saprātīgi Cilvēki vispirms iepazīstas ar to sfēru, kurā tiecas darboties, tad latviešu tantes folkloristes ir laimīgas par katru iespēju uzvilkt „tautiskos brunčus” un uztaisīt kādu rituālu.

            Protams, ka folkloras materiāls ir pilns ar senatnē piekoptām tradīcijām un rituāliem. Tur ir daudz sakropļotā, aizmirstā, izmainītā, māņticīgā un postošā.

            Tas, ka senči tā darīja, nenozīmē to, ka tā darīt vajadzēja un tas bija labi darīts. Latvieši augstprātīgi vaimanā par savām ciešanām (kura tauta tad nav cietusi?), bet nepadomā par pašu daļu savu ciešanu radīšanā.

            Latvieši pretdabiskā veidā atzīmē „Baltu vienības dienu”.

            Latvijā aktīvi ievieš veļu „godināšanu”.

            Šogad pirmo gadu par to un asins upuru nešanu daudzināja radio un televīzijā.

            Kopīgiem spēkiem viņi ir piesaistījuši un līdz pietiekamai aktivitātei uzbarojuši savus veļus. Tālāk veļi darbojas paši.

            21.novembrī Plutons bija sekstilā ar Merkuru, uz direkto virzienu atguvuša Neptūna fona.

            Plutons ir pazemes, aizkapa valstība, Cilvēka zemākie instinkti un pūlis, pazemes spēki.

            Merkurs ir psihiskā enerģija.

            Neptūns ir Kosmiskie Likumi.

            Sekstils nozīmē saskanīgu, savstarpēji pastiprinošu spēku plūsmu. Un tas viss notiek veļu laikā, pēc Saules aptumsuma, kad Saule ir Skorpionā.

            Veļu laiks ir dabas destruktīvo spēku darbības laiks, kad veļi ir sevišķi bīstami. Tādēļ šajā laikā veica īpašus piesardzības pasākumus viņu turēšanai tālāk no Cilvēkiem un viņu mājām. Saules aptumsuma laikā uz Zemes nonāk liels daudzums tumsas būtņu no Mēness pilnās ēnas konusa, tāpēc vēl mēnesi pēc tam Zemes aurā ir smagu cīņu un psihiskās enerģijas nestabilitātes laiks, kad visa Zemes matērija ir novājinātā stāvoklī. Neptūns ir Kosmisko Likumu nepielūdzamā un taisnīgā darbība kolektīvās atbildības daļā.

            Jau rakstīju atbildē par pasaules galu, ka augstprātīgi stulbo rituālu piekopēju un veļu piesaucēju bezatbildības cena būs jāmaksā citiem tālu visapkārt. Uz sekām ilgi nebija jāgaida. Tur, kur sanāk kopā Kosmisko spēku (Neptūns, Plutons, Merkurs) iedarbība ar Cilvēku neapdomīgu, savtīgu un muļķīgu rīcību un tehniskas dabas nepilnības, tur vienmēr notiek tādas traģēdijas kā Zolitūdē. Tas, ka tā nebija tikai tehniskas dabas cēloņu izraisīta traģēdija, ir skaidrs pēc precīzās notikumu saskaņas ar to veicinošo planētu stāvokli.

            Vājprātīgās tantes folkloristes ar saviem rituāliem uzbaroja un aktivizēja savus mīluļus no tumsas pasaules – veļus. Plutons tiem atvēra durvis uz šo pasauli. Veļi pamielojās pie mielasta galda, kuru tiem bija uzklājusi Cilvēku bezatbildība un visatļautība.

            Tur, kur sanāk kopā Cilvēku zemiskums, tumsas spēku cietsirdība un planētu ietekmes ritmi, tur krīt lidmašīnas, grimst „Estonijas” un iebrūk jumti – tur veļu mielastos iet bojā Cilvēki – tur veļi mielojas – paņem savu daļu Cilvēku asiņu, sāpju un ciešanu. Tad, kad tantes folkloristes purina brunčus, taisa rituālus un mielo veļus, viņas izjūt pašapmierinājumu par savu „saistību ar senčiem”, bet nemaz nedomā par to cenu, kādu par viņu bezatbildīgo rīcību maksās citi Cilvēki.

            Latvijā vaimanā par grūto dzīvi, slikto valdību, korupciju un panīkumu, bet negrib padomāt par savu analfabētisko rīcību smalkās pasaules metafizisko spēku laukā, garīgo neizvēlību, neapdomību un augstprātīgo patvaļu jautājumos, kuri ir šīs zemes dzīves pamatos.

           

Latvijā ir deģenerēta Cilvēku morāle un tikumi.

            Latvijā ir sagrauta izglītības sistēma.

            Latvija ir svešzemju graujošo ietekmju varā.

Latvijā ir veikti daudzi nekvalitatīvi celtniecības darbi.

Latvijā aktīvi darbojas veļu laiku slavinātāji un veļu uzbarotāji.

Latvija ir veļu dzīrēm atvērta zeme.

 

Latvija var apstāties te, sākt labot kļūdas un atbildīgi pārdomāt savus soļus, vai doties tālāk, uz nākošajām veļu dzīrēm, kādu tad būs aizvien vairāk un biežāk. Jumti un tilti nav vienīgie veidi kā veļi papildina savu dzīru galdu. Tumsas un aizkapa pasaule ir mūžveca, izdomas bagāta un cietsirdīga. Tā vienmēr atrod veidus, pakalpiņus un tautas, kuras viņus baro un pati ir par ēsmu viņu mielastā.

 

                                                                        Pauls Stelps

                                                                        Sociopsiholoģijas asociācija



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa