Vīzijas Debespuse
Cilvēks ir duāla divdabīga būtne.
Neredzot vienu tā daļu, nav iespējams atrast otru un,
noliedzot otro, pirmajai atņem tās dzīves prieku un saturu. Cilvēka materiālā
daļa - psihe un ķermenis ir dzīvnieciskās pasaules daļa, bet Dvēsele
Nootiskā daļa ar tās augstāko saturu ir viņa īstā daba un pieder Garīgajai
pasaulei. Tas nav apstrīdams un apšaubāms. Tas nav jāpierāda. Tā ir
aksioma un tieši tās esamība rada Cilvēka jēdzienu un tā saturu.
Atšķirīgas dzīvnieciskās vai Cilvēciskās daļas
kvalitātes, to proporciju samēri šajā duālismā nosaka to, kurai no daļām savā
dzīvē lielāku nozīmi piešķir tās duālās būtnes, kuras sevi lepni par Cilvēkiem,
Tautu vai ļaudīm dēvē. Dzīvniecisko vai Cilvēcisko daļu dominante kādā no šīm
būtnēm nosaka to, vai šī būtne būs materiālistiska vai Ideālistiska pēc savas
prāta un interešu ievirzes, to, vai Gara esamība prasa pierādījumus vai ir tam
acīmredzama un ir viņa paša dzīves un interešu dabiska izpausme, vai tukši māņi
un laika kavēklis iekārotā iegūšanai.
Cilvēciskais tiecas pēc Cilvēciskās dzīves piepildījuma.
Dzīvnieciskais meklē dzīvniecisko un tā piepildījumā atrod savu eksistences mērķi.
Deklarējot savus mērķus, būtne deklarē to, kurai no pasaulēm tā pieder.
Tādā veidā tā apraksta pati sevi un savu dzīvi.
ÿ
Dzīvnieka dzīvi pilnībā nosaka Dabas Likumi viņa sugas
anatomiskās, fizioloģiskās un dzīves veida īpatnības, vides fizikālie faktori,
īpatņa vecums un bara hierarhijā ieņemamā vieta, kā arī nejaušības un paša
veselības stāvoklis, spēja mācīties vai muļķība, ko nosaka ģenētiskie faktori.
Dzīvnieka dzīvē viņa
paša gribai nav vietas un nozīmes. Viņa vērtību pasaule ir izmērāma
un izvērtējama ar fiziskām metodēm.
Dzīvnieks tiecas pēc izsalkuma, slāpju apmierināšanas un
miera fiziskās netraucētības un neapdraudējuma sajūtas drošības.
Viņš tiecas nodrošināt savas Sugas turpināšanu un
turpināt savu Sugu, apmierinot savu tieksmi pēc seksuālā uzbudinājuma
izpaušanas, Sugai un dzimumam atbilstošā veidā.
ÿ
Tur, kur saskaras Sugu intereses ārpus savas Sugas dzīves
veida īpatnībām, vai vienas Sugas īpatņu intereses dzīves veida robežās, īpatņi
var stāties partnerattiecībās (tīrītājzivis, putni un lielie zālēdāji,
kukaiņi un augi, vēži vientuļnieki un aktīnijas u.t.t.).
Partnerattiecībās atrodas visi vienas sugas dzīvnieki
par tik, cik tie netraucē viens otru vai tolerances robežās, kad nodrošina bara
hierarhijas sniegtās iespējas izdzīvošanai vai Sugas turpināšanai. Jēdzieni partnerattiecības
un tolerance (iecietība) attiecas uz dzīvnieku valsti un materiālo
dabu vispār.
Partnerattiecības ir kaimiņattiecību praktiskā izpausme
brīdī, kad sastopas dažādi subjekti dažādās aktivitātes polaritātes devējs un
ņēmējs, tomēr partnerattiecības bez kaimiņattiecībām paredz savstarpēju
izdevīgumu, bet kaimiņattiecības pašu palīdzības nepieciešamības faktu un to,
ka kaimiņos viens otram nonāk tie, kurus vada Brālības jūtas, no kurām
izriet tieksme dāvāt savu palīdzību vienmēr, kad vien ir tāda iespēja,
lai tādā veidā piepildītu savu tieksmi pēc Cilvēciskā derīguma un Kopības.
Iecietība ir nepieciešama krīzes situācijā tur, kur nav Mīlestības.
Iecietība ir zīme, ka īslaicīgi saduras nesavienojamais partnerattiecībās, vai
kaimiņattiecības prasa radikāli ierobežot savu brīvību un dzīves kvalitāti, tā
dodot iespēju izdzīvot tam, kas ir pārāk atšķirīgs savā dzīves veidā nav
savienojams un pieņemams par normu palīdzības sniedzējam, bet ir pilnīgi
nepieciešams palīdzības saņēmējam.
Iecietība ir krīzes pazīme un nevar ilgt ilgāk kā tiek
izsmeltas situācijā iesaistīto organismu kompensācijas rezerves rezerves, pēc
kurām sākas neatgriezeniskas izmaiņas dzīvības apdraudējums, vai destruktīvas
apziņas izmaiņas.
Tur, kur saskaras radniecīgais, saskanīgais,
draudzīgais un atbilstošais, vai ir mīlestības atmosfēra krīzes
situācijā tur, kur valda Brālība un pašuzupurēšanās Cilvēcisko vērtību vidē
iecietība nav vajadzīga.
Tur valda izpalīdzība un sapratne,
sadarbība vienotības iespējā.
Partnerattiecības turpretī ir sadarbība savstarpējā
izdevīguma iespējā un kā atšķirīgā īslaicīgs apvienojums konkrētā mērķa šaurā
izdevīguma sasniegšanai, kas ir izdevīgs papildinājums sugas dzīves
pamatvērtībām, bet tomēr ir pretrunā ar partneru sugu pamatīpatnībām
(degunradži un putni, vēži vientuļnieki un aktīnijas, patērētāji un ķīnieši)
prasa ievērot toleranci vienam pret otru. Šī Iecietības nepieciešamība parādās
vienmēr tur, kur dabiskos apstākļos dabiska mērķa vārdā sastopas tas atšķirīgais,
kurš lietu kārtībā ir šķirts un kam ārpus šī izdevīguma nav jāsastopas un kas
viens otra pazīmes caur šo kontaktu saskarsmi tolerancē iecietībā nepārnes
nepārņem, katrs paliekot nemainīgs un neizmainīts savā dzīves veidā.
Iecietība ir nepieciešama tur, kur saskarsme kalpo dzīvniekiem viņu dzīves
kvalitātes labklājības un komforta paaugstināšanai.
Iecietība ir dabiska parādība tur, kur saskaras dabiskais
dabiska mērķa vārdā, bet iecietībai nav vietas tur, kur saskaras dabiskais ar
pretdabisko, vai dabiskais pretdabiska mērķa vārdā. Pretdabisko dabiskajā
integrēt nevar. Pretdabiskā integrācija dabiskajā ir pretdabiskā radīšana
un dabiskā zaudēšana. Tāpat, tur, kur ilgstoši saskaras atšķirīgais, nepieņemot
viens otru (saglabājot imunitāti), ir runa par ignoranci un savas dzīves
telpas vai veida sašaurināšanu, vai tās atsavināšanu no otras puses, pielietojot
nepatiesi lietotu tolerances jēdzienu, kas dzīvnieku pasaulē nenotiek, jo tie
pretojas izspiešanai vai pakļaujas stiprākā spiedienam, bet nedara to
labprātīgi, kamēr ar tiem nemanipulē kādi augstāki pār sugām un to saskarsmes
izdevīgumu stāvoši dabas spēki.
Tolerance pretdabiskā situācijā ir ārpus dabiskās
sistēmas esošu spēku patvaļīgas un vardarbīgas iejaukšanās pēdas - slimība vai
prāta aptumsums dabisko instinktu zudums, sugas deģenerācijas rezultātā
izdzīvošanas instinkta vai dzīves prieka zuduma pazīme. Parazītu uzbrukuma laikā,
parazīti savā kontakta ar upuri, upura ķermenī izdala īpašu vielu, kura iemidzina
upura modrību un pašaizsardzību, tā savtīgos nolūkos radot mākslīgu,
pretdabisku iecietību tur, kur vajadzētu atbrīvoties no parazītiem savas
labklājības saglabāšanai.
Parazītisms no partnerattiecībām atšķiras ar to, ka
šajā saskarsmē izdevīgums ir vienpusējs, kaut arī tiek pielietoti
partnerattiecību elementi tolerances vidē. Parazītisms, izraisot
partnerattiecības un izmantojot radīto toleranci, pazemina partnera labklājību
un dabisko komfortu, atstājot redzamu dzīves līmeņa kritumu.
Dzīvnieka labklājība ir redzama viņa apspalvojuma
kvalitātē, barojumā, formu tīrībā, instinktu stabilitātē un mazuļu veselīgumā.
Dzīvnieka labklājība ir viņa komforts.
ÿ
Labklājība ir
attīstības iespēju apmierinātība.
Apmierinātība ir nepieciešamā sakritība ar iespējām.
Apmierinātība vienlaikus ir sabiedriskā kārtība miers.
Cilvēki Labklājību vispirms saprot ar Garīgo vai
psihisko (savstarpējo attiecību sabiedrībā) procesu saskaņotību Cilvēkā,
kopās un sabiedrībā, kā arī sabiedrības un Vides saskaņu. Šo stāvokli
sabiedrībā un Cilvēkā var mērīt ar Cilvēka spēju vispusības pieaugumu,
pieaugot arī spējām. Jebkurā gadījumā labklājības kritērijs ir harmoniska
personība, tikumiska sabiedrība un miermīlīga valsts attiecībās ar kaimiņiem un
miermīlīga (savstarpēja interešu ievērošana izlīgums) problēmsituāciju
risināšana iekšpolitikā.
To nodrošina: materiāli valsts attīstības plāna
saskaņota vīzijas iedzīvināšana kooperatīvā (sadarbībā orientētā)
saimnieciskajā dzīvē; tiesiski juridiskā bāze, kurā izpaužas Zinātnes
un reliģijas sintēze regulatora ietekmē; Cilvēka un tautas apziņā
dzīvesveidā (tradīcijās) realizēta audzināšana, kas izriet no tautas Garīgās
attīstības ceļa reliģijas.
Cilvēka Labklājība
ir savstarpējo attiecību Pilnvērtībā, tāpat kā
ekonomikas izaugsme izriet tikai no sabiedrībā saskaņotām
interesēm un spējām. Sabiedrības labklājība ir savstarpējo spēju
un interešu saskaņošanas Goda rezultāts
un Savstarpējās Cieņas Avots un garants.
Mēs Cienām tos, kuru Gods ir mūsu labklājības pamats.
Gods un Derīgums
ir Kalpošanas principa izpausme attiecīgi cilvēka apziņā un materiālo
fenomenu vidē. Pie tam Gods un
derīgums attiecināms uz izpausmes prasību augstāko robežu un neatgūstamo
tīrību. Gods ir spēja saskaņot savu attīstības līmeni ar veicamā darba
kvalitāti pienākumu apjomu. Gods ir Pienākuma Izpildes Kultūra. Zaudēt
Godu ir tas pats, kas zaudēt saites ar Radītāju. Gods ir Kalpošanas mērs (Kam
derīgs tas, kurš nekalpo remdenais?).
Tāds no tāda rodas. Godu zaudējušiem vecākiem nav ko
nodot tālāk saviem bērniem, tādēļ Gods ir sargājamākais un vērtīgākais tālāk
nododamais mantojums un vērtīgākais pūrs pienesums un ģimenes nākotnes pamats.
Sievas gods var vīra godu celt, bet negods sevī to nogremdēt un sievietes goda
laupīšana ir lielākais vīrieša negods, kas līdzvērtīgs dzimtenes nodevībai vai
atkrišanai no Radītāja.
Sievietes gods izpaužas netraucētā viņas sociālās lomas
izpildē. Sociālo lomu sajukums ir Goda Derīguma Kalpošanas
Kultūras Varas zudums un Radītāja radīto gribas izpausmes centru
zudums.
Vīrieša un Sievietes sociālās lomas ir savstarpējās
Atbildības, Pienākuma un Kalpošanas uzņemšanās vienam otra labā Laulība
Goda un Lepnuma avots, kura vērtību Radītājs atzīst dāvājot Spējas
un Intereses to bērniem tādā mērā, kādā viņu vecāki pildījuši savas
sociālās lomas, kas ir vienīgā patiesā labklājība.
Tautas valsts labklājība atkarīga no Valdniekam un
tautai piemītošās kultūras (tautas kultūra ir sabiedrības veidošanas
spēja), bet problēmu raksturs atkarīgs no šīs kultūras rakstura atbilstības
Radītāja uzstādītajām prasībām kultūrai šajā vietā un laikā.
Ja sabiedrības labklājība ir to veidojošo cilvēku
interešu un spēju saskaņotībā, tad ir skaidrs, kāpēc Radītāja noteiktie Dabas
Likumi grupē cilvēkus noteiktās teritorijās to kultūras tipu apvienībās
tautās, kuras veido šo īpatnību attīstības aizsardzībai savas Valstis.
Monokulturālisms, robeža un aparteīda dzīves
norise (komūnisms) ir labklājību uzturoša dzīves norma.
Komūna ir savstarpēji saskanīgu cilvēku grupas nošķirta
dzīve lielākas kultūras vidē. Tajā savstarpējais atbalsts izriet no interešu un
spēju līdzību saskaņas un izpausmes spēka (apvienošanas) nodrošinājuma
nepieciešamības.
Tauta ir saskanīgu Apziņu, Spēju un Interešu Komūna,
kas centrējas ap sev raksturīgu kultūras tipu un šī kultūras tipa Tīrība (Gods)
ir tautas labklājības nodrošinājums un Varas Lieluma Zīme.
ÿ
Savu dzīvi Cilvēks veido pats Dabas Likumu kontekstā
savas Gribas (realizācijas virziena izvēles) brīvības robežās, kuras nosaka
Radītājs, radot Cilvēku, viņa vērtības, to izpausmes līdzekļus un vidi, kurā Cilvēks,
slīpējot savas vērtības un attīstot to izpausmes līdzekļus, kaimiņattiecībās ar
citām būtnēm veido Cilvēka dzīves telpu Cilvēcisko vērtību un attiecību
pasauli, kurā arī pats dzīvo savā labklājībā, drošībā un tieksmēs.
Šīs vērtību un attiecību pasaules realizācijas iespējas
ir atkarīgas no visu apkārtējo gribu un to brīvību saskaņotības darbībā.
Cilvēka brīvība izpaužas tikai darbībā tāpēc tikai darbību saskaņotībā ir
iespējama Cilvēka brīvība. Šim mērķim Cilvēki dibina Identitāšu formētas
apvienības Valstis, kurās pieņem saskaņojošus likumus, kuru nepieciešamību un
veidu nosaka šīs tautas un tai piederīgo Cilvēku vienotā Identiskā
izpratne par lietu kārtību un iekšējā nepieciešamība pēc saskaņotības
brīvības.
Iekļaujoties Valstī, Cilvēks iegūst savas brīvības
iespēju, pieņem tās veidolu un, saskaņojot to ar citu apkārt esošo kaimiņu
dzīvēm, veido savu dzīvi.
Tur, kur nav Valsts tur nav brīvības. Tur, kur
saskaras nesaskaņotais vai neradnieciskais, tur, kur zūd lietu dabiskā kārtība
tur parādās pretdabiskais un zūd brīvība.
Pretdabiskais ir brīvības zuduma pazīme, dabiskais
pāris un nebrīves sekas. Pretdabiskā izpausme ir attiecīgā principa pazīme
verdzībā. Pretdabiskā nēsātājs ir sava netikuma vergs.
Cilvēka brīvība ir dabiskās kārtības un to radīto
likumu ievērošanas brīvībā.
Drošība Cilvēkam
vispirms nozīmē viņa darba vajadzības un vērtības Goda drošību. Viņa amata
prasmes attīstības netraucētību un viņa dzīves veida tālāku netraucētu nodošanu
saviem bērniem. Kultūras un tās dzīves attīstības netraucētību. Tradīcijas
nepārtrauktību. Tautas vēsturiskā ceļa eksistenci. Identitāšu un to veidotās
vides vienotību un šīs vienotības drošību. Tas, kam nav izpausmes vides vai
izpausmes šajā vidē, nav reāla parādība, bet tikai iespējamais sapnis, kurš sāk
realizēties iegūstot izpausmes vidi vai izpaužoties vidē.
Identitātes ir vēlmju izpausmes vidē.
Tāpēc Drošība Cilvēkam ir Viņa iedibinātās kārtības
drošība tās vardarbīga nemainīšana atstājot to viņa paša un dabiskās,
likumu noteiktās kārtības ziņā.
Teritoriāli tas nozīmē kaimiņattiecības, to robežu
stabilitāti un savstarpējas sadarbības garantiju Cilvēcisko vērtību laukā un to
diktēto attiecību veidotā vidē, to noteiktās darbībās un to dēļ.
Kaimiņattiecības ir Cilvēcisko Saskarsmju veids.
Radoša kopība ir Dievišķo Saskarsmju veids.
Augstākais, uz ko tiecas Cilvēks, ir tuvības sajūta ar
Cilvēku, savu draudziņu dzīvnieku, Dabu Koku, Akmeni, Jūru
līdzpārdzīvojums kopības sajūta ar Mīļo un Dārgo atkalapvienošanās pēc
ilgas un grūtas atšķirtības. Cilvēks, caur mīļā un Sirdij dārgā atrašanu,
tiecas apvienoties ar Radītāju. Tiecas uz stāvokli, kurā visas telpas un
dimensijas pilnībā saplūst vienā vienotā, savstarpēji papildinošā esībā, bez
konkurences un nesaskaņām.
Cilvēks tiecas uz Saskaņu, Sadarbību un Mīlestību.
Tiecas ieņemt vietu, kurā viņš ir gaidīts, saprasts un iederīgs. Tiecas uz
Tuvību, Kopību, Vienotību ar visU.
ÿ
Kaimiņattiecības ir
tāds Cilvēciskās saskarsmes veids, kurā no kāda nākošs impulss izplatās tālāk
uz citiem kaimiņattiecībās esošiem par Velti:
Tas ir - kā velte - kā dāvana kā labvēlība laba
vēlējums. Tāds laba vēlējums ir iekšēja siltuma un kopības sajūtas radīts un
kopību sabiedrībā uzturētājs. Sabiedrība veidojas, ja kāds Cilvēku
kopums viens otram labu vēl un palīdzību viens pie otra meklē uzticas viens
otram grūtā brīdī un savu uzticību dāvā tiem, kam tā tobrīd ir vajadzīga.
Kaimiņattiecības ir attiecības, kurās kāda aktivitāte ir
velte kaimiņam viņa vajadzībā. Kaimiņattiecībās darbība rodas kā iekšējs,
simpātijas radīts impulss nedomājot par savstarpējo izdevīgumu un atlīdzību,
negaidot par to pateicību, algu vai kādu vēlāku labumu.
Partnerattiecībās pūliņi partneru vidē ir vērsti uz
labuma gūšanu un attiecības tiek dibinātas domājot par labuma gūšanu, turpretī
kaimiņattiecībās pūliņi vērsti uz labuma došanu. Partnerattiecības rada
vajadzība trūkums, kaimiņattiecības rada attieksme Cilvēciskās vērtības
attiecību kvalitāte.
Partnerattiecībās, dalot ieguvumu, tas sadalās un,
ieguvēju skaitam pieaugot, katrā ieguvēja daļā tas samazinās. Tāpēc
partnerattiecībās ir tendence ierobežot partneru daudzumu, lai gūtu lielāku
labumu katrā daļā.
Kaimiņattiecībās tas ir tieši pretēji katra velte,
tādā vai citādā veidā ceļo tālāk un, pat ja, sekojot dabas likumam, kurš
nosaka, ka katra aktivitāte atgriežas pie sava avota loku noslēdzot
dots devējam atdodas, kādreiz aplaimo savu radītāju, tad savā ceļā tā ir
augšup virzījusi daudzus citus, par kuriem devējs nav zinājis, tai brīdī
domājis un, iespējams, arī neuzzinās. Kaimiņattiecībās devums nekad neatgriežas
tieši devējam, tādēļ laimīgo tajās vienmēr ir vairāk nekā partnerattiecībās.
Pie tam, jo lielāks kaimiņattiecībās iesaistīto Cilvēku
pulks, jo attiecīgi lielāks ir tajā cirkulējošo vērtību daudzums un tātad katrā
brīdī pie katra nonākošo labumu daudzums ir lielāks, un vienmēr lielāks par
doto velti, kuru devējs pasaulē laidis.
Mīlestība un labestība vairo Mīlestību un rada tās
augļus tur, kur bez tās būtu tikai tuksnesis ar tā iespējām un darba daudzumu.
Ja mēs mīlam Bērnu Māti, tad saņemam arī viņas bērnu mīlestību, ja mīlam
bērnus, saņemam arī mātes mīlestību klāt pie bērnu atbildes. Kaimiņattiecībās
katrs labais vārds atgriežas tik reižu pavairots, cik liels ir tajās iesaistīto
skaits.
Partnerattiecībās partneri ir dalītāji un savas nespējas
kopā savesti - partneris ir nepieciešamais trūkums un ieguvuma mazinātājs,
tāpēc partneriem vienmēr liekas, ka viņi ir apdalīti, apieti ka ieguvums ir
mazāks nekā cerēts, tāpēc partnerībā valda piesardzība, aizdomīgums, vilšanās
un gala rezultātā neapmierinātība, dzīves apnikums vai jaunu partneru
meklējumi kaut vai kā iespējamais variants - potenciāla neuzticība, kas atkal
vairo vilšanos un dzīves bezjēdzīguma sajūtu.
Kaimiņattiecībās kopā ir savesti tie cilvēki, kuri dalās
savā pilnvērtīgumā un daloties gūst sava pilnvērtīguma uzskatāmu pierādījumu
sava vajadzīguma apliecinājumu. Pie tam velte nebūt nav krīzes situācijas
izraisīta, bet savas jūtu bagātības un pilnuma sūtīta un paceļ saņēmēju jaunā
dzīves labklājības līmenī. Tāpēc Kaimiņattiecībās katra velte un palīdzība
vienmēr pārsniedz kādreiz pasaulē laisto, vairojot pasaules dāsnuma, Cilvēka
vērtības un Mīlestības daudzuma sajūtu apmierinātību ar dzīvi un dzīvesprieku
nākotnes Cerību, entuziasmu un savstarpējo uzticību Vienotību, kas ir
visu sasniegumu pamats.
Kaimiņattiecībās, katrs impulss, sācies jūtu pasaulē un
Cilvēcisko vērtību virzīts, izejot caur pasaulīgo lietu vidi, atgriežas
daudzkārt pavairots jūtu spēkā un sabiedrisko attiecību kvalitātē, sabiedrības
stiprumā un tās spējā pārvarēt grūtības un pārbaudījumus, ar kādiem ir jāsastopas
katrai tās dzīvē.
Kaimiņattiecību cēlonis ir katra devēja iekšējā
Cilvēciskā bagātība, bet mijiedarbību iniciators ir radusies iespēja kādu
apveltīt ar tam nepieciešamo. Kaimiņattiecībās konkurencei nav vietas, bet
dabiski darbojas attīstības virzītāji Zinātne, Izglītība un Sadarbība,
radot drošību un uzturot Identitātes ar tām raksturīgajām vērtībām, tā
paverot tautas Vēsturiskās Attīstības Ceļu uz to, pēc kā tiecas katrs
Cilvēks uz Zemes.
ÿ
Ir divi atšķirīgi jēdzieni Dzīvot veidot savu
dzīves telpu pēc saviem ieskatiem, vajadzībām un iespējām un mājot mitināties
dzīves paradumu nozīmē, attiecībā uz ieņemamo dzīves telpu.
Mājot mitināties
šaurākā nozīmē ir iemājot cita dzīves telpā, to pārņemot, pielāgojot sev, vai
pielāgojoties tam, tomēr paturot prātā, ka mājoklis, kurā mīt tur
iemājojušais, pieder tā īstajam saimniekam tātad nav iemājojušā pastāvīgā
dzīves vieta un tā iemītnieks nav pilntiesīgs mājokļa saimnieks un nevar
veidot to pēc saviem dzīves ieskatiem tā nevar būt tā stiprā pils, kurā
veidot savu Vēsturisko Ceļu un patvērumu Drošībai.
Tāpēc mājoklis vai miteklis nav mājas pēc
būtības, jo mājoklī mājo, bet mājās dzīvo.
Mājoklis ir drauga
vasarnīca, māsas dzīvoklis, īrēta istaba, ieķīlātas mājas vai uz kredīta pirkts
nekustamais īpašums. Mājoklis ir vieta ar ierobežotām iespējām, kur
ierobežotājs it tā īpašnieks, bet tajā mīt kāds, kura tiesības ir ierobežotas
(vergi mitinās vergtura ierādītā būdā). Tas vienmēr nozīmē pagaidu stāvoklis
dzīves vide bet ne telpa, kuras radītājs ir tajā dzīvojošais,
nosakot šīs telpas robežas ar tā rīcībā esošajām Dabiskajām Tiesībām un no tā
izrietošajām iespējām.
Dzīvnieki mīt mājo tiem ierādītajās (derīgajās)
teritorijās vai mitinās mītnēs, kurās tos pieņem vai tiem ierāda. Emigranti
skumst velk dzīvību izdzīvo savās mītnes zemēs un atceras tos
laikus, kad dzīvoja savās Mājās. Dzīvnieks ieņem un aizstāv to mājokli,
kādu izdodas atrast vai izveidot no pieejamajiem materiāliem. Psihe un Noos
vienu un to pašu parādību nosauks dažādi tādēļ, ka katram no tiem parādības
saturs ir citāds.
Dzīvnieks Psihe izmanto iespējas, tāpēc
mīt mājo, bet Cilvēks Noos rada, tāpēc Dzīvo. Psihe
materiālais (psihe ir smalkās astrālās matērijas substancionāls veidojums),
izmanto materiālās pasaules sniegtās iespējas. Noos strukturālais, rada
attiecības Mājas garu (identitātes, ar kurām raksturojas attiecības)
tāpēc Dzīvo Savās Mājās kā to pilntiesīgs cēlājs, pārveidotājs uzlabotājs un
Atbildīgais.
Mājas ir mājošanas
vidē pilntiesīga saimnieka veidota telpa, kuras robežas un iekšējās kvalitātes
pilnībā nosaka šīs telpas radītājs un tālākais veidotājs. (sk. Par Varu, Par
Telpu un Vērtībām).
Cilvēks, pats būdams Gara un dvēseles mājoklis un mājas
(Gars dzīvo Debesīs savās Mājās - Cilvēka dvēselē, bet dvēsele ierāda savas ēnas
psihes vajadzībām veidotu ķermeni, ko šīm vajadzībām veidojuši zemākie dabas
radošie spēki, paklausot Augstākajām Garīgajām Būtnēm) veido ap sevi Mājas
dažādās izpratnēs (kā teritoriāli, tā sabiedriski) atbilstoši savām fiziskajām
un Cilvēciskajām daļām, līdz pat Sabiedrībai un tās mājām Valstij,
ar tās pazīmēm un robežām, un tālāk Kosmiskos mērogos. Mājas ir Cilvēka
Dzīves vajadzību pamatakmens kas saistās ar tā pirmo Identitāti
neatkarību Izvēles Brīvību, un tās pareizi noliekot tūlīt sakārtojas
visa Cilvēka dzīve, vērtības, vajadzības un izpausmes attīstībā.
Iznīcinot Valsti, sabiedrībai (Cilvēkiem) tiek atņemtas
mājas sabiedriskās attiecības, bet tās teritoriju ieņem miesīgā
dzīvnieciskā daļa ar savām vajadzībām un izpratni par dzīves vērtībām,
priekiem, labo un nederīgo, traucējošo un apšaubāmo.
Iznīcinot Valsti tiek iznīcināta Kultūras Evolūcijas
Vide mājas. Vēsture mīt Sabiedriskajās
attiecībās, Kultūra Valstī un Evolūcija Cilvēkā. Tātad domājot par Vīziju
Latvijai, mēs domājam par tām attiecībām, kādas valdīs starp tiem
Cilvēkiem, kuri dzīvos šajā zemē šo attiecību robežās Savās Mājās.
No šejienes raugoties, Ģimene ir Cilvēki Dieva
Bērni tādās kaimiņattiecībās, kurās, tiecoties uz Kopību, rodas šo
attiecību augļi materiālās, intelektuālās vērtības un Cilvēcisko Vērtību
kvalitātes viss, ko mūsu pasaulē pazīst kā Labumu, kā arī šajā pasaulē
ienāk jaunas Cilvēciskas būtnes Bērni. Šīs pasaules izpratnē
ģimene vienkārši ir visšaurākās (bet ne mazākās vai maznozīmīgākās!) Cilvēku
Mājas pirmais un pēdējais cietoksnis Citadele galveno Vērtību
uzkrāšanas un aizsardzības vieta, kuru Radītājs svētījis, atzīstot to par
cienīgiem vārtiem bērnu ienākšanai šajā pasaulē un Tēvu un Māti
par šo vārtu turētājiem, sargātājiem un posējiem.
ÿ
Tāpat kā Cilvēks mīt sabiedriskajās attiecībās, bet
dzīvo Cilvēcisko vērtību lokā, tā Dievs mīt Dievišķajās attiecībās Kopībā,
bet dzīvo šīs kopības uzturētā Radošajā Dzīvē. Tāpēc plašākajā nozīmē Bērni
ir visas vērtības, kuras kāda radītas, parādās šajā pasaulē
neizkoptā veidolā, prasa sava radītāja darbu to attīstīšanai, izkopšanai
un pacelšanai pilnvērtībā līdz brīdim, kad šīs vērtības atklāj savu augstāko
saturu.
Tāpēc Dievs un Dievišķais izpaužas tikai caur Kopīgo,
Kopību, Kopību uzturošo un tur, kur tas viss ir, tādā mērā, cik stipra
ir šī Kopība.
Tādēļ Ģimenes augstākā nozīme un vērtība ir Kopība un
tās uzturēšana Dievišķajai darbībai Radīšanai. Šajā pasaulē Dievs ienāk un
dzīvo savos bērnos, tāpēc Tēvam un bērniem nav jāpierāda savas attiecības Radīšanā.
Svešinieki tās var apstrīdēt, bet nevar padarīt par
nebijušām, tādēļ nevar atņemt tām tiesības, iespējas un saturu. Kopību
apstrīdošie svešinieki, citai pasaulei piederot, sev līdzi nes savas pasaules
zīmes un izpratni, kas liek katram par savu labumu un mieru gādāt, apkārtesošās
vērtības izmantojot.
Tie, kas Radītāju nepazīst, kam Tēva Jūtas un Kopība ir
svešas, tie, kas ir no šīs pasaules kas ir tikai iekāre, kaislības un meli
tie sauc kur Tu Tēvu esi redzējis?! Kā Tu Viņu Zini?! Tie, kas ir bez Tēva,
Viņa bērnus aplaupa Kopību noliedz, bet sludina personisko vai ienes
attiecībās atsvešinātību.
Tikai Ģimene, kā
ciešākās un tuvākās audzināmiem, aprūpējamiem, apveltāmiem un veidojamiem
attīstamiem bērniem apveltītās Dieva Bērnu radošās attiecības var sevī
ietilpināt no Tēva mantoto vērtību Kopību tādu, kādu tie sevī nes un
sējumam piedāvā.
Tā ir Dieva Bērnu pazīme tiekties uz kopību ar savu Radītāju,
ilgoties Tā vadības, laimē atpazīt katru Viņa pieskārienu un būt pateicīgiem par
katru no tiem.
Dzīvība šajā pasaulē ienāk caur Radīšanu, tāpēc - apdzīvot
Mājas ( apveltīt tās ar Dzīvību) var radošā darbā, ļaujot caur tām
nesavtīgi šajā pasaulē ienākt Dievišķajai kopībai un caur tās Radošo Darbu
Dievam.
Dieva svētīta ir tā Zeme un tās augļi, kurā Sava Tēva
vadībā dzīvo Nesavtīgi Radoši Cilvēki.
Tā ir mana Vīzija.