Vīzijas Debespuse

 

Cilvēks ir duāla – divdabīga būtne.

Neredzot vienu tā daļu, nav iespējams atrast otru un, noliedzot otro, pirmajai atņem tās dzīves prieku un saturu. Cilvēka materiālā daļa - psihe un ķermenis ir dzīvnieciskās pasaules daļa, bet Dvēsele – Nootiskā daļa ar tās augstāko saturu ir viņa īstā daba un pieder Garīgajai pasaulei. Tas nav apstrīdams un apšaubāms. Tas nav jāpierāda. Tā ir aksioma un tieši tās esamība rada Cilvēka jēdzienu un tā saturu.

Atšķirīgas dzīvnieciskās vai Cilvēciskās daļas kvalitātes, to proporciju samēri šajā duālismā nosaka to, kurai no daļām savā dzīvē lielāku nozīmi piešķir tās duālās būtnes, kuras sevi lepni par Cilvēkiem, Tautu vai ļaudīm dēvē. Dzīvniecisko vai Cilvēcisko daļu dominante kādā no šīm būtnēm nosaka to, vai šī būtne būs materiālistiska vai Ideālistiska pēc savas prāta un interešu ievirzes, to, vai Gara esamība prasa pierādījumus vai ir tam acīmredzama un ir viņa paša dzīves un interešu dabiska izpausme, vai tukši māņi un laika kavēklis iekārotā iegūšanai.

Cilvēciskais tiecas pēc Cilvēciskās dzīves piepildījuma. Dzīvnieciskais meklē dzīvniecisko un tā piepildījumā atrod savu eksistences mērķi. Deklarējot savus mērķus, būtne deklarē to, kurai no pasaulēm tā pieder.

Tādā veidā tā apraksta pati sevi un savu dzīvi.

ÿ

Dzīvnieka dzīvi pilnībā nosaka Dabas Likumi – viņa sugas anatomiskās, fizioloģiskās un dzīves veida īpatnības, vides fizikālie faktori, īpatņa vecums un bara hierarhijā ieņemamā vieta, kā arī nejaušības un paša veselības stāvoklis, spēja mācīties vai muļķība, ko nosaka ģenētiskie faktori.

Dzīvnieka dzīvē viņa paša gribai nav vietas un nozīmes. Viņa vērtību pasaule ir izmērāma un izvērtējama ar fiziskām metodēm.

Dzīvnieks tiecas pēc izsalkuma, slāpju apmierināšanas un miera – fiziskās netraucētības un neapdraudējuma sajūtas – drošības.

Viņš tiecas nodrošināt savas Sugas turpināšanu un turpināt savu Sugu, apmierinot savu tieksmi pēc seksuālā uzbudinājuma izpaušanas, Sugai un dzimumam atbilstošā veidā.

ÿ

Tur, kur saskaras Sugu intereses ārpus savas Sugas dzīves veida īpatnībām, vai vienas Sugas īpatņu intereses dzīves veida robežās, īpatņi var stāties partnerattiecībās (tīrītājzivis, putni un lielie zālēdāji, kukaiņi un augi, vēži „vientuļnieki” un aktīnijas u.t.t.).

Partnerattiecībās atrodas visi vienas sugas dzīvnieki par tik, cik tie netraucē viens otru vai tolerances robežās, kad nodrošina bara hierarhijas sniegtās iespējas izdzīvošanai vai Sugas turpināšanai. Jēdzieni – partnerattiecības un tolerance (iecietība) attiecas uz dzīvnieku valsti un materiālo dabu vispār.

Partnerattiecības ir kaimiņattiecību praktiskā izpausme brīdī, kad sastopas dažādi subjekti dažādās aktivitātes polaritātes – devējs un ņēmējs, tomēr partnerattiecības bez kaimiņattiecībām paredz savstarpēju izdevīgumu, bet kaimiņattiecības pašu palīdzības nepieciešamības faktu un to, ka kaimiņos viens otram nonāk tie, kurus vada Brālības jūtas, no kurām izriet tieksme dāvāt savu palīdzību vienmēr, kad vien ir tāda iespēja, lai tādā veidā piepildītu savu tieksmi pēc Cilvēciskā derīguma un Kopības.

Iecietība ir nepieciešama krīzes situācijā tur, kur nav Mīlestības. Iecietība ir zīme, ka īslaicīgi saduras nesavienojamais partnerattiecībās, vai kaimiņattiecības prasa radikāli ierobežot savu brīvību un dzīves kvalitāti, tā dodot iespēju izdzīvot tam, kas ir pārāk atšķirīgs savā dzīves veidā – nav savienojams un pieņemams par normu palīdzības sniedzējam, bet ir pilnīgi nepieciešams palīdzības saņēmējam.

Iecietība ir krīzes pazīme un nevar ilgt ilgāk kā tiek izsmeltas situācijā iesaistīto organismu kompensācijas rezerves – rezerves, pēc kurām sākas neatgriezeniskas izmaiņas – dzīvības apdraudējums, vai destruktīvas apziņas izmaiņas.

Tur, kur saskaras radniecīgais, saskanīgais, draudzīgais un atbilstošais, vai ir mīlestības atmosfēra krīzes situācijā – tur, kur valda Brālība un pašuzupurēšanās – Cilvēcisko vērtību vidē – iecietība nav vajadzīga.

Tur valda izpalīdzība un sapratne, sadarbība vienotības iespējā.

Partnerattiecības turpretī ir sadarbība savstarpējā izdevīguma iespējā un kā atšķirīgā īslaicīgs apvienojums konkrētā mērķa – šaurā izdevīguma sasniegšanai, kas ir izdevīgs papildinājums sugas dzīves pamatvērtībām, bet tomēr ir pretrunā ar partneru sugu pamatīpatnībām (degunradži un putni, vēži „vientuļnieki” un aktīnijas, patērētāji un ķīnieši) prasa ievērot toleranci vienam pret otru. Šī Iecietības nepieciešamība parādās vienmēr tur, kur dabiskos apstākļos – dabiska mērķa vārdā sastopas tas atšķirīgais, kurš lietu kārtībā ir šķirts un kam ārpus šī izdevīguma nav jāsastopas un kas viens otra pazīmes caur šo kontaktu – saskarsmi tolerancē – iecietībā nepārnes – nepārņem, katrs paliekot nemainīgs un neizmainīts savā dzīves veidā. Iecietība ir nepieciešama tur, kur saskarsme kalpo dzīvniekiem viņu dzīves kvalitātes – labklājības un komforta paaugstināšanai.

Iecietība ir dabiska parādība tur, kur saskaras dabiskais dabiska mērķa vārdā, bet iecietībai nav vietas tur, kur saskaras dabiskais ar pretdabisko, vai dabiskais pretdabiska mērķa vārdā. Pretdabisko dabiskajā integrēt nevar. Pretdabiskā integrācija dabiskajā ir pretdabiskā radīšana un dabiskā zaudēšana. Tāpat, tur, kur ilgstoši saskaras atšķirīgais, nepieņemot viens otru (saglabājot imunitāti), ir runa par ignoranci un savas dzīves telpas vai veida sašaurināšanu, vai tās atsavināšanu no otras puses, pielietojot nepatiesi lietotu tolerances jēdzienu, kas dzīvnieku pasaulē nenotiek, jo tie pretojas izspiešanai vai pakļaujas stiprākā spiedienam, bet nedara to labprātīgi, kamēr ar tiem nemanipulē kādi augstāki pār sugām un to saskarsmes izdevīgumu stāvoši dabas spēki.

Tolerance pretdabiskā situācijā ir ārpus dabiskās sistēmas esošu spēku patvaļīgas un vardarbīgas iejaukšanās pēdas - slimība vai prāta aptumsums – dabisko instinktu zudums, sugas deģenerācijas rezultātā – izdzīvošanas instinkta vai dzīves prieka zuduma pazīme. Parazītu uzbrukuma laikā, parazīti savā kontakta ar upuri, upura ķermenī izdala īpašu vielu, kura iemidzina upura modrību un pašaizsardzību, tā savtīgos nolūkos radot mākslīgu, pretdabisku iecietību tur, kur vajadzētu atbrīvoties no parazītiem savas labklājības saglabāšanai.

 Parazītisms no partnerattiecībām atšķiras ar to, ka šajā saskarsmē izdevīgums ir vienpusējs, kaut arī tiek pielietoti partnerattiecību elementi tolerances vidē. Parazītisms, izraisot partnerattiecības un izmantojot radīto toleranci, pazemina partnera labklājību un dabisko komfortu, atstājot redzamu dzīves līmeņa kritumu.

Dzīvnieka labklājība ir redzama viņa apspalvojuma kvalitātē, barojumā, formu tīrībā, instinktu stabilitātē un mazuļu veselīgumā.

Dzīvnieka labklājība ir viņa komforts.

ÿ

Labklājība ir attīstības iespēju apmierinātība.

 Apmierinātība ir nepieciešamā sakritība ar iespējām. Apmierinātība vienlaikus ir sabiedriskā kārtība – miers.

Cilvēki Labklājību vispirms saprot ar Garīgo vai psihisko (savstarpējo attiecību sabiedrībā) procesu saskaņotību Cilvēkā, kopās un sabiedrībā, kā arī sabiedrības un Vides saskaņu. Šo stāvokli sabiedrībā un Cilvēkā var mērīt ar Cilvēka spēju vispusības pieaugumu, pieaugot arī spējām. Jebkurā gadījumā – labklājības kritērijs ir harmoniska personība, tikumiska sabiedrība un miermīlīga valsts attiecībās ar kaimiņiem un miermīlīga (savstarpēja interešu ievērošana – izlīgums) problēmsituāciju risināšana iekšpolitikā.

To nodrošina: materiāli – valsts attīstības plāna saskaņota vīzijas iedzīvināšana kooperatīvā (sadarbībā orientētā) saimnieciskajā dzīvē; tiesiski – juridiskā bāze, kurā izpaužas Zinātnes un reliģijas sintēze regulatora ietekmē; Cilvēka un tautas apziņā – dzīvesveidā (tradīcijās) realizēta audzināšana, kas izriet no tautas Garīgās attīstības ceļa – reliģijas.

Cilvēka Labklājība ir savstarpējo attiecību Pilnvērtībā, tāpat kā ekonomikas izaugsme izriet tikai no sabiedrībā saskaņotām interesēm un spējām. Sabiedrības labklājība ir savstarpējo spēju un interešu saskaņošanas – Goda – rezultāts un Savstarpējās Cieņas Avots un garants.

Mēs Cienām tos, kuru Gods ir mūsu labklājības pamats.

Gods un Derīgums ir Kalpošanas principa izpausme attiecīgi cilvēka apziņā un materiālo fenomenu vidē. Pie tam Gods un derīgums attiecināms uz izpausmes prasību augstāko robežu un neatgūstamo tīrību. Gods ir spēja saskaņot savu attīstības līmeni ar veicamā darba kvalitāti – pienākumu apjomu. Gods ir Pienākuma Izpildes Kultūra. Zaudēt Godu ir tas pats, kas zaudēt saites ar Radītāju. Gods ir Kalpošanas mērs (Kam derīgs tas, kurš nekalpo – remdenais?).

Tāds no tāda rodas. Godu zaudējušiem vecākiem nav ko nodot tālāk saviem bērniem, tādēļ Gods ir sargājamākais un vērtīgākais tālāk nododamais mantojums un vērtīgākais pūrs – pienesums un ģimenes nākotnes pamats. Sievas gods var vīra godu celt, bet negods sevī to nogremdēt un sievietes goda laupīšana ir lielākais vīrieša negods, kas līdzvērtīgs dzimtenes nodevībai vai atkrišanai no Radītāja.

Sievietes gods izpaužas netraucētā viņas sociālās lomas izpildē. Sociālo lomu sajukums ir Goda – Derīguma – Kalpošanas – Kultūras – Varas zudums un Radītāja radīto gribas izpausmes centru zudums.

Vīrieša un Sievietes sociālās lomas ir savstarpējās Atbildības, Pienākuma un Kalpošanas uzņemšanās vienam otra labā – Laulība – Goda un Lepnuma avots, kura vērtību Radītājs atzīst dāvājot Spējas un Intereses to bērniem tādā mērā, kādā viņu vecāki pildījuši savas sociālās lomas, kas ir vienīgā patiesā labklājība.

 

Tautas – valsts labklājība atkarīga no Valdniekam un tautai piemītošās kultūras (tautas kultūra ir sabiedrības veidošanas spēja), bet problēmu raksturs atkarīgs no šīs kultūras rakstura atbilstības Radītāja uzstādītajām prasībām kultūrai šajā vietā un laikā.

Ja sabiedrības labklājība ir to veidojošo cilvēku interešu un spēju saskaņotībā, tad ir skaidrs, kāpēc Radītāja noteiktie Dabas Likumi grupē cilvēkus noteiktās teritorijās to kultūras tipu apvienībās – tautās, kuras veido šo īpatnību attīstības aizsardzībai savas Valstis.

Monokulturālisms, robeža un aparteīda dzīves norise (komūnisms) ir labklājību uzturoša dzīves norma. Komūna ir savstarpēji saskanīgu cilvēku grupas nošķirta dzīve lielākas kultūras vidē. Tajā savstarpējais atbalsts izriet no interešu un spēju līdzību saskaņas un izpausmes spēka (apvienošanas) nodrošinājuma nepieciešamības.

Tauta ir saskanīgu Apziņu, Spēju un Interešu Komūna, kas centrējas ap sev raksturīgu kultūras tipu un šī kultūras tipa Tīrība (Gods) ir tautas labklājības nodrošinājums un Varas Lieluma Zīme.

ÿ

Savu dzīvi Cilvēks veido pats Dabas Likumu kontekstā – savas Gribas (realizācijas virziena izvēles) brīvības robežās, kuras nosaka Radītājs, radot Cilvēku, viņa vērtības, to izpausmes līdzekļus un vidi, kurā Cilvēks, slīpējot savas vērtības un attīstot to izpausmes līdzekļus, kaimiņattiecībās ar citām būtnēm veido Cilvēka dzīves telpu – Cilvēcisko vērtību un attiecību pasauli, kurā arī pats dzīvo savā labklājībā, drošībā un tieksmēs.

Šīs vērtību un attiecību pasaules realizācijas iespējas ir atkarīgas no visu apkārtējo gribu un to brīvību saskaņotības darbībā. Cilvēka brīvība izpaužas tikai darbībā – tāpēc tikai darbību saskaņotībā ir iespējama Cilvēka brīvība. Šim mērķim Cilvēki dibina Identitāšu formētas apvienības – Valstis, kurās pieņem saskaņojošus likumus, kuru nepieciešamību un veidu nosaka šīs tautas un tai piederīgo Cilvēku vienotā – Identiskā izpratne par lietu kārtību un iekšējā nepieciešamība pēc saskaņotības – brīvības.

Iekļaujoties Valstī, Cilvēks iegūst savas brīvības iespēju, pieņem tās veidolu un, saskaņojot to ar citu apkārt esošo kaimiņu dzīvēm, veido savu dzīvi.

Tur, kur nav Valsts – tur nav brīvības. Tur, kur saskaras nesaskaņotais vai neradnieciskais, tur, kur zūd lietu dabiskā kārtība – tur parādās pretdabiskais un zūd brīvība.

Pretdabiskais ir brīvības zuduma pazīme, dabiskais pāris un nebrīves sekas. Pretdabiskā izpausme ir attiecīgā principa pazīme verdzībā. Pretdabiskā nēsātājs ir sava netikuma vergs.

Cilvēka brīvība ir dabiskās kārtības un to radīto likumu ievērošanas brīvībā.

Drošība Cilvēkam vispirms nozīmē viņa darba vajadzības un vērtības – Goda – drošību. Viņa amata prasmes attīstības netraucētību un viņa dzīves veida tālāku netraucētu nodošanu saviem bērniem. Kultūras un tās dzīves – attīstības netraucētību. Tradīcijas nepārtrauktību. Tautas vēsturiskā ceļa eksistenci. Identitāšu un to veidotās vides vienotību un šīs vienotības drošību. Tas, kam nav izpausmes vides vai izpausmes šajā vidē, nav reāla parādība, bet tikai iespējamais sapnis, kurš sāk realizēties iegūstot izpausmes vidi vai izpaužoties vidē.

Identitātes ir vēlmju izpausmes vidē.

Tāpēc Drošība Cilvēkam ir Viņa iedibinātās kārtības drošība – tās vardarbīga nemainīšana – atstājot to viņa paša un dabiskās, likumu noteiktās kārtības ziņā.

Teritoriāli tas nozīmē kaimiņattiecības, to robežu stabilitāti un savstarpējas sadarbības garantiju Cilvēcisko vērtību laukā un to diktēto attiecību veidotā vidē, to noteiktās darbībās un to dēļ.

Kaimiņattiecības ir Cilvēcisko Saskarsmju veids.

Radoša kopība ir Dievišķo Saskarsmju veids.

Augstākais, uz ko tiecas Cilvēks, ir tuvības sajūta – ar Cilvēku, savu draudziņu – dzīvnieku, Dabu – Koku, Akmeni, Jūru – līdzpārdzīvojums – kopības sajūta ar Mīļo un Dārgo – atkalapvienošanās pēc ilgas un grūtas atšķirtības. Cilvēks, caur mīļā un Sirdij dārgā atrašanu, tiecas apvienoties ar Radītāju. Tiecas uz stāvokli, kurā visas telpas un dimensijas pilnībā saplūst vienā vienotā, savstarpēji papildinošā esībā, bez konkurences un nesaskaņām.

Cilvēks tiecas uz Saskaņu, Sadarbību un Mīlestību. Tiecas ieņemt vietu, kurā viņš ir gaidīts, saprasts un iederīgs. Tiecas uz Tuvību, Kopību, Vienotību ar visU.

 

ÿ

Kaimiņattiecības ir tāds Cilvēciskās saskarsmes veids, kurā no kāda nākošs impulss izplatās tālāk uz citiem kaimiņattiecībās esošiem par Velti:

Tas ir - kā velte - kā dāvana – kā labvēlība – laba vēlējums. Tāds laba vēlējums ir iekšēja siltuma un kopības sajūtas radīts un kopību sabiedrībā uzturētājs. Sabiedrība veidojas, ja kāds Cilvēku kopums viens otram labu vēl un palīdzību viens pie otra meklē – uzticas viens otram grūtā brīdī un savu uzticību dāvā tiem, kam tā tobrīd ir vajadzīga.

Kaimiņattiecības ir attiecības, kurās kāda aktivitāte ir velte kaimiņam viņa vajadzībā. Kaimiņattiecībās darbība rodas kā iekšējs, simpātijas radīts impulss – nedomājot par savstarpējo izdevīgumu un atlīdzību, negaidot par to pateicību, algu vai kādu vēlāku labumu.

Partnerattiecībās pūliņi partneru vidē ir vērsti uz labuma gūšanu un attiecības tiek dibinātas domājot par labuma gūšanu, turpretī kaimiņattiecībās pūliņi vērsti uz labuma došanu. Partnerattiecības rada vajadzība – trūkums, kaimiņattiecības rada attieksme – Cilvēciskās vērtības – attiecību kvalitāte.

Partnerattiecībās, dalot ieguvumu, tas sadalās un, ieguvēju skaitam pieaugot, katrā ieguvēja daļā tas samazinās. Tāpēc partnerattiecībās ir tendence ierobežot partneru daudzumu, lai gūtu lielāku labumu katrā daļā.

Kaimiņattiecībās tas ir tieši pretēji – katra velte, tādā vai citādā veidā ceļo tālāk un, pat ja, sekojot dabas likumam, kurš nosaka, ka katra aktivitāte atgriežas pie sava avota loku noslēdzot – dots devējam atdodas, kādreiz aplaimo savu radītāju, tad savā ceļā tā ir augšup virzījusi daudzus citus, par kuriem devējs nav zinājis, tai brīdī domājis un, iespējams, arī neuzzinās. Kaimiņattiecībās devums nekad neatgriežas tieši devējam, tādēļ laimīgo tajās vienmēr ir vairāk nekā partnerattiecībās.

Pie tam, jo lielāks kaimiņattiecībās iesaistīto Cilvēku pulks, jo attiecīgi lielāks ir tajā cirkulējošo vērtību daudzums un tātad katrā brīdī pie katra nonākošo labumu daudzums ir lielāks, un vienmēr lielāks par doto velti, kuru devējs pasaulē laidis.

Mīlestība un labestība vairo Mīlestību un rada tās augļus tur, kur bez tās būtu tikai tuksnesis ar tā iespējām un darba daudzumu. Ja mēs mīlam Bērnu Māti, tad saņemam arī viņas bērnu mīlestību, ja mīlam bērnus, saņemam arī mātes mīlestību klāt pie bērnu atbildes. Kaimiņattiecībās katrs labais vārds atgriežas tik reižu pavairots, cik liels ir tajās iesaistīto skaits.

Partnerattiecībās partneri ir dalītāji un savas nespējas kopā savesti - partneris ir nepieciešamais trūkums un ieguvuma mazinātājs, tāpēc partneriem vienmēr liekas, ka viņi ir apdalīti, apieti – ka ieguvums ir mazāks nekā cerēts, tāpēc partnerībā valda piesardzība, aizdomīgums, vilšanās un gala rezultātā – neapmierinātība, dzīves apnikums vai jaunu partneru meklējumi kaut vai kā iespējamais variants - potenciāla neuzticība, kas atkal vairo vilšanos un dzīves bezjēdzīguma sajūtu.

Kaimiņattiecībās kopā ir savesti tie cilvēki, kuri dalās savā pilnvērtīgumā un daloties gūst sava pilnvērtīguma uzskatāmu pierādījumu – sava vajadzīguma apliecinājumu. Pie tam velte nebūt nav krīzes situācijas izraisīta, bet savas jūtu bagātības un pilnuma sūtīta un paceļ saņēmēju jaunā dzīves labklājības līmenī. Tāpēc Kaimiņattiecībās katra velte un palīdzība vienmēr pārsniedz kādreiz pasaulē laisto, vairojot pasaules dāsnuma, Cilvēka vērtības un Mīlestības daudzuma sajūtu – apmierinātību ar dzīvi un dzīvesprieku – nākotnes Cerību, entuziasmu un savstarpējo uzticību – Vienotību, kas ir visu sasniegumu pamats.

Kaimiņattiecībās, katrs impulss, sācies jūtu pasaulē un Cilvēcisko vērtību virzīts, izejot caur pasaulīgo lietu vidi, atgriežas daudzkārt pavairots jūtu spēkā un sabiedrisko attiecību kvalitātē, sabiedrības stiprumā un tās spējā pārvarēt grūtības un pārbaudījumus, ar kādiem ir jāsastopas katrai tās dzīvē.

Kaimiņattiecību cēlonis ir katra devēja iekšējā Cilvēciskā bagātība, bet mijiedarbību iniciators ir radusies iespēja kādu apveltīt ar tam nepieciešamo. Kaimiņattiecībās konkurencei nav vietas, bet dabiski darbojas attīstības virzītāji – Zinātne, Izglītība un Sadarbība, radot drošību un uzturot Identitātes ar tām raksturīgajām vērtībām, tā paverot tautas Vēsturiskās Attīstības Ceļu uz to, pēc kā tiecas katrs Cilvēks uz Zemes.

 

ÿ

Ir divi atšķirīgi jēdzieni – Dzīvot – veidot savu dzīves telpu pēc saviem ieskatiem, vajadzībām un iespējām un mājot – mitināties – dzīves paradumu nozīmē, attiecībā uz ieņemamo dzīves telpu.

Mājot – mitināties šaurākā nozīmē ir iemājot cita dzīves telpā, to pārņemot, pielāgojot sev, vai pielāgojoties tam, tomēr paturot prātā, ka mājoklis, kurā mīt tur iemājojušais, pieder tā īstajam saimniekam – tātad nav iemājojušā pastāvīgā dzīves vieta un tā iemītnieks nav pilntiesīgs mājokļa saimnieks un nevar veidot to pēc saviem dzīves ieskatiem – tā nevar būt tā stiprā pils, kurā veidot savu Vēsturisko Ceļu un patvērumu Drošībai.

Tāpēc mājoklis vai miteklis nav mājas pēc būtības, jo mājoklī mājo, bet mājās dzīvo.

Mājoklis ir drauga vasarnīca, māsas dzīvoklis, īrēta istaba, ieķīlātas mājas vai uz kredīta pirkts nekustamais īpašums. Mājoklis ir vieta ar ierobežotām iespējām, kur ierobežotājs it tā īpašnieks, bet tajā mīt kāds, kura tiesības ir ierobežotas (vergi mitinās vergtura ierādītā būdā). Tas vienmēr nozīmē – pagaidu stāvoklis – dzīves vide – bet ne telpa, kuras radītājs ir tajā dzīvojošais, nosakot šīs telpas robežas ar tā rīcībā esošajām Dabiskajām Tiesībām un no tā izrietošajām iespējām.

Dzīvnieki mīt – mājo tiem ierādītajās (derīgajās) teritorijās vai mitinās mītnēs, kurās tos pieņem vai tiem ierāda. Emigranti skumst – velk dzīvību – izdzīvo – savās mītnes zemēs un atceras tos laikus, kad dzīvoja savās Mājās. Dzīvnieks ieņem un aizstāv to mājokli, kādu izdodas atrast vai izveidot no pieejamajiem materiāliem. Psihe un Noos vienu un to pašu parādību nosauks dažādi tādēļ, ka katram no tiem parādības saturs ir citāds.

Dzīvnieks – Psihe – izmanto iespējas, tāpēc mīt – mājo, bet Cilvēks – Noos – rada, tāpēc Dzīvo. Psihe – materiālais (psihe ir smalkās – astrālās matērijas – substancionāls veidojums), izmanto materiālās pasaules sniegtās iespējas. Noos – strukturālais, rada attiecības – „Mājas garu” (identitātes, ar kurām raksturojas attiecības) – tāpēc Dzīvo Savās Mājās kā to pilntiesīgs cēlājs, pārveidotājs – uzlabotājs un Atbildīgais.

Mājas ir mājošanas vidē pilntiesīga saimnieka veidota telpa, kuras robežas un iekšējās kvalitātes pilnībā nosaka šīs telpas radītājs un tālākais veidotājs. (sk. „Par Varu”, „Par Telpu un Vērtībām”).

Cilvēks, pats būdams Gara un dvēseles mājoklis un mājas (Gars dzīvo Debesīs – savās Mājās - Cilvēka dvēselē, bet dvēsele ierāda savas ēnas – psihes  vajadzībām veidotu ķermeni, ko šīm vajadzībām veidojuši zemākie dabas radošie spēki, paklausot Augstākajām Garīgajām Būtnēm) veido ap sevi Mājas dažādās izpratnēs (kā teritoriāli, tā sabiedriski) atbilstoši savām fiziskajām un Cilvēciskajām daļām, līdz pat Sabiedrībai un tās mājām – Valstij, ar tās pazīmēm un robežām, un tālāk Kosmiskos mērogos. Mājas ir Cilvēka Dzīves vajadzību pamatakmens – kas saistās ar tā pirmo Identitāti – neatkarību – Izvēles Brīvību, un tās pareizi noliekot tūlīt sakārtojas visa Cilvēka dzīve, vērtības, vajadzības un izpausmes attīstībā.

Iznīcinot Valsti, sabiedrībai (Cilvēkiem) tiek atņemtas mājas – sabiedriskās attiecības,  bet tās teritoriju ieņem miesīgā – dzīvnieciskā daļa ar savām vajadzībām un izpratni par dzīves vērtībām, priekiem, labo un nederīgo, traucējošo un apšaubāmo.

Iznīcinot Valsti tiek iznīcināta Kultūras Evolūcijas Vide – mājas. Vēsture mīt Sabiedriskajās attiecībās, Kultūra – Valstī un Evolūcija Cilvēkā. Tātad domājot par Vīziju Latvijai, mēs domājam par tām attiecībām, kādas valdīs starp tiem Cilvēkiem, kuri dzīvos šajā zemē – šo attiecību robežās – Savās Mājās.

No šejienes raugoties, Ģimene ir Cilvēki – Dieva Bērni – tādās kaimiņattiecībās, kurās, tiecoties uz Kopību, rodas šo attiecību augļi – materiālās, intelektuālās vērtības un Cilvēcisko Vērtību kvalitātes – viss, ko mūsu pasaulē pazīst kā Labumu, kā arī šajā pasaulē ienāk jaunas Cilvēciskas būtnes – Bērni. Šīs pasaules izpratnē – ģimene vienkārši ir visšaurākās (bet ne mazākās vai maznozīmīgākās!) Cilvēku Mājas – pirmais un pēdējais cietoksnis – Citadele – galveno Vērtību uzkrāšanas un aizsardzības vieta, kuru Radītājs svētījis, atzīstot to par cienīgiem vārtiem bērnu ienākšanai šajā pasaulē un Tēvu un Māti par šo vārtu turētājiem, sargātājiem un posējiem.

ÿ

Tāpat kā Cilvēks mīt sabiedriskajās attiecībās, bet dzīvo Cilvēcisko vērtību lokā, tā Dievs mīt Dievišķajās attiecībās – Kopībā, bet dzīvo šīs kopības uzturētā Radošajā Dzīvē. Tāpēc plašākajā nozīmē – Bērni ir visas vērtības, kuras kāda radītas, parādās šajā pasaulē neizkoptā veidolā, prasa sava radītāja darbu to attīstīšanai, izkopšanai un pacelšanai pilnvērtībā – līdz brīdim, kad šīs vērtības atklāj savu augstāko saturu.

Tāpēc Dievs un Dievišķais izpaužas tikai caur Kopīgo, Kopību, Kopību uzturošo un tur, kur tas viss ir, tādā mērā, cik stipra ir šī Kopība.

Tādēļ Ģimenes augstākā nozīme un vērtība ir Kopība un tās uzturēšana Dievišķajai darbībai – Radīšanai. Šajā pasaulē Dievs ienāk un dzīvo savos bērnos, tāpēc Tēvam un bērniem nav jāpierāda savas attiecības Radīšanā.

Svešinieki tās var apstrīdēt, bet nevar padarīt par nebijušām, tādēļ nevar atņemt tām tiesības, iespējas un saturu. Kopību apstrīdošie svešinieki, citai pasaulei piederot, sev līdzi nes savas pasaules zīmes un izpratni, kas liek katram par savu labumu un mieru gādāt, apkārtesošās vērtības izmantojot.

Tie, kas Radītāju nepazīst, kam Tēva Jūtas un Kopība ir svešas, tie, kas ir no šīs pasaules – kas ir tikai iekāre, kaislības un meli – tie sauc – kur Tu Tēvu esi redzējis?! Kā Tu Viņu Zini?! Tie, kas ir bez Tēva, Viņa bērnus aplaupa – Kopību noliedz, bet sludina personisko vai ienes attiecībās atsvešinātību.

Tikai Ģimene, kā ciešākās un tuvākās audzināmiem, aprūpējamiem, apveltāmiem un veidojamiem – attīstamiem bērniem apveltītās Dieva Bērnu radošās attiecības var sevī ietilpināt no Tēva mantoto vērtību – Kopību – tādu, kādu tie sevī nes un sējumam piedāvā.

Tā ir Dieva Bērnu pazīme – tiekties uz kopību ar savu Radītāju, ilgoties Tā vadības, laimē atpazīt katru Viņa pieskārienu un būt pateicīgiem par katru no tiem.

Dzīvība šajā pasaulē ienāk caur Radīšanu, tāpēc - apdzīvot Mājas ( apveltīt tās ar Dzīvību) var radošā darbā, ļaujot caur tām nesavtīgi šajā pasaulē ienākt Dievišķajai kopībai – un caur tās Radošo Darbu – Dievam.

Dieva svētīta ir tā Zeme un tās augļi, kurā Sava Tēva vadībā dzīvo Nesavtīgi Radoši Cilvēki.

Tā ir mana Vīzija.