Man patīk Kārtība.
Kārtība ir Skaistums, Īstenība, Dzīvība
un Mīlestība.
Kārtība ir Ceļš uz Radošo un Nezūdošo.
Mans plāns ir mana Kārtība.
Es pats.
ARHITEKTS.
Par TELPU un VĒRTĪBĀM
Viss ir Telpa.
Viss rodas
Telpā. Viss ir Telpā.
Viss plūst.
Viss mainās. Viss atkārtojas citās formās un kvalitātēs.
Nav nekā
jauna. Ir Tas, kas Ir un plūst, kas mainās. Tas, kas mainās, atnākot aiziet.
Tas, kas Ir, nemainās un neaiziet.
Ir zināmais un
nezināmais. Ir Jums zināmais un tas, ko zina citi. Tas, ko zināt Jūs, ir Jūsu.
Jums nezināmo pārvalda citi. Tie, kuri Zina. Jums zināmais ir Jūsu Telpa un
iespēju robeža. Jums zināmais izriet no Jūsu Savdabības, nonāk pie Jums caur
Jūsu Savdabību un ir Jūsu Savdabība. Viss izteikts caur Jūsu Savdabību.
-
Robežas eksistence nosaka Telpas
eksistenci.
-
Robeža
ir Pazīmju izmaiņas vieta.
-
Robeža zīmē Telpu.
-
Atšķirība Savdabība
piepilda Telpu.
-
Ir abstraktā
Telpa priekšstats par to un konkrētā
lokālā telpa.
-
Telpa ir
konstatētais izmaiņu vai atšķirību daudzums pētāmajā vai pētniekam apkārt
esošajā Vidē.
-
Izmaiņa ir
pazīmju atšķirība vai nomaiņa.
-
Vide ir
aktivitātes izpausmju Telpa.
-
Vide ir
pētniekam vai pētāmajam objektam apkārt esošais.
-
Pētnieks var Videi piešķirt telpas raksturu to diferencējot ar sev pieņemamām pazīmēm vai atpazīstot uztverei
pieejamo pazīmju atšķirības.
-
Cilvēks
ir vide un telpa ir vides un telpas apdzīvotājs un, Idejas noteiktu
vajadzību virzīts, savu iespēju ierobežots, ietekmē vai veido vidi un telpu.
-
Lokāla (ierobežota)
telpa ir vides elements ar savu
raksturu.
-
Izvēles iespēja rada telpas dimensijas.
-
Telpas
dimensija ir brīvība pēc kādas izvēles realizācijas.
-
Dimensija
ir brīvības pakāpe.
Ar tām
dimensijām ir tā.
Ir pati
parādība. Ir tas, kas šo parādību pēta ar savām iespējām un ir šo iespēju
noteikts priekšstats par pētāmo parādību. Tas, ko Jūs pastāstāt saviem
mazbērniem par ekskursijas objektu savā ceļojumā, nav šis objekts, bet Jūsu
iespaidi - tas, ko Jūs esat redzējuši ar Jūsu iespējām.
Tagad es
runāju nevis par Jūsu telpas 3 dimensiju uztveri un tās radīto priekšstatu
apziņā, bet par pašu abstrakto Telpu, kura eksistē neatkarīgi no Jūsu iespējām.
Mistērija
ar vistu, pīlēniem un viņas olu
Ir vista un cālēnos iejukuši, tās
audzināšanā nodoti pīlēni. Kad pīlēni dodas ūdenī, tad vista skraida gar dīķa
krastu un satraucas, tādēļ, ka pīlēni izzūd viņas ietekmei. Vistai nav varas
pār pīlēniem ūdenī.
Dimensija
ir brīvības pakāpe.
Vistas brīvība beidzas tur, kur beidzas
sauszeme. Tātad pīlēniem ir divas brīvības pakāpes divas dimensijas. Kad
pīlēni iemācās lidot, tie apgūst trešo brīvības pakāpi. Te nav runa par garumu,
platumu un augstumu, te ir runa par brīvības pakāpēm izvēles iespējām. Katra
izvēle piešķir jaunu dimensiju brīvības pakāpi. Vistai ir viena brīvības
pakāpe, tādēļ, ka vistai nav izvēles. Tā ir spiesta dzīvot tur, kur tā ir
piedzimusi. Pīlēniem, kad tie dodas ūdenī, ir viena izvēles iespēja, tādēļ ir
divas brīvības pakāpes. Tad, kad tie paceļas spārnos, tiem ir divas izvēles
iespējas (pirmā sauszeme vai ūdens, otrā lidot vai peldēt un staigāt).
Pīlēnu un cālēnu sajaukšanās ir 4.
dimensija. Cālēnu un pīlēnu paklausība vistas klukstēšanai ir 5.dimensija.
Neglītā pīlēna pārvēršanās par gulbi ir 6.dimensija. Vistai olas izdēšana ir
7.dimensija.
Izvēles
iespēja ir aktivitātes diferenciācija, tāpēc brīvības pakāpes vienmēr ir par vienu vairāk, nekā konstatētās
atšķirības (izvēles iespējas) vidē. Vērtības
ir izvēles iespēju parametri, kādus mēs konstatējam, raugoties no savas
telpas citu dimensiju telpās.
Tātad dimensija
ir brīvības pakāpe.
1. dimensija ir aktivitātes izpausme (kustība agresija - mainība).
2. dimensija aktivitātes virziena maiņas iespēja (transgresija).
3. dimensija pārklāšanās aktivitātēs un virzienos (mijiedarbības starp
aktivitātēm sintēze procesos)
4. dimensija aktivitāšu caurplūstamība (viena otru neietekmē vienā
telpā inerto gāzu klātbūtne vai radioviļņi dažādās frekvencēs)
5. dimensija aktivitāšu vadība (ķīmisko elementu aktivitātes -
īpašību maiņa)
6. dimensija aktivitāšu kvalitātes maiņa (ķīmiskās aktivitātes
ietekmes galarezultātu maiņa).
7. dimensija aktivitāšu radīšana (jaunu elementu radīšana).
Dimensijas procesu telpā
Laiks ir procesa stāvokļu starpība.
Tātad, laiks ir procesu telpas 1. dimensija.
Pāreja uz citu procesu (procesu nomaiņa) ir
procesu telpas 2. dimensija.
Procesu mijiedarbība ir procesu telpas 3.
dimensija.
Procesu caurplūstamība ir 4. dimensija
procesos.
Procesu aktivitātes - intensitātes (laika
ātrums) maiņa ir 5.dimensija procesu telpā.
Procesu kvalitātes maiņa ir 6. dimensija
procesos.
Jaunu procesu radīšana ir 7. dimensija
procesu telpā.
Telpa
ir tikai tur, kur ir aktivitāte. Ja Jūs telpu un tās parametrus nelietojat, tad
arī aktivitātei telpas vai dimensijas nav.
-
Griba ir Visa cēlonis.
-
Aktivitāte ir Gribas
izpausme.
-
Aktivitāte ir izmaiņu ienešana telpā.
-
Aktivitāte ir vides diferencēšana.
-
Telpa ir vides elements.
-
Diferencētas vides telpu
mijiedarbība ir Vides struktūra.
-
Ir Radošas vai graujošas izmaiņas.
-
Radošas izmaiņas ir jaunu videi harmonisku kvalitāšu vai vērtību
ienešana.
-
Kvalitāte ir pazīme par noteiktu vērtību klātbūtni.
-
Harmoniskas ir tās izmaiņas, kuras papildinot iepriekšējo
struktūru, ļauj tai pilnīgāk izpaust savas kvalitātes.
-
Katrā gadījumā starp
parādībām ir tikai viens harmonijas stāvoklis vai šaurs diapazons parādību
pazīmju nenoteiktību robežās. Tad runājam par pilnīgu harmoniju vai tās
izzušanu.
-
Harmoniju izjaukt vieglāk
nekā to radīt vai saglabāt. Harmonija ir jāveido un jāsargā, bet disharmonija
rodas pati tur, kur atkāpjas no harmonijas likumiem.
-
Disharmonijas nav
ierobežotas skaitā vai izpausmēs.
-
Disharmoniskas
mijiedarbības vidē rada disharmonisku vidi un nosaka tālāku tai disharmonisku
aktivitāšu parādīšanos tajā tātad disharmoniskas vides izmaiņas nes disharmonijas
pieaugumu vidē.
-
Saskanīgas
(harmoniskas) mijiedarbības vidē rada harmonisku vidi un nosaka tālāku tās
harmonizēšanos, ja tai piemīt selektivitāte pret tām aktivitātēm, kādas ienāk
vidē inerce pašaizsardzība (imunitāte) pret disharmoniskām (nesaderīgām) un
simpatizējoša (atvērtība) pret harmoniskām un harmonizējošām (saderīgām).
Noteiktās robežās inerces selektivitāte darbojas kā izlases mehānisms ienākošo
aktivitāšu saderīgumā, kā arī ietekmes intensitātē.
-
Aktivitāšu
ienešana vai pārgrupēšana vides selektivitātes robežās ir vides strukturēšana
vai šīs struktūras graušana.
-
Katra parādība aprakstāma ar noteiktām pazīmēm.
-
Citas pazīmes ir liecība
par citu parādību.
-
Pazīme ir konstants, galīgs (ierobežojošs) lielums ar nemainīgu
vērtību.
-
Savdabība ir pazīmju kopums, kurš ļauj šo parādību atšķirt no citām
un iezīmē atšķirību robežu un telpu.
-
Divas telpas nesajaucas.
-
Telpas var mijiedarboties
vai, viena otru neietekmējot, caurplūst. Tādā gadījumā katra telpa saglabā
savas kvalitātes un raksturu.
-
Divu caurplūstošu telpu
kvalitātes nav kopīgas.
-
Telpu mijiedarbība notiek,
ja tām ir kopīgas kvalitātes vai raksturs.
-
Raksturs ir relatīvi nemainīgs telpas vai parādības pazīmju kopums.
-
Parādība ir savdabīga telpa. Telpas savdabība ir parādība. Katrai
telpai ir sava parādība. Katrā savdabībā ir sava telpa.
-
Aura ir pazīmju mainība un ataino rakstura un ietekmju patreizējo
stāvokli, kvalitātes un to izmaiņas.
-
Aura ir pazīmju mainības telpa.
-
Kultūra ir raksturs.
-
Kultūras tips ir kultūras raksturs.
-
Cilvēka kultūra izpaužas tam piemītošas rīcības veidā telpā un vidē
(kultūras tips izmaiņu raksturs un
veids tas, kas tiek mainīts aktivitāšu
indikatori).
-
Neskatoties uz to, ka
telpai videi piemīt objektīvi
parametri identitātes vērtības, tomēr katra kultūra šajā telpā vidē
atrod tās vērtības - identitātes saskaņā ar savām īpatnībām raksturu.
-
Definējot vērtības, kultūra iezīmē savu telpu apzinās savu
Savdabību, iedarbina selektivitāti un
ilgtspējību, vienojas ar radniecīgo
un harmonizē kaimiņattiecības, vienlaikus atpazīstot svešķermeņus,
disharmonijas iemeslus, cēloņus un perēkļus.
-
Definēt jēdzienu vai parādību nozīmē iezīmēt izpētes mērķi un
aspektu no kura tiek aplūkota problēma. Mainoties izpētes mērķim vai aspektam,
mainās definīcija. Definēšana ir
uzmanības fokusēšana.
-
Vērtības vai robežas definēšana ir problēmas izvēle, bet izvairīšanās no parādības
definēšanas ir atteikšanās risināt problēmu vai risināšanas nespējas pazīme.
-
Definēšanas iespēja ir parādības īstuma pārbaudes metode.
-
Jēdziens ir noteikts realitātes
izpētes aspekts.
-
Realitāte ir divu no viena cēloņa izrietošu pretdarbīgu spēku
veidota vide telpa.
-
Vienotā realitāte ir no viena cēloņa izrietošu realitāšu Sintētiskā telpa Vide.
-
Īstenība ir Vienotās
realitātes līdzsvara (centrālā) ass.
-
Patiesība ir neizkropļota Īstenības
projekcija apziņā vai kultūrā saskaņā ar šīs kultūras raksturu.
-
Patiesa apziņa ir tā apziņa, kura spēj atpazīt un nošķirt patiesību
no maldiem vai meliem.
-
Maldi ir apziņas neskaidrības
dēļ radušies patiesības izkropļojumi.
-
Meli ir tīši, ļaunprātīgi apziņas telpas izkropļojumi, kas izdarīti
ar mērķi radīt maldus šīs apziņas telpā. Meli
ir apziņas harmonijas un ilgtspējības graušana. Meli ir apziņas
kvalitātes pazemināšana.
-
Apziņas skaidrība ir apziņas miers.
-
Apziņas miers ir labklājība
apziņas telpā.
-
Labklājība ir attīstības
iespēju apmierinātība. Labklājība ir telpas struktūras elementu un procesu
saskaņotība. Labklājību apziņas telpā var raksturot ar telpas vispusību un
vispusības pieaugumu, vienlaicīgi pieaugot un veidojoties jaunām spējām.
-
Meli ir labklājības
graušana.
-
Plānošana apziņas telpā ir apziņas skaidrības veidošana vai melu
ienešana.
-
Manipulācijas vienā no mijiedarbībās iesaistītajām telpām rada
analoģiskas izmaiņas visā vidē.
-
Savtīgas manipulācijas
(meli) grauj Vides labklājību un Savdabību.
-
Savdabība ir kultūras telpas pazīme un tās raksturs.
-
Izmaiņu ienešana ir jaunu
pazīmju ienešana.
-
Vides struktūras
maiņa (izmaiņu ienešana) ir iepriekšējās vides (struktūras) likvidācija un
jaunas radīšana.
-
Atšķirīgu kultūras tipu, interešu un spēju iestarpinājumi vai
sajaukumi, pretnostatot intereses un spējas, vērtības un Identitātes, savu
izpausmju brīdī vājina viena otru, vai pastiprina rezonansēs un maina (likvidē)
kultūras raksturu (tipu) un tā labklājību, iznīcinot šī kultūras tipa līdzsvaru
un tā asi Īstenību. Izmainīta kultūra neatpazīst savas iepriekšējās vērtības
un neatrod (nespēj definēt) citas, apziņas neskaidrības nemiera un maldu dēļ.
-
Blakusiedzīvotāji ir tie, kuri mitinās (mājo) pamatiedzīvotāju
dzīves telpā, nepārmantojot viņu, vai saglabājot savas kultūras identitātes.
-
Līdziedzīvotāji ir tie, kuri pārmantojot vai pārņemot
pamatiedzīvotāju kultūras identitātes, asimilācijas ceļā integrējas un sāk
dzīvot to vidē.
-
Ietekmju ienešanas temps, ritms un intensitāte arī ir
telpa un vides elements. Neatbilstošs temps, ritms vai intensitāte ir
graujoši.
-
Priekšlaicīgas vai novēlotas
ietekmes ir graujošas. Priekšlaicīgas
ir resursus tērējošas (kārdinošas
kreditējošas) pārkārto sistēmu pēc sava prāta (grauj Savdabību) vai lieto
savām vajadzībām (nomāc labklājību). Novēlotas
apgrūtina jaunu kvalitāšu izpausmi un asimilāciju (pazemina dimensijas un
labklājību) ir atkārtošanās vecajā kvalitātē. Savdabības attīstības traucējumi.
-
Ritms ir ietekmju impulsu un paužu kārtības raksturs.
-
Temps ir procesa norises ātrums.
-
Intensitāte ir ietekmes (procesa) spēks.
-
Ietekmju veidošana
modulējot tempu, ritmu un intensitātes raksturu ir melodiju veidošana (plānošana) skaņu pasaulē telpā.
-
Mūzika ir telpa un ietekmē visas telpas Vidē.
-
Telpa ir Mūzika.
-
Telpas plānošana ir telpas kompozīcija
izmantojot muzikālos principus.
-
Izmaiņu daudzums un tā svārstības arī ir telpa (tātad vide), kuru
var objektivizēt un saskaņot ar citām telpām un vidēm, vai konstatēt to
disonanses un to izraisītās izmaiņas citās telpās un vidēs.
-
Vides
struktūras ilgtspējība ir dinamisks līdzsvars starp imunitāti un atvērtību
vides harmoniskuma vērtību pieauguma virzienā.
-
Ilgtspējība
ir harmonijas izpausme vidē telpā.
-
Vides
ilgtspējību raksturo tās selektivitātes lielums un vērtības.
-
Vides struktūras ilgtspējību raksturo tās kvalitātes.
-
Saskaņas
vai nesaderības pieaugums vidē ir ienesto izmaiņu
vērtības rādītājs.
-
Vērtība ir parādība,
kuras klātbūtne vai ienešana vidē telpā paaugstina vides telpas harmonijas
pakāpi ilgtspējību.
Ir augstāko Telpu un dimensiju Vērtības
un to atspulgi Cilvēkam pieejamajās telpās, kā Cilvēkam pieejamās vai nepieejamās Cilvēka apdzīvotās pasaules un
dimensiju vērtības. Cilvēkam pieejamās ir
Garīgās, Cilvēciskās vērtības un to sistēmas un materiālās vērtības, kurās kultūras atrod savas prioritātes. Tāpat cilvēkam pieejamas
mijiedarbības ar tām vērtībām, kuras nav pieejamas citādi kā kļūstot par šo
vērtību ietekmju vidi, vai izmantojot šo vērtību ietekmju sekas citās vidēs.
Ir pārejošās (zūdošās) un nepārejošās (nezūdošās) vērtības.
Nezūdošās vērtības dalās mainīgajās un
nemainīgajās vērtībās.
Garīgās vērtības un to
sistēma izriet no Pārlaicīgajām un laicīgajām identitātēm. Garīgo vērtību
sistēmas (pārlaicīgā) ar Cilvēka
Augstāko Ego saistītā daļa ir nemainīgās
vērtības. Garīgo vērtību sistēmas laicīgā
ar personību (fiziskajām un psihiskajām izpausmēm) saistītā daļa ir mainīgās vērtības. Garīgajā vērtību
sistēmā tās vērtības veidojas nemainīgā lejupejošā primāri sekundārā kārtībā, kurā katra sekundārā vērtība izriet no
augstāk esošās tai primārās vērtības.
Šī vērtību kārtība ir
Izvēles Brīvība ðAltruisms ð
Vienotība ð
Savdabība ð
Dzimtenes mīlestība ð Cieņa ð
Pienākums. Brīvība, Altruisms,
Vienotība un Savdabība ir Nezūdošās
un nemainīgās vērtības. Savdabība,
Dzimtenes mīlestība, Cieņa un Pienākums ir nezūdošo
vērtību mainīgā daļa.
Savdabība ir Vienojošā vērtība. Savdabība apvieno
tās izpausmju nesējus un rada tās aizsardzības un izkopšanas vajadzību.
Dzimtenes mīlestība, Cieņa un Pienākums izkopj Savdabību un sargā to. Tās ir Sargājošās vērtības. Brīvība, Altruisms un Vienotība rada
Savdabību, tāpēc tās ir Radošās
vērtības. Savdabība vieno Garīgo vērtību sistēmas mainīgās un nemainīgās daļas
un tās ar Cilvēcisko vērtību sistēmu.
Cilvēcisko vērtību sistēma ir Nezūdoša
un mainīga. Šo sistēmu veido bāzes un sintētiskās vērtības. Sintētiskās
vērtības ir vadošas un bāzes
vērtībām piešķir polaritāti to mijiedarbībā ar Zūdošajām un mainīgajām
materiālajām vērtībām. Mainīgās
ir tās vērtības, kuru formas vai kvalitātes
var mainīties savā attīstībā.
Cilvēcisko vērtību sistēmā Griba, Patiesums, Zināšana un Godīgums ir
sintētiskās, bet Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība un Kalpošana ir bāzes vērtības.
Cilvēciskās vērtības apziņās un kultūrās izpaužas atšķirīgās
intensitātēs, tā formējot Savdabības raksturu. Cilvēciskās vērtības ir formējošās vērtības. Tās caur Savdabību
Sadarbībā formē Cilvēka radītās
Vērtības, to raksturu, nosaka Kultūrai un apziņai aktuālās vērtību prioritātes.
Sadarbība ir Cilvēcisko
Vērtību darbības telpa. Konkurence ir Cilvēcisko Vērtību
iztrūkums. Konkurence darbojas tur, kur nav Cilvēcisko Vērtību vērtību
noārdīšanas telpā.
Materiālās ir mainīgās un
zūdošās vērtības, kurās katra kultūra un apziņa atrod savas prioritātes, kas ir subjektīvas un izriet no tās mērķu sistēmas, kādu sev izveidojusi
kultūra un Apziņa Savdabība. Katram pētniekam viņa pētījumu virziens mērķis
diktē viņa prioritātes, kas var būt diametrāli pretējas citu pētnieku prioritātēm.
Katram pētniekam (kultūrai kas ir sevis
izziņas
process attīstībā - telpu un vides elementu sadarbībā un mijiedarbībā
harmonizējoties saplūstot harmoniskā veselumā pēc diferencēšanās un ienestās
disharmonijas) viņa prioritātes ir subjektīvas, bet objektīvas viņa
izveidotajai mērķu sistēmai, kuru tas veido atbilstoši savam attīstības virzienam. Dažādas
prioritātes runā par dažādu mērķu sistēmu vai telpu esamību vidē.
Dažādu mērķu sistēmas var savietot vienā telpā, ja to prioritātes ir savstarpēji papildinoši balstošas un tās attiecas
uz vienu savdabības attīstības ceļu.
Vīzija selektīvi nošķir attīstību
ceļus, mērķus un prioritātes, iezīmējot vērtību sistēmu mainīgo daļu
aktualitātes katram ceļam un mērķim.
Attīstības izpētes ceļa būtība ir harmonizēšanās ar vidi un Telpu
jebkurā virzienā, telpā un dimensijā un tālāk visās kopā, tādēļ, ka Viss ir
Telpa jebkur un visapkārt nevis noteikts virziens telpā. Harmonijai ir tikai viena
dimensija pašradoša kustība neierobežotā kvalitāšu pieaugumā un
daudzveidībā. Punkta saplūsmē ar Telpu un kļūšanā par Vidi šai Telpai.
Attīstības ceļā ir stāvoklis, kurā nonāk katra patiesa apziņa
pretstatu vienotības, cēloņu, seku, attīstības pārskatāmības un zemāko telpu
dimensiju saplūsmes augstākajās - apziņas skaidrība.
Apskaidrība ir Lietu
Kārtības pārredzēšana uztvere saplūsme ar tās uzņemšana sevī kļūšana
par kalpošana Lietu Kārtībai.
Lietu kārtība vidē ir
saderīgu telpu, parādību un vērtību harmoniskā vienībā, bet nesaderīgo
nošķirtībā. Lietu kārtības
uzturēšana telpā ir vērtību harmoniskā
grupēšanā, ne-vērtību (vērtību
ēnu pretmetu) nepieļaušanā un vērtību
rašanās atkritumu izvadīšanā no telpas vidē, kur tie var kalpot par
vērtībām zemāk organizētās telpās vai atšķirīgās mērķu sistēmās.
Ne-vērtības ir kādas
vērtības paātrinātas attīstības izraisītas disharmonijas
sekas tur, kur parādās disharmoniska starpība starp vidi un strauji attīstīto
vērtību dažādo attīstības tempu, ritmu vai attīstības ciklu fāzu nesaderības
dēļ.
Lietu kārtība vidē telpā
izpaužas vides estētikā, kas ir objektīva parādība vērtību, formu skaistuma (saderības), izsmalcinātības
un harmonijas (saskaņas) sintēze tās virzībā uz Daili un Cēlumu. Estētiskā uztvere cilvēkā ir subjektīva, mainīga attīstībā un
raksturo viņa Cēlsirdību. Utilitārais
ir estētiskā pretmets un utilitārisms
ir cēlsirdības noliegums.
Estētiskā uztvere Cilvēkā ir subjektīva un atkarīga no kultūras
tipa un Savdabības, kā arī no Cilvēka Savdabības šajā kultūrā Savdabības
diferencēm viņa attīstības pakāpes, audzināšanas un šīs uztveres izkoptības kā vērtības un tās
izkoptības šajā kultūrā un ģimenē.
Mistērija
ar Varavīksni un pāva asti
Reiz tāltālā Zemē nolija Lietus, atmirdzēja
Saule un līdz ar pēdējām lietus lāsēm pār Zemi laidās Varavīksne. Meitenīte,
pakāpusies uz Akmens sauca:
-
Māmiņ, Māmiņ, skaties Varavīksne, Varavīksne!
Māte, nolikusi Ūdens krūku, apstājās blakus
un stāstīja Meitai par Lielo Liru Debesīs un viņas Septiņām Stīgām. Stāstīja
par Sauli un to, ka reiz sensenos laikos, tas viss, ko Meita šodien
redz, ir radīts, ņemot palīgos šīs Septiņas Stīgas un To, kas meitenītei lika
sajūsmā iesaukties Māmiņ, Varavīksne!
Sagadījās tā, ka pāvs, taisni tobrīd no
Lietus zem Koka slēpdamies, cerēja uz drupaču sauju sakarsušajā meitenes plaukstiņā,
tāpēc bija savu asti izlaidis un iegadījās taisni uz to pusi, kur meitenītes
rociņa Debesīs stiepās.
Ūdens nesējas bija pāvu ievērojušas katru
reizi gar koku ejot mazā rociņa tam sava azaida drupačas pietaupītas pabēra
kaut ko par varavīksni piebilstot.
Reiz, paaugusies, Meitene gāja pie Meistara
pēc jaunas Ūdens Krūzes un pastāstīja tam par pāvu, kurš Kalna pakājē zem Koka
dzīvo, un vienmēr, kad viņa tam garām iet, izpleš asti kā mazu Varavīksni.
Meistara Palīgs, jaunu Krūzi rokās turot un
domājot par formām, un vēl daudz ko citu pasaulē, noglāstīja tās tīro sānu un
sāka zīmēt...
Protams, Krūze nonāca īstajās rokās, bet
pāvs, to redzot uz barotājas pleca, līdz šai dienai ir pārliecināts par to, ka
viņa aste ir tā Lielā Vērtība, kas likusi jaunam Zīmējumam podnieka darbos
parādīties.
Subjektīvais
ir objektīvā atspoguļojums apziņā,
kā sekas makrokosmisko parādību atspoguļojumam mikrokosmiskajā caur šo divu
telpu analoģiju un Mikrokosmosu, kā Makrokosmosa izpausmi šajā Savdabībā. Viens bez otra neeksistē. Noraidot objektīvo, zūd subjektīvā jēga un
Saturs.
Katrai Vidē objektīvi eksistējošai
parādībai, kura ietekmē Cilvēka eksistenci un attīstību, atbilst sava uztvere
vai sajūta. Ir rupjās sajūtas vai maņas (redze, dzirde, tauste, garša un oža)
un smalkās atbilstoši Vides telpu augstākajām dimensijām un to izpausmēm.
Augstākās telpu dimensijas ietekmē zemākās
telpu dimensiju vides caur tām apziņām, kuras vienlaicīgi spēj konstatēt šo
dažādo dimensiju un telpu objektīvo parādību subjektīvos atspulgus savā apziņā
un transformēt vienas dimensijas vērtības un parādības citu dimensiju parādībās
un vērtībās. Šādas apziņas sauc par saistošām,
vienojošām un transformējošām
(stīgām), tad, kad šīs apziņas darbojas veic minētās funkcijas, nodrošinot
telpu un dimensiju mijiedarbības. Tāpēc Cilvēka apziņas struktūras mainīšana ir
Telpas un Vides struktūras mainīšana, dimensiju savstarpējo mijiedarbību un
saišu mainīšana harmonijas ilgtspējības
vai iznīcības virzienos.
Un vēl
ne ar prātu, bet caur Sirdi
-
Jaunās Vērtības
parādās tikai harmoniskās (sakārtotās - vienotās) sabiedrībās, kurās Cilvēcisko
vērtību klātbūtnē valda saskaņa starp visu iedzīvotāju slāņiem, grupām un
paaudzēm. Tur, kur ir attīstības iespēju apmierinātība Labklājība un Varas
līdzsvarotība Taisnīgums. Šo vienotību Taisnīguma Vidē nosaka dzīves mērķu,
vērtību un kritēriju vienotība Sabiedrībā Cilvēcisko vērtību klātbūtnē.
-
Jaunais ir
vecā atgriešanās jaunās, laikmetam atbilstošās formās un izsmalcinātākās
kvalitātēs, tur, kur ir saglabātas Cilvēciskās vērtības.
-
Cilvēcisko
vērtību pārmantotība to Savdabībā ir jauno Vērtību ienākšanas iespēja.
-
Jaunas vērtības rodas atnākot jaunai Cilvēcei
jaunai apziņai un tās kvalitātēm.
-
Jaunā
Cilvēce var parādīties tikai tur,
kur tā ir gaidīta un mīlēta tikai tur, kur pilnībā izpaužas Cilvēcisko
vērtību apgūtās izpausmes un pilnībā apzināta to nozīme materiālajā pasaulē.
-
Jaunā Cilvēce ir iepriekšējo paaudžu augstāko estētisko un Garīgo vērtību pārmantotāja turpinātāja.
-
Jaunas
Vērtības parādās tikai Cilvēcisko
vērtību jaunu kvalitāšu un izsmalcinātības pakāpju klātbūtnē.
-
Jaunās
Vērtības var parādīties tikai tad, ja Jaunā Cilvēce apguvusi visas tai derīgās materiālās pasaules
sniegtās iespējas, Vecās Cilvēces tradīcijas un Cilvēcisko vērtību klātbūtnē ir
gatava ar prieku uzņemties šo Jauno Vērtību radītos pienākumus, saņemt Jaunās Vērtības un dalīties tajās ar visiem.
-
Sieviete ir Jauno Estētisko Vērtību uztvērēja.
-
Vīrietis ir Jauno Vērtību formētājs.
-
Sieviete ir jauno noformēto vērtību izplatītāja, lietotāja un Vides veidotāja.
-
Vīrietis ir jaunās Sievietes veidotās vides lietotājs apguvējs un
Cilvēcisko vērtību klātbūtnē, jaunu Sievietes
sniegto estētisko vērtību pārņēmējs.
-
Sieviete ir Vīrieša audzinātāja.
-
Vīrietis ir Sievietes stiprinātājs.
-
Jaunās
Vērtības rodas tad, kad to veidotāji,
Cilvēcisko vērtību klātbūtnē, ir dzirdīgi (atvērti) jaunām augstāko dimensiju
harmonijas estētikas pakāpēm.
-
Jaunās
Vērtības rodas tikai labvēlīgā visu vecās sistēmas elementu saskaņotā Vidē.
-
Jauno
Vērtību veidotājiem jābūt Vides sniegtās derīgās iespējas apguvušiem pilnībā
jāprot atpazīt, novērtēt un novērst
ilgtspējības apdraudējumus un jāapgūst augstākā iespējamā harmonija
ilgtspējība.
-
Jaunās
materiālās vērtības ir tās, kurās atspoguļojas jaunas augstākas estētikas normas.
Utilitārajam
nav Cilvēcisko vērtību. Tā
piekritēji nekad nesaprot Vērtību dabu, nozīmi un lietu, vērtību kārtību un
nozīmi. Cilvēciskās vērtības ir utilitārā apgrūtinājums un tā piekritējiem
traucēklis. Utilitārais cenšas Vērtības devalvēt, saskaldīt un to lauskas
pielietot savām vajadzībām savā vērtību izpratnē atbilstoši savai iekšējai
pasaulei. Utilitārais parāda savu dabu
saskarsmē ar Vērtībām.
Bez Cilvēcisko vērtību klātbūtnes vecās vērtības kļūst postošas, zūd
Vides kvalitāte un tajā dominē vērtību rašanās atkritumi un ne-vērtības
(paātrinātas attīstības sekas).
Veco vērtību jaunās formas bez jauna
augstāka estētiskā satura ir tikai citu ne-vērtību varianti tajā pašā
pielietojumā ar jaunu postošāku izpausmes spēku.
-
Jaunās
Vērtības ir augstākas estētikas ārējā forma.
Ētika ir Estētika Cilvēka iekšējā telpā
viņa Ideāli un mērķi, tas, kas vieno individuālo kolektīvajā, rada individuālā
atbildību, viņa izpratne par Labā dabu.(Ētika ir Mikrokosmosa estētika vai
estētika Mikrokosmosā vai nav vienalga kā saka? es jūtos labi Savā Pasaulē
savā Kārtībā Es esmu ar Sevi Mierā Es esmu Savas Pasaules Celtnieks un
Arhitekts)
Jaunas vērtības atnes jaunas izsmalcinātākas
kultūras zīmes un Savdabības izmaiņas iepriekšējo tendenču tradīcijas
turpinājumā.
-
Telpas,
parādības un to dimensijas
vērotājam sintezējas ainavā, tādā
mērā, kā to pieļauj vērotāja iespējas vai vēlmes.
-
Ainava ir
vērotājam pārskatāmā vide.
-
Vides un Kultūras
mijiedarbība izpaužas kultūrvēsturiskajā
ainavā.
Katra kultūra izpaužas
vēsturiskā procesā, tāpēc var teikt, ka kultūrvēsturiskā
ainava ir tāda kultūrvide, kurā sintezējas dabas veidojumi ar kādas noteiktas
kultūras (tautas) ienestām izmaiņām. Tāpēc nav abstraktas
kultūrvēsturiskās ainavas, bet ir latviska, igauniska, skotiska
kultūrvēsturiskā ainava.
Kultūra pēc būtības nevar tikt
definēta ar negatīvām pazīmēm tāpēc, ka, vienkāršoti definējot, kultūra ir radošas sadarbības izpausme. Tas norāda uz kritērijiem, pēc
kuriem kultūrvēsturisko ainavu (KVA)
var atšķirt no akultūras neizkoptas KVA vai destruktīvai ietekmei
pakļautas vides. Neizkoptā KV ainavā ir zema
kultūras un bioloģisko objektu harmonijas pakāpe un ainava ar attiecīgi zemu
estētisko vērtību.
- Estētiskā vērtība ir ainavas izkoptības
rādītājs.
Neizkopta KVA
raksturīga vietās, kur notiek kultūru nomaiņa vai tiek pārveidota neskartā
daba. Šādām vidēm raksturīga cilvēka
darbība, kura tiek veikta, nerēķinoties
ar bioloģisko objektu dzīvības dabiskajām normām. Dzīvības dabisko normu pārkāpšana vidē ir neizbēgama tur, kur iepriekšējā vide tiek nomainīta ar citu.
Tas ir attaisnojami, ja pieaug KVA
estētiskā vērtība un tiek paaugstināta vides elementu harmonijas pakāpe un
ainavas izkoptība.
- Destruktīva ietekme ir harmonijas pakāpes
pazemināšana vidē.
Neskartā daba ir veidojusies fizikālo procesu iedarbībai
pakļautu bioloģisko objektu sadarbībā
mijiedarbībā. (Dabā ir sava vieta
nejaušībām un nelaimes gadījumiem, novecojušo formu atmiršanai, bet konkurence
dabas formu vidū notiek tur, kur cilvēks to ir radījis, nepārdomāti, savtīgu
mērķu vadīts, pārvietojot formas no vienas vides, kurā tās radušās, uz citu.)
Tāpēc tur, kur tas vajadzīgs, var teikt: Dabiska kultūrvēsturiskā ainava. Fizikālajiem
procesiem pakļauti visi bioloģiskie objekti, arī cilvēks, kura veidotā kultūrvide
ir tiešs kultūras piemērojums vietējiem apstākļiem, tādēļ fizikālie procesi ir cilvēku un pārējās
dabas daļas saistošais elements.
Šeit metafiziķis piebilst materiālajā pasaulē tādēļ, ka Dzīvība ir Saprāta veidojums un
forma. Tādēļ visa Dzīvība ir saprātīga un visu
vienojošais elements ir Saprāts.
Augstākais, uz ko tiecas Cilvēks, ir tuvības
sajūta ar Cilvēku, savu draudziņu dzīvnieku, Dabu Koku, Akmeni, Jūru
līdzpārdzīvojums kopības sajūta ar Mīļo un Dārgo atkalapvienošanās pēc
ilgas un grūtas atšķirtības. Cilvēks, caur mīļā un Sirdij dārgā atrašanu,
tiecas apvienoties ar Radītāju. Tiecas uz stāvokli, kurā visas telpas un
dimensijas pilnībā saplūst vienā vienotā, savstarpēji papildinošā esībā, bez
konkurences un nesaskaņām.
Cilvēks tiecas uz Saskaņu, Sadarbību un
Mīlestību. Tiecas ieņemt vietu, kurā viņš ir gaidīts, saprasts un iederīgs.
Tiecas uz Tuvību, Kopību, Vienotību ar visU.
Par
Varu
Vara ir spējas
realizēt augstāk stāvošu Gribu, vai savas (šīs
gribas pielietojuma izvēles
brīvības) patvaļas izpausme (Jēdziens - spēja attiecas uz pasaules Ideālo
daļu, vai subjektīvo darbības daļu cilvēkā, uz subjektīvajām un pirmtēlu sfērām
Gribas īstenošanās stadijās, bet - vara uz Gribas realizēto fenomenu, objektīvo darbību lauku materiālā
zemes un seku izpausmju pasaulē).
Spējas ir
Debesīs vara uz zemes.
Ko Debesis
spēj, to vara mēģina.
Debesīm vara
nav vajadzīga, tām pietiek ar spējām.
Debesis dāvā
savas spējas, kuras pārvēršas tīkotāju rokās par zūdošu varu, kas atgriežas
aizvien pie spēju nesēja un viņa spēju robežās katram pēc viņa vajadzībām
no katra pēc viņa spējām.
Spējas ir vajadzību noteicējas.
Vara ir Gribas
realizētā daļa.
Vara un Griba
nav atdalāmas.
Zemes būtnēm
Griba ir saprotama un pieejama varas formā un izpausmēs.
Pēc attieksmes
pret spējām un varu, būtnes piedalās Debesīm vai Zemei.
Spēja piemīt Radītājam
un vara nāk no Tā.
Vara izpaužas
gribas realizācijā, bet spējas to realizētajās daļās.
Radītāja
Vara izpaužas enerģijās un to ierosinātajos spēkos, ietekmēs un ar tām
saistītajās izmaiņās to darbības vidēs savstarpējo atbilstību robežās.
ÿ
Absolūtā
Griba un Vara piemīt Absolūtajam Gribas Avotam Absolūtajam
Radītājam. Visi no Tā izrietošie Varas subjekti ir tās
nesēji, objekti un vides, kuras vienlaicīgi ir Tā izpausmes un Tā darbības vides Absolūtajai Gribai un
Varai. Visi zemāk stāvošie varas nesēji izmanto tiem doto Absolūtās Varas daļu
tiem pieejamās gribas ietvaros. (Visi
zemāk stāvošie gribas izpausmes nesēji ir Absolūtās Gribas izpausmes, tās
izpausmes centri un lieto caur tiem plūstošo Absolūtās Gribas plūsmu tiem pieejamās formās un apmēros, ko nosaka
Absolūtās Gribas spēja veidot šos
centrus, tiem noteiktā Absolūtās gribas plūsmas forma un šo nesēju spēja
saskaņot savu gribas darbības virziena izvēles brīvību ar Absolūto Gribu savas
plūsmas virzienam šajā centrā tas ir centra spēja pildīt tam paredzēto
lomu.)
Šos ietvarus
nosaka nesēju spēja saskaņot savu gribas pielietojuma virzienu šai varai tās
brīvības robežās, ar Augstākās Varas šim varas nesējam un videi noteikto gribas
darbības virzienu veidu un daudzumu. Vara ir Gribas darbības regulācijas spēju
izpausme un citas gribas plūsmas regulācija.
Varu
saskaņošanas spēja ir Kultūra.
Visas zemākās
varas, izņemot vienu Apvienojošo varu (kas ir
Absolūtās Varas plūsmas pretējais plūsmas virziens formas radošajai varai
saturu Idejas apvienojošā vara) ir daļējas, ierobežotas un sava
eksistences mūža darbības ilgumā noteiktas mūžīgas un nes šīs sadalītības,
ierobežotības un mūžības pazīmes tālāk sekojošajā dalīšanās procesā (diferenciācijā).
ÿ
Spēja Valdīt
pār Zemi piemīt Zemes Radītājam. Mūsdienu cilvēka apziņā Radītājs izpaužas caur
Dieva
jēdzienu tā intelektuālajās konstrukcijās, radošajām iztēles spējām tēlainajā
domāšanā un Sirdsapziņu tā rīcībā un apziņā. Savukārt pati apziņa un tās nesējs
- ķermenis ir Radītāja veidots, Tam
piederošs un kalpo Tā mērķiem tik ilgi, cik to ir iecerējis tā Radītājs un cik
cieši apziņa seko Tā norādījumiem. Visas cilvēka patvaļīgās (ar Radītāja gribu nesaskaņotās, bet no Cilvēka gribas pielietojuma
brīvības izrietošās) darbības ar savu vai citu apziņu un ķermeni ir
Radītāja Gribas pārkāpumi pret to,
kas nozīmē, ka pārkāpēja griba un (rīcības
spēja) tiek ierobežota, dalīta (diferencēta)
un saīsinās tās izpausmes mūžs.
ÿ
Uz Zemes savā
zemē valstī varu ienes Radītāja pārstāvis Valdnieks. Valdnieks ir augstākās varas nesējs un tās izpausmju
saskaņotājs valstī. Valdnieks ir varas pilnības nesējs pretēji kungiem,
kas ir ierobežotas un ar izpildītājiem saistītas varas lietotāji (Saprāts ir Cilvēka valdnieks, bet apziņa -
miesas kungs).
Pilnīga
vara ir līdzsvarota formās, izpausmju spēku, laiku un vides īpatnību
atbilstībās, tāpēc tā ir taisnīga. Varas pilnību raksturo tās
taisnīgums. Tikai taisnīgs Valdnieks ir Augstākās Varas izraudzīts un
tās nesējs.
Taisnīgu
(pilnīgu) varu sevī iemieso un tādu
Radītāja sūtītu Valdnieku saņem taisnīga tauta, kā tās un Radītāja saskaņas
iedibināšanas zīmi un sargātāju. Visos citos gadījumos tautas nepilnīgums ir
Valdnieka pilnīguma mērs, bet tam neatbilstošs zemākas kārtas augstākās
varas tīkotājs, vai tās uzurpators tautas stāvokli pasliktina, jaucot saskaņu
starp Radītāju un tautu, tā samazinot tās pilnīgumu un paverot ceļu valstī
esošā taisnīguma izzušanai. Varas uzurpators ir netaisnīgs, valsti graujošs,
un, tādēļ nevar kalpot Radītājam par varas nesēju, bet tauta no tā rokām nevar
saņemt sev nepieciešamo un Radītāja tai lemto labklājību, tādēļ katra
likumu mīloša varas kalpotāja pienākums ir atjaunot taisnīgu varu ar visiem tam
pieejamiem un šim mērķim atbilstošiem nepieciešamības diktētajiem līdzekļiem to
pieaugošā secībā.
Zeme, tauta un
Valdnieks ir vienoti Valstī. No Radītāja saņemto varu Valdnieks nodod tālāk,
sadalot pārvaldniekiem pienākuma varas nesējiem, varas tiesību nesējiem, to atbildības formām un varas brīvības nodrošinātājiem.
Tautas valsts
labklājība atkarīga no Valdniekam un tautai piemītošās kultūras (tautas kultūra ir sabiedrības veidošanas
spēja), bet problēmu raksturs
atkarīgs no šīs kultūras rakstura atbilstības Radītāja uzstādītajām prasībām
kultūrai šajā vietā un laikā.
ÿ
Abstrakti
apskatot pilnīgas taisnīgas (līdzsvarotas
un saskaņotas) varas materializācijas pakāpes, redzam, ka tas, kas kļūst
par spēju realizāciju Varu un tās nesējiem, tās izpausmes vidi un laiku ir Kultūra
mijiedarbībā ar Radītāja gribu
šajā vietā un laikā vai tās izpausmi kulturāla (saskaņoties spējīga) Cilvēka gribu, tāpēc par pietiekamu
pieņemot apzīmējumu Gribas
kultūra, varam teikt, ka
viss īstenotais ir Kultūra savās īstenošanās pakāpēs, kuras ir četras varas
Noformēšanās, varas Līdzsvarošanās,
varas Instrumentu Veidošana un varas
Darbības (attīstības) Telpiskā Vide.
ÿ
Tātad Kultūra
izpaužas Zinātnes un Reliģijas vienībā (kur Zinātne ir Reliģijas saturs, bet
Reliģija - Zinātnes attīstības virziens), kura rada atbilstošu Tiesību
bāzi, Regulatoru un tālāk izrietošu likumu normas. Var teikt, ka
tiesību bāze atspoguļo cilvēku Saprāta (Zināšanas
un Mīlestība) un dvēseles attīstības pakāpi tuvību Radītājam virzībā uz
saplūsmi ar To .
Likums
ir Varas diktēts un nav pārkāpjams bez neizbēgamām sekām, savukārt varas nesējs
ir šīs varas diktētā likuma iemiesojums un izpildītājs.
Tur,
kur ir Cilvēks, tur ir Likums.
(Cilvēks ir saprātīga būtne, kura pakļaujas likumam, realizē to un izjūt tā
nepieciešamību, kā Radītāja varas klātbūtnes zīmi un savas vienotības ar
Radītāju stāvokli.)
Visi pārējie
rakstītie vai parakstītie līgumi (likumi),
kuri neizriet no Radītāja Gribas vai nav saskaņā ar to, ir cilvēku savstarpējās
vienošanās,
kas ir spēkā par tik un tā, kā to vēlas šīs vienošanās dalībnieki vai ir
spējīgi to nodrošināt ar sev piemītošajiem līdzekļiem.
Tiesību
sistēmas regulators ir kalendārs dažādu (kosmisko, Dzīvības, psihisko un fizisko fenomenu) līmeņu realitāšu
ciklisko procesu saskaņošanas instruments, kurā katram
augšminētajam līmenim ir atbilstoša ritmoloģija. ( Nevis lineāra laika uzskaites
koordināta, tāpēc, ka neeksistē ne lineārs, ne visiem kopīgs laiks, kas ir
tikai apziņas ilūzija rotējošās materiālās struktūrās.)
Dažādu
tiesu (daļu), realitāšu,
varu, parādību un lielumu sadarbības regulēšanai un
saskaņošanai lieto Sodiādes metodi un Sodiādes kartes. Tās domātas dažādu lielumu,
telpu un struktūru objektivizēšanai vienā sistēmā to savstarpējo atbilstību un
Saskaņu novērtēšanai un korekcijai.
Sodiādes kartes
izsaka pārmaiņu tempu un raksturu, kā arī evolucionāros vai deģeneratīvos
vektorus un dažādu lielumu mijiedarbību raksturu šajā jomā. Pārmaiņas var būt
jau notikušas, notiekošas vai prognozējamas. Šīs kartes lieto arī sarežģītu
telpisku struktūru aprakstam tur, kur jāatrod dažādu elementu mijiedarbību
kvalitāte vienā struktūrā vai dažādu struktūru kvalitāšu saskaņošana vienā
telpā vai secīgā nomaiņā (ainava, vides,
ekonomiskās vai politiskās izmaiņas).
Sodiādes kartes
var tikt izteiktas citos lielumos, sistēmās un formās (krāsās, skaņās, skaitļos, vārdos, grafiskās vai tektoniskās formās)
atkarībā no kultūras tipa un nepieciešamības.
ÿ
Vara līdzsvarojas
četros cēloņsakarīgos principos, (no
kuriem primārie ir nākošos radošie,
bet sekundārie ir izrietošie
principi) šādā nemainīgā secībā Pienākums Tiesības Atbildība Brīvība.
Kultūras
Mantojums ir Pienākums, kurš dod Tiesības to pildīt ar tam atbilstošiem
līdzekļiem, kas rada Atbildību par šo līdzekļu izvēles atbilstību Pienākumam un
to savlaicīgu pielietojumu, kas savukārt noved pie Brīvības Pienākuma izpildē.
Līdzsvarota
vara veido Pienākuma varas nesējus, varas Tiesību nesējus, savas
Atbildības formas un tās Brīvības nodrošinātājus.
ÿ
Pienākumu
nesēju vara iemieso Dabas Likumos izteikto Radītāja
Gribu un izriet no tās. Šo varu pārstāv - Cilvēkā - viņa reliģiskā kultūra
tieksme uz Radītāju, audzināšana, bet sabiedriski pedagoģiskā prakse,
tradīcijās (dzīves veidā) izteiktās
reliģiskās normas, kuras atbilstoši vēsturiskajai situācijai vada Valdnieks,
kurš vienlaicīgi ir arī augstākais reliģiskais hierarhs Savā Zemē. Laicīgā vara
nav atdalāma no garīgās, jo ir tikai tās piemērojumi reālajām vēsturiskajām,
politiskajām, ekonomiskajām, tiesiskajām un citām kultūras dzīves situācijām.
Īslaicīgi,
sastopot šķērsli, gribas plūsma vara var sadalīties divās iluzori nesaistītās
strāvās reliģiskajā un valsts(?)
varā. Baznīca var būt atdalīta no valsts, bet valsts nevar būt atdalīta no Radītāja
kas nozīmē gan atteikšanos no varas un līdz ar to savas eksistences (neatkarības) beigas, gan valsti
veidojošo cilvēku (valsti veido cilvēki
ar savu gribu - varu) izmiršanu.
Arī ateisti
neapzināti izmanto Tā varu savu iespēju robežās (ierobežoti), kuru noliedz savā prātā. (Kā var pastāvēt tas, kas ir sevī sašķēlies?) Sašķeltās pasaules,
valstis(?), sabiedrības (?), ekonomikas (konkurējošās), ģimenes (?) un
apziņas (slimās) beidz eksistēt tādā
ātrumā un mērā ar kādu atdalās (dalīšanās
rezultātā nonāk pretrunā ar) no Radītāja Gribas un nonāk pretrunā ar Tā Gribu,
kura nosaka šo veidojumu eksistenci.
Visas laicīgās
formas un to mijiedarbību veidojumi (impērijas,
firmas, cilvēka izdotie likumi, kā arī pats cilvēks) ir īslaicīgi tādēļ, ka
savā darbībā (esot nepilnīgs vai
ļaunprātīgs) nonāk pretrunā ar Radītāja Gribu un pretojoties tai pārtrauc
sevi uzturošās varas darbību savā veidolā (valstī,
ģimenē, apziņā, ķermenī). Gribas, varas dalīšana ir pretrunu (strīdu) radīšana un tās vājināšana.
Gribu
apvienošana un varu koncentrācija ir panākumu ķīla.
Neko nevar panākt bez koncentrācijas un tās spējām. Būt augstāk attīstītam
nozīmē būt koncentrētākam, harmoniskākam (saskaņotākam)
un tuvāk Radītājam. Tas nozīmē būt Labsirdīgākam,
Iejūtīgākam, Līdzcietīgākam, Maigākam, Mierīgākam, Mīlošākam un Kalpojošākam
(radošam).
Cilvēka
Griba plūst caur Sirdi un
vara ir par tik, cik tā ir saskaņā ar Sirdi, cik viņa apziņa konsolidējas Sirds
vadībā.
Sirds
ir Cilvēka Valdnieks un Radītāja Pavalstnieks.
ÿ
Varas Tiesību izpildītājs ir radošs darbs, tā organizācija
sabiedrībā, sabiedriskā pasūtījuma vajadzību nodrošināšana, likuma normu
sistēma un tās iedzīvināšana ar atbilstošas administrācijas darbību sabiedrības
radošā darba nodrošināšanai. Pieņemtās likumu normas ir saturīgas,
tiesīgas un Tautas Valsts pastāvēšanu nodrošinošas par tik, cik tās nodrošina radošu
darbu un izriet no Dabas Likumiem, no tiem izrietošiem
Pienākumiem un Cilvēka būtības izrietošām, šo būtību nodrošinošajām Tiesībām. (Dabiskajām Tiesībām un to kodeksiem tautu
grupām un tautām.)
ÿ
Atbildība par
Varas sniegto iespēju izpildīšanu izpaužas sabiedrības labklājībā. Labklājība ir
attīstības iespēju apmierinātība. Apmierinātība ir nepieciešamā sakritība ar
iespējām. Apmierinātība vienlaikus ir sabiedriskā kārtība miers.
Labklājību
vispirms saprot ar Garīgo vai psihisko (savstarpējo
attiecību sabiedrībā) procesu saskaņotību Cilvēkā, kopās un
sabiedrībā, kā arī sabiedrības un Vides saskaņu. Šo stāvokli sabiedrībā un
Cilvēkā var mērīt ar Cilvēka spēju vispusības pieaugumu,
pieaugot arī spējām. Jebkurā gadījumā labklājības kritērijs ir harmoniska
personība, tikumiska sabiedrība un miermīlīga valsts attiecībās ar kaimiņiem un
miermīlīga (savstarpēja interešu
ievērošana izlīgums) problēmsituāciju risināšana iekšpolitikā.
To nodrošina:
materiāli valsts attīstības plāna saskaņota
vīzijas iedzīvināšana kooperatīvā (sadarbībā orientētā) saimnieciskajā dzīvē,
tiesiski juridiskā bāze, kurā izpaužas
Zinātnes un reliģijas sintēze regulatora ietekmē,
Cilvēka
un tautas apziņā dzīvesveidā (tradīcijās)
realizēta audzināšana, kas izriet no tautas Garīgās attīstības ceļa
reliģijas.
Represīvie
(tiesību sargājošās struktūras armija, tiesa ar palīgiem un muita ar
cenzoriem) orgāni ir tikai ar valstiskajām - kopīgajām interesēm
nesakrītošo individuālo un kolektīvo aktivitāšu slāpētāji.
Varas
Atbildības daļa gulstas uz Politiķiem to noslogotībā un tās saturā ar
diplomātiju, kā darbības metodi. Politiķis ir cilvēks, kurš, spējot Turēt
Vīziju, pārzinot plānu, spēj sintezēt Garīgā Attīstības Ceļa, tiesiskās un ekonomiskās
intereses tur, kur ir radušās disharmonijas starp šīm interesēm vai to
realizātoriem sabiedrībā, starp sabiedrības sociālajiem slāņiem, sabiedrību un
vidi, Radītāju, ja tai draud vīzijas zudums. Tas ir - politiķis spēj labot
vērst par labu situācijas, kurās ir vērojama novirze no vēlamā zūd
sabiedrības vai cilvēka labklājība. (Baltijā
tos sauca par labiešiem. Fiziskajā
ķermenī cilvēkam tie ir ārsti, bet apziņas laukā, ja nav izdarīts apzināts
kaitējums ļaundarība noziegums, tie ir tiesneši
dažādo tiesu (daļu) saskaņotāji un
saskaņas ienesēji tur, kur tā ir zaudēta starp tiesām.)
Pienākuma
izpildes Brīvība ir atkarīga
no Zinātnes un Izglītības sniegtajām iespējām tur, kur tiesību sargātāji pilda savus
pienākumus, tāpēc Varas brīvība un spēks izpaužas Zināšanu jomā, bet tās
uzurpācija - zināšanu nolieguma, izglītības izkropļojuma un labklājības šajā
jomā graušanā.
Tautas
izglītības sistēmas graušana ir tautas varas vājināšana (tās atdalīšana no varas paverdzināšana)
eksistences pārtraukšana un tādēļ ir noziegums pret tautā iemiesoto Radītāja
Gribu un tās darbību Dzīvību šajā formā. Vājinot tautas
dzīvību un kultūru, tiek vājināta Cilvēces kultūras un dzīvības sastāvdaļa
tāpēc izglītības sistēmas graušana kādā tās daļā (tautā) ir noziegums pret Cilvēci, Radītāja likuma pārkāpums un
izsauc neizbēgamu Tā atbildes reakciju ļaundara pašatdalīšanos no Sevis (metafiziska realitāte personības un Monādes
attiecībās) ar visām no tā izrietošajām sekām.
ÿ
Līdzsvarota Vara ir dialogs starp tās
interesēm izpausmes virzieniem un interesēm un augstākminētajām līdzsvara
formām, kur formas ir neapšaubāmi diktatori (prioritātes)
interesēm. Dialoga augstākā forma ir intuitīvā sapratne, bet līdzsvarotā
diskusija vienādu izglītību guvušu un attīstības līmenī esošu domubiedru vidū.
Dialoga
pretstats ir polemika strīds, nesaskaņa dažādu viedokļu un interešu,
izglītības līmeņu, tikumības un netiklības, patiesības un melu, goda un
nozieguma (ļaunprātības) sadursme,
kas ir dialoga noliegums, jo tās mērķis ir saskaņas vietā, katrai polemikā
iesaistītajai pusei paliekot savās pozīcijās, pretinieku izsist no līdzsvara un
mainīt tā darbības virzienu un koncentrāciju tas ir - atņemt tam varu pār
sevi un savu darbu (atņemt tam tiesības
un tā traucēt pienākuma izpildi).
Strīds ir karš.
Strīda polemikas izraisīšana ir līdzsvara graušana un nelīdzsvarotības
pazīme. Strīda uzturēšana ir netaisnības atbalstīšana un vairošana. Strīds ir
netaisnības vārti un to provocē netaisnīgais ar savu netaisnīgo rīcību. Tur,
kur ir strīds, tur zudusi taisnība, tomēr ar strīdu taisnību atjaunot nevar. Ar
pretestību strīdā karā taisnīgais var pretoties netaisnībai vai tās
pieaugumam. Kara formas var būt fiziskas, psiholoģiskas, ideoloģiskas,
ekonomiskas, ekoloģiskas un despotisku diktatūru kultūrintervences caur
savu radīto subkultūru invāziju apkarojamajās teritorijās, tautās un apziņās.
Nelīdzsvarota
netaisnīga vara nav spējīga dialogam, bet karu traktē divējādi savu uzbrukumu
par nepieciešamu un tiesisku, bet pašas izprovocētu upura piespiedu
pašaizsardzību pret ekonomisku, ideoloģisku, psiholoģisku, ekoloģisku vai despotiskas
diktatūras kultūrintervenci pret sevi par netaisnīgu un prettiesisku.
Netaisnības
novēršana ir taisnīguma atjaunošanā pēc kara strīda seku likvidācijā, miera
atjaunošanā un ieguldījumā pretinieka kultūras saskaņas izglītības līmeņa
paaugstināšanā, kas visefektīvākā ir pirms kara, jo novērš kara cēloņus.
Savukārt kādas tautas izglītības līmeņa pazemināšana, šķēršļu likšana
izglītības iegūšanai šīs tautas vidū ir nelīdzsvarotas varas netaisnības
izpausme, taisnīguma samazināšana kara radīšana, provocēšana un veidošana.
ÿ
Tiesības un
atbildība ir cēloņsakarīgi saistītas, kā pēdējo izrietējums no pirmajām un
pēdējo ierobežojošā darbība pret pirmajām, tāpēc tās ir Saistītās Varas.
Politiķi ir atkarīgi no ekonomikas, bet ekonomiku sakārtot pastāvēšanai vai
sagraut var politiķi. Tādēļ Valdnieks politiķus ieceļ
no sev uzticamu un pārbaudītu līdzgaitnieku vidus, raugoties no to īpašību un
darbības jomas saskaņas viedokļa, demokrātijās no tiem tiek
prasīts visaugstākais altruisms, bet pseidodemokrātijās
oligarhi, bankas, tirgoņi un citi vienas dienas saimnieki politikā virza
savus korumpētos ielikteņus, kuri savukārt noved ekonomiku līdz
pilnīgam absurdam un iznīcībai.
Ekonomika ir valsts enerģētiskās aprites
sintētiskais veselums, kurš raksturo sabiedrības un tās locekļu labklājību. Ekonomikas
veselīgums izpaužas Pilsētas un lauku attiecībās, mājas un sabiedriskā
darba sievietes un vīrieša profesionālajā un sociālo lomu polaritātē,
profesionālajā izaugsmē (darba mūža
ilgumā vienā profesijā un paaudžu pārmantojamībā), sociālā pasūtījuma un
darba roku līdzsvarā (Veselīgā ekonomikā
sievietes nestrādā ārpus mājas, nav bezdarbnieku un viesstrādnieku, Tēvs dēlam
nodod sava amata godu un prasmi reizē ar pasūtītāju paaudžu nomaiņu).
Ekonomika darba
attiecībās kalpo par saišu veidotāju, sociālo attiecību laukā stiprina
sabiedrības locekļu savstarpējo saprašanos, draudzīgumu un biedriskumu, bet tas
savukārt ir galvenais Meistara Goda veidotājs. Blakus
profesionālās izaugsmes interesei Meistara Gods ir galvenais
ekonomikas izaugsmes stimuls un garants, kā ekonomikai kopumā, tā starp
ekonomikas elementiem attiecībās ar vidi un kaimiņu valstīm.
ÿ
Gods
un Derīgums
ir Kalpošanas
principa izpausme attiecīgi cilvēka apziņā un materiālo fenomenu vidē. Pie tam Gods un derīgums attiecināms
uz izpausmes prasību augstāko robežu un neatgūstamo tīrību. Gods ir spēja
saskaņot savu attīstības līmeni ar veicamā darba kvalitāti pienākumu apjomu. Gods
ir Pienākuma Izpildes Kultūra. Zaudēt
Godu ir tas pats, kas zaudēt saites ar Radītāju. Gods ir Kalpošanas mērs (Kam derīgs tas, kurš nekalpo remdenais?).
Tāds no tāda
rodas. Godu zaudējušiem vecākiem nav ko nodot tālāk saviem bērniem, tādēļ Gods
ir sargājamākais un vērtīgākais tālāk nododamais mantojums un vērtīgākais pūrs
pienesums un ģimenes nākotnes pamats. Sievas gods var vīra godu celt, bet
negods sevī to nogremdēt un sievietes goda laupīšana ir lielākais vīrieša
negods, kas līdzvērtīgs dzimtenes nodevībai vai atkrišanai no Radītāja. Varu
ļaunprātīga pretnostatīšana ir to iznīcināšana un augstākais noziegums, atbildība par ko krīt uz šī
pretnostatījuma (kara) izraisītāju
ļaunprātīgo varas izmantotāju.
Sievietes gods izpaužas netraucētā viņas
sociālās lomas izpildē. Sociālo lomu sajukums ir Goda Derīguma Kalpošanas
Kultūras Varas zudums un Radītāja radīto gribas izpausmes centru zudums.
Vīrieša un
Sievietes sociālās lomas ir savstarpējās Atbildības, Pienākuma un Kalpošanas
uzņemšanās vienam otra labā Laulība Goda un Lepnuma
avots, kura vērtību Radītājs atzīst dāvājot Spējas un Intereses to bērniem tādā mērā, kādā
viņu vecāki pildījuši savas sociālās lomas, kas ir vienīgā patiesā labklājība. Cilvēka Labklājība
ir savstarpējo attiecību Pilnvērtībā, tāpat kā ekonomikas
izaugsme izriet tikai no sabiedrībā saskaņotām interesēm un
spējām. Sabiedrības labklājība ir savstarpējo spēju un interešu saskaņošanas Goda rezultāts un
Savstarpējās Cieņas Avots un garants.
Mēs
Cienām tos, kuru Gods ir mūsu labklājības pamats.
ÿ
Ja sabiedrības
labklājība ir to veidojošo cilvēku interešu un spēju saskaņotībā, tad ir
skaidrs, kāpēc Radītāja noteiktie Dabas Likumi grupē cilvēkus noteiktās
teritorijās to kultūras tipu apvienībās tautās, kuras veido šo īpatnību
attīstības aizsardzībai savas Valstis.
Atšķirīgu
kultūras tipu, interešu un spēju iestarpinājumi vai sajaukumi, pretnostatot
dažādas intereses un atšķirīgas spējas, savu izpausmju brīdī savstarpēji
novājina katra kādu citu (vai pastiprina
kādu, kultūras iekšējā līdzsvara bremzētu), tātad - vājina caur tām
plūstošo Gribu un Varu, nomācot arī šīs spējas un intereses to nesējos
apziņās. Kultūru sajukums haoss multikulturālisms noplicina (sašaurina) cilvēka intereses, vājina
spējas un atņem attīstības iespējas apziņai, paverot ceļu zemāko instinktu
nekontrolētai darbībai tur, kur saskaņotība tos ir ierobežojusi.
Multikulturālisms ir kultūras zudums, tautas deģenerācijas pavadonis un
labklājības zaudēšanas priekšvēstnesis.
Multikulturālisms
darbojas tur, kur zudušas tautu kultūras, jo veselīgas kultūras, pievelkoties
augstākajās izpausmēs, atgrūžas zemākajās, vienlaikus pašierobežojoties.
Kultūru paliekām sajaucoties, rodas haotisku kontaktu vide, kurā saskaras
iepriekšējo kultūru rupjākās formas, kas citādi saskarties nevarētu un tā rodas
iespējamība saplūst tām īpatnībām, kādas citādi kombinācijas neveidotu.
Atsevišķos Cilvēkos, retos gadījumos, tas var dot ceļu jaunām, iepriekšējām
kultūrām neraksturīgām spējām un interesēm, kuru rupjāko formu attīstībai par
labu nāk labklājības zuduma radītās grūtības, kā dzīvotspējas pārbaudes un
atlases mehānisms.
Multikulturālisms
ir vecās varas graušana un citas varas iedibināšanas mehānisms. Multikulturālisms
ir ierocis kultūru karā, ar kuru pseidokultūra iznīcina kādu kultūru, ievadot
tajā savas pseidokultūras sastāvdaļas.
Multikulturālisms
savā patiesajā nozīmē ir
kultūru līdzāspastāvēšana tām Radītāja atvēlētajās teritorijās un tautās, tām
dzīvojot šķirti savās komūnās un apmainoties augstākajām
vērtībām Dabas Likumu noteiktā kārtībā tur, kur tautas ievēro to dzīvei un
labklājībai dotos Radītāja likumus un to īstenošanai sniegto Varu.
Ne
tauta pret tautu tumsā, bet visas kopā gaismā.
ÿ
Monokulturālisms,
robeža un aparteīda dzīves norise (komūnisms) ir labklājību uzturoša
dzīves norma. Komūna ir savstarpēji saskanīgu cilvēku grupas nošķirta dzīve
lielākas kultūras vidē. Tajā savstarpējais atbalsts izriet no interešu un spēju
līdzību saskaņas un izpausmes spēka (apvienošanas)
nodrošinājuma nepieciešamības.
Tauta
ir saskanīgu Apziņu, Spēju un Interešu Komūna, kas centrējas ap sev raksturīgu
kultūras tipu un šī kultūras tipa Tīrība (Gods) ir tautas labklājības
nodrošinājums un Varas Lieluma Zīme.
ÿ
Pienākums un
Brīvība ir nesaistītas varas, jo, paliekot nemainīgiem pienākumiem, to
izpildes iespējas (brīvība) var
mainīties atkarībā no Zināšanu apjoma un specifikas. Pienākums ir jāpilda
neatkarīgi no tā izpildes apjoma iespējām, bet pienākums var diktēt Zinātnes
darbības virzienu un izpausto zināšanu daudzumu un pielietojumu, tāpēc
Pienākums un Brīvība ir ierobežojošās varas.
brīvība ir darbības robeža.
pienākums ir darbības virziens.
Vara ir pašierobežojoša
(koncentrācija!) un tās darbības
galarezultāts atkarīgs no koncentrācijas spējas tāpēc tās izkliede vai
nesaskaņotība ir Varas, Valsts un Tautas graušana. Mūsdienās masu informācijas (saziņas) līdzekļi
mediji, simulējot informācijas plūsmas Izglītības nodrošinājumu, kļuvuši
par brīvības ļaunprātīgiem ierobežotājiem
un darbības virziena mainītājiem savtīgu interešu vadītu cilvēku kalpiem
manipulatoriem ar informācijas plūsmām un apziņu šo plūsmu uzturētājos, tātad
interesēm un savstarpējām attiecībām Labklājību, neīsto uzdodot par īsto,
nederīgo par derīgo, netikumu par normu un netīrību par godu. Šīs manipulācijas
kļuvušas iespējamas, cilvēku interešu pašdarbību aizstājot ar
iepriekš izplānotu, izveidotu un noteiktā laikā, (ņemot vērā cilvēku izglītības, profesionālo un vecuma grupu
psiholoģiskās īpatnības, uz šo īpatnību pārzināšanu balstītas zinātnes biheiviorisma izstrādņu pamatotu)
apziņā projicētu programmu, informācijas vienību un to plūsmu modulāciju.
Tālāk
saprotams, kāpēc vienmēr ir ticis ierobežots kādā vietā un laikā Cilvēkiem
pieejamo zināšanu daudzums. Priekšlaicīgas (pirms
pienākumu Apziņas, to Pildīšanas un Atbildības) zināšanas tiek piezemētas,
saprastas nepareizi un pielietotas neatbilstoši to īstajai nozīmei un saturam,
kurš nav ticis uztverts. Būtība slēpjas niansēs. Darbības virziena uzturēšana prasa
noteiktu laiku tā iestrādei, attīstībai un stabilizācijai.
Darbības
Virziens ir Jaunu Spēju Pavēršanas Ceļš un interešu atrašanas iespēja.
ÿ
Intereses
realizējas kultūras veidotā vidē.
Vara veido savu darbības vidi, kurā kultūras tips izpaužas sešu savstarpēji
līdzsvarojošu lielumu sistēmas veidotā telpā.
Telpiski to var
apskatīt kā horizontālu kvadrātu, ko veido augstākminētās varas formas, kura
centra zenītā ir Nemainīgā Vara, bet nadīrā mainīgā likuma normu izpausme,
kura mainās atkarībā no regulatora darbības un vēsturiskās situācijas, tautai
esot savā attīstības ceļā.
Fiziskā
pasaule, attiecībā pret šo Garīgo Telpu ir divdimensiju
plakne, kurā projicējoties Garīgā telpa pieņem sešu lielumu veidotās Sistēmas
veidolu.
Trīs no
lielumiem attiecīgi apraksta šīs divdimensiju telpas Kvalitātes, Pārvaldi
un Identitātes, bet trīs
citi šo telpu veidojošo struktūru elementus, kuri ir centrbēdzes spēku
veidots Telpas Izpausmes Pazīmju Lauks, šī lauka pretstati Koncentrācijas
Vietas centrtieces spēku darbības vietas un šīs Struktūras Elementu Savstarpējās
Saites un Mijiedarbības, kas arī ir struktūras daļa un trešais
elements.
Šī vide eksistē
tikai par tik, par cik tā tiek plānota, vadīta un uzturēta līdzsvarā atbilstoši
Tautas
Attīstības Ceļam.
Telpas
plānošana ir Attīstības Ceļa nodrošināšana un uzturēšana.
Trīsdimensiju
Garīgo kategoriju šai divdimensiju telpai piešķir Tautas Attīstības Ceļš vēsturiskums
saskaņā ar tai doto varu un kultūras tipu. Tāpēc vara ir
vēsturiskās attīstības telpas uzturēšana, bet plānošana šajā
telpā ir Varas ienešana un pārstāvēšana.
ÿ
Demokrātija ir
tautas veidots koptēls iniciatīva valdnieka Izvēlē un tās taisnīguma
izjūtas trūkuma mērā atšķiras no Radītāja tai sūtītā, kas nepieļauj tā
kalpošanu tautai Augstākās Varas un saskaņas nešanā, bet nolemj to pašas radītā
likteņa neatbilstībai Radītāja dotajām iespējām. Demokrātija ir katras tautas
attīstības cikla augstāko sasniegumu tālākas attīstības patstāvīgs mēģinājums.
Tautas radošo un dzīvības spēku pārbaude to atbilstībā Augstākās gribas un
Varas lēmumam
šai tautai.
Demokrātija
iespējama tikai tautas neatkarības apstākļos, tas ir to var mēģināt tikai
ekonomiski, ideoloģiski un militāri pašnoteikšanos realizēt spējīgas
tautas vai sabiedrības ar visaugstāk attīstītu zinātni, izglītības sistēmu un
stabilu tautas kultūru, kura ir iedzīvināta tautas dzīves veidā un tradīcijās,
kā tās no senčiem mantotā reliģija. Tautas kultūra izpaužas tradīcijas
tālākturpināšanā, nostiprināšanā, pilnveidošanā, izsmalcināšanā un labvēlībā
radoši veicinošām kultūru mijiedarbībām, bet pretestības spēkā kaitīgām
ietekmēm.
Demokrātija
savās augstākajās izpausmēs atspoguļo tautas tieksmi pēc likuma un izpratni par
taisnīgumu, bet zemākajās, caur tās nepilnību radītajām sekām, parāda tās
taisnīguma nepilnības un gribas vājumu, kādēļ ir tautai veselīga un ārstējoša.
Tādēļ demokrātija nav ne apkarojama, ne nicināma, bet atstājama savai
dabiskajai gaitai.
Neatgriezeniski
kaitīgas ir sabiedrību
slimības, kuras parādās kā ar demokrātiju maskētas despotiskas diktatūras, kurās
vienmēr izpaužas varas uzurpācijas, tad, ja uzurpators ir pārāk vājš, lai
sagrābtu varu tiešā ceļā tādēļ maskējas, izmantojot pašradītu tautas kultūras
un izglītības trūkumu. Šāda slimība raksturīga tām tautām, kuru dzīvības spēki
izsīkuši (skaidri redzams veselā saprāta
trūkums).
Demokrātijas no
pseidodemokrātijām
atšķiras ar to, ka demokrātijas ir tautas radošo darbīgo spēku sasprindzinājums
un pārbaude Pašdarbībā (pārliecīga
putošanās bremzējošo spēku trūkums sistēmā), bet pseidodemokrātija ir
slinkuma un pagrimuma sekas tieksme atbildību par nākotni novelt uz kādu
grēkāžu pleciem, iekšējā pretrunīgumā cerot uz šo grēkāžu un kalpu ražīgu
darbu sliņķu zemāko vēlmju piepildījumā. Tā ir cerība uz labklājību bez pūlēm,
uz kādu labdari, kurš brīnumainā bezcēloņa labvēlībā apdāvinās katru tā
gaidītāju un slavētāju, un katram sagādās viņa ilgoto no sava neizsmeļamā
dāvanu maisa. Tā ir cerība uz kaimiņa labumiem, kurus tas atnesīs un noklās
snauduļa priekšā tā priekam un labsajūtai.
Tā ir pārākuma,
savas izredzētības un nebeidzama pāridarījuma sajūta, kas liek tās lolotājam
gaidīt visas pasaules līdzjūtību par tā ciešanām un dāvanu sūtījumus līdz ar
pagodinājumiem ciešanu asaru žāvēšanai.
Pseidodemokrātijas
pieļauj
tās tautas, kuru spējas un intereses tiktāl attālinājušās no Radītāja
Gribas darbības virziena, ka tās vairs neuztver Tā vadību un par tādu
uzskata savu zemāko instinktu balsi, kura liek pieņemt par labu visu tīkamo,
utilitāro vērtību sološo un sevi sargājošo. Šīs tautas,
zaudējušas vienprātības izpratni un tās vērtības izjūtu,
padodas acumirklīgām iegribām, solījumiem un savstarpējos strīdos atsakās no
tai dāvātās Radītāja Gribas vadības un Varas pār savu nākotni, tāpēc nesargā
neatkarību, bet iemaina to pret utilitāru vērtību solījumiem vai padodas
draudiem tur, kur būtu vien jāpiepūlas nākotnes labā.
Vienprātības
trūkums ir mirušas tautas līķauts, bet patmīlība kapakmens, uz kura iegravēti
tās netikumi, kas pašas acīm izliekas par izcilībām. Tādas tautas tām dāvāto varu izmanto savu važu kalšanai.
Ja tauta
atsakās no Radītāja tai sūtītiem Sirdsapziņas un Saprāta modinātājiem, tad tādā
gadījumā apvienojami tautas veselīgie atlikumi ap šim nolūkam Radītāja sūtītu Vienotības
Varas nesēju.
Ekonomiskās dzīves reālijas,
valdības pūles tās apjēgt un racionāli rīkoties, tās uzstādītie jautājumi šajā
rosībā izaicināja mani dažas sociopsiholoģijas aksiomas interpretēt ekonomikai.
Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras
kapitālisms?
Kapitāls ir vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām
var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās.
Jebkuras ekonomikas pamatā ir kapitāla transformācijas no
vienas, zemākas vērtības, citās augstākās. Tas ir ekonomika ir tikai tur, kur notiek tehnoloģiju, vērtību(dzīves
kvalitāšu) pieaugums tiek risinātas esošās problēmas, neradot jaunas. Jaunu
problēmu rašanās nozīmē, ka kapitāla aprites kopējās vērtības pieaugums ir
nulle, bet enerģētiskie un citi resursi, laiks, cerības ir zaudētas, kas
nozīmē, ka tas ir ekonomikai pretējais process.
Vērtību samērošana (attiecībā
viena pret otru) ir to savstarpējo attiecību noskaidrošana sadarbībā.
Vērtības (kvalitāšu) pieaugumu dod
tikai šo vērtību plašāka un izsmalcinātāka samērojamība.
No kapitāla viedokļa sabiedrība ir tādi ekonomiskajās
attiecībās saistīti pašapzinīgi un izvēlē brīvi cilvēki, kuri izmanto
savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un
tās galarezultātu kopīgai izmantošanai vai nesavtīgai izmantotāju loka
paplašināšanai, ja to prasa šo jauno izmantotāju ekonomiskā situācija tās
uzlabošanai. Tas ir jebkura sabiedrība
cenšas izplatīt savu kvalitāšu struktūru un vērtību samērojamību, ja to
neierobežo kādas augstākas vērtības sabiedrības iekšienē, sabiedrību atšķirībās
vai šo vērtību zudumu draudi struktūru, vērtību izlīdzināšanā, bet klani
iespiesties ar savas ideoloģijas iefiltrēšanu visur, kur tas ir iespējams.
Kapitālisms ir sabiedriska iekārta, kurā sociālās
attiecības ir pakļautas kapitāla vairošanas interesēm vai arī tā kurā sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu.
Sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā ekonomika
kalpo sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā vai tās politika ir vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu.
Ja saprot, ka vērtība (kapitāls) ir jebkura vērtība, ne tikai finansu un to ieguldījumu
ekvivalenti, tad saprotam, ka kapitāls ir cilvēku spēju resursi, uzkrājumi un
attiecības kultūras vērtības, kuras izpaužas kā sociālās attiecības
sabiedrībā, bet sociālisms ir tāda
sabiedriska iekārta, kurā par sabiedrības attīstības pamatu kalpo sociālās
attiecības sabiedrības iekšienē, tas ir - sociālais kultūras kapitāls, tad
jāsaprot, ka sociālisms ir augstāka līmeņa kapitālisms salīdzinājumā ar
ražošanas līdzekļu kapitālismu, bet liberālisms ir kapitālismam pretējs
sabiedrisko attiecību tips, kurā notiek vērtību devalvācija tās pretnostatot
vienu otrai.
Surogātsabiedrība klans ir ekonomiskajās attiecībās
saistīti pašapzinīgi un klana interešu noteiktās atkarībās esoši tā locekļi,
kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju
paplašināšanai un tās galarezultātu baudīšanai iespējami šaurā lokā un klana
varas izplatīšanai pār citiem klaniem vai sabiedrībām ar mērķi izmantot to
kapitālus vai ekonomikas savās interesēs. Klanu(grupējumu) interešu diktētas attiecības un to ietekmes uz citiem
klaniem nav vērtības (kapitāls), jo
nedod transformējamu vērtību pieaugumu.
Ekonomiskais liberālisms ir klana un sabiedrības
ekonomiku saskarsme situācijā, kurā klana vara noārda sabiedrības ekonomiskās
likumības.
Vara ir tas, kā likumiem pakļaujas šo varu atzīstošais.
Pakļaušanās finansu un to ieguldījumu ekvivalentu aprites
likumiem ir ierobežotu iespēju ekonomiskās varas nostiprināšana un ekonomikas
kā procesa apturēšana - ieslēgšana noteiktu iespēju un depresiju noslēgtā lokā.
Pakļaušanās kultūras likumu diktātam ir augstākās
ekonomiskās varas nostiprināšana pār sabiedrību un neierobežotas attīstības
iespēju pavēršana jautājums tikai par to
Vai finansu
kapitālisma apstākļos ir iespējama kultūras jēdziena pareiza sapratne un tās
vērtību adekvāta transformācija?
Apvienojot (socializējot)
kapitālus, lielākās struktūras (valsts
kapitāls) veidojas socializējoties dažādas socialitātes pakāpes kapitāla
nesējiem. Tas nozīmē, ka augstākās
pakāpes struktūras veidojas tur, kur ir izsmeltas zemākās pakāpes kapitāla
socialitātes. No tā izriet, ka iedarbojoties no ārpuses vai priekšlaicīgi nav
iespējama struktūras socialitātes paaugstināšana.
Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu
sociālisms.
Ekonomikas elements ir kapitāls vai socializētu kapitālu
grupa ar vienotu prioritāti un tai pakārtotu sekundāru mērķu sistēmu.
Kapitālu socializācija ir atkarīga no to socializācijas
spējas un elementu socialitātes.
Socializācijas spēja ir elementa spēja atrast dažādu
elementu vidē tos elementus, kuru prioritātes saskan ar viņa prioritātēm, kuru
mērķu sistēmas noderīgas viņa prioritātes sasniegšanai, vai nepieciešamības
gadījumā, starp atbilstošajiem elementiem atrast, formulēt kopīgo prioritāti un
izvērst mērķu sistēmu, kuru var realizēt plāna ietvaros, atbilstoši
objektīvajai realitātei ierobežojot subjektīvās realitātes aspektus. Tātad ir pasīvā un aktīvā socializācija, kur
pasīvā ir iespēju izmantošana, bet aktīvā ir iespēju radīšana.
Socializācijas spēja ir atkarīga no kapitāla formai
radniecīgo formu sastopamības vidē un elementa socialitātes.
Elementa socialitāte ir viņam piemītošā iekšējā
socializācijas nepieciešamība.
Ekonomikas ir procesi ar aprites cikla likumību noteiktu
ilgumu, tādēļ, lai varētu nodrošināt valsts kapitāla eksistenci ir jānodrošina
atbilstošu šī kapitāla vides stabilitāti, kurš ļautu socializēties (process!) elementiem un sākties valsts
kapitāla darbībai valsts ekonomikā un nodrošinātu tās procesu. Tāpēc valsts
kapitāls un ekonomika var parādīties tikai tur, kur ir elementi ar pietiekamu
socialitāti, socializācijas spēju, kur valsts (sabiedrība) ir atradusi (definējusi)
savu prioritāti un tās mērķu sistēmu, kā arī izstrādājusi stratēģiju tās
sasniegšanai, kas detalizēti pieejama katram socializācijā ieinteresētajam
elementam (kapitālam) pietiekami
detalizēta plāna
veidā. Bez plāna
prioritāšu realizācija un elementu socializācija vienotā valsts kapitālā un
ekonomikā nav iespējama.
Plāns ļauj atsijāt valsts prioritātei vai stratēģijai
neatbilstošās elementu aktivitātes un slāpēt tās, kurās tiktu nelietderīgi
zaudēti elementa un valsts resursi, bet saskaņot laikā tās, kuras būtu
koriģējamas vai atbrīvojamas savlaicīgi, ņemot vērā procesu nodrošinājumu (socializāciju) un ilgumu (aprites laiku). Tāpat plāns ļauj
kontrolēt aizrobežu kapitāla investīciju vietas, veida, kvalitātes un lieluma
atbilstību valsts prioritātei, saderīgumu stratēģijai un patreizējam ekonomikas
stāvoklim vai sagaidāmajām izmaiņām. Plāns ir korupcijas izgaismotājs un
bremzētājs tur, kur ir pietiekama elementu socialitāte, bet nepietiekama
socializācijas pakāpe.
Korupcija ir noziedzības saplūšana ar administrāciju
nolūkā to kontrolēt noziedzīgu mērķu sasniegšanai vai administrācijas nespēja
pildīt savas funkcijas īstenot valsts pamatideju aizstāvēt godīgo
iedzīvotāju intereses, tai skaitā arī pret aizrobežu klanu darbību.
Sabiedrības korupcija ir šīs sabiedrības deģenerācija. Sabiedrības korupcijas
gala rezultāts ir pilsoniska sabiedrība.
Korupcija ir klana darbības pazīme, veids, bet
korumpētība klana eksistences stāvoklis, dzīves uztvere un darbības
virziena rādītājs.
Valsts plāna ne eksistence ir klanu plānu realizēšanas sekas un
realizēšanai nepieciešamais stāvoklis. Plāns ir klēts durvju atslēga kam tā ir, var
piekļūt vērtībām, uzkrāt un saglabāt tās, bet tās durvis, kuras nav slēgtas
piesedz garāmgājēju izlaupītu un piemēslotu telpu.
Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu
sociālisms. Tas ir valsts kapitāla
pamatā ir tas vērtību uzkrājums, ar kādu operē valsts kapitāla elementi.
Aizrobežu kapitāli valsts kapitālu (kapitālu sociālisma vidi) var socializēt augstākās struktūrās
starpvalstu kapitālos, vai veģetēt uz tā, novājinot valsts kapitālu, atkarībā
no investīciju ieguldījuma sfēras (pamatvērtības
vai patēriņš), radušos vērtību ieguldījumā valsts uzkrājumā vai izvešanā un
tā, vai ieguldītājs ir aizrobežu sabiedrība vai klans. Klana ieguldījumi
ilglaicīgajās ekonomiskajās apritēs vienmēr tām ir graujošas, pat ja
īslaicīgajās apritēs tās dod kādas vērtības rašanos, tādēļ, ka caur savu
ieguldījumu klans valstī ievada savu ideoloģiju, kas vienmēr ir destruktīva. (Ilglaicīgs klans ir neiespējams
ekonomiskās orientācijas piramīda cikla īsuma dēļ.)
Pilsoniskā sabiedrība ir valsts pretmets kapitālu un
sociālo elementu attiecības, kurās tie darbojas kā klani, katram realizējot
savu subjektīvi izraudzīto mērķu prioritāti, atrodoties konkurences apstākļos
ar citu klanu prioritātēm, un attīstībai lietojot konkurences cīņas enerģijas
pārpalikumus, kuri nedod pārejas jaunās kapitāla attiecību kvalitātēs un augstāku
kapitāla formu apritēs, tādēļ, ka rada jaunas problēmas un parazitē uz
sabiedrības valsts kapitāla un sociālajām saitēm (pelējums), kā arī savtīgās interesēs attīsta situāciju negatīvos
aspektus tas ir pilsoniskās sabiedrībās ekonomikas nav pēc būtības.
Diktatūra ir tāda
kapitālu socializācijas (sabiedrības
eksistences) forma, kurā valsts attīstības stratēģijas izpilde tiek
nodrošināta augstākajai varai diktējot zemākajām varām un sociālajiem
elementiem to pienākumus (no tiem
izrietošās tiesības, atbildību un brīvību to izpildē) un kompetences,
atbilstoši uzstādīto mērķu sasniegšanas plāna noteiktajam posmam. Šeit katra
elementa ekonomiskā kvalitāte (socializācijas
pakāpes noteikta vērtību aprites intensitāte starp valsti un elementu) ir
atkarīga no diktatora ekonomiskajām kvalitātēm (kuras ir pamatvērtību, to uzkrājumu un spējas sintezēt jaunas
augstākas noteiktas), obektīvās darbības vides, uzstādītajiem sabiedrības
mērķiem un to sasniegšanas plāna posma, kā arī klanu pretdarbības graujošās
ietekmes spēka. Diktatūra eksistē tur, kur vienā ekonomikā tiek socializēti
elementi ar zemu socializācijas spēju attiecībā pret diktatoru. Diktatūrā
diktators ir elements ar aktīvo socializācijas spēju, bet citi elementi un
zemākās varas ir pakārtoti diktatori vai elementi ar pasīvu socializācijas
spēju attiecībā pret augstāku diktatoru, bet ar pietiekami lielu pozitīvu
socialitāti pret diktatora formulētajiem mērķiem un prioritāti.
Demokrātija ir tāda kapitālu socializācijas forma, kurā
apvienojas elementi ar augstu pozitīvu socialitāti un aktīvās socializācijas
spēju. Demokrātija ir kolektīva diktatora izvēle un labprātīga pakļaušanās tā
saskaņojošajai darbībai (diriģents
orķestrī).
Prioritāte ir diktators. Mērķu sistēma un tās stratēģija
ir prioritātes likumi. Tauta ir tas, uz ko attiecas šie likumi tātad, ja paziņo, ka suverēnā vara pieder
tautai, ir secīgi jāatbild uz trim jautājumiem:
-
Kas ir tauta šajā sociālajā struktūrā (tātad jānosprauž tautas sociālās robežas)?
-
Vai tautai ir sava mērķu sistēma, tās sasniegšanas
stratēģija, ap kuru demokrātiski socializēties demokrātiskā valstī (Valsts ir prioritātes konsolidēta sociālo
elementu un grupu vide. Valstī ietilpstošais elements ir šo vidi radošais
punkts un šīs vides kvalitātes izpausme.)?
-
Vai un kāda ir šīs tautas prioritāte, cik precīzi tā
definēta (vai tā ir apzinātā vai
intuitīvā stāvoklī, aktīva vai pasīva, kāda ir jēdziena vēsturiskā izpratne un
vai nav notikusi jēdziena satura izpratnes maiņa, vai jēdziena saturs nav
klana darbības rezultātā nomainīts. )?
Demokrātija un kooperācija ir viens un tas pats jēdziens,
izteikts sociopsiholoģijas vai ekonomikas terminos (formās). Līdz ar to redzam, ka kooperācija nav problēmu
risināšanas metode, kura pielietota pati par sevi dod atrisinājumu, vai būtu
pielietojama visur un vienmēr (vidēs ar
neatbilstoši zemu socialitāti vai pasīvu socializāciju), bet kapitālu
socializācijas spēju attīstības līmenis pie noteiktas elementu socialitātes un
socializācijas procesa attīstības sekas posms, kurš dod iespēju jaunu
kapitāla formu socializācijai šajā ekonomikā.
Neviena ekonomikā apzinātā vērtība neeksistē bez cilvēka,
tās izriet no cilvēka dabas un vajadzībām. Cilvēkam apzinātajā ekonomikā
cilvēks ir vērtības radītājs, nesējs un patērētājs, kaut arī šīs vērtības
neapzinātā veidā aizguvis no augstākām ekonomikām un ar šīm vērtībām neapzinātā
veidā socializējas kā kapitāls un kapitāla elements augstākā, viņam vēl
neapzināto un nepieejamo vērtību ekonomiskajā sistēmā. Savā ekonomikā cilvēks
ir vērtību samērotājs un vērtību sistēmas noteicējs, kura ir stabila par tik,
par cik (kvantitāte) tā saskan ar tam
neapzināto vērtību ekonomiku un tā, kā (kvalitāte)
atbilstoši šai augstākajai ekonomikai cilvēks formulē savas ekonomikas
prioritāti.
Visas kooperācijas apzināti pakļaujas augstākas
ekonomikas diktātam, - tas ir visas
demokrātijas ir tādas diktatūras elementi, kuras labprātīgi pakļaujas augstāku
ekonomiku prioritātēm un to diktatūrai demokrātijas eksistē tikai sabiedrībās
ar tām atbilstošu stabilu reliģisko vērtību sistēmu un aktīvu kultūras dzīvi. Demokrātijas
(kooperācijas) ir savu prioritāšu
realizācijas iespēju atrašana (brīvība)
sabiedrības prioritātes realizācijas procesā. Darot derīgo panāku vajadzīgo un sasniedzu patīkamo. Svētki ir
derīgā radīšana un atmaksājas tikai ar prieku darīts darbs.
Visi kapitāli secīgi iziet vienus un tos pašus
ekonomiskās dzīves posmus aprites no rašanās līdz izzušanai nāvei
transformācijai. Attīstība ir procesa vai kādas tā īpatnības, tās izpausmes
spēka vai aktivitātes pieaugums. Attīstība ir tikai tur, kur konstatējama reāla
izmaiņa kvantitātē, kvalitātē vai aktivitātē. Attīstība cilvēkam ir vienas
īpašības pārveidošana par citu augstāku izsmalcinātāku augstākas ekonomikas
vērtību sistēmā. Ekonomikas attīstība ir procesa norises kvalitātes
paaugstināšana nevis norises tempa palielināšana. Steidzinot ekonomiku, tiek
zaudēta kvalitāte, bet panākta ātrāka tās nāve (labākajā gadījumā) krīze, bet visbiežāk nonāk resursu
nesaskaņotībā haosā depresijā. Skrienot
gar sētu ir grūti kvalitatīvi nokrāsot katru dēlīti, bet ātrāk pienāk darba
beigas, par kuru (kvalitāte!) var nesaņemt algu vai alga vienalga jāgaida
noteiktajā laikā (depresija). Ekonomikas pieauguma paātrinājums ir tās
ilguma saīsinājuma rādītājs un beigu tuvināšanas pazīme. Lielie ilgi dzīvojošie bruņurupuči dzīvo lēni, bet viendienītes
steidzas dzīvot!
Krīze ir ekonomikas transformācijas iespējas, bet
depresija lejup kritiena pazīme.
Tās ekonomikas, kuras nav noritējušas kvalitatīvi nav
apguvušas jaunas kvalitātes vai izmantojušas krīzes iespējas (socializējušas jaunas vērtības), pēc
krīzes nepaceļas jaunās augstākās apritēs un nesocializējas augstākās sistēmās
vai ar augstākām kapitāla formām jaunās ekonomikās, sabrūk vai atsāk to pašu
attīstības posmu sliktākos apstākļos. Tās atpaliek no augstāko ekonomiku
attīstības un nonāk rupjāku attiecību un elementu vidē, kur pret novecojušām
vai kļūdainām ekonomikām darbojas ekonomisko likumu graujošie aspekti -
konkurence.
Konkurence ir attīstības pavadone tur, kur sastopas
zinātnes, izglītības un sadarbības nodrošinātas attīstības augļi ar novecojušām
iepriekšējo ciklu formām un noris cilvēku apziņā, bet ne materiālajā vidē, kur
konkurencē saskaroties vienmēr bojā iet smalkākais attīstītākais. Konkurence starp
materiālajām formām (sugām) parādās
tur, kur sistēmā tiek no ārpuses patvaļīgi ienests sistēmai svešs elements.
Konkurence apziņā izpaužas kā izvēles iespēja. Materiālajā vidē konkurence (nesaskaņotība) ekonomikā ir šīs
ekonomikas cikla beigu pazīme. Dzīves
beigās cilvēks mirst organismā uzkrāto kļūdu un fizioloģisko procesu
nesaskaņotības dēļ, bet slims ir strīdīgs un nevīžīgs. Miers baro, karš
(strīds) posta. Patiesības atskārsme dzimst atbilstošu prātu sadarbībā.
Dažādiem kapitāliem ir dažāds aprites laiks dažādas
ekonomikas. Dažādām vērtībām ir atšķirīgs transformācijas starpposmu skaits un
galarezultāts. Katras socializēto kapitālu valsts ekonomikas ilgums ir
atkarīgs no elementu spējas saskaņot vēlmes ar iespējām (apmierinājuma) un koncentrēties mērķu sasniegšanai, kad iespējas
sasniedz vēlamo (laime) un
piemērošanās kādam kapitāla veidam kā savas ekonomikas pamatam, kas diktē
atšķirīgas prioritātes un mērķu sistēmas. EU-sā
nav labāk kā PSRS-ā. Vienkārši
PSRS-ā mērķi un vēlmes tālu pārsniedza iespējas, tāpēc apziņā dominēja
neapmierinātība, bet EU-s piezemējis mērķus līdz iespējām, tāpēc dominē
apmierinājums līdz iespēju ierobežotības
un nepastāvības atskārsmes brīdim. Tāpēc tur dominē apmierinājums (tiem, kam
tas ir) un apziņā dominē labākas dzīves ilūzija (siltas jūras sapnis slapjā
gultā).
Orientēšanās uz zemākām kapitāla formām (ražošanas līdzekļi un to ekvivalenti,
finanses) izslēdz augstākās formas (cilvēka
psihes īpašības, intelekts un kultūra) no valsts ekonomikas un traucē to
socializācijai tādēļ, ka īsākie cikli piedzīvojot biežākas depresijas
neizbēgami konfrontē vidē augstākās un zemākās kapitālu formas (konkurence!), liekot ciest augstākajām
un aktualizējot zemākās.
Orientējoties uz augstākajām kapitāla formām un pieņemot
to diktētās prioritātes, sabiedrības ieiet garāku ekonomisko ciklu lokos, bet
mērķu sistēmā, stratēģijā saskaņo zemāko kapitālu socializācijas, to ekonomisko
ciklu beigās depresiju vietā izejot krīzes, kuras izmanto par atbalsta punktiem
valsts ekonomiskajam plānam. Zemāko ciklu ilgums ir plāna posmu garuma modulis.
Krīze ir nobriedusi nepieciešamība mainīt situāciju vai
maiņas iespēja. Maiņa (atkāpes no plāna vai
reorganizācijas) ārpus krīzes zonas ir ekonomikas destrukcija. Tāpat
ieilgušas vai pārāk biežas (moduļu ritma
traucējumi) maiņas izraisa haosu depresiju.
Orientējoties uz augstāko kultūras kapitālu var ieiet
visgarākajā ekonomiskajā ciklā ar neierobežotu attīstības iespēju, kas ļauj
saskaņot pārējo kapitālu ciklus vienā savstarpēji atbilstošā sistēmā, ļaujot
katram elementam socializēties tajās formās, kuras tam pēc viņa socialitātes ir
vispieņemamākās. (BRĪVĪBA PAŠIZPAUSMĒ
SADARBOJOTIES) Kultūras telpā nav iespējamas savstarpējas apkarošanas
formas (šķiru cīņa, konkurence un kultūru
sadursmes ir klanu ideoloģijas elementi un to aktualizēšana ir klanu
darbības formas), taču tas prasa kultūras jēdziena apzināšanu, attīrīšanu
un izsmalcināšanu, kas jau pats par sevi ir bezgalīgs process tāpēc
ekonomiski visperspektīvākais (visgarākais
cikls ir bezgalības aptveršana) un visspēcīgākās ekonomikas radīšana. Tāpēc
klani cenšas iznīcināt kultūras kapitālu vai aizstāt to ar subkultūru saturu (saber zaķītim maisā sapuvušus ābolus).
Tā kā vērtību nesējs un saskaņotājs vienotā procesā ir
cilvēks, tad saprotams, ka katras valsts ekonomika ir tik stipra, cik lieli ir
tās cilvēku uzkrājumi. Valsts pārtikas un vitalitātes nodrošinājums ir atkarīgs
no zemnieku skaita valstī (cilvēka un
zemes empātijas), nevis apstrādāto hektāru attiecības pret vienu traktoru (neekvivalenta vienpusēji pārslogota
vampīriska apmaiņa) un tās suverenitāte šajā jomā ir apgriezti
proporcionāla ievestās pārtikas daudzumam. Izglītoto cilvēku daudzums valstī ir
atkarīgs no izglītības sistēmas atbilstības tautas īpatnībām nevis ārzemju
žurnālu, tulkoto romānu, svešvalodu pulciņu un studentu apmaiņas programmu
daudzuma. Tehnoloģiskā varēšana atkarīga no strādāt protošo un gribošo (audzinātība!) skaita, bet ne no
automātu un plūsmas līniju modernuma, tāpēc klani aizved verdzībā iekaroto
zemju strādāt spējīgos un šajās teritorijās izvieto savus ražošanas līdzekļus,
savu ražošanas plānu
nodrošināšanai.
Dzīves līmenis atkarīgs no spējas risināt kārtējās
problēmas, tāpēc plāna
posmu īstenošana atkarīga nevis no ievesto ārzemju ražojumu daudzuma, bet no
inteliģences spējas izdarīt vajadzīgos pārkārtojumus, spējas interpretēt
zinātnes atklājumus izgudrojumos un tos ieviest ražošanā, dodot darbu tam
spējīgiem strādniekiem, par kuru kvalitāti rūpējas inteliģence izglītības
sistēmā (intelektuālā un psihiskā
kapitāla ekonomika). Tāpēc klani izlaupa intelektuālo potenciālu, to
pārvilinot savos projektos vai iznīcinot šo kapitāla formu strādniekos.
Ja mēs saprotam, ka kultūras kapitāls ir visu kapitāla
formu pamats (nodrošinātājs)un cilvēks
ir tā nesējs (izpausmes vide), bet
valsts ekonomiskais spēks atkarīgs no plānveidīgas darbības cilvēka resursu
uzkrājumā, tad zinām, ka klaniem agri vai vēlu jāizjūt kārdinājums sākt
demogrāfisko bremzēšanu un kultūrintervenci.
Līdz ar to, jautājumu var pārfrāzēt tā:
-
Valsts nāve
ražošanas līdzekļu un to ekvivalentu kapitālismā vai mērķtiecīgs
kultūrkapitālisma cikla sākums?
Piektdieņa
monologs
-
Ir tāds polaritāšu pāris Pienākumi Tiesības.
-
...
-
Kultūrvēsturiska aksioma vecā aristokrātija
savā rīcībā vadās no pienākumu izpildes nepieciešamības, jaunbagātnieki un
iznireļi rūpējas par savu iegribu apmierināšanu un savu tiesību izmantošanu šo
iegribu pamatošanai.
-
...
-
Trūkums un pietiekamība (virs fizioloģiskās
iztikas normas apmierināšanas) nav objektīva, bet subjektīva kategorija, kura
izriet no garīgo vai fizisko stimulu pārākuma apziņā un atkarībā no tā, uz ko
orientējas cilvēks kurā pasaulē atrodas viņa ideāli.
-
...
-
Tieksme pēc mantas uzkrāšanas raksturīga
bezdievīgiem cilvēkiem viņu evolūcijas sākumā, kad, raugoties uz priekšgājēju
garīgo sasniegumu sekundārajām izpausmēm (šo sasniegumu sasniegšanas līdzekļa
darba rezultātiem) materiālo lietu pārpilnību, tie izdara maldīgu secinājumu
par to, ka šī pārpilnība ir augstas attīstības un sabiedriskā stāvokļa
sasniegumu pazīme, tādēļ apmierina savu tieksmi pēc tām (nepilnvērtības
kompleksa izpausme nespēja pieņemt savu evolūcijas pakāpes noteikto objektīvo
sociālo stāvokli), uzkrājot ap sevi taustāmās lietas un varas izpausmes
iespējas tiesības.
-
...
-
Mūsdienu sabiedrība, - smalkās vērtības
nepazīstot un nesajūtot, visu mērot ar materiālo objektu, naudas un baudu
mērauklu, savu attīstību saskatot materiālo lietu vairošanas iespēju attīstībā,
zinātni un izglītību noliekot šīs attīstības apkalpotāju lomā, bet Kultūru
Evolūcijas saturu un mērķi saprotot kā izklaides pasākumu sēriju vai
ienākumus nesošu ekonomiskās darbības nozari, izturas kā tipiska iznireļu kopa.
-
...
-
Kungu namā iekļuvusī kalpu sabiedrība, kungu
prombūtnes laikā, steidzas izmantot viņu tiesības, nedomājot par pienākumiem,
kuru dēļ šīs tiesības kā realizācijas līdzekļi - radītas, tādēļ, ka kungi,
veicot savus pienākumus paši, saviem kalpiem tos nekad nav uzticējuši un kalpi,
protams, par tiem nekā nezina.
-
...
-
Uz vidi, ainavu, dabas resursiem,
infrastruktūru, dzīves veidu un viens uz otru mūsdienu sabiedrība raugās
tikai kā uz iespēju realizācijas vietu un resursiem, ražošanas līdzekļiem,
kapitālieguldījumiem, aizmirstot to, ka cilvēks un vide atrodas daudz plašākā
un sarežģītākā savstarpējo attiecību lokā nekā tikai tie ekonomisko, rekreatīvo un
ekoloģisko attiecību aspekti, kuri
ir aktuāli un tādēļ apzināti mūsdienās.
-
...
-
Šī attiecību triāde ir tikai apziņas stāvokļu
fons mijiedarbību partneris, bet pašu cilvēces evolūciju un objektīvo
labklājību nosaka šie apziņas stāvokļi un to secīga mijiedarbība cilvēkā, grupā
vai starp grupām uz fona tas ir, cilvēka socializācija kopība savstarpējā
pakārtotībā (valstiskums tautas vai sabiedrības ietvaros).
-
...
-
Atsakoties no pagātnes mantojuma dabiskajām
tiesībām, sašaurinot šo fonu līdz augstāk minēto triju attiecību aspektiem, zūd
fons citiem būtiskiem apziņas stāvokļiem un to vadības iespējām, kas rada
reālus cilvēka un sabiedrības apziņas kropļojumus, kuri vēlāk izpaužas kā
problēmas arī apzinātajā (triju attiecību aspektu) laukā.
-
...
-
Pašlaik uz dzīves vidi un veidu pilsēta, lauki
raugās no komforta iegribu apmierināšanas ērtuma un daudzuma nodrošināšanas
ekonomikas - viedokļa, kaut gan uz to būtu jāraugās kā uz apziņas stāvokļu
koncentrācijas, izpausmes un attīstības vidi .
-
...
-
Lauki
ir sievišķīgo patības, fizisko resursu uzkrājumu un transformāciju
(centrbēdzes spēku radīto) apziņas stāvokļu, bet pilsēta vīrišķīgo
intelektuālo, kolektīvo un ar to saistīto (centrtieces spēku radīto) apziņas
stāvokļu attīstības vieta. Sabiedrības Garīgā Kultūras - Evolūcija ir šo
sievišķo un vīrišķo apziņas stāvokļu savstarpēji papildinošas harmoniskas
mijiedarbības galarezultāts.
-
...
-
Cilvēce secīgi izgājusi caur ekoekonomikas,
Teoekonomikas, socioekonomikas dzīves posmiem. Vēlāk sadalījusies
politekonomikas (kurš tagad attīstās par antropoteosociālo ekonomiku) un
antiekonomikas (ekonomiskā liberālisma) virzienos. Antiekonomikā mēs pašlaik
vērojam komfortekonomikas fāzi tas ir skaidri parādās ekonomiskā
liberālisma galvenais ideāls ekonomiskais komforts kuram tiek pakārtots
viss, visur un vienmēr. Mēs smokam absolūta ekonomiskā komforta totalitārisma diktatūras žņaugos.
-
...
-
Radot, pārveidojot vai pārvietojot apdzīvotās
vietas, dzīves veidu un infrastruktūras, mēs darbojamies apziņas stāvokļu laukā
un to pārveidošanā to mijiedarbību un līdzsvaru laukā. Tas nozīmē būtiski
ietekmējam Evolūcijas norisi kā pārmaiņu skartajā, tā ar to saistītajos
reģionos.
-
...
-
Evolūcija ir cilvēka spēju pacelšana jaunā
augstākā līmenī, kas vienlaicīgi ir to izsmalcināšana un pastiprināšana, tā
vienmēr ir saistīta ar šo spēju treniņu sasprindzināšanu un noslogojumu
dinamiku. Tas nozīmē, ka lauki ir cilvēka fizisko izpausmju un ar to saistīto
apziņas stāvokļu sasprindzinājuma slodzes dinamikas lauks, bet pilsēta
intelektuālo un kolektīvo apziņas stāvokļu treniņa vieta.
-
...
-
Pati apziņas stāvokļu koncentrācija kādā vietā,
bez attiecīgas šo stāvokļu attīstības vadības un sākuma kvalitātes, šo apziņas
stāvokļu attīstību nenodrošina, bet rada ar kāda nekvalitatīva principa
izpausmes koncentrāciju saistītās problēmas. Tāpēc jaunu apdzīvotu vietu
radīšana un tai sekojoša infrastruktūras pārveide laukos, tur pastiprina
pilsētas dzīves veida klātbūtni, vājinot lauku dzīves veidu kā kvantitatīvi, tā
kvalitatīvi, tur papildus ienes ar pilsētas dzīvi saistītās negācijas.
Vienlaicīgi, komforta meklējumu apstākļos, tiek reklamēts pilsētas dzīves veids
kā progresīvāks, pārāks un attīstības sasniegumu kritērijs. Tā kā tiek skarti
sievišķie un vīrišķie apziņas stāvokļi, tad galarezultātā cieš sieviete un tās
loma sabiedrībā. Tās neizpratne un diskriminācija. Notiek sieviešu piemērošanās
vīrišķajam apziņas stāvoklim un tā atdarināšana, kas galarezultātā (atņemot
vīrišķajam pretpolu) vājina arī to un iestājas apvidus un tautas deģenerācija.
-
...?!
-
Ekonomikas un zinātnes sasniegumu,
infrastruktūras un sabiedrisko attiecību (arī mākslas Garīgo Ideālu nesēju)
kvalitātes pamatā ir Evolūcijas Kultūras sasniegumi un dinamika, bet visu
meklētā ilgtspējība ir no Kultūras
Evolūcijas klātesamības vidē izrietoša parādība, kas attiecas uz šīs Evolūcijas
vidi.
-
...
-
Kultūra ir kvalitāte, kuras klātbūtnē Cilvēka
griba no pirmtēliem vai idejām caur tās darbību regulējošu cēloņsakarīgu
savstarpēji līdzsvarotu principu virkni Pienākums Tiesības Atbildība -
Brīvība veido Kultūrai, pirmtēliem un regulējošiem principiem atbilstošus
fenomenus cilvēciskās vai materiālās vērtības, bet tās trūkuma gadījumā
ne-vērtības (vērtību surogātus ēnas).
-
...
-
Tātad izpaužot savu attieksmi pret pilsētas un
lauku dzīves veidu, mēs izpaužam savu attieksmi pret Pienākumu un Tiesībām,
savu Evolūcijas noteikto sociālo lomu pieņemšanu vai noraidīšanu Godīgumu,
bet, risinot pilsētas un lauku attiecības, apdzīvoto vietu pārveidošanas un
jaunveidošanas problēmas mēs risinām cilvēka apziņas stāvokļu mijiedarbību
valstī un to izmaiņu problēmas, un ar to saistītās Kultūras Evolūcijas ilgtspējības problēmas. Lauku un pilsētas attiecības ir
vēsturisko pārmaiņu spēka pielikšanas punkti, kultūrpolitikas darbības virziens un krustceles tautas ceļā uz
iznīcību vai uzplaukumu.
-
...
-
Jēdzienā - Valsts Neatkarība pirmais vārds ir
Valsts Vienība, Vienotība kas nozīmē valsti veidojošo cilvēku savstarpējo
pakārtotību, kas savukārt priekšplānā izvirza Pienākumu, bet Tiesības ir
iespēja pildīt Pienākuma diktētās un no tā izrietošās darbības.
-
...
-
Tā kā Valsti veido Cilvēki un to apvienības
ģimenes - noteiktās teritorijās, tad visas cilvēka vai viņa ģimenes racionālās
(ilgtspējību nodrošinošās) intereses vienlaicīgi ir arī valsts intereses.
Visas nevalstiskās (pret
vienotību vērstās) intereses un aktivitātes izriet no cilvēka īslaicīgajām (
komforta meklējumu) tieksmēm un samazina viņa, viņa ģimenes un viņa valsts
ilgtspējību.
-
...
-
Acīm redzot neatkarība ir no Valsts ģimenes
Cilvēka ilgtspējības nodrošinājuma nepieciešamības izrietoša parādība un
Valstī, tātad, apvienojas tie Cilvēki, kuri vēlas saglabāt šo - ar Pienākuma
jēdzienu saistāmo - Savu Neatkarību. Savu kultūras evolūcijas īpatnību
sargāšanai nepieciešamo neatkarību un tās saglabāšanas iespēju meklējošie,
savstarpējai palīdzībai šajā jomā, apvienojas Valstī kā ilgtspējības garantā un
iespējā. Vienotība savstarpējais Pienākums Ilgtspējība ir savstarpēji
saistīti Valsts Neatkarības jēdzienā.
-
Jājautā vai komfortu un ar tā nodrošināšanu
saistītās tiesības meklējošie kalpi var nodibināt valsti?
-
...!!!
-
Acīm redzot nē, jo komforts ir saistāms ar
īslaicīgu individuāli subjektīvu apziņas stāvokli iracionālu (ilgtspējību
noliedzošu) impulsu un tā apmierinājumu, bet ilgtspējība Pienākums ir
saistāmi ar šo impulsu ierobežošanu un ierobežojumiem
vispār. Kalpu brīvība ir svētdienas brīvība komforta baudīšanas brīvība,
bet kungu brīvība ir netraucēta savu pienākumu pildīšanas darba brīvība.
-
...??!
-
Mazas (ļoti īpatnējas) valstis var pastāvēt
tikai pateicoties stingriem un ļoti stingriem ierobežojumiem attiecībā uz
komfortu kas lielākajā vairumā gadījumu nozīmē, ka šo valstu neatkarība ir
iespējama tikai tad, ja to valstiskie (visiem kopīgie) ideāli atrodas ļoti
augstās Garīgajās sfērās virzienā, kuru Latvijai norādīja Rainis.
-
...
-
Visos citos gadījumos ne par kādu citu kā vien
daļēju neatkarību un ilgtspējību runāt nevar tas ir, neatkarības daļējums
nozīmē ilgtspējības samazināšanu ieprogrammētu pilnīgu neatkarības zaudēšanu,
kur ilgtspējība ir tieši proporcionāla tautas attīstības īpatnībām un to
nodrošinājumam nepieciešamajiem ekonomiskajiem ierobežojumiem.
-
...?!
-
Tas ir tiešā pretrunā ar ekonomisko liberālismu
(komfortu) ideoloģiju, kura radīta Valstu Neatkarības apkarošanai un to
paverdzināšanai, jo komforta alkstošs, katrs savas individuālās iegribas
apmierinošs patērētāju pūlis automātiski nonāk iegribu apmierināšanu sludinošās
antiekonomikas verdzībā.
-
...?
-
Tā kā prasība pēc komforta vispirms katram
nozīmē savu interešu apmierināšanu, tad tas nozīmē antagonismu starp šīm
interesēm, kā arī tiesībām (netraucētām iespējām meklēt komfortu) un
pienākumiem (Valsti) tātad arī dzīves vidēm (pilsēta - lauki) un dažādajām
iespējām šīs tieksmes apmierināt (varas nesējiem - valdību - un varu
apšaubošajiem - tautu).
-
...
-
Antiekonomika, sludinot komfortu, sagrauj valsti
(vienību) un ieprogrammē pretdabisku savstarpēju konkurenci šķiru,
interešu un paaudžu cīņu kaut gan īstenībā tā ir Vienotības Kultūras
Evolūcijas Ilgtspējības apkarošana. Kungu nams bez kungiem (pienākuma),
kalpiem (tiesībām) rūpējoties katram par savu komfortu, sagaida pavasari
izlaupīts, izpostīts, bez durvīm un logiem izdegušās krāsmatās.
Sava mērķa sasniegšanai
antiekonomika virza pilsonisko sabiedrību un nevalstiskās organizācijas
pretrunīgu (bieži pretdabisku) interešu apvienības un savstarpēji izslēdzošu
aktivitāšu realizācijas vidi un uzkurina zemāko instinktu diktētās kaislības.
-
...
-
Pašlaik tā ir radījusi savu antivalsts modeli,
kur valsts apkalpo komforta meklētāju intereses pienes alu samaksājušajiem
- rūpējas par spēles noteikumiem spēlēt spējīgajiem, nolūkā paildzināt viņu
spēli- strādā līdz pēdējam dzērājam.
-
...
-
Šo situāciju var labot tikai vienā veidā
jāpārtrauc sludināt liberālisms komforta meklējumi un jāpārskata
(jāatjauno) Valsts darbība atbilstoši šī jēdziena saturam un būtībai,
atbilstoši tā rašanās cēloņiem un darbības mērķiem.
-
...
-
Īsāk sakot, jānoliek atpakaļ Pienākums tur, kur
tam jābūt un tiesībām jāatgriežas pie savu pienākumu pildīšanas.(Te arī ir
izskaidrojums labo kungu meklēšanai Briselē pretstatā sliktajiem kungiem
Maskavā! Slinko kalpu psiholoģija Jurģi - mūsdienu izpildījumā sabiedriskā
mērogā! Kalpu valsts, intuitīvi sajūtot savu atkarību no maksātspējīgā
kunga, meklē biezāko naudīgāko.)
-
...
-
Katra Valsts var pastāvēt tikai tad, ja to
veidojošajiem cilvēkiem ir vienota dzīves uztvere, ideāli, vīzija. Ja tie var
sev izvirzīt uz ideāliem orientētu mērķu sistēmu un koncentrēt spēkus
(pašierobežoties) mērķu sasniegšanas stratēģijā, kuras realizāciju vada viņu
atrasta un izvirzīta (ar uzticību apveltīta) tam piemērotu altruistisku Cilvēku
vienota grupa (partija) sava līdera vadībā tik ilgi, cik ilgi to prasa izvēlētā
stratēģija mērķi vīzija Ideāli.
-
...?
-
Un te mēs nonākam pie Pienākuma cēloņa
Uzticības. Bērnu un vecāku, varas nesēju un Valsts, Ideālu, Cilvēka un Dieva,
vīra, sievas, lauku un pilsētas, Tautas un Savas Zemes savstarpējās Uzticības
un Pienākumiem, kurus uzņemas uzticīgais, aprūpējot to, kuram uzticas. Mēs
nepārtiekam viens no otra mēs kalpojam (atdodam sevi) viens otram tāpēc
dzīvojam tik ilgi, kamēr Uzticamies un turamies pie saviem Pienākumiem.
-
...
-
Ir drošs, ātrs un sāpīgs tautas pašnāvības veids
pasludināt zemi par mantojamu un tirgojamu ražošanas līdzekli kas ir
līdzvērtīgi savas mātes paverdzināšanai, piesmiešanai un pārdošanai verdzībā.
Dabiskajās tiesībās zeme ir augstākas kārtas tiesību subjekts un tauta var
iegūt tiesības pildīt savu Pienākumu - to apdzīvot un apkalpot apstrādāt, par
ko saņem savu darba algu Evolūciju, bet darba nodrošināšanai pielikumu
zemes augļus ražu.
-
...?
-
Tā tauta, kura necienīgi izturas pret savu Zemi un Pienākumiem, zaudē Tiesības
to apdzīvot un apstrādāt, kas ir īstais visu netaisnīgo, nepelnīto,
nodevīgo okupāciju, verdzību un deportāciju iemesls, tāpat, kā tā dvēsele,
kura apgāna savu miesu un atsakās no Gara, zaudē tās veselību un iedzīvojas
slimībās vai tautas mērogā saņem genocīdu.
-
Fui, kādas cūcības Jūs, cienītais, te tagad
runājat!
Vai
Marsieši dzīvo uz Zemes?
(Kad runča nav mājās, peles pa galdu
danco.)
Nedrīkst
izmantot pašas ideoloģijas radītos kritērijus šīs ideoloģijas darbības
vērtēšanai un radušās krīzes nav risināmas ar līdzekļiem, kuri izmantoti
pirmskrīzes periodā, vai izriet no šīs ideoloģijas priekšstatiem par krīzes apmēriem.
Sistēmas elementiem nekad nav priekšstata par sistēmas īsto orientāciju un
kustības sekām telpā. Lai saprastu situāciju, tā jāaplūko no ārpussistēmas
redzes punkta (Jauna slota tīri slauka).
Sākot ar
vispārzināmo Cilvēks ir sociāla būtne un tā darbības formas atspoguļo
universālo principu esamību plašākā ārpussabiedrības struktūrā, kura ir
socializēta pēc tā paša principa, kurš nosaka cilvēku sabiedrības dzīvi
eksistence ir veseluma (kopuma), kā
tā radīto mainīgo daļu kopsakarības eksistence - piedāvāju palūkoties uz
vēsturiski noteikto mūsdienu sabiedrības krīzi no sociopsiholoģijas redzes
punkta.
Sociopsiholoģija
ir zinātne par saišu veidošanos struktūrās un to darbības mehānismiem.(Sociālā psiholoģija jeb socioloģija kā
forma un tās saturs ir sociopsiholoģijas nozare, kura apskata socializēto
elementu mijiedarbību un tās vadīšanu).
No
sociopsiholoģijas viedokļa pašreizējo civilizācijas stāvokli var raksturot
vienā vārdā eklektika. (Eklektika ir
dažādu nesaskaņotu filosofisko sistēmu elementu patvaļīga kompilācija. Zirga un
ēzeļa eklektika ir neauglīgais mūlis). Eklektika ir lietu ne - kārtība domu
pasaulē, kuram atbilst universāls princips haoss. Ar haosu filosofija saprot
neharmonizētas turbulences telpā, bet ne brauna kustību, kas ir lokāla telpas
pāreja neizpaustā stāvoklī homogēnā vidē. Eksistence formā nerodas no haosa,
kas ir iespēju noliegums, bet no esamības haotiskā stāvokļa pārtraukšanas un
tur esošo elementu (turbulenču)
strukturēšanas (socializācijas).
Tā,
sabiedrības dzīves telpu veido kultūra, reliģija zinātne un tiesības, bet
visas cilvēces aktivitātes šajā telpā ir šīs trīsvienības noteiktas un radītas.
Aplūkojot šo telpu redzam, ka:
W
Zaudējot vienotu kultūras jēdziena izpratni
sabiedrībā, ir zudusi kultūras dzīves dimensija telpā. Kultūra nav vērojama kā
sabiedriska parādība, bet kā atsevišķi iestarpinājumi no sabiedrības izstumtu
personu un genocīdam pakļautu apziņas formu veidā. Kultūrintervence, iegāšanās
subkultūru izklaides pagrabā un izvēršanās negatīvo vērtību (vērtību iztrūkumu ēnu) pasaulē.
W
Reliģija un Zinātne katrā kultūrā ir veselums,
kur Reliģija ir Zinātnes attīstības virziens, bet Zinātne ir Reliģijas saturs,
un zināšanas veseluma realizācijas forma. Šeit notikusi Reliģiju nomaiņa ar
ideoloģijām, kultiem un pseidoteorijām. Abu veseluma daļu attālināšanās līdz
tādam antagonismam, kad to saistību apjauš tikai visaugstāk attīstītie prāti
abās pusēs.
Zinātnē nobriedusi
nepieciešamība pēc jaunas paradigmas (prātiņ,
nāc mājās!). Daļa zinātnieku to apzinās, daļa zinātnes posteņus ieņemošie
(zinātnes administratori) cenšas
neievērot, bet daļa izmanto zinātnes iespējas klanu savtīgo interešu apmierināšanai tai skaitā destruktīvām
manipulācijām ar ļaužu masu apziņu.
W
Tiesībās dabisko tiesību sistēma nomainīta ar
romiešu tiesībām, kas ir tās pretstats līdztiesības līdzvērtībā noliegums,
veseluma daļu atšķirību akcentējums. Romiešu tiesības, atsakoties no dabisko
tiesību kārtības, kurā pienākums ir sabiedrību un dažādu dzīvības formu
konsolidētājs vienā nedalāmā Monādē, paceļ tiesības un brīvības no sekundārām
primārajās kategorijās, atbildību atstājot biedinājumam. Tādā veidā likuma (tas, kas nav pārkāpjams pēc būtības kā
elpošanas un nāves nepieciešamība mūža galā) kārtā ieceļot dabisko tiesību
normu (tas, kas ir cilvēku savstarpējo
attiecību kvalitātes novērtējuma atskaites un attīstības virziena
pieturas punkts, vai noteiktu vērtību aktualizācija mainīgā vēsturiskā plūsmā).
Tas padara likumu apšaubāmu, normu
par viedokli un rada kārdinājumu to apiet vai pakļaut kriminālām interesēm.
Dabisko tiesību sistēmā, tas, kas ir likumdevējs, formulē varas darbības
principus vidē, paverot ceļu interesēm (varām)
un vērtībām, bet romiešu tiesībās noliedzot filosofiju vērtību iztrūkumiem (ne-vērtībām) vai to rašanās
atkritumiem.
W
Reizē ar romiešu tiesību dominanti pār dabisko
tiesību sistēmas elementiem, kas saglabājušies cilvēku priekšstatos par lietu
dabisko kārtību un sadzīves tradīcijās, notikusi filosofijas aizstāšana ar
prātošanu, kura iegremdējas pārejošu parādību konstatācijā un analīzē (atkritumu vākšana, šķirošana un otrreizējā
izmantošana), iedzīvotāju un varas atdalīšanās, taisnīguma principa
paralīze (pretnostatot likumu un normu
prasības), kas lavīnveidīgi izpaužas aizvien plašākos lokos pretrunīgās
tendencēs un aktivitātēs visās cilvēka dzīves jomās.
W
No tā izriet sabiedrības attīstības orientieru (vīzijas) zaudēšana, sabiedrību
konsolidējošo mērķu zudums un līdz ar to sabiedrības dezintegrācija,
teritoriālo nacionālo valstisko veidojumu nomaiņa ar virtuālām valstīm un
vairāku virtuālu valstu pārklāšanās teritorijās.
W
Tas tālāk izraisa valstiskuma (vienības) principa aizstāšanu ar
pilsoņu grupu aktivitāšu kompromissistēmām (multietniska
administratīva vienība) un liela apmēra manipulācijām ar masu apziņu (integrācija), kas noved pie tāda valsts
principu pielietojuma murgainuma, kā varas mistifikācijas (kas ir vara romiešu tiesībās(?), kam ir vara vidē, kurā reliģija
atdalīta no valsts(?), vai tas, kam ir šī vara reāli tur savās rokās to, pēc
kā tiecas varu(?), kā rokās ir šīsdienas sabiedrības ideāli vara?)
dažādu normu (multikulturālisms) un
interešu (pilsoniska sabiedrība)
pretnostatījuma un savstarpējas, kā arī pašiznīcināšanās.
W
W
ssistēmu, ar mērķi panākt,Dabisko
tiesību kvintesences un augstākā sasnieguma demokrātijas karikatūru romiešu
tiesību sistēmā, kurā to nevar realizēt principā, jo demokrātijas saturs
pienākums un lietu kārtība aizstāti ar tiesībām un pūļa patvaļu (maizi un izpriecas!), kurā, tautas
demokrātiju aizstājot ar partiju demokrātiju, notiek tautas atdalīšana no
varas un klanu (ekonomisko oligarhiju)
patvaļas leģitimizācija. Dabisko tiesību diktēto dzīvi principā nav iespējams
īstenot to sašaurinājumā un pretstatā (neatbilstošā
vidē) - romiešu tiesību telpā!
Marsieši nedzīvo uz Zemes,
tādēļ, ka marsieši ir tie, kuri dzīvo uz
Marsa. Romiešu tiesību normas neatceļ Augstākās Varas diktēto likumu
darbību, kuru telpā ar tiem nesaskaņotas normas ir to pārkāpums, un izsauc
neizbēgamu pārkāpuma (pārkāpēja)
likvidāciju sodu.
Civilizācija ir ievadīta
tieksmē pēc tā, ko saņemt nevar, bet tas, ko tā var sasniegt tai ir atņemts.
W
Starpvalstu attiecībās ir valsts politikas
trūkums. To vietā ir grupējumu aktivitāšu un transnacionālu klanu
savstarpējās ietekmes.
W
Sociālajā struktūrā ir pilnīgs sajukums
izglītības, dzīves veida, interešu, iespēju, individuālās attīstības un paaudžu
pieredzes pārmantojamības, profesionālās darbības savstarpēja neatbilstība.
W
Izglītības sistēma pārvērtusies no zināšanu
formējošas par profesionāli informējošu un sociāli dezadaptējošu informācijas
plūsmu ar kuras palīdzību jau pirms iekļūšanas darba tirgū tiek formētas
apziņas iespēju robežas, kā to plašumā (domāšanas
sintētiskumā)-šaurā specializācija, tā sasniegumu augstumā - lēmumu
pieņemšanā.
W
Medicīna, atsakoties no Sirdsdarba (palīdzība slimniekam viņa cīņā ar slimību),
un pārvēršoties par saimnieciskā aprēķina vadītu tehnoloģiju pielietojumu,
paplašina savu ietekmju spektru un skaitu (analīžu
skaits un procedūru daudzveidība) no mākslīgās apaugļošanas, grūtniecības
pārtraukšanas un bērna pirmsdzemdību testēšanas līdz ikgadējai vakcinācijai,
nemainoties diagnozēm, slimību un slimnieku skaitam. Agra bērnu mirstība tiek
nomainīta ar hronisku ilgstošu slimošanu un aizvien pieaugošu finansu plūsmu
caur veselības aizsardzības sistēmu, ar mērķi - panākt, lai katrs cilvēks
mirtu vairāk kā vienu reizi (reanimācija).
Medicīna no palīga kļūst par
darba ņēmēju, pieprasot pastāvīgu un nenormētu algas pielikumu no darba devēja
vakcīnatkarīgās vadāmā depresijā turētās sabiedrības.
W
Cilvēka darbs, no pašizpausmes un personības
attīstības līdzekļa, pārvērties par izmērāma produkta ražošanas izskaužamu
līdzdalību, un tā novērtējums tiek pielīdzināts darba algai, kas nozīmē, ka
vērtība (prieks) ir nevis pats darbs,
bet saņemtā alga (aploksnē). Jēdzienu
ieviešana darba tirgus un konkurence (pašsaprotamas
profesionālas intereses vadītas izaugsmes vietā) paver ceļu darba
rentabilitātei (ieguldījuma minimālisms
laika vienībā pret maksimālo peļņu), kas ir visiem sen zināmā zagšana
jaunās formās ārzonas, korupcija, peļņas nesātība, dienesta ļaunprātīga
izmantošana, manipulācijas ar patērētāja apziņu, to pieskaņojot ražotāja
vajadzībām pieprasījuma radīšana un vienkārša sabiedrības kriminalizēšanās (ja mērķis ir nauda, tad strādā tikai
muļķi!) vienlaicīgi ar policijas rīcībspējas paralīzi.
W
Civilizācija, grimstot liberālismā, nostalģiski
atskatās uz stingro roku visi, sludinot viedokļu dažādību, stingri
zina, ka nav iespējami stingri kritēriji un noteikti jāpieņem
atšķirīgais, jo tikai paša zināšanas ir notiekošā mērs pasaulē, kurā iespējami
tikai viedokļi.
Prātiņ nāc mājās!
Nomainot
dabisko tiesību sistēmu ar romiešu tiesībām, haoss iestājās tikpat nenovēršami,
kā antīko filosofiju nomainīja eklektika prātos, sabiedrībā un dzīves vides
veidojumā.
Haosā
stabili risinājumi nav iespējami. Aktivizējot (sildot) haosu, tas pieaug izpausmes spēkā, bet ievadot jaunus
elementus (informāciju, produktus,
procesus) haoss palielinās izpausmju daudzveidībā. Atņemot enerģiju haoss
iekonservējas, bet atņemot elementus tas brutalizējas (sistēma vienkāršojas, bet izpausmes iegūst lēcienveida un atsitiena
raksturu zūd maigums ietekmes atbilstība videi). Sabiedrības
noslāņošanās rezultātā pārtrūkst mijiedarbība starp likumdevēju un
iedzīvotājiem.
Situācijas risinājums.
Esošā haosa atdzesēšana līdz
reālajai (iekšējiem resursiem) aktivitātei
atbilstošai izpausmju daudzveidībai ar jaunu elementu pievienošanu un esošo
pārgrupēšanu, vienlaicīgi izņemot eklektiskos iestarpinājumus. Pieskaņoties
reālajai vēsturiskajai, tiesiskajai, kultūras un ekonomiskajai situācijai ar
mērķi pakāpeniski atgriezties dabisko tiesību demokrātijā un vērtību samērā.
Ja pievēršamies apziņas stāvokļiem, tad
entuziasms ir tā enerģija, kura tiek izmantota sabiedrības attīstībā. Mīlestība
(sistēmas elementu harmonija un tās
uzkrājumi izsmalcinātībā) ir šīs enerģijas konvertējamie
kapitālnoguldījumi, ticība aktivitātes ievirze (intereses) un cerība aktivitātes regulators. Pesimisms un
optimisms ir novirzes no reālajai situācijai atbilstošās novērtējumos un
prognozēs.
Norma ir drošība. Neliela nobīde pesimisma
virzienā vēlamāka par optimismu, jo ietaupa enerģijas resursus un nerada
pārsteidzību likvidējamās sekas.
Kredīts ir optimisma radītājs (kārdinājums provokācija) - haosa
karsētājs, bet nodokļi iedzen pesimismā un liek mobilizēties, koncentrēties (zosāda). Norma ir sociālais pasūtījums (dabiski ieprogrammētais produktu un apmaiņu
daudzums).
No tā izriet, ka nodokļu struktūrā galveno
telpu jāaizņem sociālajam pasūtījumam ar nepieciešamā bremzējuma daļu.
Attīstībai izmantojams tikai paša kapitāls un sociālais pasūtījums, kas reizē
ir arī drošības garants.
Konkretizējot augstākminēto līdz rīcības
ievirzēm, iegūstam 12 tālāk formulētos punktus pagrieziena stratēģijai.
1.
Konkurences vietā sadarbība.
2.
Ātrā attīstība nav vajadzīga.
(Ekonomiskajā sacensībā uzvarētāju nav, ir
tikai resursu pārtēriņš un vēlākās krīzes. Sacensība ir atkritumu ražošana no
vienas puses, sabiedrības psihisko resursu noplicināšana no otras un ekonomikās
iesaistīto elementu un norēķinu vides pārslogošana, kas ir izdevīga tikai
krāpniecisko norēķinu shēmu veidotājiem. Tiek ignorēts princips, ka neviens
ieguldījums nedod peļņu tiešā veidā ieguldītājam, bet atgriežas šķērssubsīdiju
veidā valsts norēķinu sistēmas ietvaros.)
3.
Visiem reģioniem nav jābūt vienādiem (nav jāatbilst vienādām prasībām). Nav
vienādi jāreaģē un tiem neuzstāda vienādas prasības.
4.
Deficīts, noteiktās robežās, ir attīstību veicinošs
faktors.
5.
Katra reģiona iekšējās potences vispirms kalpo šī
reģiona attīstībai, bet attīstības gala rezultāti (īpatnības) to pozitīvo (sintētisko)
aspektu mijiedarbībā kalpo par sistēmas sadarbības vidi un deficīta uzturētāju
idejisko mijiedarbību līmenī, kur bremzējošais elements ir katra reģiona
resursu ierobežotība un šīs ierobežotības uzturēšana atbilstoši šī reģiona
īpatnību attīstības mērķtiecīgumam.
6.
Zeme, kā lauku dzīves veida pamats. (Lauku dzīvesveids vērtība, no kuras
mijiedarbības ar citu pilsētvides dzīvesveida vērtību rodas līdzsvars, kas
ir domāšanas līdzsvara uzturēšanas līdzeklis un vērtība, no kuras rodas visu
kultūras, intelektuālo un materiālo vērtību izpausmes formas.)
7.
Sievietes
vērtības atjaunošana.
(Sieviete - kultūras un evolūcijas
virzītāja, dažādu interešu apvienotāja un saskaņotāja mājā, ģimenē un
audzināšanā, kas iespējams tikai tad, ja tiek pārtraukta konkurence ar vīrieti
(arī darba tirgū)).
8.
Ģimene kā pensijas sistēmas garants.
9.
Valsts darba pensija - pēc cilvēciskās vērtības (pretstatā mūsdienu pērkamā ražojama
daudzuma vērtības pensijai), gadījumos, kad valsts darbā zaudēti vai tā dēļ
neiespējami apgādnieki vecumā.
10.
Pilnīga biznesa interešu (marketinga) diktētu manipulāciju
ar apziņu aizliegšana.
11.
Sintētiskas pasaules uztveres veidošana pedagoģijā.
12.
Dabisko tiesību sistēmas izpratnes atjaunošana
sabiedriskajās attiecībās un ražošanā.
Māja visnetīrākā ir tīrīšanas
laikā un jaunā mājā pirmo pār slieksni ielaiž kaķi.
Sarkanā
Zīda Kodekss
-
Zeme ir Darba Māte.
-
Darbs ir Vērtību radītājs.
-
Cilvēka Vērtība pilda Darba Vērtību.
-
Cilvēka Darbs ir Augstākā Vērtība.
-
Darbs ir Vērtību slīpētājs.
-
Darbs ir Cilvēka rota.
-
Strādnieks ir Zemes lepnums.
-
Strādnieks vienmēr un visur ir Strādnieks.
-
Esi sava Darba cienīgs.
-
Tur, kur ir Strādnieks tur ir Darbs.
-
Strādnieka augstākā laime ir strādāt savai tautai.
-
Mācies. Mācīšanās ir Prasmes Māte.
-
Dalies Prasmē.
-
Darba jauninājums ir Tavs augstākais Sasniegums.
-
Darba mirklis tautas zelts.
-
Ienes Skaistumu Dzīvē un Darbā.
-
Vislabākajam ir jābūt Tavu roku Darbam.
-
Labi padarīts Darbs ir Strādnieka Gods.
-
Sirdsapziņa ir Strādnieka Goda sargs.
-
Labs Strādnieks savus biedrus godā ceļ.
-
Labāk būt māceklim nekā Darba kavēklim.
-
Lai Tavi rūpesti par sevi iet caur derīgumu citiem.
-
Tikumība ir darba dvīņu māsa.
-
Tiklajam darba netrūkst.
-
Darbs atrod darītāju.
-
Darītājs godina Darbu.
-
Darbs rada Darbu.
-
Darbs dara darītāju.
-
Darbs Cilvēku rāda.
-
Darbs kaimiņus pulcina.
-
Darbs naidniekus samierina.
-
Darbs tuvina Draugus.
-
Darbs pieved Mīļoto.
-
Darbam atskrien bērni.
-
Darbs bērniem vecākus slavina.
-
Darbs dod Drošību.
-
Drošība ir Darbā.
-
Darbs tur jaunībā.
-
Smiekli ir Darba bērni.
-
Labs Darbs ir laba Cilvēka pagodināts.
-
Ar Mīlestību darīts Darbs vieno.
IMATAKUINA,
VISTA VAI OLA,
JEB
ŠAURO VĀRTU - SPECIALIZĀCIJAS LAMATAS,
KAS VECUMDIENĀS LIEK DOMĀT
KĀDĀ SKOLĀ ES GRIBU MĀCĪTIES?
-
Kas bija vispirms pavasaris vai rudens, kad maltuvē graudi jaunas
maizes cepiena miltos pārtop? Vispirms bija Zemes orbītas īpatnības riņķojumā
ap Sauli, planētas rotācijas ass slīpums un zemniekam uzticētā lauka
novietojums uz Zemesmātes vaiga.
-
Kas bija vispirms Skola vai Skolotājs? Vispirms ir vecāku atmiņas
par savas pirmās izlasītās grāmatas prieku un zinātkāre, kas liek viņu bērnu
pirmajai skolas dienai post un ziedu pilnām rokām uz skolu izvadīt.
-
Kas bija vispirms Vista vai Ola? Un te nu jūs esat sava prāta
lamatās, ja domājat par vistu, kura olas dēj vai to olu, no kuras izšķīlusies
šī vista. Taču, ja jūs saprotat to, ka dinozauri neizmira, bet pārveidojās, arī
putnos tātad arī vistās, kuras, tāpat kā viņu senči dinozauri, dēj olas, tad
noprotat, ka šoreiz pareizā atbilde jāmeklē Dzīvības attīstībā un olā, kas kā
vairošanās īpatnība, parādījusies sen pirms vistas kā dzīvības formas, kas
saglabājusi savu senču sasniegumu un pievienojusi tam rūpes par pēcnācējiem
perēšanu un cālēnu vadāšanu. Ne Vista, ne Ola, bet Vistas spēja būt par
Skolotāju saviem cāļiem.
Tiesību un Pienākumu
līdzsvara nav. Tās ir jūsu dzīvesveida lamatas, tāpat kā vistiņu spēlēs
noķertam prātam jautājums par Vistu un Olu. Ir mūsdienu dzīvesveida radītas
situācijas, kurām nav risinājuma šajā dzīvesveidā un atmiņas zināšanu lauskas
par kādreiz eksistējušu kontekstu un nojausmas par iespēju pie tā atgriezties
tāpēc, ka eksistē tas, kas uztur parādību kontekstu un šo parādību savstarpējās
attiecības.
Faktam nozīmi piešķir
konteksts. Izglītība ir Cilvēka veidošanās un izaugsmes process
skolēna apziņā, kurā mācību viela, metodika un skolotāja personība ir
līdzekļi. Klases telpa, klases kolektīvs, skolotājs un bērna apziņa šajā
procesā ir viens vesels. Skolu var sadalīt kabinetos, speciālistos un
priekšmetu grupās, un tā iegūt modernizētu, intensificētu demokratizētu
mācību procesu vai pusaudžu savstarpējo attiecību kārtošanas vidi ar nelielu,
traucējošu pieaugušo piejaukumu tajā, bet zaudēt Izglītību un Skolu kā Ideālu
izpausmes un Kultūras sasniegumu pielietojuma vietu.
Kultūras darbības
lauks ir Cilvēcisko Vērtību telpā. Tās ir vērtības, kuru klātesamība
piepilda ar labā saturu katru Cilvēka darbību, bet to trūkums atņem vērtību
jebkuram notikumam un rīcībai. Cilvēciskās Vērtības sasaista kontekstā viena
Cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei ar citu Cilvēku dzīvēm. Konteksts starp
Māti, Bērnu, Skolotāju, Ministru un Izpildītāju ienes katram viņa pienākumus un
tiesības. Šie savstarpējie pienākumi dod visu tiesību ievērošanu savstarpējā
Taisnīguma ietvaros.
Taisnīgums, kā visu
pienākumu un tiesību konteksts, tā ievērošana, piešķir labklājības saturu
Cilvēku sadzīvei, pietiekamību ekonomikai un Izglītības nozīmi apmācībai.
Taisnīgums nosēdina skolas solā vai izved klases priekšā. Taisnīgums atdara
devēja un ņēmēja Sirdis un prātus, savieno tos viņu tiesībās un pienākumos.
Nav iespējams
izveidot sapratni par Pienākumu un Tiesību attiecībām, ja Māksla un Valoda, kas
ir līdzekļi (tiesības), nav atraujamas no Ētikas, kas ir šo līdzekļu
fons, no Garīgās un fiziskās veselības, kā Ētikas sekām, un Mācību
satura, kā pienākumu un tiesību izpausmes formas, kas ir vienots veselums
un veido kontekstu, tiek apskatīts atsevišķi, ārpus šī konteksta. Taisnīgums
pieprasa visu šo parādību atkalapvienošanu savstarpēji līdzsvarotā kontekstā,
ar tiesībām katram ieņemt savu vietu to veidošanā un nest atbildību par uzlikto
pienākumu izpildi visu šo parādību telpā, kas ir taisnīgi kā no pienākumu, tā
piešķirto tiesību puses raugoties. Zaudējot kontekstu, zūd kā pienākumu un
tiesību pielietojuma telpa, tā arī to saturs, atstājot vietu dažādiem
viedokļiem un izdomājumiem par to izcelsmi un attiecībām.
Modernā pasaule
izveidojusi atrunu sistēmu, kura balstās uz maldīgu pieņēmumu par atšķirīgu
viedokļu līdztiesību un pieļaujamību, kas izslēdz to kvalitatīvu vai
cēloņsakarīgas izcelsmes izpēti. Tas ir pretrunā ar Dabisko Pasaules Uzbūves
Ainu, kurā katra parādība izriet no kādas citas, to radījušās, un radītā ir
izpausmes vide un līdzeklis savai radītājai. Kultūra, kuras klātbūtne
izpaužas Cilvēka darbībā, savā būtībā ir metafiziska kvalitāte, kuras
klātesamība Cilvēkā nosaka vienotas sabiedriskas realitātes Zinātnes un
Reliģijas esamību, kas eksistē uz savu Dabisko Tiesību fona, vidē vai
kontekstā.
Šis Dabisko Tiesību
konteksts, operē ar, no saviem izcelsmes avotiem mantotu, iekšējo dinamisko
līdzsvaru starp parādībām to virzībā un pielietojumā no izcelsmes avota uz
panākumu sekām. Šajā kontekstā Cilvēks, kā Kultūras nesējs (iemiesojums),
parādās ar savu Pienākumu, no kura izriet tā pildīšanas Tiesības (līdzekļu
esamība) ar Atbildību par to izlietojumu un tādā veidā iegūst Pienākuma
pildīšanas Brīvību. To sauc par Lielo Dabisko Tiesību Līdzsvaru, uz kura
balstās visas citas Dabisko Tiesību normas, parādības un to sakarības. Līdz ar
to Pienākumu un Tiesību attiecības ir apskatāmas un iegūst pilnu jēgu tikai
Dabisko Tiesību sistēmā un veidotā vidē.
Mācību darbs kļūst
par Skolu tad, ja atbild uz katram bērnam primāriem jautājumiem No kurienes
es rados (nāku) un kas es esmu (kurp eju), tā palīdzot nonākt pie jautājuma,
kuru sev uzdod katrs pieaudzis Cilvēks kāda ir manas dzīves jēga?
Šie divi, katram
bērnam tik dabiskie jautājumi, kuri tiek uzdoti neskaitāmos veidos, kā no
kurienes tas ... rodas (?) un kas tas ... ir (?) veido Skolas centrālo asi,
ap kuru grupējas visi mācību priekšmeti, atbildot uz katru Cilvēku saviļņojošo
pašizziņas tieksmi ar zinātniski pamatotām un dažādos mācību priekšmetos
savstarpēji papildinošām zināšanām. Tādā veidā šī ass savā zemākajā polā
pavisam dabiski ievieto Bioloģiju, bet otrā iestiepjas Debesīs caur Astronomiju
un Ētiku līdz Dzīvības rašanās universālajiem cēloņiem.
Bioloģija, katram
bērnam saprotamā veidā, caur šūnas uzbūvi, augu un dzīvnieku, Dzīvības
attīstību uzskatāmi stāsta par to, kā viņš pats ir iekārtots un ar ko atšķiras
vai piebiedrojas citiem dzīvajiem organismiem. Fizika, ķīmija un matemātika
sniedz līdzekļus slēpto un neredzamo Dzīvības procesu sapratnei.
Ģeogrāfija
viņam stāsta par vidi un ietekmi, kas ienes atšķirības līdzīgajā, bet vēsture
paskaidro, kas viņš ir saviem vecākiem (viņu sapņos) un kādi ir viņa
pienākumi tajā vidē, kas viņam piedāvā vienus līdzekļus (tiesības),
bet liedz citus. Valodas, izteiksmes līdzekļu māksla, radošās iemaņas un
fiziskā kultūra ļauj viņam par sevi iegūtās zināšanas salīdzināt ar citu
Cilvēku pieredzēm, saprast viņus, un atrast kā atšķirīgo, tā vienojošo apzināt
individuālos pienākumus un kolektīvās tiesības realizācijas līdzekļu
iespējas. Kultūras un Mākslas vēsture dod bērnam redzēt, kā vieni un tie paši
Ideāli plūduši caur dažādām formām pie viņa, un kāpēc viņš tiecas pēc labā, un,
kas to viņam liedz.
Ielūkojoties Kosmosa
dzīlēs caur astronomiju, var nonākt līdz visām reliģijām kopīgajam
Eksistences cēloņiem un šo cēloņu radītajām Dabas Likumu sakarībām. Tad, izzūd
strīdi par to, kurai konfesijai un vai priesteriem vispār ir skolā jānāk.
Ētika, Taisnīgums, Skaistums, vajadzība pēc savstarpējās sapratnes un
sadarbības izkristalizējas katra bērna acu priekšā kā neapgāžams Dzīvības un
savstarpējo attiecību likums.
Tādā Skolā
Skolotājs ir pieredzes bagāts, erudīts un cienījams vecākais biedrs, kuram nav
kā jaunai, tikko skolotāju institūtu beigušai meitenei, starp diviem zibenīgiem
randiņiem jāpierāda klasei savas tiesības atrasties tās priekšā un,
pieprasot kārtību, jārunā par pienākumiem, bet kura klātbūtne pati par
sevi rada iespēju realizēt skolēniem viņu tiesības zināšanu apguvē. Tādā
Skolā Skolotājs, sasniedzot pienācīgas Cilvēciskās un profesionālās spējas, nāk
no Skolotāju palīgu vidus, kurā pēc Skolotāju institūta beigšanas par
Skolotājiem veidojas viņu jaunā maiņa.
Tādā Skolā pašizziņas
pienākums iegūst aizraujoša piedzīvojuma raksturu un mācību priekšmeti
kļūst par sapratnes veidotājiem, ar kuru palīdzību nonākam līdz sava Cilvēciskā
pienākuma dzīves jēgas piepildījuma līdzekļiem Cilvēciskajām Vērtībām
Godīguma, Patiesuma, Gribas, Zināšanas, Gudrības, Taisnīguma, Uzticības,
Paklausības, Kalpošanas, Ticības, Cerības un Mīlestības.
Cilvēciskās
Vērtības veido, piepilda un uztur Iekšējo Likumu Taisnīguma un Goda
jūtas. Iekšējais Likums liek Cilvēkam tiekties pēc labā, meklēt derīgo, bet attur
no sliktā. Iekšējais Likums mums saka, ko mēs drīkstam darīt, ko sagaidām savas
darbības rezultātā (taisnīgums), bet ko nedrīkstam darīt, ja gribam saglabāt
savu identitāti lai paliktu paši savās acīs tādi, kādi gribam būt, un kādi
domājam sevi esam. Iekšējais Likums izriet no Cilvēka rakstura, ar kuru viņš
nāk šajā pasaulē, audzināšanas un izglītības, kādu viņam nodrošina Kultūras
vēsturiskā vide tradīcija.
Iekšējais
Likums katram ir savs pat vienas ģimenes ietvaros tas var atšķirties, bet tradīcija
visiem kopīgais Kultūras mantojums visus vienam kultūras tipam
tautai piederošos saista un nolīdzina. Personība tautas kolektīvo
centienu izpaudēja var būt prasīgāka (Iekšējais Likums!) gan pret sevi, gan
pret citiem, un tiekties pieskaņot tradīciju saviem ieskatiem vai to graut, ja
netiek tai līdzi sava zemā Iekšējā Likuma dēļ. Tāpat tradīcija personības
centienu realizācijas iespēju nodrošinātāja, var apgriezt spārnus augstam
Iekšējam Likumam vai nomocīt kādu zemāku, bet vēlāk tajā iekļauties spējīgu, ar
priekšlaicīgām, vēl nesaprotamām un tāpēc neceļamām prasībām.
Tāpēc lai
saskaņotu katra Iekšējo Likumu ar tradīciju un nodrošinātu katram Godu, Cieņu
un Taisnīgu attieksmi pēc nopelniem tradīcijas ietvaros, tautas likumdevēji,
nostiprina visiem kopīgo laicīgo likumu, kura burtu veido saprātīga
Iekšējā Likuma prasības, bet garu tradīcija. Laicīgais likums ļauj
darboties Iekšējam Likumam un rādīt labāko saturu kā katra Godam un
Taisnīgumam, tā arī tradīcijai, dodot orientierus un vērtējumu Godam,
Taisnīgumam un to izaugsmei.
Tāpēc mainot
Laicīgo Likumu normas, mēs mainām tradīcijas un Iekšējā Likuma attiecības
nostiprinām vai graujam tradīciju, ļaujam vai liedzam izpausties mūsu Goda un
Taisnīguma jūtām. Tāpēc nav neiespējami, ka tās nonāk pretrunā ar laicīgo
likumu normām, ja tās pieņemtas, neņemot vērā tradīciju vai Iekšējā Likuma
prasības, kas notiek, ja mehāniski pārņem vai nivelē dažādu tradīciju ietvaros
esošus laicīgos likumus. Tādas laicīgo likumu izmaiņas paver ceļu negodam,
apjukumam un laupa taisnīgu vērtējumu iespējas tiem, kas grib dzīvot saskaņā ar
savu Iekšējo likumu un tradīciju.
Pienākumus
katrs uzņemas sava Iekšējā Likuma robežās, bet tradīcija, kā iespēju
nodrošinātāja, nāk ar savām tiesībām šo pienākumu realizācijai. Tāpēc Pienākums
pieder Iekšējam Likumam un izriet no katra paša dabas, bet tiesības mums
piešķir tradīcija, kā kopīgi atzītā Labā, pareizā un derīgā nepieciešamība.
Tādā veidā Pienākums mūs visus Taisnīgi virza caur tiesību vidi, kura, nevarot
apmierināt katra individuālās īpatnības, tomēr saglabā un nostiprina mūsos
kopīgo Labo, pareizo un derīgo Taisnīgumu.
Dabisko Tiesību
vidē Pienākums, kā radošais cēlonis pilnīgais un veselais, nekad nevar būt
līdzvērtīgs (līdzsvarots) savām sekām vienmēr nepilnīgām un daļējām tiesībām,
kā, pēc savas iekšējās būtības, atšķirīgas parādības. Īstais Dabisko tiesību
līdzsvars valda starp Atbildību un Brīvību. Pienākums vienmēr ir pārsvarīgs,
bet tiesības ir sekundāras, no Pienākuma izrietošas. Te var runāt tikai un
vienīgi par atbilstību attiecībām, kad pienākums rada savai dabai atbilstošus
izpildes līdzekļus tiesības, kuras, kontroles klātbūtnē, atbildīgi
pielietotas, katram dod viņa augstākās Garīgās vērtības Izvēles Brīvības personisko
izpausmi izpildes brīvību, kas arī ir katra Cilvēka pašvērtības
piepildījums.
Imatakuina (polin.)
Lido uz savu salu esi Brīvs!
Par Mazo Princi, Rozēm un ekonomiku
Lai cik
dīvaini tas arī būtu, tomēr ekonomikas veselība nav ekonomisko darbību, bet
gan tajā iesaistīto Cilvēku morāles laukā. Kā katra ekonomista pārraudzītā
uzņēmuma, vai nozares ekonomikas iekšējā būtība ir tajā notiekošo
procesu līdzsvarotība un vērtības pieaugums, tāpat valsts un globālā
ekonomika ir iekšēji līdzsvarota arī dzīvotspējā (ilgspējībā) tikai tad,
ja tā savā darbībā līdzsvarojas mijiedarbībās kā ar saviem virzītājiem
ekonomikā iesaistītajiem savu vajadzību apmierinātājiem, tā ar šīs vajadzības
apmierinošo vidi ar tās resursiem. Ekonomikas (un jebkura cita procesa)
līdzsvarotības rādītājs ir uzstādīto mērķu (resursu) atbilstība sasniegtajiem
rezultātiem (produktiem).
No vienas puses ekonomikā iesaistītie vajadzību apmierinātāji caur šo
ekonomiku tiecas apmierināt savas eksistenciālās un Cilvēciskās vajadzības
pēc attiecīgās dzīves (eksistenciālās un Cilvēciskās Vērtības) piepildījuma
un uzlabojuma. Dzīves uzlabojums rodas tikai tad, ja, apmierinot vienas
vajadzības, netiek pasliktināts stāvoklis citās. Tas ir ja pusdienu
gatavošanai vajadzīgā malka netiek iegūta noplēšot mājas jumtu. Ekonomika ir
ekonomika tikai tad, ja savā darbībā atrisinot vienas problēmas, tā nerada
jaunas. Ja, izmantojot resursus, tie nepārtop atkritumos, bet kalpo par
izejvielu nākošajam dzīves uzlabojumam kādam paver jaunas iespējas. Ekonomika
ir tāda tikai par tik, cik tā paver jaunas iespējas, neslēdzot citas.
Eksistenciālo problēmu risinājumam jēga ir tikai tajā gadījumā, ja
eksistence ir saistīta ar Cilvēciskās Vērtības augstāku piepildījumu, kas ir
katras ekonomikas pamatu pamats sniegt tajā iesaistītajiem Cilvēkiem viņu
dzīves gandarījumu. Jebkura Cilvēka augstākais gandarījums ir viņa Cilvēciskās
Vērtības atzinums viņa Goda atklāsme derīgumā citu Cilvēku vajadzību
apmierināšanā (būt vajadzīgam) un pilnveidošanā (Cilvēciskajā un profesionālajā
pilnvērtībā), kas ir sevis vērtības apziņas pamatā. Gods ir Cilvēka
iekšējā vajadzība sekot saviem augstākajiem kvalitatīvajiem, estētiskajiem un
ētiskajiem Ideāliem ievērot pašam savus augstākos priekšstatus par Labo un
Pareizo. Godīgums ir Cilvēka spēja rīkoties atbilstoši Goda jūtām
sevis realizācija, liekot lietā savas Cilvēciskās vērtības, saskaņā ar saviem
augstākajiem priekšstatiem par Labo un Pareizo.
No otras puses ļaujot izmantot savus resursus ekonomiskajā darbībā, Vide
paildzina vai saīsina ekonomiskās dzīves ilgumu (dod eksistenciālo un Vērtības
atklāsmes dzīvi), dod iespējas tādā mērā, kādā šī ekonomika atbilst
patiesajiem Cilvēka mērķiem dod dzīves uzlabojumu. Te Cilvēku un Vides
attieksme pret galarezultātu viennozīmīgi saskan atkritumu kalni, kā resursu
izmantošanas galarezultāts, ierobežo kā Cilvēcisko, tā eksistenciālo, tāpat arī
Vides eksistences laiku.
Tā kā ekonomikas eksistences jēga ir Cilvēka vajadzību apmierināšanā, tad par
veselu ir uzskatāma tā ekonomika, kura to dara. Tā ekonomika, kurā nav vietas
Cilvēka Godam, kura balstās uz līdzsvara zuduma radīto efektu spekulatīvu peļņu
bez Cilvēciskās Vērtības pieauguma (šis pieaugums ir redzams darbību
godīgumā) nekalpo Cilvēka interesēm un tieši šī godīguma trūkuma dēļ tā tagad
izrāda visiem redzamās slimības pazīmes. Šajā ekonomikā peļņa tiek gūta par
tik, cik ražotājs vai pārdevējs ir spējīgs atteikties no sava Goda peļņas
interesēs un cik viņš ir spējīgs, radot maldīgu sava godīguma iespaidu pircējā,
iemidzināt viņa uzmanību un pārdot savu negodīgās darbības ceļā radīto
produktu. Arī darba dzīves iespēju atņemšana ir negodīga rīcība.
Tieši tāpat, kā ir bioloģiskās daudzveidības vērtība, ir arī ekonomiskās
dzīves daudzveidības (bet ne galarezultātu un produktu) vērtība,
kuru ignorē, liedz un iznīcina tā pseido-ekonomika, kurā vairs nav godīguma.
Tāda ekonomika, laupot Cilvēka dzīvei godīguma saturu, atņem jēgu Cilvēciskās
Vērtības eksistencei un ar to saistītajām darbībām vispār, dzīvei un ekonomikai
tajā skaitā.
Visi šie apsvērumi liek meklēt tādu ekonomiskās darbības formu, kuras
pamatos, kā neatņemama sastāvdaļa ir ielikts godīgums. Tādu ekonomiku, kurā
visas potences pārtop Cilvēcisko attiecību un Vērtību uzlabojumā, kalpo tikai
tai, bet Vides resursi atgriežas Vidē kā šīs Vides resursu apriņķojuma cikla
galaprodukts jauns resurss tālākai Vides darbībai, neradot piesārņojumu.
Katra Cilvēka darbības cēloņi ir viņa tieksmē pēc dzīves uzlabojuma. Katrs
uzlabojums nāk ar intuitīvu sapratni par savu būtību un vietu Vidē ar šīs
sapratnes uzlabojumu. Ja Cilvēks ir nomaldījies zaudējis vietu un
sapratni, to kas ļauj viņam pie tās atgriezties un to ieņemt, viņam ir jāvēršas
pie tā, kam tā ir. Cilvēka intuitīvā sapratne nāk reizē ar Viņa Ideālu darbību
un Identitātes apziņu. Arhetipiski un Evolūcijas ceļā šie Ideāli iestrādāti
viņa apziņā kā Zvaigznes Zvaigžņotās debess ainā. Lūkojoties Zvaigznēs un
Zvaigžņotajās debesīs, Cilvēks rosina savus Ideālus, atgūst intuitīvo
Sapratni, apziņas skaidrību un var apjaust savus maldus. Ideālu atjaunošana
ļauj atgūt savas Vietas izjūtu un zaudēto Sapratni par virzienu, kurā meklējami
un iegūstami dzīves uzlabojumi. Lūkošanās Zvaigznēs ļauj Cilvēkam intuitīvā ceļā
atgūt zaudēto pareizās rīcības pavedienu, tāpēc mēs iesakām Rīgā atjaunot
planetāriju, bet laukos Cilvēkiem skaidrās naktīs lūkoties Zvaigznēs.
Vīzijas
Debespuse
Cilvēks ir
duāla divdabīga būtne.
Neredzot vienu
tā daļu, nav iespējams atrast otru un, noliedzot otro, pirmajai atņem tās
dzīves prieku un saturu. Cilvēka materiālā daļa - psihe un ķermenis ir dzīvnieciskās pasaules daļa, bet Dvēsele Nootiskā daļa ar tās augstāko
saturu ir viņa īstā daba un pieder
Garīgajai pasaulei. Tas nav apstrīdams un apšaubāms. Tas nav jāpierāda. Tā ir aksioma un tieši tās esamība rada Cilvēka
jēdzienu un tā saturu.
Atšķirīgas
dzīvnieciskās vai Cilvēciskās daļas kvalitātes, to proporciju samēri šajā
duālismā nosaka to, kurai no daļām savā dzīvē lielāku nozīmi piešķir tās duālās
būtnes, kuras sevi lepni par Cilvēkiem, Tautu vai ļaudīm dēvē. Dzīvniecisko vai
Cilvēcisko daļu dominante kādā no šīm būtnēm nosaka to, vai šī būtne būs
materiālistiska vai Ideālistiska pēc savas prāta un interešu ievirzes, to, vai
Gara esamība prasa pierādījumus vai ir tam acīmredzama un ir viņa paša dzīves
un interešu dabiska izpausme, vai tukši māņi un laika kavēklis iekārotā
iegūšanai.
Cilvēciskais
tiecas pēc Cilvēciskās dzīves piepildījuma. Dzīvnieciskais meklē dzīvniecisko
un tā piepildījumā atrod savu eksistences mērķi. Deklarējot savus mērķus, būtne
deklarē to, kurai no pasaulēm tā pieder.
Tādā veidā tā
apraksta pati sevi un savu dzīvi.
ÿ
Dzīvnieka
dzīvi pilnībā nosaka Dabas Likumi viņa sugas anatomiskās, fizioloģiskās un
dzīves veida īpatnības, vides fizikālie faktori, īpatņa vecums un bara
hierarhijā ieņemamā vieta, kā arī nejaušības un paša veselības stāvoklis, spēja
mācīties vai muļķība, ko nosaka ģenētiskie faktori.
Dzīvnieka dzīvē viņa paša gribai nav
vietas un nozīmes. Viņa vērtību pasaule
ir izmērāma un izvērtējama ar fiziskām metodēm.
Dzīvnieks
tiecas pēc izsalkuma, slāpju apmierināšanas un miera fiziskās netraucētības
un neapdraudējuma sajūtas drošības.
Viņš tiecas
nodrošināt savas Sugas turpināšanu un turpināt savu Sugu, apmierinot savu
tieksmi pēc seksuālā uzbudinājuma izpaušanas, Sugai un dzimumam atbilstošā
veidā.
ÿ
Tur, kur
saskaras Sugu intereses ārpus savas Sugas dzīves veida īpatnībām, vai vienas
Sugas īpatņu intereses dzīves veida robežās, īpatņi var stāties partnerattiecībās (tīrītājzivis, putni
un lielie zālēdāji, kukaiņi un augi, vēži vientuļnieki un aktīnijas u.t.t.).
Partnerattiecībās
atrodas visi vienas sugas dzīvnieki par tik, cik tie netraucē viens otru vai
tolerances robežās, kad nodrošina bara hierarhijas sniegtās iespējas
izdzīvošanai vai Sugas turpināšanai. Jēdzieni partnerattiecības un tolerance
(iecietība) attiecas uz dzīvnieku
valsti un materiālo dabu vispār.
Partnerattiecības
ir kaimiņattiecību praktiskā izpausme brīdī, kad sastopas dažādi subjekti
dažādās aktivitātes polaritātes devējs un ņēmējs, tomēr partnerattiecības bez
kaimiņattiecībām paredz savstarpēju izdevīgumu, bet kaimiņattiecības pašu
palīdzības nepieciešamības faktu un to, ka kaimiņos viens otram nonāk tie,
kurus vada Brālības jūtas, no kurām
izriet tieksme dāvāt savu palīdzību
vienmēr, kad vien ir tāda iespēja, lai tādā veidā piepildītu savu tieksmi pēc Cilvēciskā derīguma un Kopības.
Iecietība ir
nepieciešama krīzes situācijā tur, kur nav Mīlestības. Iecietība ir zīme, ka
īslaicīgi saduras nesavienojamais partnerattiecībās, vai kaimiņattiecības prasa
radikāli ierobežot savu brīvību un dzīves kvalitāti, tā dodot iespēju izdzīvot
tam, kas ir pārāk atšķirīgs savā dzīves veidā nav savienojams un pieņemams
par normu palīdzības sniedzējam, bet ir pilnīgi nepieciešams palīdzības saņēmējam.
Iecietība ir
krīzes pazīme un nevar ilgt ilgāk kā tiek izsmeltas situācijā iesaistīto
organismu kompensācijas rezerves rezerves, pēc kurām sākas neatgriezeniskas
izmaiņas dzīvības apdraudējums, vai destruktīvas apziņas izmaiņas.
Tur, kur
saskaras radniecīgais, saskanīgais, draudzīgais un atbilstošais,
vai ir mīlestības atmosfēra krīzes situācijā tur, kur valda Brālība un
pašuzupurēšanās Cilvēcisko vērtību vidē iecietība nav vajadzīga.
Tur valda izpalīdzība un sapratne, sadarbība
vienotības iespējā.
Partnerattiecības
turpretī ir sadarbība savstarpējā izdevīguma iespējā un kā atšķirīgā īslaicīgs
apvienojums konkrētā mērķa šaurā izdevīguma sasniegšanai, kas ir izdevīgs
papildinājums sugas dzīves pamatvērtībām, bet tomēr ir pretrunā ar partneru sugu
pamatīpatnībām (degunradži un putni, vēži vientuļnieki un aktīnijas,
patērētāji un ķīnieši) prasa ievērot toleranci vienam pret otru. Šī Iecietības
nepieciešamība parādās vienmēr tur, kur dabiskos apstākļos dabiska mērķa
vārdā sastopas tas atšķirīgais, kurš lietu kārtībā ir šķirts un kam ārpus šī
izdevīguma nav jāsastopas un kas viens otra pazīmes caur šo kontaktu
saskarsmi tolerancē iecietībā nepārnes nepārņem, katrs paliekot nemainīgs
un neizmainīts savā dzīves veidā. Iecietība ir nepieciešama tur, kur saskarsme
kalpo dzīvniekiem viņu dzīves kvalitātes labklājības un komforta
paaugstināšanai.
Iecietība ir
dabiska parādība tur, kur saskaras dabiskais dabiska mērķa vārdā, bet
iecietībai nav vietas tur, kur saskaras dabiskais ar pretdabisko, vai dabiskais
pretdabiska mērķa vārdā. Pretdabisko
dabiskajā integrēt nevar. Pretdabiskā integrācija dabiskajā ir pretdabiskā
radīšana un dabiskā zaudēšana. Tāpat, tur, kur ilgstoši saskaras atšķirīgais,
nepieņemot viens otru (saglabājot imunitāti), ir runa par ignoranci un savas dzīves telpas vai veida sašaurināšanu, vai tās
atsavināšanu no otras puses, pielietojot nepatiesi lietotu tolerances jēdzienu,
kas dzīvnieku pasaulē nenotiek, jo tie pretojas izspiešanai vai pakļaujas
stiprākā spiedienam, bet nedara to labprātīgi, kamēr ar tiem nemanipulē kādi
augstāki pār sugām un to saskarsmes izdevīgumu stāvoši dabas spēki.
Tolerance
pretdabiskā situācijā ir ārpus dabiskās sistēmas esošu spēku patvaļīgas un
vardarbīgas iejaukšanās pēdas - slimība vai prāta aptumsums dabisko instinktu
zudums, sugas deģenerācijas rezultātā izdzīvošanas instinkta vai dzīves
prieka zuduma pazīme. Parazītu uzbrukuma laikā, parazīti savā kontakta ar
upuri, upura ķermenī izdala īpašu vielu, kura iemidzina upura modrību un
pašaizsardzību, tā savtīgos nolūkos radot mākslīgu, pretdabisku iecietību tur,
kur vajadzētu atbrīvoties no parazītiem savas labklājības saglabāšanai.
Parazītisms no partnerattiecībām atšķiras ar
to, ka šajā saskarsmē izdevīgums ir vienpusējs, kaut arī tiek pielietoti
partnerattiecību elementi tolerances vidē. Parazītisms, izraisot
partnerattiecības un izmantojot radīto toleranci, pazemina partnera labklājību
un dabisko komfortu, atstājot redzamu dzīves līmeņa kritumu.
Dzīvnieka
labklājība ir redzama viņa apspalvojuma kvalitātē, barojumā, formu tīrībā,
instinktu stabilitātē un mazuļu veselīgumā.
Dzīvnieka
labklājība ir viņa komforts.
ÿ
Labklājība ir attīstības iespēju apmierinātība.
Apmierinātība ir nepieciešamā sakritība ar
iespējām. Apmierinātība vienlaikus ir sabiedriskā kārtība miers.
Cilvēki
Labklājību vispirms saprot ar Garīgo vai psihisko (savstarpējo attiecību
sabiedrībā) procesu saskaņotību
Cilvēkā, kopās un sabiedrībā, kā arī sabiedrības un Vides saskaņu. Šo stāvokli
sabiedrībā un Cilvēkā var mērīt ar Cilvēka spēju
vispusības pieaugumu, pieaugot arī
spējām. Jebkurā gadījumā labklājības kritērijs ir harmoniska personība,
tikumiska sabiedrība un miermīlīga valsts attiecībās ar kaimiņiem un miermīlīga
(savstarpēja interešu ievērošana izlīgums) problēmsituāciju risināšana
iekšpolitikā.
To nodrošina: materiāli valsts attīstības plāna saskaņota
vīzijas iedzīvināšana kooperatīvā
(sadarbībā orientētā) saimnieciskajā dzīvē; tiesiski juridiskā bāze, kurā izpaužas Zinātnes un reliģijas
sintēze regulatora ietekmē; Cilvēka un
tautas apziņā dzīvesveidā (tradīcijās) realizēta audzināšana, kas izriet
no tautas Garīgās attīstības ceļa reliģijas.
Cilvēka Labklājība ir savstarpējo attiecību Pilnvērtībā,
tāpat kā ekonomikas izaugsme izriet tikai no sabiedrībā saskaņotām
interesēm un spējām. Sabiedrības labklājība ir savstarpējo spēju un interešu saskaņošanas Goda rezultāts un
Savstarpējās Cieņas Avots un garants.
Mēs Cienām tos, kuru Gods ir mūsu
labklājības pamats.
Gods un Derīgums ir Kalpošanas
principa izpausme attiecīgi cilvēka apziņā un materiālo fenomenu vidē. Pie tam Gods un derīgums attiecināms
uz izpausmes prasību augstāko robežu un neatgūstamo
tīrību. Gods ir spēja saskaņot savu attīstības līmeni ar veicamā darba
kvalitāti pienākumu apjomu. Gods ir
Pienākuma Izpildes Kultūra. Zaudēt Godu ir tas pats, kas zaudēt saites ar
Radītāju. Gods ir Kalpošanas mērs (Kam derīgs tas, kurš nekalpo remdenais?).
Tāds no tāda
rodas. Godu zaudējušiem vecākiem nav ko nodot tālāk saviem bērniem, tādēļ Gods
ir sargājamākais un vērtīgākais tālāk nododamais mantojums un vērtīgākais pūrs
pienesums un ģimenes nākotnes pamats. Sievas gods var vīra godu celt, bet
negods sevī to nogremdēt un sievietes goda laupīšana ir lielākais vīrieša
negods, kas līdzvērtīgs dzimtenes nodevībai vai atkrišanai no Radītāja.
Sievietes gods
izpaužas netraucētā viņas sociālās lomas izpildē. Sociālo lomu sajukums ir Goda
Derīguma Kalpošanas Kultūras
Varas zudums un Radītāja radīto gribas
izpausmes centru zudums.
Vīrieša un
Sievietes sociālās lomas ir savstarpējās Atbildības, Pienākuma un Kalpošanas
uzņemšanās vienam otra labā Laulība
Goda un Lepnuma avots, kura vērtību Radītājs atzīst dāvājot Spējas un Intereses to bērniem tādā mērā, kādā viņu vecāki pildījuši savas
sociālās lomas, kas ir vienīgā patiesā labklājība.
Tautas
valsts labklājība atkarīga no Valdniekam un tautai piemītošās kultūras (tautas kultūra ir sabiedrības
veidošanas spēja), bet problēmu raksturs atkarīgs no šīs kultūras rakstura
atbilstības Radītāja uzstādītajām prasībām kultūrai šajā vietā un laikā.
Ja sabiedrības
labklājība ir to veidojošo cilvēku interešu un spēju saskaņotībā, tad ir
skaidrs, kāpēc Radītāja noteiktie Dabas Likumi grupē cilvēkus noteiktās
teritorijās to kultūras tipu apvienībās tautās, kuras veido šo īpatnību
attīstības aizsardzībai savas Valstis.
Monokulturālisms,
robeža un aparteīda dzīves norise (komūnisms) ir labklājību uzturoša
dzīves norma. Komūna
ir savstarpēji saskanīgu cilvēku grupas nošķirta dzīve lielākas kultūras vidē.
Tajā savstarpējais atbalsts izriet no interešu un spēju līdzību saskaņas un
izpausmes spēka (apvienošanas) nodrošinājuma nepieciešamības.
Tauta ir saskanīgu Apziņu, Spēju un
Interešu Komūna, kas centrējas ap sev raksturīgu kultūras tipu un šī kultūras
tipa Tīrība (Gods) ir tautas labklājības nodrošinājums un Varas Lieluma Zīme.
ÿ
Savu dzīvi
Cilvēks veido pats Dabas Likumu kontekstā savas Gribas (realizācijas virziena
izvēles) brīvības robežās, kuras nosaka Radītājs, radot Cilvēku, viņa vērtības,
to izpausmes līdzekļus un vidi, kurā Cilvēks, slīpējot savas vērtības un
attīstot to izpausmes līdzekļus, kaimiņattiecībās ar citām būtnēm veido Cilvēka dzīves telpu Cilvēcisko vērtību
un attiecību pasauli, kurā arī pats dzīvo savā labklājībā, drošībā un
tieksmēs.
Šīs vērtību un
attiecību pasaules realizācijas iespējas ir atkarīgas no visu apkārtējo gribu
un to brīvību saskaņotības darbībā. Cilvēka brīvība izpaužas tikai darbībā
tāpēc tikai darbību saskaņotībā ir iespējama Cilvēka brīvība. Šim mērķim
Cilvēki dibina Identitāšu formētas apvienības Valstis, kurās pieņem
saskaņojošus likumus, kuru nepieciešamību un veidu nosaka šīs tautas un tai
piederīgo Cilvēku vienotā Identiskā
izpratne par lietu kārtību un iekšējā nepieciešamība pēc saskaņotības
brīvības.
Iekļaujoties
Valstī, Cilvēks iegūst savas brīvības iespēju, pieņem tās veidolu un,
saskaņojot to ar citu apkārt esošo kaimiņu dzīvēm, veido savu dzīvi.
Tur, kur nav
Valsts tur nav brīvības. Tur, kur saskaras nesaskaņotais vai neradnieciskais,
tur, kur zūd lietu dabiskā kārtība tur parādās pretdabiskais un zūd brīvība.
Pretdabiskais
ir brīvības zuduma pazīme, dabiskais pāris un nebrīves sekas.
Pretdabiskā izpausme ir attiecīgā principa pazīme verdzībā. Pretdabiskā
nēsātājs ir sava netikuma vergs.
Cilvēka brīvība ir dabiskās kārtības un to
radīto likumu ievērošanas brīvībā.
Drošība Cilvēkam vispirms nozīmē viņa
darba vajadzības un vērtības Goda drošību. Viņa amata prasmes attīstības
netraucētību un viņa dzīves veida tālāku netraucētu nodošanu saviem bērniem.
Kultūras un tās dzīves attīstības netraucētību. Tradīcijas nepārtrauktību.
Tautas vēsturiskā ceļa eksistenci. Identitāšu un to veidotās vides vienotību un
šīs vienotības drošību. Tas, kam nav izpausmes vides vai izpausmes šajā vidē,
nav reāla parādība, bet tikai iespējamais sapnis, kurš sāk realizēties iegūstot
izpausmes vidi vai izpaužoties vidē.
Identitātes ir
vēlmju izpausmes vidē.
Tāpēc Drošība
Cilvēkam ir Viņa iedibinātās kārtības drošība tās vardarbīga nemainīšana
atstājot to viņa paša un dabiskās, likumu noteiktās kārtības ziņā.
Teritoriāli
tas nozīmē kaimiņattiecības, to robežu stabilitāti un savstarpējas sadarbības
garantiju Cilvēcisko vērtību laukā un to diktēto attiecību veidotā vidē, to
noteiktās darbībās un to dēļ.
Kaimiņattiecības
ir Cilvēcisko Saskarsmju veids.
Radoša kopība
ir Dievišķo Saskarsmju veids.
Augstākais, uz
ko tiecas Cilvēks, ir tuvības sajūta ar Cilvēku, savu draudziņu dzīvnieku,
Dabu Koku, Akmeni, Jūru līdzpārdzīvojums kopības sajūta ar Mīļo un Dārgo
atkalapvienošanās pēc ilgas un grūtas atšķirtības. Cilvēks, caur mīļā un
Sirdij dārgā atrašanu, tiecas apvienoties ar Radītāju. Tiecas uz stāvokli, kurā
visas telpas un dimensijas pilnībā saplūst vienā vienotā, savstarpēji
papildinošā esībā, bez konkurences un nesaskaņām.
Cilvēks tiecas
uz Saskaņu, Sadarbību un Mīlestību. Tiecas ieņemt vietu, kurā viņš ir gaidīts,
saprasts un iederīgs. Tiecas uz Tuvību, Kopību, Vienotību ar visU.
ÿ
Kaimiņattiecības ir tāds Cilvēciskās
saskarsmes veids, kurā no kāda nākošs impulss izplatās tālāk uz citiem
kaimiņattiecībās esošiem par Velti:
Tas ir - kā
velte - kā dāvana kā labvēlība laba vēlējums. Tāds laba vēlējums ir iekšēja
siltuma un kopības sajūtas radīts un kopību sabiedrībā uzturētājs. Sabiedrība veidojas, ja kāds Cilvēku
kopums viens otram labu vēl un palīdzību viens pie otra meklē uzticas viens
otram grūtā brīdī un savu uzticību dāvā tiem, kam tā tobrīd ir vajadzīga.
Kaimiņattiecības
ir attiecības, kurās kāda aktivitāte ir velte kaimiņam viņa vajadzībā.
Kaimiņattiecībās darbība rodas kā iekšējs, simpātijas radīts impulss
nedomājot par savstarpējo izdevīgumu un atlīdzību, negaidot par to pateicību,
algu vai kādu vēlāku labumu.
Partnerattiecībās
pūliņi partneru vidē ir vērsti uz labuma gūšanu un attiecības tiek dibinātas
domājot par labuma gūšanu, turpretī kaimiņattiecībās pūliņi vērsti uz labuma
došanu. Partnerattiecības rada vajadzība trūkums, kaimiņattiecības rada
attieksme Cilvēciskās vērtības attiecību kvalitāte.
Partnerattiecībās,
dalot ieguvumu, tas sadalās un, ieguvēju skaitam pieaugot, katrā ieguvēja daļā
tas samazinās. Tāpēc partnerattiecībās ir tendence ierobežot partneru daudzumu,
lai gūtu lielāku labumu katrā daļā.
Kaimiņattiecībās
tas ir tieši pretēji katra velte, tādā vai citādā veidā ceļo tālāk un, pat ja,
sekojot dabas likumam, kurš nosaka, ka
katra aktivitāte atgriežas pie sava avota loku noslēdzot dots
devējam atdodas, kādreiz aplaimo savu radītāju, tad savā ceļā tā ir augšup
virzījusi daudzus citus, par kuriem devējs nav zinājis, tai brīdī domājis un,
iespējams, arī neuzzinās. Kaimiņattiecībās devums nekad neatgriežas tieši
devējam, tādēļ laimīgo tajās vienmēr ir vairāk nekā partnerattiecībās.
Pie tam, jo
lielāks kaimiņattiecībās iesaistīto Cilvēku pulks, jo attiecīgi lielāks ir tajā
cirkulējošo vērtību daudzums un tātad katrā brīdī pie katra nonākošo labumu
daudzums ir lielāks, un vienmēr lielāks par doto velti, kuru devējs pasaulē
laidis.
Mīlestība un
labestība vairo Mīlestību un rada tās augļus tur, kur bez tās būtu tikai
tuksnesis ar tā iespējām un darba daudzumu. Ja mēs mīlam Bērnu Māti, tad
saņemam arī viņas bērnu mīlestību, ja mīlam bērnus, saņemam arī mātes mīlestību
klāt pie bērnu atbildes. Kaimiņattiecībās katrs labais vārds atgriežas tik
reižu pavairots, cik liels ir tajās iesaistīto skaits.
Partnerattiecībās
partneri ir dalītāji un savas nespējas kopā savesti - partneris ir
nepieciešamais trūkums un ieguvuma mazinātājs, tāpēc partneriem vienmēr liekas,
ka viņi ir apdalīti, apieti ka ieguvums ir mazāks nekā cerēts, tāpēc
partnerībā valda piesardzība, aizdomīgums, vilšanās un gala rezultātā
neapmierinātība, dzīves apnikums vai jaunu partneru meklējumi kaut vai kā
iespējamais variants - potenciāla neuzticība, kas atkal vairo vilšanos un
dzīves bezjēdzīguma sajūtu.
Kaimiņattiecībās
kopā ir savesti tie cilvēki, kuri dalās savā pilnvērtīgumā un daloties gūst
sava pilnvērtīguma uzskatāmu pierādījumu sava vajadzīguma apliecinājumu. Pie
tam velte nebūt nav krīzes situācijas izraisīta, bet savas jūtu bagātības un
pilnuma sūtīta un paceļ saņēmēju jaunā dzīves labklājības līmenī. Tāpēc
Kaimiņattiecībās katra velte un palīdzība vienmēr pārsniedz kādreiz pasaulē
laisto, vairojot pasaules dāsnuma, Cilvēka vērtības un Mīlestības daudzuma
sajūtu apmierinātību ar dzīvi un dzīvesprieku nākotnes Cerību, entuziasmu
un savstarpējo uzticību Vienotību, kas
ir visu sasniegumu pamats.
Kaimiņattiecībās,
katrs impulss, sācies jūtu pasaulē un Cilvēcisko vērtību virzīts, izejot caur
pasaulīgo lietu vidi, atgriežas daudzkārt pavairots jūtu spēkā un sabiedrisko
attiecību kvalitātē, sabiedrības stiprumā un tās spējā pārvarēt grūtības un
pārbaudījumus, ar kādiem ir jāsastopas katrai tās dzīvē.
Kaimiņattiecību
cēlonis ir katra devēja iekšējā Cilvēciskā bagātība, bet mijiedarbību
iniciators ir radusies iespēja kādu apveltīt ar tam nepieciešamo.
Kaimiņattiecībās konkurencei nav vietas, bet dabiski darbojas attīstības virzītāji Zinātne, Izglītība un
Sadarbība, radot drošību un uzturot Identitātes ar tām raksturīgajām
vērtībām, tā paverot tautas Vēsturiskās
Attīstības Ceļu uz to, pēc kā tiecas katrs Cilvēks uz Zemes.
ÿ
Ir divi
atšķirīgi jēdzieni Dzīvot veidot
savu dzīves telpu pēc saviem ieskatiem, vajadzībām un iespējām un mājot mitināties dzīves paradumu nozīmē, attiecībā uz ieņemamo dzīves
telpu.
Mājot mitināties šaurākā nozīmē ir
iemājot cita dzīves telpā, to pārņemot, pielāgojot sev, vai pielāgojoties tam,
tomēr paturot prātā, ka mājoklis,
kurā mīt tur iemājojušais, pieder tā īstajam saimniekam tātad nav iemājojušā pastāvīgā dzīves vieta
un tā iemītnieks nav pilntiesīgs mājokļa saimnieks un nevar veidot to pēc
saviem dzīves ieskatiem tā nevar būt tā stiprā pils, kurā veidot savu
Vēsturisko Ceļu un patvērumu Drošībai.
Tāpēc mājoklis vai miteklis nav mājas pēc būtības, jo mājoklī mājo, bet mājās dzīvo.
Mājoklis ir drauga vasarnīca, māsas
dzīvoklis, īrēta istaba, ieķīlātas mājas vai uz kredīta pirkts nekustamais
īpašums. Mājoklis ir vieta ar
ierobežotām iespējām, kur ierobežotājs it tā īpašnieks, bet tajā mīt kāds, kura
tiesības ir ierobežotas (vergi mitinās vergtura ierādītā būdā). Tas vienmēr
nozīmē pagaidu stāvoklis dzīves vide
bet ne telpa, kuras radītājs
ir tajā dzīvojošais, nosakot šīs telpas robežas ar tā rīcībā esošajām
Dabiskajām Tiesībām un no tā izrietošajām iespējām.
Dzīvnieki mīt
mājo tiem ierādītajās (derīgajās) teritorijās vai mitinās mītnēs, kurās tos
pieņem vai tiem ierāda. Emigranti skumst
velk dzīvību izdzīvo savās mītnes
zemēs un atceras tos laikus, kad dzīvoja
savās Mājās. Dzīvnieks ieņem un aizstāv to mājokli, kādu izdodas atrast vai
izveidot no pieejamajiem materiāliem. Psihe un Noos vienu un to pašu parādību
nosauks dažādi tādēļ, ka katram no tiem parādības saturs ir citāds.
Dzīvnieks Psihe izmanto iespējas, tāpēc mīt mājo, bet Cilvēks Noos rada, tāpēc Dzīvo. Psihe materiālais (psihe ir smalkās astrālās
matērijas substancionāls veidojums), izmanto materiālās pasaules sniegtās
iespējas. Noos strukturālais, rada attiecības Mājas garu (identitātes, ar
kurām raksturojas attiecības) tāpēc Dzīvo Savās Mājās kā to pilntiesīgs
cēlājs, pārveidotājs uzlabotājs un Atbildīgais.
Mājas ir mājošanas vidē pilntiesīga
saimnieka veidota telpa, kuras robežas un iekšējās kvalitātes pilnībā nosaka
šīs telpas radītājs un tālākais veidotājs. (sk. Par Varu, Par Telpu un Vērtībām).
Cilvēks, pats
būdams Gara un dvēseles mājoklis un mājas (Gars dzīvo Debesīs savās Mājās -
Cilvēka dvēselē, bet dvēsele ierāda savas ēnas psihes vajadzībām veidotu ķermeni, ko šīm vajadzībām
veidojuši zemākie dabas radošie spēki, paklausot Augstākajām Garīgajām Būtnēm)
veido ap sevi Mājas dažādās izpratnēs (kā teritoriāli, tā sabiedriski)
atbilstoši savām fiziskajām un Cilvēciskajām daļām, līdz pat Sabiedrībai un tās mājām Valstij, ar tās pazīmēm un robežām, un tālāk Kosmiskos mērogos. Mājas ir Cilvēka Dzīves vajadzību
pamatakmens kas saistās ar tā pirmo Identitāti
neatkarību Izvēles Brīvību,
un tās pareizi noliekot tūlīt sakārtojas visa Cilvēka dzīve, vērtības,
vajadzības un izpausmes attīstībā.
Iznīcinot
Valsti, sabiedrībai (Cilvēkiem) tiek atņemtas mājas sabiedriskās
attiecības, bet tās teritoriju ieņem
miesīgā dzīvnieciskā daļa ar savām vajadzībām un izpratni par dzīves
vērtībām, priekiem, labo un nederīgo, traucējošo un apšaubāmo.
Iznīcinot Valsti tiek iznīcināta Kultūras
Evolūcijas Vide mājas. Vēsture mīt Sabiedriskajās attiecībās, Kultūra
Valstī un Evolūcija Cilvēkā. Tātad domājot par Vīziju Latvijai, mēs domājam par tām attiecībām, kādas valdīs starp
tiem Cilvēkiem, kuri dzīvos šajā zemē šo attiecību robežās Savās Mājās.
No šejienes
raugoties, Ģimene ir Cilvēki Dieva
Bērni tādās kaimiņattiecībās, kurās, tiecoties
uz Kopību, rodas šo attiecību augļi
materiālās, intelektuālās vērtības un Cilvēcisko Vērtību kvalitātes viss, ko mūsu pasaulē pazīst kā Labumu,
kā arī šajā pasaulē ienāk jaunas Cilvēciskas būtnes Bērni. Šīs pasaules izpratnē
ģimene vienkārši ir visšaurākās (bet ne mazākās vai maznozīmīgākās!) Cilvēku Mājas pirmais un pēdējais
cietoksnis Citadele galveno Vērtību uzkrāšanas un aizsardzības vieta, kuru Radītājs svētījis, atzīstot to par cienīgiem vārtiem bērnu ienākšanai šajā pasaulē un Tēvu un Māti par šo vārtu turētājiem, sargātājiem un posējiem.
ÿ
Tāpat kā
Cilvēks mīt sabiedriskajās attiecībās, bet dzīvo Cilvēcisko vērtību lokā, tā Dievs mīt Dievišķajās attiecībās Kopībā, bet dzīvo šīs kopības uzturētā
Radošajā Dzīvē. Tāpēc plašākajā nozīmē Bērni
ir visas vērtības, kuras kāda
radītas, parādās šajā pasaulē neizkoptā veidolā, prasa sava radītāja darbu to attīstīšanai, izkopšanai un pacelšanai
pilnvērtībā līdz brīdim, kad šīs vērtības atklāj savu augstāko saturu.
Tāpēc Dievs un
Dievišķais izpaužas tikai caur Kopīgo, Kopību, Kopību uzturošo un tur, kur tas viss ir, tādā mērā, cik stipra ir
šī Kopība.
Tādēļ Ģimenes
augstākā nozīme un vērtība ir Kopība un tās uzturēšana Dievišķajai darbībai
Radīšanai. Šajā pasaulē Dievs ienāk un dzīvo savos bērnos, tāpēc Tēvam un
bērniem nav jāpierāda savas attiecības Radīšanā.
Svešinieki tās
var apstrīdēt, bet nevar padarīt par nebijušām, tādēļ nevar atņemt tām
tiesības, iespējas un saturu. Kopību apstrīdošie svešinieki, citai pasaulei
piederot, sev līdzi nes savas pasaules zīmes un izpratni, kas liek katram par
savu labumu un mieru gādāt, apkārtesošās vērtības izmantojot.
Tie, kas
Radītāju nepazīst, kam Tēva Jūtas un Kopība ir svešas, tie, kas ir no šīs
pasaules kas ir tikai iekāre, kaislības un meli tie sauc kur Tu Tēvu esi
redzējis?! Kā Tu Viņu Zini?! Tie, kas ir bez Tēva, Viņa bērnus aplaupa Kopību
noliedz, bet sludina personisko vai ienes attiecībās atsvešinātību.
Tikai Ģimene, kā ciešākās un tuvākās
audzināmiem, aprūpējamiem, apveltāmiem un veidojamiem attīstamiem bērniem
apveltītās Dieva Bērnu radošās attiecības var sevī ietilpināt no Tēva mantoto
vērtību Kopību tādu, kādu tie sevī nes un sējumam piedāvā.
Tā ir Dieva
Bērnu pazīme tiekties uz kopību ar savu Radītāju, ilgoties Tā vadības, laimē
atpazīt katru Viņa pieskārienu un būt pateicīgiem par katru no tiem.
Dzīvība šajā
pasaulē ienāk caur Radīšanu, tāpēc - apdzīvot
Mājas ( apveltīt tās ar Dzīvību) var radošā darbā, ļaujot caur tām
nesavtīgi šajā pasaulē ienākt Dievišķajai kopībai un caur tās Radošo Darbu
Dievam.
Dieva svētīta ir tā Zeme un tās augļi, kurā
Sava Tēva vadībā dzīvo Nesavtīgi Radoši Cilvēki.
Tā ir mana
Vīzija.
Stikla
kalna takas
Stikla kalnā
var uzskriet viegla, tīra dvēselīte Nepraktiskais Gaisa Piļu Cēlājs.
Svarīgie, nopietnie un praktiskie, rentablie un prognozējamie, tirgū un
sabiedrībā atzītie un saprotamie tur netiek un Saulcerītes balsi nedzird. Tiem
Saulcerīte ir tikai izdevīgas laulības un karjeras kāpnes. Tos atstāsim peļņu
dalot un vieglumu tirgojot.
Kalnā var
uzkāpt tie, kuri atbalsta viens otru. Tāpat Vīziju var iedzīvināt domubiedri
savstarpējā sadarbībā meklējot Dabas Likumu norādīto Ceļu vēsturiskās attīstības
gaitai.
ÿ
Vēsture sākās
ar bērniem. Vai nu viņi to pieņem, vai atraida tās solījumus un dāvātās
iespējas. Vēsture ir kā mātes piena pēdas cilvēka mūža padarītajā darbā. Mākslīgi
barotam vai svešzemju zīdītājas auklētam, Savas Zemes vēstures garšas mutē
nekad nebūs un viņa darītais par labu savai zemei nenāks.
Vēsture ir apziņai pieejamo un faktos
noformēto sabiedrisko procesu plūsmas Dabas Likumu noteikts iekšējais saturs.
Tur, kur nav apziņas un tās veidoto faktu, nav arī vēstures. Katrai apziņai tās
fakti nes citu vēsturi un rakstot vai atklājot pētot vēsturi, tā apraksta,
pēta un atklāj citiem vai sev pati sevi. Pastāsti man, ko Tu redzi pagātnē un
šodienā un es pateikšu to, kas tu esi, pastāsti to, ko redzi nākotnē un mēs
zināsim kāds Tu būsi!
Tur, kur
beidzas vai tiek pārtraukta kāda procesu plūsma, tur arī beidzas šī vēsture.
Tur, kur ir procesu plūsmas tur ir šīs plūsmas vadoša un tajās esoša apziņa.
Katra apziņa saskaras ar un piedalās savam lielumam atbilstošās plūsmās vai
plūsmu daļās.
Tur, kur tiek
aizsākta jauna procesu plūsma, tur sākas jauna Vēsture jauns laiks jauna
pasaule Jauna Zeme. Jaunā Vēsture iepriekšējo noliedz, nesaprot un vēlāk,
attālinoties iedziļinoties savā vēsturē, nepamana tās artefaktus. Katra
apziņa ir procesu plūsmas un tās Vēstures veidota un veidotāja savstarpējs
atspoguļojums, tāpēc ir adekvāta atbilstoša tikai savai plūsmai, kaut arī tās
iekšējo saturu Vēsturi var neizprast un pat neuztvert.
Katru Vēsturi
pārtrauc vai aizsāk kāds vēsturiskumam ārējs faktors tam gatavos apstākļos, vai
pašā vēsturē tās būtībā esot apstāklis, kurš Vēsturi aizsācis, noved to pie
šīs vēstures apsīkuma. Tās apsīkums kalpo par citas vēstures sākuma laiku, kura
neturpina iepriekšējo, bet ir pilnīgi citu procesu plūsma, kuru ir ierosinājusi
vai pavērusi Ceļu iepriekšējā vēsture. Tomēr to nevar uzskatīt par iepriekšējās
turpinājumu. Dambja vai aizsprosta celtniecība ir viena vēsture, bet upes ūdeņi
izkļuvuši brīvībā pavisam cits stāsts. Ir Ēģiptes Vēsture ar tās svētnīcām,
kapenēm un labirintiem, ir šīs Zemes vēstures pieminekļi un liecinieki, bet to
aplūkotāji un izlaupītāji arheologi pieder pavisam citai procesu plūsmai un
apziņai.
Kas nāk prātā dzirdot Odesa, Hamburga,
Rīga?
Ostas, kuģi, tirdzniecība, jūrnieki, krogi un pieostas bordeļi.
Kas nāk prātā dzirdot Tēbas, Heliopole, Aleksandrija
un Atēnas?
Kultūras
centri, tempļi, Dievi un bibliotēkas, pasaules tā laika zinātnes sasniegumi un
arhitektūras šedevri.
Kāda ir Romas un Kartāgas opozīcija, Romas senātā
skanošo aicinājumu iznīcināt Kartāgu cēloņi un tiem sekojošā Kartāgas
nopostīšana?
Tirdznieciskā konkurence.
Mūsdienu
izpratnē, vēsture rit ap tirdzniecības un rūpniecības centriem un to pilsētām
un maģistrālēm, mezglu punktiem - Ostām, dzelzceļiem un lidostām, kas apaužas
ar šo šoseju un lielceļu tīklu, kurš uztur lielveikalu sistēmas. Pagātnes
vēsture ritēja ap kultūras centriem, tā bija Kultūras Evolūcijas un sociālo
attiecību vēsture, kurā galvenā vērtība
bija Dievišķie Likumi un to atspoguļojums valstu dzīvē Vienotība.
No
mūsdienu tirdznieciskās vēstures raugoties, senās pilsētas radās un uzplauka
tur, kurp vilkās kamieļu karavānas un airēja liellaivas, bet no tā laika
vēstures izriet, ka laivas vilka uz Kultūras Uzplaukuma Centriem, bet tad, kad
šie centri zaudēja savu vēsturi Evolūciju, radās citi centri un to
savstarpējie sakari, kuros kamieļus dzina šo jauno centru virzienā.
Jo
- Kas Tu esi to Tu arī redzi.
Vai
var būt tā, ka tie abi ir viedokļi, kuri izriet no viena vai objektīva skatu
punkta, abi šie procesi notiek vienlaicīgi un nav vērts strīdēties kas ir
pirmais Vista vai Ola? Tomēr, acīm redzot nē, jo esam atkal nonākuši pie
Materiālisma vai Ideālisma pozīciju nesavienojamības.
Tirgoties
var tikai ar Cilvēka prāta vadīta darba augļiem, un šie augļi vajadzīgi tikai
tur, kur ir Kultūra darbīgs prāts. Mežoņiem tirdzniecība nav vajadzīga viņi
pārtiek no sliekām, vabolēm un tā, ko var citiem atņemt vai noķert kas ir
viens un tas pats, bet miskastnieki vienkārši apmirst badā, kad nav vairs
neviena, kurš šajās vietās izmet savus atkritumus.
Tā
kā mēs esam Dieva Bērni, tad mums nav problēmu attiecībā uz Ideālismu un tā
atsevišķo gadījumu Materiālismu Materiālo Formu Pilnveidošanos Saprāta
Evolūcijas gaitā. Mēs zinām, ka Cilvēces Vēsture ir Kultūras Evolūcijas
vēsture, un kamieļi seko tai pa tuksnešiem, kuri rodas tur, no kurienes tā
aizgājusi vai padzīta.
Kas
ir Liepāja Liepu (sievišķības) pilsēta, kuras ģerbonī Lauva (Saule) to
balsta? Mūsu vēsture saka Saules sargāta Sievišķības svētnīca Sieviešu
Saules tempļa zeme!
Viņu
vēsture uzstāj garām braucošu jūrnieku piestātne un visi tie sievišķi viens
liels bordelis ostmalā!
Ir
Tēbu un Atēnu izpratne par vēsturi un Romas
kari. Izvēlieties paši!
Vēsture ir kādas Kultūras Evolūcijas
atspoguļojums tās veidotās sabiedrības dzīves procesā, kuru apziņa uztver kā
notikumus faktus, to virknes vai izmaiņas. Vēsture ir tur, kur ir Kultūras Evolūcija. Tur, kur tā tiek
pārtraukta, tās telpu sabiedriskajos procesos un vēlāk laužu kopumos aizņem
kultūras dzīves lauskas un subkultūras haoss multikulturālais substrāts
komposts, uz kura sazeļ tumsonība un vardarbība, kas pārklāj iepriekšējo kultūras
dzīves telpu ar tās sasniegumu atkritumiem, veidojot kultūras slāni vidi nākotnes
kultūrzinātnieku veltīgajiem pētījumiem un maldīgajiem secinājumiem. Katra
sabiedrība atrastajos iepriekšējo kultūru artefaktos pazīst sevi un pēc tiem
konstatē savas intereses šajā izpētē.
Kultūras Evolūcijas vēsturiskais process
ir Cilvēcisko Vērtību daudzpusības, līdzsvarotības un to kvalitāšu pieauguma
izpausme sabiedriskajās attiecībās, ekonomikā un Kultūras Dzīvē, kas kopumā
sastāda to, ko sauc par dzīves veidu
vai tradīciju, no kuras šī
sabiedrība mēra citu sabiedrību un to dzīves veidu atbilstību saskaņotību (pieņemamību
derīgumu) ar savu attīstības procesu Vēsturisko Ceļu. Tautai bez Sava Ceļa nav Savas Vēstures. Ļaužu kopums bez sava
atšķirīguma savstarpējās vienotības apziņas Identitātēm nav derīgs Kultūras Evolūcijas izpausmei Vēsturei!
ÿ
Identitātes ir Nosauktās Vērtības, pēc
kurām kādas sabiedrības locekļi atrod savu piederību kādai grupai Vēsturiskajā
Ceļā savā attīstības procesā. Identitātes
ir tās kopīgās attīstības intereses, kuras šis Cilvēku kopums (sabiedrība)varēs
attīstīt šajā Vēsturiskajā Attīstības Ceļā Tautā.
Tādēļ
Identitātes ir pārņemamas mantojamas, pieņemot vēsturi, pieskaitot sevi kādai
tautai, vai nosaucot jaunas, tiek likts aizsākums jaunai tautai. Deklarējot vai
apzinoties savu piederību tautai tiek pieņemta šīs tautas Vēsture un
neatgriezeniski akceptēts tās Vēsturiskais Ceļš. Tauta un tās Vēsture beidzas
tad, kad bērni neakceptē savu vecāku aizsākto un veidoto Vēsturisko Ceļu, un
nepieņem to par vienīgo pareizo, derīgo un patīkamo par tādu, kādu to vēlētos
nodot tālāk saviem bērniem. Tur, kur nav tradīcijas tur nav Tautas tur nav
Vēstures un turienes iedzīvotāji nevar noformulēt savas identitātes tātad
piederību tautai, bet pats tautas jēdziens ir izplūdis un ir vairāk politisks
nekā vēsturisks.
Tur, kur nav
Identitātes - nav tautas(sabiedrības) un tātad cilvēku sadarbības iespēju. Tur,
kur nav Tautas nav arī tās Kultūras. Tur, kur nav Kultūras nav tās
Evolūcijas un tās Vēstures.
Tur, kur nav
tradīcijas un Identitāšu nav iespēju veidot attiecības ar Dievu, nav šo
attiecību. Identitātes ir tās stīgas, kurām pieskaroties, Dievs atgādina mums
par savu Mīlestību un Gribu.
Jūs kļūsiet
par Tautu tad, kad varēsiet vienprātīgi un skaidri definēt savas Identitātes un
uzskatīsiet tās par tik vērtīgām, lai aizstāvētu to nemainību pat par savas
dzīvības cenu. Tie, kas to darīs piederēs vienai tautai, vienam Ceļam būs savējie. Tie sapratīs tradīcijas un
darba sadarbības vērtību. Viņu bērni šo Vērtību nemainīs pret citu un tās
realizācijas brīvība būs viņu pirmā Identitāte. Vēlāk viņi atradīs pārējās
sešas, ar Garīgajām Vērtībām saistītās un no šīs pirmās izrietošās, kuras turēs
par savu atšķirības un Goda zīmi augstāk par visu turēs šo savu atšķirību Godu
būt atšķirīgiem ar savu vienveidību vienveidīgā raibuļu masā.
ÿ
Ļaužu valodā
runājot Identitāte ir tas, ko Jūs visi darāt, ar ko Jūs esat vienādi vai
līdzīgi. Tas, ar ko svešinieki Jūs pazīst un atšķir no citiem.
Identitāte ir
tas ko Jūs piedāvājat un prasāt no kaimiņiem, tas ko Jūs sagaidāt
kaimiņattiecībās, savstarpējo izdevīgumu vai savas intereses realizējot.
Kā pasaule Latviju pazīst kā lepnu,
pieticīgu, strādīgu Dieva bērnu pulku, vai mūžam nepiepildāmu, miesaskārīgu
kalpu baru, kas klīst pa pasauli, lielāku algu meklējot, vai kā diedelniekus uz
sava nama sliekšņa sēžot, pastieptu roku ubaga dāvanas garāmgājējiem lūdzot!?
Kā savas dzīves veidotājus, vai tos, kas mūždien vainīgos meklē savām pagātnes
problēmām un tā šodienas problēmas rada, tās pat, par pagātni gaužoties
nepamanot un nenovērtējot?!
Kā kalpus bez
kungiem vai kā Brīvus Cilvēkus, kuri šodien, pagātnē balstoties, nākotni veido?
Muļķis ir tas, kurš strīdu ar kaimiņu ceļ un uztur, kad sevi par kristīgu
turēdams, neatceras izlīgsti pirms Tevi pie tiesas sauc, uz tālu zemju
interesēm un palīdzību gaidot.
Sievu un Vīru
mēs izvēlamies, bērni atnāk paši, bet kaimiņi ir Dieva lemti mūsu labklājībai.
Dievs satuvina saderīgos un attālina atšķirīgos savā darbā, dodot mums visu
nepieciešamo pilnvērtīgai attīstībai. Nav nekā vienkāršāka kā iespļaut Dievam
acīs, sanīsties ar kaimiņu un aizmirst par Godu un Taisnīgumu, ja pārņem
augstprātība un aizmirst nedari otram(kaimiņam) to, ko pats negribi saņemt un
to, ka saņemt var tikai to, ko otram(kaimiņam) esi kādreiz devis.
Pieticība, tāpat kā viss, sevī ietver
divus polārus stāvokļus prasībās un apziņā par to, ko varam vai drīkstam
piedāvāt vai tas, ar ko lepojamies, ir vērtība un nepieciešamība citām tautām
citās Identitātes un to sistēmās. Vai, ar savu Identitāti lepodamies, un to
piedāvādami, citu Identitātes nevājinām.
Identitāte,
tāpat kā Māte, Sieva, bērns, ierocis un krekls ir katram savi, tikai viņa paša,
viņam domāti un vajadzīgi viņa dzīvē un izaugsmē.
Identitāte ir
tā Pamatvērtība, kura rada citas apmaiņas un uzkrājumu vērtības.
Apmaiņas vērtības mēs atdodam un šajā atdošanā un atpakaļ saņemšanā veidojam
uzkrājumu vērtības, kuras kalpo par materiālu Identitātes veidošanai,
izkopšanai un jaunu atrašanai. Identitātes
ir Kāpnes Debesīs un stīgas, kas mūs ar Dievu vieno.
ÿ
Ja Vēsture
sākas ar vērtību tālāk nodošanu tradīciju bērniem, tad Tauta sākas ar
audzināšanu, bet Cilvēks ar izglītību. Tāpēc skolās, kā obligāts mācību
priekšmets, no pirmās līdz izlaiduma klasei būtu jāmāca Dzimtenes Dabas un Vēstures mācība.
Bērns sāk
iepazīt pasauli, iepazīstot savu Māti, sevi, savu māju un sētu, tad pieceļas
kājās, un, ja Sirds to ved, dodas pasaulē, lai atgrieztos bagātināts un
spējīgāks darboties savas Dzimtenes, Mājas un Mātes labā. Savu Māti mīlot,
vīrietis apprec mīļoto, lai dāvātu tai Mātes laimi un meita kļūst par māti,
sava mīļotā māti mīlot, un viņu savam mīļotajam pārstāvot. Savās attiecībās,
savus vecākus mīlot, bērni vecākiem rāda to labo, ko ir no tiem mācījušies,
pārņēmuši un gatavi saviem bērniem tālāk nodot.
Vispirms
jārūpējas par katram tuvākā sapratni un attiecību izveidi, par sava derīguma
izkopšanu, par augšanu savā Tautā, tai un tās dēļ, par savu spēju nest saskaņu
sevī un savā tuvākajā apkārtnē, tās dēļ dzīvot, un, ja apstākļi to prasa, no
savas dzīves aiziet, vai savu dzīvi savstarpējā kalpošanā atrast.
ÿ
Valoda ir apziņas stāvoklis un tā
kvalitāšu izpausme, kurš izriet no tās tautas Identitātēm, kas šajā valodā
runā. Kā Cilvēks vai tauta domā kādas ir viņas vērtības un intereses tā
viņa runā. Runas veidā, balss skaņās, tembrā, intonācijās un ritmā, vārdu
izvēlē un izkoptībā dzirdama dvēsele, tās kvalitātes un tuvība Debesīm vai
dzīvnieku pasaulei. Ir maldīgi domāt, ka valoda ir tikai fonētisks līdzeklis signālu sistēma, ar kuru nodot tālāk
informāciju un emocijas, ka var iemācīties citas tautas valodu un ar tās
palīdzību iegūt izpratni par to, ko domā vai jūt sveštautieši tad, kad izrunā
savas valodas vārdus.
Valoda ir kā
sviedri darba laikā, vai kustība, kad pastiepjam roku glāstam. Valoda ir apziņas
stāvokļa izpausme un Identitāte Identitātes apmaiņas vērtība. Mācoties valodu tiek apgūta Identitāte
veidota vai mainīta apziņa un tās vērtības, intereses.
Katra parādība
aprakstāma ar noteiktām pazīmēm. Mainoties pazīmēm, paplašinoties vai sašaurinoties
to lokam, mainās parādība. Cilvēks, kurš apguvis svešu valodu mainījis apziņu
vairs nav tas pats nepieder tai tautai, kurā ir dzimis. Cilvēks runā tā, kā viņš domā. Valodas
skaņas vārdi ir domu vibrāciju fonētiskais analogs citā materiālā vidē
gaisā.
Cittautieši
nevis apzīmē tos pašus priekšmetus, darbības un apstākļus ar citām skaņām, bet
domā par tiem un uztver tos atšķirīgi. Viņi runā citādi tāpēc, ka domā
atšķirīgi parādības viņiem nozīmē ko citu. Tām ir cits iekšējais saturs. Pelei viņas mazuļi midzenī ir viņas
mazulīši -mīlulīši, bet zalktim šie mazulīši - mīlulīši ir gardas pusdienas kaut kas līdzīgs
pelmeņiem. Mazulīši mīlulīši ir pārtulkojami no vienas valodas otrā un
saistāmi ar vienu un to pašu vizuālo objektu, bet vārdu saturs ir atšķirīgs. Sieviete,
dzirdot par pelēm savā mājā, izjūt nepatiku jebkurā gadījumā. Tulkojot vārdus,
netiek pārtulkota attieksme, kādu pelēnu pieminēšana izraisa oriģinālajā tekstā
un domāšanu, kas tos tur likusi pieminēt un pilnībā tiek mainīta vārdu būtība
metafiziskā jēga ietekme uz apziņu un vidi, vibrācijām izplatoties šajā vidē.
Tāpat kā
vienas parādības pretpoli Verdzība un Mīlestība dažādu tautu valodās skan
dažādi, tāpēc, ka to saturs ir atšķirīgs. Mūsu priekšstati par verdzību radušies
Holivudas iespaidā, kura tos smēlusies no Venēciešu un Āfrikāņu verdzību tipa
sajaukuma Ziemeļamerikā un nepareizi izprastiem seno kultūru daļēji atšifrētiem
rakstu pieminekļiem, kuros minēts, ka kara gūstekņi tika padarīti par vergiem,
nesaprotot vai piedēvējot pašreizējās ekonomisko un sociālo normu attiecības
tām šo attiecību proporcijām, kādas valdīja šajās pētāmajās zemēs.
Turcijā
praktiski visi iedzīvotāji atskaitot nelielu Franču renegātu diplomātu un
laupītāju jātnieku saujiņu, bija vergi svešu tautu nopirkti gūstekņi un viņu bērni. Kristiešu bērni sastādīja turku
kājnieku armijas spēcīgāko daļu janīčārus.
Sievietes bija tikai visā Eiropā
nolaupītās un šeit pārdotās verdzenes un to meitas. Turcija ir laupītāju saujiņas radīta politiska nācija.
Šajā
sakarībā kā būtu jāuztver rītausmā
no maltuves nolaupītā un pārnovadā aizvestā un tur ieprecētā līgaviņa kā verdzene vai
likumīgā sieva nama saimniece un īpašumu valdītāja un mantojuma atstājēja?
Tāpat
seno Grieķu un Ēģiptiešu vergi, par brīvību padzirdot, būtu stipri pārsteigti
un lūgtu Jūs viņus tādam postam nenolemt. Jā, viņi bija runājoši darbarīki,
tāpat kā dzīvnieki mēmie darbarīki, tomēr attieksme pret darba rīkiem un
darbu bija pilnīgi cita un sevī ietvēra cilvēka saprātīgās Nootiskās daļas un
psihofiziskās daļas attiecības. Nelaimē cilvēki glāba darbarīkus un dzīvniekus,
ziedojot pat savu dzīvību. Vergs un saimnieks vienkārši ir dažādas
atbildības pakāpes un lēmumu pieņemšanas jomas, stingri nodalītas kompetences.
Lielākā daļa iedzīvotāju liberālisma pārņemtajās teritorijās ir pašuzraudzības
vergi.
Mūsdienās
Cilvēki nemēdz domāt par vārdu jēgu un jēdzienu pāriem. Tā mūsdienu apziņā
Vergs eksistē pats par sevi un Elks pats par sevi, kaut gan Elks ir tas,
ko vergs izmisīgi meklē kam grib nodoties verdzībā. Lielāko daļu mūsdienu
pasaules iemītnieku veido šie neapmierinātie vergi, kuri klīst pa pasauli vai
cerīgi vēlēšanu dienu gaida, sev jaunu elku cerot.
Neradi sev elku ir aicinājums
saglabāt savu pirmo identitāti
Cilvēka izvēles brīvību, kuru tik viegli
atmet vergi, savā neprasmē un slinkumā to izmantot. Katrā tautā Elka un
Verga iekšējā izpratne cita tādēļ arī vārda skaņa cita. Tāpat kā Brīvu Cilvēku savstarpējo attiecību Mīlestības skaņa katrā tautā cita.
Brīvībai ir simtām formu un virzību Mīlestībai vēl vairāk. Vienā Cilvēka Mūžā
tās visas apgūt nav iespējams, tādēļ cilvēki caur tautām ceļo, Mīlestībā
piedzimdami šo tautu mātēm un mācīdamies šo tautu Brīvību, Mīlestību un Valodu.
Tā
Itāļiem viņu Amore saistās ar telpu skaņa A, kurā ir vibrējoša, ritmiska,
viļņojoša plūsma M, O savās peripetijās un izmainās R, E uz liegu
radošu siltumu. Latviešu Mīlestība ir plūsma M, kura piepūlē Ī L E
S silta tiecas un visbeidzot, pārvarot šķērsli T ar piepūli Ī un
sprādzienu B, izveido savu telpu,
kad ir iespiedušies vidē. Tā ir tipiska Gaisa un Zemes stihijas izpausme
valodā. Bet Itāļi to saprot kā Siltu Jūru ūdens stihiju. Itāļi Jūru Ūdeni
Gaida, bet Latvieši ir Gaiss Zemes ielenkumā un trūkumā. Viņu izpratne par
apkārtni izriet no saspiestības un
apspiestības izjūtām Gaiss ieslēgts Zemē robežās. Kaut kas lielāks un brīvāks, vai tā daļa iesprostota šaurībā. Mūžīgā
tieksme būt vairāk, bet nespēja to realizēt bez pretspēka. Iekšējā siltuma
Uguns trūkums. Itāļu Amore ir sievišķās enerģijas, bet Latviešu Mīlestība
vīrišķās enerģijas izpausmes vārdi.
Angļi
savā LOVE izsaka izjūtas, kādas rodas saskaroties ar šo gaismu (Uguni) L
vai kādas tiecas iegūt E caur izmaiņu O V apziņā V ir ierosināta
vibrācija. Angļi grib, lai Uguns L tos sasilda E.
Krieviem
viņu ĻJUBOV(J) izsaka to, kas notiek ar apziņu, kura ir Uguns aizrauta
plūsmas skatu uz apkārtni, pašu plūsmu nepieminot, tāpat kā Angļu valodā, jo
abās tā, acīm redzot, ir dabiski visam pāri stāvoša un neatņemama kā Brīvība,
ja vien Amore, Love, Mīlestība ir viens un tas pats, bet nevis dažādas attiecības starp vīrieti un
sievieti šajās tautās, kad šie vīrieši un sievietes izjūt savstarpējo pievilcību un tuvību
šajās attiecībās.
Itāļu
AMORE apraksta telpas ietekmi uz plūsmu. LOVE apziņas vai telpas sajūtas
kvalitātes statikā, bet krievu
ĻJUBOVJ apziņas vai telpas sajūtas kvalitātes, kā bezgalīga dinamiska procesa sekas, pašu plūsmu nepieminot.
Latviešu un
Krievu vārdi ir pretmeti tādā ziņā, ka Latvieši caur plūsmu runā par apziņu,
par to, kas šo plūsmu ierobežo un ko
pārdzīvo plūsma, bet krievi, aplūkojot apziņu, kurā ir šī plūsma, cenšas izprast šo apziņu, vai ir tā apziņa, kurā ir Latviešu plūsma.
Mūžīgās Gaisa,
Zemes (Latviešu) un Uguns, Ūdens (Krievi) attiecības, kad ir izjaukta stihiju
vienotība sintēzē un tās tiek nostādītas konfrontācijas attiecībās.
Būtne, kura ar kādām pazīmēm vai
Identitātēm vērtībām orientāciju atšķiras no Cilvēka pamatvērtībām,
Identitātēm, orientācijas, tai esot citām kopīgām pazīmēm ar to, nav Cilvēks pēc būtības un uz to nevar attiecināt
ar Cilvēku saistāmos jēdzienus vai piederību kādai tautai (viņu izrunātajiem
vārdiem viņu apziņā ir cita nozīme iekšējais saturs peļu un zalkšu sarunas
tēlos), tāpat kā mainot valodu domu izpausmes fonētisko formu, nevar turpināt
attiecināt uz šo cilvēku piederību kādai noteiktai tautai, kurā tas ir dzimis
un valodu Identitāti apguvis.
Tauta tā ir objektīvu faktoru noteikta apziņa
personību kopumā un tai atbilstoša valoda. Neviena apziņa nevar izpausties
divos veidos, pati paliekot nemainīga tā pati apziņa. Cilvēks ir vai nu
Vīrietis, vai Sieviete Tēvs vai Māte, un to, kurš, kas ir, var pazīt pēc tā,
ko kurš meklē, lai būtu laimīgs. Sieviete var būt Mātes cerībās vai tukša, bet
viņa nevar būt šajos stāvokļos vienlaicīgi, vai fiziskas tuvības brīdī ar
vīrieti vīru negribēt būt Māte, būt cerībās kalpot viņu bērnam par vārtiem uz
šo pasauli, mīlestības dāvātāju un audzinātāju derīgumam un Godam savai tautai,
tās Identitātēm un Valodas Skaistumam.
Zinot
mentalitāšu nesavienojamības problēmu un tās radīto postu, un cenšoties
nodrošināt savstarpējo sakaru uzturēšanu starp Cilvēkiem mūsdienu ātro sakaru
pasaulē, ir radīta valoda Esperanto, kura veidota no visām Eiropiešu valodu kopīgajām saknēm un balstās Eiropiešu
domāšanas īpatnībās un vērtību sistēmā. Esperanto
ir jāmāca skolās kā saziņas
svešvaloda tiem, kuri kontaktēsies ar ārzemniekiem, bet specifiskās tautu valodas tikai tiem,
kuri stabili apguvuši dzimto valodu un saprot tās semantisko un fonētisko daļu
iekšējās un savstarpējās sakarības, tādā
apmērā kādā šīs valodas nepieciešamas viņu profesionālajā, ar valodniecību
un tulkošanu kultūras un tehnisko sakaru nodrošinājumu, darbā.
ÿ
Skolās un
Mūžizglītībā pasniedzama Dzimtenes Kultūras vēsture, kultūras teorijas
pamati, sociālie un vēsturiskie aspekti. Kultūras vēsture sevī ietver
sintētisku sabiedrības dzīves analīzi, teoriju un vēsturi, vienojošās
ekonomiskās aprites sabiedrībā un jaunrades iespējas, ietekmes sakarībās ar
vidi, Dzimtenes dabu un vēsturi. Šai kultūras vēsturei jāatspoguļo kultūru
līdzāspastāvēšana un to ietekmes mijiedarbībā. Šī Dzimtenes Kultūras vēsture
varētu kļūt par pamatu plašākai Ģimenes un Sabiedrības mācībai
ÿ
Visa
skolu programma būtu veidojamo kā Dzīvības Zinātne mācību priekšmetus
centrējot ap bioloģiju kā fokusu, kurā sintezējas galveno sešu Matemātikas,
Astronomijas, Fizikas, Mūzikas, Ķīmijas, Vēstures Astroloģijas un tām
pakārtotie mācību priekšmeti, atbilstoši un izrietoši no Filosofijas sešām
pamatdaļām Epistemoloģijas, Estētikas, Loģikas, Psiholoģijas, Ētikas,
Metafizikas, vai sešām Kosmiskajām Radošajām enerģijām, kuras sintezē Dzīvības
augstāko formu Saprātīgu Dzīvību. Bioloģijas sintētiskums ir zemākā
atbilstība atspoguļojums Sākotnējam Avotam no kura šīs enerģijas plūst, Radot
un Iedzīvinot Radīto.
ÿ
Katrai
tautai laiku pa laikam jāsanāk kopā un jāpārbauda savi spēki, jāatdzīvina un
jānostiprina Vienotība kopīgā Darbā - Celtniecībā, it sevišķi, ja tauta ir
pārdzīvojusi ilgstošu Gara un Dvēseles vārdzināšanu svešu uzskatu, valodu,
aktivitāšu un interešu jūgā. Katrai tautai ir jāsaskaņo un jānostiprina savas
Identitātes jānoskaņo Dvēseles Stīgas Dieva koklē.
Tam
ir labs aizsākums pareizi organizēti un uzturēti Latviešu Dziesmu svētki. Tie sakopo un satuvina Smalkākās tautas
dvēseles stīgas, bet blakus tam ir vajadzīgs šo smalko vibrāciju materiālais
nostiprinājums. Svešu skaņu un formu, uzskatu un virzību jūklī vajag to redzamu
darīt, par ko tauta savās dziesmās dzied Daili, Darbu, Tikumu, Dzimtenes
smaržu, krāsu un sajūtu pirkstu galos.
Vajag
vērienīgu kopīgu darbu valsts mērogā, ar kura unikalitāti varētu lepoties šī un
arī nākošās paaudzes, un, kurš dotu taustāmu materiālu labumu lielam skaitam
Latviešu un gandarījumu katram par piederību šai zemei.
Es
domāju par grandiozu, ilgstošu valsts budžeta ieguldījumu Cilvēkresursā Cilvēka vērtībās Lepnumā, darba tikumā, domāšanā,
zināšanās un skaistas vides veidošanas prasmē kopdarba vērtības un
savstarpēji papildinoša atbalsta auglībā.
Es
domāju par senpilsētu brīvi izraudzītā vietā, kādā no novadiem, tālāk no
lielajām pilsētām, kurā ir pietiekami daudz brīvas zemes dabiska ainavā un kurienes
cilvēki nav noņēmušies ar naudas taisīšanu strausu fermās, golfa laukumos un
tamlīdzīgās blēņās. Es domāju par lielu starptautiskā tūrisma objektu, kurā
rādīt to, kas pēc mūsu ieskatiem ir Latvija, tās Kultūra un Tautas Māksla.
Es
domāju par lielu objektu ar ielām, darbnīcām, mājām un kalvēm, priekšpili un
pili augstā kalnā. Ar sardzi un dūmu smaržu, ar tautas tērpos naskiem
darbiniekiem, īstiem rīkiem īstus darbus darot un tos interesentiem mācot.
Nevis Brīvdabas Muzeja konkurentu, bet brīvi celtu arhitektu plānotu.
ÿ
Latvijā
pašlaik ir daudz darba spējīgu un tam brīvu daiļamatu meistaru, kuri nevar
brīvi savu darbu darīt un ar to maizi pelnīt, amata mācekļus audzinot, šī darba
zemā prestiža jaunatnē un niecīga atalgojuma dēļ.
Šāda
pilsēta būtu paliekošs, nodokļu maksātāju uzskatāms ieguldījums savas zemes un
iedzīvotāju labā. Ir jāveic Valsts pasūtījums zemes un mežu iegādei, projektu
un plānu izstrādei, pētniecības darbā un materiālu sagādē. Pie šādiem darba
apjomiem ar darbu būtu nodarbināti daudzi namdari, galdnieki, kalēji, daiļamatu
meistari un rokdarbnieki daudzu gadu garumā. Nenodarbinātajiem lauku
iedzīvotājiem tas būtu reāls ienākums un godājams iztikas avots, kurš viņu
bērniem mācītu skaistuma zināšanu un darba vērtību.
Celtos
darba vērtība un līdz ar to pašnovērtējums un ar to saistībā kriminogēnās
situācijas uzlabošanās laukos.
Reāli
varētu vērot skolā iegūto zināšanu iedzīvināšanu praksē un ārzemju ceļotāju
vērtējumu šīs zemes tīrradņa vērojumā atšķirības dažādu kultūru vērtībās un
identitātēs. Patiesībā tas skartu gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus un
uzskatāmi pierādītu budžeta ieguldījumu savā zemē un savos cilvēkos, nesot
vēlākus ienākumus no tūrisma plūsmas.
Tie,
kuri nevar pildīt kādu noteiktu apmaksātu darbu šī objekta izstrādāšanā,
celtniecībā, veidošanā, izdaiļošanā un iedzīvināšanā vai vēlākā apkalpošanā,
var piedalīties ar savu ziedojumu, pretī saņemot pateicības rakstu un
uzaicinājumu apmeklēt tautas mākslas izstādes un koncertus. Varētu tālāk domāt
par jaunu Dziesmu svētku estrādes celtniecību un jaunu svētku Latviešu Tautasdziesmas svētkiem par vietu, brīvu no ziņģēm un svešzemju skaņām!
ÿ
Plānošana ir Cilvēka dzīves vides (apstākļu) veidošana.
Pasīvs
vadāms apstākļu varā esošs ir vergs. Saimnieks ir aktīvs, apstākļus izmantojošs
un veidojošs cilvēks. Vergs neprot izmantot, tādēļ vergam neplāno,
bet vergu ieplāno kā apstākli savā vidē saimnieks, tādēļ attīstot tūrismu, kas
ir galvenais graujošais elements videi, tiek radītas attiecības saimnieks
vergs, kur par saimnieku kļūst tūrists caur savu naudu (kuras dēļ to
pieaicina vergs), diktējot sev vēlamos apstākļus vidē, kurā vēlas uzturēties.
Plānojot
izbraukumu, tūrists plāno
vidi, kurā uzturēsies diktē tai savus noteikumus.
Tūrista uzņēmējam rodas
jautājumi, - ja vērtība nauda ir pie tūrista, tad -
- Kurš no mums ir vērtīgāks?
(Mazvērtības kompleksi, diskomforti, slimības, depresijas, pasivitāte
plānošanā un politikā, narkomānija, alkoholisms)
- Mēs - kā nācija vai viņi kā dzīves
veids ?
(orientācija uz patēriņu, baudīšanu, dīkdienību un otra savtīgu
izmantošanu) Cilvēku un tālāk vides degradācija ar neatgriezeniskām sekām.
- Es pārtieku ar savu darbu vai viņa algu? Tūrists kā
vērtētājs, bet reizē kā apgalvojums, ka pats darbs īpatnība ja nav svešinieka atzīta, ir
nevērtīga.
(Īpatnības noliegums cēlonis tūrisma apsīkumam
nākotnē un reizē tiešs uzbrukums nācijas, tautas, etniskās identitātes
eksistences jēgai vispār.)
Katrai vietai ir sava īpatnēja vibrācija.
Jebkurš elements ap sevi nes savu īpatnējo vibrāciju, kuru veidojis savas
dzīves vietas vibrācijas ietekmē. Elements tūrists , ienākot svešā vidē,
grauj jaunās vietas vibrāciju īpatnību, šeit ienesot un atstājot savu.
(Simpātiskā saite divi fenomeni saglabā kontakta apmaiņas pēdas
neierobežoti ilgu laiku.)
Notiek
tas, ko termodinamikā sauc par ENTROPIJU. Tā ir destrukcija atšķirību
iznīcināšana, kas noved pie siltuma nāves jebkuru procesu izzušanas.
Vērtējamā
vidē tas izpaužas kā kultūrvides izmaiņas īpatnību izzušanas virzienā un
akulturālas nesabalansētas vides manifestāšanās. (Sabalansējums nav nulle kā
manifestēts lielums, bet kā neatkārtojams ideāls līdzsvars starp dažādiem
sistēmu veidojošiem elementiem). Par cik dažādi ir sistēmu veidojošie elementi,
katrai vietai ir savs atšķirīgs līdzsvara izpausmes veids identitāte un nav
iespējams kaut kāds unificēts vides modelis visiem gadījumiem un laikiem.
Sistēmu
veidojošie elementi ir mainīgi. Vienas sistēmas veidojošo elementu pārnešana uz
citu sistēmu ir šo sistēmu graujoša darbība (izmaiņa) un iepriekšējā līdzsvara
graušana.
Sistēmu
elementu unifikācija ir visu sistēmu graušana, kura galarezultātā noved pie
sistēmu galīgas izzušanas, neko neradot vietā, jo ir sagrauta lielāka mēroga
sistēma līdzsvars starp dažādu apakšsistēmu īpatnībām saglabājoties šo
īpatnību cēloņiem.
Visbeidzot
rodas jautājums
Kā var izpausties Cilvēka
unikalitāte unificētā vai haotiskā nesakārtotā multikulturālā vidē?
Tikai kā svešķermenis vai haosa elements vai arī kā
aktīvs cīnītājs pret šo unifikāciju un haosu!
Taču
pretdarbība nav radoša darbība pēc būtības, tāpēc var aizkavēt identitātes
sabrukumu, bet ne veidot vides identitāti, ko var veikt tikai aktīvs objektīvu
pozitīvu pārmaiņu vidē veicinātājs plānotājs un realizētājs saimnieks.
Piederības
sajūta kādai vietai jauniešos sāk veidoties 16 un pilnīgi noformējas 19 20
gadu vecumā. No šīs realitātes izriet nepieciešamība plānot mācību
iestāžu izvietojumu reģionos,
kuros paredzēta jauniešu piesaiste.
Dienesta
vietu izvietojumu reģionos.
Jauniešu
pulcēšanās un interešu vietu izvietojumu un atbalstīšanu.
Deju
kolektīvi, kori, interešu pulciņi, mākslas un daiļamatu studijas, tas ir,
radošas pašdarbības formas.
Vienkārši
jāatjauno kultūras namu darbība, sporta nodarbības.
Pie
tam, sekojot lietu dabiskajai kārtībai, kur sieviete ir mājas veidotāja un
uzturētāja, ir svarīgi veicināt apstākļus labvēlīgu vidi, kas piesaistītu
meitenes un atturētu tās no aizplūšanas uz citiem reģioniem, kas savukārt
veicinātu vīriešu piesaisti noteiktai teritorijai un veicinātu viņos saimnieka
vietai piederīgā jūtu veidošanos.
Normālas
saimnieka attieksmes pret kādu vidi var veidoties tikai tad, ja šajā teritorijā
nenotiek iedzīvotāju migrācija, bet to apdzīvo vienai dzimtai piederīgie
vairākās paaudzēs, ja izveidojas vietas vibrāciju un iedzīvotāju vibrāciju
atbilstība, ja šeit dzimst ar atbilstošu vibrāciju apveltīti bērni, kas nav
iespējams, ja te dzīvo ar vietai neatbilstošu vibrāciju apveltīti vecāki.
Savukārt iedzimto īpatnību veicināšanai nepieciešama atbilstoša izglītība,
kurā:
1.
Atspoguļota apdzīvojamās teritorijas vēsture, iepazīti
vidē sastopamie objekti, cilvēki - dzimtu pamatlicēji un kultūrvides veidotāji,
atspoguļota viņu sasaiste ar šodien šeit
dzīvojošajiem un to piekoptajām tradīcijām. Ikdienas iespēja dzīvot šajās
tradīcijās esot to realizētājiem un nesējiem.
2.
Izglītības un tālākajā kultūras veidošanas darbā jārāda
identitātes atšķirība no apkārt vērojamajām identitātēm un jāparāda ar ko tā ir
vērtīga, kas ir tās pozitīvās un tikai šeit sastopamās vērtības. Ar ko šeit
dzīvojošie var lepoties un ko citur nekur atrast nevar, tādēļ ir sevišķi
saudzējams, izkopjams un uztverams kā dzīves pamatvērtība, kā nacionālisma
izpausmes forma.
3.
Jauniešiem jāparāda iespējamās vides potences,
iespējamās nākotnes aktivitātes un jau esošās iestrādes, veidus, kā tajās sevi
varētu realizēt šeit dzīvojošie.
4.
Dzīvu radošo potenciālu katram iedzīvotājam uzturēt
ļauj iespēja ietekmēt vidē arī valstī -
notiekošos procesus, sava darba vērtības apziņa, redzot tā svētīgo
ietekmi uz vidi un jūtot administrācijas rūpes par vidi un šeit dzīvojošajiem.
Redzot administratoros saimnieka attieksmi plānotājus, iedzīvotāji sāk
apzināties savas eksistences vērtību un atbildību, kas ir otra galvenā
saimnieka iezīme, tūlīt aiz radošas attieksmes pret vidi.
Kā obligāts aizsargmehānisms
jāievieš tūristu klātbūtnes daudzuma ierobežojums un tie nekādā gadījumā
nedrīkst būt ienākumu avots, bet tikai ar vidi nesaistīti ārpasaulīgi vērotāji
apjūsmotāji, kas apstiprina pārliecību par šejienes identitātes izcilību un
neatkārtojamību.