Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Vīzija Latvijas nākotnei


SATURS


Vīzijas skata punkts

Vīzija

Teorētiskās ieskices:

       Par TELPU un VĒRTĪBĀM

       Par VARU

       Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?

       Piektdieņa monologs

       Vai Marsieši dzīvo uz Zemes?

       „Sarkanā Zīda Kodekss”

IMATAKUINA, vista vai ola, jeb, šauro vārtu – specializācijas lamatas,
kas vecumdienās liek domāt – kādā skolā es gribu mācīties?

      Par Mazo Princi, Rozi un ekonomiku

Iztirzājums:

Vīzijas Debespuse

Stikla kalna takas





Vīzijas skata punkts

 

 


Mēs esam par Mīlestības pilnu Gudrību,
                 par Skaistu un Radošu Cilvēku,
                 par Tīru, Tikumīgu un Taisnīgu pasauli.
Mēs domājam, ka Cilvēka Sūtība un Vērtība
                 ir viņa nestajās iespējās
                apkārtējiem būt labākiem.
Mēs zinām - Garīga apziņa - Tuvība
                 Dievam nedod pārākumu,
                 Bet uzliek pienākumus un dod redzēt, kā darīt labu.



Vīzija


Latvija ir Savdabīga, Skaista un Droša Zeme, kuras Cilvēki savās kaimiņattiecībās rada vērtības un daloties tajās ar kaimiņvalstīm, veido sadarbības telpu.


Vispirms ir Zeme.

Ja Tu proti būt ar to Mīlestībā un kalpot tai ar visu Sirdi un Dvēseli – tā pieņems Tevi par Savu Bērnu un Jūs visus par Savu Tautu.

            Tie, kuri paliks tai Uzticīgi, ar laiku iegūs to Gudrību, kas Savedīs kopā viņus visus Latvijas Valstī.

            Tie, kuri būs izveidojuši Savu Valsti, atradīs Līderi un sagaidīs Skolotāju.

            Tie, kas būs sagaidījuši Skolotāju, sajutīs roku, kura tos ir Vadījusi un būs tai pateicīgi.

            Viņi būs Drošībā.


            Zemi Skaistu dara Vienota Tauta tieksmē uz Skaistu Mērķi.

Attīstība nav Cilvēka roku un prāta darinājumu iespējās, bet izpratnē par to, kuri no šiem darinājumiem tam nav vajadzīgi un to, kas viņam ir patiesi vajadzīgs, nav šodien sasniegts un ir tā vērts, lai uz to tiektos.


            Savdabīga ir tā Zeme un Tauta, kas dzīvo pati ar savu Prātu un darbu – savu dzīves pamatu saskatot savā prāta un darba skaistumā.

            Savdabīga ir Tauta, kurai Savā Zemē Dubļi Saldi un Labāk Mazāk, bet Labāk un Paši Savu.

            Savdabīga ir tā Zeme un Tauta, kura netīko pēc kaimiņu roku un prāta darba augļiem, kas nedzīvo uz parāda un nav atkarīga no svešu prātu grozības un žēlastības.

            Savdabīga ir Devēja Zeme.

            Savdabīga ir tā Zeme, kura kaimiņam ļauj dzīvot viņa dzīvi un septiņreiz nomēra, pirms padomu vai mantu labklājībā dala - saprotot, ka kaimiņa Savdabība ir Sadarbības iespēja.

Savdabīga ir tā Tauta, kura no Savas Savdabības kaimiņa Savdabībā lūkojoties, redz kāda palīdzība Kaimiņam tieši tobrīd vajadzīga un to atbilstoši viņa Savdabībai īstajā brīdī sniedz.

Savdabīga ir tā Zeme, kura negaida palīdzības augļus, bet lūkojas pēc palīdzības vajadzības.

Savdabīga ir tā Zeme un Tauta, kuras kaimiņi ir visi Cilvēki uz Zemes – visās tautās un valstīs – visi, kas tur dzīvo savā Savdabībā.


ÿ

Attīstība ir tautai Kopīgais Ceļš, tādēļ tās Vīziju nevar uzrakstīt viens Cilvēks no tā, ko viņš savās Debesīs saskatījis. To kopīgi, sanākuši daudzi vispusīgi Cilvēki, cītīgi tālē veroties un ieklausoties, var piesaukt un aptvert, ja dara to nesavtīgi un savstarpējā sapratnē.

Šī vīzija var palikt Skatīta un Izjusta, bet tautai nesaistoša, ja tā neticēs tās Skatītāju Īstumam un Patiesumam. Ja tā neticēs Vīzijas un tās Skatītāju nesavtībai.

Ja tauta nedāvās Vīzijai savu uzticību, tā paliks tikai nedaudzu acīm skatīta. Baltā Sala Mākoņos.

Tā dēļ Vīziju Skatīt jānāk visām Gaišajām Galvām un kopā jāliek – kā Garajā Pupā – Kāpnes Debesīs – visi Balti Prātiņi un Košas Sirdis. Tikai kopīgi skatīta Vīzija var visiem dzirdami ieskanēties kā Tota Kokles Stīgas.

Tāpēc katram Vīzijas Lūkotājam jānāk ar plašāko pieredzi, kādu viņš no savas Tautas, dzimtas, vecākiem, kaimiņiem, draugiem un Skolotājiem savā darbā ir smēlies. Visplašākās Ziņas un Grāmatas ir noderīgas tādēļ, ka Vīzija ir bezgala daudzpusīga un daudzkrāsaina.

Tajā katram ir vieta un darāmais. Te katrs ir gaidīts un aicināts Celtnieks.

Vīzijas Skaistums Ceļas no tautas tai dāvātās Uzticības. Tautas Uzticība ir bez robežām, tāpēc Vīzija vienmēr ir ceļama plašumā un Augstumā.

Nāciet Celt!


ÿ


Pirmais Akmens ir likts,

pirmais pamats ir rakts,

pirmais kociņš ir stādīts.

 

Pavasaris pirmais

pie debesīm klauvē,

Pavasaris Zemei

ar sniegu un cīruļputeni sviež.

Pavasaris sēklu pilnu sauju

kā palu straumi pa Daugavu laiž.

 

Pirmais baļķis ir vainagā likts,

pirmais šūpulis kārts

un zobens kalts.

 

Pirmais pūķis ir gaisā

un kuģis Jūrā laists.

Pirmā stabule maukta.

 

Atkal Zeme ir Jauna

un Tēva Vaigs Gaišs-

Te būs tā Vieta,

Te būs tas Nams,

kur Pavards kursies

un Rakstus vilks

Gaismas Stars!

 

ÿ

 

Teokrātija

Monarhija

Aristokrātija

                                                                       

Demokrātija  

¹

Vaļība = liberālisms

Valsts iekārta = kārtība

Kultūra = kārtība

Kultūra = kalpošana

Tautas demokrātija = tautas vara =

savstarpēja kārtu kalpošana

Ģimene = kultūra

Ģimene = Valsts

Ģimene = kārtība

Ģimene = Demokrātija

Pilsētu, lauku, reģionu nozaru, iedzīvotāju savstarpēja kalpošana kaimiņattiecībās =

savstarpēja palīdzība =

Vienotība =

sadarbība.




Vaļība = dzīvesveids

Vaļība =pseidodemokrātija

Vaļība = pašapmierināšanās

(katrs rūpējas par savu labklājību

-         ekonomisku

-         intelektuālu

-         emocionālu

-         seksuālu)

Partiju demokrātija = partiju vara =

tautas atdalīšana no varas =

sašķeltība = (atsvešinātība)

pašapmierinātība =

patmīlība =

sevis mīlēšana =

neapmierinātība =

depresija =

nemiers =

agresivitāte =

agresijas vairošana =

savstarpēji iznīcinošas partnerattiecības = konkurence

(ekonomikā, zinātnē, seksā, kopdzīves partnerattiecībās – „ģimenē”)

atsvešinātība = (paaudzēs,

ģimenēs, sociālās grupās un nozarēs) =

šķiru cīņa = liberālisms = vaļība =

savstarpēja izmantošana un apkarošana = visu cīņa pret visiem Partnerattiecībās = savstarpēja izmantošana







Man patīk Kārtība.

Kārtība ir Skaistums, Īstenība, Dzīvība un Mīlestība.

Kārtība ir Ceļš uz Radošo un Nezūdošo.

Mans plāns ir mana Kārtība.

Es pats.

ARHITEKTS.


Par TELPU un VĒRTĪBĀM


Viss ir Telpa.

Viss rodas Telpā. Viss ir Telpā.

Viss plūst. Viss mainās. Viss atkārtojas citās formās un kvalitātēs.

Nav nekā jauna. Ir Tas, kas Ir un plūst, kas mainās. Tas, kas mainās, atnākot aiziet. Tas, kas Ir, nemainās un neaiziet.

Ir zināmais un nezināmais. Ir Jums zināmais un tas, ko zina citi. Tas, ko zināt Jūs, ir Jūsu. Jums nezināmo pārvalda citi. Tie, kuri Zina. Jums zināmais ir Jūsu Telpa un iespēju robeža. Jums zināmais izriet no Jūsu Savdabības, nonāk pie Jums caur Jūsu Savdabību un ir Jūsu Savdabība. Viss izteikts caur Jūsu Savdabību.


-       Robežas eksistence nosaka Telpas eksistenci.

-       Robeža ir Pazīmju izmaiņas vieta.

-       Robeža zīmē Telpu.

-       Atšķirība – Savdabība piepilda Telpu.

-       Ir abstraktā Telpa – priekšstats par to un konkrētā lokālā telpa.

-       Telpa ir konstatētais izmaiņu vai atšķirību daudzums pētāmajā vai pētniekam apkārt esošajā Vidē.

-       Izmaiņa ir pazīmju atšķirība vai nomaiņa.

-       Vide ir aktivitātes izpausmju Telpa.

-       Vide ir pētniekam vai pētāmajam objektam apkārt esošais.

-       Pētnieks var Videi piešķirt telpas raksturu to diferencējot ar sev pieņemamām pazīmēm vai atpazīstot uztverei pieejamo pazīmju atšķirības.

-       Cilvēks ir vide un telpa – ir vides un telpas apdzīvotājs un, Idejas noteiktu vajadzību virzīts, savu iespēju ierobežots, ietekmē vai veido vidi un telpu.

-       Lokāla (ierobežota) telpa ir vides elements ar savu raksturu.

-       Izvēles iespēja rada telpas dimensijas.

-       Telpas dimensija ir brīvība pēc kādas izvēles realizācijas.

-       Dimensija ir brīvības pakāpe.

 

Ar tām dimensijām ir tā.

Ir pati parādība. Ir tas, kas šo parādību pēta ar savām iespējām un ir šo iespēju noteikts priekšstats par pētāmo parādību. Tas, ko Jūs pastāstāt saviem mazbērniem par ekskursijas objektu savā ceļojumā, nav šis objekts, bet Jūsu iespaidi - tas, ko Jūs esat redzējuši ar Jūsu iespējām.

Tagad es runāju nevis par Jūsu telpas 3 dimensiju uztveri un tās radīto priekšstatu apziņā, bet par pašu abstrakto Telpu, kura eksistē neatkarīgi no Jūsu iespējām.

 

 

 

 

 

Mistērija ar vistu, pīlēniem un viņas olu

 

Ir vista un cālēnos iejukuši, tās audzināšanā nodoti pīlēni. Kad pīlēni dodas ūdenī, tad vista skraida gar dīķa krastu un satraucas, tādēļ, ka pīlēni izzūd viņas ietekmei. Vistai nav varas pār pīlēniem ūdenī.

 

 

Dimensija ir brīvības pakāpe.

Vistas brīvība beidzas tur, kur beidzas sauszeme. Tātad pīlēniem ir divas brīvības pakāpes – divas dimensijas. Kad pīlēni iemācās lidot, tie apgūst trešo brīvības pakāpi. Te nav runa par garumu, platumu un augstumu, te ir runa par brīvības pakāpēm – izvēles iespējām. Katra izvēle piešķir jaunu dimensiju – brīvības pakāpi. Vistai ir viena brīvības pakāpe, tādēļ, ka vistai nav izvēles. Tā ir spiesta dzīvot tur, kur tā ir piedzimusi. Pīlēniem, kad tie dodas ūdenī, ir viena izvēles iespēja, tādēļ ir divas brīvības pakāpes. Tad, kad tie paceļas spārnos, tiem ir divas izvēles iespējas (pirmā – sauszeme vai ūdens, otrā – lidot vai peldēt un staigāt).

Pīlēnu un cālēnu sajaukšanās ir 4. dimensija. Cālēnu un pīlēnu paklausība vistas klukstēšanai ir 5.dimensija. Neglītā pīlēna pārvēršanās par gulbi ir 6.dimensija. Vistai olas izdēšana ir 7.dimensija.

Izvēles iespēja ir aktivitātes diferenciācija, tāpēc brīvības pakāpes vienmēr ir par vienu vairāk, nekā konstatētās atšķirības (izvēles iespējas) vidē. Vērtības ir izvēles iespēju parametri, kādus mēs konstatējam, raugoties no savas telpas citu dimensiju telpās.

 

Tātad – dimensija ir brīvības pakāpe.

1. dimensija ir aktivitātes izpausme (kustība – agresija - mainība).

2. dimensija – aktivitātes virziena maiņas iespēja (transgresija).

3. dimensija – pārklāšanās aktivitātēs un virzienos (mijiedarbības starp aktivitātēm – sintēze procesos)

4. dimensija – aktivitāšu caurplūstamība (viena otru neietekmē vienā telpā – inerto gāzu klātbūtne vai radioviļņi dažādās frekvencēs)

5. dimensija – aktivitāšu vadība (ķīmisko elementu aktivitātes - īpašību maiņa)

6. dimensija – aktivitāšu kvalitātes maiņa (ķīmiskās aktivitātes ietekmes galarezultātu maiņa).

7. dimensija – aktivitāšu radīšana (jaunu elementu radīšana).

 

 

Dimensijas procesu telpā

 

Laiks ir procesa stāvokļu starpība.

Tātad, laiks ir procesu telpas 1. dimensija.

Pāreja uz citu procesu (procesu nomaiņa) ir procesu telpas 2. dimensija.

Procesu mijiedarbība ir procesu telpas 3. dimensija.

Procesu caurplūstamība ir 4. dimensija procesos.

Procesu aktivitātes - intensitātes (laika ātrums) maiņa ir 5.dimensija procesu telpā.

Procesu kvalitātes maiņa ir 6. dimensija procesos.

Jaunu procesu radīšana ir 7. dimensija procesu telpā.

 

Telpa ir tikai tur, kur ir aktivitāte. Ja Jūs telpu un tās parametrus nelietojat, tad arī aktivitātei telpas vai dimensijas nav.

 

-       Griba ir Visa cēlonis.

-       Aktivitāte ir Gribas izpausme.

-       Aktivitāte ir izmaiņu ienešana telpā.

-       Aktivitāte ir vides diferencēšana.

-       Telpa ir vides elements.

-       Diferencētas vides telpu mijiedarbība ir Vides struktūra.

-       Ir Radošas vai graujošas izmaiņas.

-       Radošas izmaiņas ir jaunu videi harmonisku kvalitāšu vai vērtību ienešana.

-       Kvalitāte ir pazīme par noteiktu vērtību klātbūtni.

-       Harmoniskas ir tās izmaiņas, kuras papildinot iepriekšējo struktūru, ļauj tai pilnīgāk izpaust savas kvalitātes.

-       Katrā gadījumā starp parādībām ir tikai viens harmonijas stāvoklis vai šaurs diapazons parādību pazīmju nenoteiktību robežās. Tad runājam par pilnīgu harmoniju vai tās izzušanu.

-       Harmoniju izjaukt vieglāk nekā to radīt vai saglabāt. Harmonija ir jāveido un jāsargā, bet disharmonija rodas pati tur, kur atkāpjas no harmonijas likumiem.

-       Disharmonijas nav ierobežotas skaitā vai izpausmēs.

-       Disharmoniskas mijiedarbības vidē rada disharmonisku vidi un nosaka tālāku tai disharmonisku aktivitāšu parādīšanos tajā – tātad disharmoniskas vides izmaiņas nes disharmonijas pieaugumu vidē.

-       Saskanīgas (harmoniskas) mijiedarbības vidē rada harmonisku vidi un nosaka tālāku tās harmonizēšanos, ja tai piemīt selektivitāte pret tām aktivitātēm, kādas ienāk vidē – inerce – pašaizsardzība (imunitāte) pret disharmoniskām (nesaderīgām) un simpatizējoša (atvērtība) pret harmoniskām un harmonizējošām (saderīgām). Noteiktās robežās inerces selektivitāte darbojas kā izlases mehānisms ienākošo aktivitāšu saderīgumā, kā arī ietekmes intensitātē.

-       Aktivitāšu ienešana vai pārgrupēšana vides selektivitātes robežās ir vides strukturēšana vai šīs struktūras graušana.

-       Katra parādība aprakstāma ar noteiktām pazīmēm.

-       Citas pazīmes ir liecība par citu parādību.

-       Pazīme ir konstants, galīgs (ierobežojošs) lielums ar nemainīgu vērtību.

-       Savdabība ir pazīmju kopums, kurš ļauj šo parādību atšķirt no citām un iezīmē atšķirību – robežu un telpu.

-       Divas telpas nesajaucas.

-       Telpas var mijiedarboties vai, viena otru neietekmējot, caurplūst. Tādā gadījumā katra telpa saglabā savas kvalitātes un raksturu.

-       Divu caurplūstošu telpu kvalitātes nav kopīgas.

-       Telpu mijiedarbība notiek, ja tām ir kopīgas kvalitātes vai raksturs.

-       Raksturs ir relatīvi nemainīgs telpas vai parādības pazīmju kopums.

-       Parādība ir savdabīga telpa. Telpas savdabība ir parādība. Katrai telpai ir sava parādība. Katrā savdabībā ir sava telpa.

-       Aura ir pazīmju mainība un ataino rakstura un ietekmju patreizējo stāvokli, kvalitātes un to izmaiņas.

-       Aura ir pazīmju mainības telpa.

-       Kultūra ir raksturs.

-       Kultūras tips ir kultūras raksturs.

-       Cilvēka kultūra izpaužas tam piemītošas rīcības veidā telpā un vidē (kultūras tips – izmaiņu raksturs un veids – tas, kas tiek mainīts – aktivitāšu indikatori).

-       Neskatoties uz to, ka telpai – videi piemīt objektīvi parametri – identitātes – vērtības, tomēr katra kultūra šajā telpā – vidē atrod tās vērtības - identitātes saskaņā ar savām īpatnībām – raksturu.

-       Definējot vērtības, kultūra iezīmē savu telpu – apzinās savu Savdabību, iedarbina selektivitāti un ilgtspējību, vienojas ar radniecīgo un harmonizē kaimiņattiecības, vienlaikus atpazīstot svešķermeņus, disharmonijas iemeslus, cēloņus un perēkļus.

-       Definēt jēdzienu vai parādību nozīmē iezīmēt izpētes mērķi un aspektu no kura tiek aplūkota problēma. Mainoties izpētes mērķim vai aspektam, mainās definīcija. Definēšana ir uzmanības fokusēšana.

-       Vērtības vai robežas definēšana ir problēmas izvēle, bet izvairīšanās no parādības definēšanas ir atteikšanās risināt problēmu vai risināšanas nespējas pazīme.

-       Definēšanas iespēja ir parādības īstuma pārbaudes metode.

-       Jēdziens ir noteikts realitātes izpētes aspekts.

-       Realitāte ir divu no viena cēloņa izrietošu pretdarbīgu spēku veidota vide – telpa.

-       Vienotā realitāte ir no viena cēloņa izrietošu realitāšu Sintētiskā telpa – Vide.

-       Īstenība ir Vienotās realitātes līdzsvara (centrālā) ass.

-       Patiesība ir neizkropļota Īstenības projekcija apziņā vai kultūrā saskaņā ar šīs kultūras raksturu.

-       Patiesa apziņa ir tā apziņa, kura spēj atpazīt un nošķirt patiesību no maldiem vai meliem.

-       Maldi ir apziņas neskaidrības dēļ radušies patiesības izkropļojumi.

-       Meli ir tīši, ļaunprātīgi apziņas telpas izkropļojumi, kas izdarīti ar mērķi radīt maldus šīs apziņas telpā. Meli ir apziņas harmonijas un ilgtspējības graušana. Meli ir apziņas kvalitātes pazemināšana.

-       Apziņas skaidrība ir apziņas miers.

-       Apziņas miers ir labklājība apziņas telpā.

-       Labklājība ir attīstības iespēju apmierinātība. Labklājība ir telpas struktūras elementu un procesu saskaņotība. Labklājību apziņas telpā var raksturot ar telpas vispusību un vispusības pieaugumu, vienlaicīgi pieaugot un veidojoties jaunām spējām.

-       Meli ir labklājības graušana.

-       Plānošana apziņas telpā ir apziņas skaidrības veidošana vai melu ienešana.

-       Manipulācijas vienā no mijiedarbībās iesaistītajām telpām rada analoģiskas izmaiņas visā vidē.

-       Savtīgas manipulācijas (meli) grauj Vides labklājību un Savdabību.

-       Savdabība ir kultūras telpas pazīme un tās raksturs.

-       Izmaiņu ienešana ir jaunu pazīmju ienešana.

-       Vides struktūras maiņa (izmaiņu ienešana) ir iepriekšējās vides (struktūras) likvidācija un jaunas radīšana.

-       Atšķirīgu kultūras tipu, interešu un spēju iestarpinājumi vai sajaukumi, pretnostatot intereses un spējas, vērtības un Identitātes, savu izpausmju brīdī vājina viena otru, vai pastiprina rezonansēs un maina (likvidē) kultūras raksturu (tipu) un tā labklājību, iznīcinot šī kultūras tipa līdzsvaru un tā asi – Īstenību. Izmainīta kultūra neatpazīst savas iepriekšējās vērtības un neatrod (nespēj definēt) citas, apziņas neskaidrības – nemiera un maldu dēļ.

-       Blakusiedzīvotāji ir tie, kuri mitinās (mājo) pamatiedzīvotāju dzīves telpā, nepārmantojot viņu, vai saglabājot savas kultūras identitātes.

-       Līdziedzīvotāji ir tie, kuri pārmantojot vai pārņemot pamatiedzīvotāju kultūras identitātes, asimilācijas ceļā integrējas un sāk dzīvot to vidē.

-       Ietekmju ienešanas temps, ritms un intensitāte arī ir telpa un vides elements. Neatbilstošs temps, ritms vai intensitāte ir graujoši.

-       Priekšlaicīgas vai novēlotas ietekmes ir graujošas. Priekšlaicīgas ir resursus tērējošas (kārdinošas – kreditējošas) – pārkārto sistēmu pēc sava prāta (grauj Savdabību) vai lieto savām vajadzībām (nomāc labklājību). Novēlotas apgrūtina jaunu kvalitāšu izpausmi un asimilāciju (pazemina dimensijas un labklājību) ir atkārtošanās vecajā kvalitātē. Savdabības attīstības traucējumi.

-       Ritms ir ietekmju impulsu un paužu kārtības raksturs.

-       Temps ir procesa norises ātrums.

-       Intensitāte ir ietekmes (procesa) spēks.

-       Ietekmju veidošana modulējot tempu, ritmu un intensitātes raksturu ir melodiju veidošana (plānošana) skaņu pasaulē – telpā.

-       Mūzika ir telpa un ietekmē visas telpas Vidē.

-       Telpa ir Mūzika.

-       Telpas plānošana ir telpas kompozīcija izmantojot muzikālos principus.

-       Izmaiņu daudzums un tā svārstības arī ir telpa (tātad vide), kuru var objektivizēt un saskaņot ar citām telpām un vidēm, vai konstatēt to disonanses un to izraisītās izmaiņas citās telpās un vidēs.

-       Vides struktūras ilgtspējība ir dinamisks līdzsvars starp imunitāti un atvērtību vides harmoniskuma vērtību pieauguma virzienā.

-       Ilgtspējība ir harmonijas izpausme vidē – telpā.

-       Vides ilgtspējību raksturo tās selektivitātes lielums un vērtības.

-       Vides struktūras ilgtspējību raksturo tās kvalitātes.

-       Saskaņas vai nesaderības pieaugums vidē ir ienesto izmaiņu vērtības rādītājs.

-       Vērtība ir parādība, kuras klātbūtne vai ienešana vidē – telpā paaugstina vides – telpas harmonijas pakāpi – ilgtspējību.

 

Ir augstāko Telpu un dimensiju Vērtības un to atspulgi Cilvēkam pieejamajās telpās, kā Cilvēkam pieejamās vai nepieejamās Cilvēka apdzīvotās pasaules un dimensiju vērtības. Cilvēkam pieejamās ir Garīgās, Cilvēciskās vērtības un to sistēmas un materiālās vērtības, kurās kultūras atrod savas prioritātes. Tāpat cilvēkam pieejamas mijiedarbības ar tām vērtībām, kuras nav pieejamas citādi kā kļūstot par šo vērtību ietekmju vidi, vai izmantojot šo vērtību ietekmju sekas citās vidēs.

Ir pārejošās (zūdošās) un nepārejošās (nezūdošās) vērtības. Nezūdošās vērtības dalās mainīgajās un nemainīgajās vērtībās.

 

Garīgās vērtības un to sistēma izriet no Pārlaicīgajām un laicīgajām identitātēm. Garīgo vērtību sistēmas (pārlaicīgā) ar Cilvēka Augstāko Ego saistītā daļa ir nemainīgās vērtības. Garīgo vērtību sistēmas laicīgā ar personību (fiziskajām un psihiskajām izpausmēm) saistītā daļa ir mainīgās vērtības. Garīgajā vērtību sistēmā tās vērtības veidojas nemainīgā lejupejošā primāri – sekundārā kārtībā, kurā katra sekundārā vērtība izriet no augstāk esošās tai primārās vērtības.

Šī vērtību kārtība ir Izvēles Brīvība ðAltruisms ð Vienotība ð Savdabība ð Dzimtenes mīlestība ð Cieņa ð Pienākums. Brīvība, Altruisms, Vienotība un Savdabība ir Nezūdošās un nemainīgās vērtības. Savdabība, Dzimtenes mīlestība, Cieņa un Pienākums ir nezūdošo vērtību mainīgā daļa.

Savdabība ir Vienojošā vērtība. Savdabība apvieno tās izpausmju nesējus un rada tās aizsardzības un izkopšanas vajadzību. Dzimtenes mīlestība, Cieņa un Pienākums izkopj Savdabību un sargā to. Tās ir Sargājošās vērtības. Brīvība, Altruisms un Vienotība rada Savdabību, tāpēc tās ir Radošās vērtības. Savdabība vieno Garīgo vērtību sistēmas mainīgās un nemainīgās daļas un tās ar Cilvēcisko vērtību sistēmu.

 

Cilvēcisko vērtību sistēma ir Nezūdoša un mainīga. Šo sistēmu veido bāzes un sintētiskās vērtības. Sintētiskās vērtības ir vadošas un bāzes vērtībām piešķir polaritāti to mijiedarbībā ar Zūdošajām un mainīgajām materiālajām vērtībām. Mainīgās ir tās vērtības, kuru formas vai kvalitātes var mainīties savā attīstībā.

Cilvēcisko vērtību sistēmā Griba, Patiesums, Zināšana un Godīgums ir sintētiskās, bet Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība un Kalpošana ir bāzes vērtības.

Cilvēciskās vērtības apziņās un kultūrās izpaužas atšķirīgās intensitātēs, tā formējot Savdabības raksturu. Cilvēciskās vērtības ir formējošās vērtības. Tās caur Savdabību Sadarbībā formē Cilvēka radītās Vērtības, to raksturu, nosaka Kultūrai un apziņai aktuālās vērtību prioritātes.

Sadarbība ir Cilvēcisko Vērtību darbības telpa. Konkurence ir Cilvēcisko Vērtību iztrūkums. Konkurence darbojas tur, kur nav Cilvēcisko Vērtību – vērtību noārdīšanas telpā.

 

Materiālās ir mainīgās un zūdošās vērtības, kurās katra kultūra un apziņa atrod savas prioritātes, kas ir subjektīvas un izriet no tās mērķu sistēmas, kādu sev izveidojusi kultūra un Apziņa – Savdabība. Katram pētniekam viņa pētījumu virziens – mērķis diktē viņa prioritātes, kas var būt diametrāli pretējas citu pētnieku prioritātēm. Katram pētniekam (kultūrai – kas ir sevis izziņas process attīstībā - telpu un vides elementu sadarbībā un mijiedarbībā harmonizējoties – saplūstot harmoniskā veselumā pēc diferencēšanās un ienestās disharmonijas) viņa prioritātes ir subjektīvas, bet objektīvas viņa izveidotajai mērķu sistēmai, kuru tas veido atbilstoši savam attīstības virzienam. Dažādas prioritātes runā par dažādu mērķu sistēmu vai telpu esamību vidē.

 

Dažādu mērķu sistēmas var savietot vienā telpā, ja to prioritātes ir savstarpēji papildinoši balstošas un tās attiecas uz vienu savdabības attīstības ceļu. Vīzija selektīvi nošķir attīstību ceļus, mērķus un prioritātes, iezīmējot vērtību sistēmu mainīgo daļu aktualitātes katram ceļam un mērķim.

Attīstības – izpētes ceļa būtība ir harmonizēšanās ar vidi un Telpu jebkurā virzienā, telpā un dimensijā un tālāk visās kopā, tādēļ, ka Viss ir Telpa jebkur un visapkārt nevis noteikts virziens telpā. Harmonijai ir tikai viena dimensija – pašradoša kustība neierobežotā kvalitāšu pieaugumā un daudzveidībā. Punkta saplūsmē ar Telpu un kļūšanā par Vidi šai Telpai.

Attīstības ceļā ir stāvoklis, kurā nonāk katra patiesa apziņa – pretstatu vienotības, cēloņu, seku, attīstības pārskatāmības un zemāko telpu dimensiju saplūsmes augstākajās - apziņas skaidrība.

Apskaidrība ir Lietu Kārtības pārredzēšana – uztvere – saplūsme ar – tās uzņemšana sevī – kļūšana par – kalpošana Lietu Kārtībai.

 

Lietu kārtība vidē ir saderīgu telpu, parādību un vērtību harmoniskā vienībā, bet nesaderīgo nošķirtībā. Lietu kārtības uzturēšana telpā ir vērtību harmoniskā grupēšanā, ne-vērtību (vērtību ēnu – pretmetu) nepieļaušanā un vērtību rašanās atkritumu izvadīšanā no telpas vidē, kur tie var kalpot par vērtībām zemāk organizētās telpās vai atšķirīgās mērķu sistēmās.

Ne-vērtības ir kādas vērtības paātrinātas attīstības izraisītas disharmonijas sekas tur, kur parādās disharmoniska starpība starp vidi un strauji attīstīto vērtību dažādo attīstības tempu, ritmu vai attīstības ciklu fāzu nesaderības dēļ.

Lietu kārtība vidē – telpā izpaužas vides estētikā, kas ir objektīva parādība – vērtību, formu skaistuma (saderības), izsmalcinātības un harmonijas (saskaņas) sintēze tās virzībā uz Daili un Cēlumu. Estētiskā uztvere cilvēkā ir subjektīva, mainīga attīstībā un raksturo viņa Cēlsirdību. Utilitārais ir estētiskā pretmets un utilitārisms ir cēlsirdības noliegums.

Estētiskā uztvere Cilvēkā ir subjektīva un atkarīga no kultūras tipa un Savdabības, kā arī no Cilvēka Savdabības šajā kultūrā – Savdabības diferencēm – viņa attīstības pakāpes, audzināšanas un šīs uztveres izkoptības – kā vērtības un tās izkoptības šajā kultūrā un ģimenē.

 

 

Mistērija ar Varavīksni un pāva asti

 

Reiz tāltālā Zemē nolija Lietus, atmirdzēja Saule un līdz ar pēdējām lietus lāsēm pār Zemi laidās Varavīksne. Meitenīte, pakāpusies uz Akmens sauca:

 - Māmiņ, Māmiņ, skaties – Varavīksne, Varavīksne!

Māte, nolikusi Ūdens krūku, apstājās blakus un stāstīja Meitai par Lielo Liru Debesīs un viņas Septiņām Stīgām. Stāstīja par Sauli un to, ka reiz sensenos laikos, tas viss, ko Meita šodien redz, ir radīts, ņemot palīgos šīs Septiņas Stīgas un To, kas meitenītei lika sajūsmā iesaukties – Māmiņ, Varavīksne!

Sagadījās tā, ka pāvs, taisni tobrīd no Lietus zem Koka slēpdamies, cerēja uz drupaču sauju sakarsušajā meitenes plaukstiņā, tāpēc bija savu asti izlaidis un iegadījās taisni uz to pusi, kur meitenītes rociņa Debesīs stiepās.

Ūdens nesējas bija pāvu ievērojušas katru reizi gar koku ejot mazā rociņa tam sava azaida drupačas pietaupītas pabēra kaut ko par varavīksni piebilstot.

Reiz, paaugusies, Meitene gāja pie Meistara pēc jaunas Ūdens Krūzes un pastāstīja tam par pāvu, kurš Kalna pakājē zem Koka dzīvo, un vienmēr, kad viņa tam garām iet, izpleš asti kā mazu Varavīksni.

Meistara Palīgs, jaunu Krūzi rokās turot un domājot par formām, un vēl daudz ko citu pasaulē, noglāstīja tās tīro sānu un sāka zīmēt...

Protams, Krūze nonāca īstajās rokās, bet pāvs, to redzot uz barotājas pleca, līdz šai dienai ir pārliecināts par to, ka viņa aste ir tā Lielā Vērtība, kas likusi jaunam Zīmējumam podnieka darbos parādīties.

 

 

Subjektīvais ir objektīvā atspoguļojums apziņā, kā sekas makrokosmisko parādību atspoguļojumam mikrokosmiskajā caur šo divu telpu analoģiju un Mikrokosmosu, kā Makrokosmosa izpausmi šajā Savdabībā. Viens bez otra neeksistē. Noraidot objektīvo, zūd subjektīvā jēga un Saturs.

Katrai Vidē objektīvi eksistējošai parādībai, kura ietekmē Cilvēka eksistenci un attīstību, atbilst sava uztvere vai sajūta. Ir rupjās sajūtas vai maņas (redze, dzirde, tauste, garša un oža) un smalkās atbilstoši Vides telpu augstākajām dimensijām un to izpausmēm.

Augstākās telpu dimensijas ietekmē zemākās telpu dimensiju vides caur tām apziņām, kuras vienlaicīgi spēj konstatēt šo dažādo dimensiju un telpu objektīvo parādību subjektīvos atspulgus savā apziņā un transformēt vienas dimensijas vērtības un parādības citu dimensiju parādībās un vērtībās. Šādas apziņas sauc par saistošām, vienojošām un transformējošām (stīgām), tad, kad šīs apziņas darbojas – veic minētās funkcijas, nodrošinot telpu un dimensiju mijiedarbības. Tāpēc Cilvēka apziņas struktūras mainīšana ir Telpas un Vides struktūras mainīšana, dimensiju savstarpējo mijiedarbību un saišu mainīšana harmonijas – ilgtspējības vai iznīcības virzienos.

 

Un vēl – ne ar prātu, bet caur Sirdi –

-       Jaunās Vērtības parādās tikai harmoniskās (sakārtotās - vienotās) sabiedrībās, kurās Cilvēcisko vērtību klātbūtnē valda saskaņa starp visu iedzīvotāju slāņiem, grupām un paaudzēm. Tur, kur ir attīstības iespēju apmierinātība – Labklājība un Varas līdzsvarotība – Taisnīgums. Šo vienotību Taisnīguma Vidē nosaka dzīves mērķu, vērtību un kritēriju vienotība Sabiedrībā Cilvēcisko vērtību klātbūtnē.

-       Jaunais ir vecā atgriešanās jaunās, laikmetam atbilstošās formās un izsmalcinātākās kvalitātēs, tur, kur ir saglabātas Cilvēciskās vērtības.

-       Cilvēcisko vērtību pārmantotība to Savdabībā ir jauno Vērtību ienākšanas iespēja.

-       Jaunas vērtības rodas atnākot jaunai Cilvēcei – jaunai apziņai un tās kvalitātēm.

-       Jaunā Cilvēce var parādīties tikai tur, kur tā ir gaidīta un mīlēta – tikai tur, kur pilnībā izpaužas Cilvēcisko vērtību apgūtās izpausmes un pilnībā apzināta to nozīme materiālajā pasaulē.

-       Jaunā Cilvēce ir iepriekšējo paaudžu augstāko estētisko un Garīgo vērtību pārmantotāja – turpinātāja.

-       Jaunas Vērtības parādās tikai Cilvēcisko vērtību jaunu kvalitāšu un izsmalcinātības pakāpju klātbūtnē.

-       Jaunās Vērtības var parādīties tikai tad, ja Jaunā Cilvēce apguvusi visas tai derīgās materiālās pasaules sniegtās iespējas, Vecās Cilvēces tradīcijas un Cilvēcisko vērtību klātbūtnē ir gatava ar prieku uzņemties šo Jauno Vērtību radītos pienākumus, saņemt Jaunās Vērtības un dalīties tajās ar visiem.

-       Sieviete ir Jauno Estētisko Vērtību uztvērēja.

-       Vīrietis ir Jauno Vērtību formētājs.

-       Sieviete ir jauno noformēto vērtību izplatītāja, lietotāja un Vides veidotāja.

-       Vīrietis ir jaunās – Sievietes veidotās vides lietotājs – apguvējs un Cilvēcisko vērtību klātbūtnē, jaunu Sievietes sniegto estētisko vērtību pārņēmējs.

-       Sieviete ir Vīrieša audzinātāja.

-       Vīrietis ir Sievietes stiprinātājs.

-       Jaunās Vērtības rodas tad, kad to veidotāji, Cilvēcisko vērtību klātbūtnē, ir dzirdīgi (atvērti) jaunām augstāko dimensiju harmonijas – estētikas pakāpēm.

-       Jaunās Vērtības rodas tikai labvēlīgā – visu vecās sistēmas elementu saskaņotā Vidē.

-       Jauno Vērtību veidotājiem jābūt Vides sniegtās derīgās iespējas apguvušiem pilnībā – jāprot atpazīt, novērtēt un novērst ilgtspējības apdraudējumus un jāapgūst augstākā iespējamā harmonija – ilgtspējība.

-       Jaunās materiālās vērtības ir tās, kurās atspoguļojas jaunas augstākas estētikas normas.

 

Utilitārajam nav Cilvēcisko vērtību. Tā piekritēji nekad nesaprot Vērtību dabu, nozīmi un lietu, vērtību kārtību un nozīmi. Cilvēciskās vērtības ir utilitārā apgrūtinājums un tā piekritējiem traucēklis. Utilitārais cenšas Vērtības devalvēt, saskaldīt un to lauskas pielietot savām vajadzībām savā vērtību izpratnē – atbilstoši savai iekšējai pasaulei. Utilitārais parāda savu dabu saskarsmē ar Vērtībām.

Bez Cilvēcisko vērtību klātbūtnes vecās vērtības kļūst postošas, zūd Vides kvalitāte un tajā dominē vērtību rašanās atkritumi un ne-vērtības (paātrinātas attīstības sekas).

Veco vērtību „jaunās formas” – bez jauna – augstāka estētiskā satura ir tikai citu ne-vērtību varianti tajā pašā pielietojumā ar jaunu – postošāku izpausmes spēku.

-       Jaunās Vērtības ir augstākas estētikas ārējā forma.

Ētika ir Estētika Cilvēka iekšējā telpā – viņa Ideāli un mērķi, tas, kas vieno individuālo kolektīvajā, rada individuālā atbildību, viņa izpratne par Labā dabu.(Ētika ir Mikrokosmosa estētika vai estētika Mikrokosmosā – vai nav vienalga kā saka? – es jūtos labi Savā Pasaulē – savā Kārtībā – Es esmu ar Sevi Mierā – Es esmu Savas Pasaules Celtnieks un Arhitekts)

 Jaunas vērtības atnes jaunas – izsmalcinātākas kultūras zīmes un Savdabības izmaiņas iepriekšējo tendenču – tradīcijas turpinājumā.

 

-       Telpas, parādības un to dimensijas vērotājam sintezējas ainavā, tādā mērā, kā to pieļauj vērotāja iespējas vai vēlmes.

-       Ainava ir vērotājam pārskatāmā vide.

-       Vides un Kultūras mijiedarbība izpaužas kultūrvēsturiskajā ainavā.

 

Katra kultūra izpaužas vēsturiskā procesā, tāpēc var teikt, ka kultūrvēsturiskā ainava ir tāda kultūrvide, kurā sintezējas dabas veidojumi ar kādas noteiktas kultūras (tautas) ienestām izmaiņām. Tāpēc nav abstraktas kultūrvēsturiskās ainavas, bet ir latviska, igauniska, skotiska kultūrvēsturiskā ainava.

Kultūra pēc būtības nevar tikt definēta ar negatīvām pazīmēm tāpēc, ka, vienkāršoti definējot, kultūra ir radošas sadarbības izpausme. Tas norāda uz kritērijiem, pēc kuriem kultūrvēsturisko ainavu (KVA) var atšķirt no akultūras – neizkoptas KVA vai destruktīvai ietekmei pakļautas vides. Neizkoptā KV ainavā ir zema kultūras un bioloģisko objektu harmonijas pakāpe un ainava ar attiecīgi zemu estētisko vērtību.

 

-       Estētiskā vērtība ir ainavas izkoptības rādītājs.

 

Neizkopta KVA raksturīga vietās, kur notiek kultūru nomaiņa vai tiek pārveidota neskartā daba. Šādām vidēm raksturīga cilvēka darbība, kura tiek veikta, nerēķinoties ar bioloģisko objektu dzīvības dabiskajām normām.            Dzīvības dabisko normu pārkāpšana vidē ir neizbēgama tur, kur iepriekšējā vide tiek nomainīta ar citu. Tas ir attaisnojami, ja pieaug KVA estētiskā vērtība un tiek paaugstināta vides elementu harmonijas pakāpe un ainavas izkoptība.


-       Destruktīva ietekme ir harmonijas pakāpes pazemināšana vidē.

 

            Neskartā daba ir veidojusies fizikālo procesu iedarbībai pakļautu bioloģisko objektu sadarbībā – mijiedarbībā. (Dabā ir sava vieta nejaušībām un nelaimes gadījumiem, novecojušo formu atmiršanai, bet konkurence dabas formu vidū notiek tur, kur cilvēks to ir radījis, nepārdomāti, savtīgu mērķu vadīts, pārvietojot formas no vienas vides, kurā tās radušās, uz citu.) Tāpēc tur, kur tas vajadzīgs, var teikt: Dabiska kultūrvēsturiskā ainava. Fizikālajiem procesiem pakļauti visi bioloģiskie objekti, arī cilvēks, kura veidotā kultūrvide ir tiešs kultūras piemērojums vietējiem apstākļiem, tādēļ – fizikālie procesi ir cilvēku un pārējās dabas daļas saistošais elements.

 

Šeit metafiziķis piebilst – materiālajā pasaulē – tādēļ, ka Dzīvība ir Saprāta veidojums un forma. Tādēļ visa Dzīvība ir saprātīga un visu vienojošais elements ir Saprāts.

 

Augstākais, uz ko tiecas Cilvēks, ir tuvības sajūta – ar Cilvēku, savu draudziņu – dzīvnieku, Dabu – Koku, Akmeni, Jūru – līdzpārdzīvojums – kopības sajūta ar Mīļo un Dārgo – atkalapvienošanās pēc ilgas un grūtas atšķirtības. Cilvēks, caur mīļā un Sirdij dārgā atrašanu, tiecas apvienoties ar Radītāju. Tiecas uz stāvokli, kurā visas telpas un dimensijas pilnībā saplūst vienā vienotā, savstarpēji papildinošā esībā, bez konkurences un nesaskaņām.

Cilvēks tiecas uz Saskaņu, Sadarbību un Mīlestību. Tiecas ieņemt vietu, kurā viņš ir gaidīts, saprasts un iederīgs. Tiecas uz Tuvību, Kopību, Vienotību ar visU.


 


Par Varu


Vara ir spējas realizēt augstāk stāvošu Gribu, vai savas (šīs gribas pielietojuma izvēles brīvības) patvaļas izpausme (Jēdziens - spēja – attiecas uz pasaules Ideālo daļu, vai subjektīvo darbības daļu cilvēkā, uz subjektīvajām un pirmtēlu sfērām Gribas īstenošanās stadijās, bet - vara – uz Gribas realizēto fenomenu, objektīvo darbību lauku materiālā – zemes un seku izpausmju pasaulē).

Spējas ir Debesīs – vara uz zemes.

Ko Debesis spēj, to vara mēģina.

Debesīm vara nav vajadzīga, tām pietiek ar spējām.

Debesis dāvā savas spējas, kuras pārvēršas tīkotāju rokās par zūdošu varu, kas atgriežas aizvien pie spēju nesēja un viņa spēju robežās – katram pēc viņa vajadzībām – no katra pēc viņa spējām.

Spējas ir vajadzību noteicējas.

Vara ir Gribas realizētā daļa.

Vara un Griba nav atdalāmas.

Zemes būtnēm Griba ir saprotama un pieejama varas formā un izpausmēs.

Pēc attieksmes pret spējām un varu, būtnes piedalās Debesīm vai Zemei.

Spēja piemīt Radītājam un vara nāk no .

Vara izpaužas gribas realizācijā, bet spējas to realizētajās daļās.

Radītāja Vara izpaužas enerģijās un to ierosinātajos spēkos, ietekmēs un ar tām saistītajās izmaiņās to darbības vidēs savstarpējo atbilstību robežās.

 

ÿ

Absolūtā Griba un Vara piemīt Absolūtajam Gribas Avotam – Absolūtajam Radītājam. Visi no izrietošie Varas subjekti ir tās nesēji, objekti un vides, kuras vienlaicīgi ir izpausmes un darbības vides Absolūtajai Gribai un Varai. Visi zemāk stāvošie varas nesēji izmanto tiem doto Absolūtās Varas daļu tiem pieejamās gribas ietvaros. (Visi zemāk stāvošie gribas izpausmes nesēji ir Absolūtās Gribas izpausmes, tās izpausmes centri un lieto caur tiem plūstošo Absolūtās Gribas plūsmu tiem pieejamās formās un apmēros, ko nosaka Absolūtās Gribas spēja veidot šos centrus, tiem noteiktā Absolūtās gribas plūsmas forma un šo nesēju spēja saskaņot savu gribas darbības virziena izvēles brīvību ar Absolūto Gribu savas plūsmas virzienam šajā centrā – tas ir – centra spēja pildīt tam paredzēto lomu.)

Šos ietvarus nosaka nesēju spēja saskaņot savu gribas pielietojuma virzienu šai varai tās brīvības robežās, ar Augstākās Varas šim varas nesējam un videi noteikto gribas darbības virzienu veidu un daudzumu. Vara ir Gribas darbības regulācijas spēju izpausme un citas gribas plūsmas regulācija.

Varu saskaņošanas spēja ir Kultūra.

Visas zemākās varas, izņemot vienu – Apvienojošo varu (kas ir Absolūtās Varas plūsmas pretējais plūsmas virziens formas radošajai varai – saturu – Idejas apvienojošā vara) ir daļējas, ierobežotas un sava eksistences mūža darbības ilgumā noteiktas – mūžīgas un nes šīs sadalītības, ierobežotības un mūžības pazīmes tālāk sekojošajā dalīšanās procesā (diferenciācijā).

 

ÿ

Spēja Valdīt pār Zemi piemīt Zemes Radītājam. Mūsdienu cilvēka apziņā Radītājs izpaužas caur Dieva jēdzienu tā intelektuālajās konstrukcijās, radošajām iztēles spējām tēlainajā domāšanā un Sirdsapziņu tā rīcībā un apziņā. Savukārt pati apziņa un tās nesējs - ķermenis – ir Radītāja veidots, Tam piederošs un kalpo mērķiem tik ilgi, cik to ir iecerējis tā Radītājs un cik cieši apziņa seko norādījumiem. Visas cilvēka patvaļīgās (ar Radītāja gribu nesaskaņotās, bet no Cilvēka gribas pielietojuma brīvības izrietošās) darbības ar savu vai citu apziņu un ķermeni ir Radītāja Gribas pārkāpumi pret to, kas nozīmē, ka pārkāpēja griba un (rīcības spēja) tiek ierobežota, dalīta (diferencēta) un saīsinās tās izpausmes mūžs.

 

ÿ

Uz Zemes – savā zemē – valstī varu ienes Radītāja pārstāvis – Valdnieks. Valdnieks* ir augstākās varas nesējs un tās izpausmju saskaņotājs valstī. Valdnieks ir varas pilnības nesējs pretēji kungiem, kas ir ierobežotas un ar izpildītājiem saistītas varas lietotāji (Saprāts ir Cilvēka valdnieks, bet apziņa - miesas kungs).

Pilnīga vara ir līdzsvarota formās, izpausmju spēku, laiku un vides īpatnību atbilstībās, tāpēc tā ir taisnīga. Varas pilnību raksturo tās taisnīgums. Tikai taisnīgs Valdnieks ir Augstākās Varas izraudzīts un tās nesējs.

Taisnīgu (pilnīgu) varu sevī iemieso un tādu – Radītāja sūtītu – Valdnieku saņem taisnīga tauta, kā tās un Radītāja saskaņas iedibināšanas zīmi un sargātāju. Visos citos gadījumos tautas nepilnīgums ir Valdnieka pilnīguma mērs, bet tam neatbilstošs – zemākas kārtas – augstākās varas tīkotājs, vai tās uzurpators tautas stāvokli pasliktina, jaucot saskaņu starp Radītāju un tautu, tā samazinot tās pilnīgumu un paverot ceļu valstī esošā taisnīguma izzušanai. Varas uzurpators ir netaisnīgs, valsti graujošs, un, tādēļ nevar kalpot Radītājam par varas nesēju, bet tauta no tā rokām nevar saņemt sev nepieciešamo un Radītāja tai lemto labklājību, tādēļ katra likumu mīloša varas kalpotāja pienākums ir atjaunot taisnīgu varu ar visiem tam pieejamiem un šim mērķim atbilstošiem nepieciešamības diktētajiem līdzekļiem to pieaugošā secībā.

Zeme, tauta un Valdnieks ir vienoti Valstī. No Radītāja saņemto varu Valdnieks nodod tālāk, sadalot pārvaldniekiem – pienākuma varas nesējiem, varas tiesību nesējiem, to atbildības formām un varas brīvības nodrošinātājiem.

Tautas – valsts labklājība atkarīga no Valdniekam un tautai piemītošās kultūras (tautas kultūra ir sabiedrības veidošanas spēja), bet problēmu raksturs atkarīgs no šīs kultūras rakstura atbilstības Radītāja uzstādītajām prasībām kultūrai šajā vietā un laikā.

 

ÿ

Abstrakti apskatot pilnīgas – taisnīgas (līdzsvarotas un saskaņotas) varas materializācijas pakāpes, redzam, ka tas, kas kļūst par spēju realizāciju – Varu un tās nesējiem, tās izpausmes vidi un laiku ir Kultūra mijiedarbībā ar Radītāja gribu šajā vietā un laikā vai tās izpausmi – kulturāla (saskaņoties spējīga) Cilvēka gribu, tāpēc – par pietiekamu pieņemot apzīmējumu – Gribas kultūra, varam teikt, ka viss īstenotais ir Kultūra savās īstenošanās pakāpēs, kuras ir četras – varas Noformēšanās, varas Līdzsvarošanās, varas Instrumentu Veidošana un varas Darbības (attīstības) Telpiskā Vide.

 

ÿ

Tātad – Kultūra izpaužas Zinātnes un Reliģijas vienībā (kur Zinātne ir Reliģijas saturs, bet Reliģija - Zinātnes attīstības virziens), kura rada atbilstošu Tiesību bāzi, Regulatoru un tālāk – izrietošu likumu normas. Var teikt, ka tiesību bāze atspoguļo cilvēku Saprāta (Zināšanas un Mīlestība) un dvēseles attīstības pakāpi – tuvību Radītājam virzībā uz saplūsmi ar To .

Likums ir Varas diktēts un nav pārkāpjams bez neizbēgamām sekām, savukārt varas nesējs ir šīs varas diktētā likuma iemiesojums un izpildītājs.

Tur, kur ir Cilvēks, tur ir Likums. (Cilvēks ir saprātīga būtne, kura pakļaujas likumam, realizē to un izjūt tā nepieciešamību, kā Radītāja varas klātbūtnes zīmi un savas vienotības ar Radītāju stāvokli.)

Visi pārējie rakstītie vai parakstītie līgumi (likumi), kuri neizriet no Radītāja Gribas vai nav saskaņā ar to, ir cilvēku savstarpējās vienošanās, kas ir spēkā par tik un tā, kā to vēlas šīs vienošanās dalībnieki vai ir spējīgi to nodrošināt ar sev piemītošajiem līdzekļiem.

Tiesību sistēmas regulators ir kalendārs – dažādu (kosmisko, Dzīvības, psihisko un fizisko fenomenu) līmeņu realitāšu ciklisko procesu saskaņošanas instruments, kurā katram augšminētajam līmenim ir atbilstoša ritmoloģija. ( Nevis lineāra laika uzskaites koordināta, tāpēc, ka neeksistē ne lineārs, ne visiem kopīgs laiks, kas ir tikai apziņas ilūzija rotējošās materiālās struktūrās.)

Dažādu tiesu (daļu), realitāšu, varu, parādību un lielumu sadarbības regulēšanai un saskaņošanai lieto Sodiādes metodi un Sodiādes kartes. Tās domātas dažādu lielumu, telpu un struktūru objektivizēšanai vienā sistēmā to savstarpējo atbilstību un Saskaņu novērtēšanai un korekcijai.

Sodiādes kartes izsaka pārmaiņu tempu un raksturu, kā arī evolucionāros vai deģeneratīvos vektorus un dažādu lielumu mijiedarbību raksturu šajā jomā. Pārmaiņas var būt jau notikušas, notiekošas vai prognozējamas. Šīs kartes lieto arī sarežģītu telpisku struktūru aprakstam tur, kur jāatrod dažādu elementu mijiedarbību kvalitāte vienā struktūrā vai dažādu struktūru kvalitāšu saskaņošana vienā telpā vai secīgā nomaiņā (ainava, vides, ekonomiskās vai politiskās izmaiņas).

Sodiādes kartes var tikt izteiktas citos lielumos, sistēmās un formās (krāsās, skaņās, skaitļos, vārdos, grafiskās vai tektoniskās formās) atkarībā no kultūras tipa un nepieciešamības.

 

ÿ

Vara līdzsvarojas četros cēloņsakarīgos principos, (no kuriem primārie ir nākošos radošie, bet sekundārie ir izrietošie principi) šādā nemainīgā secībā – Pienākums – Tiesības – Atbildība – Brīvība.

Kultūras Mantojums ir Pienākums, kurš dod Tiesības to pildīt ar tam atbilstošiem līdzekļiem, kas rada Atbildību par šo līdzekļu izvēles atbilstību Pienākumam un to savlaicīgu pielietojumu, kas savukārt noved pie Brīvības Pienākuma izpildē.

Līdzsvarota vara veido Pienākuma varas nesējus, varas Tiesību nesējus, savas Atbildības formas un tās Brīvības nodrošinātājus.

 

ÿ

Pienākumu nesēju vara iemieso Dabas Likumos izteikto Radītāja Gribu un izriet no tās. Šo varu pārstāv - Cilvēkā - viņa reliģiskā kultūra – tieksme uz Radītāju, audzināšana, bet sabiedriski – pedagoģiskā prakse, tradīcijās (dzīves veidā) izteiktās reliģiskās normas, kuras atbilstoši vēsturiskajai situācijai vada Valdnieks, kurš vienlaicīgi ir arī augstākais reliģiskais hierarhs Savā Zemē. Laicīgā vara nav atdalāma no garīgās, jo ir tikai tās piemērojumi reālajām vēsturiskajām, politiskajām, ekonomiskajām, tiesiskajām un citām kultūras dzīves situācijām.

Īslaicīgi, sastopot šķērsli, gribas plūsma – vara var sadalīties divās iluzori nesaistītās strāvās – reliģiskajā un valsts(?) varā. Baznīca var būt atdalīta no valsts, bet valsts nevar būt atdalīta no Radītāja – kas nozīmē gan atteikšanos no varas un līdz ar to savas eksistences (neatkarības) beigas, gan valsti veidojošo cilvēku (valsti veido cilvēki ar savu gribu - varu) izmiršanu.

Arī ateisti neapzināti izmanto varu savu iespēju robežās (ierobežoti), kuru noliedz savā prātā. (Kā var pastāvēt tas, kas ir sevī sašķēlies?) Sašķeltās pasaules, valstis(?), sabiedrības (?), ekonomikas (konkurējošās), ģimenes (?) un apziņas (slimās) beidz eksistēt tādā ātrumā un mērā ar kādu atdalās (dalīšanās rezultātā nonāk pretrunā ar) no Radītāja Gribas un nonāk pretrunā ar Gribu, kura nosaka šo veidojumu eksistenci.

Visas laicīgās formas un to mijiedarbību veidojumi (impērijas, firmas, cilvēka izdotie likumi, kā arī pats cilvēks) ir īslaicīgi tādēļ, ka savā darbībā (esot nepilnīgs vai ļaunprātīgs) nonāk pretrunā ar Radītāja Gribu un pretojoties tai pārtrauc sevi uzturošās varas darbību savā veidolā (valstī, ģimenē, apziņā, ķermenī). Gribas, varas dalīšana ir pretrunu (strīdu) radīšana un tās vājināšana.

Gribu apvienošana un varu koncentrācija ir panākumu ķīla. Neko nevar panākt bez koncentrācijas un tās spējām. Būt augstāk attīstītam nozīmē būt koncentrētākam, harmoniskākam (saskaņotākam) un tuvāk Radītājam. Tas nozīmē būt Labsirdīgākam, Iejūtīgākam, Līdzcietīgākam, Maigākam, Mierīgākam, Mīlošākam un Kalpojošākam (radošam).

Cilvēka Griba plūst caur Sirdi un vara ir par tik, cik tā ir saskaņā ar Sirdi, cik viņa apziņa konsolidējas Sirds vadībā.

Sirds ir Cilvēka Valdnieks un Radītāja Pavalstnieks.

 

ÿ

Varas Tiesību izpildītājs ir radošs darbs, tā organizācija sabiedrībā, sabiedriskā pasūtījuma – vajadzību nodrošināšana, likuma normu sistēma un tās iedzīvināšana ar atbilstošas administrācijas darbību sabiedrības radošā darba nodrošināšanai. Pieņemtās likumu normas ir saturīgas, tiesīgas un Tautas Valsts pastāvēšanu nodrošinošas par tik, cik tās nodrošina radošu darbu un izriet no Dabas Likumiem, no tiem izrietošiem Pienākumiem un Cilvēka būtības izrietošām, šo būtību nodrošinošajām Tiesībām. (Dabiskajām Tiesībām un to kodeksiem tautu grupām un tautām.)

ÿ

Atbildība par Varas sniegto iespēju izpildīšanu izpaužas sabiedrības labklājībā. Labklājība ir attīstības iespēju apmierinātība. Apmierinātība ir nepieciešamā sakritība ar iespējām. Apmierinātība vienlaikus ir sabiedriskā kārtība – miers.

Labklājību vispirms saprot ar Garīgo vai psihisko (savstarpējo attiecību sabiedrībā) procesu saskaņotību Cilvēkā, kopās un sabiedrībā, kā arī sabiedrības un Vides saskaņu. Šo stāvokli sabiedrībā un Cilvēkā var mērīt ar Cilvēka spēju vispusības pieaugumu, pieaugot arī spējām. Jebkurā gadījumā – labklājības kritērijs ir harmoniska personība, tikumiska sabiedrība un miermīlīga valsts attiecībās ar kaimiņiem un miermīlīga (savstarpēja interešu ievērošana – izlīgums) problēmsituāciju risināšana iekšpolitikā.

To nodrošina:

–        materiāli – valsts attīstības plāna saskaņota vīzijas iedzīvināšana kooperatīvā (sadarbībā orientētā) saimnieciskajā dzīvē,

–        tiesiski – juridiskā bāze, kurā izpaužas Zinātnes un reliģijas sintēze regulatora ietekmē,

–         Cilvēka un tautas apziņā – dzīvesveidā (tradīcijās) realizēta audzināšana, kas izriet no tautas Garīgās attīstības ceļa – reliģijas.

 Represīvie (tiesību sargājošās struktūras – armija, tiesa ar palīgiem un muita ar cenzoriem) orgāni ir tikai ar valstiskajām - kopīgajām interesēm nesakrītošo individuālo un kolektīvo aktivitāšu slāpētāji.

Varas Atbildības daļa gulstas uz Politiķiem to noslogotībā un tās saturā ar diplomātiju, kā darbības metodi. Politiķis ir cilvēks, kurš, spējot Turēt Vīziju, pārzinot plānu, spēj sintezēt Garīgā Attīstības Ceļa, tiesiskās un ekonomiskās intereses tur, kur ir radušās disharmonijas starp šīm interesēm vai to realizātoriem sabiedrībā, starp sabiedrības sociālajiem slāņiem, sabiedrību un vidi, Radītāju, ja tai draud vīzijas zudums. Tas ir - politiķis spēj labot – vērst par labu situācijas, kurās ir vērojama novirze no vēlamā – zūd sabiedrības vai cilvēka labklājība. (Baltijā tos sauca par labiešiem. Fiziskajā ķermenī cilvēkam tie ir ārsti, bet apziņas laukā, ja nav izdarīts apzināts kaitējums – ļaundarība – noziegums, tie ir tiesneši – dažādo tiesu (daļu) saskaņotāji un saskaņas ienesēji tur, kur tā ir zaudēta starp tiesām.)

Pienākuma izpildes Brīvība ir atkarīga no Zinātnes un Izglītības sniegtajām iespējām tur, kur tiesību sargātāji pilda savus pienākumus, tāpēc Varas brīvība un spēks izpaužas Zināšanu jomā, bet tās uzurpācija - zināšanu nolieguma, izglītības izkropļojuma un labklājības šajā jomā graušanā.

Tautas izglītības sistēmas graušana ir tautas varas vājināšana (tās atdalīšana no varas – paverdzināšana) – eksistences pārtraukšana un tādēļ ir noziegums pret tautā iemiesoto Radītāja Gribu un tās darbību – Dzīvību šajā formā. Vājinot tautas dzīvību un kultūru, tiek vājināta Cilvēces kultūras un dzīvības sastāvdaļa – tāpēc izglītības sistēmas graušana kādā tās daļā (tautā) ir noziegums pret Cilvēci, Radītāja likuma pārkāpums un izsauc neizbēgamu atbildes reakciju – ļaundara pašatdalīšanos no Sevis (metafiziska realitāte personības un Monādes attiecībās) ar visām no tā izrietošajām sekām.

 

ÿ

Līdzsvarota Vara ir dialogs starp tās interesēm – izpausmes virzieniem un interesēm un augstākminētajām līdzsvara formām, kur formas ir neapšaubāmi diktatori (prioritātes) interesēm. Dialoga augstākā forma ir intuitīvā sapratne, bet līdzsvarotā – diskusija vienādu izglītību guvušu un attīstības līmenī esošu domubiedru vidū.

Dialoga pretstats ir polemika – strīds, nesaskaņa – dažādu viedokļu un interešu, izglītības līmeņu, tikumības un netiklības, patiesības un melu, goda un nozieguma (ļaunprātības) sadursme, kas ir dialoga noliegums, jo tās mērķis ir saskaņas vietā, katrai polemikā iesaistītajai pusei paliekot savās pozīcijās, pretinieku izsist no līdzsvara un mainīt tā darbības virzienu un koncentrāciju – tas ir - atņemt tam varu pār sevi un savu darbu (atņemt tam tiesības un tā traucēt pienākuma izpildi).

Strīds ir karš. Strīda – polemikas izraisīšana ir līdzsvara graušana un nelīdzsvarotības pazīme. Strīda uzturēšana ir netaisnības atbalstīšana un vairošana. Strīds ir netaisnības vārti un to provocē netaisnīgais ar savu netaisnīgo rīcību. Tur, kur ir strīds, tur zudusi taisnība, tomēr ar strīdu taisnību atjaunot nevar. Ar pretestību strīdā – karā taisnīgais var pretoties netaisnībai vai tās pieaugumam. Kara formas var būt fiziskas, psiholoģiskas, ideoloģiskas, ekonomiskas, ekoloģiskas un despotisku diktatūru kultūrintervences caur savu radīto subkultūru invāziju apkarojamajās teritorijās, tautās un apziņās.

Nelīdzsvarota – netaisnīga vara nav spējīga dialogam, bet karu traktē divējādi – savu uzbrukumu par nepieciešamu un tiesisku, bet pašas izprovocētu – upura piespiedu pašaizsardzību pret ekonomisku, ideoloģisku, psiholoģisku, ekoloģisku vai despotiskas diktatūras kultūrintervenci pret sevi – par netaisnīgu un prettiesisku.

Netaisnības novēršana ir taisnīguma atjaunošanā pēc kara – strīda seku likvidācijā, miera atjaunošanā un ieguldījumā pretinieka kultūras – saskaņas – izglītības līmeņa paaugstināšanā, kas visefektīvākā ir pirms kara, jo novērš kara cēloņus. Savukārt kādas tautas izglītības līmeņa pazemināšana, šķēršļu likšana izglītības iegūšanai šīs tautas vidū ir nelīdzsvarotas varas netaisnības izpausme, taisnīguma samazināšana – kara radīšana, provocēšana un veidošana.

 

ÿ

Tiesības un atbildība ir cēloņsakarīgi saistītas, kā pēdējo izrietējums no pirmajām un pēdējo ierobežojošā darbība pret pirmajām, tāpēc tās ir Saistītās Varas. Politiķi ir atkarīgi no ekonomikas, bet ekonomiku sakārtot pastāvēšanai vai sagraut var politiķi. Tādēļ Valdnieks politiķus ieceļ no sev uzticamu un pārbaudītu līdzgaitnieku vidus, raugoties no to īpašību un darbības jomas saskaņas viedokļa, demokrātijās no tiem tiek prasīts visaugstākais altruisms, bet pseidodemokrātijās oligarhi, bankas, tirgoņi un citi vienas dienas saimnieki politikā virza savus korumpētos ielikteņus, kuri savukārt noved ekonomiku līdz pilnīgam absurdam un iznīcībai.

 Ekonomika ir valsts enerģētiskās aprites sintētiskais veselums, kurš raksturo sabiedrības un tās locekļu labklājību. Ekonomikas veselīgums izpaužas Pilsētas un lauku attiecībās, mājas un sabiedriskā darba – sievietes un vīrieša profesionālajā un sociālo lomu polaritātē, profesionālajā izaugsmē (darba mūža ilgumā vienā profesijā un paaudžu pārmantojamībā), sociālā pasūtījuma un darba roku līdzsvarā (Veselīgā ekonomikā sievietes nestrādā ārpus mājas, nav bezdarbnieku un viesstrādnieku, Tēvs dēlam nodod sava amata godu un prasmi reizē ar pasūtītāju paaudžu nomaiņu).

Ekonomika darba attiecībās kalpo par saišu veidotāju, sociālo attiecību laukā – stiprina sabiedrības locekļu savstarpējo saprašanos, draudzīgumu un biedriskumu, bet tas savukārt ir galvenais Meistara Goda veidotājs. Blakus profesionālās izaugsmes interesei Meistara Gods ir galvenais ekonomikas izaugsmes stimuls un garants, kā ekonomikai kopumā, tā starp ekonomikas elementiem attiecībās ar vidi un kaimiņu valstīm.

 

ÿ

Gods un Derīgums ir Kalpošanas principa izpausme attiecīgi cilvēka apziņā un materiālo fenomenu vidē. Pie tam Gods un derīgums attiecināms uz izpausmes prasību augstāko robežu un neatgūstamo tīrību. Gods ir spēja saskaņot savu attīstības līmeni ar veicamā darba kvalitāti – pienākumu apjomu. Gods ir Pienākuma Izpildes Kultūra. Zaudēt Godu ir tas pats, kas zaudēt saites ar Radītāju. Gods ir Kalpošanas mērs (Kam derīgs tas, kurš nekalpo – remdenais?).

Tāds no tāda rodas. Godu zaudējušiem vecākiem nav ko nodot tālāk saviem bērniem, tādēļ Gods ir sargājamākais un vērtīgākais tālāk nododamais mantojums un vērtīgākais pūrs – pienesums un ģimenes nākotnes pamats. Sievas gods var vīra godu celt, bet negods sevī to nogremdēt un sievietes goda laupīšana ir lielākais vīrieša negods, kas līdzvērtīgs dzimtenes nodevībai vai atkrišanai no Radītāja. Varu ļaunprātīga pretnostatīšana ir to iznīcināšana un augstākais noziegums, atbildība par ko krīt uz šī pretnostatījuma (kara) izraisītāju – ļaunprātīgo varas izmantotāju.

 Sievietes gods izpaužas netraucētā viņas sociālās lomas izpildē. Sociālo lomu sajukums ir Goda – Derīguma – Kalpošanas – Kultūras – Varas zudums un Radītāja radīto gribas izpausmes centru zudums.

Vīrieša un Sievietes sociālās lomas ir savstarpējās Atbildības, Pienākuma un Kalpošanas uzņemšanās vienam otra labā – Laulība – Goda un Lepnuma avots, kura vērtību Radītājs atzīst dāvājot Spējas un Intereses to bērniem tādā mērā, kādā viņu vecāki pildījuši savas sociālās lomas, kas ir vienīgā patiesā labklājība. Cilvēka Labklājība ir savstarpējo attiecību Pilnvērtībā, tāpat kā ekonomikas izaugsme izriet tikai no sabiedrībā saskaņotām interesēm un spējām. Sabiedrības labklājība ir savstarpējo spēju un interešu saskaņošanas – Goda – rezultāts un Savstarpējās Cieņas Avots un garants.

Mēs Cienām tos, kuru Gods ir mūsu labklājības pamats.

 

ÿ

Ja sabiedrības labklājība ir to veidojošo cilvēku interešu un spēju saskaņotībā, tad ir skaidrs, kāpēc Radītāja noteiktie Dabas Likumi grupē cilvēkus noteiktās teritorijās to kultūras tipu apvienībās – tautās, kuras veido šo īpatnību attīstības aizsardzībai savas Valstis.

Atšķirīgu kultūras tipu, interešu un spēju iestarpinājumi vai sajaukumi, pretnostatot dažādas intereses un atšķirīgas spējas, savu izpausmju brīdī savstarpēji novājina katra kādu citu (vai pastiprina kādu, kultūras iekšējā līdzsvara bremzētu), tātad - vājina caur tām plūstošo Gribu un Varu, nomācot arī šīs spējas un intereses to nesējos – apziņās. Kultūru sajukums – haoss – „multikulturālisms” noplicina (sašaurina) cilvēka intereses, vājina spējas un atņem attīstības iespējas apziņai, paverot ceļu zemāko instinktu nekontrolētai darbībai tur, kur saskaņotība tos ir ierobežojusi. „Multikulturālisms” ir kultūras zudums, tautas deģenerācijas pavadonis un labklājības zaudēšanas priekšvēstnesis.

„Multikulturālisms” darbojas tur, kur zudušas tautu kultūras, jo veselīgas kultūras, pievelkoties augstākajās izpausmēs, atgrūžas zemākajās, vienlaikus pašierobežojoties. Kultūru paliekām sajaucoties, rodas haotisku kontaktu vide, kurā saskaras iepriekšējo kultūru rupjākās formas, kas citādi saskarties nevarētu un tā rodas iespējamība saplūst tām īpatnībām, kādas citādi kombinācijas neveidotu. Atsevišķos Cilvēkos, retos gadījumos, tas var dot ceļu jaunām, iepriekšējām kultūrām neraksturīgām spējām un interesēm, kuru rupjāko formu attīstībai par labu nāk labklājības zuduma radītās grūtības, kā dzīvotspējas pārbaudes un atlases mehānisms.

„Multikulturālisms” ir vecās varas graušana un citas varas iedibināšanas mehānisms. „Multikulturālisms” ir ierocis „kultūru karā”, ar kuru pseidokultūra iznīcina kādu kultūru, ievadot tajā savas pseidokultūras sastāvdaļas.

Multikulturālisms savā patiesajā nozīmē ir kultūru līdzāspastāvēšana tām Radītāja atvēlētajās teritorijās un tautās, tām dzīvojot šķirti savās komūnās un apmainoties augstākajām vērtībām Dabas Likumu noteiktā kārtībā tur, kur tautas ievēro to dzīvei un labklājībai dotos Radītāja likumus un to īstenošanai sniegto Varu.

Ne tauta pret tautu tumsā, bet visas kopā gaismā.

 

ÿ

Monokulturālisms, robeža un aparteīda dzīves norise (komūnisms) ir labklājību uzturoša dzīves norma. Komūna ir savstarpēji saskanīgu cilvēku grupas nošķirta dzīve lielākas kultūras vidē. Tajā savstarpējais atbalsts izriet no interešu un spēju līdzību saskaņas un izpausmes spēka (apvienošanas) nodrošinājuma nepieciešamības.

Tauta ir saskanīgu Apziņu, Spēju un Interešu Komūna, kas centrējas ap sev raksturīgu kultūras tipu un šī kultūras tipa Tīrība (Gods) ir tautas labklājības nodrošinājums un Varas Lieluma Zīme.

 

ÿ

Pienākums un Brīvība ir nesaistītas varas, jo, paliekot nemainīgiem pienākumiem, to izpildes iespējas (brīvība) var mainīties atkarībā no Zināšanu apjoma un specifikas. Pienākums ir jāpilda neatkarīgi no tā izpildes apjoma iespējām, bet pienākums var diktēt Zinātnes darbības virzienu un izpausto zināšanu daudzumu un pielietojumu, tāpēc Pienākums un Brīvība ir ierobežojošās varas.

brīvība ir darbības robeža.

pienākums ir darbības virziens.

Vara ir pašierobežojoša (koncentrācija!) un tās darbības galarezultāts atkarīgs no koncentrācijas spējas – tāpēc tās izkliede vai nesaskaņotība ir Varas, Valsts un Tautas graušana. Mūsdienās „masu informācijas (saziņas) līdzekļi” – mediji, simulējot informācijas plūsmas – Izglītības – nodrošinājumu, kļuvuši par brīvības ļaunprātīgiem ierobežotājiem un darbības virziena mainītājiem – savtīgu interešu vadītu cilvēku kalpiem – manipulatoriem ar informācijas plūsmām un apziņu šo plūsmu uzturētājos, tātad interesēm un savstarpējām attiecībām – Labklājību, neīsto uzdodot par īsto, nederīgo par derīgo, netikumu par normu un netīrību par godu. Šīs manipulācijas kļuvušas iespējamas, cilvēku interešu pašdarbību aizstājot ar iepriekš izplānotu, izveidotu un noteiktā laikā, (ņemot vērā cilvēku izglītības, profesionālo un vecuma grupu psiholoģiskās īpatnības, uz šo īpatnību pārzināšanu balstītas zinātnes – biheiviorisma – izstrādņu pamatotu) apziņā projicētu programmu, informācijas vienību un to plūsmu modulāciju.

Tālāk saprotams, kāpēc vienmēr ir ticis ierobežots kādā vietā un laikā Cilvēkiem pieejamo zināšanu daudzums. Priekšlaicīgas (pirms pienākumu Apziņas, to Pildīšanas un Atbildības) zināšanas tiek piezemētas, saprastas nepareizi un pielietotas neatbilstoši to īstajai nozīmei un saturam, kurš nav ticis uztverts. Būtība slēpjas niansēs. Darbības virziena uzturēšana prasa noteiktu laiku tā iestrādei, attīstībai un stabilizācijai.

Darbības Virziens ir Jaunu Spēju Pavēršanas Ceļš un interešu atrašanas iespēja.

 

ÿ

Intereses realizējas kultūras veidotā vidē. Vara veido savu darbības vidi, kurā kultūras tips izpaužas sešu savstarpēji līdzsvarojošu lielumu sistēmas veidotā telpā.

Telpiski to var apskatīt kā horizontālu kvadrātu, ko veido augstākminētās varas formas, kura centra zenītā ir Nemainīgā Vara, bet nadīrā – mainīgā – likuma normu izpausme, kura mainās atkarībā no regulatora darbības un vēsturiskās situācijas, tautai esot savā attīstības ceļā.

Fiziskā pasaule, attiecībā pret šo Garīgo Telpu ir divdimensiju plakne, kurā projicējoties Garīgā telpa pieņem sešu lielumu veidotās Sistēmas veidolu.

Trīs no lielumiem attiecīgi apraksta šīs divdimensiju telpas Kvalitātes, Pārvaldi un Identitātes, bet trīs citi – šo telpu veidojošo struktūru elementus, kuri ir centrbēdzes spēku veidots Telpas Izpausmes Pazīmju Lauks, šī lauka pretstati – Koncentrācijas Vietas – centrtieces spēku darbības vietas un šīs Struktūras Elementu Savstarpējās Saites un Mijiedarbības, kas arī ir struktūras daļa un trešais elements.

Šī vide eksistē tikai par tik, par cik tā tiek plānota, vadīta un uzturēta līdzsvarā atbilstoši Tautas Attīstības Ceļam.

Telpas plānošana ir Attīstības Ceļa nodrošināšana un uzturēšana.

Trīsdimensiju – Garīgo kategoriju – šai divdimensiju telpai piešķir Tautas Attīstības Ceļš – vēsturiskums saskaņā ar tai doto varu un kultūras tipu. Tāpēc vara ir vēsturiskās attīstības telpas uzturēšana, bet plānošana šajā telpā ir Varas ienešana un pārstāvēšana.

 

ÿ

Demokrātija ir tautas veidots koptēls – iniciatīva valdnieka Izvēlē un tās taisnīguma izjūtas trūkuma mērā atšķiras no Radītāja tai sūtītā, kas nepieļauj tā kalpošanu tautai Augstākās Varas un saskaņas nešanā, bet nolemj to pašas radītā likteņa neatbilstībai Radītāja dotajām iespējām. Demokrātija ir katras tautas attīstības cikla augstāko sasniegumu tālākas attīstības patstāvīgs mēģinājums. Tautas radošo un dzīvības spēku pārbaude to atbilstībā Augstākās gribas un Varas lēmumam šai tautai.

Demokrātija iespējama tikai tautas neatkarības apstākļos, tas ir – to var mēģināt tikai ekonomiski, ideoloģiski un militāri pašnoteikšanos realizēt spējīgas tautas vai sabiedrības ar visaugstāk attīstītu zinātni, izglītības sistēmu un stabilu tautas kultūru, kura ir iedzīvināta tautas dzīves veidā un tradīcijās, kā tās no senčiem mantotā reliģija. Tautas kultūra izpaužas tradīcijas tālākturpināšanā, nostiprināšanā, pilnveidošanā, izsmalcināšanā un labvēlībā radoši veicinošām kultūru mijiedarbībām, bet pretestības spēkā kaitīgām ietekmēm.

Demokrātija savās augstākajās izpausmēs atspoguļo tautas tieksmi pēc likuma un izpratni par taisnīgumu, bet zemākajās, caur tās nepilnību radītajām sekām, parāda tās taisnīguma nepilnības un gribas vājumu, kādēļ ir tautai veselīga un ārstējoša. Tādēļ demokrātija nav ne apkarojama, ne nicināma, bet atstājama savai dabiskajai gaitai.

Neatgriezeniski kaitīgas ir sabiedrību slimības, kuras parādās kā ar demokrātiju maskētas despotiskas diktatūras, kurās vienmēr izpaužas varas uzurpācijas, tad, ja uzurpators ir pārāk vājš, lai sagrābtu varu tiešā ceļā – tādēļ maskējas, izmantojot pašradītu tautas kultūras un izglītības trūkumu. Šāda slimība raksturīga tām tautām, kuru dzīvības spēki izsīkuši (skaidri redzams veselā saprāta trūkums).

Demokrātijas no pseidodemokrātijām atšķiras ar to, ka demokrātijas ir tautas radošo darbīgo spēku sasprindzinājums un pārbaude Pašdarbībā (pārliecīga putošanās – bremzējošo spēku trūkums sistēmā), bet pseidodemokrātija ir slinkuma un pagrimuma sekas – tieksme atbildību par nākotni novelt uz kādu grēkāžu pleciem, iekšējā pretrunīgumā cerot uz šo grēkāžu un „kalpu” ražīgu darbu sliņķu zemāko vēlmju piepildījumā. Tā ir cerība uz labklājību bez pūlēm, uz kādu labdari, kurš brīnumainā bezcēloņa labvēlībā apdāvinās katru tā gaidītāju un slavētāju, un katram sagādās viņa ilgoto no sava neizsmeļamā dāvanu maisa. Tā ir cerība uz kaimiņa labumiem, kurus tas atnesīs un noklās snauduļa priekšā tā priekam un labsajūtai.

Tā ir pārākuma, savas izredzētības un nebeidzama pāridarījuma sajūta, kas liek tās lolotājam gaidīt visas pasaules līdzjūtību par tā ciešanām un dāvanu sūtījumus līdz ar pagodinājumiem ciešanu asaru žāvēšanai.

Pseidodemokrātijas pieļauj tās tautas, kuru spējas un intereses tiktāl attālinājušās no Radītāja Gribas darbības virziena, ka tās vairs neuztver vadību un par tādu uzskata savu zemāko instinktu balsi, kura liek pieņemt par labu visu tīkamo, utilitāro vērtību sološo un sevi sargājošo. Šīs tautas, zaudējušas vienprātības izpratni un tās vērtības izjūtu, padodas acumirklīgām iegribām, solījumiem un savstarpējos strīdos atsakās no tai dāvātās Radītāja Gribas vadības un Varas pār savu nākotni, tāpēc nesargā neatkarību, bet iemaina to pret utilitāru vērtību solījumiem vai padodas draudiem tur, kur būtu vien jāpiepūlas nākotnes labā.

Vienprātības trūkums ir mirušas tautas līķauts, bet patmīlība – kapakmens, uz kura iegravēti tās netikumi, kas pašas acīm izliekas par izcilībām. Tādas tautas tām dāvāto varu izmanto savu važu kalšanai.

Ja tauta atsakās no Radītāja tai sūtītiem Sirdsapziņas un Saprāta modinātājiem, tad tādā gadījumā apvienojami tautas veselīgie atlikumi ap šim nolūkam Radītāja sūtītu Vienotības Varas nesēju.

 

 

 

 


Ekonomiskās dzīves reālijas, valdības pūles tās apjēgt un racionāli rīkoties, tās uzstādītie jautājumi šajā rosībā izaicināja mani dažas sociopsiholoģijas aksiomas interpretēt ekonomikai.

 

Ražošanas līdzekļu, ekvivalentu vai kultūras kapitālisms?


            Kapitāls ir vērtība, kura mijiedarbībā ar citām vērtībām var dot tādu šīs vērtības pieaugumu, kurš ir transformējams citās vērtībās.

            Jebkuras ekonomikas pamatā ir kapitāla transformācijas no vienas, zemākas vērtības, citās – augstākās. Tas ir – ekonomika ir tikai tur, kur notiek tehnoloģiju, vērtību(dzīves kvalitāšu) pieaugums – tiek risinātas esošās problēmas, neradot jaunas. Jaunu problēmu rašanās nozīmē, ka kapitāla aprites kopējās vērtības pieaugums ir nulle, bet enerģētiskie un citi resursi, laiks, cerības ir zaudētas, kas nozīmē, ka tas ir ekonomikai pretējais process.

            Vērtību samērošana (attiecībā viena pret otru) ir to savstarpējo attiecību noskaidrošana sadarbībā. Vērtības (kvalitāšu) pieaugumu dod tikai šo vērtību plašāka un izsmalcinātāka samērojamība.

            No kapitāla viedokļa – sabiedrība ir tādi ekonomiskajās attiecībās saistīti pašapzinīgi un izvēlē brīvi cilvēki, kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un tās galarezultātu kopīgai izmantošanai vai nesavtīgai izmantotāju loka paplašināšanai, ja to prasa šo jauno izmantotāju ekonomiskā situācija tās uzlabošanai. Tas ir – jebkura sabiedrība cenšas izplatīt savu kvalitāšu struktūru un vērtību samērojamību, ja to neierobežo kādas augstākas vērtības sabiedrības iekšienē, sabiedrību atšķirībās vai šo vērtību zudumu draudi struktūru, vērtību izlīdzināšanā, bet “klani” iespiesties ar savas ideoloģijas iefiltrēšanu visur, kur tas ir iespējams.

            Kapitālisms ir sabiedriska iekārta, kurā sociālās attiecības ir pakļautas kapitāla vairošanas interesēm – vai arī tā – kurā sabiedrisko attiecību politika (mērķtiecīga procesu virzība) ir vērsta uz kapitāla vairošanu.

            Sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā ekonomika kalpo sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā – vai – tās politika ir vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu.

            Ja saprot, ka vērtība (kapitāls) ir jebkura vērtība, ne tikai finansu un to ieguldījumu ekvivalenti, tad saprotam, ka kapitāls ir cilvēku spēju resursi, uzkrājumi un attiecības – kultūras vērtības, kuras izpaužas kā sociālās attiecības sabiedrībā, bet sociālisms ir tāda sabiedriska iekārta, kurā par sabiedrības attīstības pamatu kalpo sociālās attiecības sabiedrības iekšienē, tas ir - sociālais – kultūras kapitāls, tad jāsaprot, ka sociālisms ir augstāka līmeņa kapitālisms salīdzinājumā ar ražošanas līdzekļu kapitālismu, bet liberālisms ir kapitālismam pretējs sabiedrisko attiecību tips, kurā notiek vērtību devalvācija tās pretnostatot vienu otrai.

            Surogātsabiedrība – “klans” ir ekonomiskajās attiecībās saistīti pašapzinīgi un “klana” interešu noteiktās atkarībās esoši tā locekļi, kuri izmanto savstarpēji saistītu individuālo kapitālu ekonomisko iespēju paplašināšanai un tās galarezultātu baudīšanai iespējami šaurā lokā un “klana” varas izplatīšanai pār citiem “klaniem” vai sabiedrībām ar mērķi izmantot to kapitālus vai ekonomikas savās interesēs. “Klanu”(grupējumu) interešu diktētas attiecības un to ietekmes uz citiem “klaniem” nav vērtības (kapitāls), jo nedod transformējamu vērtību pieaugumu.

            Ekonomiskais liberālisms ir “klana” un sabiedrības ekonomiku saskarsme situācijā, kurā “klana” vara noārda sabiedrības ekonomiskās likumības.

            Vara ir tas, kā likumiem pakļaujas šo varu atzīstošais.

            Pakļaušanās finansu un to ieguldījumu ekvivalentu aprites likumiem ir ierobežotu iespēju ekonomiskās varas nostiprināšana un ekonomikas kā procesa apturēšana - ieslēgšana noteiktu iespēju un depresiju noslēgtā lokā.

            Pakļaušanās kultūras likumu diktātam ir augstākās ekonomiskās varas nostiprināšana pār sabiedrību un neierobežotas attīstības iespēju pavēršana – jautājums tikai par to –

            Vai finansu kapitālisma apstākļos ir iespējama kultūras jēdziena pareiza sapratne un tās vērtību adekvāta transformācija?

            Apvienojot (socializējot) kapitālus, lielākās struktūras (valsts kapitāls) veidojas socializējoties dažādas socialitātes pakāpes kapitāla nesējiem. Tas nozīmē, ka augstākās pakāpes struktūras veidojas tur, kur ir izsmeltas zemākās pakāpes kapitāla socialitātes. No tā izriet, ka iedarbojoties no ārpuses vai priekšlaicīgi nav iespējama struktūras socialitātes paaugstināšana.

            Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu sociālisms. 

            Ekonomikas elements ir kapitāls vai socializētu kapitālu grupa ar vienotu prioritāti un tai pakārtotu sekundāru mērķu sistēmu.

            Kapitālu socializācija ir atkarīga no to socializācijas spējas un elementu socialitātes.

            Socializācijas spēja ir elementa spēja atrast dažādu elementu vidē tos elementus, kuru prioritātes saskan ar viņa prioritātēm, kuru mērķu sistēmas noderīgas viņa prioritātes sasniegšanai, vai nepieciešamības gadījumā, starp atbilstošajiem elementiem atrast, formulēt kopīgo prioritāti un izvērst mērķu sistēmu, kuru var realizēt plāna ietvaros, atbilstoši objektīvajai realitātei ierobežojot subjektīvās realitātes aspektus. Tātad ir pasīvā un aktīvā socializācija, kur pasīvā ir iespēju izmantošana, bet aktīvā ir iespēju radīšana.

            Socializācijas spēja ir atkarīga no kapitāla formai radniecīgo formu sastopamības vidē un elementa socialitātes.

            Elementa socialitāte ir viņam piemītošā iekšējā socializācijas nepieciešamība.

            Ekonomikas ir procesi ar aprites cikla likumību noteiktu ilgumu, tādēļ, lai varētu nodrošināt valsts kapitāla eksistenci ir jānodrošina atbilstošu šī kapitāla vides stabilitāti, kurš ļautu socializēties (process!) elementiem un sākties valsts kapitāla darbībai valsts ekonomikā un nodrošinātu tās procesu. Tāpēc valsts kapitāls un ekonomika var parādīties tikai tur, kur ir elementi ar pietiekamu socialitāti, socializācijas spēju, kur valsts (sabiedrība) ir atradusi (definējusi) savu prioritāti un tās mērķu sistēmu, kā arī izstrādājusi stratēģiju tās sasniegšanai, kas detalizēti pieejama katram socializācijā ieinteresētajam elementam (kapitālam) pietiekami detalizēta plāna veidā. Bez plāna prioritāšu realizācija un elementu socializācija vienotā valsts kapitālā un ekonomikā nav iespējama.

            Plāns ļauj atsijāt valsts prioritātei vai stratēģijai neatbilstošās elementu aktivitātes un slāpēt tās, kurās tiktu nelietderīgi zaudēti elementa un valsts resursi, bet saskaņot laikā tās, kuras būtu koriģējamas vai atbrīvojamas savlaicīgi, ņemot vērā procesu nodrošinājumu (socializāciju) un ilgumu (aprites laiku). Tāpat plāns ļauj kontrolēt aizrobežu kapitāla investīciju vietas, veida, kvalitātes un lieluma atbilstību valsts prioritātei, saderīgumu stratēģijai un patreizējam ekonomikas stāvoklim vai sagaidāmajām izmaiņām. Plāns ir korupcijas izgaismotājs un bremzētājs tur, kur ir pietiekama elementu socialitāte, bet nepietiekama socializācijas pakāpe.

            Korupcija ir noziedzības saplūšana ar administrāciju nolūkā to kontrolēt noziedzīgu mērķu sasniegšanai vai administrācijas nespēja pildīt savas funkcijas – īstenot valsts pamatideju – aizstāvēt godīgo iedzīvotāju intereses, tai skaitā arī pret aizrobežu „klanu” darbību. Sabiedrības korupcija ir šīs sabiedrības deģenerācija. Sabiedrības korupcijas gala rezultāts ir „pilsoniska sabiedrība”.

            Korupcija ir “klana” darbības pazīme, veids, bet korumpētība – “klana” eksistences stāvoklis, dzīves uztvere un darbības virziena rādītājs.

            Valsts plāna ne eksistence ir “klanu” plānu realizēšanas sekas un realizēšanai nepieciešamais stāvoklis. Plāns ir klēts durvju atslēga – kam tā ir, var piekļūt vērtībām, uzkrāt un saglabāt tās, bet tās durvis, kuras nav slēgtas piesedz garāmgājēju izlaupītu un piemēslotu telpu.

            Valsts kapitāls ir struktūras elementu kapitālu sociālisms. Tas ir – valsts kapitāla pamatā ir tas vērtību uzkrājums, ar kādu operē valsts kapitāla elementi.

            Aizrobežu kapitāli valsts kapitālu (kapitālu sociālisma vidi) var socializēt augstākās struktūrās – starpvalstu kapitālos, vai veģetēt uz tā, novājinot valsts kapitālu, atkarībā no investīciju ieguldījuma sfēras (pamatvērtības vai patēriņš), radušos vērtību ieguldījumā valsts uzkrājumā vai izvešanā un tā, vai ieguldītājs ir aizrobežu sabiedrība vai “klans”. “Klana” ieguldījumi ilglaicīgajās ekonomiskajās apritēs vienmēr tām ir graujošas, pat ja īslaicīgajās apritēs tās dod kādas vērtības rašanos, tādēļ, ka caur savu ieguldījumu “klans” valstī ievada savu ideoloģiju, kas vienmēr ir destruktīva. (Ilglaicīgs “klans” ir neiespējams ekonomiskās orientācijas – piramīda – cikla īsuma dēļ.)

            “Pilsoniskā sabiedrība” ir valsts pretmets – kapitālu un sociālo elementu attiecības, kurās tie darbojas kā “klani”, katram realizējot savu subjektīvi izraudzīto mērķu prioritāti, atrodoties konkurences apstākļos ar citu “klanu” prioritātēm, un attīstībai lietojot konkurences cīņas enerģijas pārpalikumus, kuri nedod pārejas jaunās kapitāla attiecību kvalitātēs un augstāku kapitāla formu apritēs, tādēļ, ka rada jaunas problēmas un parazitē uz sabiedrības – valsts kapitāla un sociālajām saitēm – (pelējums), kā arī savtīgās interesēs attīsta situāciju negatīvos aspektus – tas ir – “pilsoniskās sabiedrībās” ekonomikas nav pēc būtības.

            Diktatūra ir tāda kapitālu socializācijas (sabiedrības eksistences) forma, kurā valsts attīstības stratēģijas izpilde tiek nodrošināta augstākajai varai diktējot zemākajām varām un sociālajiem elementiem to pienākumus (no tiem izrietošās tiesības, atbildību un brīvību to izpildē) un kompetences, atbilstoši uzstādīto mērķu sasniegšanas plāna noteiktajam posmam. Šeit katra elementa ekonomiskā kvalitāte (socializācijas pakāpes noteikta vērtību aprites intensitāte starp valsti un elementu) ir atkarīga no diktatora ekonomiskajām kvalitātēm (kuras ir pamatvērtību, to uzkrājumu un spējas sintezēt jaunas augstākas noteiktas), obektīvās darbības vides, uzstādītajiem sabiedrības mērķiem un to sasniegšanas plāna posma, kā arī “klanu” pretdarbības graujošās ietekmes spēka. Diktatūra eksistē tur, kur vienā ekonomikā tiek socializēti elementi ar zemu socializācijas spēju attiecībā pret diktatoru. Diktatūrā diktators ir elements ar aktīvo socializācijas spēju, bet citi elementi un zemākās varas ir pakārtoti diktatori vai elementi ar pasīvu socializācijas spēju attiecībā pret augstāku diktatoru, bet ar pietiekami lielu pozitīvu socialitāti pret diktatora formulētajiem mērķiem un prioritāti.

            Demokrātija ir tāda kapitālu socializācijas forma, kurā apvienojas elementi ar augstu pozitīvu socialitāti un aktīvās socializācijas spēju. Demokrātija ir kolektīva diktatora izvēle un labprātīga pakļaušanās tā saskaņojošajai darbībai (diriģents orķestrī).

            Prioritāte ir diktators. Mērķu sistēma un tās stratēģija ir prioritātes likumi. Tauta ir tas, uz ko attiecas šie likumi – tātad, ja paziņo, ka suverēnā vara pieder tautai, ir secīgi jāatbild uz trim jautājumiem:

-         Kas ir tauta šajā sociālajā struktūrā (tātad jānosprauž tautas sociālās robežas)?

-         Vai tautai ir sava mērķu sistēma, tās sasniegšanas stratēģija, ap kuru demokrātiski socializēties demokrātiskā valstī (Valsts ir prioritātes konsolidēta sociālo elementu un grupu vide. Valstī ietilpstošais elements ir šo vidi radošais punkts un šīs vides kvalitātes izpausme.)?

-         Vai un kāda ir šīs tautas prioritāte, cik precīzi tā definēta (vai tā ir apzinātā vai intuitīvā stāvoklī, aktīva vai pasīva, kāda ir jēdziena vēsturiskā izpratne un vai nav notikusi jēdziena satura izpratnes maiņa, vai jēdziena saturs nav “klana” darbības rezultātā nomainīts. )?

            Demokrātija un kooperācija ir viens un tas pats jēdziens, izteikts sociopsiholoģijas vai ekonomikas terminos (formās). Līdz ar to redzam, ka kooperācija nav problēmu risināšanas metode, kura pielietota pati par sevi dod atrisinājumu, vai būtu pielietojama visur un vienmēr (vidēs ar neatbilstoši zemu socialitāti vai pasīvu socializāciju), bet kapitālu socializācijas spēju attīstības līmenis pie noteiktas elementu socialitātes un socializācijas procesa attīstības sekas – posms, kurš dod iespēju jaunu kapitāla formu socializācijai šajā ekonomikā.

            Neviena ekonomikā apzinātā vērtība neeksistē bez cilvēka, tās izriet no cilvēka dabas un vajadzībām. Cilvēkam apzinātajā ekonomikā cilvēks ir vērtības radītājs, nesējs un patērētājs, kaut arī šīs vērtības neapzinātā veidā aizguvis no augstākām ekonomikām un ar šīm vērtībām neapzinātā veidā socializējas kā kapitāls un kapitāla elements augstākā, viņam vēl neapzināto un nepieejamo vērtību ekonomiskajā sistēmā. Savā ekonomikā cilvēks ir vērtību samērotājs un vērtību sistēmas noteicējs, kura ir stabila par tik, par cik (kvantitāte) tā saskan ar tam neapzināto vērtību ekonomiku un tā, kā (kvalitāte) atbilstoši šai augstākajai ekonomikai cilvēks formulē savas ekonomikas prioritāti.

            Visas kooperācijas apzināti pakļaujas augstākas ekonomikas diktātam, - tas ir – visas demokrātijas ir tādas diktatūras elementi, kuras labprātīgi pakļaujas augstāku ekonomiku prioritātēm un to diktatūrai – demokrātijas eksistē tikai sabiedrībās ar tām atbilstošu stabilu reliģisko vērtību sistēmu un aktīvu kultūras dzīvi. Demokrātijas (kooperācijas) ir savu prioritāšu realizācijas iespēju atrašana (brīvība) sabiedrības prioritātes realizācijas procesā. Darot derīgo panāku vajadzīgo un sasniedzu patīkamo. Svētki ir derīgā radīšana un atmaksājas tikai ar prieku darīts darbs.

            Visi kapitāli secīgi iziet vienus un tos pašus ekonomiskās dzīves posmus – aprites no rašanās līdz izzušanai – nāvei – transformācijai. Attīstība ir procesa vai kādas tā īpatnības, tās izpausmes spēka vai aktivitātes pieaugums. Attīstība ir tikai tur, kur konstatējama reāla izmaiņa kvantitātē, kvalitātē vai aktivitātē. Attīstība cilvēkam ir vienas īpašības pārveidošana par citu augstāku izsmalcinātāku augstākas ekonomikas vērtību sistēmā. Ekonomikas attīstība ir procesa norises kvalitātes paaugstināšana nevis norises tempa palielināšana. Steidzinot ekonomiku, tiek zaudēta kvalitāte, bet panākta ātrāka tās nāve (labākajā gadījumā) – krīze, bet visbiežāk nonāk resursu nesaskaņotībā – haosā – depresijā. Skrienot gar sētu ir grūti kvalitatīvi nokrāsot katru dēlīti, bet ātrāk pienāk darba beigas, par kuru (kvalitāte!) var nesaņemt algu vai alga vienalga jāgaida noteiktajā laikā (depresija). Ekonomikas pieauguma paātrinājums ir tās ilguma saīsinājuma rādītājs un beigu tuvināšanas pazīme. Lielie ilgi dzīvojošie bruņurupuči dzīvo lēni, bet viendienītes steidzas dzīvot!

            Krīze ir ekonomikas transformācijas iespējas, bet depresija – lejup kritiena pazīme.

            Tās ekonomikas, kuras nav noritējušas kvalitatīvi – nav apguvušas jaunas kvalitātes vai izmantojušas krīzes iespējas (socializējušas jaunas vērtības), pēc krīzes nepaceļas jaunās augstākās apritēs un nesocializējas augstākās sistēmās vai ar augstākām kapitāla formām jaunās ekonomikās, sabrūk vai atsāk to pašu attīstības posmu sliktākos apstākļos. Tās atpaliek no augstāko ekonomiku attīstības un nonāk rupjāku attiecību un elementu vidē, kur pret novecojušām vai kļūdainām ekonomikām darbojas ekonomisko likumu graujošie aspekti - konkurence.

            Konkurence ir attīstības pavadone tur, kur sastopas zinātnes, izglītības un sadarbības nodrošinātas attīstības augļi ar novecojušām iepriekšējo ciklu formām un noris cilvēku apziņā, bet ne materiālajā vidē, kur konkurencē saskaroties vienmēr bojā iet smalkākais – attīstītākais. Konkurence starp materiālajām formām (sugām) parādās tur, kur sistēmā tiek no ārpuses patvaļīgi ienests sistēmai svešs elements. Konkurence apziņā izpaužas kā izvēles iespēja. Materiālajā vidē konkurence (nesaskaņotība) ekonomikā ir šīs ekonomikas cikla beigu pazīme. Dzīves beigās cilvēks mirst organismā uzkrāto kļūdu un fizioloģisko procesu nesaskaņotības dēļ, bet slims ir strīdīgs un nevīžīgs. Miers baro, karš (strīds) posta. Patiesības atskārsme dzimst atbilstošu prātu sadarbībā.

            Dažādiem kapitāliem ir dažāds aprites laiks – dažādas ekonomikas. Dažādām vērtībām ir atšķirīgs transformācijas starpposmu skaits un galarezultāts. Katras socializēto kapitālu – valsts – ekonomikas ilgums ir atkarīgs no elementu spējas saskaņot vēlmes ar iespējām (apmierinājuma) un koncentrēties mērķu sasniegšanai, kad iespējas sasniedz vēlamo (laime) un piemērošanās kādam kapitāla veidam kā savas ekonomikas pamatam, kas diktē atšķirīgas prioritātes un mērķu sistēmas. “EU-sā” nav labāk kā “PSRS-ā”. Vienkārši “PSRS-ā” mērķi un vēlmes tālu pārsniedza iespējas, tāpēc apziņā dominēja neapmierinātība, bet “EU-s” piezemējis mērķus līdz iespējām, tāpēc dominē apmierinājums līdz iespēju ierobežotības un nepastāvības atskārsmes brīdim. Tāpēc tur dominē apmierinājums (tiem, kam tas ir) un apziņā dominē labākas dzīves ilūzija (siltas jūras sapnis slapjā gultā).

            Orientēšanās uz zemākām kapitāla formām (ražošanas līdzekļi un to ekvivalenti, finanses) izslēdz augstākās formas (cilvēka psihes īpašības, intelekts un kultūra) no valsts ekonomikas un traucē to socializācijai tādēļ, ka īsākie cikli piedzīvojot biežākas depresijas neizbēgami konfrontē vidē augstākās un zemākās kapitālu formas (konkurence!), liekot ciest augstākajām un aktualizējot zemākās.

            Orientējoties uz augstākajām kapitāla formām un pieņemot to diktētās prioritātes, sabiedrības ieiet garāku ekonomisko ciklu lokos, bet mērķu sistēmā, stratēģijā saskaņo zemāko kapitālu socializācijas, to ekonomisko ciklu beigās depresiju vietā izejot krīzes, kuras izmanto par atbalsta punktiem valsts ekonomiskajam plānam. Zemāko ciklu ilgums ir plāna posmu garuma modulis.

            Krīze ir nobriedusi nepieciešamība mainīt situāciju vai maiņas iespēja. Maiņa (atkāpes no plāna vai reorganizācijas) ārpus krīzes zonas ir ekonomikas destrukcija. Tāpat ieilgušas vai pārāk biežas (moduļu ritma traucējumi) maiņas izraisa haosu – depresiju.

            Orientējoties uz augstāko – kultūras kapitālu – var ieiet visgarākajā ekonomiskajā ciklā ar neierobežotu attīstības iespēju, kas ļauj saskaņot pārējo kapitālu ciklus vienā savstarpēji atbilstošā sistēmā, ļaujot katram elementam socializēties tajās formās, kuras tam pēc viņa socialitātes ir vispieņemamākās. (BRĪVĪBA PAŠIZPAUSMĒ SADARBOJOTIES) Kultūras telpā nav iespējamas savstarpējas apkarošanas formas (šķiru cīņa, konkurence un kultūru sadursmes ir “klanu” ideoloģijas elementi un to aktualizēšana ir “klanu” darbības formas), taču tas prasa kultūras jēdziena apzināšanu, attīrīšanu un izsmalcināšanu, kas jau pats par sevi ir bezgalīgs process – tāpēc ekonomiski visperspektīvākais (visgarākais cikls ir bezgalības aptveršana) un visspēcīgākās ekonomikas radīšana. Tāpēc “klani” cenšas iznīcināt kultūras kapitālu vai aizstāt to ar subkultūru saturu (saber zaķītim maisā sapuvušus ābolus).

            Tā kā vērtību nesējs un saskaņotājs vienotā procesā ir cilvēks, tad saprotams, ka katras valsts ekonomika ir tik stipra, cik lieli ir tās cilvēku uzkrājumi. Valsts pārtikas un vitalitātes nodrošinājums ir atkarīgs no zemnieku skaita valstī (cilvēka un zemes empātijas), nevis apstrādāto hektāru attiecības pret vienu traktoru (neekvivalenta vienpusēji pārslogota – vampīriska – apmaiņa) un tās suverenitāte šajā jomā ir apgriezti proporcionāla ievestās pārtikas daudzumam. Izglītoto cilvēku daudzums valstī ir atkarīgs no izglītības sistēmas atbilstības tautas īpatnībām nevis ārzemju žurnālu, tulkoto romānu, svešvalodu pulciņu un studentu apmaiņas programmu daudzuma. Tehnoloģiskā varēšana atkarīga no strādāt protošo un gribošo (audzinātība!) skaita, bet ne no automātu un plūsmas līniju modernuma, tāpēc “klani” aizved verdzībā iekaroto zemju strādāt spējīgos un šajās teritorijās izvieto savus ražošanas līdzekļus, savu ražošanas plānu nodrošināšanai.

            Dzīves līmenis atkarīgs no spējas risināt kārtējās problēmas, tāpēc plāna posmu īstenošana atkarīga nevis no ievesto ārzemju ražojumu daudzuma, bet no inteliģences spējas izdarīt vajadzīgos pārkārtojumus, spējas interpretēt zinātnes atklājumus izgudrojumos un tos ieviest ražošanā, dodot darbu tam spējīgiem strādniekiem, par kuru kvalitāti rūpējas inteliģence izglītības sistēmā (intelektuālā un psihiskā kapitāla ekonomika). Tāpēc “klani” izlaupa intelektuālo potenciālu, to pārvilinot savos projektos vai iznīcinot šo kapitāla formu strādniekos.

            Ja mēs saprotam, ka kultūras kapitāls ir visu kapitāla formu pamats (nodrošinātājs)un cilvēks ir tā nesējs (izpausmes vide), bet valsts ekonomiskais spēks atkarīgs no plānveidīgas darbības cilvēka resursu uzkrājumā, tad zinām, ka “klaniem” agri vai vēlu jāizjūt kārdinājums sākt demogrāfisko bremzēšanu un kultūrintervenci.

            Līdz ar to, jautājumu var pārfrāzēt tā:

-           Valsts nāve ražošanas līdzekļu un to ekvivalentu kapitālismā vai mērķtiecīgs kultūrkapitālisma cikla sākums?

 


Piektdieņa monologs

 

-                  Ir tāds polaritāšu pāris – Pienākumi – Tiesības.

-                  ...

-                  Kultūrvēsturiska aksioma – „vecā” aristokrātija savā rīcībā vadās no pienākumu izpildes nepieciešamības, jaunbagātnieki un iznireļi rūpējas par savu iegribu apmierināšanu un savu tiesību izmantošanu šo iegribu pamatošanai.

-                  ...

-                  Trūkums un pietiekamība (virs fizioloģiskās iztikas normas apmierināšanas) nav objektīva, bet subjektīva kategorija, kura izriet no garīgo vai fizisko stimulu pārākuma apziņā un atkarībā no tā, uz ko orientējas cilvēks – kurā pasaulē atrodas viņa ideāli.

-                  ...

-                  Tieksme pēc mantas uzkrāšanas raksturīga bezdievīgiem cilvēkiem viņu evolūcijas sākumā, kad, raugoties uz priekšgājēju garīgo sasniegumu sekundārajām izpausmēm (šo sasniegumu sasniegšanas līdzekļa – darba rezultātiem) – materiālo lietu pārpilnību, tie izdara maldīgu secinājumu par to, ka šī pārpilnība ir augstas attīstības un sabiedriskā stāvokļa sasniegumu pazīme, tādēļ apmierina savu tieksmi pēc tām (nepilnvērtības kompleksa izpausme – nespēja pieņemt savu evolūcijas pakāpes noteikto objektīvo sociālo stāvokli), uzkrājot ap sevi taustāmās lietas un varas izpausmes iespējas – tiesības.

-                  ...

-                  „Mūsdienu sabiedrība”, - smalkās vērtības nepazīstot un nesajūtot, visu mērot ar materiālo objektu, naudas un baudu mērauklu, savu attīstību saskatot materiālo lietu vairošanas iespēju attīstībā, zinātni un izglītību noliekot šīs attīstības apkalpotāju lomā, bet Kultūru – Evolūcijas saturu un mērķi – saprotot kā izklaides pasākumu sēriju vai ienākumus nesošu ekonomiskās darbības nozari, izturas kā tipiska iznireļu kopa.

-                  ...

-                  Kungu namā iekļuvusī kalpu sabiedrība, kungu prombūtnes laikā, steidzas izmantot viņu tiesības, nedomājot par pienākumiem, kuru dēļ šīs tiesības – kā realizācijas līdzekļi - radītas, tādēļ, ka kungi, veicot savus pienākumus paši, saviem kalpiem tos nekad nav uzticējuši un kalpi, protams, par tiem nekā nezina.

-                  ...

-                  Uz vidi, ainavu, dabas resursiem, infrastruktūru, dzīves veidu un viens uz otru ”mūsdienu sabiedrība” raugās tikai kā uz iespēju realizācijas vietu un resursiem, ražošanas līdzekļiem, kapitālieguldījumiem, aizmirstot to, ka cilvēks un vide atrodas daudz plašākā un sarežģītākā savstarpējo attiecību lokā nekā tikai tie ekonomisko, rekreatīvo un ekoloģisko attiecību aspekti, kuri ir aktuāli un tādēļ apzināti mūsdienās.

-                  ...

-                  Šī attiecību triāde ir tikai apziņas stāvokļu fons – „mijiedarbību partneris”, bet pašu cilvēces evolūciju un objektīvo labklājību nosaka šie apziņas stāvokļi un to secīga mijiedarbība cilvēkā, grupā vai starp grupām uz fona – tas ir, cilvēka socializācija – kopība savstarpējā pakārtotībā (valstiskums tautas vai sabiedrības ietvaros).

-                  ...

-                  Atsakoties no pagātnes mantojuma – dabiskajām tiesībām, sašaurinot šo fonu līdz augstāk minēto triju attiecību aspektiem, zūd fons citiem būtiskiem apziņas stāvokļiem un to vadības iespējām, kas rada reālus cilvēka un sabiedrības apziņas kropļojumus, kuri vēlāk izpaužas kā problēmas arī apzinātajā (triju attiecību aspektu) laukā.

-                  ...

-                  Pašlaik uz dzīves vidi un veidu – pilsēta, lauki – raugās no komforta – iegribu apmierināšanas ērtuma un daudzuma nodrošināšanas – ekonomikas - viedokļa, kaut gan uz to būtu jāraugās kā uz apziņas stāvokļu koncentrācijas, izpausmes un attīstības vidi .

-                  ...

-                     Lauki ir sievišķīgo – patības, fizisko resursu uzkrājumu un transformāciju (centrbēdzes spēku radīto)– apziņas stāvokļu, bet pilsēta vīrišķīgo – intelektuālo, kolektīvo un ar to saistīto (centrtieces spēku radīto) – apziņas stāvokļu attīstības vieta. Sabiedrības Garīgā – Kultūras - Evolūcija ir šo sievišķo un vīrišķo apziņas stāvokļu savstarpēji papildinošas harmoniskas mijiedarbības galarezultāts.

-                  ...

-                  Cilvēce secīgi izgājusi caur ekoekonomikas, Teoekonomikas, socioekonomikas dzīves posmiem. Vēlāk sadalījusies politekonomikas (kurš tagad attīstās par antropoteosociālo ekonomiku) un antiekonomikas (ekonomiskā liberālisma) virzienos. Antiekonomikā mēs pašlaik vērojam komfortekonomikas fāzi – tas ir – skaidri parādās ekonomiskā liberālisma galvenais ideāls – ekonomiskais komforts – kuram tiek pakārtots viss, visur un vienmēr. Mēs smokam absolūta ekonomiskā komforta totalitārisma diktatūras žņaugos.

-                  ...

-                  Radot, pārveidojot vai pārvietojot apdzīvotās vietas, dzīves veidu un infrastruktūras, mēs darbojamies apziņas stāvokļu laukā un to pārveidošanā – to mijiedarbību un līdzsvaru laukā. Tas nozīmē – būtiski ietekmējam Evolūcijas norisi kā pārmaiņu skartajā, tā ar to saistītajos reģionos.

-                  ...

-                  Evolūcija ir cilvēka spēju pacelšana jaunā – augstākā līmenī, kas vienlaicīgi ir to izsmalcināšana un pastiprināšana, tā vienmēr ir saistīta ar šo spēju treniņu – sasprindzināšanu un noslogojumu dinamiku. Tas nozīmē, ka lauki ir cilvēka fizisko izpausmju un ar to saistīto apziņas stāvokļu sasprindzinājuma – slodzes dinamikas lauks, bet pilsēta – intelektuālo un kolektīvo apziņas stāvokļu treniņa vieta.

-                  ...

-                  Pati apziņas stāvokļu koncentrācija kādā vietā, bez attiecīgas šo stāvokļu attīstības vadības un sākuma kvalitātes, šo apziņas stāvokļu attīstību nenodrošina, bet rada ar kāda nekvalitatīva principa izpausmes koncentrāciju saistītās problēmas. Tāpēc jaunu apdzīvotu vietu radīšana un tai sekojoša infrastruktūras pārveide laukos, tur pastiprina pilsētas dzīves veida klātbūtni, vājinot lauku dzīves veidu kā kvantitatīvi, tā kvalitatīvi, tur papildus ienes ar pilsētas dzīvi saistītās negācijas. Vienlaicīgi, komforta meklējumu apstākļos, tiek reklamēts pilsētas dzīves veids kā progresīvāks, pārāks un attīstības sasniegumu kritērijs. Tā kā tiek skarti sievišķie un vīrišķie apziņas stāvokļi, tad galarezultātā cieš sieviete un tās loma sabiedrībā. Tās neizpratne un diskriminācija. Notiek sieviešu piemērošanās vīrišķajam apziņas stāvoklim un tā atdarināšana, kas galarezultātā (atņemot vīrišķajam pretpolu) vājina arī to un iestājas apvidus un tautas deģenerācija.

-                  ...?!

-                  Ekonomikas un zinātnes sasniegumu, infrastruktūras un sabiedrisko attiecību (arī mākslas – Garīgo Ideālu nesēju) kvalitātes pamatā ir Evolūcijas – Kultūras – sasniegumi un dinamika, bet visu meklētā ilgtspējība ir no Kultūras Evolūcijas klātesamības vidē izrietoša parādība, kas attiecas uz šīs Evolūcijas vidi.

-                  ...

-                  Kultūra ir kvalitāte, kuras klātbūtnē Cilvēka griba no pirmtēliem vai idejām caur tās darbību regulējošu cēloņsakarīgu savstarpēji līdzsvarotu principu virkni Pienākums – Tiesības – Atbildība - Brīvība veido Kultūrai, pirmtēliem un regulējošiem principiem atbilstošus fenomenus – cilvēciskās vai materiālās vērtības, bet tās trūkuma gadījumā – „ne-vērtības” (vērtību surogātus – ēnas).

-                  ...

-                  Tātad – izpaužot savu attieksmi pret pilsētas un lauku dzīves veidu, mēs izpaužam savu attieksmi pret Pienākumu un Tiesībām, savu Evolūcijas noteikto sociālo lomu pieņemšanu vai noraidīšanu – Godīgumu, bet, risinot pilsētas un lauku attiecības, apdzīvoto vietu pārveidošanas un jaunveidošanas problēmas – mēs risinām cilvēka apziņas stāvokļu mijiedarbību valstī un to izmaiņu problēmas, un ar to saistītās Kultūras Evolūcijas – ilgtspējības problēmas. Lauku un pilsētas attiecības ir vēsturisko pārmaiņu spēka pielikšanas punkti, kultūrpolitikas darbības virziens un krustceles tautas ceļā uz iznīcību vai uzplaukumu.

-                  ...

-                  Jēdzienā - Valsts Neatkarība – pirmais vārds ir Valsts – Vienība, Vienotība – kas nozīmē valsti veidojošo cilvēku savstarpējo pakārtotību, kas savukārt priekšplānā izvirza Pienākumu, bet Tiesības ir iespēja pildīt Pienākuma diktētās un no tā izrietošās darbības.

-                  ...

-                  Tā kā Valsti veido Cilvēki un to apvienības – ģimenes - noteiktās teritorijās, tad visas cilvēka vai viņa ģimenes racionālās (ilgtspējību nodrošinošās) intereses vienlaicīgi ir arī valsts intereses.

              Visas nevalstiskās (pret vienotību vērstās) intereses un aktivitātes izriet no cilvēka īslaicīgajām ( komforta meklējumu) tieksmēm un samazina viņa, viņa ģimenes un viņa valsts ilgtspējību.

-                  ...

-                  Acīm redzot neatkarība ir no Valsts – ģimenes – Cilvēka ilgtspējības nodrošinājuma nepieciešamības izrietoša parādība un Valstī, tātad, apvienojas tie Cilvēki, kuri vēlas saglabāt šo - ar Pienākuma jēdzienu saistāmo - Savu Neatkarību. Savu kultūras evolūcijas īpatnību sargāšanai nepieciešamo neatkarību un tās saglabāšanas iespēju meklējošie, savstarpējai palīdzībai šajā jomā, apvienojas Valstī kā ilgtspējības garantā un iespējā. Vienotība – savstarpējais Pienākums – Ilgtspējība ir savstarpēji saistīti Valsts Neatkarības jēdzienā.

-                  Jājautā – vai komfortu un ar tā nodrošināšanu saistītās tiesības meklējošie kalpi var nodibināt valsti?

-                  ...!!!

-                  Acīm redzot nē, jo komforts ir saistāms ar īslaicīgu individuāli subjektīvu apziņas stāvokli – iracionālu (ilgtspējību noliedzošu) impulsu un tā apmierinājumu, bet ilgtspējība Pienākums – ir saistāmi ar šo impulsu ierobežošanu un ierobežojumiem vispār. Kalpu brīvība ir svētdienas brīvība – komforta baudīšanas brīvība, bet kungu brīvība ir netraucēta savu pienākumu pildīšanas – darba brīvība.

-                  ...??!

-                  Mazas (ļoti īpatnējas) valstis var pastāvēt tikai pateicoties stingriem un ļoti stingriem ierobežojumiem attiecībā uz komfortu – kas lielākajā vairumā gadījumu nozīmē, ka šo valstu neatkarība ir iespējama tikai tad, ja to valstiskie (visiem kopīgie) ideāli atrodas ļoti augstās Garīgajās sfērās – virzienā, kuru Latvijai norādīja Rainis.

-                  ...

-                  Visos citos gadījumos ne par kādu citu kā vien daļēju neatkarību un ilgtspējību runāt nevar – tas ir, neatkarības daļējums nozīmē ilgtspējības samazināšanu – ieprogrammētu pilnīgu neatkarības zaudēšanu, kur ilgtspējība ir tieši proporcionāla tautas attīstības īpatnībām un to nodrošinājumam nepieciešamajiem ekonomiskajiem ierobežojumiem.

-                  ...?!

-                  Tas ir tiešā pretrunā ar ekonomisko liberālismu (komfortu) – ideoloģiju, kura radīta Valstu Neatkarības apkarošanai un to paverdzināšanai, jo komforta alkstošs, katrs savas individuālās iegribas apmierinošs patērētāju pūlis automātiski nonāk iegribu apmierināšanu sludinošās antiekonomikas verdzībā.

-                  ...?

-                  Tā kā prasība pēc komforta vispirms katram nozīmē savu interešu apmierināšanu, tad tas nozīmē antagonismu starp šīm interesēm, kā arī „tiesībām” (netraucētām iespējām meklēt komfortu) un pienākumiem (Valsti) – tātad arī dzīves vidēm (pilsēta - lauki) un dažādajām iespējām šīs tieksmes apmierināt (varas nesējiem - „valdību” - un varu apšaubošajiem - „tautu”).

-                  ...

-                  Antiekonomika, sludinot komfortu, sagrauj valsti (vienību) un ieprogrammē pretdabisku savstarpēju konkurenci – „šķiru”, „interešu” un „paaudžu” cīņu – kaut gan īstenībā tā ir Vienotības – Kultūras – Evolūcijas – Ilgtspējības apkarošana. Kungu nams bez kungiem (pienākuma), kalpiem (tiesībām) rūpējoties katram par savu komfortu, sagaida pavasari izlaupīts, izpostīts, bez durvīm un logiem – izdegušās krāsmatās.

          Sava mērķa sasniegšanai antiekonomika virza „pilsonisko sabiedrību” un „nevalstiskās organizācijas” – pretrunīgu (bieži pretdabisku) interešu apvienības un savstarpēji izslēdzošu aktivitāšu realizācijas vidi un uzkurina zemāko instinktu diktētās kaislības.

-                  ...

-                  Pašlaik tā ir radījusi savu antivalsts modeli, kur „valsts” apkalpo komforta meklētāju intereses – pienes alu samaksājušajiem - rūpējas par „spēles noteikumiem” spēlēt spējīgajiem, nolūkā paildzināt viņu „spēli”- strādā „līdz pēdējam dzērājam”.

-                  ...

-                  Šo situāciju var labot tikai vienā veidā – jāpārtrauc sludināt liberālisms – komforta meklējumi – un jāpārskata (jāatjauno) Valsts darbība atbilstoši šī jēdziena saturam un būtībai, atbilstoši tā rašanās cēloņiem un darbības mērķiem.

-                  ...

-                  Īsāk sakot, jānoliek atpakaļ Pienākums tur, kur tam jābūt un tiesībām jāatgriežas pie „savu pienākumu pildīšanas”.(Te arī ir izskaidrojums „labo kungu” meklēšanai Briselē pretstatā „sliktajiem kungiem” Maskavā! Slinko kalpu psiholoģija – Jurģi - mūsdienu izpildījumā sabiedriskā mērogā! „Kalpu valsts”, intuitīvi sajūtot savu atkarību no „maksātspējīgā kunga”, meklē biezāko – naudīgāko.)

-                  ...

-                  Katra Valsts var pastāvēt tikai tad, ja to veidojošajiem cilvēkiem ir vienota dzīves uztvere, ideāli, vīzija. Ja tie var sev izvirzīt uz ideāliem orientētu mērķu sistēmu un koncentrēt spēkus (pašierobežoties) mērķu sasniegšanas stratēģijā, kuras realizāciju vada viņu atrasta un izvirzīta (ar uzticību apveltīta) tam piemērotu altruistisku Cilvēku vienota grupa (partija) sava līdera vadībā tik ilgi, cik ilgi to prasa izvēlētā stratēģija – mērķi – vīzija – Ideāli.

-                  ...?

-                  Un te mēs nonākam pie Pienākuma cēloņa – Uzticības. Bērnu un vecāku, varas nesēju un Valsts, Ideālu, Cilvēka un Dieva, vīra, sievas, lauku un pilsētas, Tautas un Savas Zemes savstarpējās Uzticības un Pienākumiem, kurus uzņemas uzticīgais, aprūpējot to, kuram uzticas. Mēs nepārtiekam viens no otra – mēs kalpojam (atdodam sevi) viens otram – tāpēc dzīvojam – tik ilgi, kamēr Uzticamies un turamies pie saviem Pienākumiem.

-                  ...

-                  Ir drošs, ātrs un sāpīgs tautas pašnāvības veids – pasludināt zemi par mantojamu un tirgojamu ražošanas līdzekli – kas ir līdzvērtīgi savas mātes paverdzināšanai, piesmiešanai un pārdošanai verdzībā. Dabiskajās tiesībās zeme ir augstākas kārtas tiesību subjekts un tauta var iegūt tiesības pildīt savu Pienākumu - to apdzīvot un apkalpot – apstrādāt, par ko saņem savu darba algu – Evolūciju, bet darba nodrošināšanai – pielikumu – zemes augļus – ražu.

-                  ...?

-                  Tā tauta, kura necienīgi izturas pret savu Zemi un Pienākumiem, zaudē Tiesības to apdzīvot un apstrādāt, kas ir īstais visu „netaisnīgo”, „nepelnīto”, „nodevīgo” okupāciju, verdzību un deportāciju iemesls, tāpat, kā tā dvēsele, kura apgāna savu miesu un atsakās no Gara, zaudē tās veselību un iedzīvojas slimībās – vai tautas mērogā – saņem genocīdu.

-                  Fui, kādas cūcības Jūs, cienītais, te tagad runājat!

 

 

 

 

 

 


Vai Marsieši dzīvo uz Zemes?

(Kad runča nav mājās, peles pa galdu danco.)


Nedrīkst izmantot pašas ideoloģijas radītos kritērijus šīs ideoloģijas darbības vērtēšanai un radušās krīzes nav risināmas ar līdzekļiem, kuri izmantoti pirmskrīzes periodā, vai izriet no šīs ideoloģijas priekšstatiem par krīzes apmēriem. Sistēmas elementiem nekad nav priekšstata par sistēmas īsto orientāciju un kustības sekām telpā. Lai saprastu situāciju, tā jāaplūko no ārpussistēmas redzes punkta (Jauna slota tīri slauka).

Sākot ar vispārzināmo – Cilvēks ir sociāla būtne un tā darbības formas atspoguļo universālo principu esamību plašākā ārpussabiedrības struktūrā, kura ir socializēta pēc tā paša principa, kurš nosaka cilvēku sabiedrības dzīvi – eksistence ir veseluma (kopuma), kā tā radīto mainīgo daļu kopsakarības eksistence - piedāvāju palūkoties uz vēsturiski noteikto mūsdienu sabiedrības krīzi no sociopsiholoģijas redzes punkta.

Sociopsiholoģija ir zinātne par saišu veidošanos struktūrās un to darbības mehānismiem.(Sociālā psiholoģija jeb socioloģija kā forma un tās saturs ir sociopsiholoģijas nozare, kura apskata socializēto elementu mijiedarbību un tās vadīšanu).

No sociopsiholoģijas viedokļa pašreizējo civilizācijas stāvokli var raksturot vienā vārdā – eklektika. (Eklektika ir dažādu nesaskaņotu filosofisko sistēmu elementu patvaļīga kompilācija. Zirga un ēzeļa eklektika ir neauglīgais mūlis). Eklektika ir lietu ne - kārtība domu pasaulē, kuram atbilst universāls princips – haoss. Ar haosu filosofija saprot neharmonizētas turbulences telpā, bet ne brauna kustību, kas ir lokāla telpas pāreja neizpaustā stāvoklī homogēnā vidē. Eksistence formā nerodas no haosa, kas ir iespēju noliegums, bet no esamības haotiskā stāvokļa pārtraukšanas un tur esošo elementu (turbulenču) strukturēšanas (socializācijas).

Tā, sabiedrības dzīves telpu veido kultūra, reliģija – zinātne un tiesības, bet visas cilvēces aktivitātes šajā telpā ir šīs trīsvienības noteiktas un radītas.

Aplūkojot šo telpu redzam, ka:

W                                Zaudējot vienotu kultūras jēdziena izpratni sabiedrībā, ir zudusi kultūras dzīves dimensija telpā. Kultūra nav vērojama kā sabiedriska parādība, bet kā atsevišķi iestarpinājumi no sabiedrības izstumtu personu un genocīdam pakļautu apziņas formu veidā. Kultūrintervence, iegāšanās subkultūru izklaides pagrabā un izvēršanās negatīvo vērtību (vērtību iztrūkumu – ēnu) pasaulē.

W                                Reliģija un Zinātne katrā kultūrā ir veselums, kur Reliģija ir Zinātnes attīstības virziens, bet Zinātne ir Reliģijas saturs, un zināšanas – veseluma realizācijas forma. Šeit notikusi Reliģiju nomaiņa ar ideoloģijām, kultiem un pseidoteorijām. Abu veseluma daļu attālināšanās līdz tādam antagonismam, kad to saistību apjauš tikai visaugstāk attīstītie prāti abās pusēs.
           Zinātnē nobriedusi nepieciešamība pēc jaunas paradigmas (prātiņ, nāc mājās!). Daļa zinātnieku to apzinās, daļa – zinātnes posteņus ieņemošie (zinātnes administratori) – cenšas neievērot, bet daļa izmanto zinātnes iespējas „klanu” savtīgo interešu apmierināšanai – tai skaitā destruktīvām manipulācijām ar ļaužu masu apziņu.

W                                Tiesībās dabisko tiesību sistēma nomainīta ar romiešu tiesībām, kas ir tās pretstats – līdztiesības līdzvērtībā noliegums, veseluma daļu atšķirību akcentējums. Romiešu tiesības, atsakoties no dabisko tiesību kārtības, kurā pienākums ir sabiedrību un dažādu dzīvības formu konsolidētājs vienā nedalāmā Monādē, paceļ tiesības un brīvības no sekundārām primārajās kategorijās, atbildību atstājot biedinājumam. Tādā veidā likuma (tas, kas nav pārkāpjams pēc būtības – kā elpošanas un nāves nepieciešamība mūža galā) kārtā ieceļot dabisko tiesību normu (tas, kas ir cilvēku savstarpējo attiecību kvalitātes novērtējuma atskaites un attīstības virziena pieturas punkts, vai noteiktu vērtību aktualizācija mainīgā vēsturiskā plūsmā).

            Tas padara likumu apšaubāmu, normu par viedokli un rada kārdinājumu to apiet vai pakļaut kriminālām interesēm. Dabisko tiesību sistēmā, tas, kas ir likumdevējs, formulē varas darbības principus vidē, paverot ceļu interesēm (varām) un vērtībām, bet romiešu tiesībās – noliedzot filosofiju – vērtību iztrūkumiem (ne-vērtībām) vai to rašanās atkritumiem.

W                                Reizē ar romiešu tiesību dominanti pār dabisko tiesību sistēmas elementiem, kas saglabājušies cilvēku priekšstatos par lietu dabisko kārtību un sadzīves tradīcijās, notikusi filosofijas aizstāšana ar prātošanu, kura iegremdējas pārejošu parādību konstatācijā un analīzē (atkritumu vākšana, šķirošana un otrreizējā izmantošana), iedzīvotāju un varas atdalīšanās, taisnīguma principa paralīze (pretnostatot likumu un normu prasības), kas lavīnveidīgi izpaužas aizvien plašākos lokos pretrunīgās tendencēs un aktivitātēs visās cilvēka dzīves jomās.

W                                No tā izriet sabiedrības attīstības orientieru (vīzijas) zaudēšana, sabiedrību konsolidējošo mērķu zudums un līdz ar to sabiedrības dezintegrācija, teritoriālo nacionālo valstisko veidojumu nomaiņa ar virtuālām valstīm un vairāku virtuālu valstu pārklāšanās teritorijās.

W                                Tas tālāk izraisa valstiskuma (vienības) principa aizstāšanu ar pilsoņu grupu aktivitāšu kompromissistēmām (multietniska administratīva vienība) un liela apmēra manipulācijām ar masu apziņu (integrācija), kas noved pie tāda valsts principu pielietojuma murgainuma, kā varas mistifikācijas (kas ir „vara” romiešu tiesībās(?), kam ir „vara” vidē, kurā reliģija atdalīta no valsts(?), vai tas, kam ir šī „vara” reāli tur savās rokās to, pēc kā tiecas – varu(?), kā rokās ir šīsdienas sabiedrības ideāli – vara?) dažādu normu (multikulturālisms) un interešu (pilsoniska „sabiedrība”) pretnostatījuma un savstarpējas, kā arī pašiznīcināšanās.

W                               

W                                     ssistēmu, ar mērķi panākt,Dabisko tiesību kvintesences un augstākā sasnieguma – demokrātijas – karikatūru romiešu tiesību sistēmā, kurā to nevar realizēt principā, jo demokrātijas saturs – pienākums un lietu kārtība aizstāti ar tiesībām un pūļa patvaļu (maizi un izpriecas!), kurā, tautas demokrātiju aizstājot ar „partiju demokrātiju”, notiek tautas atdalīšana no varas un „klanu” (ekonomisko oligarhiju) patvaļas leģitimizācija. Dabisko tiesību diktēto dzīvi principā nav iespējams īstenot to sašaurinājumā un pretstatā (neatbilstošā vidē) - romiešu tiesību telpā! 

                   Marsieši nedzīvo uz Zemes, tādēļ, ka marsieši ir tie, kuri dzīvo uz  Marsa. Romiešu tiesību normas neatceļ Augstākās Varas diktēto likumu darbību, kuru telpā ar tiem nesaskaņotas normas ir to pārkāpums, un izsauc neizbēgamu pārkāpuma (pārkāpēja) likvidāciju – sodu.

                   Civilizācija ir ievadīta tieksmē pēc tā, ko saņemt nevar, bet tas, ko tā var sasniegt – tai ir atņemts.

W                                „Starpvalstu attiecībās” ir valsts politikas trūkums. To vietā ir grupējumu aktivitāšu un transnacionālu „klanu” savstarpējās ietekmes.

W                                Sociālajā struktūrā ir pilnīgs sajukums – izglītības, dzīves veida, interešu, iespēju, individuālās attīstības un paaudžu pieredzes pārmantojamības, profesionālās darbības savstarpēja neatbilstība.

W                                Izglītības sistēma pārvērtusies no zināšanu formējošas par profesionāli informējošu un sociāli dezadaptējošu informācijas plūsmu ar kuras palīdzību jau pirms iekļūšanas darba tirgū tiek formētas apziņas iespēju robežas, kā to plašumā (domāšanas sintētiskumā)-šaurā specializācija, tā sasniegumu augstumā - lēmumu pieņemšanā.

W                                Medicīna, atsakoties no Sirdsdarba (palīdzība slimniekam viņa cīņā ar slimību), un pārvēršoties par saimnieciskā aprēķina vadītu tehnoloģiju pielietojumu, paplašina savu ietekmju spektru un skaitu (analīžu skaits un procedūru daudzveidība) – no mākslīgās apaugļošanas, grūtniecības pārtraukšanas un bērna pirmsdzemdību testēšanas līdz ikgadējai vakcinācijai, nemainoties diagnozēm, slimību un slimnieku skaitam. Agra bērnu mirstība tiek nomainīta ar hronisku ilgstošu slimošanu un aizvien pieaugošu finansu plūsmu caur „veselības aizsardzības” sistēmu, ar mērķi - panākt, lai katrs cilvēks mirtu vairāk kā vienu reizi (reanimācija).

                   Medicīna no palīga kļūst par darba ņēmēju, pieprasot pastāvīgu un nenormētu algas pielikumu no darba devēja – vakcīnatkarīgās vadāmā depresijā turētās sabiedrības.

W                                Cilvēka darbs, no pašizpausmes un personības attīstības līdzekļa, pārvērties par izmērāma produkta ražošanas izskaužamu līdzdalību, un tā novērtējums tiek pielīdzināts darba algai, kas nozīmē, ka vērtība (prieks) ir nevis pats darbs, bet saņemtā alga (aploksnē). Jēdzienu ieviešana – darba tirgus un konkurence (pašsaprotamas profesionālas intereses vadītas izaugsmes vietā) paver ceļu darba rentabilitātei (ieguldījuma minimālisms laika vienībā pret maksimālo peļņu), kas ir visiem sen zināmā zagšana jaunās formās – ārzonas, korupcija, peļņas nesātība, dienesta ļaunprātīga izmantošana, manipulācijas ar patērētāja apziņu, to pieskaņojot ražotāja vajadzībām – pieprasījuma radīšana – un vienkārša sabiedrības kriminalizēšanās (ja mērķis ir nauda, tad strādā tikai muļķi!) vienlaicīgi ar policijas rīcībspējas paralīzi.

W                                Civilizācija, grimstot liberālismā, nostalģiski atskatās uz stingro roku – visi, sludinot viedokļu dažādību, stingri zina, ka nav iespējami stingri kritēriji un noteikti jāpieņem atšķirīgais, jo tikai paša zināšanas ir notiekošā mērs pasaulē, kurā iespējami tikai viedokļi.

Prātiņ nāc mājās!

            Nomainot dabisko tiesību sistēmu ar romiešu tiesībām, haoss iestājās tikpat nenovēršami, kā antīko filosofiju nomainīja eklektika prātos, sabiedrībā un dzīves vides veidojumā.

            Haosā stabili risinājumi nav iespējami. Aktivizējot (sildot) haosu, tas pieaug izpausmes spēkā, bet ievadot jaunus elementus (informāciju, produktus, procesus) haoss palielinās izpausmju daudzveidībā. Atņemot enerģiju haoss iekonservējas, bet atņemot elementus tas brutalizējas (sistēma vienkāršojas, bet izpausmes iegūst lēcienveida un atsitiena raksturu – zūd „maigums” – ietekmes atbilstība videi). Sabiedrības noslāņošanās rezultātā pārtrūkst mijiedarbība starp likumdevēju un iedzīvotājiem.


Situācijas risinājums.

            Esošā haosa „atdzesēšana” līdz reālajai (iekšējiem resursiem) aktivitātei atbilstošai izpausmju daudzveidībai ar jaunu elementu pievienošanu un esošo pārgrupēšanu, vienlaicīgi izņemot eklektiskos iestarpinājumus. Pieskaņoties reālajai vēsturiskajai, tiesiskajai, kultūras un ekonomiskajai situācijai ar mērķi pakāpeniski atgriezties dabisko tiesību demokrātijā un vērtību samērā.

              Ja pievēršamies apziņas stāvokļiem, tad entuziasms ir tā enerģija, kura tiek izmantota sabiedrības attīstībā. Mīlestība (sistēmas elementu harmonija un tās uzkrājumi izsmalcinātībā) ir šīs enerģijas konvertējamie kapitālnoguldījumi, ticība – aktivitātes ievirze (intereses) un cerība – aktivitātes regulators. Pesimisms un optimisms ir novirzes no reālajai situācijai atbilstošās novērtējumos un prognozēs.

              Norma ir drošība. Neliela nobīde pesimisma virzienā vēlamāka par optimismu, jo ietaupa enerģijas resursus un nerada pārsteidzību likvidējamās sekas.

              Kredīts ir optimisma radītājs (kārdinājums – provokācija) - haosa karsētājs, bet nodokļi iedzen pesimismā un liek mobilizēties, koncentrēties (zosāda). Norma ir sociālais pasūtījums (dabiski ieprogrammētais produktu un apmaiņu daudzums).

              No tā izriet, ka nodokļu struktūrā galveno telpu jāaizņem sociālajam pasūtījumam ar nepieciešamā bremzējuma daļu. Attīstībai izmantojams tikai paša kapitāls un sociālais pasūtījums, kas reizē ir arī drošības garants.

              Konkretizējot augstākminēto līdz rīcības ievirzēm, iegūstam 12 tālāk formulētos punktus pagrieziena stratēģijai. 

1.                            Konkurences vietā sadarbība.

2.                            Ātrā attīstība nav vajadzīga.

(Ekonomiskajā sacensībā uzvarētāju nav, ir tikai resursu pārtēriņš un vēlākās krīzes. Sacensība ir atkritumu ražošana no vienas puses, sabiedrības psihisko resursu noplicināšana no otras un ekonomikās iesaistīto elementu un norēķinu vides pārslogošana, kas ir izdevīga tikai krāpniecisko norēķinu shēmu veidotājiem. Tiek ignorēts princips, ka neviens ieguldījums nedod peļņu tiešā veidā ieguldītājam, bet atgriežas šķērssubsīdiju veidā valsts norēķinu sistēmas ietvaros.)

3.                            Visiem reģioniem nav jābūt vienādiem (nav jāatbilst vienādām prasībām). Nav vienādi jāreaģē un tiem neuzstāda vienādas prasības.

4.                            Deficīts, noteiktās robežās, ir attīstību veicinošs faktors.

5.                            Katra reģiona iekšējās potences vispirms kalpo šī reģiona attīstībai, bet attīstības gala rezultāti (īpatnības) to pozitīvo (sintētisko) aspektu mijiedarbībā kalpo par sistēmas sadarbības vidi un deficīta uzturētāju idejisko mijiedarbību līmenī, kur bremzējošais elements ir katra reģiona resursu ierobežotība un šīs ierobežotības uzturēšana atbilstoši šī reģiona īpatnību attīstības mērķtiecīgumam.

6.                            Zeme, kā lauku dzīves veida pamats. (Lauku dzīvesveids – vērtība, no kuras mijiedarbības ar citu – pilsētvides dzīvesveida – vērtību rodas līdzsvars, kas ir domāšanas līdzsvara uzturēšanas līdzeklis un vērtība, no kuras rodas visu – kultūras, intelektuālo un materiālo vērtību izpausmes formas.)

7.                             Sievietes vērtības atjaunošana.

(Sieviete - kultūras un evolūcijas virzītāja, dažādu interešu apvienotāja un saskaņotāja mājā, ģimenē un audzināšanā, kas iespējams tikai tad, ja tiek pārtraukta konkurence ar vīrieti (arī darba tirgū)).

8.                            Ģimene kā „pensijas sistēmas” garants.

9.                            Valsts darba pensija - pēc cilvēciskās vērtības – (pretstatā mūsdienu pērkamā ražojama daudzuma vērtības pensijai), gadījumos, kad valsts darbā zaudēti vai tā dēļ neiespējami apgādnieki vecumā.

10.                        Pilnīga biznesa interešu (marketinga) diktētu manipulāciju ar apziņu aizliegšana.

11.                        Sintētiskas pasaules uztveres veidošana pedagoģijā.

12.                        Dabisko tiesību sistēmas izpratnes atjaunošana sabiedriskajās attiecībās un ražošanā.

               Māja „visnetīrākā” ir tīrīšanas laikā un jaunā mājā pirmo pār slieksni ielaiž kaķi.



„Sarkanā Zīda Kodekss”

 

-         Zeme ir Darba Māte.

-         Darbs ir Vērtību radītājs.

-         Cilvēka Vērtība pilda Darba Vērtību.

-         Cilvēka Darbs ir Augstākā Vērtība.

-         Darbs ir Vērtību slīpētājs.

-         Darbs ir Cilvēka rota.

-         Strādnieks ir Zemes lepnums.

-         Strādnieks vienmēr un visur ir Strādnieks.

-         Esi sava Darba cienīgs.

-         Tur, kur ir Strādnieks – tur ir Darbs.

-         Strādnieka augstākā laime ir strādāt savai tautai.

-         Mācies. Mācīšanās ir Prasmes Māte.

-         Dalies Prasmē.

-         Darba jauninājums ir Tavs augstākais Sasniegums.

-         Darba mirklis – tautas zelts.

-         Ienes Skaistumu Dzīvē un Darbā.

-         Vislabākajam ir jābūt Tavu roku Darbam.

-         Labi padarīts Darbs ir Strādnieka Gods.

-         Sirdsapziņa ir Strādnieka Goda sargs.

-         Labs Strādnieks savus biedrus godā ceļ.

-         Labāk būt māceklim nekā Darba kavēklim.

-         Lai Tavi rūpesti par sevi iet caur derīgumu citiem.

-         Tikumība ir darba dvīņu māsa.

-         Tiklajam darba netrūkst.

-         Darbs atrod darītāju.

-         Darītājs godina Darbu.

-         Darbs rada Darbu.

-         Darbs dara darītāju.

-         Darbs Cilvēku rāda.

-         Darbs kaimiņus pulcina.

-         Darbs naidniekus samierina.

-         Darbs tuvina Draugus.

-         Darbs pieved Mīļoto.

-         Darbam atskrien bērni.

-         Darbs bērniem vecākus slavina.

-         Darbs dod Drošību.

-         Drošība ir Darbā.

-         Darbs tur jaunībā.

-         Smiekli ir Darba bērni.

-         Labs Darbs ir laba Cilvēka pagodināts.

-         Ar Mīlestību darīts Darbs vieno.




IMATAKUINA,

VISTA VAI OLA,

JEB

ŠAURO VĀRTU - SPECIALIZĀCIJAS LAMATAS,

KAS VECUMDIENĀS LIEK DOMĀT –

KĀDĀ SKOLĀ ES GRIBU MĀCĪTIES?

 

          - Kas bija vispirms – pavasaris vai rudens, kad maltuvē graudi jaunas maizes cepiena miltos pārtop? Vispirms bija Zemes orbītas īpatnības riņķojumā ap Sauli, planētas rotācijas ass slīpums un zemniekam uzticētā lauka novietojums uz Zemesmātes vaiga.

          - Kas bija vispirms – Skola vai Skolotājs? Vispirms ir vecāku atmiņas par savas pirmās izlasītās grāmatas prieku un zinātkāre, kas liek viņu bērnu pirmajai skolas dienai post un ziedu pilnām rokām uz skolu izvadīt.

          - Kas bija vispirms – Vista vai Ola? Un te nu jūs esat sava prāta lamatās, ja domājat par vistu, kura olas dēj vai to olu, no kuras izšķīlusies šī vista. Taču, ja jūs saprotat to, ka dinozauri neizmira, bet pārveidojās, arī putnos – tātad arī vistās, kuras, tāpat kā viņu senči dinozauri, dēj olas, tad noprotat, ka šoreiz pareizā atbilde jāmeklē Dzīvības attīstībā un olā, kas kā vairošanās īpatnība, parādījusies sen pirms vistas kā dzīvības formas, kas saglabājusi savu senču sasniegumu un pievienojusi tam rūpes par pēcnācējiem – perēšanu un cālēnu vadāšanu. Ne Vista, ne Ola, bet Vistas spēja būt par Skolotāju saviem cāļiem.

            Tiesību un Pienākumu līdzsvara nav. Tās ir jūsu dzīvesveida lamatas, tāpat kā vistiņu spēlēs noķertam prātam jautājums par Vistu un Olu. Ir mūsdienu dzīvesveida radītas situācijas, kurām nav risinājuma šajā dzīvesveidā un atmiņas – zināšanu lauskas par kādreiz eksistējušu kontekstu un nojausmas par iespēju pie tā atgriezties tāpēc, ka eksistē tas, kas uztur parādību kontekstu un šo parādību savstarpējās attiecības.

            Faktam nozīmi piešķir konteksts. Izglītība ir Cilvēka veidošanās un izaugsmes process skolēna apziņā, kurā mācību viela, metodika un skolotāja personība ir līdzekļi. Klases telpa, klases kolektīvs, skolotājs un bērna apziņa šajā procesā ir viens vesels. Skolu var sadalīt kabinetos, speciālistos un priekšmetu grupās, un tā iegūt modernizētu, intensificētu – demokratizētu mācību procesu vai pusaudžu savstarpējo attiecību kārtošanas vidi ar nelielu, traucējošu pieaugušo piejaukumu tajā, bet zaudēt Izglītību un Skolu kā Ideālu izpausmes un Kultūras sasniegumu pielietojuma vietu.

            Kultūras darbības lauks ir Cilvēcisko Vērtību telpā. Tās ir vērtības, kuru klātesamība piepilda ar labā saturu katru Cilvēka darbību, bet to trūkums atņem vērtību jebkuram notikumam un rīcībai. Cilvēciskās Vērtības sasaista kontekstā viena Cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei ar citu Cilvēku dzīvēm. Konteksts starp Māti, Bērnu, Skolotāju, Ministru un Izpildītāju ienes katram viņa pienākumus un tiesības. Šie – savstarpējie pienākumi dod visu tiesību ievērošanu savstarpējā Taisnīguma ietvaros.

            Taisnīgums, kā visu pienākumu un tiesību konteksts, tā ievērošana, piešķir labklājības saturu Cilvēku sadzīvei, pietiekamību ekonomikai un Izglītības nozīmi apmācībai. Taisnīgums nosēdina skolas solā vai izved klases priekšā. Taisnīgums atdara devēja un ņēmēja Sirdis un prātus, savieno tos viņu tiesībās un pienākumos.

            Nav iespējams izveidot sapratni par Pienākumu un Tiesību attiecībām, ja Māksla un Valoda, kas ir līdzekļi (tiesības), nav atraujamas no Ētikas, kas ir šo līdzekļu fons, no Garīgās un fiziskās veselības, kā Ētikas sekām, un Mācību satura, kā pienākumu un tiesību izpausmes formas, kas ir vienots veselums un veido kontekstu, tiek apskatīts atsevišķi, ārpus šī konteksta. Taisnīgums pieprasa visu šo parādību atkalapvienošanu savstarpēji līdzsvarotā kontekstā, ar tiesībām katram ieņemt savu vietu to veidošanā un nest atbildību par uzlikto pienākumu izpildi visu šo parādību telpā, kas ir taisnīgi kā no pienākumu, tā piešķirto tiesību puses raugoties. Zaudējot kontekstu, zūd kā pienākumu un tiesību pielietojuma telpa, tā arī to saturs, atstājot vietu dažādiem viedokļiem un izdomājumiem par to izcelsmi un attiecībām.

            Modernā pasaule izveidojusi atrunu sistēmu, kura balstās uz maldīgu pieņēmumu par atšķirīgu viedokļu līdztiesību un pieļaujamību, kas izslēdz to kvalitatīvu vai cēloņsakarīgas izcelsmes izpēti. Tas ir pretrunā ar Dabisko Pasaules Uzbūves Ainu, kurā katra parādība izriet no kādas citas, to radījušās, un radītā ir izpausmes vide un līdzeklis savai radītājai. Kultūra, kuras klātbūtne izpaužas Cilvēka darbībā, savā būtībā ir metafiziska kvalitāte, kuras klātesamība Cilvēkā nosaka vienotas sabiedriskas realitātes – Zinātnes un Reliģijas esamību, kas eksistē uz savu Dabisko Tiesību fona, vidē vai kontekstā.

            Šis – Dabisko Tiesību konteksts, operē ar, no saviem izcelsmes avotiem mantotu, iekšējo dinamisko līdzsvaru starp parādībām to virzībā un pielietojumā no izcelsmes avota uz panākumu sekām. Šajā kontekstā Cilvēks, kā Kultūras nesējs (iemiesojums), parādās ar savu Pienākumu, no kura izriet tā pildīšanas Tiesības (līdzekļu esamība) ar Atbildību par to izlietojumu un tādā veidā iegūst Pienākuma pildīšanas Brīvību. To sauc par Lielo Dabisko Tiesību Līdzsvaru, uz kura balstās visas citas Dabisko Tiesību normas, parādības un to sakarības. Līdz ar to Pienākumu un Tiesību attiecības ir apskatāmas un iegūst pilnu jēgu tikai Dabisko Tiesību sistēmā un veidotā vidē.

            Mācību darbs kļūst par Skolu tad, ja atbild uz katram bērnam primāriem jautājumiem – No kurienes es rados (nāku) un kas es esmu (kurp eju), tā palīdzot nonākt pie jautājuma, kuru sev uzdod katrs pieaudzis Cilvēks – kāda ir manas dzīves jēga?

            Šie divi, katram bērnam tik dabiskie jautājumi, kuri tiek uzdoti neskaitāmos veidos, kā – no kurienes tas ... rodas (?) un – kas tas ... ir (?) veido Skolas centrālo asi, ap kuru grupējas visi mācību priekšmeti, atbildot uz katru Cilvēku saviļņojošo pašizziņas tieksmi ar zinātniski pamatotām un dažādos mācību priekšmetos savstarpēji papildinošām zināšanām. Tādā veidā šī ass savā zemākajā polā pavisam dabiski ievieto Bioloģiju, bet otrā iestiepjas Debesīs caur Astronomiju un Ētiku līdz Dzīvības rašanās universālajiem cēloņiem.

            Bioloģija, katram bērnam saprotamā veidā, caur šūnas uzbūvi, augu un dzīvnieku, Dzīvības attīstību uzskatāmi stāsta par to, kā viņš pats ir iekārtots un ar ko atšķiras vai piebiedrojas citiem dzīvajiem organismiem. Fizika, ķīmija un matemātika sniedz līdzekļus slēpto un neredzamo Dzīvības procesu sapratnei.

Ģeogrāfija viņam stāsta par vidi un ietekmi, kas ienes atšķirības līdzīgajā, bet vēsture paskaidro, kas viņš ir saviem vecākiem (viņu sapņos) un kādi ir viņa pienākumi tajā vidē, kas viņam piedāvā vienus līdzekļus (tiesības), bet liedz citus. Valodas, izteiksmes līdzekļu māksla, radošās iemaņas un fiziskā kultūra ļauj viņam par sevi iegūtās zināšanas salīdzināt ar citu Cilvēku pieredzēm, saprast viņus, un atrast kā atšķirīgo, tā vienojošo – apzināt individuālos pienākumus un kolektīvās tiesības – realizācijas līdzekļu iespējas. Kultūras un Mākslas vēsture dod bērnam redzēt, kā vieni un tie paši Ideāli plūduši caur dažādām formām pie viņa, un kāpēc viņš tiecas pēc labā, un, kas to viņam liedz.

            Ielūkojoties Kosmosa dzīlēs caur astronomiju, var nonākt līdz visām reliģijām kopīgajam – Eksistences cēloņiem un šo cēloņu radītajām Dabas Likumu sakarībām. Tad, izzūd strīdi par to, kurai konfesijai un vai priesteriem vispār ir skolā jānāk. Ētika, Taisnīgums, Skaistums, vajadzība pēc savstarpējās sapratnes un sadarbības izkristalizējas katra bērna acu priekšā kā neapgāžams Dzīvības un savstarpējo attiecību likums.

Tādā Skolā Skolotājs ir pieredzes bagāts, erudīts un cienījams vecākais biedrs, kuram nav kā jaunai, tikko skolotāju institūtu beigušai meitenei, starp diviem zibenīgiem randiņiem jāpierāda klasei savas tiesības atrasties tās priekšā un, pieprasot kārtību, jārunā par pienākumiem, bet kura klātbūtne pati par sevi rada iespēju realizēt skolēniem viņu tiesības zināšanu apguvē. Tādā Skolā Skolotājs, sasniedzot pienācīgas Cilvēciskās un profesionālās spējas, nāk no Skolotāju palīgu vidus, kurā pēc Skolotāju institūta beigšanas par Skolotājiem veidojas viņu jaunā maiņa.

            Tādā Skolā pašizziņas pienākums iegūst aizraujoša piedzīvojuma raksturu un mācību priekšmeti kļūst par sapratnes veidotājiem, ar kuru palīdzību nonākam līdz sava Cilvēciskā pienākuma – dzīves jēgas piepildījuma līdzekļiem – Cilvēciskajām Vērtībām – Godīguma, Patiesuma, Gribas, Zināšanas, Gudrības, Taisnīguma, Uzticības, Paklausības, Kalpošanas, Ticības, Cerības un Mīlestības.

            Cilvēciskās Vērtības veido, piepilda un uztur Iekšējo Likumu – Taisnīguma un Goda jūtas. Iekšējais Likums liek Cilvēkam tiekties pēc labā, meklēt derīgo, bet attur no sliktā. Iekšējais Likums mums saka, ko mēs drīkstam darīt, ko sagaidām savas darbības rezultātā (taisnīgums), bet ko nedrīkstam darīt, ja gribam saglabāt savu identitāti – lai paliktu paši savās acīs tādi, kādi gribam būt, un kādi domājam sevi esam. Iekšējais Likums izriet no Cilvēka rakstura, ar kuru viņš nāk šajā pasaulē, audzināšanas un izglītības, kādu viņam nodrošina Kultūras vēsturiskā vide – tradīcija.

Iekšējais Likums katram ir savs – pat vienas ģimenes ietvaros tas var atšķirties, bet tradīcija – visiem kopīgais Kultūras mantojums – visus vienam kultūras tipam – tautai piederošos saista un nolīdzina. Personība – tautas kolektīvo centienu izpaudēja – var būt prasīgāka (Iekšējais Likums!) gan pret sevi, gan pret citiem, un tiekties pieskaņot tradīciju saviem ieskatiem vai to graut, ja netiek tai līdzi sava zemā Iekšējā Likuma dēļ. Tāpat tradīcija – personības centienu realizācijas iespēju nodrošinātāja, var “apgriezt spārnus” augstam Iekšējam Likumam vai nomocīt kādu zemāku, bet vēlāk tajā iekļauties spējīgu, ar priekšlaicīgām, vēl nesaprotamām un tāpēc “neceļamām” prasībām.

Tāpēc – lai saskaņotu katra Iekšējo Likumu ar tradīciju un nodrošinātu katram Godu, Cieņu un Taisnīgu attieksmi pēc nopelniem tradīcijas ietvaros, tautas likumdevēji, nostiprina visiem kopīgo – laicīgo likumu, kura burtu veido saprātīga Iekšējā Likuma prasības, bet garu – tradīcija. Laicīgais likums ļauj darboties Iekšējam Likumam un rādīt labāko saturu kā katra Godam un Taisnīgumam, tā arī tradīcijai, dodot orientierus un vērtējumu Godam, Taisnīgumam un to izaugsmei.

Tāpēc – mainot Laicīgo Likumu normas, mēs mainām tradīcijas un Iekšējā Likuma attiecības – nostiprinām vai graujam tradīciju, ļaujam vai liedzam izpausties mūsu Goda un Taisnīguma jūtām. Tāpēc – nav neiespējami, ka tās nonāk pretrunā ar laicīgo likumu normām, ja tās pieņemtas, neņemot vērā tradīciju vai Iekšējā Likuma prasības, kas notiek, ja mehāniski pārņem vai nivelē dažādu tradīciju ietvaros esošus laicīgos likumus. Tādas laicīgo likumu izmaiņas paver ceļu negodam, apjukumam un laupa taisnīgu vērtējumu iespējas tiem, kas grib dzīvot saskaņā ar savu Iekšējo likumu un tradīciju.

Pienākumus katrs uzņemas sava Iekšējā Likuma robežās, bet tradīcija, kā iespēju nodrošinātāja, nāk ar savām tiesībām šo pienākumu realizācijai. Tāpēc Pienākums pieder Iekšējam Likumam un izriet no katra paša dabas, bet tiesības mums piešķir tradīcija, kā kopīgi atzītā Labā, pareizā un derīgā nepieciešamība. Tādā veidā Pienākums mūs visus Taisnīgi virza caur tiesību vidi, kura, nevarot apmierināt katra individuālās īpatnības, tomēr saglabā un nostiprina mūsos kopīgo Labo, pareizo un derīgo – Taisnīgumu.

            Dabisko Tiesību vidē Pienākums, kā radošais cēlonis – pilnīgais un veselais, nekad nevar būt līdzvērtīgs (līdzsvarots) savām sekām – vienmēr nepilnīgām un daļējām tiesībām, kā, pēc savas iekšējās būtības, atšķirīgas parādības. Īstais Dabisko tiesību līdzsvars valda starp Atbildību un Brīvību. Pienākums vienmēr ir pārsvarīgs, bet tiesības ir sekundāras, no Pienākuma izrietošas. Te var runāt tikai un vienīgi par atbilstību attiecībām, kad pienākums rada savai dabai atbilstošus izpildes līdzekļus – tiesības, kuras, kontroles klātbūtnē, atbildīgi pielietotas, katram dod viņa augstākās Garīgās vērtības – Izvēles Brīvības personisko izpausmi – izpildes brīvību, kas arī ir katra Cilvēka pašvērtības piepildījums.          

Imatakuina (polin.) – “Lido uz savu salu” – esi Brīvs!




Par Mazo Princi, Rozēm un ekonomiku

 

Lai cik dīvaini tas arī būtu, tomēr ekonomikas „veselība” nav ekonomisko darbību, bet gan tajā iesaistīto Cilvēku morāles laukā. Kā katra ekonomista pārraudzītā uzņēmuma, vai nozares ekonomikas iekšējā būtība ir tajā notiekošo procesu līdzsvarotība un vērtības pieaugums, tāpat valsts un globālā ekonomika ir iekšēji līdzsvarota arī dzīvotspējā (ilgspējībā) tikai tad, ja tā savā darbībā līdzsvarojas mijiedarbībās kā ar saviem virzītājiem – ekonomikā iesaistītajiem savu vajadzību apmierinātājiem, tā ar šīs vajadzības apmierinošo vidi ar tās resursiem. Ekonomikas (un jebkura cita procesa) līdzsvarotības rādītājs ir uzstādīto mērķu (resursu) atbilstība sasniegtajiem rezultātiem (produktiem).

            No vienas puses – ekonomikā iesaistītie vajadzību apmierinātāji caur šo ekonomiku tiecas apmierināt savas eksistenciālās un Cilvēciskās vajadzības pēc attiecīgās dzīves (eksistenciālās un Cilvēciskās Vērtības) piepildījuma un uzlabojuma. Dzīves uzlabojums rodas tikai tad, ja, apmierinot vienas vajadzības, netiek pasliktināts stāvoklis citās. Tas ir – ja pusdienu gatavošanai vajadzīgā malka netiek iegūta noplēšot mājas jumtu. Ekonomika ir ekonomika tikai tad, ja savā darbībā atrisinot vienas problēmas, tā nerada jaunas. Ja, izmantojot resursus, tie nepārtop atkritumos, bet kalpo par izejvielu nākošajam dzīves uzlabojumam – kādam paver jaunas iespējas. Ekonomika ir tāda tikai par tik, cik tā paver jaunas iespējas, neslēdzot citas.

            Eksistenciālo problēmu risinājumam jēga ir tikai tajā gadījumā, ja eksistence ir saistīta ar Cilvēciskās Vērtības augstāku piepildījumu, kas ir katras ekonomikas pamatu pamats – sniegt tajā iesaistītajiem Cilvēkiem viņu dzīves gandarījumu. Jebkura Cilvēka augstākais gandarījums ir viņa Cilvēciskās Vērtības atzinums – viņa Goda atklāsme derīgumā citu Cilvēku vajadzību apmierināšanā (būt vajadzīgam) un pilnveidošanā (Cilvēciskajā un profesionālajā pilnvērtībā), kas ir sevis vērtības apziņas pamatā. Gods ir Cilvēka iekšējā vajadzība sekot saviem augstākajiem kvalitatīvajiem, estētiskajiem un ētiskajiem Ideāliem – ievērot pašam savus augstākos priekšstatus par Labo un Pareizo. Godīgums ir Cilvēka spēja rīkoties atbilstoši Goda jūtām – sevis realizācija, liekot lietā savas Cilvēciskās vērtības, saskaņā ar saviem augstākajiem priekšstatiem par Labo un Pareizo.

            No otras puses – ļaujot izmantot savus resursus ekonomiskajā darbībā, Vide paildzina vai saīsina ekonomiskās dzīves ilgumu (dod eksistenciālo un Vērtības atklāsmes dzīvi), dod iespējas tādā mērā, kādā šī ekonomika atbilst patiesajiem Cilvēka mērķiem – dod dzīves uzlabojumu. Te Cilvēku un Vides attieksme pret galarezultātu viennozīmīgi saskan – atkritumu kalni, kā resursu izmantošanas galarezultāts, ierobežo kā Cilvēcisko, tā eksistenciālo, tāpat arī Vides eksistences laiku.

            Tā kā ekonomikas eksistences jēga ir Cilvēka vajadzību apmierināšanā, tad par „veselu” ir uzskatāma tā ekonomika, kura to dara. Tā ekonomika, kurā nav vietas Cilvēka Godam, kura balstās uz līdzsvara zuduma radīto efektu – spekulatīvu peļņu bez Cilvēciskās Vērtības pieauguma (šis pieaugums ir redzams darbību godīgumā) nekalpo Cilvēka interesēm un tieši šī godīguma trūkuma dēļ tā tagad izrāda visiem redzamās „slimības” pazīmes. Šajā ekonomikā „peļņa” tiek gūta par tik, cik ražotājs vai pārdevējs ir spējīgs atteikties no sava Goda peļņas interesēs un cik viņš ir spējīgs, radot maldīgu sava godīguma iespaidu pircējā, iemidzināt viņa uzmanību un pārdot savu negodīgās darbības ceļā radīto produktu. Arī darba dzīves iespēju atņemšana ir negodīga rīcība.

            Tieši tāpat, kā ir bioloģiskās daudzveidības vērtība, ir arī ekonomiskās dzīves daudzveidības (bet ne galarezultātu un produktu) vērtība, kuru ignorē, liedz un iznīcina tā pseido-ekonomika, kurā vairs nav godīguma. Tāda „ekonomika”, laupot Cilvēka dzīvei godīguma saturu, atņem jēgu Cilvēciskās Vērtības eksistencei un ar to saistītajām darbībām vispār, dzīvei un ekonomikai tajā skaitā.

            Visi šie apsvērumi liek meklēt tādu ekonomiskās darbības formu, kuras pamatos, kā neatņemama sastāvdaļa ir ielikts godīgums. Tādu ekonomiku, kurā visas potences pārtop Cilvēcisko attiecību un Vērtību uzlabojumā, kalpo tikai tai, bet Vides resursi atgriežas Vidē kā šīs Vides resursu apriņķojuma cikla galaprodukts – jauns resurss tālākai Vides darbībai, neradot piesārņojumu.

            Katra Cilvēka darbības cēloņi ir viņa tieksmē pēc dzīves uzlabojuma. Katrs uzlabojums nāk ar intuitīvu sapratni par savu būtību un vietu Vidē – ar šīs sapratnes uzlabojumu. Ja Cilvēks ir nomaldījies – zaudējis vietu un sapratni, to kas ļauj viņam pie tās atgriezties un to ieņemt, viņam ir jāvēršas pie tā, kam tā ir. Cilvēka intuitīvā sapratne nāk reizē ar Viņa Ideālu darbību un Identitātes apziņu. Arhetipiski un Evolūcijas ceļā šie Ideāli iestrādāti viņa apziņā kā Zvaigznes Zvaigžņotās debess ainā. Lūkojoties Zvaigznēs un Zvaigžņotajās debesīs, Cilvēks rosina savus Ideālus, atgūst intuitīvo Sapratni, apziņas skaidrību un var apjaust savus maldus. Ideālu atjaunošana ļauj atgūt savas Vietas izjūtu un zaudēto Sapratni par virzienu, kurā meklējami un iegūstami dzīves uzlabojumi. Lūkošanās Zvaigznēs ļauj Cilvēkam intuitīvā ceļā atgūt zaudēto pareizās rīcības pavedienu, tāpēc – mēs iesakām Rīgā atjaunot planetāriju, bet laukos Cilvēkiem skaidrās naktīs lūkoties Zvaigznēs.




Vīzijas Debespuse

 

 

Cilvēks ir duāla – divdabīga būtne.

Neredzot vienu tā daļu, nav iespējams atrast otru un, noliedzot otro, pirmajai atņem tās dzīves prieku un saturu. Cilvēka materiālā daļa - psihe un ķermenis ir dzīvnieciskās pasaules daļa, bet Dvēsele – Nootiskā daļa ar tās augstāko saturu ir viņa īstā daba un pieder Garīgajai pasaulei. Tas nav apstrīdams un apšaubāms. Tas nav jāpierāda. Tā ir aksioma un tieši tās esamība rada Cilvēka jēdzienu un tā saturu.

Atšķirīgas dzīvnieciskās vai Cilvēciskās daļas kvalitātes, to proporciju samēri šajā duālismā nosaka to, kurai no daļām savā dzīvē lielāku nozīmi piešķir tās duālās būtnes, kuras sevi lepni par Cilvēkiem, Tautu vai ļaudīm dēvē. Dzīvniecisko vai Cilvēcisko daļu dominante kādā no šīm būtnēm nosaka to, vai šī būtne būs materiālistiska vai Ideālistiska pēc savas prāta un interešu ievirzes, to, vai Gara esamība prasa pierādījumus vai ir tam acīmredzama un ir viņa paša dzīves un interešu dabiska izpausme, vai tukši māņi un laika kavēklis iekārotā iegūšanai.

Cilvēciskais tiecas pēc Cilvēciskās dzīves piepildījuma. Dzīvnieciskais meklē dzīvniecisko un tā piepildījumā atrod savu eksistences mērķi. Deklarējot savus mērķus, būtne deklarē to, kurai no pasaulēm tā pieder.

Tādā veidā tā apraksta pati sevi un savu dzīvi.

 

ÿ

Dzīvnieka dzīvi pilnībā nosaka Dabas Likumi – viņa sugas anatomiskās, fizioloģiskās un dzīves veida īpatnības, vides fizikālie faktori, īpatņa vecums un bara hierarhijā ieņemamā vieta, kā arī nejaušības un paša veselības stāvoklis, spēja mācīties vai muļķība, ko nosaka ģenētiskie faktori.

Dzīvnieka dzīvē viņa paša gribai nav vietas un nozīmes. Viņa vērtību pasaule ir izmērāma un izvērtējama ar fiziskām metodēm.

Dzīvnieks tiecas pēc izsalkuma, slāpju apmierināšanas un miera – fiziskās netraucētības un neapdraudējuma sajūtas – drošības.

Viņš tiecas nodrošināt savas Sugas turpināšanu un turpināt savu Sugu, apmierinot savu tieksmi pēc seksuālā uzbudinājuma izpaušanas, Sugai un dzimumam atbilstošā veidā.

 

ÿ

Tur, kur saskaras Sugu intereses ārpus savas Sugas dzīves veida īpatnībām, vai vienas Sugas īpatņu intereses dzīves veida robežās, īpatņi var stāties partnerattiecībās (tīrītājzivis, putni un lielie zālēdāji, kukaiņi un augi, vēži „vientuļnieki” un aktīnijas u.t.t.).

Partnerattiecībās atrodas visi vienas sugas dzīvnieki par tik, cik tie netraucē viens otru vai tolerances robežās, kad nodrošina bara hierarhijas sniegtās iespējas izdzīvošanai vai Sugas turpināšanai. Jēdzieni – partnerattiecības un tolerance (iecietība) attiecas uz dzīvnieku valsti un materiālo dabu vispār.

Partnerattiecības ir kaimiņattiecību praktiskā izpausme brīdī, kad sastopas dažādi subjekti dažādās aktivitātes polaritātes – devējs un ņēmējs, tomēr partnerattiecības bez kaimiņattiecībām paredz savstarpēju izdevīgumu, bet kaimiņattiecības pašu palīdzības nepieciešamības faktu un to, ka kaimiņos viens otram nonāk tie, kurus vada Brālības jūtas, no kurām izriet tieksme dāvāt savu palīdzību vienmēr, kad vien ir tāda iespēja, lai tādā veidā piepildītu savu tieksmi pēc Cilvēciskā derīguma un Kopības.

Iecietība ir nepieciešama krīzes situācijā tur, kur nav Mīlestības. Iecietība ir zīme, ka īslaicīgi saduras nesavienojamais partnerattiecībās, vai kaimiņattiecības prasa radikāli ierobežot savu brīvību un dzīves kvalitāti, tā dodot iespēju izdzīvot tam, kas ir pārāk atšķirīgs savā dzīves veidā – nav savienojams un pieņemams par normu palīdzības sniedzējam, bet ir pilnīgi nepieciešams palīdzības saņēmējam.

Iecietība ir krīzes pazīme un nevar ilgt ilgāk kā tiek izsmeltas situācijā iesaistīto organismu kompensācijas rezerves – rezerves, pēc kurām sākas neatgriezeniskas izmaiņas – dzīvības apdraudējums, vai destruktīvas apziņas izmaiņas.

Tur, kur saskaras radniecīgais, saskanīgais, draudzīgais un atbilstošais, vai ir mīlestības atmosfēra krīzes situācijā – tur, kur valda Brālība un pašuzupurēšanās – Cilvēcisko vērtību vidē – iecietība nav vajadzīga.

Tur valda izpalīdzība un sapratne, sadarbība vienotības iespējā.

Partnerattiecības turpretī ir sadarbība savstarpējā izdevīguma iespējā un kā atšķirīgā īslaicīgs apvienojums konkrētā mērķa – šaurā izdevīguma sasniegšanai, kas ir izdevīgs papildinājums sugas dzīves pamatvērtībām, bet tomēr ir pretrunā ar partneru sugu pamatīpatnībām (degunradži un putni, vēži „vientuļnieki” un aktīnijas, patērētāji un ķīnieši) prasa ievērot toleranci vienam pret otru. Šī Iecietības nepieciešamība parādās vienmēr tur, kur dabiskos apstākļos – dabiska mērķa vārdā sastopas tas atšķirīgais, kurš lietu kārtībā ir šķirts un kam ārpus šī izdevīguma nav jāsastopas un kas viens otra pazīmes caur šo kontaktu – saskarsmi tolerancē – iecietībā nepārnes – nepārņem, katrs paliekot nemainīgs un neizmainīts savā dzīves veidā. Iecietība ir nepieciešama tur, kur saskarsme kalpo dzīvniekiem viņu dzīves kvalitātes – labklājības un komforta paaugstināšanai.

Iecietība ir dabiska parādība tur, kur saskaras dabiskais dabiska mērķa vārdā, bet iecietībai nav vietas tur, kur saskaras dabiskais ar pretdabisko, vai dabiskais pretdabiska mērķa vārdā. Pretdabisko dabiskajā integrēt nevar. Pretdabiskā integrācija dabiskajā ir pretdabiskā radīšana un dabiskā zaudēšana. Tāpat, tur, kur ilgstoši saskaras atšķirīgais, nepieņemot viens otru (saglabājot imunitāti), ir runa par ignoranci un savas dzīves telpas vai veida sašaurināšanu, vai tās atsavināšanu no otras puses, pielietojot nepatiesi lietotu tolerances jēdzienu, kas dzīvnieku pasaulē nenotiek, jo tie pretojas izspiešanai vai pakļaujas stiprākā spiedienam, bet nedara to labprātīgi, kamēr ar tiem nemanipulē kādi augstāki pār sugām un to saskarsmes izdevīgumu stāvoši dabas spēki.

Tolerance pretdabiskā situācijā ir ārpus dabiskās sistēmas esošu spēku patvaļīgas un vardarbīgas iejaukšanās pēdas - slimība vai prāta aptumsums – dabisko instinktu zudums, sugas deģenerācijas rezultātā – izdzīvošanas instinkta vai dzīves prieka zuduma pazīme. Parazītu uzbrukuma laikā, parazīti savā kontakta ar upuri, upura ķermenī izdala īpašu vielu, kura iemidzina upura modrību un pašaizsardzību, tā savtīgos nolūkos radot mākslīgu, pretdabisku iecietību tur, kur vajadzētu atbrīvoties no parazītiem savas labklājības saglabāšanai.

 Parazītisms no partnerattiecībām atšķiras ar to, ka šajā saskarsmē izdevīgums ir vienpusējs, kaut arī tiek pielietoti partnerattiecību elementi tolerances vidē. Parazītisms, izraisot partnerattiecības un izmantojot radīto toleranci, pazemina partnera labklājību un dabisko komfortu, atstājot redzamu dzīves līmeņa kritumu.

Dzīvnieka labklājība ir redzama viņa apspalvojuma kvalitātē, barojumā, formu tīrībā, instinktu stabilitātē un mazuļu veselīgumā.

Dzīvnieka labklājība ir viņa komforts.

 

ÿ

Labklājība ir attīstības iespēju apmierinātība.

 Apmierinātība ir nepieciešamā sakritība ar iespējām. Apmierinātība vienlaikus ir sabiedriskā kārtība – miers.

Cilvēki Labklājību vispirms saprot ar Garīgo vai psihisko (savstarpējo attiecību sabiedrībā) procesu saskaņotību Cilvēkā, kopās un sabiedrībā, kā arī sabiedrības un Vides saskaņu. Šo stāvokli sabiedrībā un Cilvēkā var mērīt ar Cilvēka spēju vispusības pieaugumu, pieaugot arī spējām. Jebkurā gadījumā – labklājības kritērijs ir harmoniska personība, tikumiska sabiedrība un miermīlīga valsts attiecībās ar kaimiņiem un miermīlīga (savstarpēja interešu ievērošana – izlīgums) problēmsituāciju risināšana iekšpolitikā.

To nodrošina: materiāli – valsts attīstības plāna saskaņota vīzijas iedzīvināšana kooperatīvā (sadarbībā orientētā) saimnieciskajā dzīvē; tiesiski – juridiskā bāze, kurā izpaužas Zinātnes un reliģijas sintēze regulatora ietekmē; Cilvēka un tautas apziņā – dzīvesveidā (tradīcijās) realizēta audzināšana, kas izriet no tautas Garīgās attīstības ceļa – reliģijas.

Cilvēka Labklājība ir savstarpējo attiecību Pilnvērtībā, tāpat kā ekonomikas izaugsme izriet tikai no sabiedrībā saskaņotām interesēm un spējām. Sabiedrības labklājība ir savstarpējo spēju un interešu saskaņošanas – Goda – rezultāts un Savstarpējās Cieņas Avots un garants.

Mēs Cienām tos, kuru Gods ir mūsu labklājības pamats.

Gods un Derīgums ir Kalpošanas principa izpausme attiecīgi cilvēka apziņā un materiālo fenomenu vidē. Pie tam Gods un derīgums attiecināms uz izpausmes prasību augstāko robežu un neatgūstamo tīrību. Gods ir spēja saskaņot savu attīstības līmeni ar veicamā darba kvalitāti – pienākumu apjomu. Gods ir Pienākuma Izpildes Kultūra. Zaudēt Godu ir tas pats, kas zaudēt saites ar Radītāju. Gods ir Kalpošanas mērs (Kam derīgs tas, kurš nekalpo – remdenais?).

Tāds no tāda rodas. Godu zaudējušiem vecākiem nav ko nodot tālāk saviem bērniem, tādēļ Gods ir sargājamākais un vērtīgākais tālāk nododamais mantojums un vērtīgākais pūrs – pienesums un ģimenes nākotnes pamats. Sievas gods var vīra godu celt, bet negods sevī to nogremdēt un sievietes goda laupīšana ir lielākais vīrieša negods, kas līdzvērtīgs dzimtenes nodevībai vai atkrišanai no Radītāja.

Sievietes gods izpaužas netraucētā viņas sociālās lomas izpildē. Sociālo lomu sajukums ir Goda – Derīguma – Kalpošanas – Kultūras – Varas zudums un Radītāja radīto gribas izpausmes centru zudums.

Vīrieša un Sievietes sociālās lomas ir savstarpējās Atbildības, Pienākuma un Kalpošanas uzņemšanās vienam otra labā – Laulība – Goda un Lepnuma avots, kura vērtību Radītājs atzīst dāvājot Spējas un Intereses to bērniem tādā mērā, kādā viņu vecāki pildījuši savas sociālās lomas, kas ir vienīgā patiesā labklājība.

 

Tautas – valsts labklājība atkarīga no Valdniekam un tautai piemītošās kultūras (tautas kultūra ir sabiedrības veidošanas spēja), bet problēmu raksturs atkarīgs no šīs kultūras rakstura atbilstības Radītāja uzstādītajām prasībām kultūrai šajā vietā un laikā.

Ja sabiedrības labklājība ir to veidojošo cilvēku interešu un spēju saskaņotībā, tad ir skaidrs, kāpēc Radītāja noteiktie Dabas Likumi grupē cilvēkus noteiktās teritorijās to kultūras tipu apvienībās – tautās, kuras veido šo īpatnību attīstības aizsardzībai savas Valstis.

Monokulturālisms, robeža un aparteīda dzīves norise (komūnisms) ir labklājību uzturoša dzīves norma. Komūna ir savstarpēji saskanīgu cilvēku grupas nošķirta dzīve lielākas kultūras vidē. Tajā savstarpējais atbalsts izriet no interešu un spēju līdzību saskaņas un izpausmes spēka (apvienošanas) nodrošinājuma nepieciešamības.

Tauta ir saskanīgu Apziņu, Spēju un Interešu Komūna, kas centrējas ap sev raksturīgu kultūras tipu un šī kultūras tipa Tīrība (Gods) ir tautas labklājības nodrošinājums un Varas Lieluma Zīme.

 

 

ÿ

Savu dzīvi Cilvēks veido pats Dabas Likumu kontekstā – savas Gribas (realizācijas virziena izvēles) brīvības robežās, kuras nosaka Radītājs, radot Cilvēku, viņa vērtības, to izpausmes līdzekļus un vidi, kurā Cilvēks, slīpējot savas vērtības un attīstot to izpausmes līdzekļus, kaimiņattiecībās ar citām būtnēm veido Cilvēka dzīves telpu – Cilvēcisko vērtību un attiecību pasauli, kurā arī pats dzīvo savā labklājībā, drošībā un tieksmēs.

Šīs vērtību un attiecību pasaules realizācijas iespējas ir atkarīgas no visu apkārtējo gribu un to brīvību saskaņotības darbībā. Cilvēka brīvība izpaužas tikai darbībā – tāpēc tikai darbību saskaņotībā ir iespējama Cilvēka brīvība. Šim mērķim Cilvēki dibina Identitāšu formētas apvienības – Valstis, kurās pieņem saskaņojošus likumus, kuru nepieciešamību un veidu nosaka šīs tautas un tai piederīgo Cilvēku vienotā – Identiskā izpratne par lietu kārtību un iekšējā nepieciešamība pēc saskaņotības – brīvības.

Iekļaujoties Valstī, Cilvēks iegūst savas brīvības iespēju, pieņem tās veidolu un, saskaņojot to ar citu apkārt esošo kaimiņu dzīvēm, veido savu dzīvi.

Tur, kur nav Valsts – tur nav brīvības. Tur, kur saskaras nesaskaņotais vai neradnieciskais, tur, kur zūd lietu dabiskā kārtība – tur parādās pretdabiskais un zūd brīvība.

Pretdabiskais ir brīvības zuduma pazīme, dabiskais pāris un nebrīves sekas. Pretdabiskā izpausme ir attiecīgā principa pazīme verdzībā. Pretdabiskā nēsātājs ir sava netikuma vergs.

Cilvēka brīvība ir dabiskās kārtības un to radīto likumu ievērošanas brīvībā.

Drošība Cilvēkam vispirms nozīmē viņa darba vajadzības un vērtības – Goda – drošību. Viņa amata prasmes attīstības netraucētību un viņa dzīves veida tālāku netraucētu nodošanu saviem bērniem. Kultūras un tās dzīves – attīstības netraucētību. Tradīcijas nepārtrauktību. Tautas vēsturiskā ceļa eksistenci. Identitāšu un to veidotās vides vienotību un šīs vienotības drošību. Tas, kam nav izpausmes vides vai izpausmes šajā vidē, nav reāla parādība, bet tikai iespējamais sapnis, kurš sāk realizēties iegūstot izpausmes vidi vai izpaužoties vidē.

Identitātes ir vēlmju izpausmes vidē.

Tāpēc Drošība Cilvēkam ir Viņa iedibinātās kārtības drošība – tās vardarbīga nemainīšana – atstājot to viņa paša un dabiskās, likumu noteiktās kārtības ziņā.

Teritoriāli tas nozīmē kaimiņattiecības, to robežu stabilitāti un savstarpējas sadarbības garantiju Cilvēcisko vērtību laukā un to diktēto attiecību veidotā vidē, to noteiktās darbībās un to dēļ.

Kaimiņattiecības ir Cilvēcisko Saskarsmju veids.

Radoša kopība ir Dievišķo Saskarsmju veids.

Augstākais, uz ko tiecas Cilvēks, ir tuvības sajūta – ar Cilvēku, savu draudziņu – dzīvnieku, Dabu – Koku, Akmeni, Jūru – līdzpārdzīvojums – kopības sajūta ar Mīļo un Dārgo – atkalapvienošanās pēc ilgas un grūtas atšķirtības. Cilvēks, caur mīļā un Sirdij dārgā atrašanu, tiecas apvienoties ar Radītāju. Tiecas uz stāvokli, kurā visas telpas un dimensijas pilnībā saplūst vienā vienotā, savstarpēji papildinošā esībā, bez konkurences un nesaskaņām.

Cilvēks tiecas uz Saskaņu, Sadarbību un Mīlestību. Tiecas ieņemt vietu, kurā viņš ir gaidīts, saprasts un iederīgs. Tiecas uz Tuvību, Kopību, Vienotību ar visU.

 

 

 

 

 

ÿ

Kaimiņattiecības ir tāds Cilvēciskās saskarsmes veids, kurā no kāda nākošs impulss izplatās tālāk uz citiem kaimiņattiecībās esošiem par Velti:

Tas ir - kā velte - kā dāvana – kā labvēlība – laba vēlējums. Tāds laba vēlējums ir iekšēja siltuma un kopības sajūtas radīts un kopību sabiedrībā uzturētājs. Sabiedrība veidojas, ja kāds Cilvēku kopums viens otram labu vēl un palīdzību viens pie otra meklē – uzticas viens otram grūtā brīdī un savu uzticību dāvā tiem, kam tā tobrīd ir vajadzīga.

Kaimiņattiecības ir attiecības, kurās kāda aktivitāte ir velte kaimiņam viņa vajadzībā. Kaimiņattiecībās darbība rodas kā iekšējs, simpātijas radīts impulss – nedomājot par savstarpējo izdevīgumu un atlīdzību, negaidot par to pateicību, algu vai kādu vēlāku labumu.

Partnerattiecībās pūliņi partneru vidē ir vērsti uz labuma gūšanu un attiecības tiek dibinātas domājot par labuma gūšanu, turpretī kaimiņattiecībās pūliņi vērsti uz labuma došanu. Partnerattiecības rada vajadzība – trūkums, kaimiņattiecības rada attieksme – Cilvēciskās vērtības – attiecību kvalitāte.

Partnerattiecībās, dalot ieguvumu, tas sadalās un, ieguvēju skaitam pieaugot, katrā ieguvēja daļā tas samazinās. Tāpēc partnerattiecībās ir tendence ierobežot partneru daudzumu, lai gūtu lielāku labumu katrā daļā.

Kaimiņattiecībās tas ir tieši pretēji – katra velte, tādā vai citādā veidā ceļo tālāk un, pat ja, sekojot dabas likumam, kurš nosaka, ka katra aktivitāte atgriežas pie sava avota loku noslēdzot – dots devējam atdodas, kādreiz aplaimo savu radītāju, tad savā ceļā tā ir augšup virzījusi daudzus citus, par kuriem devējs nav zinājis, tai brīdī domājis un, iespējams, arī neuzzinās. Kaimiņattiecībās devums nekad neatgriežas tieši devējam, tādēļ laimīgo tajās vienmēr ir vairāk nekā partnerattiecībās.

Pie tam, jo lielāks kaimiņattiecībās iesaistīto Cilvēku pulks, jo attiecīgi lielāks ir tajā cirkulējošo vērtību daudzums un tātad katrā brīdī pie katra nonākošo labumu daudzums ir lielāks, un vienmēr lielāks par doto velti, kuru devējs pasaulē laidis.

Mīlestība un labestība vairo Mīlestību un rada tās augļus tur, kur bez tās būtu tikai tuksnesis ar tā iespējām un darba daudzumu. Ja mēs mīlam Bērnu Māti, tad saņemam arī viņas bērnu mīlestību, ja mīlam bērnus, saņemam arī mātes mīlestību klāt pie bērnu atbildes. Kaimiņattiecībās katrs labais vārds atgriežas tik reižu pavairots, cik liels ir tajās iesaistīto skaits.

Partnerattiecībās partneri ir dalītāji un savas nespējas kopā savesti - partneris ir nepieciešamais trūkums un ieguvuma mazinātājs, tāpēc partneriem vienmēr liekas, ka viņi ir apdalīti, apieti – ka ieguvums ir mazāks nekā cerēts, tāpēc partnerībā valda piesardzība, aizdomīgums, vilšanās un gala rezultātā – neapmierinātība, dzīves apnikums vai jaunu partneru meklējumi kaut vai kā iespējamais variants - potenciāla neuzticība, kas atkal vairo vilšanos un dzīves bezjēdzīguma sajūtu.

Kaimiņattiecībās kopā ir savesti tie cilvēki, kuri dalās savā pilnvērtīgumā un daloties gūst sava pilnvērtīguma uzskatāmu pierādījumu – sava vajadzīguma apliecinājumu. Pie tam velte nebūt nav krīzes situācijas izraisīta, bet savas jūtu bagātības un pilnuma sūtīta un paceļ saņēmēju jaunā dzīves labklājības līmenī. Tāpēc Kaimiņattiecībās katra velte un palīdzība vienmēr pārsniedz kādreiz pasaulē laisto, vairojot pasaules dāsnuma, Cilvēka vērtības un Mīlestības daudzuma sajūtu – apmierinātību ar dzīvi un dzīvesprieku – nākotnes Cerību, entuziasmu un savstarpējo uzticību – Vienotību, kas ir visu sasniegumu pamats.

Kaimiņattiecībās, katrs impulss, sācies jūtu pasaulē un Cilvēcisko vērtību virzīts, izejot caur pasaulīgo lietu vidi, atgriežas daudzkārt pavairots jūtu spēkā un sabiedrisko attiecību kvalitātē, sabiedrības stiprumā un tās spējā pārvarēt grūtības un pārbaudījumus, ar kādiem ir jāsastopas katrai tās dzīvē.

Kaimiņattiecību cēlonis ir katra devēja iekšējā Cilvēciskā bagātība, bet mijiedarbību iniciators ir radusies iespēja kādu apveltīt ar tam nepieciešamo. Kaimiņattiecībās konkurencei nav vietas, bet dabiski darbojas attīstības virzītāji – Zinātne, Izglītība un Sadarbība, radot drošību un uzturot Identitātes ar tām raksturīgajām vērtībām, tā paverot tautas Vēsturiskās Attīstības Ceļu uz to, pēc kā tiecas katrs Cilvēks uz Zemes.

 

ÿ

Ir divi atšķirīgi jēdzieni – Dzīvot – veidot savu dzīves telpu pēc saviem ieskatiem, vajadzībām un iespējām un mājot – mitināties – dzīves paradumu nozīmē, attiecībā uz ieņemamo dzīves telpu.

Mājot – mitināties šaurākā nozīmē ir iemājot cita dzīves telpā, to pārņemot, pielāgojot sev, vai pielāgojoties tam, tomēr paturot prātā, ka mājoklis, kurā mīt tur iemājojušais, pieder tā īstajam saimniekam – tātad nav iemājojušā pastāvīgā dzīves vieta un tā iemītnieks nav pilntiesīgs mājokļa saimnieks un nevar veidot to pēc saviem dzīves ieskatiem – tā nevar būt tā stiprā pils, kurā veidot savu Vēsturisko Ceļu un patvērumu Drošībai.

Tāpēc mājoklis vai miteklis nav mājas pēc būtības, jo mājoklī mājo, bet mājās dzīvo.

Mājoklis ir drauga vasarnīca, māsas dzīvoklis, īrēta istaba, ieķīlātas mājas vai uz kredīta pirkts nekustamais īpašums. Mājoklis ir vieta ar ierobežotām iespējām, kur ierobežotājs it tā īpašnieks, bet tajā mīt kāds, kura tiesības ir ierobežotas (vergi mitinās vergtura ierādītā būdā). Tas vienmēr nozīmē – pagaidu stāvoklis – dzīves vide – bet ne telpa, kuras radītājs ir tajā dzīvojošais, nosakot šīs telpas robežas ar tā rīcībā esošajām Dabiskajām Tiesībām un no tā izrietošajām iespējām.

Dzīvnieki mīt – mājo tiem ierādītajās (derīgajās) teritorijās vai mitinās mītnēs, kurās tos pieņem vai tiem ierāda. Emigranti skumst – velk dzīvību – izdzīvo – savās mītnes zemēs un atceras tos laikus, kad dzīvoja savās Mājās. Dzīvnieks ieņem un aizstāv to mājokli, kādu izdodas atrast vai izveidot no pieejamajiem materiāliem. Psihe un Noos vienu un to pašu parādību nosauks dažādi tādēļ, ka katram no tiem parādības saturs ir citāds.

Dzīvnieks – Psihe – izmanto iespējas, tāpēc mīt – mājo, bet Cilvēks – Noos – rada, tāpēc Dzīvo. Psihe – materiālais (psihe ir smalkās – astrālās matērijas – substancionāls veidojums), izmanto materiālās pasaules sniegtās iespējas. Noos – strukturālais, rada attiecības – „Mājas garu” (identitātes, ar kurām raksturojas attiecības) – tāpēc Dzīvo Savās Mājās kā to pilntiesīgs cēlājs, pārveidotājs – uzlabotājs un Atbildīgais.

Mājas ir mājošanas vidē pilntiesīga saimnieka veidota telpa, kuras robežas un iekšējās kvalitātes pilnībā nosaka šīs telpas radītājs un tālākais veidotājs. (sk. „Par Varu”, „Par Telpu un Vērtībām”).

Cilvēks, pats būdams Gara un dvēseles mājoklis un mājas (Gars dzīvo Debesīs – savās Mājās - Cilvēka dvēselē, bet dvēsele ierāda savas ēnas – psihes  vajadzībām veidotu ķermeni, ko šīm vajadzībām veidojuši zemākie dabas radošie spēki, paklausot Augstākajām Garīgajām Būtnēm) veido ap sevi Mājas dažādās izpratnēs (kā teritoriāli, tā sabiedriski) atbilstoši savām fiziskajām un Cilvēciskajām daļām, līdz pat Sabiedrībai un tās mājām – Valstij, ar tās pazīmēm un robežām, un tālāk Kosmiskos mērogos. Mājas ir Cilvēka Dzīves vajadzību pamatakmens – kas saistās ar tā pirmo Identitāti – neatkarību – Izvēles Brīvību, un tās pareizi noliekot tūlīt sakārtojas visa Cilvēka dzīve, vērtības, vajadzības un izpausmes attīstībā.

Iznīcinot Valsti, sabiedrībai (Cilvēkiem) tiek atņemtas mājas – sabiedriskās attiecības,  bet tās teritoriju ieņem miesīgā – dzīvnieciskā daļa ar savām vajadzībām un izpratni par dzīves vērtībām, priekiem, labo un nederīgo, traucējošo un apšaubāmo.

Iznīcinot Valsti tiek iznīcināta Kultūras Evolūcijas Vide – mājas. Vēsture mīt Sabiedriskajās attiecībās, Kultūra – Valstī un Evolūcija Cilvēkā. Tātad domājot par Vīziju Latvijai, mēs domājam par tām attiecībām, kādas valdīs starp tiem Cilvēkiem, kuri dzīvos šajā zemē – šo attiecību robežās – Savās Mājās.

No šejienes raugoties, Ģimene ir Cilvēki – Dieva Bērni – tādās kaimiņattiecībās, kurās, tiecoties uz Kopību, rodas šo attiecību augļi – materiālās, intelektuālās vērtības un Cilvēcisko Vērtību kvalitātes – viss, ko mūsu pasaulē pazīst kā Labumu, kā arī šajā pasaulē ienāk jaunas Cilvēciskas būtnes – Bērni. Šīs pasaules izpratnē – ģimene vienkārši ir visšaurākās (bet ne mazākās vai maznozīmīgākās!) Cilvēku Mājas – pirmais un pēdējais cietoksnis – Citadele – galveno Vērtību uzkrāšanas un aizsardzības vieta, kuru Radītājs svētījis, atzīstot to par cienīgiem vārtiem bērnu ienākšanai šajā pasaulē un Tēvu un Māti par šo vārtu turētājiem, sargātājiem un posējiem.

 

ÿ

Tāpat kā Cilvēks mīt sabiedriskajās attiecībās, bet dzīvo Cilvēcisko vērtību lokā, tā Dievs mīt Dievišķajās attiecībās – Kopībā, bet dzīvo šīs kopības uzturētā Radošajā Dzīvē. Tāpēc plašākajā nozīmē – Bērni ir visas vērtības, kuras kāda radītas, parādās šajā pasaulē neizkoptā veidolā, prasa sava radītāja darbu to attīstīšanai, izkopšanai un pacelšanai pilnvērtībā – līdz brīdim, kad šīs vērtības atklāj savu augstāko saturu.

Tāpēc Dievs un Dievišķais izpaužas tikai caur Kopīgo, Kopību, Kopību uzturošo un tur, kur tas viss ir, tādā mērā, cik stipra ir šī Kopība.

Tādēļ Ģimenes augstākā nozīme un vērtība ir Kopība un tās uzturēšana Dievišķajai darbībai – Radīšanai. Šajā pasaulē Dievs ienāk un dzīvo savos bērnos, tāpēc Tēvam un bērniem nav jāpierāda savas attiecības Radīšanā.

Svešinieki tās var apstrīdēt, bet nevar padarīt par nebijušām, tādēļ nevar atņemt tām tiesības, iespējas un saturu. Kopību apstrīdošie svešinieki, citai pasaulei piederot, sev līdzi nes savas pasaules zīmes un izpratni, kas liek katram par savu labumu un mieru gādāt, apkārtesošās vērtības izmantojot.

Tie, kas Radītāju nepazīst, kam Tēva Jūtas un Kopība ir svešas, tie, kas ir no šīs pasaules – kas ir tikai iekāre, kaislības un meli – tie sauc – kur Tu Tēvu esi redzējis?! Kā Tu Viņu Zini?! Tie, kas ir bez Tēva, Viņa bērnus aplaupa – Kopību noliedz, bet sludina personisko vai ienes attiecībās atsvešinātību.

Tikai Ģimene, kā ciešākās un tuvākās audzināmiem, aprūpējamiem, apveltāmiem un veidojamiem – attīstamiem bērniem apveltītās Dieva Bērnu radošās attiecības var sevī ietilpināt no Tēva mantoto vērtību – Kopību – tādu, kādu tie sevī nes un sējumam piedāvā.

Tā ir Dieva Bērnu pazīme – tiekties uz kopību ar savu Radītāju, ilgoties Tā vadības, laimē atpazīt katru Viņa pieskārienu un būt pateicīgiem par katru no tiem.

Dzīvība šajā pasaulē ienāk caur Radīšanu, tāpēc - apdzīvot Mājas ( apveltīt tās ar Dzīvību) var radošā darbā, ļaujot caur tām nesavtīgi šajā pasaulē ienākt Dievišķajai kopībai – un caur tās Radošo Darbu – Dievam.

Dieva svētīta ir tā Zeme un tās augļi, kurā Sava Tēva vadībā dzīvo Nesavtīgi Radoši Cilvēki.

Tā ir mana Vīzija.

 

 

 

Stikla kalna takas

 

Stikla kalnā var uzskriet viegla, tīra dvēselīte – Nepraktiskais Gaisa Piļu Cēlājs. Svarīgie, nopietnie un praktiskie, rentablie un prognozējamie, tirgū un sabiedrībā atzītie un saprotamie tur netiek un Saulcerītes balsi nedzird. Tiem Saulcerīte ir tikai izdevīgas laulības un karjeras kāpnes. Tos atstāsim peļņu dalot un vieglumu tirgojot.

Kalnā var uzkāpt tie, kuri atbalsta viens otru. Tāpat Vīziju var iedzīvināt domubiedri savstarpējā sadarbībā meklējot Dabas Likumu norādīto Ceļu vēsturiskās attīstības gaitai.

 

ÿ

Vēsture sākās ar bērniem. Vai nu viņi to pieņem, vai atraida tās solījumus un dāvātās iespējas. Vēsture ir kā mātes piena pēdas cilvēka mūža padarītajā darbā. Mākslīgi barotam vai svešzemju zīdītājas auklētam, Savas Zemes vēstures garšas mutē nekad nebūs un viņa darītais par labu savai zemei nenāks.

Vēsture ir apziņai pieejamo un faktos noformēto sabiedrisko procesu plūsmas Dabas Likumu noteikts iekšējais saturs. Tur, kur nav apziņas un tās veidoto faktu, nav arī vēstures. Katrai apziņai tās fakti nes citu vēsturi un rakstot vai atklājot – pētot vēsturi, tā apraksta, pēta un atklāj citiem vai sev pati sevi. „Pastāsti man, ko Tu redzi pagātnē un šodienā un es pateikšu to, kas tu esi, pastāsti to, ko redzi nākotnē un mēs zināsim kāds Tu būsi!”

Tur, kur beidzas vai tiek pārtraukta kāda procesu plūsma, tur arī beidzas šī vēsture. Tur, kur ir procesu plūsmas – tur ir šīs plūsmas vadoša un tajās esoša apziņa. Katra apziņa saskaras ar un piedalās savam lielumam atbilstošās plūsmās vai plūsmu daļās.

Tur, kur tiek aizsākta jauna procesu plūsma, tur sākas jauna Vēsture – jauns „laiks” – jauna pasaule – „Jauna Zeme”. Jaunā Vēsture iepriekšējo noliedz, nesaprot un vēlāk, attālinoties – iedziļinoties savā vēsturē, nepamana tās artefaktus. Katra apziņa ir procesu plūsmas un tās Vēstures veidota un veidotāja – savstarpējs atspoguļojums, tāpēc ir adekvāta – atbilstoša tikai savai plūsmai, kaut arī tās iekšējo saturu – Vēsturi – var neizprast un pat neuztvert.

Katru Vēsturi pārtrauc vai aizsāk kāds vēsturiskumam ārējs faktors tam gatavos apstākļos, vai pašā vēsturē – tās būtībā esot apstāklis, kurš Vēsturi aizsācis, noved to pie šīs vēstures apsīkuma. Tās apsīkums kalpo par citas vēstures sākuma laiku, kura neturpina iepriekšējo, bet ir pilnīgi citu procesu plūsma, kuru ir ierosinājusi vai pavērusi Ceļu iepriekšējā vēsture. Tomēr to nevar uzskatīt par iepriekšējās turpinājumu. Dambja vai aizsprosta celtniecība ir viena vēsture, bet upes ūdeņi – izkļuvuši brīvībā – pavisam cits stāsts. Ir Ēģiptes Vēsture ar tās svētnīcām, kapenēm un labirintiem, ir šīs Zemes vēstures pieminekļi un liecinieki, bet to aplūkotāji un izlaupītāji – arheologi pieder pavisam citai procesu plūsmai un apziņai.

–    Kas nāk prātā dzirdot – Odesa, Hamburga, Rīga?

Ostas, kuģi, tirdzniecība, jūrnieki, krogi un pieostas bordeļi.

–        Kas nāk prātā dzirdot – Tēbas, Heliopole, Aleksandrija un Atēnas?

Kultūras centri, tempļi, Dievi un bibliotēkas, pasaules tā laika zinātnes sasniegumi un arhitektūras šedevri.

–        Kāda ir Romas un Kartāgas opozīcija, Romas senātā skanošo aicinājumu iznīcināt Kartāgu cēloņi un tiem sekojošā Kartāgas nopostīšana?

Tirdznieciskā konkurence.

            Mūsdienu izpratnē, vēsture rit ap tirdzniecības un rūpniecības centriem un to pilsētām un maģistrālēm, mezglu punktiem - Ostām, dzelzceļiem un lidostām, kas apaužas ar šo šoseju un lielceļu tīklu, kurš uztur lielveikalu sistēmas. Pagātnes vēsture ritēja ap kultūras centriem, tā bija Kultūras Evolūcijas un sociālo attiecību vēsture, kurā galvenā vērtība bija Dievišķie Likumi un to atspoguļojums valstu dzīvē – Vienotība.

            No mūsdienu tirdznieciskās vēstures raugoties, senās pilsētas radās un uzplauka tur, kurp vilkās kamieļu karavānas un airēja liellaivas, bet no tā laika vēstures izriet, ka laivas vilka uz Kultūras Uzplaukuma Centriem, bet tad, kad šie centri zaudēja savu vēsturi – Evolūciju, radās citi centri un to savstarpējie sakari, kuros kamieļus dzina šo jauno centru virzienā.

            Jo - Kas Tu esi – to Tu arī redzi.

            Vai var būt tā, ka tie abi ir viedokļi, kuri izriet no viena vai objektīva skatu punkta, abi šie procesi notiek vienlaicīgi un nav vērts strīdēties – kas ir pirmais Vista vai Ola? Tomēr, acīm redzot nē, jo esam atkal nonākuši pie Materiālisma vai Ideālisma pozīciju nesavienojamības.

            Tirgoties var tikai ar Cilvēka prāta vadīta darba augļiem, un šie augļi vajadzīgi tikai tur, kur ir Kultūra – darbīgs prāts. Mežoņiem tirdzniecība nav vajadzīga – viņi pārtiek no sliekām, vabolēm un tā, ko var citiem atņemt vai noķert – kas ir viens un tas pats, bet miskastnieki vienkārši apmirst badā, kad nav vairs neviena, kurš šajās vietās izmet savus atkritumus.

            Tā kā mēs esam Dieva Bērni, tad mums nav problēmu attiecībā uz Ideālismu un tā atsevišķo gadījumu – Materiālismu – Materiālo Formu Pilnveidošanos Saprāta Evolūcijas gaitā. Mēs zinām, ka Cilvēces Vēsture ir Kultūras Evolūcijas vēsture, un kamieļi seko tai pa tuksnešiem, kuri rodas tur, no kurienes tā aizgājusi vai padzīta.

            Kas ir Liepāja – Liepu (sievišķības) pilsēta, kuras ģerbonī Lauva (Saule) to balsta? Mūsu vēsture saka – Saules sargāta Sievišķības svētnīca – Sieviešu Saules tempļa zeme!

            Viņu vēsture uzstāj – garām braucošu jūrnieku piestātne un visi tie sievišķi – viens liels bordelis ostmalā!

            Ir Tēbu un Atēnu izpratne par vēsturi un Romas kari. Izvēlieties paši!

Vēsture ir kādas Kultūras Evolūcijas atspoguļojums tās veidotās sabiedrības dzīves procesā, kuru apziņa uztver kā notikumus – faktus, to virknes vai izmaiņas. Vēsture ir tur, kur ir Kultūras Evolūcija. Tur, kur tā tiek pārtraukta, tās telpu sabiedriskajos procesos un vēlāk laužu kopumos aizņem kultūras dzīves lauskas un subkultūras haoss – multikulturālais substrāts – komposts, uz kura sazeļ tumsonība un vardarbība, kas pārklāj iepriekšējo kultūras dzīves telpu ar tās sasniegumu atkritumiem, veidojot „kultūras slāni” – vidi nākotnes „kultūrzinātnieku” veltīgajiem pētījumiem un maldīgajiem secinājumiem. Katra sabiedrība atrastajos iepriekšējo kultūru artefaktos pazīst sevi un pēc tiem konstatē savas intereses šajā izpētē.

Kultūras Evolūcijas vēsturiskais process ir Cilvēcisko Vērtību daudzpusības, līdzsvarotības un to kvalitāšu pieauguma izpausme sabiedriskajās attiecībās, ekonomikā un Kultūras Dzīvē, kas kopumā sastāda to, ko sauc par dzīves veidu vai tradīciju, no kuras šī sabiedrība mēra citu sabiedrību un to dzīves veidu atbilstību – saskaņotību (pieņemamību – derīgumu) ar savu attīstības procesu – Vēsturisko Ceļu. Tautai bez Sava Ceļa nav Savas Vēstures. Ļaužu kopums bez sava atšķirīguma – savstarpējās vienotības apziņas – Identitātēm – nav derīgs Kultūras Evolūcijas izpausmei – Vēsturei!

 

ÿ

Identitātes ir Nosauktās Vērtības, pēc kurām kādas sabiedrības locekļi atrod savu piederību kādai grupai Vēsturiskajā Ceļā – savā attīstības procesā. Identitātes ir tās kopīgās attīstības intereses, kuras šis Cilvēku kopums (sabiedrība)varēs attīstīt šajā Vēsturiskajā Attīstības Ceļā – Tautā.

Tādēļ Identitātes ir pārņemamas – mantojamas, pieņemot vēsturi, pieskaitot sevi kādai tautai, vai nosaucot jaunas, tiek likts aizsākums jaunai tautai. Deklarējot vai apzinoties savu piederību tautai tiek pieņemta šīs tautas Vēsture un neatgriezeniski akceptēts tās Vēsturiskais Ceļš. Tauta un tās Vēsture beidzas tad, kad bērni neakceptē savu vecāku aizsākto un veidoto Vēsturisko Ceļu, un nepieņem to par vienīgo pareizo, derīgo un patīkamo – par tādu, kādu to vēlētos nodot tālāk saviem bērniem. Tur, kur nav tradīcijas – tur nav Tautas – tur nav Vēstures un turienes iedzīvotāji nevar noformulēt savas identitātes – tātad piederību tautai, bet pats tautas jēdziens ir izplūdis un ir vairāk politisks nekā vēsturisks.

Tur, kur nav Identitātes - nav tautas(sabiedrības) un tātad cilvēku sadarbības iespēju. Tur, kur nav Tautas – nav arī tās Kultūras. Tur, kur nav Kultūras – nav tās Evolūcijas un tās Vēstures.

Tur, kur nav tradīcijas un Identitāšu – nav iespēju veidot attiecības ar Dievu, nav šo attiecību. Identitātes ir tās stīgas, kurām pieskaroties, Dievs atgādina mums par savu Mīlestību un Gribu.

Jūs kļūsiet par Tautu tad, kad varēsiet vienprātīgi un skaidri definēt savas Identitātes un uzskatīsiet tās par tik vērtīgām, lai aizstāvētu to nemainību pat par savas dzīvības cenu. Tie, kas to darīs – piederēs vienai tautai, vienam Ceļam – būs savējie. Tie sapratīs tradīcijas un darba sadarbības vērtību. Viņu bērni šo Vērtību nemainīs pret citu un tās realizācijas brīvība būs viņu pirmā Identitāte. Vēlāk viņi atradīs pārējās sešas, ar Garīgajām Vērtībām saistītās un no šīs pirmās izrietošās, kuras turēs par savu atšķirības un Goda zīmi – augstāk par visu turēs šo savu atšķirību – Godu būt atšķirīgiem ar savu vienveidību vienveidīgā raibuļu masā.

 

ÿ

Ļaužu valodā runājot – Identitāte ir tas, ko Jūs visi darāt, ar ko Jūs esat vienādi vai līdzīgi. Tas, ar ko svešinieki Jūs pazīst un atšķir no citiem.

Identitāte ir tas ko Jūs piedāvājat un prasāt no kaimiņiem, tas ko Jūs sagaidāt kaimiņattiecībās, savstarpējo izdevīgumu vai savas intereses realizējot.

Kā pasaule Latviju pazīst – kā lepnu, pieticīgu, strādīgu Dieva bērnu pulku, vai mūžam nepiepildāmu, miesaskārīgu kalpu baru, kas klīst pa pasauli, lielāku algu meklējot, vai kā diedelniekus uz sava nama sliekšņa sēžot, pastieptu roku ubaga dāvanas garāmgājējiem lūdzot!? Kā savas dzīves veidotājus, vai tos, kas mūždien vainīgos meklē savām pagātnes problēmām un tā šodienas problēmas rada, tās pat, par pagātni gaužoties nepamanot un nenovērtējot?!

Kā kalpus bez kungiem vai kā Brīvus Cilvēkus, kuri šodien, pagātnē balstoties, nākotni veido? Muļķis ir tas, kurš strīdu ar kaimiņu ceļ un uztur, kad sevi par kristīgu turēdams, neatceras – „ izlīgsti pirms Tevi pie tiesas sauc,” – uz tālu zemju interesēm un palīdzību gaidot.

Sievu un Vīru mēs izvēlamies, bērni atnāk paši, bet kaimiņi ir Dieva lemti mūsu labklājībai. Dievs satuvina saderīgos un attālina atšķirīgos savā darbā, dodot mums visu nepieciešamo pilnvērtīgai attīstībai. Nav nekā vienkāršāka kā iespļaut Dievam acīs, sanīsties ar kaimiņu un aizmirst par Godu un Taisnīgumu, ja pārņem augstprātība un aizmirst – nedari otram(kaimiņam) to, ko pats negribi saņemt un to, ka saņemt var tikai to, ko otram(kaimiņam) esi kādreiz devis.

Pieticība, tāpat kā viss, sevī ietver divus polārus stāvokļus – prasībās un apziņā par to, ko varam vai drīkstam piedāvāt – vai tas, ar ko lepojamies, ir vērtība un nepieciešamība citām tautām – citās Identitātes un to sistēmās. Vai, ar savu Identitāti lepodamies, un to piedāvādami, citu Identitātes nevājinām.

Identitāte, tāpat kā Māte, Sieva, bērns, ierocis un krekls ir katram savi, tikai viņa paša, viņam domāti un vajadzīgi viņa dzīvē un izaugsmē.

Identitāte ir tā Pamatvērtība, kura rada citas – apmaiņas un uzkrājumu vērtības. Apmaiņas vērtības mēs atdodam un šajā atdošanā un atpakaļ saņemšanā veidojam uzkrājumu vērtības, kuras kalpo par materiālu Identitātes veidošanai, izkopšanai un jaunu atrašanai. Identitātes ir Kāpnes Debesīs un stīgas, kas mūs ar Dievu vieno.

 

ÿ

Ja Vēsture sākas ar vērtību tālāk nodošanu – tradīciju – bērniem, tad Tauta sākas ar audzināšanu, bet Cilvēks ar izglītību. Tāpēc skolās, kā obligāts mācību priekšmets, no pirmās līdz izlaiduma klasei būtu jāmāca „Dzimtenes Dabas un Vēstures mācība”.

Bērns sāk iepazīt pasauli, iepazīstot savu Māti, sevi, savu māju un sētu, tad pieceļas kājās, un, ja Sirds to ved, dodas pasaulē, lai atgrieztos bagātināts un spējīgāks darboties savas Dzimtenes, Mājas un Mātes labā. Savu Māti mīlot, vīrietis apprec mīļoto, lai dāvātu tai Mātes laimi un meita kļūst par māti, sava mīļotā māti mīlot, un viņu savam mīļotajam pārstāvot. Savās attiecībās, savus vecākus mīlot, bērni vecākiem rāda to labo, ko ir no tiem mācījušies, pārņēmuši un gatavi saviem bērniem tālāk nodot.

Vispirms jārūpējas par katram tuvākā sapratni un attiecību izveidi, par sava derīguma izkopšanu, par augšanu savā Tautā, tai un tās dēļ, par savu spēju nest saskaņu sevī un savā tuvākajā apkārtnē, tās dēļ dzīvot, un, ja apstākļi to prasa, no savas dzīves aiziet, vai savu dzīvi savstarpējā kalpošanā atrast.

 

ÿ

Valoda ir apziņas stāvoklis un tā kvalitāšu izpausme, kurš izriet no tās tautas Identitātēm, kas šajā valodā runā. Kā Cilvēks vai tauta domā – kādas ir viņas vērtības un intereses – tā viņa runā. Runas veidā, balss skaņās, tembrā, intonācijās un ritmā, vārdu izvēlē un izkoptībā dzirdama dvēsele, tās kvalitātes un tuvība Debesīm vai dzīvnieku pasaulei. Ir maldīgi domāt, ka valoda ir tikai fonētisks līdzeklis – signālu sistēma, ar kuru nodot tālāk informāciju un emocijas, ka var iemācīties citas tautas valodu un ar tās palīdzību iegūt izpratni par to, ko domā vai jūt sveštautieši tad, kad izrunā savas valodas vārdus.

Valoda ir kā sviedri darba laikā, vai kustība, kad pastiepjam roku glāstam. Valoda ir apziņas stāvokļa izpausme un Identitāte – Identitātes apmaiņas vērtība. Mācoties valodu tiek apgūta Identitāte – veidota vai mainīta apziņa un tās vērtības, intereses.

Katra parādība aprakstāma ar noteiktām pazīmēm. Mainoties pazīmēm, paplašinoties vai sašaurinoties to lokam, mainās parādība. Cilvēks, kurš apguvis svešu valodu – mainījis apziņu – vairs nav tas pats – nepieder tai tautai, kurā ir dzimis. Cilvēks runā tā, kā viņš domā. Valodas skaņas – vārdi ir domu vibrāciju fonētiskais analogs citā materiālā vidē – gaisā.

Cittautieši nevis apzīmē tos pašus priekšmetus, darbības un apstākļus ar citām skaņām, bet domā par tiem un uztver tos atšķirīgi. Viņi runā citādi tāpēc, ka domā atšķirīgi – parādības viņiem nozīmē ko citu. Tām ir cits iekšējais saturs. Pelei viņas mazuļi midzenī ir viņas „mazulīši -mīlulīši”, bet zalktim šie „mazulīši - mīlulīši” ir gardas pusdienas – kaut kas līdzīgs pelmeņiem. „Mazulīši – mīlulīši” ir pārtulkojami no vienas valodas otrā un saistāmi ar vienu un to pašu vizuālo objektu, bet vārdu saturs ir atšķirīgs. Sieviete, dzirdot par pelēm savā mājā, izjūt nepatiku jebkurā gadījumā. Tulkojot vārdus, netiek pārtulkota attieksme, kādu pelēnu pieminēšana izraisa oriģinālajā tekstā un domāšanu, kas tos tur likusi pieminēt un pilnībā tiek mainīta vārdu būtība – metafiziskā jēga – ietekme uz apziņu un vidi, vibrācijām izplatoties šajā vidē.

Tāpat kā vienas parādības pretpoli – Verdzība un Mīlestība dažādu tautu valodās skan dažādi, tāpēc, ka to saturs ir atšķirīgs. Mūsu priekšstati par verdzību radušies Holivudas iespaidā, kura tos smēlusies no Venēciešu un Āfrikāņu verdzību tipa sajaukuma Ziemeļamerikā un nepareizi izprastiem seno kultūru daļēji atšifrētiem rakstu pieminekļiem, kuros minēts, ka kara gūstekņi tika padarīti par vergiem, nesaprotot vai piedēvējot pašreizējās ekonomisko un sociālo normu attiecības tām šo attiecību proporcijām, kādas valdīja šajās „pētāmajās” zemēs.

            Turcijā praktiski visi iedzīvotāji – atskaitot nelielu Franču renegātu – diplomātu un laupītāju jātnieku saujiņu, bija vergi – svešu tautu nopirkti gūstekņi un viņu bērni. Kristiešu bērni sastādīja turku kājnieku armijas spēcīgāko daļu – janīčārus. Sievietes bija tikai visā Eiropā nolaupītās un šeit pārdotās verdzenes un to meitas. Turcija ir laupītāju saujiņas radīta politiska nācija.

            Šajā sakarībā – kā būtu jāuztver rītausmā no maltuves nolaupītā un pārnovadā aizvestā un tur ieprecētā līgaviņa – kā verdzene vai likumīgā sieva – nama saimniece un īpašumu valdītāja un mantojuma atstājēja?

            Tāpat seno Grieķu un Ēģiptiešu vergi, par brīvību padzirdot, būtu stipri pārsteigti un lūgtu Jūs viņus tādam postam nenolemt. Jā, viņi bija „runājoši darbarīki”, tāpat kā dzīvnieki – „mēmie darbarīki”, tomēr attieksme pret darba rīkiem un darbu bija pilnīgi cita un sevī ietvēra cilvēka saprātīgās – Nootiskās daļas un psihofiziskās daļas attiecības. Nelaimē cilvēki glāba darbarīkus un dzīvniekus, ziedojot pat savu dzīvību. „Vergs” un „saimnieks” vienkārši ir dažādas atbildības pakāpes un lēmumu pieņemšanas jomas, stingri nodalītas kompetences. Lielākā daļa iedzīvotāju liberālisma pārņemtajās teritorijās ir „pašuzraudzības vergi”.

            Mūsdienās Cilvēki nemēdz domāt par vārdu jēgu un jēdzienu pāriem. Tā mūsdienu apziņā „Vergs” eksistē pats par sevi un „Elks” pats par sevi, kaut gan „Elks” ir tas, ko „vergs” izmisīgi meklē – kam grib nodoties verdzībā. Lielāko daļu mūsdienu pasaules iemītnieku veido šie neapmierinātie vergi, kuri klīst pa pasauli vai cerīgi vēlēšanu dienu gaida, sev jaunu elku cerot.

            „Neradi sev elku” – ir aicinājums saglabāt savu pirmo identitāti – Cilvēka izvēles brīvību, kuru tik viegli atmet vergi, savā neprasmē un slinkumā to izmantot. Katrā tautā „Elka” un „Verga” iekšējā izpratne cita – tādēļ arī vārda skaņa cita. Tāpat kā Brīvu Cilvēku savstarpējo attiecību Mīlestības skaņa katrā tautā cita. Brīvībai ir simtām formu un virzību – Mīlestībai vēl vairāk. Vienā Cilvēka Mūžā tās visas apgūt nav iespējams, tādēļ cilvēki caur tautām ceļo, Mīlestībā piedzimdami šo tautu mātēm un mācīdamies šo tautu Brīvību, Mīlestību un Valodu.

            Tā Itāļiem viņu „Amore” saistās ar telpu – skaņa „A”, kurā ir vibrējoša, ritmiska, viļņojoša plūsma „M”, „O” savās peripetijās un izmainās „R”, „E” uz liegu radošu siltumu. Latviešu „Mīlestība” ir plūsma „M”, kura piepūlē „Ī” „L” „E” „S” silta tiecas un visbeidzot, pārvarot šķērsli „T” ar piepūli „Ī” un sprādzienu „B”, izveido savu telpu, kad ir iespiedušies vidē. Tā ir tipiska Gaisa un Zemes stihijas izpausme valodā. Bet Itāļi to saprot kā Siltu Jūru – ūdens stihiju. Itāļi Jūru – Ūdeni Gaida, bet Latvieši ir Gaiss Zemes ielenkumā un trūkumā. Viņu izpratne par apkārtni izriet no saspiestības un apspiestības izjūtām – Gaiss ieslēgts Zemē – robežās. Kaut kas lielāks un brīvāks, vai tā daļa iesprostota šaurībā. Mūžīgā tieksme būt vairāk, bet nespēja to realizēt bez pretspēka. Iekšējā siltuma – Uguns trūkums. Itāļu „Amore” ir sievišķās enerģijas, bet Latviešu „Mīlestība” vīrišķās enerģijas izpausmes vārdi.

            Angļi savā „LOVE” izsaka izjūtas, kādas rodas saskaroties ar šo gaismu (Uguni) „L” vai kādas tiecas iegūt – „E” caur izmaiņu „O” „V” apziņā – „V” ir ierosināta vibrācija. Angļi grib, lai Uguns „L” tos sasilda „E”.

            Krieviem viņu „ĻJUBOV(J)” izsaka to, kas notiek ar apziņu, kura ir Uguns aizrauta – plūsmas skatu uz apkārtni, pašu plūsmu nepieminot, tāpat kā Angļu valodā, jo abās tā, acīm redzot, ir dabiski visam pāri stāvoša un neatņemama – kā Brīvība, ja vien Amore, Love, Mīlestība ir viens un tas pats, bet nevis dažādas attiecības starp vīrieti un sievieti šajās tautās, kad šie vīrieši un sievietes izjūt savstarpējo pievilcību un tuvību šajās attiecībās.

            Itāļu „AMORE” apraksta telpas ietekmi uz plūsmu. „LOVE” – apziņas vai telpas sajūtas kvalitātes statikā, bet krievu „ĻJUBOVJ” apziņas vai telpas sajūtas – kvalitātes, kā bezgalīga dinamiska procesa sekas, pašu plūsmu nepieminot.

Latviešu un Krievu vārdi ir pretmeti tādā ziņā, ka Latvieši caur plūsmu runā par apziņu, par to, kas šo plūsmu ierobežo un ko pārdzīvo plūsma, bet krievi, aplūkojot apziņu, kurā ir šī plūsma, cenšas izprast šo apziņu, vai ir tā apziņa, kurā ir Latviešu plūsma.

Mūžīgās Gaisa, Zemes (Latviešu) un Uguns, Ūdens (Krievi) attiecības, kad ir izjaukta stihiju vienotība sintēzē un tās tiek nostādītas konfrontācijas attiecībās.

Būtne, kura ar kādām pazīmēm vai Identitātēm – vērtībām – orientāciju atšķiras no Cilvēka pamatvērtībām, Identitātēm, orientācijas, tai esot citām kopīgām pazīmēm ar to, nav Cilvēks pēc būtības un uz to nevar attiecināt ar Cilvēku saistāmos jēdzienus vai piederību kādai tautai (viņu izrunātajiem vārdiem viņu apziņā ir cita nozīme – iekšējais saturs – peļu un zalkšu sarunas tēlos), tāpat kā mainot valodu – domu izpausmes fonētisko formu, nevar turpināt attiecināt uz šo cilvēku piederību kādai noteiktai tautai, kurā tas ir dzimis un valodu – Identitāti – apguvis.

Tauta – tā ir objektīvu faktoru noteikta apziņa personību kopumā un tai atbilstoša valoda. Neviena apziņa nevar izpausties divos veidos, pati paliekot nemainīga – tā pati apziņa. Cilvēks ir vai nu Vīrietis, vai Sieviete – Tēvs vai Māte, un to, kurš, kas ir, var pazīt pēc tā, ko kurš meklē, lai būtu laimīgs. Sieviete var būt Mātes cerībās vai tukša, bet viņa nevar būt šajos stāvokļos vienlaicīgi, vai fiziskas tuvības brīdī ar vīrieti – vīru negribēt būt Māte, būt cerībās kalpot viņu bērnam par vārtiem uz šo pasauli, mīlestības dāvātāju un audzinātāju derīgumam un Godam savai tautai, tās Identitātēm un Valodas Skaistumam.

Zinot mentalitāšu nesavienojamības problēmu un tās radīto postu, un cenšoties nodrošināt savstarpējo sakaru uzturēšanu starp Cilvēkiem mūsdienu „ātro sakaru pasaulē”, ir radīta valoda – Esperanto, kura veidota no visām Eiropiešu valodu kopīgajām saknēm un balstās Eiropiešu domāšanas īpatnībās un vērtību sistēmā. Esperanto ir jāmāca skolās kā saziņas svešvaloda tiem, kuri kontaktēsies ar ārzemniekiem, bet specifiskās tautu valodas tikai tiem, kuri stabili apguvuši dzimto valodu un saprot tās semantisko un fonētisko daļu iekšējās un savstarpējās sakarības, tādā apmērā kādā šīs valodas nepieciešamas viņu profesionālajā, ar valodniecību un tulkošanu – kultūras un tehnisko sakaru nodrošinājumu, darbā.

 

ÿ

Skolās un Mūžizglītībā pasniedzama „Dzimtenes Kultūras vēsture”, kultūras teorijas pamati, sociālie un vēsturiskie aspekti. Kultūras vēsture sevī ietver sintētisku sabiedrības dzīves analīzi, teoriju un vēsturi, vienojošās ekonomiskās aprites sabiedrībā un jaunrades iespējas, ietekmes sakarībās ar vidi, Dzimtenes dabu un vēsturi. Šai kultūras vēsturei jāatspoguļo kultūru līdzāspastāvēšana un to ietekmes mijiedarbībā. Šī „Dzimtenes Kultūras vēsture” varētu kļūt par pamatu plašākai „Ģimenes un Sabiedrības mācībai”

 

ÿ

            Visa skolu programma būtu veidojamo kā „Dzīvības Zinātne” mācību priekšmetus centrējot ap bioloģiju kā fokusu, kurā sintezējas galveno sešu – Matemātikas, Astronomijas, Fizikas, Mūzikas, Ķīmijas, Vēstures – Astroloģijas un tām pakārtotie mācību priekšmeti, atbilstoši un izrietoši no Filosofijas sešām pamatdaļām – Epistemoloģijas, Estētikas, Loģikas, Psiholoģijas, Ētikas, Metafizikas, vai sešām Kosmiskajām Radošajām enerģijām, kuras sintezē Dzīvības augstāko formu – Saprātīgu Dzīvību. Bioloģijas sintētiskums ir zemākā atbilstība – atspoguļojums Sākotnējam Avotam no kura šīs enerģijas plūst, Radot un Iedzīvinot Radīto.

 

ÿ

            Katrai tautai laiku pa laikam jāsanāk kopā un jāpārbauda savi spēki, jāatdzīvina un jānostiprina Vienotība kopīgā Darbā - Celtniecībā, it sevišķi, ja tauta ir pārdzīvojusi ilgstošu Gara un Dvēseles vārdzināšanu svešu uzskatu, valodu, aktivitāšu un interešu jūgā. Katrai tautai ir jāsaskaņo un jānostiprina savas Identitātes – jānoskaņo Dvēseles Stīgas Dieva koklē.

            Tam ir labs aizsākums – pareizi organizēti un uzturēti Latviešu Dziesmu svētki. Tie sakopo un satuvina Smalkākās tautas dvēseles stīgas, bet blakus tam ir vajadzīgs šo smalko vibrāciju materiālais nostiprinājums. Svešu skaņu un formu, uzskatu un virzību jūklī vajag to redzamu darīt, par ko tauta savās dziesmās dzied – Daili, Darbu, Tikumu, Dzimtenes smaržu, krāsu un sajūtu pirkstu galos.

            Vajag vērienīgu kopīgu darbu valsts mērogā, ar kura unikalitāti varētu lepoties šī un arī nākošās paaudzes, un, kurš dotu taustāmu materiālu labumu lielam skaitam Latviešu un gandarījumu katram par piederību šai zemei.

            Es domāju par grandiozu, ilgstošu valsts budžeta ieguldījumu Cilvēkresursā – Cilvēka vērtībās – Lepnumā, darba tikumā, domāšanā, zināšanās un skaistas vides veidošanas prasmē – kopdarba vērtības un savstarpēji papildinoša atbalsta auglībā.

            Es domāju par senpilsētu brīvi izraudzītā vietā, kādā no novadiem, tālāk no lielajām pilsētām, kurā ir pietiekami daudz brīvas zemes dabiska ainavā un kurienes cilvēki nav noņēmušies ar naudas taisīšanu strausu fermās, golfa laukumos un tamlīdzīgās blēņās. Es domāju par lielu starptautiskā tūrisma objektu, kurā rādīt to, kas pēc mūsu ieskatiem ir Latvija, tās Kultūra un Tautas Māksla.

            Es domāju par lielu objektu ar ielām, darbnīcām, mājām un kalvēm, priekšpili un pili augstā kalnā. Ar sardzi un dūmu smaržu, ar tautas tērpos naskiem darbiniekiem, īstiem rīkiem īstus darbus darot un tos interesentiem mācot. Nevis Brīvdabas Muzeja konkurentu, bet brīvi celtu – arhitektu plānotu.

 

ÿ

            Latvijā pašlaik ir daudz darba spējīgu un tam brīvu daiļamatu meistaru, kuri nevar brīvi savu darbu darīt un ar to maizi pelnīt, amata mācekļus audzinot, šī darba zemā prestiža jaunatnē un niecīga atalgojuma dēļ.

            Šāda pilsēta būtu paliekošs, nodokļu maksātāju uzskatāms ieguldījums savas zemes un iedzīvotāju labā. Ir jāveic Valsts pasūtījums zemes un mežu iegādei, projektu un plānu izstrādei, pētniecības darbā un materiālu sagādē. Pie šādiem darba apjomiem ar darbu būtu nodarbināti daudzi namdari, galdnieki, kalēji, daiļamatu meistari un rokdarbnieki daudzu gadu garumā. Nenodarbinātajiem lauku iedzīvotājiem tas būtu reāls ienākums un godājams iztikas avots, kurš viņu bērniem mācītu skaistuma zināšanu un darba vērtību.

            Celtos darba vērtība un līdz ar to pašnovērtējums un ar to saistībā kriminogēnās situācijas uzlabošanās laukos.

            Reāli varētu vērot skolā iegūto zināšanu iedzīvināšanu praksē un ārzemju ceļotāju vērtējumu šīs zemes tīrradņa vērojumā – atšķirības dažādu kultūru vērtībās un identitātēs. Patiesībā tas skartu gandrīz visus Latvijas iedzīvotājus un uzskatāmi pierādītu budžeta ieguldījumu savā zemē un savos cilvēkos, nesot vēlākus ienākumus no tūrisma plūsmas.

            Tie, kuri nevar pildīt kādu noteiktu apmaksātu darbu šī objekta izstrādāšanā, celtniecībā, veidošanā, izdaiļošanā un iedzīvināšanā vai vēlākā apkalpošanā, var piedalīties ar savu ziedojumu, pretī saņemot pateicības rakstu un uzaicinājumu apmeklēt tautas mākslas izstādes un koncertus. Varētu tālāk domāt par jaunu Dziesmu svētku estrādes celtniecību un jaunu svētku – Latviešu Tautasdziesmas svētkiem – par vietu, brīvu no ziņģēm un svešzemju skaņām!

 

ÿ

            Plānošana ir Cilvēka dzīves vides (apstākļu) veidošana.


            Pasīvs – vadāms – apstākļu varā esošs ir vergs. Saimnieks ir aktīvs, apstākļus izmantojošs un veidojošs cilvēks. Vergs neprot izmantot, tādēļ vergam neplāno, bet vergu ieplāno kā apstākli savā vidē saimnieks, tādēļ attīstot tūrismu, kas ir galvenais graujošais elements videi, tiek radītas attiecības saimnieks – vergs, kur par saimnieku kļūst tūrists – caur savu naudu (kuras dēļ to pieaicina vergs), diktējot sev vēlamos apstākļus vidē, kurā vēlas uzturēties.


            Plānojot izbraukumu, tūrists plāno vidi, kurā uzturēsies – diktē tai savus noteikumus.


Tūrista uzņēmējam rodas jautājumi, - ja vērtība – nauda – ir pie tūrista, tad -

  1. Kurš no mums ir vērtīgāks?

            (Mazvērtības kompleksi, diskomforti, slimības, depresijas, pasivitāte plānošanā un politikā, narkomānija, alkoholisms)

  1. Mēs - kā nācija vai viņi – kā dzīves veids ?

           (orientācija uz patēriņu, baudīšanu, dīkdienību un otra savtīgu izmantošanu) Cilvēku un tālāk vides degradācija ar neatgriezeniskām sekām.

  1. Es pārtieku ar savu darbu vai viņa algu? Tūrists kā vērtētājs, bet reizē kā apgalvojums, ka pats darbs – īpatnība – ja nav svešinieka atzīta, ir nevērtīga.

(Īpatnības noliegums – cēlonis tūrisma apsīkumam nākotnē un reizē tiešs uzbrukums nācijas, tautas, etniskās identitātes eksistences jēgai vispār.)


           Katrai vietai ir sava īpatnēja vibrācija. Jebkurš elements ap sevi nes savu īpatnējo vibrāciju, kuru veidojis savas dzīves vietas vibrācijas ietekmē. Elements – tūrists –, ienākot svešā vidē, grauj jaunās vietas vibrāciju īpatnību, šeit ienesot un atstājot savu. (Simpātiskā saite – divi fenomeni saglabā kontakta – apmaiņas – pēdas neierobežoti ilgu laiku.)


            Notiek tas, ko termodinamikā sauc par ENTROPIJU. Tā ir destrukcija – atšķirību iznīcināšana, kas noved pie “siltuma nāves” – jebkuru procesu izzušanas.

           



            Vērtējamā vidē tas izpaužas kā kultūrvides izmaiņas īpatnību izzušanas virzienā un akulturālas nesabalansētas vides manifestāšanās. (Sabalansējums nav nulle kā manifestēts lielums, bet kā neatkārtojams ideāls līdzsvars starp dažādiem sistēmu veidojošiem elementiem). Par cik dažādi ir sistēmu veidojošie elementi, katrai vietai ir savs atšķirīgs līdzsvara izpausmes veids – identitāte un nav iespējams kaut kāds unificēts vides modelis visiem gadījumiem un laikiem.


            Sistēmu veidojošie elementi ir mainīgi. Vienas sistēmas veidojošo elementu pārnešana uz citu sistēmu ir šo sistēmu graujoša darbība (izmaiņa) un iepriekšējā līdzsvara graušana.


            Sistēmu elementu unifikācija ir visu sistēmu graušana, kura galarezultātā noved pie sistēmu galīgas izzušanas, neko neradot vietā, jo ir sagrauta lielāka mēroga sistēma – līdzsvars starp dažādu apakšsistēmu īpatnībām saglabājoties šo īpatnību cēloņiem.


            Visbeidzot rodas jautājums –

Kā var izpausties Cilvēka unikalitāte unificētā vai haotiskā – nesakārtotā multikulturālā vidē?


            Tikai kā svešķermenis vai haosa elements – vai arī kā aktīvs cīnītājs pret šo unifikāciju un haosu!

 

            Taču pretdarbība nav radoša darbība pēc būtības, tāpēc var aizkavēt identitātes sabrukumu, bet ne veidot vides identitāti, ko var veikt tikai aktīvs objektīvu pozitīvu pārmaiņu vidē veicinātājs – plānotājs un realizētājs – saimnieks.


            Piederības sajūta kādai vietai jauniešos sāk veidoties 16 un pilnīgi noformējas 19 – 20 gadu vecumā. No šīs realitātes izriet nepieciešamība plānot mācību iestāžu izvietojumu reģionos, kuros paredzēta jauniešu piesaiste.


            Dienesta vietu izvietojumu reģionos.


            Jauniešu pulcēšanās un interešu vietu izvietojumu un atbalstīšanu.


            Deju kolektīvi, kori, interešu pulciņi, mākslas un daiļamatu studijas, tas ir, radošas pašdarbības formas.


            Vienkārši jāatjauno kultūras namu darbība, sporta nodarbības.

 

            Pie tam, sekojot lietu dabiskajai kārtībai, kur sieviete ir mājas veidotāja un uzturētāja, ir svarīgi veicināt apstākļus – labvēlīgu vidi, kas piesaistītu meitenes un atturētu tās no aizplūšanas uz citiem reģioniem, kas savukārt veicinātu vīriešu piesaisti noteiktai teritorijai un veicinātu viņos saimnieka – vietai piederīgā – jūtu veidošanos.


            Normālas saimnieka attieksmes pret kādu vidi var veidoties tikai tad, ja šajā teritorijā nenotiek iedzīvotāju migrācija, bet to apdzīvo vienai dzimtai piederīgie vairākās paaudzēs, ja izveidojas vietas vibrāciju un iedzīvotāju vibrāciju atbilstība, ja šeit dzimst ar atbilstošu vibrāciju apveltīti bērni, kas nav iespējams, ja te dzīvo ar vietai neatbilstošu vibrāciju apveltīti vecāki. Savukārt iedzimto īpatnību veicināšanai nepieciešama atbilstoša izglītība, kurā:


1.        Atspoguļota apdzīvojamās teritorijas vēsture, iepazīti vidē sastopamie objekti, cilvēki - dzimtu pamatlicēji un kultūrvides veidotāji, atspoguļota viņu sasaiste ar šodien šeit dzīvojošajiem un to piekoptajām tradīcijām. Ikdienas iespēja dzīvot šajās tradīcijās esot to realizētājiem un nesējiem.


2.        Izglītības un tālākajā kultūras veidošanas darbā jārāda identitātes atšķirība no apkārt vērojamajām identitātēm un jāparāda ar ko tā ir vērtīga, kas ir tās pozitīvās un tikai šeit sastopamās vērtības. Ar ko šeit dzīvojošie var lepoties un ko citur nekur atrast nevar, tādēļ ir sevišķi saudzējams, izkopjams un uztverams kā dzīves pamatvērtība, kā nacionālisma izpausmes forma.


3.        Jauniešiem jāparāda iespējamās vides potences, iespējamās nākotnes aktivitātes un jau esošās iestrādes, veidus, kā tajās sevi varētu realizēt šeit dzīvojošie.


4.        Dzīvu radošo potenciālu katram iedzīvotājam uzturēt ļauj iespēja ietekmēt vidē – arī valstī -  notiekošos procesus, sava darba vērtības apziņa, redzot tā svētīgo ietekmi uz vidi un jūtot administrācijas rūpes par vidi un šeit dzīvojošajiem. Redzot administratoros saimnieka attieksmi – plānotājus, iedzīvotāji sāk apzināties savas eksistences vērtību un atbildību, kas ir otra galvenā saimnieka iezīme, tūlīt aiz radošas attieksmes pret vidi.


Kā obligāts aizsargmehānisms jāievieš tūristu klātbūtnes daudzuma ierobežojums un tie nekādā gadījumā nedrīkst būt ienākumu avots, bet tikai ar vidi nesaistīti ārpasaulīgi vērotāji – apjūsmotāji, kas apstiprina pārliecību par šejienes identitātes izcilību un neatkārtojamību.




* Pašlaik Latvijā ieviests neprecīzs krievu valodas vārda (Владыка) tulkojums – Valdonis, lai norādītu uz tā atšķirību uz Zemes kunga (Властелин Земли). Krievu власть – ir zemes vara. Valdonis ir cilvēks, kurā spēcīgi izpaužas negatīvā īpatnība – valdonība – vara bez saskaņošanas spējas – kultūras – kas ir despotisms.