Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi
                                             

Jautājumi un atbildes

Atgādinām, visi ienākošie sūtījumi tiek cenzēti!

Trīs princesītes jautājumi pretendentiem.
Es, kā tikko modusies, gribu zināt -
   - Kur es atrodos?
   - Kas te notiek?
   - Kāpēc tā tagad ir?




Uz pēdējo jautājumu
55. No: Guna      Temats: ?←     2007. gada 04. janvārī 12:49:43

Es domāju par to, ja nav iekšēja prasība pēc pārģērbšanās un ķekatās iešanas, deviņu ēdienu likšanas uz galda, laimes liešanas vai kā citādi nākotnes paredzēšanas,u.t.t., ja nav iekšēja nepieciešamība pēc daudz cilvēkiem baznīcā, ja tur nesaista mācītāja runa, tikai ērģeļu skaņas.Ja Ziemassvētku vakarā ir vēlme pēc klusuma, miera, kad visbrīnišķīgākā mūzika ir zvaigznes pie debesīm, kad pārdomās graudus no pelavām sijā, par aizgājušo gadu domājot. Tad jautājums varbūt precīzāks būtu, kapēc šos svētkus tā jūtu? Vai atbilde būtu, ka pieredzē svētku līksmība nesaistas ar ko skaistu atmiņā paliekošu?


Tas jau vairāk ir kā domu apmaiņa, tomēr ir arī klasisks piemērs reklāmas spēkam. Proti – baznīcas iegalvojumi devuši savu rezultātu. Svētki ir noteiktas dienas – enerģiju stāvokļu harmonijas nianses, kurās cilvēka apziņas un šo nianšu mijiedarbība ir visspēcīgākā tādēļ auglīgākā.baznīcas „darbs” Zemes, kā organisma un sabiedrības, kā kopuma saskaldīšanā ir nesis savus „augļus” – radījis tās krīzes, kuras vērojam un tuvākajā laikā vēl apzināsim. „Ziema” ir raksturīga bioloģiskās dzīves polaritātes vājināšanās un garīgās polaritātes pastiprināšanās – „iegrimšana sevī”. Tāpēc šis Gunas minētais noskaņojums ir dabisks – šī laika stāvoklis apziņā, bet ne svētki un to būtība. Baznīca, apkarojot (vai izcīnot sev telpu) reliģijas, ir novirzījusi (izregulējusi) svinamo dienu un svinēšanas laiku atbilstību – sakritību, tādējādi neļaujot apziņai tās uztvert un piedalīties (apzināt - izjust).tādējādi Apziņa uztver fonu – „ziemu”, kuru vēl pastiprina baznīcas iegalvojumi par „ģimenes svētkiem”, kurus tā propagandē savā centībā saskaldīt „pagānisko” sabiedrību un tā vājināt tās ietekmi uz ģimeni un Cilvēku. Līdz ar to „ģimeniskajos svētkos” Svētki paiet garām.


56. No: Edgars      Temats: Biznesa astroloģija ?←     2007. gada 10. janvārī 14:47:52

Labdien !
Pēc astrologu domām gandrīz jebkuras iniciatīvas materiālās atdeves rādītājs ir Mēness stāvoklis -tā fāze un atrašanās zodiaka zīmē . Gribētu zināt , kuros datumos tuvākajā laikā Mēness būs Vērša zīmē , kā arī to , kad sāksies nākamais periods , kurā Mēness būs Vērša zīmē ?
Ar cieņu un pateicību, Edgars


25. janvārī (sākums) un 26. janvārī, pēc tam 22. un 23. februārī. Sākuma brīdis jāskatās attiecībā pret zemes (planētas) centru, nevis vietu, tāpat viss cits, ar ko Edgars pamato savu interesi, jāatstāj uz to „astrologu” sirdsapziņas, kuri viņam to iestāstījuši, tāpat kā tas, ka Astroloģiju var „iemācīties” vai apgūt kādās „skolās”, „kursos” vai tamlīdzīgos viņu vadītos pasākumos. Astroloģija ir zinātne, kurā nepietiek ar apgūtu informācijas daudzumu, bet vajadzīgas arī Zināšanas – šīs apgūtās informācijas savstarpējo daļu attiecību izpratne, kas nav iespējama bez atbilstoša apziņas stāvokļa, kuru iegūst Iesvētīšanas par Astrologu ceļā. Astrologs,  tāpat kā Arhitekts nav profesija vai informētības un darba prakses ceļā apgūto iemaņu kopums. Tās ir Iesvētību pakāpes, kas saistāmas ar apziņas stāvokļu (kvalitāšu) maiņu un attiecīgu gaišredzības pakāpi (attiecībā pret kosmosu). Pēc vairākām pazīmēm kopā un atsevišķi ņemot, pašlaik publiski nedarbojas (un nevar darboties) neviens Astrologs. Arī viņu informētības līmenis par Astroloģijas būtību un tematiku atbilst šarlatānismam un muļķu ķeršanai. Kopš tā laika, kad uz Zemes vairs nedarbojas Garīgo Brālību reģionālās hierarhijas un tātad nenotiek iesvētīšanas, nav jaunu iesvētīto. Iesvētīšanu būtībā liela nozīme ir noslēpumu glabāšanā, tādēļ viss publiskais ir neiesvētīto cīkstēšanās ar to, ko tie nevar celt – Sīzifa darbs. Neiesvētīto neauglīgās pūles, viņu maldīgā un nepilnīgā informētība noved pie Zinātnes publiskās daļas profanācijas – deģenerēšanās par profesiju un šīs profesijas pagrimuma, tāpat kā tas ir noticis ar Arhitektūru, kurā arhitekts tagad ir profesionālis darbā ar būvķermeņiem, bet ne to, ko no iesvētīta Arhitekta prasa Arhitektūra kā zinātnes nozare un ar to saistītie pienākumi Sabiedrības un Valsts dzīvē. Starp Zinošajiem strīdu par Zināmo nav. „Viedokļu plurālisms” un strīdi – domstarpības, „skolas un novirzieni” ir pazīme par nezināšanu un pūlēm darboties (apgūt) laukā, kurā darboņi (censoņi?) nav iesvētīti – tātad ir nezinoši un nespējīgi (bez iesvētīšanas) apgūt lauku, kurā pūlas darboties, bet viņu darbošanās var viņus nākotnē novest pie iespējas kļūt iesvētītiem, kad viņi, atpakaļ skatoties uz sastrādāto, aiz kauna „nokož mēles” un tālāk vienmēr klusē par notikušo iesvētīšanu un to, ka tie Ir Iesvētīti. Taču tas, ko šarlatāni sastrādā savu klientu likteņu saķēzīšanā, viņus ar šiem klientiem saista karmiskās saitēs un kā dzirnakmens guļ viņu pašu karmas kaklā.


57. No: Inga      Temats: Brīvais tirgus ?←     2007. gada 11. janvārī 21:32:25

Kādi ir brīvā tirgus plusi un mīnusi?


Dabiskā kārtība nosaka to, ka nav nekā, kas atrastos un varētu atrasties ārpus kaut kā kontroles. No šī viedokļa vārdu salikums – brīvais tirgus – ir absurds. Jautājums ir tikai par to – kas ko kontrolē un kā labā? Ja atbilde uz šo jautājumu tiek slēpta vai maskēta ar maldinošiem paziņojumiem, vai rada pārliecību, kura vienpusīgi izdevīga pārliecības radītājam, tad ir darīšana ar krāpšanu. „Brīvība” ir jēdziens, kurš attiecas uz tā, kam ir pienākums, tiesībām lietot attiecīgos līdzekļus atbildības par to lietošanu un pienākuma izpildi robežās, un būt tādējādi brīvam savu pienākumu izpildē.

Brīvības cēlonis ir pienākums, priekšnoteikums ir līdzekļi un regulators – atbildība, kuru rada pienākums. „Brīvais tirgus” ir mākslīgi radīta – pretdabiska sistēma valstu un globāli ekonomisko procesu graušanai liberālisma (vaļības – izlaidības) ideoloģijas ietvaros. Tādēļ kādi plusi vai mīnusi tam var būt no šīs ideoloģijas viedokļa, bet tādu tam nav un, kā pretdabiskam, nevar būt no dabiskās kārtības viedokļa, jo + un – līdzsvars attiecas tikai uz dabiskajā kārtībā esošām un tajā ietilpstošām parādībām.

Izlaidības deklarētā un uzturētā ekonomiskā dzīve nav zinātniski pamatota (izņemot destruktīvos aspektus), bet gan ideoloģiski angažēta. Tai ir ar ekonomiku un tās zinātni pretēji mērķi, risinājumu metodes – līdzekļi un tātad arī sekas.

Tās pamatā ir destruktīva, cīņas par eksistenci radīta ideoloģija, kuru pārņemot tās pārņēmējs saslimst – saindējas ar to un iet bojā.


58. No: :)      Temats: Jautājums ?←     2007. gada 15. janvārī 21:42:05

Kas ir Robert Volpols? Ar ko viņš ir slavens Lielbritānijas vēsturē? Ko viņš ir veicis tās labā? Viņa sīki detaližeta biogrāfija.


Internetā un citos izziņas avotos par Robertu Valpolu [Robert Walpole] var atrast pietiekami izsmeļošas atbildes.


59. No: Rita      Temats: Grūtniecības ilgums ?←     2007. gada 19. janvārī 15:17:32

Sveiki! Nesen atklājās, ka esmu dzimusi 10 mēnešos, nevis 9 kā visi (vai lielākā daļa). Man interesē, vai ir nozīme, nevis dzimšanas datumam, bet tam, cik ilgi ir norisinājusies grūtniecība? Ja \"jā\"? Ko šis fakts par mani pasaka?


Metafiziska aksioma - cēlonis dažādās vidēs rada atšķirīgas sekas. Un otrādi - vienā vidē atšķirīgi cēloņi var radīt vienādas sekas. Dažreiz - efekta būtība jāmeklē vides īpatnībās nevis cēlonī. Bet jebkurā gadījumā precizējumu dod konteksts, bez kura nav iespējama konkrēta atbilde kontrētam cilvēkam. Ir iespējamo variantu izklāsts. Grūtniecības ilgumam ir ļoti būtiska nozīme, kura ļoti daudz izsaka par dzimstošo, viņa māti un viņa savstarpējām attiecībām.
1. Ir tādi - ļoti nesteidzīgi cilvēki, kuri lēni atdalās no miesas mirstot un lēni dzimst - sliņķi vienā vārdā sakot. Viņi parasti ļoti ilgi uzturas smalkajā pasaulē starp iemiesojumiem, tādēļ tiem nepieciešams ilgāks piemērošanās - pārejas process.
2. Varbūt situācija, kurā izpaužas tieši pretējais - ārkārtīgi liela mērķtiecība rīcībā. Ir iespējams, ka ir ticis gaidīts noteikts labvēlīgs planētu stāvoklis. Ir iespējama izvairīšanās no nelabvēlīga aspekta lielo planētu mijiedarbībā vai kosmisko plūsmu raksturā. Iespējams, ka mātes un bērna attiecības ir harmoniskas, bet nav vēlēšanās nokļūt pasaulē, tur esošo ģimenisko vai vides apstākļu dēļ, taču ļoti patīk šī māte, tādēļ, pēc ilgākām "pārdomām" tomēr nolemts piedzimt šajā ģimenē. Iespējams, ka šī māte patīk tik ļoti, ka rodas vēlēšanās šo tuvības stāvokli paildzināt. Iespējams nelabvēlīgs Merkūra stāvoklis sabiedriskam cilvēkam vai Saules un Mēness aptumsumu klātbūtne. Iespējams - māte kļūdijusies, nosakot grūtniecības sākumu.


60. No: raminja      Temats: māņticība ?←     2007. gada 17. februārī 19:02:44

No kurienes radusies māņticība? Un kas tas vispār ir? Cilvēka vēlme kaut kam ticēt?


Māņticība ir murgainas atmiņas par zināšanām.

Zināšanas ir faktos pārveidotu ietekmju kopsakarību sapratne.

Murgi ir dabā eksistējošu parādību un to elementu pretdabiskas kombinācijas. Piemēram – Demokrātija dabisko tiesību sistēmā ir dabiskās kārtības izpausme, bet liberālisms romiešu tiesību sistēmā un tā astainais bērns ar āža kāju – „mūsdienu demokrātijas izpratne” ir murgi šajā jomā un māņticība te ir iedoma par to, ka tas, ko pašlaik uzdod par demokrātiju tāds arī ir un, ka tam ir kāds sakars ar demokrātijas saturu un formu.

Māņticības iekšējā būtība ir dzīves pakļaušana maldīgiem priekšstatiem un tiem atbilstošu seku pieņemšana par īstenību un tās normām. Katram notiek pēc viņa ticības. Murgaini pieņēmumi noved pie murgainas dzīves. Slimības ārstēšana ar jaunu slimību izraisošām „zālēm”, tās ārstēšana ar nākošajām utt. Māņticība ir Veselā Saprāta trūkuma pazīme. Tā, „mūsdienu demokrātijas” ieteikumi un metodes dzīves uzdevumu risināšanā, līdzinās slāpju remdēšanai dzerot sērskābi.

Veselais Saprāts jeb Saprāta ietekme (ietekmes spēja) samazinās virzienā no Garīgās polaritātes uz materiālo. Cilvēka apziņa paceļoties tuvāk Garīgajai, piesātinās – pakļaujas Saprāta ietekmei – kļūst „veselīgāka”, možāka, dzīvāka, līdzsvarotāka, mierīgāka, labvēlīgāka, radošāka – tajā izpaužas Veselais Saprāts. Un otrādi – attālinoties no Garīgās polaritātes, piesātinoties ar materiālajām vibrācijām – pakļaujoties dabas tumšajām („netīrajām”) enerģijām („gariem”), zaudē saiti ar Saprātu, pieņemas egocentrismā, zaudē Garīgās un Cilvēciskās Vērtības, to radītās identitātes un Zināšanas – iegrimst sadrumstalotībā, apkārt notiekošā uztveres vājumā un tā interpretāciju murgainumā, ko uztver par reālo – objektīvo īstenību un dzīvi tās ietvaros par vienīgo iespējamo – vēsturiski radušos, pieņemamo un Cilvēkam atbilstošo – paredzēto. Cilvēki varētu dzīvot pilnvērtīgu un radošu, laimīgu dzīvi Cilvēcisko vērtību uzturētā un Garīgo vērtību radītā pasaulē, ja nepievērstos materiālās pasaules baudīšanai un kārei pēc šīm baudām, ja nenokļūtu šo baudu atkarībā, ja neieslīgtu orientācijā uz materiālo formu veidošanu un tās radīto problēmu risināšanu un sevis kā baudu guvēja un problēmu risinātāja novietošanu šīs, lielā mērā pašradītās pasaules centrā, ja neieslīgtu pašradīto murgu pasaulē – māņticībā. Pievēršanās materiālo formu pasaulei, tās baudām un to baudīšanas radītajām problēmām ir māņticība.

Kad Cilvēks aizmieg – paceļas smalkajā pasaulē – viņa netrenētais, vienpusīgais (materiālo formu radīto ietekmju notrulinātais – šabloniem pārslogotais) intelekts tās smalkās formas un ietekmes uztver epizodiski, tikai rupjākajās formās un bez kopsakarībām – „kā sapnī” vai bieži vien murgaini, ko pēc pamošanās atceras kā sapņus. Kad Cilvēka Apziņa dzīves laikā pievēršas materiālajai pasaulei – tās baudām un to seku radītajām problēmām kā dzīvē virzošajiem spēkiem, tad viņa Apziņa, attālināšanās no Saprāta un tā ietekmes zaudēšanas rezultātā vājinās – zaudē uztveres asumu, izpratni par notiekošo – zināšanas un iegrimst murgainā „miegā” – nāvei līdzīgā pamiruma – apreibuma stāvoklī. Māņticība ir apziņas miegs, pamirums un klejojumi murgainā ēnu pasaulē, kad apziņas jutekļu nepilnīgi piegādātās ietekmes tiek neadekvāti traktētas, vāji atceroties to, ka uztvertajam ir kāds Cēlonis un sakars ar Cilvēka dzīvi. Pati lielākā māņticība ir domāt, ka tas, ko mēs uztveram ar saviem jutekļiem ir objektīvā realitāte, ka tā ir vienīgā realitāte un ka fiziskā ķermeņa dzīve ir cilvēka dzīve, ka Psihe ir Cilvēka dvēsele un tai ir kāds sakars ar viņa pārdzīvojumiem, ka meklējot psihes komfortu tiek risinātas Cilvēka dzīves problēmas vai tiek atvieglināta Viņa dzīve. Slinkums ir māņticības maize un nezināšana ir tās apģērbs.


61. No: e_very@inbox.lv       Temats: psiholoģiskās īpašības ?←     2007. gada 1. martā 16:47:11

Labdien!! Sakiet lūdzu kādas ir laupītāju psiholoģiskās īpašības, to psiholoģiskais raksturojums??? Vai bijuši kādi pētījumi par to? Iepriekš pateicos par atbildi!


Jautājums ir doktora disertācijas tēmas formulējums. Šaubos vai Jums ir vajadzīgas „vienzilbīgas” atbildes par Jums zināmo, bet izsmeļošākām nav vietas šajā formātā. Te varu vien virzienu parādīt, kurā lūkojoties, varat viņus aplūkot dažādos rakursos un skaitā, visādos maskēšanās tērpos, bet vienmēr (arī pašradītas) tumsas apņemtus. Varētu teikt, ka laupītājs ir tumsas mīlētājs un vairotājs. Taču galvenais, ko tie atņem, ir dzīves prieks un jēga. Tumsa ir tur kur nav Gaismas.

Ir jānošķir laupīšanas parādība (tātad laupītāja īpašības) no viņa portreta – vērtējuma (1)evolucionējošā kultūrvides sabiedrībā, (2)stagnējošā patērētājsabiedrībā, (3) destruktīvā konkurences vidē un (4)deģenerātu laupītājdemokrātijās, kuras (pēdējās divas) par sabiedrībām saukt gan nevar iekšējās vienotības un konstruktīva, pastāvīga savstarpēja atbalsta trūkuma dēļ. Kurā no divām pēdējām esam, varat izvēlēties pēc sirds patikas. Augstāk minētais portrets saistīts ar normas jēdzienu. Norma evolucionējošā kultūrvidē ir attīstības virziens, bet evolūcijas trūkuma apstākļos – vairākuma viedoklis. Jebkurā gadījumā – normas noliegšana ir destruktīva rīcība – pretdabiskā manifestēšanās un deģeneratīvuiezīmju izpausme, jo Cilvēks būdams kolektīva būtne ir dabiski normas tiecīgs – normu meklējošs. Norma, tāpat kā reliģija ir iekšēja nepieciešamība psihiski veselam cilvēkam.

Norma tāpat kā reliģija nav atdalāma no Valsts jēdziena (kas ir noteiktas tikumības modelis konkrētā vidē un laikā, konkrētiem cilvēkiem), tāpat kā budžets vai izglītības sistēma. Ja kāda valsts noliedz savu saistību ar kādu reliģiju, tas nozīmē, ka šī valsts ir saistīta ar kādu citu reliģiju, kuras eksistenci vai saistību tā negrib atzīt. Nauda kā vērtību „radītājs” un mērs – piepildījums, liberālisms kā ideoloģija, bankas un naudas aprite kā baznīca un rituāls, konkurence kā dzīves veids liek saprast šīs sociālās formācijas – laupītājdemokrātijas (pēdējās – zemākās demokrātijas formas) izviršanas par konkurences vidi (visu karu pret visiem) „reliģiju” – sātanismu, piederību kurai šī formācija negrib atzīt ne kopumā, ne atsevišķos sabiedrības slāņos.

Laupītājsabiedrībās (demokrātijās) spējīgākais grupas interešu iemiesotājs tiek izvirzīts par līderi grupas interešu sasniegšanas organizēšanai, grupas darbības vadīšanai tāpat kā patērētājsabiedrībās (augstākajās demokrātijās – pašdarbīgās valstīs kā reliģijas atvasinājumos) tomēr to mērķi ir tām pretēji – destruktīvi, kaimiņattiecības neatzīstoši, bez stingras nākotnes vīzijas un resursus iznīcinoši.

Tie ir ļaudis, kuri nepazīst un neatzīst goda jēdzienu, bet tikai izdevīgumu un veiksmīgumu – slavenumu. Izdevīgums izriet no egoisma, bet Gods turpretī no altruisma un pašaizliedzības, radošas dzīves intereses. Ja mūsu dienās valstu attiecībās ir tikai intereses un vienas valsts pārstāvis (konkurences apstākļos) stipru un stabilu kaimiņvalsti uztver kā draudus, pie tam šī perversā pozicija viņam pašam liekas pašsaprotami normāla, tad acīm redzot tas ne ar ko neatšķiras no dažu nēģeru cilšu uzskatu par labo un slikto, kur labi ir nozagt govis kaimiņam, bet slikti ir tad, ja kaimiņam ir labi – ja govis nozadzis viņš tev pašam. Šajā mūsdienu sociālajā vidē apvienojas tikai vienam mērķim – laupīšanas veiksmīgumam (konkurencei). Te laupīšana ir tie paši darījumi (bizness konkurences apstākļos) ar to starpību starp dažādiem tās veidiem, ka krimināllikumā definēto veidu izpildītāji atklāti atzīst to, ko grib un dara to, ko grib saskaņā ar savu atziņu, bet biznesmeņi slēpjas aiz dažādiem stāstiņiem un teorijām par savu lomu sabiedrības dzīvē.

Ja saprot, ka rentabilitāte ir peļņa laika vienībā pret ieguldījumu (laiks +līdzekļi), tad zinām, ka laupīšana un zagšana (ja no darījumiem izslēdzam godaprātu, kas tā arī notiek ārējā  - materiālā konkurencē, jo ir arī iekšējā konkurence Cilvēka apziņā starp Veco un Jauno Ideju un tās jaunradīto apziņas kvalitāti – Goda pakāpi, kas patiesi ir attīstības pavadonis un atspoguļojums tur, kur ir tieksme attīstībai Garā – evolucionējošās kultūrvides sabiedrībās) ir visrentablākais darījums – bizness. Ja saprot, ka reklāma, mainot cilvēka apziņu, piespiež viņu dzīvot (preču patēriņa vārdā) nelabvēlīgu dzīves veidu un iegādāties (atdot savu naudu par nevajadzīgām,  nekvalitatīvām un kaitīgām precēm) „produktus”, tad saprotam, ka „patērētājs” ir daudzlietojams upuris pretstatā „laupītāja upurim”, kurš kā „resurss” tiek izņemts no aprites zaudējot veselību, dzīvību vai resursu atjaunošanas spēju – pamatkapitālu.

Narkotiku izplatība vidē arī ir vērsta uz „daudzreizlietojamā patērētāja” pārvēršanu par „vienreizlietojamo” – narkomāniem nav nākotnes – ģimenes. Narkomāns ir tikai sev – un savam dīlerim – piegādātājam. Tā ir „neatražojošā verdzība”, tādēļ narkodīleri, izķerot aizvien jaunus „patērētājus”, konkurē ar biznesmeņiem par resursiem – „patērētājiem”, kas reizēm – pārapdzīvotības apstākļos – var būt abpusēji izdevīgi. Kā redzam notiek konkurence starp laupītājiem, kur tie, kuri nosvērušies daļēja, bet pastāvīga laupījuma – mazāk rentabla – pozīcijās, ar krimināllikumu apkaro citus – lielākas, bet iznīcinošākas rentabilitātes piekritējus.

Par laupīšanu sauc vardarbīgu īpašuma vai valdījuma – „piederībā esošā” – tātad arī satura un būtības atņemšanu(piesavināšanos – „kas bija Jūsu – tagad būs Mūsu”) lietojot kādus ietekmēšanas līdzekļus. Krāpšana, savukārt, ir atsavināšana sagrozot lietu dabisko kārtību. Spožs piemērs tam nesenā pagātnē ir „Latvijas iestāšanās ES”, kur krāpnieki iztirgoja tiem nepiederošo un arī paši tika ievilin;ati zaudējumu virknē un sistēmā – piramīdā (sistēmā, kurā, izņemot sistēmas radītāju, zaudē visi).

Laupīšana un krāpšana parasti iet roku rokā – savstarpēji papildinoši – jo, kur nevar ar varu (vēl!), tur var ar viltu. Tas ir, krāpšana ir laupīšanas paņēmiens, kurā kā līdzeklis tiek izmantoti dabiskās kārtības sagrozījumi. Pie tā pieder visādas „citādības”, „atšķirības”, „robežu nojaukšanas”, „minoritāšu atbalstīšanas”(minoritāte tieši to nozīmē – šajā normā tā ir izzūdoša parādība – tas, kas ir mazākumā – nav eksistenci noteicošais) un „iespēju izmēģināšanas” tām nepiemērotās vidēs, kas laupa normas ievērošanas iespējas – normālu dzīvi  šai krāpšanai pakļautajiem – krāpšanas upuriem.

Ar laupīšanu un krāpšanu tiecas saprast atsevišķu cilvēku vai to grupu acīmredzamus mantiskus pāridarījumus – noteiktas normas pārkāpumus – uzbrukumus garāmgājējiem, lielceļa laupīšanu, skandināvu un kuršu vikingu uzbrukumus piekrastes iedzīvotājiem, līvu piekrastes jūras laupīšanu, ievilinot kuģus sēkļos, bāleliņu pārrobežas sirojumus, jūras laupīšanu (kas reizēm, kā kara līdzeklis, bija valstu akceptēta un pamudināta), resursu izlaupīšanu laupīšanas karagājienos vienai valstij pret otru, kolonizēto teritoriju izlaupīšanu, ko veica metropoles savās kolonijās un šodienas vērienīgo, plēsonīgo dabas resursu izlaupīšanu, kuru veic kolektīvi – kā šo resursu ieguvēji, tā to galaproduktu patērētāji (Gribat redzēt laupītāju – paskatieties spogulī). Tomēr pēc definīcijas, laupīšana ir kas vairāk par sveša īpašuma piesavināšanos. Noziedzīga varas realizācija nerada tiesības uz laupījumu, masveidīga netikumība nerada tikumību, noziedzīgās pasaules norma masveidīgi pielietota sadursmēs ar citu – sabiedriskās dzīves normu – pirmo nepadara par sabiedrisko attiecību normu, bet (!) romiešu tiesībās – krāpnieciska līguma parakstīšana vai netaisnīga, krāpnieku pieņemta likuma piemērošana rada neatgriezeniskas sekas – īpašuma zaudēšanu. Neuzmanīgi parakstīsi sadarbības līgumu vai kredītsaistības un zaudēsi visu – firmu, māju, bankas rēķinu, utt. Neuzmanīgi parakstīsi kredītsaistības un visu mūžu vergosi bankai. Neuzmanīgi parakstīsi jebkuru dokumentu un zaudēsi jebko – var arī dzīvību.

Laupīšana ir vairāk kā resursu vai produktu piesavināšanās. Mūsdienās piesavinās valsti, bet tepat nesenā – vēsturiski pārskatāmā laikā no māltuves sērdienīti par sievu zaga vai mātes meitu no ezera peldoties. Antīkajā pasaulē varēja verdzībā pārdoties vai par tādu kļūt starpvalstu karos, vai paša zemē ar imperatora ediktu. Dzimtbūšana vien ko nozīmēja brīvības laupīšanas nozīmē. Hazāru kaganāta, Turcijas veidošanās vai Venēcijas republikas laikā par vergu jau varēja kļūt jebkurš eiropietis, savā zemē nolaupīts un uz turieni verdzībā pārdots. Romas impērijai transformējoties, ar tās administratīvo un tiesību bāzi apvienojās jaunradītais mitraisma, jūdaisma un „pagānisma” mistrojums, kurš sevi, pēc Dienvideiropas Albigoju – Kataru valsts un visu tās iedzīvotāju iznīcināšanas 11. gs., par kristīgu dēvē. Šī mitoloģija (mitoloģija tādēļ, ka ar pašiem izcelsmes avotiem šai ideoloģijai nekā kopīga nav) kopā ar romiešu tiesībām izplatoties Eiropā, iznīcināja tur esošo Dabisko Tiesību kodeksu, uz tā un religīskajās doktrīnās balstīto dzīves kārtību un nolaupot šeit esošajam „pagānismam” tā formas un rituālus, sadzīves tradīcijas – ietērpjoties tajās (pašai „kristīgajai” mitoloģijai savu nebija) laupīja kolonizēto zemju tautām Dieva dotās dzīves kārtības augļu baudīšanu saskaņā ar saviem Dieviem – piesavinājās svešas kultūras sasniegumus un augļus, ar ko izraisīja drausmīgo viduslaiku tumsības parādību, no kuras Eiropas iedzīvotāju pamatmasa tā arī nav varējusi atgūties un no tās izkļūt. Renesanse un apgaismība attiecas uz šauru iedzīvotāju grupu – tiem, kas nav pievērsušies eksistenciālām problēmām – ir orientēti uz Garīgo dzīvi. Pārējie turpina dzīvi viduslaiku eksistenciālajā tumsā un māņticībā. Ieejiet jebkurā baznīcā un iepazīstieties ar šo laupīšanas formu un tur atrodamajām nolaupītajām vērtībām – materiālajām un Garīgajām, kuras gan lielākoties ir izniekotas un sabojātas. Ieskatieties arī šo laupītāju svētulīgajās sejās.

Venēciešu vergturu – oligarhiskā republika (demokrātija!) radīja vaļību – liberālismu, kurš, kārdinājumu paceļot leģitīma līdzekļa un komfortu mērķa līmenī, atņemot normas jēdzienam saturu un normas nepārkāpjamības racionalitātes izpratni sabiedrībai vai atsevišķiem tās locekļiem, laupa viņiem tikumības jēdzienu, pašu tikumību un to, ko šī tikumība dod – fizisko un psihisko veselību, ģimeniskās, vecāku un bērnu attiecības, kaimiņattiecības, pozitīvos sabiedrību vienojošos faktorus – cilvēciskās vērtības un galarezultātā, iznīcinot valsts jēdziena saturu un valsts pazīmes – arī pašu valsti, attīstības iespējas – cilvēka dzīves pilnvērtību un jēgu. Valsts eksistē tik ilgi, kamēr pastāv tās tikumība valsts idejas nesējos, bet pārstāj eksistēt tad, kad tajos, kas sevi identificē kā tās pilsoņus, zūd tikumība. Tad rodas cita – iepriekšējai sveša un naidīga valsts ar citām sadzīves normām un tradīcijām. Atjaunot Pirmo Latvijas Valsti nozīmē atjaunot tās tikumību un ideālus, bet ne vārdos piesaukt tās līderus, simbolus valkāt vai dokumentus atklātībā cilāt. Pagājušā gadsimta sākumā secīgi apvienojoties zinātņu nozarēm par cilvēku, radās jauna zinātne – biheiviorisms, kuru pārņemot liberālisma apoteoze – maltusiānisms – galēji agresīva cilvēknīšanas filozofija (aicina uz radikālu cilvēku masveida iznīcināšanu valdošās elites dzīves komforta saglabāšanai) ieguva savu psiholoģiskā kara ieroci – manipulācijas ar informācijas plūsmām un masu apziņu.

Un tā kopš 1956. gada mēs nedzīvojam savu objektīvi iespējamo dzīvi, bet apziņas manipulāciju ceļā iegūtu, manipulatoru interesēm atbilstošu un viņu mākslīgi un mērķtiecīgi veidotu. Jums ir nolaupīta Jūsu dzīve un tās vietā iesmērēts surogāts. Šis laupītājs ir liberālis – ieskatieties viņam sejā! Laupīšanas jēdziens un parādība saistāma ar taisnīguma jēdzienu. Laupīšana ir netaisnīga – tā ir tur, kur trūkst taisnīguma. Tātad laupīšana sociālajā vidē – sabiedrībā – valstu attiecībās parādās tur un tad, kad tām trūkst taisnīguma. Netaisni var rīkoties tikai tas, kurš nebaidās zaudēt godu – tāds, kuram tā nav. Tātad laupīšanu veic un atbalsta negodīgi ci...!  Šajā vietā jāsāk domāt, kā saukt būtnes, kurām nepiemīt Cilvēciskās vērtības. Cilvēku no dzīvnieka nošķir Cilvēcisko vērtību klātbūtne tajā. Tātad, acīm redzot ir jārunā par divkājainām Cilvēkam līdzīgām bioloģiskām būtnēm, kuras mājo Cilvēku vidē. Sauksim tās par divkājiem. Taisnīgums, savukārt, ir sekundāra parādība, izrietoša no apjēgas par to, ka Cilvēks dzīvo savas rīcības izraisītu seku veidotā pasaulē. Katra Cilvēka rīcība atgriežas pie viņa, viņa tuviniekiem un viņa dzīves vides – valsts, šai rīcībai atbilstošu seku veidā. Tas ir – Cilvēks nes atbildību (nasta un gods) par savu rīcību, jo taisnīguma izpratne viņam saka – saņemtās sekas ir taisnīgs līdzsvara atjaunojums, atbilstošs viņa rīcībai.tātad laupīšana ir Atbildības sajūtu zaudējušu, negodīgu divkāju netaisna rīcība piesavinoties vērtības ar kādu līdzekļu palīdzību, uz kurām tiem nav tiesību. Par kādām tiesībām iet runa. Par tiesībām, kuras radītas un eksistē taisnīguma un atbildības – Goda uzturēšanai un realizēšanai dzīvē – par Dabiskajām Tiesībām, jo Romiešu tiesības taisnīgumu nemeklē un nedefinē kā vērtību, bet ir aicinājums ievērot mantisko neaizskaramību un tās radītās sekas. Romiešu tiesībās laupīšana un, tātad, laupītājs un viņa portrets radikāli atšķiras no Dabisko Tiesību skatījuma un tajās dzīvojošu Cilvēku izpratnes par laupītāju un viņa būtību šajā darbībā, kā arī pati laupīšana – Goda zaudēšana. Cilvēks zaudē sev Godu ņemot viņam nepiederošu vai pār mēru!

Liberāļu – netikļu slavinātā ārējā konkurence nav nekas cits, kā dzīves un darba iespēju laupīšana līdzīga darba darītājam citā vietā savas peļņas negausības vārdā. Šādi aplaupītie, koloniju degradētie iedzīvotāji pārpludina metropoles un sevi izkonkurējušo uzņēmumus, lai tur kā lēts darbaspēks degradējot metropoles iedzīvotāju cilvēkresursu, tās nogremdētu līdz agrākajam kolonijas līmenim, tajā laikā, kad kolonijās palikušie, atbrīvojušies no vieglās dzīves tīkotājiem, iegūst jaunu attīstības iespēju. Tieši tā, kā tie latvieši, kuriem savā zemē ir laupīta dzīves un darba iespēja tagad strādā EUROPĀ. Ieslēdziet vakarā televīzijas aparātu ziņu raidījumu laikā un ieskatieties tur redzamajās „informatīvajās plūsmās” – ņirbošajās laupītāju sejās. Organizētās laupīšanas (konkurences) un bezgodības – vaļības, kas ir tikumības trūkums – liberālisma apstākļos lielie un veiksmīgie (slavenie) laupītāji sēž savam veiksmīgumam – lielumam atbilstošos krēslos, bet neveiksmīgie vai nu cietumos, vai tiek izmantoti – pēc veiksmīgo ieskatiem.

Parādības, ilglaicīgi pielietotas lielām ļaužu masām, zaudē savas aprises – sāk izskatīties pēc kaut kā cita, vai pie tām pieradinoties cilvēks maina uztveres asumu, tomēr to iekšējā būtība nemainās pat ja zemākajās sociālajās formācijās tās kļūst par normu. Lai gūtu priekšstatu par laupītāju psiholoģiju, apmeklējiet jebkuras biznesa augstskolas lekciju kursu pamatpriekšmetā, veiksmīga biznesa priekšnoteikumos, darbību, marketingu, reklāmpolitiku. Iepazīstieties ar liberāļu slavinātu veiksmīgu biznesmeņu dzīves stāstiem. Palasiet mūsu izdoto N.J.Markovas „Kultūrintervenci”. Ja vēlaties iepazīties ar krimināllikumā definētajām laupīšanas formām un to izdarītāju psiholoģiju vai portretiem, jāvēršas pie kriminalistikas vai tās interešu laukā izdarītiem pētījumiem. Tomēr varu teikt, ka tie nav populāri, ir grūti pieejami, jo kā statistisks materiāls atklāj dažādu nāciju noslieces šajā jomā, kā biežuma, tā metožu pielietojuma ziņā.

Laupīšanas pamatā ir maldīga tēze par iespējamību iegūt savā īpašumā un lietojumā to, kas veidojies kāda cita darba rezultātā. Laupīšana, tāpat kā prostitūcija un kukuļņemšana vai varas sniegto iespēju savtīga izmantošana, neskatoties uz pūļu ieguldījumu procesa uzturēšanai, sākšanai un vadīšanai, par darbu nav uzskatāma, jo jaunas augstākas kvalitātes un vērtības nerada, bet noārda pamatvērtību – Tikumību. Darba rezultātā radītā vērtība – augstāka apziņas kvalitāte – vienmēr paliek pie darba darītāja un tiem, kurus mīlot darīts darbs.


62. No: viktors  Temats: bērns kā audzināšanas objekts un subj... ?←     2007. gada 7. martā 23:19:48

paskaidrojie\'t lūdzu ko nozīme-bērns kā audzināšanas objekts un subjekts


Labprāt, Viktor. Tomēr vispirms atļaušos atgādināt, ja nu Jūs, Viktor, to nezināt - es neesmu datorprogramma. Arī Dators neesmu. Manas atbildes nav mans pienākums vai algots darbs. Tas ir labas gribas žests un acīm redzot tik pat svarīgs Jums, cik interesants man. Tādēļ nevajadzētu šīs attiecības bojāt ar iebakstīšanu vēderā - Ei, Tu! Pasakiet man... Augstu vērtējot viens otra laiku un radošo interesi, šāda tipa jautājumos, neuzskatot par datoru vai tā programmu un noteikti ne par rīt pārdodamu vergu, sniedz domas kontekstu, no kuras izriet jautājums. Domāju, ka, lakoniskums, savienojumā ar patērētāja attieksmi, pelna J. Kristus attieksmi - lai patērētāji patērē patērētājus.
Lakoniski - audzināšanas objekts ir tas ar ko nodarbojas audzinātājs, vai kurš ir audzināšanas sistēmas pasīvs objekts. Subjekts ir tas, kurš aktīvi veido savstarpēji labvēlīgas attiecības ar audzinātāju un ar savu dalību harmonizējoši ietekmē audzināšanas procesu. Konteksts var ļoti būtiski mainīt šo definējumu praktisko izpausmju tonalitātes.


63. No: Pūce Platace       Temats: slikts jautājums? ?←     2007. gada 8. martā 0:16:05

Kādi ir laringīta rašanās metafiziskie iemesli?


Pārslogota radošā darbā vai nerealizēta radošā potence, ja kundalini jau sasniedzis šo līmeni. Taču var būt arī ārpuscilvēka iemesli planetāro vai Kosmisko enerģiju spriedze, plūsmas. Citu cilvēku ļaunprātīgu domu sekas. Neuzmanība saskarsmē ar izpaustu Īstenību - noslēpumu izpaušana. Bez konteksta precīzi nav nosakāms - iespējamie iemesli vienmēr visam ir vairāki. (Viens un tas pats cēlonis dažādās vidēs rada dažādas sekas, un otrādi - vienādām sekām vidē var būt atšķirīgi cēloņi).

64. No: Birutas       Temats: kas notiek? ?←     2007. gada 11. martā 10:40:30

Vai nav pienācis tas laiks, kad gaismas spēkiem Latvijā jāuzsāk aktīvāka cīņa pret tumsību?


Protams. Palīgi vienmēr vajadzīgi - pievinojieties. Ko varat darīt?

65. No: Ra       Temats: Talismani ?←     2007. gada 12. martā 14:44:18

Vai talismaniem piemīt kaut kāds spēks, vai arī tas ir cilvēka paša izdomājums?


Jā, pareizi pagatavotam talismanam piemīt veicinošs spēks. Tas pastiprinās, ja tā lietotājs to saprot un tam tic. Visi spēki izpaužas tikai sadarbībā ar citiem spēkiem.

66. No: Ra       Temats: Rituāli ?←     2007. gada 12. martā 14:46:33

Kāpēc dažādos rituālos (piemēram, karavīra iesvētīšanas rituālā) ir jāmetas ceļos. Vai tas ataino tikai varas attiecības, vai tam ir arī kāda cita nozīme?


Dažādos rituālos tam ir atšķirīga nozīme tas atkarīgs no rituāla un kultūras tipa. Arī pašai sociālajai lomai dažādās kultūrās ir atšķirīga nozīme. Ja ir domāta piezemēšanās uz viena ceļa bruņniecības pieņemšanas rituālā, tad tā ir zīme par spēju pakārtot savas intereses (gaitas) hierarhiskajām interesēm - spēja kalpot - "Saule ir Rīta un Vakara pusē" - kas nozīmē kalpošanu Gaismai un Tam Kas Ir Saule.

67. No: Ra       Temats: Valoda ?←     2007. gada 15. martā 13:07:33

Ko par tautu pasaka tās rakstu zīmes - latīņu burti, kirilics, hieroglifi?


Tautas rakstībā atspoguļojas tās mentalitāte - kādā veidā un kādiem paņēmieniem tā risina savas problēmas, uz ko tiecas tās dvēsele, kādi ir estētiskie un garīgie Ideāli. Piemēram, latīņu rakstības jēgu var izteikt vienā vārdā - lakonisms.

68. No: Ra       Temats: Audzināšana ?←     2007. gada 13. martā 13:53:42

No cik gadiem būtu jāsāk pasniegt seksuālā audzināšana? Kā vērtējat ideju par seksuālās audzināšanas programmu bērnudārzos, kas tiks pasniegta četrus gadus veciem bērniem? Kādas tam varētu būt sekas?


69. No: braaliic       Temats: bailes ?←     2007. gada 17. martā 19:45:02

Kā definēt bailes no klusuma? Vienā vārdā un vispārēji. Tajā skaitā būtu bailes no neziņas?


Bailes ir apziņas stāvoklis enerģijas zuduma vai prognozētas nepietiekamības apstākļos. Maigi izsakoties – bailes no klusuma ir atkarība no ārēja ritma devēja. Izsakoties tieši un atklāti – bailes no klusuma ir galēja antipātija – naids pret sevi. Apziņa ir robežstruktūra starp Makro un Mikrokosmosu. Pasaulē viss eksistē kā vibrāciju kopums – vibrējošas struktūras. To „dzīves ilgums” un „dzīves kvalitāte” ir atkarīga no šīs struktūras elementu vibrāciju harmonijas un tās kopējās vibrācijas harmonijas ar vides elementu vibrācijām. Apziņa ir rezonējoša struktūra, kura vibrē atsaucoties ārējām Makrokosmiskām vai iekšējām – mikrokosmiskām vibrācijām – ietekmēm. Vibrācija ir ritms, kādā mijas impulsi un pauzes. Katrai struktūrai ir tai atbilstošais ritms, kurš raksturo tās īpatnības – stāvokli un harmoniju, to, kā tā atsaucas citiem ritmiem – ietekmēm. Apziņa ir elementu struktūra, bet sava ritma devēja – avota tai nav. Savu dzīvi tā izpauž – vibrē atsaucoties citām ārējām vai iekšējām vibrācijām. Ja apziņa nesaņem ietekmes – vibrācijas no ārienes vai iekšienes – Augstākā Cilvēka – Manasa – Saprāta, tā beidz eksistēt kā vienota struktūra un tās process. Izzūdot kopējai harmonijai – vienojošajam ritmam, katrs elements sāk darboties atsevišķi – disonansēs, ko apziņa izjūt kā mokošu nemieru – tieksmi pēc tā, kas atjaunotu harmoniju – kopējo vibrāciju ritmu.

            Metafiziski (filosofiski) klusums ir Cilvēka augstākās iekšējās harmonijas stāvoklis tās saplūsmē ar Makrokosmosu, taču jautājums, uz kuru atbildam sevī ietver fiziskā klusuma jēdzienu – skaņu trūkumu akustiskajā vidē. Šeit pilnīga klusuma nekad nav. Varam runāt par dzirdes vājumu, netrenētību, uztveres raupjumu – notrulinātību vai uzmanības trūkumu un neieinteresētību tajās. Patiesībā ap mums vienmēr ir ļoti daudz dažādu dažādas intensivitātes skaņu. Tāpat dzirdes nervs uztver daudz ķermeņa radītu skaņu un ritmu. Ieklausīties sevī var tiešā un pārnestā nozīmē – tas ir ļoti interesanti – gremdēties sevī, tur nekad nav garlaicīgi. Tu pats sev esi vienīgais īstais un patiesais sarunu biedrs, kurš nekad nemelo, neapnīk un nekļūst Tev neuzticīgs – ir īsts Draugs. Bet draudzība prasa noteiktas rakstura īpašības un Cilvēcisko vērtību kvalitātes – kultūras klātbūtni – ietekmi un tās tradīcijās veidotu apziņu. Var teikt, ka – bailes no klusuma ir kultūras trūkuma sekas un pazīme.

            Cilvēkam apkārtējā telpā ir skaņas, kuru raksturu var iedalīt trīs lielās grupās vai divās polaritātes, kā kuram patīk. Polaritātes ir Mūzika un tas, kas nav mūzika – troksnis. Mūzika ir harmonijas plūsma skaņās vai Augstāko Pasauļu Harmonijas atspoguļojuma galarezultāti mūsu pasaulē izteikti skaņās vai citos procesos – arī apziņā, tās struktūrā un dzīvē – Cilvēka dzīve arī var būt Mūzika. Troksnis ir harmonijas trūkums skaņās. Reizēm troksnī var būt sava iekšējā ritmika – saskaņa, bet tas vienmēr ir disonansē ar makrostruktūrām, vai var teikt, ka – troksnis ir makrostruktūru disonanšu izpausme. Troksnim vienmēr trūkst saistības ar Augstākajām Pasaulēm. Mikrokosmos – iekšējais Cilvēks ir Augstāko Pasauļu individualizēta telpa un tam piemīt visas to īpašības dažādās potencēs un kvalitātēs.

Trīs lielās grupas ir Dabas skaņas, Cilvēka radītās skaņas – kas ir mūzika, un tās, kas nav mūzika vai ir mehāniski trokšņi. Dabas skaņas ir dabas mūzika. Visi apkārt esošie elementi un aktivitātes vidē ir savstarpējā harmonijā kā Radošās Augstāko Pasauļu Harmonijas darbības izpausme, tāpēc kontakti ar to – atrašanās un ieklausīšanās Dabā – tās vērošana atjauno zaudēto harmoniju apziņā, ja tai trūkst saišu ar Iekšējo telpu – Cilvēku vai tas ir izsists no līdzsvara – ir satraukts. Ir tieši ar ārējo ausi dzirdamās skaņas – dabas mūzika un netieši – ar „iekšējo” ausi dzirdamā astrālā mūzika – tas, ko dzird komponisti, ja tie pieraksta dzirdēto, bet nenodarbojas ar tās konstruēšanu – sacerēšanu, izmantojot dažādas tiem zināmās skaņu sakarības, kā to dara komponisti vai, pareizāk sakot – skaņu kombinatori. Ir arī Sfēru Mūzika – Augstāko Pasauļu Harmonija, kuru dzird Iekšējais Cilvēks, bet kura līdz apziņai nonāk tikai ļoti retos gadījumos, īpašos apstākļos. Tikai ļoti nedaudziem Cilvēkiem ir lemts to dzirdēt īpašos Garīgā sasprindzinājuma brīžos. Sfēru Mūzikai nav nekā kopīga ar to, ko sabiedrībā sauc par mūziku.

            Cilvēka radītās skaņas – mūzika šī vārda īstajā nozīmē ir Komponistu saklausītā Astrālā – formas radošo viļņu harmonija vai Iekšējā Cilvēka Radošās Domas darba rezultāts – izpausme skaņās. Sacerēšana ir apziņas darbība pūlēs to atdarināt. Mūzika ir Mākslas forma – kultūras klātbūtnes un darbības izpausme – Cilvēka augstāko ideālu nesēja, dabas harmonijas vai Iekšējā Cilvēka klātbūtnes zīme.

            Iekšējais Cilvēks Dzied. Iekšējais Cilvēks skan kā lielāko katedrāļu zvani un ērģeļu tūkstoši, kā visi zemes orķestri bijušie un tie, kas būs – kopā ņemti, kā Visuresošā Klātbūtne un Visaptverošs Klusums. Šis Klusums ir Skaņu un Domas piesātinājums – sasprindzinājums augstākajā pakāpē, kurš izstaro neizmērojamu vibrāciju – enerģijas daudzumu, kurš Cilvēka dzīvi padara mirdzošu un prieka – jēgas pilnu tādā mērā, kādā apziņa vēlas un spēj tajā ieklausīties un ar to būt harmonijā – Draudzībā. Tas, protams, prasa no apziņas spēju apgūt tās kvalitātes un disciplīnu, kādu prasa dabas likumi, lai kontaktētos – būtu mīlestības pilnās – harmoniskās attiecībās ar šo enerģiju, ko izstaro Iekšējais Cilvēks. Tas prasa disciplīnu un pūles – vēlmi ieklausīties Iekšējā Cilvēka balsī. Sākumā tas ir grūti. Arī tad, ja apziņa ir egoistiska, vāji organizēta, patmīlīga un slinka.

            Tad rodas tieksme pievērsties ārējiem ritma avotiem – sacerētajai mūzikai (labākajā gadījumā), ieslēgt „mūzikas konservu” atskaņotāju vai radioaparātu, kurš atskaņo to mūzikas surogātu – popu, roku, šlāgerus, ziņģes vai atklātas „muzikālas” rupjības džeza, repa u.c. nēģeru mūz.veidā utt., kādas tauta un ļaudis par mūziku sauc, bet kas ir tikai un vienīgi troksnis – apziņu piesārņojošs un tās elementu kvalitāti un harmoniju graujošs. Pie ļaužu radītajiem trokšņiem jāpieskaita dažādu mehānismu darbības radītās skaņas, sadzīves, tukšu sarunu (radio un televīzija), pilsētas ielu un nepareizu pilsētbūvniecības principu dēļ radušies akustiskie viļņi, tas kā „skan” – ietekmē gaisa plūsmas kroplās mūsdienu „arhitektūras” formas. Pie radītajiem mehāniskajiem trokšņiem jāpieskaita skaņas, ko izplata nekvalitatīva (sadzīves līmeņa) „konservētās mūzikas” atskaņošanas un pastiprināšanas aparatūra – elektroakustiskās iekārtas mājās un publiskos pasākumos. Pasākumu un sadzīves troksni mēra decibelos, nosakot „pieļaujamo līmeni”. Tomēr tāda līmeņa nav, jo galvenais postošais faktors ir nevis skaņas skaļums – starpība starp pilnīgu klusumu un impulsu maksimumā – bet skaņas ritms un tās sastāvdaļu iekšējais raksturs – disharmonija starp tām, kas iedarbojas jebkurā skaļumā – vājā atšķaidījumā vēl pastiprināti – kā homeopātijā. Pie nekvalitatīviem jāpieskaita praktiski visi mūsdienu elektroakustikas ražojumi, tā kā neviens no tiem nav spējīgs precīzi atskaņot dabiski radītās skaņas bez to izmaiņām vai komponentu zudumiem. Tagad attīstoties šai sadzīves trokšņu jomai radies ļoti bīstams – indīgs troksnis – elektroniskā „mūzika”, kas uz apziņu iedarbojas līdzīgi kā indīgās ķimikālijas – apziņa atmirst un sakalst – sasalst, pārvēršas par negatīvo emociju atkritumu izgāztuvi – indīgu tuksnesi.

Agrāk jau pieminējām Astrālo mūziku, kuru varam dzirdēt tajā, ko saucam par reliģisko (izņemot budismā – kur skaņai ir cita nozīme) un klasisko mūziku, tomēr jāzina, ka arī Astrālajai formas veidojošajai skaņai ir tās pretmets – formas graujoša skaņa, kura izraisa vai pavada dažādus pūšanas – destruktīvos procesus dabā. Pie tādiem, piemēram, var minēt E.L.Vēberu un tamlīdzīgu izklaides mūziku un it sevišķi agresīvi destruktīvs ir tā saucamais roks, vienalga cik smags vai mīksts tas nebūtu.

Arī dažādi mūzikas instrumenti pēc savas uzbūves un dabas atstāj atšķirīgu iespaidu – pēdas dvēselē. Roku sevišķi bīstamu padara bungu un elektroģitāru savienojums kombinācijā ar pūstošu dvēseļu radītām balss skaņām. Tāpat ir zināmi postošie – kara skaņu instrumenti un radošie – miera mūzikas – dziedējošie instrumenti. Kara skaņu instrumentus pielietoja tikai kaujas laukā un kara laikā, bet tagad tie skan juku jukām ar citiem visādās situācijās un laikos. Katrai mūzikai ir sava vieta un laiks. Nevietā un nelaikā atskaņots, jebkurš skaņdarbs kļūst par troksni. Ir dažādu domu, gadalaiku, rīta vai vakara, sējas vai pļaujas, radību un aizvadīšanas, siltuma un dzesēšanas, bērnības un vecuma utt. līdz bezgalībai mūzika. Pareizi vai nepareizi ieņemtām zālēm ir tāda pat ietekme, kā vietā vai nelaikā atskaņotai mūzikai vai tās pielietojumam ar neatbilstošiem mūzikas instrumentiem. Ļaudis sevi kropļo ar troksni un brīnās, kāpēc slikti dzīvo. Beidziet trokšņot un daudzas slimības izzudīs.

Šāda trokšņa „klausīšanās” turpinās līdz disonanse starp apziņu tās kvalitātes zudumā – un Iekšējo Cilvēku pieaug līdz galējam stāvoklim – pilnīgam attiecību zudumam un naidīgumam pret to no apziņas puses, tādēļ, ka Cilvēks apziņai ar savu klātbūtni atgādina tās tagadējo nepilnvērtību. Tā kā apziņai šajā stāvoklī vairs nav pieejamas Iekšējā Cilvēka vibrācijas – ritms, bet kaut ko tā vietā vajag, tad tā sāk izmantot ārējos ritma avotus – surogātus – trokšņus, to ietekmē vēl vairāk pasliktina savu stāvokli, notrulinoties un tā pilnībā nonāk atkarībā no ārējiem ritma devējiem. Šādā atkarībā nonākuši apziņai klusums ir ārējā ritma avota trūkums – enerģijas izsīkums un lēna mokoša izdzišana, ko pavada elementu disharmonijas radīts nemiers – abstinence – kairinātāja trūkums. Tāpat klusums tai ir atgādinājums par to, ka tā ir sarāvusi saites ar savu Draugu – savas nodevības un muļķības pašai redzamā zīme, kuru tā grib nomākt ar ārējā trokšņa palīdzību. Bailes no klusuma ir bailes ieskatīties sev acīs un atzīties pašam sev savās kļūdās. Bailes atgriezties mājās kā zudušajam bērnam un pieņemt Tēva mīlestību. Kauns taču. Bet kādreiz vienalga tas būs jādara. Man liekas – labāk ātrāk nekā vēlāk. Kam lieki spītēties, ja tāpat zini, ka taisnība ir Viņam – Iekšējam Cilvēkam?

            Klusums ir atgriešanās Mājās. Tur ir katra Cilvēka īstais, vienīgais un neatkārtojamais – viņa iekšējais ritms un Mīlestības pilns Patvērums.


70. No: jakimskaja       Temats: Dieva eksistences argumenti. ?←     2007. gada 20. martā 14:50:49

Kādus Dieva eksistences argumentus jūs ziniet? Raksturojiet tos.


            Filosofijā ir tāda tēma – argumenta saturīgums un pietiekamība. No tās izriet jautājums – Ko Jūs uzskatāt par saturīgu (sev saprotamu) un pietiekamu (sev piemērotu) argumentu? Kaut gan parasti meklē – prasa – taujā pēc Dieva esamības pierādījumiem. Nav arī īsti skaidrs ko nozīmē – raksturot argumentus.

            Bet lai nu paliek kā ir. Iespējams, ka Jūs tomēr pūlaties pajautāt par pierādījumiem, tikai interesanti, ko Jūs, bezdievis, ar Dieva eksistences pierādījumiem darīsiet? Pierādījumi ir vajadzīgi tur, kur nav zināšanu vai kaut kas traucē īstenības uztveri. Tikai kurlajiem vajadzīgi skaņas eksistences pierādījumi. Acīm redzamais un vispārzināmais nav jāpierāda, taču ja nu tie Jums tiešām ir vajadzīgi, tad Jums jāvēršas pie eksaktajām zinātnēm, piem., Biologiem. Pētot dzīvības izcelšanos uz zemes, tie savākuši sev daudzus tādus „argumentus” – pat speciālu teoriju izveidojuši par to un par Panspermiju to nosaukuši. Ķīmiķi daudz ko varētu pastāstīt, fiziķi arī – it sevišķi tie, kuri nodarbojas ar vienotā lauka teoriju, kvantu teoriju vai elementārdaļiņām. Noskatieties Krievijas televīzijas filmu – „Ūdens dziļie noslēpumi”. Tajā pasaules vadošie zinātnieki stāsta par to, ka, pētot ūdens molekulu uzbūvi un atmiņu, viņi nonākuši pie tā, ko Jūs meklējat – pie Dieva eksistences un darbības Jūsu labā. Pie tā, ka tikai pateicoties Viņa darbībai esat Jūs. Astronomijā ir tāds novirziens – radioastronomija. Tad, lūk, viņi jau šo to par reliktos starojumu zina, un varētu kādus argumentus priekšā Jums likt, bet vai Jums ir tik dziļas zināšanas radioastronomijā, lai viņu priekšā noliktajās lapās to izlasītu?

            Ar Dieva eksistences pierādījumu gudrošanu un to apgāšanu nodarbojas filozofija. Viņi tur ir tonnām tos sarakstījuši, argumentējuši un pretargumentējuši. Piemēram, Kants pat – apgāza vairākus un pēc tam uztaisīja tādu, kuru pats vairs apgāzt nevarēja. Tā, lūk! Palasiet veco Kantu, varbūt varat viņam palīdzēt? Starp citu – kā tur ir ar Jūsu eksistences pierādījumiem? Vai Jūs to varat pierādīt – ir kādi argumenti? Jautāju tādēļ, ka filozofijā ir tāds subjektīvais relatīvisms, kurš paziņo, ka viss ap un ar cilvēku notiekošais ir tikai un vienīgi viņa paša apziņas ilūzija, ka nekā ap viņu nav, ka viņš ir tukšumā un sapņo, ka ap viņu notiek tas, ko viņš pats sev izdomā. Jūsu nemaz nav! Es pats izdomāju Jūs un Jūsu jautājumu! Es zinu tādu brālību, kura būtu īsti aizvainota par Jūsu jautājumu. Tie ir sātanisti. Viņu līdera eksistence tieši izriet no Dieva eksistences un viņu Jums ļoti uzskatāmi nodemonstrētu abu reālo eksistenci.

            Filosofija neko nepierāda un nedod vērtējumus. Filosofija paver ceļu katram meklēt atbildes uz saviem jautājumiem pēc paša spējām, un dod tam līdzekļus – Zināšanas. Katrs pats meklē pierādījumus savu pētījumu precizitātei un dziļumam – meklē savu spēju robežas, lai tās paplašinātu šajos meklējumos. Jums, mīļais bērns, es varu teikt to pašu, ko teikuši visi filosofi pirms manis – Izzini sevi! Ielūkojies  sevī pietiekami dziļi un Tu redzēsi, kā Tev pretī lūkojas Dievs.


71. No: A.Dēls       Temats: ?←     2007. gada 22. martā 15:03:44

Labdien! Lasot, literatūrā bieži saskaros ar vārdiem \"zinātnieks\", \"pētnieks\", \"zinātniskie pētījumi\", \"meklējumi domas laukā\", \"zinātniski pētnieciskais institūts\", \"zinātniskā interese\", \"pētniecības pētījumu lauks\", utt. Vai tie ir tikai sinonīmi - literāras formas, vai arī tomēr šiem vārdiem ir atšķirīga jēga - semantika. man liekas, ka ir tikai īsti nesaprotu kāda.


Jums taisnība. Patiesi ir tā, ka šie jēdzieni atspoguļo divus secīgus Gara izaugsmes soļus. Zinātne ir saistīta ar Zināšanām un Zināšanas stāvokli apziņā – ar Zināšanu apguvi. Ļoti vērtīgi šajā sakarā būtu iepazīties ar Vernadska teoriju par Noosfēru. Vernadskis paver ceļu uz to, kas Zinošajiem ir pazīstams kā Kosmiskais Saprāts - Kosmosa dzīvo un Saprātīgo būtņu hierarhiju un viņu dzīves telpu – Nootisko Vienotās Realitātes eksistences līmeni, kur šo būtņu saprātu sintētiskums jeb lauks uztur katram pieejamu Zināšanu apjomu. Katram – tas nozīmē – noteiktas, laukam atbilstošas kvalitātes sasniegušam Saprātam tā interešu jomā un priekšzināšanu apjomā. Bibliotēka ir atvērta visiem – taču ir jāgrib tur nokļūt, jāzina par tās eksistenci, atrašanās vieta, ieejas durvis un uzvedības noteikumi tajā, jāprot lasīt un jāsaprot izlasītā jēga – saturs. Tas nozīmē – ka Tu vari saprast tikai to, ko jau zini un izlasīt tikai to, ko esi iemācījies saprast. “Katram pēc viņa spējām – no katra pēc viņa zināšanām”. Zināšanas – Pienākumi – Atbildība ir nesaraujama trīsvienība – atslēga bibliotēkas durvīm un savam liktenim.

Tas nozīmē, ka Zināšanas var apgūt no Zinošajiem – no Tiem, Kuri Zina un pēc tam izpētīt kā uzzinātais izpaužas noteiktos apstākļos vai vidē – apgūt – asimilēt Zināšanas – pārvērst tās par Gudrību var caur pētniecību. Abstraktu formulu izpratne nāk caur to pielietojumu un darbības izpēti.

Nav iespējama Zinātne vai Zināšanu apguve bez Zinošā – tā, kurš Zināšanas sniedz. Atrastais nevar stāstīt par cēloņiem, bet cēloņu zināšana dod izpratni par atradumiem un to nozīmi. 20 gadus pirms aitas Dollijas, pētot citu jomu tika izdarīta peļu klonēšana, bet tam nepiešķīra nekādu nozīmi, jo bija pašsaprotami tā brīža pētījuma virzienā un tika pielietots kā līdzeklis citu problēmu risināšanā. Neapgūtu zinātņu formulas neko neizsaka to aplūkotājiem, vai detaļas neatklāj savu īsto nozīmi tiem, kuri nezina aparāta pielietojumu vai darbības principu.

Klasisks piemērs ir arheologu atradumi vietās par kurām interesējas, kas rada maldīgu priekšstatu, ka tās ir īpašas un šādi atradumi ir tām raksturīgi un atrodami vienīgi tur, vai, nezinot apbedīšanas tradīcijas, pieņemt, ka bijis īss mūžs cilvēkiem laikā, kurš attiecas uz apbedījumu, kaut gan tā apbedīti tajā laikā tika vienīgi nelaikā mirušie. Tā bija viņu norma, tāpat kā izteiciens – “lai ne smakas no Tevis nepaliktu” – bija norma – mirušajiem ar sliktu slavu kapā līdzās apglabāja viņu lietotos priekšmetus, lai pasargātu dzīvos no mirušā psihiskās enerģijas uzslāņojumiem un tie netraucētu viņu dzīvi. Bet tas radījis murgainus stāstus par aizkapa dzīves vajadzībām, kuru nodrošināšanai mirušajiem dod līdzi viņu mantību un no tā pilnīgi nepareizu domu par senču pasaules izpratni un Kosmogoniju. Nezināšana rada maldus.

Ja Zinātnes pretendenti atrod savas paradigmas maldīgumu – tā ir droša pazīme, ka tā nav zinātne – tajā nav saites ar Zinošajiem. Tā ir maldīšanās, un pētniecība tādā gadījumā ir klaiņošana pa nezināmu apvidu un tur atrastā – savā vietā esošā – uzskatīšana par atradumu un atklājumu ar risku to nepareizi traktēt, pielietot un izraisīt savu kļūdu sekas. Zināt ir būt Izpratnē, pētīt ir aplūkot zināmā izpausmes vai meklēt jaunus tā pielietojumus – labākos variantus mainīgā situācijā – veikt saskaņošanu. Zinātnieks ir tas, kurš savā izziņas ceļā seko savam Skolotājam viņa gaitā Kosmiskā Saprāta ķēdes ritmā.


72. No: Ra       Temats: Digitālās tehnoloģijas ?←     2007. gada 24. martā 16:08:17

Agrāk, stipri palielinot attēlu, izrādījās, ka tas sastāv no punktiņiem, tagad, ienākot digitālajām tehnoloģijās, to palielinot, tas ir no kvadrātiņiem. Vai tas nākotnē varētu ietekmēt cilvēku redzi vai psiholoģisko stāvokli?


Nekādi.

73. No: milziic       Temats: Labdariba ?←     2007. gada 29. martā 13:45:01

Sveiki, veidoju pētniecisko darbu. par tēmu labdarība varbūt varat man palīdzēt? Kāpēc cilvēki iesaistās labdarības pasākumos? un vai reklāma ietekmē potenciālos ziedotājus? jau iepriekš paldies.


1. Reklāma vienmēr ietekmē tos, uz kuriem tā ir vērsta. Reklāma panāk vēlamo ietekmējot – mainot dzīves veidu, kurš nosaka reklamējamā “produkta” pielietojumu. Tas ir – reklāma maina kontekstu, lai mainītu fakta jēgu vai radītu jaunu faktu. Tā arī ir reklāmas kaitīguma būtība.

2. Pašlaik ar labdarību saprot izrādīšanos publikas priekšā demonstrējot savu altruismu. Visbiežāk tā ir reklāmas kampaņa, tās sastāvdaļa, pircēju – patērētāju loka paplašināšana – pieradināšana, savu iespēju – sociālā vai materiālā statusa demonstrācija. Bieži vien tā ir sava tēla veidošana noteiktai auditorijai. Noteiktai tādēļ, ka dažādas mērķauditorijas uzskati par labo un “labdarību” ir atšķirīgi. Bieži tēls tiek veidots paša acīm tur, kur ir netīra sirdsapziņa – tā ir indulgenču pirkšana – “grēku atlaide”. Laupītājs savam upurim “ziedo” sīku daļiņu no viņam nolaupītā. Investors mainot dzīves veidu rada bezdarbu un trūkumcietējiem ziedo savus pārpalikumus vai stipendiju kādam censonim tur, kur pirms viņa iejaukšanās varētu mācīties visi. “Mūsdienu sabiedrības” labdarības izpratne ir tik pat greiza cik pati “sabiedrība” un tās izpratne par labo.

Labdarības jēdzienu pielieto tam, kas būtu jāsaprot kā palīdzība vai atbalsts. Tur, kur Cilvēks vai tauta nonākusi stihisku spēku vai neparedzamu uzbrukumu pēkšņā savu resursu zaudējumā ir vieta vienreizējai bezatlīdzības palīdzībai situācijas normalizācijai – līdzsvara atgūšanai, bet garāmgājēja pasniegta (viņam sīka) dāvaniņa ir saņēmēju degradējoša un pazemojoša. Labdarība ir situācijas maiņā, bet ne dāvanas pasniegšanā. Pabalsts neatgriezeniski degradē un nolemj iznīcībai tā saņēmēju. Ja gribi kādam palīdzēt – dod viņam darbu vai zināšanu apguves iespēju. Mūsdienās par labdarību bieži dēvē atbrīvošanos no sev nevajadzīgām lietām un ziedojumu – to, kas ir nevērtīga – nesvarīga daļa viņa pārticībā. Ziedojums ir labprātīga atteikšanās par labu kādam citam no tev svarīgā, vērtīgā un visdārgākā – izvēles radīta rīcība nodrošinot otra labklājību uz savas labklājības rēķina. Ziedojums ir pēdējā vieta glābšanas laivā atdota nepazīstamam. Savas labklājības daļas pasniegšana ir vienkārša dalīšanās savā pārticībā, saprotot, ka visi esam vienā laivā sēdošie un katra labklājība ir atkarīga no pārējo spējas airēt laivu uz krastu.

Filosofijā ar labdarību saprot katra cilvēka ikdienas normālstāvokli – esošās situācijas apzināšanu, tās salīdzināšanu ar plānoto attīstības virzienu un nepieciešamo korekciju ieviešanu. Zinot, kas ir labais, vērst uz labo, labot pieļautās kļūdas vai neprecizitāšu sekas. Šāda darbība, tāpat kā palīdzība un dalīšanās ir konkrēti mērķtiecīga, interesanta tikai tajā iesaistītajām pusēm un tādēļ citiem nezināma.

Sevišķi kroplīga ir “labdarības” koordinācija vai “labāko labdaru” apbalvošana. Labdarība ir katra cilvēka dzīves jēga, saturs un izpausme. Dīvaini skan – balva par Sirdsdarbību vai Elpošanu. Sirdij un plaušām vai kādam zarnu elementam par viņa padarīto. Balva par domāšanu vai runāšanu valdībai vai runasvīriem. Atzinība sabiedrības resursu izmantotājiem par šo resursu izmantošanas rezultātā radušos vērtību daļēju atdošanu atpakaļ sabiedrībai. Mūsdienu “labdarības” jēdziens ir pretrunā un noliedz sabiedrības jēdzienu un tās eksistenci. Tas nozīmē – “kas stiprāks, tam vara” un šīs varas demonstrēšanu.


74. No: Kaspijs       Temats: dzīves aicinājums ?←     2007. gada 2. aprīlī 20:21:28

Sakiet, lūdzu - Kā cilvēkam saprast savu šīs dzīves aicinājumu, lai varētu būt un darboties tur, kur vajag?


Ļoti vienkārši – tās ir grūtības, kuru pārvarēšana sagādā prieku un apmierinājumu – dod dzīves piepildījumu. Dzīves jēga ir pieredzes apgūšanā. Arī pati dzīve ir mainība. Viss jaunais pasaulē ienāk ar cīņu un grūtībām. Bez to pārvarēšanas nav sasniegumu – pieredzes – pieredzes – dzīves. Personības dzīves vieta ir tā, kurā viņa strādā Gara uzdevumā, Gara mērķos pilda tā aicinājumu. Tad personība ir saistīta ar savu Radošo Garu. Kad personība ir vienota ar savu radošo Garu, tad šajā vienotībā līdz tai nonāk Gara dzīves kvalitātes – Saprātīga, Radoša, Priekpilna un svinīga attieksme pret dzīvi. Interese par to un tās pilnības sajūta – dzīves krāsainība un Darbaprieks. Svētki ir ražīgā darbā pavadīts laiks. Tava dzīves īstā vieta ir tā, kuras dēļ Tu vari atdot visu un kura Tev dod visu, kas Tev ir svarīgs. Saladinam jautāja – Kas Tev ir Jeruzaleme? Saladins atbildēja – Nekas un visa pasaule.

75. No: Andris8       Temats: Templieši un Cionas prioriāts. ?←     2007. gada 5. aprīlī 12:55:17

Zinu, ka Templiešu ordenis pastāv reāli vēl šodien, tāpat ir informācija, ka reāli pastāv Cionas prioriāts. Vakar noskatījos filmu \'\'Templiešu asinis \'\', kur tiek pasniegta informācija, ka abas organizācijas ir savstarpēji naidīgas. Varbūt Tev, Paul, ir kas zināms vairāk no patiesākiem avotiem. Ar cieņu Andris 8.


Par Cionas priorātu arvien nekādu ziņu nav. Ja būtu, tas nozīmētu, ka tas vairs nepastāv. Tātad – vēl pastāv. Par templiešu ordeni gan tik pārliecināts neesmu. Bet, Andri! Nu nevar taču ticēt pūļa izklaidei domātām filmām! Tomēr, ja nopietni – esmu šo filmu redzējis un ievērojis, ka tās veidotāji ar Graālu saistītajos jautājumos ir daudz informētāki par parastiem vidusmēra kinobiznesmeņiem. Saprotams arī kāpēc tā glabātuve novietota zem vatikāna – nevar taču jaunos nepacietīgos ļaudis un vecu vīru mūka sutanā triekt uz Himalajiem! Par naidīgumu gan viss ir skaidrs – ar kādu taču ir jākaujas tādā filmā un ne jau ar FIB, NATO vai Sarkano Armiju. Kas tad atliek – savstarpējs tusiņš ar zobeniem. Bet tas jau bija bezgaumīgi. “Kalnietis”(seriālā) bija labāks. Un – Andri 8 – kā tad Templieši Tev par savu eksistenci paziņoja?

76. No: teimara       Temats: ?←     2007. gada 12. aprīlī 17:17:51

Cilvēkam ir jābū žēlsirdīgam, jāsniedz mierinājums citem, jāpalīdz, BET vai vienmēr? Kā lai zinu, ka neiejaucos tā cilvēka karmā ar savu palīdzību, tādējādi nodarot ļaunu, kavējot tās izpirkšanu.Man ļoti gribas no Sirds palīdzēt,bet tā,lai tikai labu daru.


Būtu labi, ja jautātāji iepazītos ar citu – iepriekš uzdoto jautājumu atbildēm. Iespējams, ka tur viņi atrastu atbildes uz saviem jautājumiem. Žēlsirdība – jā, protams. Tur ne savu ne svešu karmu sabojāt nevar. Palīdzība – arī, protams. Ar mierinājumu ir citādi. Pirmkārt – ar to nodarbojas mūsdienu baznīca mūsdienu izpratnē par mierinājumu – tas ir – iemidzināšanu. Jūs, ar cīnītāja rūnu apzīmētā (T - teivaz) taču negribēsit kļūt par miegazāļu tableti?! Tur nu gan var gan pati applaucēties, gan citu no ceļa novest. Palīdzot nevienam kaitēt nevar, ja vien tas, kam viņš to lūdz nav pretlikumīgi. Palīdzība nav darbība cita vietā, bet trūkstošā pievienošana tad, ja pats darītājs ir izdarījis visu, ko var – pēc labākās sirdsapziņas – un no rezultāta to šķir nebūtisks sīkums, bez kura viss padarītais būtu veltīgs. Dzīvnieciskais meklē “mierinājumu” – satraukuma cēloņa likvidēšanu – apdraudējuma novēršanu un atgriešanos bezproblēmu eksistencē. Cilvēks meklē iespēju mācīties – risināt problēmu, tādēļ mierinājums Cilvēkam ir skaidrības ienešana situācijā – trūkstošo zināšanu sniegšana. Vai Teimaras zināšanas ir tik dziļas un vispusīgas, lai tajās Cilvēki atrastu Dzīves un Radoša darba mieru?


77. No: teimara       Temats: ?←     2007. gada 12. aprīlī 17:25:08

Man patīk skatīties uz sevi spogulī.Skatoties sev acīs it kā nomierinos,koncentrējos. Esmu lasījusi, ka spogulim piemīt īpašs spēks. Vēlētos par to uzzināt vairāk.


Fiziskajam spogulim nekādu īpašu "spēku" nav. Pulēts stikls ar amalgamu. Sudrabs ir metāls ar savu atbilstību neatkarīgi no priekšmeta formas un novietojuma. Ja uz Jums kaut kas iedarbojas, tad mierīgā poza vai pašas skatiens - koncentrēšanās koncentrējoties uz kādu punktu - acīm. Otrs faktors ir reflekss - spogulis, tātad koncentrēšanās, bet trešais ir psihiskās enerģijas uzslāņojumi priekšmetam, kuri iedarbojas stabilizējoši. Tā varētu iedarboties jebkurš cits priekšmets ar tādiem uzslāņojumiem. Tas, no kā radušies stāstiņi par "spoguļu sevišķajām īpašībām" ir māņticība attiecībā uz filosofisko terminu - "astrālais spogulis" - kam nekāda sakara ar kādiem materiāliem objektiem nav, bet tas, ko maģijā sauc par "spoguli" nav objekts, ko Jūs par tādu dēvējat, bet rezonanses telpa.

78. No: teimara       Temats: ?←     2007. gada 12. aprīlī 17:32:14

Es zinu un esmu pārliecinājusies,ka sapņiem ir liela nozīme.tie pareizi iztulkoti var būt lieliski vēstneši un palīgi. Vien kur lai meklē īsto sapņu tulku? Vai ir piejama kāda laba grāmata?


Ja grāmata rada apmierinājumu, tad tā ir laba. Tad jāizvēlas tā, kura to rada. Tā dara lielākā daļa savos sapņos ieinteresētie vai tie, kuri ar to pelna sev maizi - profesionāļi. Tāpat dara grāmatu izdevēji - tie, kuri ar to pelna, tāpēc izplata stāstiņus par sapņu tulkošanu ar grāmatu palīdzību. Tā ir vienkārša naudas izmānīšana no lētticīgo maciņiem. "Sapņu tulks" ir apziņas spēja saprast augstākā Cilvēka ietekmes, kuras nonāk skaidras apziņas patiesajā daļā. Labākais "sapņu tulks" ir labi audzināta cilvēka gaišā un disciplinētā apziņa, ja tā vērsta uz Īstenības izziņu un vērošanu patiesu un pietiekamu zināšanu klātbūtnē. Tas ir tā saucamais "Zināšanas" stāvoklis apziņā. Cita lieta ir zināt sapņu dabu un saprast kādas ietekmes ir radījušas tos tēlus, kādi saglabājušies intelekta uztverto un faktos pārveidoto ietekmju rezultātā tam pieejamajā atmiņas daļā.

79. No: teimara       Temats: ?←     2007. gada 12. aprīlī 17:41:20

Bieži vien, nonākot kādas izvēles priekšā ir grūti izšķirties par pareizo soli. Gadās pat tā, ka iestājas pilnīgs apjukums klausoties''jā'' un ''nē'' cīņā.turklāt, jo vairāk sāk domāt, jo sliktāk kļūst. Kā pieņemt pareizo lēmumu? Kā domu skrējienā atpazīt Sirdsbalsi? Vai varētu pastāstīt arī par intuīciju? Vai tā ir mūsu pieredzes balss, vai kas vairāk? Paldies.


            Ja izvēle attiecas uz ikdienas praktisko dzīvi, tad lēmums izriet no zināšanām, dzīves pieredzes(kura izriet no iepriekšpieņemto lēmumu skaita, kvalitātes un sekām) un veselā saprāta. Liela loma ir psiholoģiskajam tipam. Vieniem – mērķtiecīgākiem – tas notiek nemanot – ātri un viegli. Citiem stihiski vai mokoši, ja vien netiek atbīdīti vēlākam laikam problēmu kalnos un krīzēs, kuras var izvērsties nopietnās depresijās.

            Cilvēka lēmumu pieņemšanas “spēks” saistās ar mērķtiecību un redzams viņam parastajā aizmigšanas ātrumā. Domāšana izvēli neapgrūtina – tieši otrādi – domāšana apvieno pretstatus sistēmā un noved pie acīmredzamas darbības – vienīgās saprātīgās šajā situācijā. “Jā” un “nē” cīņa ir tur, kur parādās jutekļu darbības traucējumi, kuri kavē iegūt faktu formēšanai nepieciešamās ietekmes. Jāattīsta uztvere, jutekļi. Jāmācās klausīties, redzēt, vērot, sajust, “empatizēties” un stabilizēt savu apziņu – formulēt mērķus, kas dod analīzes noteiktību un robežas. Apziņas stabilizēšana ir sevis izziņas un sakārtošanas process. Domāšana ir jāvingrina un jāattīsta tāpat, kā domāšanas instruments prāts un intelekts – faktu formētājs un kombinētājs – domu veidotājs. Prāts ir abstrakto domu sintezētājs tēlos. Šī sintēze ir domāšana. No Saprāta viedokļa nav lēmuma pieņemšanas fakta – ir acīmredzamais.sirdsbalss – sirdsapziņa ir Saprāta balss, kura nonāk līdz personības apziņai. Intuīcija ir apziņas rezonanse ar Vienoto Realitāti kādā tās aspektā vai ar Īstenību – kas mūsu dienās praktiski nav novērojama. Intuīciju tāpat kā visas apziņas kvalitātes var attīstīt vai degradēt, ja to neņem vērā. Intuīcija nevar aizstāt lēmuma pieņemšanu, tikai piegādāt informāciju situācijas apzināšanai. Ja ikdienišķā situācijā iestājas stupors starp “jā” un “nē”, tad tas, kas plosa ir dažādas pretrunīgas emocijas, kuras nevar noformēties kopīgā tieksmē un dot skaidru analīzes programmu intelektam. Tāda emocionāla nesavāktība ir prāta izlaidības sekas – prāts netur emocijas kontrolē – kā ietekmju nesējas – bet ļauj tām kļūt par dzinuļiem un veidot nesaskaņotas tieksmes. Intuīcijas spēks atkarīgs no apziņas kvalitātes un tīrības – disciplinētības. Tikai precīzi uzskaņots instruments jutīgi reaģē uz telpas vibrācijām un to dažādību. Nedisciplinēta prāta apziņai būs neskaidra – maldīga un rupja intuīcija.

            Sirdsbalss vienmēr attiecas uz Cilvēcisko dzīvi un vērtībām, bet ne uz praktisko dzīvi. Cilvēks dzīvo lēmuma pieņemšanas brīdī. Aug altruisma, vienotības, sintētisma, zināšanu, organizētības un darba virzienā, pieņemot uz to vērstus lēmumus, bet degradējas savtības, slinkuma, nošķirtības u.t.t. Virzienā. Sirdsbalsij ar intelektu - “domu skrējienu” nekā kopīga nav. Sirdsbalss darbojas no Ētikas pozicijām caur estētiku(tās īstajā nozīmē) tuvāk Dievam caur kalpošanu Cilvēkiem un Cilvēcei. Intelekts – kā personības daļa – uz personīgo labumu un savtību morāles normu ietvaros. Emocionālās tieksmes formē darbības virzienu intelektam, bet zemākā apziņa kā personības daļa var formulēt tikai tos mērķus, kuri izriet no praktiskās dzīves racionalitātes un izdzīvošanas nodrošināšanas. Sirdsbalss virza Cilvēku un piedalās tikai Cilvēciskās izaugsmes ceļā. Lēmums ir gribas akts saskaroties ar situāciju, kurā vēl nav pieredzes un kura izriet no iepriekšējo lēmumu veidota izaugsmes ceļa. Lēmums attiecas uz izaugsmes ceļu virzienā no izzinātā uz mērķi, paplašinot izzinātā robežas neizzinātajā, vai apzinoties iespējamos gala rezultātus, bet jebkurā gadījumā tā ir apzināta gribas darbība tās brīvības apstākļos. Izvēle ir kardināli atšķirīga darbība, tur, kur nav iespējams lēmums – ir neziņa par objektīvo realitāti, ļaušanās nejaušībai, vai izpētes iespējas – iespaidu gūšana objekta izpētei vēlākā lēmuma pieņemšanai. Izvēles iespējas parādās kā grūtības tur, kur ir šķietami līdzvērtīgas parādības vai tad, ja nelīdzvērtīgas parādības saistītas ar pretējiem mērķiem. Līdz ar to izvēle ir atteikšanās no lēmuma, tur, kur uz to virza tieksmes vai intelektuālās konstrukcijas. Liekas, ka Teimara sastopas ar šo situāciju, kurai nekāda sakara ar Sirdsbalsi nav. Sirdsbalss atbalsta Lēmumus augšupejas virzienā.


80. No: teimara       Temats: ?←     2007. gada 14. aprīlī 15:39:46

Vēlētos pēc iespējas plašāk uzzināt par to kā enerģētiski attīrīt dzīvokli, kurā agrāk dzīvojuši citi cilvēki. Jau iepriekš paldies par atbildi.


            Ir tāds naudas iegūšanas veids – dziedniecība, zīlēšana, atbrīvošana no lāstiem, “vainadziņiem” – jaukšanās karmā. Turpat arī visādas tīrīšanas, kas ir māņticības un zināšanu trūkuma pārvēršana naudā.

            Nekādas auras, čakru un karmas tīrīšanas nav iespējamas, tāpēc ka tie ir termini no tām praksēm, kurās katrs pats to dara apziņas  un saprāta attīstības Evolūcijas procesā. Nekādu “vainadziņu” vai lāstu nevar noņemt tāpēc, ka tas nozīmē – pārcelt atpakaļ laikā apziņu un likvidēt karmiskos apstākļus, kuri izraisīja šo parādību. Ja arī varētu pārcelt atpakaļ laikā – vairākas dzīves vai gadus, tad ko darīt – kur likt to “vēsturi”, kura jau eksistē – “šajā laikā”?

            Tie, kuri ekspluatē tautas māņticību šajā jomā paši neorientējas šo terminu jēgā un būtībā, jo “bezlaulības”- “bezvainības” vai “ērkšķu kronis”, kurš vainago noteiktu iesvētības pakāpi sasnieguša māga galvu ir viens un tas pats un neviens to viņam vai kādam citam – nesaplosot, neiznīcinot viņa apziņu noņemt nevar. Tāpat ir ar tiem, kuri krāmējas ar lāstiem – “ņem” vai dod. Tie cilvēki, kuriem tie ir, par to klātbūtni neuztraucas – tie ir viņu apziņas daļa un katram viņa norma – bieži vien veicinoša tieksmē un rezultātos apaugt ar šīs pasaules  labumiem. Tāpat vai Latvijā atradīsies 10 tik augstas klases māgu, lai kādam to uzliktu. Lāsts nav vienkārši ļauna doma – tas ir kardināla personības rekonstrukcija, kurā no iepriekšējās nekas pāri nepaliek. Jaunā būtne nesaprot, ka tai varētu būt cita dzīve, ka tā būtu mainījusies vai ko zaudējusi. Parasti tā ir pašapmierinātāka par nerekonstruētajām. Šīs būtnes karma ir izmainīta tādā veidā, ka tā ir ievadīta citā – tai neatbilstošā plūsmā, bet tās iepriekšējos elementus saņem mainītājs. Tāpēc cietušie vienmēr ir divi – otrs ir lādētājs, piedzimstot vidē, kurā saņem savu lādējumu uz savas galvas.

            “Noņemt lāstu” nozīmē – ar savām ciešanām izpirkt savu darbību sekas. Abas jaunizveidotās personības darbojas veidojot attiecības ar citām – to “vēsturi” un radot materiālus objektus kā arī šo objektu radīšanas un radītās “vēstures” mijiedarbību ar savu apziņu – notiek apziņas veidošanās process. Izņemt šo vēsturi nozīmē likvidēt pašu apziņu un tās veidošanās procesu, kurā tā ir veidojusies. Tieši to pašu nozīmē psihisko uzslāņojumu “noņemšana - tīrīšana” mājā vai priekšmetam. Ir bijis šī priekšmeta un enerģijas uzslāņošanas process – attiecības starp vidi un apziņu – enerģijas nesēju. Ir šo attiecību vēsture – izmaiņas vidē un apziņā. Ir metafiziska aksioma – divas parādības, reiz bijušas saskarsmē visā savā tālākajā eksistencē nes saskarsmes sekas un tās parādības pazīmes ar kuru ir saskārusies (ūdenim, gaisam, zemei un ugunij ir atmiņa, tāpat kā visam citam, kas ir radīts – tas ir mantojis Radītājam piemītošās pazīmes). Ja tā nebūtu, Visums kopā neturētos un Evolūcijai vietas tajā nebūtu – tas neeksistētu kā vienots veselums. Noņemt uzslāņojumu nozīmē likvidēt tā tapšanas vēsturi, kas, savukārt, nozīmē iznīcināt cilvēku, kuram pieder uzslāņotā enerģija. Katras vietas, “mājas” vai priekšmeta “gars” ir tā neatņemama sastāvdaļa – ieraksts “dzīves(dzīvības) grāmatā” un viņš pats – aura – smalkā daļa. Šādā nozīmē nekāda priekšmeta vai mājas tīrīšana nav iespējama ne teorētiski, ne praktiski. Tāpēc jau senči lika mirušo kapos viņu lietotās lietas un vecie kontinenti pilni ar seno civilizāciju pamestajām pilsētām. Ja riskē mājot cita cilvēka veidotā un apgarotā vidē – mājā vai lietot priekšmetu, tad jārēķinās ar tā “gara” klātbūtni un disharmoniju – “dusmām” vai saderību ar savu auru – “labvēlību”. Ar jauno un veco uzslāņojumu veidoto cīņu – “kara lauku” vai saskaņu. Disharmonija agri vai vēlu sagraus Jūsu dzīvi (meklēsiet lāstus!), bet saskaņa var palīdzēt vai aizmidzināt -  atkarībā no rakstura.

            Tā tīrīšana, kāda šinī gadījumā ir iespējama, ir nejaušo pēdu – “ķīmisma” -  piesārņojuma likvidēšana, vai tur mītošo astrālo būtņu izdzīšana. To var izdarīt atņemot tām raksturīgo dzīves vidi – netīrību. Tātad jāveic kārtīga mazgāšana, remonts – virsmu atjaunošana. Spēcīgas harmoniskas psihiskās enerģijas ienešana un uzturēšana – sakrālie priekšmeti, ēteriskās eļļas (priede, lavanda, piparmētra, melisa, eikalipts maisījumā 1:1.). “Svētītie ūdeņi” ir to radītāja – cienīgtēva paša personīgās enerģijas iesaiste ūdenī, tāpēc ir jāapsver, vai vēlaties, lai bez jums tur būtu vēl arī viņa personības klātbūtne, caur kuru uz Jūsu māju vienmēr pārnāks viss ar viņa personību notiekošais un viņam raksturīgās īpašības. Tas pats jāsaka par dzīvajiem vai mirušajiem iepriekšējiem saimniekiem. Tāpēc jau katra jauna dzimta vai ģimene centās celt savu – jaunu māju, kurā neizmantoja iepriekšējo ēku elementus vai sadzīves priekšmetus. Savu pūru katrs locīja pats. Tās astrālās būtnes, kuru dzīves vide ir “mājas gars” – aura, padzīt nevar, bet tikai ierobežot viņu aktivitāti, par ko tās “atriebsies” – cīnīsies par zaudēto stāvokli. Nejauši ienesto – caur putekļiem, kukaiņiem, priekšmetiem, radio, presi un televīziju var iztīrīt ar atklātas liesmas tiešu iedarbību vai ilgstošas spēcīgas un nerimstošas lūgšanas palīdzību, ja telpā pilnīgi izslēgta to materiālo nesēju parādīšanās – ja neko neienesat un neielaižat.

            Nekādas zīmes – “sargi un aizsardzības” bez Jūsu tiešas darbības pašas par sevi līdzēt nevar. Viens ieteikums - Tīrība, Tīrība, Tīrība. Fiziskā, psihiskā un Garīgā, un remonts ir jātaisa pašai. Remontētājs uzslāņo savu enerģiju.


81. No: Vika       Temats: Par V.Sparova grāmatu ?←     2007. gada 23. aprīlī 18:45:06

Labprāt uzzinātu Jūsu domas- kā Jūs vērtējat Rēriha grāmtnīcas izdoto V.Sparova grāmatu \"H.Blavatskas SLEPENĀ DOKTRĪNA 90 minūtēs\".


Neko labu. Viegli un ātri nākošais nav vērtīgs. Tieši pretēji – visas “muļķu makšķeres” uzbūvētas zinot to, ka roku rokā ar muļķību iet slinkums. “Mūsdienu sabiedrības” pagrimuma galvenais iemesls ir humanitāro zinātņu sintēzes galarezultāta – pārdomu pieredzes neesamība. Ja iepriekšējo gadsimtu aristokrātija vēl glabāja savu aristokrātismu, tad viņus par tādiem padarīja un no citām kārtām atdalīja pārdomu pieredze.

Arī zemnieks un amatnieks, skolotājs un mākslinieks ir Cilvēcīgi bagāts un liels par tik, par cik un tā, kādā ir viņa pārdomu pieredze.

Tradīcija, kā to daudzkārt norādījusi pati Blavatska, pieprasa ilgstošu – metodisku un neatlaidīgu, mērķtiecīgu darbu zināšanu apguvei, kā dēļ tradīcija izveidojusi metodes un paņēmienus šo zināšanu apguves paildzināšanai. Normāla cilvēka īpašība un pazīme ir darbaprieks. Gara – Dzīvības – Evolūcijas ārējā izpausme ir Darbs. Dzīvie meklē darbu, mirušie – mieru – komfortu un darba gala rezultātu. Dzīvie strādā – mirušie bauda.

            Zināšanas ir izprastas faktu sakarības. Fakti nav zināšanas, faktu pašu kā tādu nav – ir intelekta pūles savienot emocionālā pasūtījuma robežās tās nedaudzās apkārtējās vides ietekmes, kādas saņem apziņa. Ir tas, ko sauc par Maiju – Ilūziju. Bez tam – mūsdienu cilvēka intelekts parasti ir Epimetejisks – izlijušas tintes dzēšlapa.

Zināšanu apguvē sapratne ir būtiskākais no tā, kas vajadzīgs Cilvēkam. Šī prāta darbības un Saprāta kvalitāte veidojas un attīstās pārdomu pieredzē. Nepareizi saprastais ir kaitīgs un bīstams pašam un apkārtējiem. Kosmisko procesu dēļ, sapratne par to jauno, ar ko saskaras apziņa, nopietnā darbā veidojas 10 gadu laikā.

Pati Blavatska saka – padomājiet, vai tas ir Jums vajadzīgs, jo izmaiņas Jūsu dzīvē notiks, bet atpakaļceļa nav – tumsa nāk pa pēdām. Ir tikai Dabas Likumu reglamentēts Ceļš uz priekšu. Ne katrs tam ir piemērots – “Daudz ir aicināto – maz sasniegušo”.

Vērtību daudzums, kuras Jūs atrodat lasot grāmatas, un to pielietojums ir atkarīgs no Sapratnes, kas ir pārdomu pieredzes rezultāts. Vērtība ir noietais Ceļš, bet ne Ceļa malās salasītie akmeņi, kas ir tikai zūdošas Ceļa esamības atmiņas.

Lai saprastu H.Blavatskas uzrakstīto (brīžiem svarīgāks ir neuzrakstītais, ap ko uzrakstītais vijas) ir jālasa tas, ko rakstīja pati H.Blavatska. Jūsu minētā grāmata ir tas, ko no Blavatskas ir “sapratis” un spējīgs tālāk viņam svarīgo nodot cilvēks, kurš neko nav sapratis – pārkāpj tradīciju – tātad ir pretrunā ar Blavatskas darbiem, vai apzināti Jūs maldina. Vispār grāmatnīcu “garīgo grāmatu” plauktos uz katru Grāmatu ir 1000 viltojumu, muļķību, māņticības un maģijas slavinājumu – mēsli, kuru uzdevums ir paslēpt tālākajā un necilākajā kaktā vienīgo derīgo. Muļķi tiek ķerti vienmēr vienādi – ar komfortu (skaistiem vārdiem), sliņķi – ātriem un grandioziem sasniegumiem, kaut kas “par velti” vai ar “dāvaniņu”.

     Skolotāji saka: “Mācība nav tirgū atrodama.”
     Nesen uzrakstījās –
        Darbs Cilvēku tuvāk Dievam tur.
        Tāpēc muļķi svētkos tukšus salmus kuļ,
        un mušu ir vairāk, kur sīrupu lej.
        Kur darbā Bite steidz, tur viņu Ziediem
        sveic, bet trani un blaktis sev medu
        meklē. Kas pasauli rada un kārtībā
        tur, ja Dievs guļ? Kas Zemi par Ziedu dara?
        Kas Tevi kā Ziedu plaukstās tur?
        Kas Tevi ceļ tur? Kad Medus un
        Nektārs Dievam uz lūpām kūst?

82. No: Princesīte       Temats: Mājas gars ?←     2007. gada 24. aprīlī 16:29:22

Sakiet vai eksistē tāds \"mājas gars\"? Un ja tāds ir, vai eļļu maisījums, ko pieminat atbildot uz Teimaras jautājumu, neizdzen ārā arī to? Vai ar šādu garu var/vajag kontaktēties?


“Mājas gars” ir tā smalkā, šai mājai raksturīgā noskaņu vide – atmosfēra, kādu ar savām domām, emocijām un psihiskās enerģijas kanālu izstarojumiem ir tur dzīvojot (vai īslaicīgi atrodoties tajā) izveidojuši – uzslāņojuši sienām, griestiem, grīdām un priekšmetiem šajā telpā Cilvēki, dzīvnieki un smalkās pasaules būtnes par tik, cik tām piemīt personība un tās dzīve.

            “Mājas gars” nav personība. Salīdzinoši – tā ir ūdens kvalitātes kopums – temperatūra, tīrība, piemaisījumi, sīkbūtnes u.t.t.. Uzslāņojumus notīrīt nevar nekā, ne ar kādām dakšiņām, asmeņiem, vārdiņiem, ūdeņiem un eļļām arī ne. Mājai – priekšmetam nevar atņemt tā vēsturi, to, ar ko tas ir kontaktējies. Tad ir jāpadara par nebijušu pats notikums pagātnē. Ar to varēt kontaktēties ir Jūsu spēja, ja varat to kontrolēt. Tā ir Jums piemītošā īpašība, kura Jūs raksturo. “M.G.” Jums neko nepastāstīs, (ja vien Jums nepiemīt psihometrija) tas nav sarunu biedrs, bet ar savu vibrāciju raksturu Jūs saldēs vai sildīs – mainīs Jūs un Jūsu raksturu, kā jau divas psihiskās enerģijas, kuras ir kontaktā. Uguns, iznīcinot priekšmetu, atbrīvo psihisko enerģiju un tā vai nu atgriežas pie sava avota vai kopīgajā laukā – atbilstoši kvalitātēm un citiem apstākļiem.

            “Vai vajag” ir jautājums, uz kuru var atbildēt šeit ienesot mērķtiecības jēdzienu. Jūs no tā nevarat izvairīties, atrodoties tajā vietā, kur tas ir. Iekāpjot dīķī, Jūs esat ūdenī. Vai vajag?

            Vai drīkst – ir atkarīgs no harmonijas starp Jums un šo vidi – “M.G.”

            Astrālā pasaule – pretēji šarlatānu, krāpnieku un muļķu stāstiem, ir Cilvēka attīstību apdraudoša, bet tās zemākie slāņi – ar kuriem var kontaktēties iemiesota Cilvēka apziņa – ir tai postoši. Pievēršanos šo varēšanu  attīstīšanai sauc par psihismu un tā ir smaga apziņas slimība, kuras postu izjūt agri vai vēlu visi ar to sasirgušie, bet tās sekas ir jūtamas vēl vairākas dzīves fizisku un psihisku traucējumu veidā. Jūsu izveidotais “M.G.” ir tas aizsargs, kurš sargā Jūs šajā astrālajā pasaulē. Tāpēc jau savas mājas, zemes zaudēšana, padzīšana no tās vai emigrācija ir nāvei līdzīga (bija nāves soda analogs) un neglābjami iznīcina dvēseli.


83. No: Princesīte       Temats: Joga ?←     2007. gada 24. aprīlī 16:32:18

Es gribētu sākt nodarboties ar jogu. Man nav veselības problēmas. gribu vienkārši darīt kaut ko savas garīgās dzīves labā. Kuru no veidiem jūs ieteiktu izvēlēties? Ar ko šis veids atšķiras no citiem, ko labu tas var dot? (Priecāšos, ja atbildēsiet pēc iespējas izsmeļošāk.)


            Labs sākums! Prieks parunāt par šo soli, bet man Jūs jāapbēdina. Jogai nekāda sakara ar Garīgo dzīvi nav. Tā ir formu izziņas prakse – pretējais Buddismam. Taču cerīgi ir tas, ka šim vārdam “joga” mūsdienu eiropieša pasaulē ir trīs, bet austrumu pasaulē divas radikāli atšķirīgas pamatnozīmes.

 Kopīgās divas ir –

            1. Katrai apziņas formai ir savas īpatnības. Katra apziņas forma – “rase” – ir jāharmonizē ar tās attīstības vidi. Katrai “rasei” – tās attīstības sākumā tiek dota pamatmācība, kura tiek koriģēta katra astroloģiskā laikmeta sākumā un katras tautas (etnoģenēzes) sākumā, to pieskaņojot konkrētajām īpatnībām. 4.rases dzīves sākumā tai tika dota Mācība un tās prakses norādījumi – Joga, kas apziņu harmonizē ar noteiktu – mācībai atbilstošu izziņas veidu – “Ceļu” (“joga” ir “ceļš”).

            2. Tad, kad Evolūcija radīja 5. “rasi” – pilnīgi atšķirīgu – jaunu apziņas formu, notika tas pats + vēl divas parādības, kuras ir raksturīgas “vecajām rasēm”:

                        a) Evolūcija no tām “aizgāja” – tā vairs tur nedarbojas, b) Rases Mācība un prakse pagrima, sadalījās, “aizplīvurojās” un izvirta, zaudējot iekšējo saturu neskaitāmās līdzīgās, atšķirīgās, pretrunīgās, naidīgās un arī tieši pretējās sākotnējai mācībai plūsmās, novirzienos un apakšnovirzienos, uzskatos, kultos un skolās. Neviens neņemas pateikt, cik tūkstošu dažādu “jogu” ir austrumos. Daudzas māca par labu to, ko citas aizliedz vai atstāj bez uzmanības, nemaz nerunājot par to, ka tām būtu kāda kopīga Ideoloģija. Ideoloģija ir mācība bez vides un prakses. Kā “kristietība” Eiropā vai “komunisms” Krievijā ar acīm redzamajām sekām – viduslaikiem, stagnāciju un sekojošu apvēršanos savā pretmetā.

            Viss ir labs, bet tikai saderīgā vidē, laikā un apziņā. Labas lietas nesaderīgās – neatbilstošās kombinācijās ir postošas un postu nesošas. Kali jugas sākumā Indijā sapulcējās Riši un sprieda par iemiesošanās jēgu šajā laikā. Tad citu jautājumu vidē izveidoja otro jogas izpratni – 7 jogas sastāda vienu – Radža jogu – kas ir dzīves veids – Valdnieka ceļš – ar Valdnieku saprotot Cilvēka un Dieva iedvesmas vienību. Tas atbilst Pitagora Filosofijai ar tās 6 pamatnozarēm, ko viņš izveidoja eiropiešu apziņai un šim laikam. Lūdzu nejaukt ar mūsdienu filozofijām, kuras attiecībā pret Filosofiju ir tas pats, kas daudzās jogas pret Jogu. Jogas ir veidojušās savā vidē – laikā, teritorijā un apziņā. Tās kategoriski nav pielietojamas Eiropā, tagad un eiropietim. Jebkurš no šiem trim apstākļiem izslēdz to pielietošanas jēgu, bet šo “jogu” ievazāšana 5. rases telpā paātrina tās sabrukumu.

            Ja nu Jūs tomēr ar kādu no tām nolemjat nodarboties, tad jāatceras dažas lietas, un, proti –

1.Mācība skolā nekad netiek pierakstīta, to nodod caur Saskaņu no vienas apziņas otrai.

2. Mācības sekas ir manāmas tikai pēc 10 gadiem cītīgas prakses.

3. Katram ir tikai 1 māceklis.

            Tātad, Jums jābrauc uz Indiju. Jāatsakās no visa eiropeiskā(uz visiem laikiem). Jāatrod tur skolotājs un jākļūst par viņa mantinieku skolā, un pēc tam jānodod tālāk šis mantojums. Tikai ir kāds apstāklis – eiropieša apziņa nav piemērota jogai – tā neko uzņemt nevar. Radio raidītājs un mobilais telefons it kā jau darbojas izmantojot elektromagnētiskā lauka svārstības, bet tomēr nav tieši savietojami. Jogi to zina un eiropiešus nekad nepieņem.

            Un te mēs nonākam pie trešās Jogas vārda izpratnes – eiropiešiem vai pareizāk – anglosakšiem – caur kuriem tas ievazājās visā 5. rases telpā, un, proti – naudas ietilpīga industrija.

Vai vajag turpināt tālāk?

Par attiecīgu samaksu Jūs varat pasēdēt uz tepiķīša, “pameditēt”, palietot “jogiskus” produktus, palasīt “jogisku” literatūru, piedalīties semināros un treniņos. Tas ir slaukšanas aparāts bagātiem sliņķiem un muļķiem, ar kuru pirmie nomierina savu sirdsapziņu par izniekoto dzīvi, otrie – apmierinās ilūzijās par savu straujo “garīgo progresu”. Ar ko kāda no “pieejamajām jogām” ir labāka par citām un kādu tieši labumu tā dod, var uzzināt viņu mājaslapās un ielu stūros izlīmētajās reklāmlapiņās. Tikai netrāpiet, lūdzu, uz kādu no hatha jogas, pranajamas vai tantra jogas sekcijām un to atvasinājumiem eiropeiskiem modeļiem ar “iedziļināšanos zemapziņā”, astrāliem ceļojumiem, aurasomām u.t.t.. Melnās hierarhijas izmanto jebkuru nepilnību – arī zināšanās, lai ievilinātu neuzmanīgos savās lamatās. Atpakaļceļa nebūs.

            Ieteikt gan neko nevaru – ir Garīgās dzīves likums, kurš nosaka to, ka katru, ja uz viņu neiedarbojas reklāma, t.i. – Gribas brīvības apstākļos viņa Sirds Magnēts pieved tam, kas viņam ir labākais. Misionārisms un dvēseļu medniecība ir melno spēku darbības metodes – nelaimju, kataklizmu(sociālu) cēloņi. Jums jāpaļaujas uz savu Magnētu un uzticams padomdevējs te – šādos izvēles brīžos ir tikai Sirdsapziņas, Veselā Saprāta un dzīves pieredzes akords. Lai veicas!


84. No: Kaspijs       Temats: Spēki, kas virza sabiedrību uz iznīcību ?←     2007. gada 25. aprīlī 15:20:42

Sveicināti ! Vai varētu sniegt atbildi uz šādu jautājumu - Kas ir tie spēki, kas mēģina virzīt un virza mūsdienu sabiedrību ar Jūsu augstāk aprakstītajiem paņēmieniem pa lejupejošo ceļu (caur liberālismu uz iznīcību)? Uz ko šie spēki cer, kāda ir viņu iekšējā motivācija ? Ko viņi no tā grib iegūt ? Vai viņi tiešām neapzinās, ka, ja ieturēs šādu virzienu, rezultātā ar šo sabiedrību paši ies bojā ? Paldies !


Ir Dieva Plāns – Evolūcija. Ir Evolūcijas cikli. Ir Evolūcijas ciklu aktīvās daļas – 4 aktivitātes formas – laikmeti un miera periods – obskurācija katra cikla beigās – pāreja uz jaunu ciklu. Šajā obskurācijā valda pilnīgs sajukums – Garīgā tumsība un prāta mulsums, zeļ muļķība un māņticība. Tās ir pēdējā – 4. laikmeta darbības sekas un normālstāvoklis pārejai uz jaunu ciklu. Pēdējais laikmets ir destrukcijas laiks, kurā tiek noārdīts novecojušais un izpaužas visu enerģiju disharmoniskie aspekti – notiek planētas attīrīšana ar karmiski tam “izraudzītu tautu” un cilvēku rokām. Pašlaik ir sākusies šī obskurācija – juku laiki un ir darbojusies “izraudzītā tauta”. Tā ir izveidojusi anglosakšu dzimtu klanu, kurš savās rokās kopā ar “izraudzīto tautu” ir akumulējis milzīgus naudas resursus un tiem piemītošo varu. Ap šiem resursiem un varu sapulcējas līdzskrējēju pūlis. Šai valdošajai “elitei” un tās uzturētajai vulgāri materiālistiskajai zinātnei 19.gs. kļuva zināms tas, kas pašlaik ir visu prātos – ekoloģiskās izmaiņas un planētas sasilšana. Pēc datu ievākšanas, izpētes un analīzes “elites” baznīcas kalps – anglikāņu mācītājs Maltuss izstrādāja “Zelta miljarda” plānu, kurš, ja to izdotos realizēt kā iecerēts, ļautu šim “elites” slānim ar to apkalpojošā, ražojošā un resursus apriņķojumā noturošā “zelta miljarda” palīdzību  tālāk turpināt bezbēdīgu dzīvi, nesatraucoties par ekoloģiju, enerģētiku u.t.t.. Trešā reiha ideja, kuru mēģināja iedzīvināt Hitlers un viņa komanda, ir šī plāna iedvesmots un atsevišķs ģermāniskais realizācijas variants pārķerot anglosakšu izstrādāto virzienu. Jaunākā brālīša neveiksmīgs mēģinājums aizbēgt ar ģimenes kasi, uz ko viņu pāragri, sadarbībā ar Vatikānu, izprovocēja “izraudzītā tauta”  savu tālejošo mērķu risināšanai.

            Viņiem nav cita varianta. Vai nu turpināt šo maltusiānismu vai beigt eksistēt kā “elitei”, jo, lai izdzīvotu lielākā skaitā, ir jātransformē vērtību sistēma un attiecības tā, ka šī transformācija likvidē “eliti” veidojošo vidi. Viņiem Maltusa plāns liekas nevainojams. Viņi saprot, ka ir spēki un apstākļi, kas to traucē, un meklē risinājumus to novēršanai. Taču aiz šīs “elites” stāv cilvēku veidota melnā hierarhija ar savu ideoloģiju – sātanismu. Šī hierarhija un tās darbība nav Evolūcijas sastāvdaļa, tā ir Dieva plāna noliegums un pretdarbība tam. Melnā hierarhija “eliti” izmanto kā darba rīku savu plānu saniegšanai. Ir parādību kopums – “Armagedons”, kura ietvaros notiek divu hierarhiju cīņa par planētas nākotni. Gaišā hierarhija uztur Evolūcijas virzību, bet tumšā to cenšas pārtraukt tādēļ, ka tālākajā Evolūcijā tai vairs vietas un eksistences iespēju nav. Tādēļ visplašāko katastrofu izraisīšana ir tumšās hierarhijas mērķis un plāna sastāvdaļa. Katrs pašlaik uz Zemes dzīvojošais tādā vai citādā veidā, apzinās to vai nē, grib vai nē -  ir iesaistīts šajā cīņā. Tie, kas nav Gaišajā pusē, ir tumšajā apzināti vai  tiek izmantoti pret savu gribu. Gaismas puse pieņem katru pēc viņa brīvas gribas un izvēles. Tumsas puse aizies ar savu hierarhiju – planēta attīrīsies un sāks jaunu – augstāku Evolūcijas loku.


85. No: RA       Temats: Ūdens ?←     2007. gada 26. aprīlī 13:22:13

Kristietība ir zaudējusi savu iekšējo būtību. Kāpēc tad filmā \"Ūdens\" atklājas, ka lūgšanu klātbūtnē ūdens molekula ieņem zieda formu, ja jau bēc būtības šai \"mācībai\" ir graujoša ietekme?


Teikt, ka “mācībai ir graujoša ietekme” nevar, jo tādas mācības vairs nav. Graujoša ietekme ir tiem melnsvārčiem, kuri darbojas baznīcas un šo baznīcēnu vārdā ir izveidojuši ideoloģiju, kuru uzdod par Kristīgo Mācību ļaudīm (Cilvēku apmānīt nevar). Tā melnsvārču vāvuļošanai ar Kristīgo Mācību nekāda sakara nav, un ne jau Kristietībā nav iekšējās būtības – kur tā bija, tur ir arī pašlaik, bet sprediķi un dogmāti, baznīcas politika ir zaudējusi iekšējo saturu – Kristīgo Mācību. Tas, kas iedarbojas uz ūdeni, nav baznīca vai tās uzskati, bet tā Cilvēka emocionālais stāvoklis un labdabīgā doma, kurš ir kontaktā ar ūdeni. Ja arī Mācība būtu tur klāt, tad rezultāti būtu daudzkārt labāki.


86. No: RA       Temats: Stonhendža ?←     2007. gada 26. aprīlī 13:24:50

Kas ir Stonhendža? Kādas ir/bija tās funkcijas?


            Stounhendža ir populārākā, bet ne vienīgā un interesantākā pagātnes liecība par laiku, kad Zinātne, Kultūra, Reliģija, Mūzika, Tiesības, Māksla, Darbs un Sabiedrība vēl bija vienots veselums. Manuprāt, interesanti ir nevis šo megalītisko būvju elementi, bet gan „šūpojošies akmeņi”. Tie ir milzu akmeņi, kuru pamati un atbalsta virsmas apstrādātas tā, lai tie varētu šūpoties vieglu svārstību iekustināti, bet nekad nevarētu apgāzties, ja vien tos nenoņem no pamatiem.

            4. rase (Atlanti) bija izcili arhitekti, lieliski pārzināja planētas dzīvi, telpu, materiālus un Cilvēka vajadzības, iespējas un vietu uz šīs planētas. Tas, ka šīs zināšanas vēlāk (savas rases norieta laikā) viņi pavērsa viens pret otru un vidi, kurā dzīvoja, nogremdējot savu kontinentu, ir tikai likumsakarīgs Evolūcijas procesa posms, kurā visi rases sasniegumi iziet pārbaudi (vai parāda īstajā gaismā), saskaroties ar paša saniegumu autora – Cilvēka negatīvajām īpašībām. Destrukcija Atlantu kontinentā iestājās tad, kad viņi sava egoisma un augstprātības dēļ zaudēja to vienotības un sintēzes spēju, pateicoties kurai bija iespējami šīs rases sasniegumi celtniecībā un milzu ļaužu masu organizētībā. Tie spēki un zināšanas, kuri saliedētā sabiedrībā jau iedīglī atvaira kataklizmas un krīzes, ļaujot tai evolucionēt harmonijas plūsmā, vēlāk, ienākot tajā konkurencei, sāncensībai, negausībai un neuzticībai, rada šīs kataklizmas un sabrukumu. Tieksme uz saskaņu vai konkurenci apziņā ir tas mehānisms, kurš Cilvēka rīcībā esošos spēkus un enerģijas pavērš radošā vai destruktīvā virzienā, novēršot vai radot tās kataklizmas, kuras vājina un pēc tam iznīcina rases saniegumus, pamazām novedot rases tautas līdz dzīvei akmens laikmeta mežoņu līmenī vietās, kurās tās savos ziedu laikos lietojušas tehnoloģijas un enerģijas, pārvaldījušas spēkus, kādi mūsdienu zinātnei ir tālu sapņu rangā.

            Atlanti pārvaldīja matērijas transformāciju, transmutāciju, agregātstāvokļu maiņu nemainīgā temperatūrā, materializāciju un dematerializāciju, ar tām saistīto teleportāciju un telekinēzi, levitāciju. Tas, kas mūsdienās tiek uzskatīts par maģiju un ir tās iespējās, Atlantiem bija lietišķās tehnoloģijas, tāpat kā mūsdienās manipulācijas ar Cilvēka vai masu apziņu ir lietišķa ikdienas sastāvdaļa, kad Jūs visi domājat nevis par to, ko Jūs varētu domāt, ja būtu brīvi mentālajā laukā, bet to, ko Jums liek domāt tie, kas šo lauku un Jūs visus kopā izmanto savām vajadzībām – padara Jūs par darba tirgus preci un Jums nevajadzīgā un kaitīgā patērētājiem. Neatkarība un kolektīva suverenitāte šo manipulāciju apstākļos ir tukši vārdi – mīts, kas domāts aizmidzināšanai, tāpat kā knupītis zīdaiņa mutē, kurš ļauj pievērsties pamatinstinktam, negūstot ar to saistīto galarezultātu – mātes pienu, mātei tajā pašā laikā ļaujot darīt to, ko tai darīt nevajadzētu. Mātes uzdevums un misija bērna zīdaiņa vecumā ir būt ar viņu maksimāli ciešā fiziskā un atbildīgi emocionālā kontaktā. Tādēļ jau ir Dabiskajā Kārtībā šis mehānisms – bērna barošana ar krūti, kas ir daudz vairāk kā fizioloģiska un psihiska barošana. Tā ir noteiktu Cilvēka Augstāko Vērtību Atvēršana to aspektos.

            Cilvēka augstāko principu darbība, sintēzes spēja un enerģiju pārvaldīšana augstākā mērā ir atkarīga no mātes un bērna kontakta kvalitātes zīdīšanas vecumā. Šis ir tas apstāklis, kāpēc bieži izcili cilvēki nākuši no vienkāršas tautas ģimenēm, bet inteliģence un aristokrātija neglābjami pagrimst tur, kur šīs kārtas sievietes atsakās no sava bērna barošanas ar krūti, iesaistās sabiedriskajā dzīvē zīdaiņa vecumā vai izved to ārpus mājas līdz 2 gadu vecumam.

            Atlanti to zināja, tāpat kā daudz ko citu par Cilvēku, viņa uzbūvi un iespējām, iespējamām manipulācijām ar dzimšanas procesu, dzimumu un vēlāko spēju ievirzi, programmēšanu.

            Atlantu zinātnes virziens un intereses bija atšķirīgas no mūsdienu interesēm un pieņēmumiem par pasauli, zinātnes lomu un metodēm.

            Telpas uztvere ir saistīta ar emocionālo dzīvi – fiziskā telpa ir astrālās pasaules izpausme – emocionāla kategorija apziņā, bet tās atsevišķu detaļu fiksācija (vieta procesā) ir laika mirkļa fiksētu koordinātu un to fiksācijas – kategorija saistīta  ar intelektu, kurš ir dzīvības – mainības un telpas pretstats. Telpa neeksistē bez procesa – laika jēdziena klātbūtnes. Fakts ir fiksēts punkts trīsdimensiju – astrālajā koordinātu sistēmā. Intelekts ir cīnītājs, kurš izzina savu pretinieku to nogalinot. Mirkļa apstādināšana ir fiksētās parādības nāve, un kā tāda nevar būt patiesības paudēja, jo ir saistības – dzīvības procesa noliegums. Vērtība ir tikai dzīvei. Apturēts mirklis ir vērtības iesaiņojums bez pašas vērtības. Tādēļ 5. – Āriešu rase savā attīstībā ir attālinājusies no lietu būtības izpratnes un zaudējusi to pārvaldes prasmi, pievēršoties utilitāro – eksistenciālo vērtību pielietojumiem. Āriešu domāšana ir utilitāra, pretstatā Atlantu zinātniskajam pasaules skatījumam. Jebkura parādība, priekšmets ir telpiska parādība, tāpēc tās faktoloģiska izpēte nevar dot zināšanas par tās būtību, bet psihiska simpātija un empātija dod šīs parādības būtības izpratni, kurai nav vajadzīga ārējā formālā čaula, tādēļ tā var šo čaulu mainīt tur un tā, kā tas ir vajadzīgs vietā, laikā un apstākļos, saglabājot parādības būtību.

            Zinātne, kā Cilvēka darbības joma Atlantu un Antīkajā pasaulē bija vērsta uz Lietu Nemainīgās Dabas – to satura izpēti, nepievēršot uzmanību šo lietu nemainīgā satura izpausmēm mainīgajās formā, sekojot mainīgajiem nemainīgās pasaules apstākļiem. Lietu Daba un to kopsakarību izpratne vienlaicīgi dod izpratni par mainību dabu un iespējamām formām, kurās izpaudīsies iekšējā vērtība. Tas ir pareģojumu iespējamības cēlonis. Īstam zinātniekam nākotne nav miglā tīta nenoteiktība – zīlnieču un mediju darbības telpa, bet skaidri pārskatāma un izzināma cēloņu un seku pasaule, kurā ritmoloģiskā noteiktībā nemainīgais saturs pieņem savas stingri noteiktās formas. Galvenā problēma šeit nav formu apzināšanā, bet piesaistē laika koordinātēm noteiktajai telpai (katrā telpā laikam ir citi – mainīgi raksturlielumi).

            Mūsdienu vulgārā materiālistiskā „zinātne” ar savu „konkretizācijas” zinātnisko metodi ir pētniecība, ar ko Atlantu laikā nodarbojās jaunākie mācekļi un tehniskie līdzstrādnieki, izpētot konkrēto formu īpatnības un izstrādājot metodikas un noteikumus tiem, kuriem ikdienā ar šīm formām ir jāsaskaras.

            Nākotnes Zinātne Cilvēces 6. rases laikā atgriezīsies pie 4. rases norieta laikā pazaudētās varas pār matēriju, tās iekšējās būtības izpratnē, apvienos to ar 5. rasē apgūto koordinātu sistēmas noturību un šīs noturības nozīmes svarīguma izjūtu, un mācīsies būt par regulējošu un vadošu – Radošu dabas satāvdaļu, tur, kur 4. rase bija iespējas izmantojoša Dabas sastāvdaļa, bet 5. – iespējas patērējoša un neatkarību no tās meklējoša struktūra Dabā. 4. rases problēma bija pāragra sevis iecelšana Dievu kārtā un lomas uzņemšanās, aizmirstot pienākumus un neapzinoties sekas, bet 5. rasi tas likumsakarīgi noveda pie saiknes zuduma ar savu Radītāju – pie Sintētiskuma zuduma apziņā un apziņas diskrētuma – pie šī diskrētuma redzējuma Dabā un pie tagadnes mirklīguma uztveres, pretēji tās īstenībai – vienmēresības plūdumam, viļņojumā un mainībā, kurš iesaista apziņu ar tās iekšējo plūsmu šajā vienmēresībā un padara apziņu par vienmēresīgu.

Mūsdienu dabaszinātnieki, izdarot kārtējo atklājumu, vienmēr pabrīnās par tautas ticējumiem, uzvedības normām: „Kā viņi, nezinot to, ko zinām mēs, ir tik labi „nojautuši”, „empīriski atraduši”, „intuitīvi turējušies pie...”, vārdu sakot – ir rīkojušies šajā jomā tā, it kā būtu zinājuši to, ko tagad zinām mēs.” Tai pat laikā, tiem pašiem zinātniekiem tas nebūt netraucēja pirms sava atklājuma šo tautas gudrību uzskatīt par māņticību un tukšām muļķībām (kā, piem., vājos atšķaidījumus homeopātijā vai zāļu tēju aromātus un augu krāsu iedarbību, vai čukstus ūdens burciņā un roku kustībām pār cukura maisiņu), tāpat kā visu to, ko „zinātne” vēl nav atklājusi vai ko tā nevar atklāt pašradītās „zinātniskās” metodes lamatu dēļ, kurās tā ir sevi iedzinusi. Šaubos, ka kāds televīzijas vai kādas citas sadzīves un sakaru tehnikas lietotājs īsti zina, kā tā darbojas, vai ko un kāpēc viņš ēd. Tomēr tas netraucē tiem, kuri to visu rada, turpināt savu darbu un lietotājiem to lietot. Ir skaidrs, ka tie Zinātnieki, kuri strādāja pie lietu dabas izziņas, izveidoja savu izziņas metodoloģiju, terminoloģiju un to apzīmēšanai derīgu simbolu sistēmu, kura vienlaicīgi, runājot par lietu dabu, pienācīgi pasargā to no profānu netīro roku tīkojumiem. Šie Zinātnieki ļoti labi saprata ko domā ar saviem trim Vaļiem, Bruņurupučiem, Ādamiem un Čūskām, četrstūrainajām un plakanajām zemēm vai cietajām Debesu velvēm, tajā pat laikā ļoti labi zinot lietu formu raksturu, kas kur un kā lido, ap ko griežas. Profānu ķiķināšana par viņiem nesaprotamo tautu svētajos rakstos vai senajās gravīrās un simboliskajās metodoloģijas formulās tikai atmasko pašu ķiķinātāju bērnišķību un tumsonību. Kad sadedzināja Džordano Bruno, tā bija divu astroloģisko skolu – Heliocentriskās un Ģeocentriskās savstarpējā cīņa ar pēdējās uzvaru pār pirmo, bet ne baznīcas cīņa pret zinātni, kā to domā mūsdienu ķiķinātāji. Par lietas būtību neviena no konfliktā iesaistītajām pusēm, protams, netaisījās informēt sava laika zinātnisko vidi, jo tā tāpat to zināja, bet mūsdienu profāni tāpat, bezdievji būdami, neko no strīda būtības un ārkārtējās reālās nozīmības, kas tālu pārsniedz astronomisku zinātnisku nozīmību, Cilvēces vēsturē (vienotā lauka izpausmē un perturbācijās) mūsdienās nesaprot un saprast nevar, jo viņuprāt, tas būtu tikai neko nenozīmējošs teoloģisks strīdiņš – tukšu salmu kulšana un intelektuāls „tusiņš” – nereālas lietas, kuru dēļ tomēr kāds Bruno, „vārda un domu brīvību” aizstāvēdams, kāpa uz sārta un cits par to pašu cenu no savas pārliecības atteicās. Šādi murgi var ienākt prātā tikai pilnīgi plakaniem materiālistiem, kuriem Vārds ir fonētiska – akustiska parādība, bet to izteicēju virza tikai viņa viedoklis, pasaulē, kurā Īstenība un tās vērtība ir tikai māņticība un pagātnes aizspriedums.

Saprātīgāk tomēr būtu pieņemt, ka viss tas, kas ir no pagātnes atsevišķu formulu un pamācību veidā pie mums nonācis, ir kādu lielu un labi pārvaldītu Zināšanu atliekas, kuras var mūs aizvest atpakaļ uz to ceļu, no kura „zinātne” pašlaik ir nomaldījusies.

            Protams, vienmēr ir kārdinājums norādīt ar pirkstu uz kādu laikmetu, ideoloģiju vai ļaužu grupu, kura ir „vainīga” pie šīs Zinātnes profanācijas, tomēr ir jāatzīst, kas tas ir likumsakarīga, no 5. rases apziņas struktūras izrietoša procesa esošs stāvoklis, un ļaužu grupas, radot savam laika garam atbilstošas teorijas, ir tikai bezapzinīgas marionetes pašradītu vai no kontroles izgājušu objektīvu spēku varā. Tas tomēr nenozīmē, ka šie personāži, un viņu ideoloģijas, noteiktos laika posmos nebūtu stāvējuši noteiktu iespēju krustcelēs un nebūtu pieņēmuši lēmumus, kuri noteica tālāko rases ceļu – vēsturi, arī zinātnes formu un satur jomā. Vienmēr konkrēti „cilvēki”, viņu veidotas skolas, kustības un organizācijas, viņu izplatīta ideoloģija ir darbojusies savstarpēji saistītu parādību un to apzīmējumu – Kultūra, Māksla, Reliģija, Zinātne, Valsts, Sabiedrība, Mīlestība, Labdarība, Filosofija un Cilvēks – savstarpējai šķiršanai un vēlāk arī šo jēdzienu izkropļošanā, novazāšanā un aizstāšanā ar to pretstatiem – maldinošām ēnām.

Tie, kuri nezina, apkaro tos, kuri zina, vai arī zināšanu pieejamību.

Tomēr izsmejot astroloģiju, metafiziku un alķīmiju, nopietni izturas pret rezonanšu teoriju, ģeokosmisko ritmoloģiju(zinātņu nozares), vājajām mentālajām ietekmēm (vērā ņemama eksperimentālās fizikas sastāvdaļa) „tumšo matēriju”, „relikto starojumiem”, kas ir citos vārdos nosauktas apsmietās zinātnes un to jomas. Modernā Zinātne mēģina vēlreiz izgudrot velosipēdu, radot vienotā lauka teoriju, tad kad Metafizika to atklāti lieto – „Metafizika ir Mācība par Vienoto Realitāti”. Ja „cilvēks” nav ar mieru būt otrais sacensībā, tad tādam ir jāsēž mājās pie televizora un jālamā spēlētāji vai tiesneši. Ja „cilvēks” negrib būt skolnieks, tad viņš nekad nebūs Zinātnieks, bet tikai sava iedomu pagalma sētnieks.

Radot „neredzamās lidmašīnas” – (Stels), to radītāji apgāza zinātniskās metodes pamatus – atkartojamību, pierādot, ka šajā jomā atkārtojamība nav iespējama, vēl vairāk, radot jaunas tehnoloģijas un bruņojumu, nonākam pie tā, ka panākumus garantē tikai neatkārtojamība lādiņa ceļā uz mērķi. Šie Cilvēki ir sapratuši to, ka atkārtojamība ir zemas precizitātes lietišķo tehnoloģiju darbības joma, bet Zinātne ir neatkārtojamību, mijiedarbību, proporciju, saskaņu un ritmu mehānikas Cēloņu izziņas joma, un jo vairāk kādā parādībā zinātņu ietilpīgas tehnoloģijas, jo vairāk tā saduras ar neatkārtojamību – ar to, ko mobilo telefonu jomā redzam kā lauka svārstības, kuras šeit uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Ļaužiem ir unikāla spēja uzkāpt vienlaicīgi gan uz grābekļa, gan uz savas astes, tai pašā laikā noliedzot abu esamību un turpinot sūkāt mīļo banānu, piemērīt sev kādam zinātniekam pa vēdlodziņu nozagtās brilles.

Sabiedrībā lielu rezonansi izraisījusī filma „Ūdens”, kurā stāsta par tautā, reliģijās un metafizikā sen zināmām un praksē lietotām parādībām, nav unikāla ar saturu, bet ar to, ka atradusi objektivizācijas metodi – iespēju aklajiem demonstrēt ar redzi uztveramas parādības.

Puķe ieguvusi tiesības par sevi runāt futbola spēles noteikumu sistēmā. Ja arī   pārējo elementu – Uguns, Gaisa un Cietvielas jomā „zinātnieki” pieļautu domu par  to, ka viņi nekā nezina par to būtību, tad viņu „zinātne” patiesi spertu lielu soli zināšanu virzienā un varbūt „ļauži” beidzot sāktu apjēgt tā grābekļa apmērus, uz kura ir uzkāpuši visās savas dzīves jomās. Mūsdienu „zinātnei” vajadzētu nokāpt no tā pjedestāla, kuru tā ir sev uzcēlusi, un saprast, ka tā ir tikai nepaklausīgs mazulis, kurš smilšu kastē būvē savu iedomu pasauli pēc vecāku sarunās noklausītiem vārdiem un frāzēm, kuru nozīmi nesaprot.

Ja kāds šodien teiktu, ka viena ēka un līdzstrādnieki ir Zinātniski pētniecisks institūts, Reliģisks templis, klosteris un Kultūras nams ar koriem, izstāžu zālēm, ieroču noliktavām, mākslas skolām, ražošanas cehiem, tiesību aizsardzības un nākotnes prognozēšanas vieta, kura pilda sabiedriskas pašizpausmes, jaunatnes jaunrades studijas un dziedniecības iestādes funkcijas, vad fiziskās un patriotiskās audzināšanas dzīvi, nodrošina lauksaimniecisko ražību un starpvalstu sakarus, tad tas liktos dīvaini, bet tieši tas ir jāsaka par Stounhendžu un citām tādām pašām celtnēm – jebkuru Patiesas Reliģijas Templi un Filosofijas Skolu.

Atrodot dinozaura kaulus, ir skaidrs, ka tas ir kāda reiz dzīvojuša komplicēta organisma skeleta fragments, bet ne kādā šaurā jomā specializēts priekšmets. Stounhendža ir senas, sen aizmirstas tautas un reliģijas, kuras būtību mūsdienu cilvēks izprast nevar, tempļa pamatu pēdas, no kurām Laika Upe savā plūsmā aiznesusi visu tā neatkārtojamību, mūsu acīm atstājot to, ko mēs tajā spējam saskatīt – mūsu pašu izpratni un iedomas par pasauli un pagātni.


87. No: RA       Temats: Seksuālās attiecības ?←     2007. gada 26. aprīlī 13:37:26

Jūs minējāt, ka intelekts un seksuālās attiecības ir divi nesavienojami jēdzieni. Ja visi cilvēki uz pasaules izvēlētos garīgās attīstības (ne-sekusālo attiecību) ceļu, tad iznāk, ka cilvēce izmirtu. Ja cilvēce tomēr sevi atražo, tad tai nav iespējas attīstīties. Pie šādiem noteikumiem nav jābrīnās, ka lielākais \"cilvēku\" vairākums ir ļaudis. Ja mazākumā esošie Cilvēki, kas grib virzīt/kalpot cilvēces evolūcijai nevar veidot ģimeni (ļaudīm Cilvēki nedzimst), tad kā var būt runa par kaut kādu attīstību, ja ir skaidrs, ka galu galā, šādas sistēmas ietvaros, visi (Diogena meklētie) Cilvēki izmirs. Kāpēc Dievs (vai jebkas cits, kas radījis šo pasauli) ir radījis kaut ko tik pašos pamatos nesavienojamu? Kā vecāki savam bērnam var kaut ko iemācīt, ja jau bērna radīšanas brīdī ir \"šķīrušies\" no intelekta? Turklāt es pazīstu ļoti daudzus pārus ar bērniem, par kuriem ir grūti teikt, ka viņiem trūkst intelekta? (Iespējams, ka neesmu kaut ko līdz galam sapratusi). Paldies!


Runa ir par diviem nesavienojamiem apziņas stāvokļiem vienā situācijā – par to, ka apziņu nevar vienlaicīgi fokusēt divās tik atšķirīgās sfērās – bet ne par to, ka vienā apziņā tie būtu nesavienojami. Runa ir par apziņas diapazona plašumu un šī plašuma fokusēšanu, par fokusa pārvietojamību un apzinātu darbību – atbildību.

            Garīgā attīstība nav seksualitātes noliegumā, bet atbildīgā attieksmē pret seksualitāti un ir iespējama tikai ģimenē. Nesavienojamība ir tikai Jūsu prātā, bet ne pasaulē vai Dieva Gribā un tā rodas no nepareizas parādību kārtības spriedumos.

            No intelekta apziņā viņi (vecāki) noteikti nešķiras bērna radīšanas brīdī, vienkārši tobrīd viņi to nelieto. Bērns un radīšanas process ir dažādas parādības, tāpat kā grauds – nākošā raža un krišana, pakļaujoties gravitācijai (mehānisks notikums). Tad jau dzelzceļa sliedes un vilciena pasažieris arī ir viens un tas pats, ja abi reizē ir vienā stacijā vienlaicīgi. Attīstība ir iespējama tikai sevis regulārā atražošanā, tāpat kā vielu maiņa organismā ir ķermeņa attīstības procesa sastāvdaļa un priekšnoteikums.


88. No: RA       Temats: Vārds ?←     2007. gada 26. aprīlī 13:41:38

Cilvēkam ir iesvētītais vārds, kas tam, kas šo vārdu zina, pār cilvēku dod lielu varu. Vai cilvēka \"parastajam\" vārdam un tā tulkojumam ir nozīme? Vai tas ietekmē cilvēku (viņa raksturu) viņa dzīves laikā (Piemēram, Rūdolfs tulkojumā nozīmē \"slavenais vilks\", Artūram ir kaut kāds sakars ar vārdu \"... lācis\" utt.)? Paldies!


Jā – Artūrs ir Lāču karalis (valdnieks ar lāča dabu – rakstura iezīmi). Jā, vārdam – vibrācijai, kura ir Cilvēka apziņā ir nozīme un ietekme uz Cilvēka apziņu, tātad dzīvi. Vēl svarīgāk ir tas, ka tā ir adrese, uz kuru citi Cilvēki raida savas domas, kuras ietekmē šī Cilvēka dzīvi. Jo tālāk šī “adrese” ir no “adresāta”, jo mierīgāk Cilvēks dzīvo. Tāpēc agrāk Cilvēkiem bija 7 vārdi – katram tuvības lokam savs – precīzāks. Apziņai ir 7 atslēgas.


89. No: RA       Temats: Uzturs ?←     2007. gada 27. aprīlī 12:54:41

Jūs minējāt, ja sievietes zinātu, kurās diennakts stundās ir jādzer, viņām nebūtu svara problēmu? Kuras ir tās stundas?


Es esmu teicis – ja zinātu, kurās stundās ir jāēd un jādzer. Saule, Merkurs, Venēra un Mēness.


90. No: RA       Temats: Tējas ?←     2007. gada 27. aprīlī 12:56:30

Vai uzturā drīkst lietot egļu, priežu skuju tēju? Ja \"jā\", kāda ir to iedarbība uz organismu, ko tās uzlabo? Paldies!


Skujkoku – jauno skuju tēju lieto kā vitamīnu avotu ziemā un kā nomierinošu līdzekli visu gadu. Egļu skujas iedarbojas orgānu funkcijas slāpējoši, bet priežu – noņemot uzbudinājumu – harmonizējoši.


91. No: RA       Temats: Jēzus ?←     2007. gada 27. aprīlī 12:57:56

Kāpēc Jēzus par mācekļiem izvēlējās tišei zvejniekus? Vai tam ir kāda nozīme? Paldies!


            Metafiziska realitāte – apēšana ir uzņemšana sevī. Līdz ar to izmaiņas kļūstot tādam, kādas ir uzņemtās vibrācijas arī iespaidi. Mēs domājam tā, kādus iespaidus uzņemam un ko ēdam. Iespaidi Smalkajā pasaulē ir tas, kas rupjajā ir apēstie priekšmeti – vibrācijas. Jebkuram priekšmetam ir rupjā daļa ar savām vibrācijām un tam uzslāņotā smalkā enerģija. Mēs ēdam, lai uzņemtu abu šo vibrāciju dabu. Cilvēks kļūst tāds, kāda ir uzņemtā vibrācija. Uzņemot labo, kļūst labs, uzņemot slikto vai dzīvniecisko – ēdot gaļu vai netīru – saindētu pretdabisku pārtiku, kļūst dzīvniecisks vai pretdabisks – ar attiecīgajam dzīvniekam raksturīgo vai pretdabisko, atbilstoši pārtikas raksturam. Tādēļ mežoņi rituālajā kanibālismā ēda uzvarēto stipro ienaidnieku Sirdi, smadzenes un citas ķermeņa daļas, kuras sevī iemiesoja uzvarētā  labākās – vērtīgākās īpašības. Tā uzvarētājs kļuva vēl stiprāks. Pārtika – apēstais nosaka domāšanas un citu spēju kvalitāti un ievirzi.

            Zvejnieki ēd zivis. Zivis ir Jūras iemītnieki – tas, ko Jūra rada – jūras daļa. Venēra – Jaunava Marija – Jūras Zvaigzne(Stella Maris) – tā, kura palīdz zvejniekiem un sargā jūrniekus viņu ceļojumos – dzīves vētru pārvarēšanā – ir viens un tas pats.

            Venēras Cilvēce ir tas, ko Skolotāji sauc par Vecākajiem Brāļiem, tāpēc Skolotāja simbols ir Zivs – tas, ko rada, veido Jūra – Jaunava Marija – Venēra. Kristīgā Mācība ir Doktrīnas sastāvdaļa un tās izpausme. Melnsvārči vienkārši lieto to, kas ir citu radīts savā izpratnē un tulkojumā – savos mērķos.

            “Ēdot Zivi” – “zvejnieks” uzņem sevī – vienojas ar – kļūst kā “Zivs”, kļūst Zivij līdzīgs. Izglītība ir pasniegtā pārņemšana, kļūšana par zinošu. “Ēdiet manu miesu, dzeriet manas asinis” – tas ir Kristus vēstījuma jēga svētajā vakarēdienā, jo Skolotājs un Mācība ir viens un tas pats. “Zivs ēšana” ir Mācības uzņemšana – mācīšanās. Tāpēc zivs ēdāji – zvejnieki – ir mācekļi, bet zivju un maizes dalīšana tālāk, ko dara mācekļi, kad to visiem klausītājiem nepietiek, ir norāde uz viņu misiju un Skolotāju un rituālu sintēzi. Cik Zivju un Maižu, tik Skolotāju un rituālu. Maize ir rituāls. Kristus mācība ir sintētiska mācība – iepriekšējo turpinājums – izrietoša no Doktrīnas un tās vēsturiskā konteksta, bet ne unikāla – pati par sevi esoša parādība. Tā lieto (grib vai ne, saprot to vai ne) Doktrīnas terminoloģiju, simbolus un vidi tāpēc, ka Doktrīna pieņēmusi savu formu atbilstoši Cilvēka apziņas struktūrai un šī struktūra nosaka formas, kuras tā uztver un šo formu ietekmi un atstātās sekas. Nevar rasties “jauna mācība” tai pašai struktūrai – tā var tikai mainīties līdz ar izmaiņām struktūrā – attīstīt esošo, bet ne nomainīt to ar principiāli citu. Cilvēkam ir ēdami un neēdami priekšmeti. Tēvs bērniem maizes vietā akmeni nedos.

            “Pagāniem” Kristīgā Mācība ir akmens maizes vietā, tāpēc, vai nu “pagānu”  nav – tie ir tie paši kristieši – “Maižu un Zivju ēdāji”, vai Kristīgā Mācība ir tas pats pagānisms, par kuru melnsvārči runā neatbilstošā veidā, vai melnsvārči nav tie, par ko uzdodas – nav Kristus sekotāji un Mācības mantinieki – nav Zivis ēduši. Bet vispār jau ir tā, ka, lamājot pagānus, melnsvārči lamā tos, kam bija domāta Viņa Mācība – tos, kas bija tai atbilstoši – tos, kas vienu Maizi un Vīnu ar Viņu dalīja. Mūsdienu baznīca apkaro Kristus Mācības augsni, darbu un rezultātus – izdzen “Zivis un Maizes”, kuras klausītāji saņēma no viņa mācekļu rokām, kad bija izsalkuši.

Baznīcā ir krusts – Viņa ciešanu vieta un Viņa ciešanas. Baznīca ir ciešanu apjūsmotāja un slavinātāja – sadisma templis – bet ne Viņa Dzīvības Nesēja. Kristus lielums bija Viņa Dzīvībā un tās nešanā, varoņdarbs – Dzīvības uzturēšanā, bet ne ciešanās un nāvē, kas bija Viņa pretinieku darbs. Slavinot ciešanas, baznīca sevi atklāti rāda kā Viņa pretinieku apjūsmotāju un tukšu tīklu – pēc augšāmcelšanās pasaule ir tukšinieku pasaule un varas vieta. Sātanisti apmuļķoto acu priekšā vai savējo vidē svin savus svētkus – ciešanu un naudas varas “uzvaru” – tukšā tīkla un Jūdasa sudraba grašu varu.

Tad, kad 11.gs. Romas pāvests deva pavēli iznīcināt Mīļā Skolnieka – Jāņa  un abu Mariju – Mātes un Magdalēnas (kuru melnsvārči vēlāk “padarīja” par paklīdušu sievieti) sekotāju dibināto Albigoju – Kataru valsti Eiropas dienvidos, viņš pavēlēja pārtraukt Kristus Mācības darbību Eiropā ar vardarbīgām metodēm.  Pētera – Kristus trīsreiz nodevēja sekotāju darba rezultāts – Vatikāns nometa masku un nostājās atklātā karā pret Kristus Mācību, kurš turpinās līdz šai dienai.


92. No: Silvija Z       Temats: Sadzīves problēmas ?←     2007. gada 30. aprīlī 11:55:05

Bija ļoti vērtīgi izlasīt atbildi par mājokļu enerģētisko tīrīšanu. Šajā kontekstā radās jautājums- kāpēc daudzi ļaudis savas laiku nokalpojušās lietas nevis izmet atkritumos vai sadedzina, bet, it kā labdarības nolūkos, atdod citiem? Tātad, ja es gribu savā mājā tikai savu gaisotni, man vajag atbrīvoties no jebkādām \"humpalām\", pat ja tās būtu noderīgas un atvieglotu manu materiālo stāvokli?


            Vienmēr ir spēkā likums – labāk mazāk, bet labāk! Kvalitāte ir vienīgā vērtība. Ja tās ir lietotas lietas, tad, protams, labāk tādas nelietot un pie sevis neglabāt. Tās Jūsu mājā ienes savu atmosfēru un tā, ja nav Jums harmoniska, Jūsu stāvokli, arī materiālo, tikai pasliktinās.

            Labdarība mūsdienās ir pieņēmusi kroplas formas. To bieži jauc ar palīdzību trūkumcietējiem, kas var būt savu vēl derīgo lietu ziedošana (atteikšanās par labu) pēkšņā nelaimē nonākušam vai jaunu nopirkšana un nosūtīšana tam. Labdarība būtu trūkumu radošo apstākļu apzināšana un šo apstākļu maiņa un nepieļaušana, ja šo apstākļu radītājs nav pats trūkumcietējs. Darba spējīgam, kura trūkuma iemesls ir darba vai darba rīku trūkums, palīdzība ir darba došana vai darba rīka aizdošana. Vecu nolietotu (nokalpojušu) lietu atdošana ir posta vairošana (pazemo saņēmēju) un devēju rāda savtīgu un pašlabuma meklētāju, kurš grib gan mantu nezaudēt, gan atzinību izpelnīties, par savu mantrausību Cilvēku priekšā atpirkties. Dievs Sirdī skatās – tāpēc nav apmānāms ar roku kustībām un mēles veiklību.

            Tomēr šī derīgā atdošana ne vienmēr ir jāsaista ar palīdzību trūkumā vai aizdevumu. Var atdot savu labu lietu, kura kļūst lieka attīstībā, ja tā var kādam kalpot viņa attīstībā vai to rosināt jaunu iespēju meklējumiem, jo –

katram pieder tikai tas, ko viņš ir radījis. Radītājam pieder viņa radījums – radītais Cilvēks šajā pasaulē neko nav radījis, vienīgi izmantojis Radītāja tam sniegtās iespējas. Arī savu ķermeni tas nav radījis – tikai izmantojis citu radītās formas un līdzekļus. Tāpēc Cilvēkam pieder tikai darba pieredze – iemaņas un izmaiņas viņa personībā – cilvēciskās vērtības un pārdzīvotie harmoniskie stāvokļi, skaistuma, maiguma izpratne un radošās prasmes. Tās ir parādības, kuras uzkrājas Cilvēka Sirdī – Kausa Centrā – viņa Debesu Valstībā, lai pēc nāves tiktu pārvētītas, pārvērtētas un guldītas nākošās personības pamatos pirms tās tempļa – dvēseles būves ceļā uz iemiesošanos. Materiālās dabas priekšmeti mums nepieder. Mēs tos lietojam tik ilgi, kamēr Radītājs tos mums par derīgiem piešķir, ja vien neesam lieku (svešu) savā alkatībā pagrābuši – kādu trūkumā ar to iedzinuši un sev nepanesamu atbildību uzkrāvuši. Visu mums panesamo – vajadzīgo Radītājs mums īstajā brīdī dara pieejamu, ja vien to neatgrūžam, pēc kā cita tiekdamies, vai mūsu rokas nav pilnas ar svešo – citiem atņemto. Tādēļ materiālās dabas priekšmeti ir ar pateicību pieņemami, ar mīlestību saudzīgi lietojami un, ja to apstākļi prasa, ar laba vēlējumu tālāk nododami tam, kuram tie tālākai kalpošanai domāti. Šādi apgaroti priekšmeti  harmoniskā secībā  nav kaitīgi, ir ar pateicību pieņemami un noteikti bagātina tās mājas auru, kurā nonāk. Disharmonisku, slimu, ķildīgu, vardarbīgi mirušu vai nelaimīgu lietotie priekšmeti jāaprok zemē vai jādod kapā līdzi, lai netraucē palicējiem dzīvot.

Mūsu pasaule ir Izīdas – Mātes Dabas un Radītāja –Debesu Tēva lolojums un posums. Tā ir Mātes un Tēva aprūpētu Bērnu vide, tiem domāta, radīta un viņu izaugsmei – mācībām un darbiem uzturēta. Tā ir savstarpēja atbalsta, vienotības un rūpju vide. Nav jātic meļiem un nesaprašām – sliņķiem, kuri stāsta par bēdu un nelaimju bedri – savstarpējo cīņu vietu. Kādreiz – citai videi, domāšanai un dzīves uztverei – citam Evolūcijas lokam un virzienam tajā domātie poētiskie tēli, ir daļēji aizmirsti, laika gaitā izkropļoti un mūsdienās pilnīgi nesaprasti, bet tagad savtīgu meļu un liekuļu apmelota ir gan Māte Daba, gan Viņas koptā Tēva Sēta. Par katru pasaulē nākušu bērnu – ja tam te ir vieta – rūpējas kā Tēvs, tā Māte caur savu neskaitāmo sūtņu, līdzstrādnieku un izpildītāju kopām. Par katru zāli, koku, biti, vardi, četrkājainu vai uz divām skrienošu un spārnotu bērnu rūpējas tam pienesot visu viņam nepieciešamo un atbilstoši Dabiskajai Kārtībai to pasniedzot īstajā vietā un laikā, ja bērns patvaļīgi nav no šīs vietas aizklīdis un tam Dabiskajā Kārtībā ierādīto dzīves kārtību izjaucis, tam rakstītos likumus neatzīstot.

Tad, protams, viņš nesaņem neko no tā, kas tam viņa vietā tiek sniegts. Tāpēc Cilvēka rūpēs nav sev ar cīņu un mokām dienišķo mātes doto – pasaulīgo maizi gādāt, bet iekārot un tiekties pēc Garīgās Maizes, kas prasa visus Gara un Dvēseles spēkus visa mūža garumā, jo ir Cilvēka uzdevums – kļūt Sava Radītāja – Debesu Tēva cienīgiem – Viņam līdzīgiem – Debesu Mīlestībā Gudriem.

            Tam, kurš savā vietā būdams, tā dzīvo, Māte savu kārtību zinādama palīdz par tik – tādā mērā, kā šis bērns savu vietu ievēro un tajā turas un tā, kā tobrīd tas ir iespējams, ņemot vērā apkārt esošo situāciju un paša bērna rotaļu raksturu – likteni – ar kuru tas var savai Mātei traucēt vai Viņas Darbā palīdzēt – kļūt par Saprātīgu un Apzinīgu līdzstrādnieku Viņas pūlēs un rūpēs par citiem bērniem – Cilvēka Mazākajiem Brāļiem un Māsām.

Tāpēc Cilvēkam ļoti uzmanīgi jāvēro tam sūtītās zīmes un dāvanas, kuras var pienākt ļoti dīvainos un neparastos ceļos, bet tomēr tajā brīdī un situācijā, iespējams, vienīgajā veidā. Ir vērīgi jāraugās lai  alkatībā nepaķertu Jums garām nestu – nevajadzīgu – citam domātu dāvanu un neatstumtu to, kura tieši Jums, Jūsu brīdī un vajadzībā, Jums pienācīga ir šurp caur daudziem to nezinošiem starpniekiem, līdz Jums atgādāta tāda, kāda tā tobrīd, Jums, Jūsu situācijā ir visvairāk piemērota.

Tēvs un Māte palīdz, sniedzot iespējas, bet neapzinīgi bērni, melu un maldinātāju mulsināti tās neizmanto savas mantrausības, uzbudinātības, slavaskāres (izrādīšanās tieksmes) un plūkšanās dēļ niekiem un grabuļiem laikā. Ar savu skraidīšanu netraucē Mātes sūtnim Tev domāto, Tev laikā nest un pasniegt, ar pateicību pieņem un godam saudzīgi lieto, jo, kas zina, varbūt būs tālāk citam nododams, vai Zemes Mātes klēpī pirms jaunas dzīves guldāms, bet vienmēr Tavu roku nenomazgājamu zīmju nesošs.


93. No: A.Dēls       Temats: Brīvība ?←     2007. gada 7. maijā 16:28:32

4.maijā rītā dzirdēju Latvijas radio, manuprāt, simptomātisku raidījumu par brīvību un neatkarību personiskajā un sabiedriskajā. Kāda socioloģe, stāstot savu profesionālo redzējumu par brīvību, uzvedināja mani uz jautājumiem, kuros gribētu zināt arī Jūsu domas. Saskatu zināmas sakarības, uz kurām atbildi tur nedzirdēju, bet manuprāt tās tur ir.
1.Neatkarība – resursi vai vērtības?
2.Neatkarības deklarācija – pielietošana vai saņemšanas gaidīšana?
3.Uzklausīšana – ļaušana runāt vai pielietošana dzīvē?
4.Vienotība – konkurences vidē vai kopdarbībā?
5. Prezidentes misija neatkarības laikā – būt kopā ar tautu vai sarunās ar svešiniekiem viņu ērtībās.
6.Brīvība – teritoriāli ģeogrāfisks jēdziens (transporta vērtība) vai sirds aicinājuma izpildē. Ja prezidente nav brīva savā izvēlē, kas tad ir brīvs Latvijā un no kā, vai ar ko?
7.Brīvība kā drošība vai drošības zaudēšana (ķīnieši sakot, ka brīva dzīve esot cīņa par drošību)
8.Negāciju paušana – sevis apzināšana vai situācijas stagnācijas pazīme?
9.Skumjā pēcrevolūcija – dabisks revolucionārā procesa posms vai tās iluzorisms – uzdāvinātība, patiesas cīņas trūkums?



94. No: Vinetas       Temats: lietišķās aktivitātes... ?←     2007. gada 7. maijā 16:55:46

Vai varētu man lūdzu apstāstīt kādi ir lietišķās aktivitātes cēloņi ekonomikā??? Paldies jau iepriekš par atbildi! :))


Lai atbildētu uz Jūsu jautājumu lūdzu sniegt kontekstu, no kura izriet jautājums.

95. No: Andris Rūpnieks       Temats: Atbilde uz jautājumu ?←     2007. gada 14. aprīlī 15:50:28

Nu protams, ka es filmas sižetu neuztveru nopietni.:) Bet informācija, ka abi grupējumi nesaprotas, mani ieinteresēja. Templiešu pavediens gadsimtu gaitā šur tur pavīd. Kā sākotnēji Sen Žermēns Napoleonam piedāvāja apvienot Eiropu, tā arī Hitleru sākotnēji bīdīja kāds Templietis, bet abos gadījumos bīdāmie pārvērtās bīdītājos. Par Templiešu ordeni tagad es uzzināju no Marka Amaru Pinkhema grāmatas - Dialogs ar Dievieti -, tur ir interneta adrese.\'Protams, man neviens templietis nav pieteicies!:) Latvijas interneta lapās reiz uzdūros uz informāciju par kādu templieti Latvijā ,kurš sniedzis tās rakstītājam iniciāciju. Templieša vārds bijis Silards. Es padomāju par Talsiem, iespējams sakritība vārdos. Un jūsu karogā taču arī ir Temliešu krusts !Varbūt es kļūdos?:) Ir tāda organizāja Sionas Gudrie, kuri ir baņķieri, kreditori, kuriem daudzas valstis ir parādā. Pats vārds Siona tiek atšifrēts Enoha atslēgās.


            Par šo divu struktūru pašreizējo cīņu man tomēr nekas nav zināms, tāpat kā man nav zināmi daudzi manas biogrāfijas fakti, par kuriem visos sīkumos ir informēti šādu faktu pārstāstītāji.

            Ļaudīm patīk stāstīt un uzklausīt dažādus stāstiņus, tapt iniciētiem, iesvētītiem, atburtiem, viņiem patīk, ka tiem noņem vainadziņus un lāstus, ka tiem tīra čakras un auras, ka kāds viņu vietā uzlabo veselību, likteni un pasaka priekšā par ko vēlēt un kur likt naudu. Ļaudīm patīk būt vergiem. Viņiem patīk, ka kāds ap tiem krāmējas un ceļ viņu vērtību ar savu klātbūtni, krāmēšanos un stāstiņiem par pārvarētajām grūtībām vai viņu izcilību. Ļaudīm patīk būt lielu kungu vergiem – radīt sev elkus, kam akli sekot. Ļaudīm patīk, ka to, kas ir viņu vērtība – viņu saturs aizstāj – apliecina kāds vai kaut kas ārpus viņiem. Pat kādu sevišķu baumu zināšana ir vērtība, jo rada izredzētības  sajūtu.

            Padomā – ja nav ordeņa, tad – kas var galvot, ka kāds par tāda pārstāvi uzdodoties nav viltvārdis? Cik zināms tagad vilto visu, arī dzīvu cilvēku parakstus liecības, izsniegtos diplomus un ražojumus – uzdodas par tiem. Ja nav ordeņa – kā var būt domstarpības starp to un kādu citu struktūru?

            Vajag saprast, ka grafiskais simbols un tā pielietojums simbola nozīmē ir dažādas lietas. Pielietojums runā par kāda jēdziena svarīgumu tā pielietotājam, bet ne to, ka simbols būtu identificējams ar tā lietotāju. Tad jau džainu krusts – būtu trešā reiha simbols, “Zālamana zvaigzne” – jūdaisma īpašums vai Gara un matērijas saistības zīme – krusts – kristiešu zīmogs. Par laimi – tā nav, tāpat kā īsto “Labārum” simbolisko nozīmi to lietojusī civilizācija aizmirsa tūkstošiem gadu pirms Romas pirmo akmeņu likšanas, viņu vilka totēma un tā iemiesojuma – pāvesta parādīšanās.(Vilks ir Dieva suns). Vatikāns vienkārši turpina paša apkaroto pagānisko  tradīciju. Sauc ķirbi par ķirsi, redīsu vai kumeļu – tas vienalga vislabāk aug uz kompostkaudzes.

            Tu nevari būt nekas cits, kā vienīgi tas, kas Tu Esi. Tam nekas neko no malas nevar pielikt vai atņemt. Tāpat Cionas priorāts ir tas,kas tas ir, bet “protokoli” – tas, kas tie ir – līdzekļi cariskās Krievijas slepeno dienestu rokās viņu problēmu risināšanai, bet mūsdienās – vēja nestas lapas vēstures mēslainē.

 


96. No: Eva       Temats: dzīvnieku dvēselītes ?←     2007. gada 11. maijā 19:42:14

Kur pēc nāves iet dzīvnieku dvēselītes un vai var būt tā, ka viņas kaut kādu iemeslu dēļ kavējas/tiek aizkavētas iepriekšējā dzīves telpā. Tā jautāju, jo pirms pusgada aizgāja mana sunīte, kas bija un vēl arvien ir mums, palicējiem, liels zaudējums. Tad nu pa šo laiku viņa 3 reizes sapnī ir parādījusies, kur pēdējā no reizēm viņa aicināja noņemt nost somu, kas bija nolikta viņas bijušajā guļas vietiņā mūsu mājās, lai viņa iet gulēt savā vietiņā... Varbūt tās ir vienkārši atmiņu, emociju, jūtu lauskas, kas parādās šādos veidolos. Jeb varbūt tā tomēr ir situācijas iekšējā neatlaišana (ja tā, ko vajadzētu darīt, lai to novērstu). Paturpinot tēmu par dzīvniekiem, pie reizes uzjautāšu - dzīvniekiem ir dažādi likteņi šīs zemes dzīvē (cits visu mūžu tiek mīlēts, lutināts utt., kamēr citam jāizcieš visdažādākās mocības), kas izskatās pēc karmas. Bet kā var būt karma dzīvniekiem, jo viņiem taču nav brīvas izvēles iespējas kā cilvēkiem?


            Interesants jautājums. Dzīvnieku dvēseles, tāpat kā Cilvēku „dzīvnieciskās” dvēseles iet vienu ceļu – pēc fiziskā ķermeņa nāves turpina eksistēt smalkajā – astrālajā pasaulē. Tās apziņas daļas (dvēsele ir termins, kurš apzīmē ietekmju pārvades starpnieku dažādu principu un izsmalcinātības līmeņu mijiedarbībā), kuras ir saistītas ar šīs pasaules praktisko dzīvi un zemākie instinkti atdalās no pieredzi nesošās apziņas daļas un sadalās – sabrūk. Pieredzi nesošā daļa dzīvniekiem individualizējas sugas īpatnību līmenī, tāpēc pieredzi apzinošas pēcnāves dzīves kā Cilvēkiem tiem nav. Ja kāds tur satiek savu mīļo „mazo brāli” – tad tas ir viņa paša atmiņu tēls – projekcija astrālajā matērijā. Šī dzīvnieka pieredzes daļa asimilējas kopīgajā „sugas monādē” un kļūst par visas sugas tālākās dzīves mantojumu. Tādēļ cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, viņu slepkavošana – tā sauktās medības un gaļas lopu audzēšana pārtikai, un dzīvnieku kastrācija ir bīstama pašam Cilvēkam. Kvantitāte pāriet kvalitātē. Sasniedzot zināmu draudu līmeni, suga vai tai radniecīgu vibrāciju nesēja – cita aktīvāka suga var pāriet „aktīvā aizsardzībā” – pretuzbrukumā. Bez tam, visas „dzīvnieku sugas” ir Cilvēka psihes elementu nesējas. Tādēļ, deformējot sugu īpatnības, deformējas arī attiecīgie Cilvēka psihes elementi. Atcerieties Kristus vārdus – „Ko esat darījuši mazākajam – to esat darījuši Man”.

            Suņa personība veidojas no sugas īpatnībām, „monādes atomiskuma” un ar viņu kontaktējošo cilvēku gribas projekcijām dzīvnieka psihē – „Kāds suns, tāds saimnieks”. Suņa rīcība ir saimnieka domas un vārdi, pat ja tās nav izteiktas skaļi. Tādēļ pēc suņa nāves atdalītā personības daļa uzturas suņa dzīves vēlmju vietā. Ja tā ir saskaņā ar saimnieku, tad viņa mājā, ja gribējusi tikt brīvībā – tad klīst vietās, uz kurām tiekusies. Šī personības daļa ir sabrūkoša, tāpat kā Cilvēkam, un mokās eksistē tik ilgi, kamēr tajā vai tās daļās uztur dzīvību viņu pieminošie un atmiņās nesošie sērojošie Cilvēki. Šāda palicēju sērošana ir mokoša vispirms jau aizgājējam, jo to plosa pretēji spēki – destruktīvie dabiskie procesi un sintētiskās enerģijas pieplūdums – sērotāju tēlu uzturošās atmiņas un griba emocionālās enerģijas veidā. Tā tiek paildzinātas aizgājēja sabrūkošās personības ciešanas – sabrukšana ir ilgstošāka un noris pretdabiski.

            Tas, ka suns parādās, var būt kā nesabrukusī personība, tā atmiņu  tēli, tā arī bīstamas astrālās pasaules būtnes, kuras izmanto šā suņa formu, lai iekļūtu Jūsu mājā un tur uzturētos savos mērķos, vai dzīvu nelabvēlīgu Cilvēku – māgu spēja pieņemt Jums mīļu atmiņu tēlu formas, lai Jums tuvotos. Tādēļ vienmēr visās reliģiskajās kultūrās, izņemot melnās maģijas novirzienu – nekromantiju, (kuru pašlaik Latvijā caur „veļu kultu” atdzīvina arī sabiedrībā pazīstama „zinātnes” pārstāve un viņas daudzie piekritēji „folkloristu” vidē) kontakti ar mirušajiem, viņu miesu saglabāšana un zemes apziņas daļu – personības turēšana savas zemes dzīves tuvumā ir bijusi noliegta.

            Aizgājēja dvēsele ir jāatlaiž. Cilvēkam jādzīvo ar skatu nākotnē, nevis jāgremdējas pagātnes notikumos. Tam ir domāta pēcnāves dzīve, kurā Cilvēks skaidri zina to, ko nevar zināt par savu dzīvi tajā esot, un tāpēc analīze un pieredzes sublimācija notiek tur. Šeit ir jādomā par rītdienu tik tālu, plaši un skaidri, cik to ļauj viņa apziņas skaidrība, plašums un Sirdsaugstums.

            Atsevišķiem dzīvniekiem karmas nav – tie pilda dabas likumu prasības, taču karma ir sugai un caur „monādes atomiskumu” sugas īpatņi pieņem sugas karmas impulsus tai atbilstošās situācijās. Suņa dzīve vairāk raksturo vidi un saimnieku, nekā viņa personību. Reizēm dzīvnieki „uzņemas” saimnieka radītus vai vides destrukcijas elementus – cieš nevainīgi būdami, tāpēc dzīvnieku  turēšana tiem neatbilstošos apstākļos, bez sava pāra, mazuļiem, kastrēšana un pilsētās ir cietsirdība pret tiem. Augstākā mērā cietsirdība ir dzīvnieku humanizēšana piespiedu kārtā – Cilvēka psihes projekcijas dzīvnieku psihē – tās attīstības paātrināšana, turot tos savā tuvumā – cilvēcīgā vidē, bez attiecīga izpausmes veida – ķermeņa veidošanas (ko var darīt tam noteiktā laikā un vidē Radītājs).

            Tā jau ir Cilvēka karma, par kuru būs smagi jāatbild nākošajās rasēs.  Aizvien jaunu „sugu” veidošana ir pamatsugas – „suņa” atomizēšana – sintētiskuma, harmoniskuma likvidēšana, ar ko ir izskaidrojama „tīršķirnes” īpatņu negatīvo īpašību koncentrācija tajos, veselības traucējumi, nervu sistēmas labilitāte un dzīvības spēju kritums, kurš izzūd parādoties jaukteņiem – atgriežoties pie sintētiskuma nekultivētā stāvoklī. Cilvēka „humanitāte” pret dzīvniekiem parasti ir vislielākā cietsirdība. Žēlsirdība ir neiejaukšanās viņu dzīvē, brīvā viņu dzīves veida realizācijā to dabiskajā vidē un pilnīgā pilsētvides attīrīšanā no tiem.


97. No: Ra       Temats: Izglītība ?←     2007. gada 17. maijā 14:06:51

Domāju, interesēties par daudz un dažādām jomām ir vēlams. Taču ar ko draud mūsdienu izglītības sistēmas pieeja - no visa pa druskai, bet neko tā dziļi, konkrēti un pamatīgi? Tik pat labi tas ir jautājums par cilvēku, kas skraida uz visādiem pulciņiem (koris, fotografēšana, modeļu kursi, zīmēšana, teātris utt.) katrai no šīm lietām neveltot pietiekami daudz laika un enerģijas? Paldies!


      Nevar analizēt izglītības sistēmu tur, kur izglītības un sistēmas nav. Tur, kur audzēknis pats izvēlas savu izpausmju un interešu virzienus, bez tam atbilstošas kultūras bāzes (jaunapgūstamajās zināšanās, bet ne apgūto nostiprināšanā) nav izglītības, bet ir ārpusklases pulciņu un interešu nams. Tur, kur māca šauri ideoloģizētu (melojot, ka tāda nav) vērtību sistēmas redzējumu, ir fanātisku, karojošu Cilvēkvērtību nīdēju un pašapmierinātu, informētu muļķu sagatavošanas nometne. Tur, kur māca pašizpausties, tur atsaldē dvēseles un rada programmēšanai gatavus robotus – patērētājus un darba tirgus preci – gatavus patērēt visu un visus (tas ir tikai resurss savas labklājības celšanai), darīt jebko, jebkurā pasaules vietā to par ko maksā un nesit pretī – var arī par indētājiem un algotiem meļiem...! Tam, ko dara ar bērniem un mazuļiem šajās ēkās ar uzrakstu „skola”, nedrīkst piemērot jēdzienus skola, izglītība, vecāki, bērni, pedagoģija, skolotāji un citus no šo, ar Cilvēku, viņa vērtībām saistīto parādību loka. Tas, kas pašlaik notiek aiz izglītības sistēmas maskas, ir pasākumi, kuri vērsti uz līdzsvara izjaukšanu audzēkņu apziņā un populācijā, uz krīzes padziļināšanu, tās ievešanu neatgriezeniskā destrukcijā – mācīties negribošie radīs mācīties nevarošos un izglītības vajadzību noliedzošos, tāpat kā ražotājs pašlaik degradē patērētāju, lai izslēgtu no viņa apziņas gaumes, kvalitātes un derīguma svarīgumu, par procesa jēgu padarot pašu pirkšanas procesu kā dzīves realizācijas stāvokli.

      Materiālisma un liberālisma kombinācija pilnībā izslēdz izglītības sistēmas eksistences iespēju. Liberālisms ir disciplīnas un kārtības pretinieks, bet materiālisms ieprogrammē utilitāru pieeju zināšanām un vertikalitātes sajūtas zudumu apziņā. Abi kopā nosaka kvalitātes un apjoma zudumu disciplīnas trūkuma un slinkuma dēļ.

      Izglītība iespējama tikai tur, kur skolotāju radoša darba un disciplīnas vidē paveras ceļš izziņas priekā balstītam Cilvēka apziņas veidošanas, izsmalcināšanas un nostiprināšanas procesam savstarpēji saistītu, līdzsvarotu un harmonizētu mācību priekšmetu apguvē. Izglītība ir tur, kur notiek  izpratnes veidošana par pasaules vienotību, dabisko kārtību un tās izpausmēm vienotību uzturošos procesos. Fakti, kurus pasniedz skolotājs, te ir ilustrējoši piemēri, kuros balstās apziņa savā darbā. Pašlaik „skola” līdzinās vietai, kurā savās darīšanās iegrimuši pieaugušie nēsā uzskates līdzekļus, par to nozīmi neko neskaidrojot, bet mazuļi nodarbojas ar to, kas viņus interesē visvairāk – jaunā apspalvojuma demonstrācijām un krāniņu pielietojuma daudzveidības izpēti.  „Skola” aktīvi noārda vērtību sistēmu un iznīcina vertikalitātes izjūtu savos audzēkņos. Ne jau velti tie neturas taisni, bet vienmēr tiecas pacelt kājas galvas augstumā ikreiz, kad astes kauls sajūt atbalsta virsmu.

      Šur interešu, spēju un zināšanu loks – šaura specializācija runā par zemu, bet daudzpusīgas intereses un savstarpēji papildinošas spējas par augstu attīstības līmeni. Ir normāli, ja Cilvēks meklē jaunus iespaidus vai cenšas pielietot savas spējas plašā diapazonā. Tāpat jāatceras, ka visam ir savs ritms, tātad arī miera periodi, tātad klusuma brīži spēju izpausmēm vai kosmisko vibrāciju nelabvēlīgi apstākļi, kuros kāda no tām ir nomākta. Tāpēc ir labi turēt pa rokai vairākas atvērtas iespējas un pielietot to, kura tobrīd rada vislielāko prieku, tomēr process paša procesa dēļ šajā gadījumā ir veids kā neko nedarīt – izvairīšanās vai izrādīšanās tieksme tiem, kuri „skolā” sabojāti ar priekšlaicīgu pašizpausmi un atzinības – „panākumu” meklējumiem. Bieži vien tāda skraidīšana ir „vides baudīšana” un paštīksmināšanās, vai smagākos gadījumos nespēja koncentrēties – apziņas struktūras sabrukums, it sevišķi, ja bērns ir pārslavēts un nesaprot īstu vērtību un darba nozīmi. Liela ietekme te ir arī pašiem „pulciņiem”, kuros par panākumu tiek uzskatīta pati aktivitāte – „uzdrošināšanās”, „aizrautība”, bet ne kvalitāte vai darbības ievirze mākslas un zināšanu profanācijas dēļ. Māksla, un pat jaunrade, nav katra darbošanās ar materiālu un vārdu. Drīzāk šāda darbošanās ir Mākslas izstumšana no dzīves vides un apziņas tās spējā to uztvert un nošķirt no pseidomākslinieku vides radītiem atkritumiem. Mākslā it sevišķi, tāpat kā visur dzīvē svarīga ir kvalitāte, bet kvantitāte ir tikai pārbaudāma un izsverama potence.

      Tomēr jāatceras arī tas, ka Cilvēks ir savā būtībā un tātad attīstībā daudzpusīgs. Ir dzīves, kurās Cilvēks slīpē kādu savu spēju un tādēļ ir uz to koncentrējies. Tad nevar teikt, ka, lūk, viņš ir vāji attīstīts, vai tad, ja viņš vienkārši izpēta apkārtni, runāt par viņa nenopietnību. Varbūt, ka viņš nopietni ievāc informāciju. Visu nosaka Cilvēka apziņas līdzsvarotība, harmoniskums un labestība – cilvēciskās vērtības, bet ne tehniskās kvalitātes. Te spilgts kroplības piemērs ir „indigo bērni” ar savu lietišķi egocentrisko necilvēcību un apvērsto emocionālo struktūru.


98. No: Ra       Temats: Dzimumzīmes ?←     2007. gada 17. maijā 14:10:29

Ļoti sen lasīju, ka cilvēkam, kas vēlas kļūt par mūku viens no \"eksāmeniem\", kas ir jāiziet ir tāds, ka zinoši cilvēki izpēta, kādas ir viņa dzimumzīmes un kur uz ķermeņa tās atrodas. Vai dzimumzīmēm un to atrašanās vietai uz ķermeņa ir nozīme? (Esmu novērojusi, ka ļoti daudziem cilvēkiem ir liela dzimumzīme tieši pieres vidū (tur, kur vajadzētu būt trešajai acij), vai tas uz kaut ko norāda? Paldies!


Cilvēka ķermenis ir viņa Augstākā Ego un personības veidots. Kāds veidotājs - tāds veidojums. Tāds tādu rada. Tāpēc ķermenis ir materializēta informācija par tā radītāju, un kā savā kopuma, tā atsevišķās īpatnībās (līnijās, punktos, krāsu pigmentos un formās) satur informāciju par savu radītāju - personību un Ego, kā arī par apkārtejās smalkās un rupjās matērijas ietekmi uz Cilvēku un šīs ietekmes vēsturi - Dzīvi un Likteni.

99. No: Ra       Temats: Krusts ?←     2007. gada 17. maijā 14:14:08

\"Apgriezts kristiešu krusts\" (ar garāko daļu uz augšu) tiek saistīts ar sātanu. ja es saprotu pareizi, ar sātanu metafizikā saprot materiālo pasauli. tad vai neiznāk, ka patiesībā šis krusts runā par kaut ko tieši pretēju?


            Ar sat-anu metafizikā apzīmē nediferencēto matēriju – substanci, no kuras veidojas materiālā pasaule, ja uz to iedarbojas formētajs – Griba savās izpausmēs caur Kosmiskajiem radošajiem Spēkiem. Radošā Gara materiālo polaritāti. Ezotēriski ta ir vērtību sistēmas involucionārā secība, kurā vadošās ir personības(laicīgās) vērtības. Kristieši – Kristus sekotāji – krustu neatzīst. Kristus ir Tīrais(nemateriālais) Gars, bet krusts ir materiālās pasules un ar to saistīto parādību (Sat-ana valstības) zīme.

            No judaisma atvasinātā ideoloģija vai, pareizāk sakot – upurējamā grēku izpircēja – grēkāža (upurjēra) ciešanu kults, kurš ir uzurpējis kristietības nosaukumu, lieto ciešanu simbolu – “Golgātas krustu” - Gara iegrimšanas matērijā simbolu. Tas, ka neizglītotie – ielu - “modes” sātanisti lieto šivaisko golgātas krustam pretējo, ir tikai viņu reakcija uz baznīcā redzamo, lai demonstrētu savu šķietamo opozicionārismu tai. Šie “ielu sātanisti” ir tikai īsto sātanistu inspirēta kustība, aiz kuras viņi maskējas. Īstie sātanisti lieto golgātas krustu ar Kristus ciešanu zīmi – mirstīgo un asiņojošo ķermeni uz tā, un ir piespieduši šo zīmi lietot visus, kuri viņu piekrāpti veltīgi pūlas sasniegt Garīgo attīstību viņu vadībā, kuras vietā tiem tiek sniegta dvēseles nāve - “dvēseles miera” vai fanātiskas aklas ticības veidā. Tam pretējais krusts simbolizē Gara atbrīvošanos no matērijas žņaugiem un vienlaicīgi arī fizisko formu iznīcību. “Ielu sātanisti”, tiecoties pēc miesīgā un tā uzvaru pār Garīgo, nēsā savu miesu iznīcināšanas (pašnāvība) zīmi.

            Dažādas krustu formas plaši tika lietotas arhaiskajās reliģijās un filosofiskajās skolās arī apvienojumā ar citām ģeometriskām formām, bet vienmēr tā ir norāde uz materiālās polaritātes (sat-ana) iesaistīšanu sistēmā.

            Kristieši sevi apzīmēja ar citiem simboliem, atkarībā no tā aspekta, kuram pievērsās savā praksē un tās skolas, kurai piederēja. Krustu pieņēma tie, kuri izvēlējās kalpošanas ceļu, vēloties līdzināties Kristus  darbam, ziedojoties Mīlestībā un Dzīvībā, ar savu vienmēr esošo Mīlestības un Dzīvības klātbūtni vairojot Mīlestību, Dzīvību un Harmoniju uz zemes, te mītošo ciešanu ceļa gājēju – personību Krestos apgarošanai un atbrīvošanai no materiālās pasaules maldiem un ikreizējās nāves zemes dzīves cikla beigās. Kristietībai ir tie paši mērķi, kādi ir visām reliģijām pirms un pēc tas – nemirstīgas personības radīšana, ļaujot personības augstākajiem elementiem saplūst ar savu Radītāju – Tīro Garu – Kristu.

            Personības – krestos – zemes dzīves  harmonizācijai tie lietoja 1) kvadrātā ievilktu vertikālu krustu ar obligātu amoliņa lapiņu nobeigumu līniju galos. Tāds krusts simbolizē četru pasauļu: materiālās, psihiskās, mentālās un Garīgās sadarbību Sievišķo un Vīrišķo aktivitāšu harmonijā; un 2) rombā ievilkta krusta formu ar vertikāles attiecību pret horizontāli kā 10 : 6 ar obligātu āboliņa lapiņu nobeigumu krusta līniju galos. Tāds simbolizēja “Dzīvības koku” ar Gara dominanti pār matēriju – Garīgo vērtību sistēmu četru pasauļu mijiedarbībā Vīrišķo un Sievišķo aktivitāšu harmonijā. Harmonija – Mīlestība ir galvenā Kristietības iezīme. Bez tās nav iespējama pasauļu sadarbība un Dzīvība. Krusts bez āboliņa lapiņu nobeiguma līniju galos nozīmē Vīrišķās aktivitātes vienpersonisku kundzību un Sievišķā pazemojumu – izraidīšanu no dzīves un Dzīvības tai atņemšanu – tas ir – vardarbību. Golgātas krusts ir vardarbības zīme, kas saistīta ar vardarbīgu upuri, bet ne ar labprātīgu un nesavtīgu Ziedošanos, kas ir Kristietības, tā pat, kā visu citu reliģiju pamatā. Upuris ir maģisko rituālu (reliģiju pretmetu) sastāvdaļa. Maģijā upura gribas vājināšanai plaši lieto pretrunīgu signālu ievadīšanu apziņā – runā vienu, dara citu un lieto zīmes ar slēptu destruktīvu raksturu, tā novedot savstarpējās pretrunās dažādus upura apziņas slāņus.


100. No: Ra       Temats: Komunikācija ?←     2007. gada 17. maijā 14:18:23

Par ko lieciena tas, ka sarunas laikā ar kādu cilvēku dažu sekunžu laikā pārņem stindzinošs augstums, līdz tādai pakāpēi, ka roku kulakā savilkt var tikai ar grūtībām (sāpēm), kaut gan cilvēks pirms tam ir juties labi? Turklāt saruna nenotika klātienē, bet pa telefonu. Paldies!


Aukstums ir enerģijas zudums. Tam var būt vairāki iemesli. Piemēram - kontakts ar ļoti spēcīgu tumšo astrālo būtni vai sarunas laikā Jūsu kanālu izmantojis kāds trešais - noklausījies, vai spēcīgs sarunu biedrs bremzējis sarunu - strauji noslēdzies, vai bijusi kāda savstarpēja neatbilstība, kas nav ļāvusi notikt apritei. Bet jebkurā gadījumā runa ir par ļoti spēcīgu būtni.

101. No: Ra       Temats: Spogulis ?←     2007. gada 17. maijā 14:24:36

Pēc fen-šui spogulis mājā nav vēlams. Manā mājā jau vairākus mēnešus tas stāv zem gultas un šķiet, ka māja ir palikusi siltāka, maigāka. Vai šim fen-šui ieteikumam ir kāds reāls pamats?


  1. Austrumos tradīcija nosaka to, ka patiesi nozīmīgais nekad netiek pierakstīts, bet nodots mutiski (čukstus ausī) no Skolotāja skolniekam, un tas, kas ir atrodams pierakstos, ir izteikts simboliskās līdzībās, kuras ir saprotamas tiem, kas tās sastādījuši – attiecīgās skolas vai ezotēriski iesvētītam. Austrumi necenšas izplatīt, austrumi rada treniņa šķēršļus un labāk atstāj bez atbildes simts cienīgo jautājumu, nekā dod zināšanas vienam necienīgam. Austrumi zina, ka pasaule turas uz noslēpuma un noslēpums ir Evolūcijas veicinātājs, bet acīmredzamais ir nepatiess.
  2. Austrumos cilvēki pieliek pūles iztikas sagādei, tāpēc tur ir daudz šarlatānu, kuri pelna maizi lētticīgajiem iestāstot pekstiņus, kurus tie grib dzirdēt. Visiem ļaužiem patīk padomi labai veselībai, seksuālajam spēkam, materiālajai labklājībai, drošībai un “dvēseles mieram” (netraucētībai) – visiem patīk jauki slīdēt lejup no kalna draugu pulciņā un ragaviņās ar zvaniņiem un sārtām lentītēm.
  3. Fen-šuis Ķīnā nav tas pats, kas fen-šuis Eiropā. Krekliņš bērna mugurā ir apģērbs, bet sunim – ņirgāšanās par bērnu un suni. Grāmatiņās par Fen-šuju rakstīts tas, par ko Jūs esat gatavi maksāt, un, lai veicinātu biznesa nozari – dažādu lētu nieku tirdzniecību par lielu naudu. Šie surogāti piesārņo apziņu un rada zināšanu apgūšanas ilūziju.
  4. Tikai viens mājiens. Pasaule ķīniešiem tāpat kā citur, simbolizējas ar četrstūri – četras stihijas un debespuses, kuru centrā aug koks. Koks ir Saprāta simbols. Ziemeļi ir augšā – galvā ir labā durvis. Cilvēka ķermenis ir dvēseles nams. Ķīniešiem, tāpat kā visiem pārējiem Cilvēkiem, Cilvēks ir dvēsele, bet ne miesa, kas ir tas, par ko Kristus saka – lai mirušie paši savus mirušos...
  5. Nav jātic visam, ko var izlasīt veikalā pirktās modes grāmatiņās.

102. No: Ra       Temats: Nedēļas dienas ?←     2007. gada 17. maijā 14:25:20

Kadas sekas ir tam, ka pirmdiena nav otrā nedēļas diena? Paldies!


Svētdiena ir Saules diena. Aiz tās nākošā ir Mēness diena. To, ko liekam visa sākumā, godinām kā Radītāju. Tādēļ jau nedēļa sākas ar svēto dienu - Saules dienu. Mēness ir "atstarotā gaisma" - materiālo formu veidotājs un uzturētājs hierarhiskā pasaules kārtība. Tātad, liekot Mēnesi - materiālo formu pasauli sākumā, bet Sauli beigās, slavinām materiālo pasauli un zaimojam - atstumjam Garīgo Radītāju - Dievu. Tas ir - piekopjam apvērstu vērtību sistēmas kārtojumu - sātanismu savā apziņā.

103. No: Ra       Temats: Fiziskie trūkumi ?←     2007. gada 17. maijā 14:30:42

Ja cilvēks piedzimst, piemēram, neredzīgs, par ko tas liecina? Šāds cilvēks nespēj apkārtējās vides ietekmes uztvert tik kvalitatīvi kā tie, kam ir visas 5 maņas. vai tas nozīmē, ka šāds cilvēks nevar būt garīgs, ka viņš izpērk smagu karmu vai tā ir karma viņa vecākiem? (Mani īpaši interesē, vai ir nozīme tam, ka kāds fizisks trūkums cilvēkam ir jau no dzimšanas?). Paldies!


            Saprāts, pielietojot gribas realizācijas brīvību maina apstākļus Vienotajā Realitātē – izjauc līdzsvaru, kuru tā atjauno caur Karmas Pārvaldnieku – Lipiku hierarhiju, kuri savieno Cilvēka radīto enerģiju un izmaiņu kopumu tā, lai sistēma atgrieztos līdzsvarā tajā vietā, kurā tā ir izjaukta – Cilvēka vai citas augstāk stāvošas būtnes saprātā. Arī Dievi ir pakļauti Karmai. Par Vienotās Realitātes harmonijas pakāpes pazemināšanu saņem bremzējošu – negatīvu reakciju, bet par harmonijas  pakāpes (kultūras) paaugstināšanu saņem stimulējošu, iespējas radošu reakciju. Tas ir saistīts ar to, ka Visums ir Absolūta Elpošanas – izelpas rezultāts. Izelpotais pēc materiālo formu radīšanas tiecas atgriezties savā Radītājā, izšķīdinot materiālās formas un atbrīvot tajās ieslēgto Informāciju un Enerģiju – Garu, kam pretojas materiālo enerģiju vilināti Cilvēki, izveidojot tumšo hierarhiju un savu ideoloģiju – sātanismu, kā arī viņu līdzgaitnieki – nedomājošie, vieglprātīgie un neapzinīgie. Ārpus šīs grupas ir visi normālie Cilvēki, kuri izjauc līdzsvaru pieredzes trūkuma dēļ. Šīs atbildes reakcijas Cilvēkam dod pieredzi un sapratni par viņa rīcības īsto saturu. Saprāts savā Evolūcijas – Atgriešanās Ceļā aizejot no rupjākajām formām iemiesojas smalkākās atbilstoši savām kvalitātēm. Tumšā hierarhija šādu kvalitāšu trūkuma dēļ to izdarīt nevar, tādēļ cenšas noturēt formu pasauli noteiktā, tiem pieejamu vibrāciju līmenī. Tā rodas cīņa starp Absolūta Gribu tās izpildītāju formā un tumšo hierarhiju, kas ir negatīvās karmas radītāji, maldinot un izkropļojot Cilvēka apziņu un traucējot tiem realizēt Absolūta Gribas nekļūdīgu vadīšanu tai ieplānotā virzienā. Karma neskar tos, kuri, kā Gribas vadītāji, to nekļūdīgi vada tai ieplānotajā – harmoniskajā virzienā. Tie Cilvēki, kuru nodarījums nesis smagas fiziskas sekas un ciešanas citiem Cilvēkiem, piedzimst ar atbilstošām fiziskām kroplībām ģimenēs, kuru tikumiskie un psihiskie pārkāpumi atbilst viņu bērnu kroplību nastu nešanai. Nesot savu slogu, viņi izpērk savus parādus. Aklums un redzes zaudēšana bērnībā atbilst Garīgam aklumam – fanātismam un negribēšanai redzēt acīmredzamas netaisnības un Dabiskās Kārtības pārkāpumus. Kurlmēmums ir Skolotāja nodevība. Tie, kuri bijuši savu Skolotāju pieņemtie mācekļi un atkrituši no saviem Skolotājiem – nav gribējuši ievērot viņu norādījumus, piedzimst kurlmēmi vai bērnībā zaudē runas spējas un dzirdi. Tie, kuri traucējuši citu attīstībai vai izrādījuši cietsirdību, izdarījuši pašnāvību iegūst kustību traucējumus vai zaudē dzīvību priekšlaicīgi. Augsti attīstītie Dzīves izniekotāji slimo ar iedzimtām vai iegūtām iekšējo sekrēcijas dziedzeru slimībām vai to fiziskiem ekvivalentiem, atbilstoši savu “smērējumu” raksturam. Karma tā viņus māca novērtēt Dzīvības un Dzīves vērtību.

            Tomēr tie Cilvēki, kuru Misija prasa viņu pilnīgu pašaizliedzību un koncentrēšanos ilga mūža garumā mērķim, arī iegūst kustību ierobežojumus vai slimības, dzīves apstākļus, kas ierobežo viņu sabiedrisko vai ģimenes dzīvi. Ir Cilvēki, kuru karma (nenobriedusī) viņiem nedod iespēju pilnvērtīgai dzīvei šajā laikā vai kādā teritorijā, bet viņi ir pieņēmuši piedāvājumu sadarbībai un Kalpošanai Augstākajiem spēkiem. Tad viņi ir “kā no gaisa nokrituši”, bez sabiedriskām un ģimenes saitēm, bez apkārtējo atbalsta un sapratnes – “interesanti dīvaiņi” ar neizdevušos dzīvi, tie, kuri maisās visiem pa kājām un nav skaidrs, ko īsti ar viņiem darīt, bet izdzīvo rases kopīgās slimības un savas tautas likteņa gaitas tās smagākajos lokos. Ir bērni, kuru karma tos noved pie vecākiem, kuri savā dzīvesveidā noziegušies pret dzīvību, ļaunprātīgi vai baudkāri izmantojot fiziskā ķermeņa iespējas, vai pārkāpuši bērna ieņemšanas, iznēsāšanas, dzemdēšanas un ģimenes attiecību normas. Tad tie dzimst ar iedzimtiem defektiem, kuros sabiedrībai ir acīmredzami vecāku pārkāpumi. Visbeidzot dabā ir katram laikam un videi noteikts nenoteiktības (tur esošā haosa) procents, kuru samazina vai palielina Cilvēki ar savu rīcību. Tāpat ir nelaimes gadījumi – procesu kļūdas. Nenoteiktību un nelaimes gadījumu upuri saņem karmisku kompensāciju nākošās dzīvēs kā apstākļu uzlabojumu – kompensāciju. Netiesājiet – nozīmē nespriediet par kāda likteni, nezinot visus cēloņus tā izpausmēm un neizaiciniet tiesu – Karmas Nesējus savā smalkās pasaules un Dabas Likumu nezināšanā vairojot haosu (tā sagādājot ciešanas dzimstošiem un vēl nedzimušiem bērniem) – tā ir patiesā un vienīgā Labdarība, kādu var veikt šodienas Cilvēks savā prāta mulsumā un apziņas neskaidrībā.


104. No: Diāna       Temats: Klienta krīzes analīze ?←     2007. gada 18. maijā 11:22:03

Vai Jūs varētu man palīdzēt izprast šo tēmu - \"Klienta krīzes analīze\". Liels paldies :)


            Jā, varētu. Tomēr mēs nenodarbojamies ar sociālo darbinieku sagatavošanu, tādēļ neinteresējamies par viņu apmācību programmu un iesaistīto pasniedzēju kvalifikāciju, vai to, kādas psiholoģijas teorijas viņi izmanto savā darbā, viņu izpratni par tām un to saturu, kādu viņi ieliek šajos terminos, kā arī tēmas izpratnes apjomu, kādu prasa no saviem audzēkņiem. Tādēļ mēs varētu sākt ar to, ka Jūs paskaidrotu, ko tad īsti nesaprotat šajā tēmā un tieši kādas sociālās grupas elementi ir Jūsu klienti. Kamēr Jūs nodarbojaties ar šo ievaduzdevumu, es pastāstīšu, kas ir sociālais darbs un darbinieks no sociopsiholoģijas viedokļa un kāds ir tās krīzes raksturs, kuras izpausme ir “sociālais darbinieks”.

            Sociopsiholoģija definē – Krīze ir procesa radikālu izmaiņu stāvoklis, (ja process ir pasīvs) vai – Krīze ir nobriedusi izmaiņu nepieciešamība (ja procesā iesaistīta pasīva apziņa), vai – Krīze ir iespēja mainīt situāciju (ja procesu vada aktīva apziņa).

            No putna lidojuma raugoties – pilsētai nepieciešamo sētnieku daudzums ir tiešā atkarībā ar pilsētnieku nevīžību. Populācijā, kurā sabiedrība ir mirusi, nav sociālo attiecību – ģimenes un nākotnes – izglītības sistēmas. Šāda populācija neatzīst pienākumus, bet meklē savstarpējas izmantošanas iespējas, komfortu un pašdeklarētu tiesību radītu brīvību nerūpēties vienam par otru. Šādās populācijās nauda nav darba vērtību apmaiņas veicinātājs – sociālā saite vērtību transformācijās, bet tās surogāts – psiholoģiskās ietekmēšanas un varas realizācijas līdzeklis, jo augstākā vērtība tur nav apziņas kvalitātes – Cilvēciskās vērtības un to izpausme sociālajās saitēs, bet tas, ar ko var vairot naudu, ko var iegūt par naudu un pati nauda, kā naudas ražošanas līdzeklis. Te vērtība nav Cilvēka iekšējā, bet ārējā dzīve, tās izpausmes un radītie objekti – prasme izpausties, pasniegt sevi – radīt ilūzijas. To ļoti labi savos darbos apraksta Orvels.

            Šādās populācijās ir parādību komplekss, kurš fokusējas tieksmē problēmas risināt ar naudas palīdzību, vēlmē šo naudu iegūt, nevajadzīgajos (vecajos, slimajos, invalīdos) un liekajos cilvēkos – bezdarbniekos – darbaspēka potenciālā, kuram Dabiskās Kārtības zuduma apstākļos nav dabiskā sociālā pasūtījuma – viņu spējām nav pielietojuma formas, un populācijas problēmas risināt nespējīgā un negribošā administrācijā, jo runa ir par teritoriāli iezīmētu populāciju nevis valsti (valdība ir Valstī, bet valsts ir tikai tur, kur ir Sabiedrība).

            Administrācija risina šā brīža, bet valdība nākošo paaudžu problēmas. Tādēļ administrācijas izliekas, ka risina nevajadzīgo un lieko ļaužu problēmu, radot sociālo darbinieku institūciju, kurā nodarbina daļu lieko – samazina bezdarbu un apmaksā aprūpes surogātu (īsta aprūpe ir sabiedrības – ģimenes izpausme) nevajadzīgajiem, vienlaicīgi nodrošinot darba algu pasniedzējiem, kuri izliekas, ka ņem to visu nopietni un tiešām māca reāli nepieciešamas zināšanas, kuras būs reāla darba pamatā. Viņu audzēkņi, savukārt, izliekas, ka tas ir viņu dzīves aicinājums un interese, ko viņi pildītu pilnīgi nesavtīgi un bez algas (Tādā gadījumā tas vienkārši jādara savā ģimenē).

            Populācija, nevēloties un nespējot krīzi realizēt, risinot problēmas cēloņus, krīzi “ievelk” - attīsta dziļumā un plašumā – izliekoties, ka reaģē uz sekām. Populācijas, kuras ir nostājušās uz pašnāvības ceļa, kā ieroci tam lieto peļņas principu, ienesot trijās sfērās – Izglītībā, Medicīnā un Savstarpēja palīdzībā, kuras apoteoze ir bērnu un vecāku aizstāšana ar pensiju sistēmu, kas leģitimizē vecāku vienaldzību pret saviem bērniem.

            Sociālā darbinieka darbības specifika nosaka nepieciešamību pēc “klienta”, viņa situācijas izpratnes, kas ir iespējama tikai tad, ja darbinieks ir ieinteresēts situācijas atrisinājumā un ja viņam piemīt pietiekami liela spēja gūt šo izpratni pēc kontakta nodibināšanas ar savu “klientu”. Tas ir iespējams, ja darbinieks domā par “klientu” un viņa vajadzībām, kas izpaužas rūpēs par savstarpējo sapratni un sadarbību. Jūsu jautājuma formulējuma un pasniegšanas kvalitāte vedina mani uz aicinājumu Jums pārdomāt savu profesijas izvēles pamatotību. Ir darbības (kontaktu) formas, kuras nevar iemācīties. Vai nu Cilvēks piedzimst ar to, vai tā nekad nav.

 


105. No: Maras       Temats: notikumu cēlonis Visumā ?←     2007. gada 18. maijā 11:22:03

Kas ir notikumu cēlonis Visumā?


Notikumu cēlonis ir Gribas pielietojums saskaņā ar tieksmi uz izraudzīto mērķi.

106. No: Mara       Temats: ētika ?←     2007. gada 23. maijā 21:46:18

Vai ētiskie standarti un morālās vērtības ir absolūtas vai relatīvas?


            Filosofija nodarbojas ar šo neskaidrību noskaidrošanu, un domājošais prāts, pielietojot Filosofiskās zināšanas, pats atrod atbildes uz šāda tipa jautājumiem, pareizāk sakot – tādi tam nerodas. Termins – ABSOLŪTS attiecas uz visu Visumu cēloni, kurš nav aprakstāms ar kādām pazīmēm, jo pazīme ir ierobežojoša – tātad ārpus ABSOLŪTA esoša parādība. Šis termins nav attiecināms uz jebko ārpus paša ABSOLŪTA. Relatīvisma jēdziens runā par pazīmju kopumu – tātad šauru V.Realitātes apgabalu un šī kopuma koordinātu neskaidrību bez atskaites sistēmas – tātad par atskaites sistēmas lomu apskatāmās parādības izpratnē. Līdz ar to jēdziens morāle –kādai ļaužu kopai vai tautai tradicionālais un visiem kopīgais rīcības modelis – tai raksturīgā normu sistēma, ir saistāma ar jautājumu – kam? Ētika ir viena no sešām Filosofijas nozarēm, kura apskata morāles būtību, individuālā atbildību kolektīvā priekšā (atoms – Monāde) un Universālā Labā dabu – tātad runā par Ideāliem to saistībā ar Garīgās vērtību sistēmas Involucionārajām un Evolucionārajām secībām.

Tātad ētika ir saistāma ar jautājumu kad vai kur, ja saprotam, ka laiks ir no Cilvēka apziņas struktūras izrietoša parādība – telpas aspekts. Pielietot Absolūta vai relatīvisma jēdzienus savienojumā ar morāles un ētikas jēdzieniem ir prāta iznīcināšana. Daudz vielas pārdomām par šo parādību būtību var sniegt apstāklis, ka morāle ir visām tautām piemītoša parādība un Ētika ir vienmēr esoša ideālu sistēma – tātad pāri laikam, videi un Cilvēkam esošas parādības, tāpat kā Cilvēka tieksme pēc Labā, Mīlestības un Skaistuma, neatkarīgi no tā cik izsmalcināta ir šo jēdzienu izpratne un kādu nozīmi šajos vārdos ieliek divkāji.


107. No: Evas       Temats: dzīvnieku iemiesošanās ?←     2007. gada 23. maijā 23:12:56

Vai tā ir tīrā laimes spēle, kas nosaka dzīvnieku iemiesošanos tieši tajā vietā, tajos apstākļos? Jeb to kāds nosaka, vada pēc noteiktiem likumiem? Es piekrītu, ka pilsētvide nav vēlama un normāla dzīvnieku dzīvei, bet kā tādā gadījumā ir ar konkrētajiem neskaitāmajiem dzīvnieciņiem, kas ir ievietoti patversmēs uz noteiktu laiku... ? Vai šajā gadījumā ir labāk, ka viņu dzīve tur arī tiek izbeigta? Jo šajā gadījumā jau cilvēkiem īsti vairs nav iespējas izvēlēties variantus, ir par vēlu - viņi jau tur atrodas bezpalīdzīgā stāvoklī. Izvēle paliek tikai tādā līmenī - vai Tu būsi starp tiem, kas šīem dzīvniekiem palīdzēs, jeb nē.


            Dzīvniekiem nav karmas. Tas nozīmē, ka nekādas pārdzimšanas, šķirošanas – regulācijas nav. Apaugļošanās brīdī sākas jauna organisma un psihiskas personības veidošanās vietā, kuru nosaka mātes organisma atrašanās vieta un dzīves apstākļi. Mazulis turpina mātes dzīves līniju. Dzīvnieku patversme ir dzīvnieku ciešanu vieta. Ļaudis, paši fiziskas būtnes būdami, saprot tikai eksistences fizisko izpausmi, tāpēc domā, ka fiziskā dzīve ir neapšaubāma vērtība tikai ar to vien, ka tā ir. Viņi baidās no fiziskās nāves, jo citas dzīves tiem nav, un nesaprot, ka Cilvēku un dzīvnieku fiziskajai dzīvei ir jēga tikai par tik, cik tā kalpo kā izejmateriāls dvēseles pēcnāves darbam iegūto iespaidu pārveidē pieredzes uzkrājumos. Viņi izmanto citu organismu uzkrāto pieredzi un kolektīvo psihisko formu pilnveidošanos tā rezultātā. Protams, fiziskā dzīve nenormālos apstākļos ir nevajadzīgas ciešanas un to sagādātāji ir cietsirdīgi, pat ja runā par žēlsirdību, jo cietsirdība ir nerēķināšanās ar citu dzīvēm savu uzskatu apmierināšanas vārdā. Sava paštēla spodrināšana par citu ciešanu cenu!


108. No: Agnese       Temats: Ka, lai atgust ieksejo energiju? ?←     2007. gada 24. maijā 11:26:15

Man atklaja vezi, biju pie dziednieka vins pateica, ka man ir izsikusi energija. Ka vinu atgut vai palielinat, par cik, tagad visu vasaru dzivosu laukos, ne pilseta? Un ko darit, lai skaugi beidz skauzt mani, pateica, ka loti daudz skaugu man un tas nav labi. ka ari varbut varat ieteikt kaut ko veza arstesanai(adas vezis). Paldies,jau ieprieks!:)


            Paldies par uzticību. Slimības, to miesīgās stadijas un formas nav mūsu darbības joma, tomēr daži elementāri padomi ir. 1) Apmeklēt ārstu. 2) Nekontaktēt ar vairāk kā vienu „dziednieku”. Viņu psihiskajām enerģijām arī ir savas individuālas kvalitātes, tāpat kā Jums, un šo kvalitāšu savstarpēja disharmonija ir ne mazāk bīstamu slimību cēlonis par jau esošo, it sevišķi, ja kaujas lauks kurā tās noskaidro attiecības ir Jūsu smalkais ķermenis. Tāpat ir iepriekš jānoskaidro apmeklējamā „dziednieka” enerģijas harmoniskums Jūsējai un viņa morālās un rakstura īpašības, kuru „sēklas” viņš pārnes uz Jums apmeklējuma – kontakta ceļā. Starp kontaktā  iesaistītajiem vienmēr notiek enerģiju apmaiņa. 3) Ja ādas vēzis, ja ir izslēgti citi izraisītāji – ķīmiskie, fizikālie un bakteriālie aģenti, var būt saistīts ar skaušanu, ja tas nav saistīts ar pārliecīgu enerģijas atdevi altruisma ceļā vai kontaktos ar netīru psihisko enerģiju ikdienā darba vai nezināšanas dēļ. Kaut kas tīri intuitīvi man rada sajūtu, ka tam par iemeslu ir tieši šie nepareizie kontakti – „pārprasta labdarība”. Skaudībai ir tikai viens pretlīdzeklis – austrumos turētā klusēšanas, svarīgā noslēpumā turēšanas tradīcija un savu panākumu neafišēšana, labklājības materiālo formu nemeklēšana un skaistuma atsegšana tikai izredzēto priekšā. 4)Jāsargās no tiešiem Saules stariem, daudz jāuzturas dzīvu ziedošu puķu vidē kontaktējot (apziņā) ar tām, un priežu mežā. Jāklausās laba mūzika. Nelietot alkoholu, lielveikalu pārtiku, kosmētiku un smaržas. Mazgāties tikai ar tīru ūdeni. Nomainīt visu apģērbu! Labāk mazāk, bet visu gaišu un jaunu. Neapgriezt matus. Atturēties no seksa un lētas – sēnalu literatūras. Kategoriski aizliegts radio, TV, prese un uzturēšanās publiskās vietās bez galējas nepieciešamības uz to. Nevajadzīgu viesu pieņemšana un viesošanās. Tikai ģimenes locekļi (ja nenogurdina) un tuvākie draugi. Putni un viņu balsis būs palīgi, suns atbalsts, bet kaķis ienaidnieks viltīgs cīņā ar šo nelīdzsvarotības stāvokli – vēzi. Ja protat rīkoties ar „Dzīvības svārstu”, tad tas būtu īsti laikā tagad pielietojams. Jādzer silts govs piens (tāds, kurš nav bijis vēl atdzesēts) ar sodu un baldriāna tējas (siltas).

5) Neturēt prātā pāridarītājus un atdot visus parādus.

6) Lūgšana Sirdī un prātā ar skaidru domu, Palīdzības aicinājums un Miers, pārdomas un dzīvēs zaudētā satura atradums un godā celšana – dziļa iekšēja transformācija – situācijas izmantošana par atspēriena punktu plašam solim uz augšu. Situācijas pieņemšana kā noteikta likumsakarība savā liktenī un Miera saglabāšana kā iespējamās palīdzības saņemšanai nepieciešamais stāvoklis, Sapratne, ka palīdzība var atnākt visnegaidītākajā veidā, pat tauriņš to var atnest, un spēja raudzīties ar citām – jaunām acīm, visam piešķirot īsto vērtību. Iemīlēt klusumu  un klusēt pašai.


109. No: Andris8       Temats: Kopēji dievi. ?←      2007. gada 26. maijā 9:28:36

Man nesen iznāca saruna par to, kas mums kopējs ar krieviem? Neesmu speciāli pētījis šo jautājumu. Tad es atcerējos, Pauli, ka vienā no savām grāmatām Tu biji rakstījis, ka mums ir kopīgi dievi. Cik man zināms, tad kopīgs ir Pērkons. Vai var palūgt Tevi šo jautājumu apskatīt plašāk? Jau iepriekš pateicos !:)


      Neesmu paredzējis tuvākajā laikā pievērsties šai tēmai un rakstīt par to grāmatu, bet tēma vairāk ir izpratnes un mērķa uzstādījuma, ne enciklopēdisks – faktoloģisks jautājums, tāpēc uz Jums nevaru atbildēt piecos teikumos vai 330 miljonos pāru Dievu vārdos (Hinduismā ir tik daudz šo individualizēto ekzotērisko formu.). Visu tautu reliģijas runā par vienu un to pašu, šīs parādības savdabīgi fonētiski ietērpjot. Vispirms, acīm redzot, mums ir jāsaprot par ko mēs runājam. Kas ir šie Latvieši un Krievi? Kas ir „viņu Dievi”. Ja ar latviešiem domājam tos, kuri labāk gribēja palikt vācu ziņā ar savu mantu (Sidrabenes ieņemšanas un zemgaļu dalīšanās jautājumu loks), viņu pēctečus un to jaukteņus (izdzīvošanas teritorijas lokā) ar cauri un pāri staiguļiem (ar tiem, ko viņi te sievietēm atstājuši), tad: a) viņiem nekādu Dievu nav un nevar būt; b) tajā laikā par dieviņiem sauca visus dabas spēkus un elementāles, kā Mēness, tā Saules hierarhijā. Šie ļaudis piekopa melno maģiju un tās rituālus, kas tagad lekni atzeļ „folkloristu kopās” un kustībā, daļēji aiz savas muļķības un neizglītotības – zināšanu trūkuma – šajā jomā, daļēji aiz dvēseļu radniecības un pēctecības. Materiālisms un tā iespēju baudīšana nav nekas jauns – ir tikpat vecs kā Cilvēce un parādās katram laikam atbilstošā formā. Arī te mēs nevaram domāt par Dieviem. Ja ar Latviešiem mēs saprotam tautu – tos, kuriem darbs tikuma dēļ, tikums un Garīgās vērtības stāv pāri dzīvībai un mantai, tad tie aizgāja uz Lietuvu, vai nāvē, sev līdzi aiznesot savu Dievu vārdus, kurus tie neatstāja šeit palicējiem nopulgošanai, novazāšanai un apsmiešanai.

      Ja runājam par izpratni, tad to var iegūt lasot E. Šēnberga „Sensorum” darbu sēriju un citus viņa darbus. Šis dižgars, te, ļautiņu vidē, ir pilnīgi nepamatoti ignorēts un neatzīts, taču ar lingvistisku metožu palīdzību pratis piekļūt tiem Īstenības slāņiem, kuros balstās uzdotā jautājuma būtība, un kā durvis ved uz vēsturi, kā šo populāciju, tā visu 5. rasi tās pagātnē. Uz to, ko pie varas esošie tiecas aizvērt, noklusēt un noslēpt. Latvija kā tautas un Valsts parādība sāksies ar E. Šēnberga godā celšanu. Tas būs pirmais zvans tam, ka tauta atgriežas savā zemē ar saviem Dieviem un sākas tās jaunā vēsture – jauna dzīve – Nākotne. Tas būs pirmais zvans, ka ir laiks, ka ir vērts ar šo populāciju runāt par pārlaicīgām vērtībām, ka ir tie, kam tas ir vajadzīgs un ir tās ausis, kuras Dzird. Tā būs zīme, ka ir tie, kas grib par sabiedrību kļūt tās ceļā uz Tautu Savā Zemē.


110. No: Ra       Temats: Talismani ?←     2007. gada 26. maijā 10:30:01

Vai talismaniem piemīt kaut kāds spēks, vai arī tas ir cilvēka paša izdomājums?


Lūdzu skatīt atbildi uz šo jautājumu 12.03.2007.

111. No:       Temats: Lietuveni ?←     2007. gada 28. maijā 0:00:03

Labdien! Pastastiet, ludzu, no kurienem ir radusies lietuveni un kapec vinju nak mocit cilvekus un ka vinji izvelas kurus vinji mocis? paldies!



            Nekas nenotiek bez Cilvēka līdzdalības. Kad Jūs paklausāt pusaudžu vai sieviešu žurnālam pafantazēt par kādu emocionālu vai seksuālu tēmu, Jūs radāt smalkās pasaules būtni – larvu, vai mūsdienu valodā – dēmonu, kurš realizē Jūsu fantāzijas ar Jums vai kādu citu, kuram ir atbilstošas intereses (Jūs savstarpēji apmaināties ar dēmoniem), bet enerģiju nāk ņemt no Jums. Tas pats notiek ja Jūs paklausāt „moderno psihologu” padomam – atbrīvoties no negatīvajiem tēliem, domām, emocijām tās izspēlējot, „izdzīvojot”, izbaiļojoties. Ir mirušo pasaules formas – veļi. Tie ir Cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav izgājuši transformāciju un mētājas mūsu pasaulē bezmiesīgā formā, vai viņu astrālo ķermeņu atliekas – elementāriji. Visi normāli mirušie normālie Cilvēki iziet transformāciju un nekādu kontaktu ar Jums vai Jums ar viņiem būt nevar. Ja kāds parādās pazīstama aizgājēja formā – izskatā, tas nozīmē, ka kāds, kurš ir spējīgs piekļūt Jūsu apziņai, ir paņēmis no turienes tās atmiņas, kurās glabājas dārgā aizgājēja tēls, un Jūs māna ietērpdamies tajā. Transformāciju neiziet –

  1. vardarbīgi mirušie atriebības jūtu piesaistīti šai pasaulei vai tik zemisku jūtu un kaislību nesēji, ka viņu tieksmes tos cieši piesējušas šai realitātei un tās iemītniekiem, ja šiem iemītniekiem ir līdzīgas vibrācijas – ja viņu apziņā ir līdzīgi priekšstati, tēli, fantāzijas, piedzīvojumi.
  2. pašnāvnieki un narkomāni, dzērāji un citi pretdabisku tieksmju upuri. Šie un viņu ķermeņu atliekas tuvojas Cilvēkiem un cenšas iesaistīt viņus savās izdarībās vai iegūt enerģiju savai eksistencei. Tie ir veļi, kurus mūsu senči un citur pasaulē ar dažādām manipulācijām cenšas turēt tālāk no mājām, bet visu laiku nekromanti un mūsdienu bezatbildīgi muļķi paver tiem ceļu uz Cilvēka apziņu, iestāstot pekstiņus par viņu labdabību, palīdzību, „svētajiem senčiem” u.t.t. Šādos gadījumos vienmēr pastāv līgums starp šiem vampīriem un šeit dzīvojošiem muļķību stāstītājiem. Šāds pats līgums pastāv starp viņiem un lielāko daļu no  fantāzijas žanra „literatūras” autoriem, ja šāda līguma nav, tad viņu apziņa tiek izmantota uzbudinot tās slimos murgainībai pieejamos apgabalus. Ar to parasti aizraujas tie, kuriem trūkst veselā saprāta – īstenības izjūtas un patiesības vērtības apziņā. Tomēr daudzi, it sevišķi „Harija Potera” un „Gredzenu pavēlnieka” autori, kā arī citi maģijas interešu aizstāvji, intereses par to radītāji un uzturētāji pilda pavisam noteiktus līgumus vai ir tumšās hierarhijas apzinīgi darboņi. Viņu uzdevums ir ievilināt tumšo spēku pasaulē pietiekami daudz upuru – izmest tīklu un saķert mazās zivtiņas „šprotu pastētei”. Lasot šīs un citas grāmatas par okultajām zinātnēm, tiek pavērtas durvis uz pasauli, kuru Cilvēks sava, materiālās pasaules apstākļu dēļ, ierobežotā apziņas stāvokļa dēļ nevar ne īsti aptvert, ne pārvaldīt, tur esošo apstākļu atšķirību dēļ no šīs pasaules. Upuriem vienmēr tiek piedāvāta spēju un varas ilūzija, kura ir tikai daļa no lielāka procesa, kuru viņi neapzinās – tiek piekrāpti, par kuru ir jāmaksā ar ciešanām šajā dzīvē un pilnīgu sevis zaudēšanu pēc nāves. Bez tam, maģija paver durvis dažādu destruktīvo dabas spēku ietekmei un pazemina apziņas vibrācijas, kas tāpat piesaista šo spēku interesi un atvieglo to piekļūšanu maģijas mīlētājam – „burvītim”, „raganiņai” – tiem, kuri spēlējas ar šiem tēliem, paši nesaprazdami (viņiem liekas, ka zina)ko dara. Arī profesionāļi nav pasargāti no šī likteņa, tādēļ jau viņi tik ļoti ir aizņemti ar pašaizsardzību un baidās no „otrās nāves”.

Daudzi tā saucamie lietuvēni ir dzīvu cilvēku skaudības, atriebības un ļauno domu radīti, kuri klīst pasaulē, meklēdami tos, kuriem var piekļūt, vai nu savu radītāju sūtīti vai pēc vibrāciju līdzības savu upuru apziņā.


112. No: Teimara       Temats: Cilvēka ķermenis ?←     2007. gada 2. jūnijā 13:38:44

Laba diena Jūsmājās! Vērojot cilvēkus, aizdomājos par tīri fiziskām lietām- cilvēka ķermeni. Un radās interesejošs jautājums. Ko par cilvēku pasaka viņa ķermeņa konstitucionālais tips? Vai tam dzīves laikā mainoties mainās arī cilvēks ieksēji un otrādi? Paldies!


Cilvēka ķermeņa uzbūves četri konstitucionālie tipi ir saistīti ar četriem psihotipiem un atspoguļo četru stihiju pārākumu katrā no tiem. Cilvēkam dzīves laikā saglabājas viņa psihotips un ķermeņa uzbūves konstitucionālais tips arī tad, ja viņš strādā pie tā īpatnību – detaļu slīpējuma, kur, protams, ārējās un iekšējās pazīmes ir saistītas un ietekmē viena otru. Katrā dzīvē Cilvēks strādā ar noteiktām niansēm, Pamatparādībām paliekot nemainīgām. Tā darbam domātā enerģija, kura netiek pielietota radoši, šajā laikā darbojas destruktīvi kā pret smalko, tā pret fizisko ķermeni, izsaucot tajā atbilstošu slimību rašanos. Tā Cilvēkam, kuram būtu jāpievēršas skaistuma radīšanai ar redzes palīdzību, lūkojoties neglītajā un pretdabiskajā, var rasties redzes traucējumi.

113. No: Teimara       Temats: Koncentrēšanās ?←     2007. gada 2. jūnijā 14:37:15

Jau sen gribēju sūtīt šo jautājumu. Šķiet tagad ir visīstākais brīdis, jo problēma kļūst arvien traucējošāka un uzskatāmāka. Mani nopietni satrauc pārlieku lielais satraukums un ar to saistītās koncentrēšanās grūtības. Tajos brīžos ar milzu grūtībām spēju sevi kontrolēt. Ir sajūta, ka brīžiem mans Es it kā aizveras un es nefiksēju ko daru. Varu pat to neatcerēties. Pati pēc tam brīnos. Mani tas baida. Kā lai citi cilvēki man uzticas, ja pati sev vairs nevaru uzticēties? Daudz prātoju un lasīju. Arī par apsēstību. Vai varbūt tā ir vienkārši totāla prāta izlaidība? Palīdziet,lūdzu! Turklāt līdzīgas pazīmes konstatēju arī tuvam ģimenes loceklim.


Trūkst konkrētākas informācijas, bet ja līdzīgas pazīmes novērojamas arī citiem ģimenes locekļiem, tad steidzīgi jāgriežas pie ārsta. Šīs pazīmes var norādīt arī uz kādu ķīmisku vai medikamentozu saindēšanos, vai arī saindēšanos ar sēņu vai augu sporām.

Līdzīgas pazīmes ir arī tireotoksikozei (endokrinoloģija), reizē ar intensīvu novājēšanu, tas liecina par pastiprinātu vairogdziedzera darbību.

            Tas, par ko runā šajā jautājumā, ir pazīstams kā patiesuma jēdziens – apziņas spēja atspoguļot Īstenību. Atspoguļošana ir sarežģīts process, kurš sevī ietver uzmanības virzienu un vērsumu(aspektu uzmanības virzienā – to, ko fizikā saprot ar gaismas polarizāciju), saņemto ietekmju uztveres kvalitāti kā signālu daudzveidībā, kas ir atkarīga no iepriekš pieņemtā viedokļa un zināšanām par parādību, tā izsmalcinātībā, kas ir atkarīga no maņu orgānu un uztveres, kā arī analīzes centru izsmalcinātības un trenētības, saņemto ietekmju sapratni, kas sevī ietver uztveres veidoto faktu analīzi un asociatīvo saišu veidošanu starp šiem faktiem, vadoties pēc pieredzes sniegtiem kritērijiem.

            Tātad, apziņas  patiesums ir sintētiska parādība, kura raksturo apziņas spēju uztvert un tālāk nodot reakciju veidošanai informāciju par apkārt esošo un notiekošo, kas raksturo apziņas sintētiskumu un līdzsvarotību – audzinātību (disciplinētību) un izglītotību.

            Visās jomās, kurās ir saskarsme ar informācijas pārraidi, ir tādi jēdzieni kā signāls un troksnis, un iekārtas efektivitāte ir spējā pārraidīt derīgo informāciju – signālu, mazinot trokšņa līmeni – uzbudinātu svārstību spektru, tas ir enerģijas daudzumu, kurš sistēmā eksistē nekontrolētā stāvoklī. Nemiers, uzbudinātība ir tas kaitīgais faktors, kurš palielina troksni apziņā un kavē signālu uztveri un apstrādi – sapratni. Lai ar to cīnītos, ir jāvērš savas pūles trijos virzienos –

1. disciplīna (audzinātība) – trenētība.

2. izglītības sintētiskums un daudzveidība

3. vērīgums – ieinteresētība un labvēlīgums.


Noteikti jāizslēdz Sintētiskuma pretinieks – haotiskums. Haoss vidē izpaužas disharmoniskā pilsētvidē, egoistiskās attiecībās, krāsu un skaņu troksnī, neatbilstošā uzvedības un ģērbšanās (sajūtu) veidā, kādu piekopj mūsdienu ļaužu populācija Eiropā, neatbilstoša – sveša pārtika un ķīmiskie piesārņojumi tajā un vidē, kā arī „medicīnā” lietotā ķīmiskās rūpniecības – farmaceitiskās industrijas produkcija. Haosa galvenais cēlonis ir kvalitātes trūkums, tieksme pēc viegluma – komforta (dari kā tev ērtāk), Īstenībai neatbilstoša pasaules uzskata (vaļības) un egoisma kultivēšana, kas neizbēgami noved pie apziņas neskaidruma – sašaurināšanās un tālāk pie tās noslīdēšanas zemākajos stāvokļos – instinktīvas darbības. Šāda darbība iestājas tad, ja uztvere nespēj tikt galā ar ienākošajām ietekmēm, savas nepilnības vai augstā trokšņu līmeņa dēļ kanālā, vai nav kritēriju to novērtēšanai – cilvēcisko attiecību pieredzes (egoisms) saišu zaudēšanas ar tiem dēļ, kas notiek tad, ja strauji pazeminās apziņas vibrāciju frekvence vai amplitūda (pašizpausmes spēks). Tīri fizioloģiski šis jautājums attiecas uz galvas smadzeņu pusložu darbību un to sadarbības spēju – tajos notiekošo bioķīmisko un neiroloģisko procesu impulsu izplatīšanos un dinamiku, kā arī asins un skābekļa apgādi, kas var ietekmēt šo pusložu darbību. (Griežoties pie ārsta, var saņemt preparātus tās uzlabošanai. Der arī Ginka galeniskie preparāti.) Sevišķa loma te ir pusložu sadarbībai, kura atkarīga no Cilvēka reliģiozo priekšstatu, abstrahēšanās spēju attīstības pakāpes, kā arī  no muzikālās izglītības, kultūras un nodarbību līmeņa – instrumenta spēle individuāli un ansamblī. Jēdzieni – Mūzika un Kultūra jāsaprot to antīkajā Sakrālajā nozīmē, bet ne  mūsdienu profānajā pielietojumā, tāpat arī mūsu izpratnē izglītība un audzināšana nav tas, par ko runā mūsdienu „izglītības”, „zinātnes” un „audzināšanas” vai „psiholoģijas speciālisti”.

            Jūsu minētā parādība nav apsēstība, bet varētu domāt par tikpat bīstamu slimību – mēdiumismu. Par abām šīm parādībām mūsdienās ne plaša patēriņa literatūrā, ne „speciālistu” vidē patiesu zināšanu nav, tādēļ par to pļāpājoši autori un „zintnieki” vai „dziednieki” šajā jomā, haosu var tikai palielināt, bet neskaidra vai vāja apziņa ar šādām problēmām pati tikt galā nevar – tādas neskaidras apziņas pūles tikai palielinās troksni, nepareizi formulētu jautājumu un murgainu secinājumu veidā, kuri noteikti tālāk ietekmēs uztveri un sapratni, stāvokli tikai pasliktinot.

            Katrai apziņai ir tai raksturīgais, sintētiskumam atbilstošais uztveres ātrums, kurš krītas reizē ar uzbudinājuma pieaugumu un atmiņas tips – apziņas nelīdzsvarotības novirzes rādītājs. Līdzsvarotā apziņā visām ietekmēm būtu jānonāk ar vienādu ietekmju daudzumu, kvalitāti un jāizraisa vienāds izmaiņu, „pēdu daudzums” apziņā. Ideālā gadījumā Cilvēkam jābūt spējīgam vienlaicīgi kvalitatīvi veikt vairākas savstarpēji nesaistītas darbības, piedalīties pretējos procesos un dažādi lietot savus ķermeņa locekļus.

            Atmiņas zudums ir parādība, kura demonstrē, cik ļoti sašaurinātā apziņa atšķiras no Jums normālās. Katram apziņas stāvoklim atbilst cits nospiedums astrālajā telpā – tādēļ no tā atšķirīgs stāvoklis nevar atrast sev atbilstošu vibrāciju kopumu – neatceras notikušo.

            Parādības, par kurām Jūs runājat, ir apziņas dezintegrācija ar augstāko apziņas struktūru, pārejošu paralīzi un reaktīvu instinktu darbību. Sev Jūs varat uzticēties par tik, par cik Jūs pazīstat savus instinktus – ikdienišķo Jums raksturīgo rīcības stereotipu veidā. Arī citi Jums var uzticēties par tik, cik pieņem Jūsu tieksmju un ieradumu kopumu. Nekontrolēti zemākie apziņas slāņi darbībā vienmēr parāda apziņas īsto būtību, audzinātību un patiesās tieksmes.

            Jūsu  aprakstītā parādība ir tipiska mūsdienu vaļības pārņemtajai eiropiešu populācijai. Skaidra apziņa, kā tāda, ir objektīvu procesu objektīvs harmonisku procesu kopums – objektīvs galarezultāts un var eksistēt tikai Īstenībai atbilstošā – pēc tās likumiem – Dabiskajai Kārtībai atbilstoši – tikumīgā vidē, sabiedrībā, ģimenē un personībā. Ar netiklu, liberālu, nedisciplinētu, neizglītotu un egoistisku vidi, populāciju, ģimeni un personību skaidras apziņas jēdziens nav savienojams. Patiesība nav savienojama ar patvaļu. Patvaļīgais ir nepatiess, melīgs, egoistisks, netikls un viegls upuris visiem, kuri grib viņu izmantot saviem netīrajiem, bet pilnīgi nederīgs Augstāko Spēku darbībai, kas pārstāv harmoniju, tā iemesla dēļ, ka patvaļīgais ir haosa un nemiera – trokšņa nesējs un avots. Netiklība ir Patvaļa – Dabiskās Kārtības, Patiesības, Īstenības un Dieva noliegums.

            Apziņa var būt pilnīga vai nepilnīga savā patiesumā – maldīga vai melīga, atkarībā no tās nepilnības cēloņa un mērķiem tālākajā darbībā, bet objektīva vai neobjektīva tā ir savā attieksmē pret Īstenību – savā tieksmē būt patiesai – izzināt un atspoguļot Īstenību tādu, kāda tā ir, vai redzēt tajā to, kāda ir pašam labpatīkama, komfortabla un patvaļīga, tātad projicēt vidē melīgu un kroplu Īstenības ainu, kas agri vai vēlu noved pie Īstenībai neatbilstoši veidotas vides un apziņas sabrukuma, tai konfliktējot ar Īstenību.

            Liberālajā – patvaļīgi netiklajā vidē apziņas neskaidrība dažādās stadijās ar to pavadošo depresiju, dzīves mērķu, jēgas trūkumu un ar to saistītā dzīves prieka un spēka izsīkumu – veselības trūkumu, ir tik masveidīga parādība, ka tiek uzskatīta par normai līdzīgu, un maz ir tādu, kuri apjauš to, cik šī parādība ir skārusi viņus pašus, katru no tiem.

            Pietiek nonākt saskarē ar „speciālistu” pulciņu, lai atklātos viss apziņas vājuma un neskaidrības spektrs. Pietiek atšķirt vēstures, politoloģijas, ekonomikas vai sabiedrisko zinātņu „mācību grāmatu” vai „pētījumu”, lai sadurtos ar veselu melu un murgu kalnu. Pietiek atšķirt jebkuru žurnālu, avīzi, uzklausīt politiķi, lai sajustu sevi psihiatriskā pansionāta iemītnieku vidū.

            Pietiek noklausīties kādu interaktīvo radio vai televīzijas raidījumu, lai starp atklātiem meliem un savtīgi tendencioziem „speciālistiem” dzirdētu tos, kuri piemikrofonēti, izrāda visas jautājumā minētās pazīmes. Uz jautājumu atbildot nevis par to, kas jautāts, bet pilnīgi ko citu – sev ierastu – no profesionālisma izrietošu frāzi – rīkojas instinktīvi vai parāda, ka jautājumu nemaz nav dzirdējis – uztvēris. Un, jo šis piemikrofonētais ir lielāks savas jomas entuziasts, jo biežākas neskaidras apziņas pazīmes novērojamas. Šaura specializācija pati par sevi jau ir instinktīvu darbību kopums un veidotāja. Tāpat, lasot kritiku vai klausoties komentārus, var redzēt un dzirdēt to, ka lasītājs autora tekstā nav lasījis to, kas tajā rakstīts, bet to, ka tajā gribējis vai pratis izlasīt. Arī šeit vērojama likumsakarība – jo uzbudinātāks oponents, jo mazāka kritikas pamatotība un komentāra sakarība ar autora domu un tekstu. Ar vēsturniekiem vispār tas ir simptomātiski – tiek minēti autora fakti un pamatdoma, bet tikai savā interpretācijā – saglabājot pašu pamatdomu. Tas ir, vēsturniekiem vēsture ir nevis notikumu saturs, bet iespēja atstāt savas pēdas tajā.

            Noteikti būsit dzirdējusi populāro spriedelēšanu par pustukšās vai puspilnās ūdensglāzes daudz viedokļu viennozīmību. Tas ir tipisks objekta funkcijas un prāta spriedumu ne saistības – apziņas aptumsuma piemērs. Tāpat noteikti būsit bieži dzirdējusi par autora darba ieceres izmainīšanu – pārcelšanu citā vidē, laikā un apstākļos, par autora darba kā sevis izpausmes lauka izmantošanu, rīkojoties ar to pēc savas patikas. Tā ir tipiska rīcība neskaidras apziņas stāvoklī un ļoti labi ilustrē to, kas notiek ar Jums – Jūsu apziņā – kā rīkojas Jūsu apziņa reālā situācijā. Tāpat bieži skandināto viedokļa eksistenci pretstatā Īstenībai, kuras jau nemaz neesot, vai kura nevienam neesot pieejama un paužama (monopolizējama – kaut gan šis vārds nozīmē ko citu – sagrābšanu un savtīgu izmantošanu) tātad zināšanu un zinošo noliegumu un patiesības eksistences kā tādas. Ja par patiesību kļūst viss, kas saskan ar ieinteresētās personas interesēm, tad beidz eksistēt kā šīs patiesības jēdziens, tā arī ieinteresētā apziņas skaidrība un mēs redzam stabilu murgu kopainu.

            Ir tādi, kuri savu stāvokli neapzinās, jo nekad nav izbaudījuši to, ko sauc par skaidru apziņu, un kas ir Patiesība, nemaz nezinot, ka ir arī tāda Īstenība. Ir tādi, kuri neskaidru apziņu – krēslās stāvokli, ar tam atbilstošo uzbudinātību, patvaļu un troksni, tā dažādās pakāpēs kultivē kā dzīvesveidu un ir tādi pirmo un otro upuri kā Jūs, kuriem tā ir problēma un kuri ar to vēl grib un ir spējīgi cīnīties, lai izietu no šiem patoloģiskajiem apziņas stāvokļiem.


114. No: Ra       Temats: Dzejas lasīšana ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:28:02

Ja cilvēks pats nesacer, bet lasa un runā dzeju, vai tas viņa apziņu ar padarīt sintētiskāku? Paldies!


Katra saskarsme ar kādu parādību ir apmaiņa. Saskaroties ar skaisto, mēs uzņemam skaisto. Saskaroties ar Sintēzes radīto, mēs iemācām savai apziņai sintētisko un parādām virzienu, kurā to meklēt un attīstīt.

115. No: Ra       Temats: Tautas deja ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:29:15

Kas vēl bez fiziskās kultūras tiek risināts ar tautu dejas palīdzību? Paldies!


            Viss ir mūzika, viss ir valoda. Kustība ir valoda, kurā runā dvēsele. Katrai tautai – dvēselei ir sava valoda. Valodā ir Semantiskais – nozīme un forma. Katras tautas īpatnējajai dvēselei atbilst tās kustību īpatnības. Sintētiskais ir radošs un attīstību virzošs, nepiemērotais – neatbilstošais ir attīstību bremzējošs un dvēseli graujošs. Katras tautas kustību formas, arī dejā, veido to sintētisko veselumu dvēselei un miesai, kurš ļauj caur šo sintētisko veselumu izpausties viņa Augstākā EGO sakrālajām strāvām un tad kustība iegūst sakrālu dabu. Ja Cilvēki, pakļaujoties ļaužu spiedienam, ielaiž savā kustību, apģērba un dvēseles dzīvē savai tautai neraksturīgo, viņi izjauc šo sintētiskumu un izstumj sakrālo no savas dzīves un „dzīvo” bez tā. Sakrālais – Dieva Elpa – ienāk tikai tur, kur visi zemākie elementi savienoti to sintētiskajās attiecībās atbilstoši Tā Dabiskajai Kārtībai. Jebkura patvaļība tai ceļu aizver. Viesstrādnieks atnes savas tautas nodevējam Jūdasa grašus, bet atņem tai nākotni, tāpat kā svešas lupatas, vārdi un skaņas.

            Bausli – Tev nebūs svešu Radītāju ar Mani konfrontēt (manā priekšā turēt) – neviens nav atcēlis. Tā ir Universāla Dzīves Aksioma.


116. No: Ra       Temats: Smalko ķermeņu sajaukšanās ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:30:53

Vai pirts un gulta ir vienīgās situācijas, kurās tiek sajaukti smalkie ķermeņi? Paldies!


            Pirts un gulta nav jāsaprot burtiski, bet kā vietas, kurās ir visintensīvākā apmaiņa un asimilācija. Runa ir par to, ko sauc par Laulību – kopīgā smalkā ķermeņa veidošanu un uzturēšanu. Kopīgā ķermeņa veidošanās – karmu apvienošana laulībā ir Sintētiskums starp principiem, to aspektiem un niansēm, kurš ļauj tās darbības telpā ienākt – Dieva Elpai – Sakrālajam caur šo sintētiskumu. Tā ir Laulības jēga un būtība. Katrs svešķermenis izjauc šo unikālo veidojumu un pārtrauc Sakrālā plūsmu. Smalko ķermeni veido psihiskā enerģija, tāpēc to piesārņot var visur, kur notiek svešas psihiskās enerģijas pieņemšana. Tas notiek apmeklējot zīlniekus, „astrologus”, „dziedniekus”, „māgus”, okultistu pulciņus un saietus, baznīcu. Vakarēdiena un kristību ceremonijā tiek  uzņemta konkrētā mācītāja personiskā psihiskā enerģija ar visām viņam piemītošajām īpašībām – labajām un sliktajām. To sauc par laulības pārkāpšanu garā. Par laulības pārkāpšanu miesā sauc sievietēm – dzimumattiecības ar svešu vīrieti, kurš tai nav pirmais un vienīgais, bet vīriešiem – svešas sievietes, kura nav tā māte vai māsa pirms kāzām (abpusēji) gatavota ēdiena ēšana. Dzimumattiecības ar svešu sievieti sauc par laulības zimošanu – svētuma atmešanu. Apmaiņas rezultātā piesārņojas Laulība – karma, un tiek izstumts Sakrālais, tas ir galvenais prostitūcijas ļaunums un prostitūtu uzdevums uz zemes, kam viņas te uztur tumšā hierarhija. Vīrietis, kurš neapprec piegulētu sievieti, laupa tai Sakrālo – Laulības nākotni tādā veidā, ka viņa sēklas smalkā  daļa vienmēr paliek sievietē kā viņas dvēseles daļa un neļauj vēlāk apprecētajam tajā ieņemt tam paredzēto vietu. Tādai būs kopdzīve, bet nekad Laulība. Sakrālā durvis tiem ir slēgtas. Šīs durvis reiz slēgtas kādā dzīve, šajā dzīvē vairs neatveras. Var uzzināt „astrologa” domas, zīlnieces redzējumu, okultista atklāsmes vai „dziednieka” sāpju noņemšanas priekus, var piedalīties aizraujošā melnsvārču rituālā ar „svētīto ūdeni”, bet neglābjami zaudēt visas dzīves jēgu – Sakrālo Elpu. Draudze ir vairāk nekā viena dvēsele ar saviem smalkās dzīves noteikumiem un likumiem, kurus melnsvārči vairs neievēro tieksmē pildīt savus ziedojumu traukus un lūgšanu namus ar misionārisma darbā maldinātām un zagtām avīm.


117. No: Ra       Temats: Smalko ķermeņu sajaukšanās ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:32:36

Kāpēc smalko ķermeņu sajaukšana starp cilvēkiem, kas nav ģimenes locekļi, ir tik nevēlama? Ja tas ir noticis, vai to var kā labot? Paldies!


Atbildi skatīt iepriekšējā jautājumā.

118. No: Ra       Temats: Relkasācijas mūzika ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:33:18

Runājot par relaksācijas mūziku tika minēts, ka tajā var būt kodi. Kāds ļaunums ir no šiem kodiem? Paldies!


Kods ir dvēseles brīvības atņemšana. Brīvība ir pirmā Garīgā Vērtība un tās atstumšana izrais neizbēgamu dvēseles sabrukumu. Ja Dvēsele nav iemācījusies tai vajadzīgo, kādā dzīvē šī vajadzība aktualizējas un dvēselei ir jāpieliek pūles – darbs, lai šo nepilnību papildinātu ar tai trūkstošajām kvalitātēm. Kodi tam traucē vai novērš dvēseli uz pilnīgi cita ceļa. Bieži vien tie ir vienkārši kā slimību vīrusi, kuri to sakropļo.

119. No: Ra       Temats: Gramatika ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:34:50

Kas ir gramatika? Kādi principi nosaka tās veidošanos? Paldies!


Katras tautas dvēsele – tās Identitāšu kopums izpaužas savā sintētiskajā veselumā, kuras daļa ir valoda. Valoda ir vārdu semantika, fonētika, ritmika un dinamika (plūstamība), ko sauc par melodiskumu, kas atspoguļo Sakrālā klātbūtnes daļu, kā arī kārtība, kas atspoguļo tautas vērtību sistēmu un norāda uz tām prioritātēm, kuras ir nozīmīgākās tās attīstībā.

120. No: Ra       Temats: Ļaudis, tauta vai Cilvēks ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:37:12

Vai var būt tā, kā būtne ir Cilvēks, bet netic reinkarnācijai? Tas it kā izriet no viņa apziņas struktūras, taču ticība reinkarnācijas esamībai/neesamībai var mainīties? Paldies!


Bezrobežība nosaka to, ka var būt visnegaidītākās kombinācijas, atkarībā no Cilvēka karmas un tiem uzdevumiem, kurus viņam jārisina konkrētā laikā un vidē. Netiesā un nebūsi tiesāts.

121. No: Ra       Temats: Uzturs ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:38:33

Vai var piekrist apgalvojumam, ka kukaiņu ēšana ir mazāk kaitīga kā gaļas ēšana, jo tur nav siltās asinis? Paldies!


Tā nu gluži nav. Svarīgi kas un kāpēc ēd. Ja ēd miesīgu mērķu dēļ, tad vienādi kaitīgs ir viss – arī augļi kalpo baudkārei. Ja ēšana ir Garīgu Ideālu vadīta, tad arī gaļas ēšana var kļūt par varoņdarbu tam, kurš ziedo sevi mērķim. Līdz zināmai pakāpei lūgšana var pārtiku attīrīt, tomēr radīšanas vibrācijas ir objektīvs lielums un kukaiņiem, stāvot uz zemākā pakāpiena attīstības ķēdē, vibrāciju fons ir zemāks. Bez tam, kukaiņi, it sevišķi siseņi, ir astrālās paasaules un Mēness hierarhijas tiešā projekcija. Kukaiņi ir tas, ko no gaļas izdzen to atasiņojot. Bībelē minētais nav jāsaprot citādi, kā tikai simboliskā nozīmē, kur Vientuļniekam, Tuksnesim un Sisenim ir sava simboliska nozīme. Vajag palasīt Svēdenborgu. Šajā jomā viņš šo to zina, bet daudzi fanātiski simbolu burtiski pielietotāji ar visu savu labo gribu ir tikai mežoņi, pieri pret bibliotēkas kāpnēm dauzot.

122. No: Ra       Temats: Parādu atdošana ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:43:09

Jūs minējāt piemēru, kur gada baigās tas, kas ir palicis neatdots nākamajā gadā vairs nav jāatdod. Kā izvairījās no tā, ka to neizmanto ļaunprātīgi? Paldies!


Nekā neizvairījās. Ja kāds gribēja būt tik liels muļķis un stāties Dieva priekšā ar parādu nastu apkrauts, lai stājas. Piedzenot no greizā, Dievs taisnajam atlīdzina. Tas ir Uzticības un Goda jautājums, kura būtība ir zināma Uzticīgajiem un Godīgajiem. Taisnīgajiem – tā tos sauca. Tāpēc jau agrāk Cilvēki nemeklēja pārticību, bet lūkoja pēc Taisnīga Valdnieka, jo zināja, ka visi pārējie labumi nāks tam līdz kā Taisnīgas Dzīves Augļi.

123. No: Ra       Temats: Bībele ?←     2007. gada 5. jūnijā 13:47:27

Bībelē Vecajā Derībā kā mūža ilgums tiek minēti tādi skaitļi kā 800 gadi, vai, piemēram, kāds kādu ir piedzemdējis 500 gados. Vai cilvēki toreiz tik ilgi dzīvoja, vai arī šie skaitļi ir atšķirīgas laika skaitīšanas rezultāts? Paldies!


            Ne viens, ne otrs. Bībele, kādu to pazīstam šodien, ir Kabalistiskās filosofijas simbolu krājuma ēna, kuru 11.gadsimtā pēc Vatikāna pasūtījuma radīja tam uzticīgi jūdi, cerībā, ka tādējādi pasargās judaismu no tiem reliģiskajiem murgiem, kādus piekopa melnsvārči. Vatikānam šāda vienota „Grāmata” kalpoja kā varas centralizācijas un kontroles mehānisms pār neizglītotajiem un patvaļīgajiem bīskapiem. Unifikācija vienmēr ir brīvības ierobežošana un centrālās varas izplatīšanās kanāls. Tos, ko sauc Cilvēku vārdos, nav Cilvēki un šie skaitļi ir tikai citu jēdzienu numeroloģiski maskējumi, bet tie, kuri uzķeras uz šo stāstiņu „morāliskuma”, „ētiskuma” vai citiem fenomeniem, tikai tā pierāda savu nekompetenci un analfabētismu. Āzis par dārznieku ir mūsu laika spožākais simbols.


124. No: Kaspijs       Temats: Neirolingvistiskā programmēšana ?←     2007. gada 6. jūnijā 20:11:11

Labdien ! Arvien biežāk dzirdu par neirolingvistiskās programmēšanas iedzīvošanos Latvijā. Tā tiek saukta par prakstiskās psiholoģijas nozari, kā arī par zinātni un mākslu par to, kā cilvēkam pilnveidot savu dzīvi, izvirzīt mērķus un sasniegt tos, atmodināt sevī snaudošos talantus... Šajā sakarā tiek izdotas arī grāmatas, organizēti kursi.... Vēlētos zināt, kā neirolingvistiskā programmēšana ietekmē cilvēku, personību, kā arī vēlētos zināt, varbūt ir vēl kaut kas, kas šajā sakarā ir noklusēts? Paldies!


            grāmatā “Atmaskotā Izīda” H. Blavatska min divu žīdu vārdus, kuri Amerikā izcēluši gaismā sen zināmu buršanas praksi un nosaukuši to par  Neiroliungvistisko programmēšanu,  ar tās palīdzību taisa naudu un ievilina neuzmanīgos melno hierarhijas jūga lopu darba klaušās.

            Visas Garīgās Mācības Cilvēku ved uz Viņa brīvību, aicinot neradīt elkus – domformas, kuras to ierobežo viņa tālākajā attīstībā. Skaidra apziņa ir brīva apziņa. Neirolingvistiskā programmēšana ir apziņas sasaistīšanas, pakļaušanas un paverdzināšanas prakse, kurā upuris pats atņem sev prātu un apziņas skaidrību – atdala sevi no Īstenības, ievirza paverdzinātāja radītu ilūziju un upura halucināciju pasaulē, ja pievēršas šai praksei un vērš to pret sevi, bet ar šīs metodes palīdzību var apstrādāt arī neuzmanīgos, kuri nokļūst tās ietekmes lokā. To izmanto reklāmās, politiķu un komentatoru runās, raidījumu vadītāju praktiskajā darbā – visur, kur tiek iepriekš izveidots mērķis – panākt manipulācijas efektivitātes pieaugumu. NLP ir manipulāciju tehnoloģija. NLP ir tas pats, kas “Trojas” datorvīruss, kurš izmanto mērķa programmas nepilnības, lai iekļuvis tajā tālāk darbotos pats pēc savas un sastādītaja gribas.

            Manipulācijas un iespējas ir divi pretēji, savstarpēji izslēdzoši jēdzieni. Tur, kur paradās manipulācijas, tur notiek iespēju atņemšana.

            NLP viņi paši, sekojot okultam likumam – teikt pretiniekam nesaprotamu patiesību, sauc par burvju nūjiņu. Bet nepasaka, ka nūjiņa klausa un kalpo tikai tās radītājam. Tas ir tāpat, kā ar makšķeri. Ir makšķernieks, makšķere un zivs. Zivij liekas, ka no āķa var noēst tārpiņu, bet patiesībā tā kalpo tikai tam, kas to radījis – makšķerniekam, bet ne zivij, kura to izmanto kā barības ieguves veidu. Katra  apziņa ir, un tai ir jābūt unikālai savā īpašajā sintētiskuma veidā. Šis sintētiskuma veids ir tās brīvības un veselības saglabāšanas garants – imunitāte – nepieejamība – pašaizsardzības neagresīva forma, kura ļauj tai sadarboties ar saderīgām apziņām un pasargā no saskarsmes ar nesaderīgām. NLP ir apziņu vienādošanas tehnoloģija, un sintētiskuma grāvējs. Apgūstot NLP metodiku, upuris tai atbilstoši pārveido savu apziņu un caur to kļūst pieejams tālākām manipulācijām un komandu izpildei, kuras tam  var diktēt viņa saimnieks – manipulators. Upuris ir zombiņš, kurš izpildīs visas tās pavēles, kuras tam dos metodes īpašnieks – tas, kam tā kalpo. Tās ir attiecības starp pulti, televizoru un cilvēku, kurš pulti tur savās rokās. Tā ir tipiska muļķu makšķere un muļķi kā vienmēr, tiek ķerti uz vieglumu un ātrumu. Tā ir slota, ar kuru no pasaules izslauka tos, kuri tiecas pēc komforta un pasaulīgiem mērķiem, samainot mērķus un līdzekļus vietām, noraidot darbu kā prieka avotu, tiecoties pēc tā atkritumiem – personībai apskatāmām vērtībām. Pie tam tā sludina okultās dzīves pārkāpumus ar šo talantu modināšanu un mērķu uzstādīšanu. Modinātājs ir katrā Cilvēkā – viņa augstākais EGO, kurš liek lietā tos līdzekļus – talantus, kādus Cilvēks ir noslīpējis darbā un tajā laikā, kas ir atbilstošs šī EGO mērķu sasniegšanai. Te NLP ir neuzticības un Cilvēka sašķelšanas rīks ar kuru EGO tiek atņemti darbarīki – personība, un sajaukti viņa plāni, tā nobremzējot Cilvēka attīstību. Vispār NLP ir attīstības bremze kā tāda un kā buršanas, kas ir attīstības laupīšanas ierocis, tehnoloģija, liek upurim strādāt savu egoistisko mērķu labā. Cilvēks savā iemeisojuma dzīvē iziet vairākas apziņas attīstības stadijas, kurās katrā no tām ir cita uztvere, kritēriji un mērķi. Ar NLP uzstādot kādai stadijai atbilstošus mērķus, tiek atņemta iespēja šo mērķu maiņai un pilnveidošanai nākotnē. Bez tam, personības un Individualitātes mērķi nav savietojami – tie ir dažādās vērtību sistēmas kārtojuma ķēdēs, tas ir  - mērķi un līdzekļi mainās vietām un šāds upuris tiek ievirzīts vāveres ritenī mūžīgai skriešanai pēc tā, ko saņemt nevar, skriešanas enerģiju atdodot riteņa izveidotājam.

            NLP propagandē savu vērtību sistēmu, atņemot Cilvēkam citu. Zivi pieradina gaidīt tārpiņu uz āķa vai iebarošanas laiku līdz viņa aizmirst savas dabiskās iemaņas un nav vairs spējīga meklēt sev iztiku pati, bet gaida savu mīļo makšķernieku, kurš manipulē ar zivi, izmantojot kā viņam zināmos zivs dzīves ieradumus un ideālus, tā arī tās izmaiņas, kuras viņš ir ienesis šajos ieradumos un ideālos.


125. No: Elīnas       Temats: Klizovski lasot ?←     2007. gada 12. jūnijā 14:36:02

Labdien! Lasot Klizovska grāmatu \"Jaunā laikmeta pasaules izpratne\", man radās daudz neskaidrību, iebildumu un pretrunu. Lūdzu, komentējiet un paskaidrījiet dziļāk šādus jautājumus: 1. Cilvēka uzbūve 1) Klizovskis apskatot cilvēka uzbūvi, saka, ka intelekts ir 5.princips. Pēc kāda principu dalījuma tas ir? Man zināms ir šāds iedalījums: 7. Atmiskais 6. Budhiskais 5. Intuitīvais 4. Mentālais 3. Astrālais 2. Ēteriskais 1. Fiziskais Pēc Joga Ramačakras grāmatas vadoties, cilvēka plānus es izdalīju atšķirīgi. IV Kauzālais plāns (?) Logosa plāns 7. Monādiskais plāns 6. Ātmā 5. Budhi III Mentālais plāns 4. Manass 3. (?) 2.(?) 1. (?) II Astrālais plāns (ietver 7 apakšplānus) I Fiziskais plāns (ietver 7 apakšplānus, no kuriem pirmie trīs ir: 3. gāzveida 2. šķidrs 1. ciets) Lūdzu, paskaidrojiet atšķirības dažādajā cilvēka plānu iedalījumā, nosauciet visus trūkstošos plānus un apakšplānus. Vai Monāde - Gars arī ietilpst kādā no plāniem? (Klizovskis raksta, ka Gars ir Monāde) Klizovskis raksta, ka cilvēks ir trīsdaļīgs: 1. fiziskais cilvēks 2. astrālais cilvēks 3. mentālais cilvēks. Kur paliek kauzālais cilvēks ar tajā ietilpstošajiem augstākajiem plāniem - Atma, Budhi ? 1. Monāde 2. Dvēsele 3. Personība 1. Dievs Tēvs (Logoss?) 2. Dievs Dēls (monāde?) 3. Svētais Gars (Psihiskā enerģija?) Lūdzu, paskaidrojiet sīkāk šādus trīsveinības dalījumus. 2. Atkaliemiesošanās 1) Klizovskis raksta, ka neviena Mācība nav teikusi, ka cilvēks uz Zemes dzīvo tikai vienu reizi. Islamā, vadoties no mūsdienās pieejamā Korāna, šādas atziņas nav. Vai sākotnējā Muhameda mācībā tā bija? Ap kuru laiku tā izzuda no rakstiem vai atstāstījumiem? Vai tas, līdzīgi kā kristietībā, tika darīts ar nolūku? 2) Klizovskis apgalvo, ka mācība par atkaliemiesošanos tikusi slēpta, lai nekaitētu vienkāršajiem ļaudīm. Kā tas var kaitēt ļaudīm, ja apziņa par atkaliemiesošanos ir būtiskākais personības attīstības veicinātājs? Pretējā gadījumā: \"pēc manis kaut vai ūdens plūdi!\". 3) Ja atkaliemiesošanās jēga monādes attīstībā ir pieredzes uzkrāšanā, tad kāda jēga ir tam, ka mans intelekts neko neatcerās no iepriekšējām kļūdām un panākumiem? To atceroties, būtu uzskatāms piemērs no paša pieredzes kā rīkoties ir pareizi un kā - nepareizi. Protams, nozīmīgs ir arī kultūrvēsturiskais konteksts, kādā pieredze norisējusi, tomēr, manuprāt, cilvēku attīstība būtu straujāka, ja viņi atcerētos savas iepriekšējās pieredzes. Tad, ja cilvēks pēc savas personiskās pieredzes spētu konstatēt likumu: \"ko sēsi - to pļausi\", viņam būtu spēcīga motivācija sēt kultūraugus, nevis nezāles. 4) Vai visus argumentus, kas runā par atkaliemiesošanās esamību, nevar vienkārši izskaidrot ar to, ka cilvēkā ieliktās potences izriet no kultūrvēsturiskajiem apstākļiem, kādos viņš attīstās- audzināšanas, izglītības, sabiedrības īpatnībām un iespējām. 5) Atkaliemiesošanās likumu apstiprina valdošā nevienlīdzība cilvēku fiziskajās, emocionālajās un intelektuālajās dotībās. Vai tomēr tā nāv vienkārša sakritība - visas sēklas nevar izaugt par pilnīgi vienādiem augiem. 6) Vecāki bērnam nodod tikai fiziskā ķermeņa īpatnības. Vai emocionālās un intelektuālās ir tikai paša bērna pūriņš un cik lielu ietekmi rada vecāku emocionālais, intelektuālais un radošais potenciāls (bērns, kurš savu bērnību pavadījis mūziķu ģimenē muzikālā gaisotnē, visticamāk būs sevī attīstījis šīs kvalitātes un veidos savu dzīvi balstoties uz tām- kļūs par mūziķi). 7) Klizovskis saka, ka skeptiķiem tāpat neko nevar pierādīt. Skepticisms esot īpaša slimība. Kas nešaubās par 99%, bet šaubās par 1%, tas šaubās par visiem 100%. Tātad Klizovskis prasa ticību Mācībai. Kur var novilkt robežu starp aklu ticību un prāta diktētu nepieciešamību rast loģiku Mācībā? Prāts nekad nepieņem jauno bez pārbaudes. Bet, ja ir runa par abstraktām lietām, kas ir vairāk izjūtamas, nekad par tām nevar spriest viennozīmīgi, tādēļ rodas šīs šaubas (varbūt es vienkārši esmu iedomājies, ka redzu, dzirdu, jūtu! Varbūt tā ir mana ilūzija, nevis realitāte!) Kā to lai atšķir, ja sirdsbalss klusē? 3. Absolūts. Tas. Bezcēloņa cēlonis 1) Kas ir TAS un kas – NET TAS? Cik daudz to ir Visumā? 2) Vai ir iespējams zināt, kāds ir TĀ mērķis? Vai TAS radās no kāda vēl attīstītāka Logosa? Vai monādes mērķis ir tuvoties TAM? Vai monāde var kļūt pat TO vai arī tā var kļūt par Logosu? 3) TAM, Bezcēloņa cēlonim nav ne sākuma, ne gala. Kā tad tas viss iesākās? Kā radās? 4) Labs un ļauns ir relatīvi jēdzieni, atkarībā no cilvēka attīstības pakāpes. Kādam zagt ir slikti, jo viņš jau morāli izaudzis, savukārt kāds vēl no tā nav izaudzis un sapratis zagšanas sliktumu. Vai var teikt, ka viņam zagt ir labi? Vai augstāk attīstīto cilvēku pienākums ir aizkavēt šo zagli? Bet vai tā netiek atņemta viņam pieredzes iespēja, no kuras viņš mācīsies un nākamajās dzīvēs vairs nezags? (To attiecinu uz visām sliktajām parādībām cilvēkā – melošanu, dažādās atkarības utt.) Kur ir robeža, cik tālu augstāk attīstītie drīkst iejaukties zemāk attīstīto vājību ierobežošanā? 5) Klizovskis raksta: „Neuzņemiet no mācības dažas neskaidras parādības. Atliekat pagaidām to, kas nav pieņemams – ar laiku viss atgriezīsies citā izpratnē.” Bet cilvēki jau tāpēc rīkojas kļūdaini, ka tie nesaprot, kā būtu jādara pareizi. Uzzinot par lietām, ko nekad agrāk nebija iedomājušies, daudzas no tām, protams, šķitīs nesaprotamas (piem, kāpēc jāatsakās no gaļas). Tam bieži vien ir emocionāli personiski cēloņi. Līdz ar to, ja šīs „nesaprotamās” vai grūti pieņemamās lietas pēc Klizovska vārdiem drīkst „atlikt” uz vēlāku laiku, sanāk tāda kā attīstības bremzēšana, slinka kavēšanās iepriekšējo netikumu varā. Manuprāt, tā ir viena no Mācības vājajām vietām – atļaut katram cilvēkam demokrātiski izvēlēties savu attīstības tempu. Ievērojot Mācībā teikto stingrāk, vai vismaz par mācību rakstot, ka tūlīt jāpraktizē visas tās idejas, domāju, cilvēces attīstības tempi pieaugtu. 4. Psihiskā enerģija 1) No kā Kosmosā rodas psihiskā enerģija? Kā tā sadalās pa cilvēka 7 plāniem? Kur ir vairāk un spēcīgāk? Cik daudz tā ir aurā? 2) Kas ir t.s. torsionu lauki un kāda ir to saistība ar psihisko enerģiju? 3) Jo enerģija smalkāka – jo spēcīgāka. Kādēļ tad zemās instinktīvās enerģijas, ja tās ir vājas salīdzinot ar augtākajām, var sajust biežāk un spēcīgāk par augstākesošajām, kas ietekmē augstākos centrus? 4) Terafimi ir psihiskās enerģijas noslāņojumi uz priekšmetiem. Cik liela ietekme tiem ir cilvēkos, lietojot sadzīves priekšmetus – ēdnīcas traukus, naudu, valkājot „humpalu” drēbes? 5. Augstākās apziņas centri 1) Kad cilvēks attīstās par dievcilvēku, kļūst par Mahātmu, kāda ir viņa tālāka attīstība? Palīdzēt attīstīties pārējām monādēm un kādas no planētām? Un tālāk? Vai viņš var kļūt par radītāju un radīt savu planētu? Jaunu Visumu? Vai viņš var kļūt par NE TO? 2) Klizovskis daudz nekomentē Svadhistānas čakru. Citos avotos rakstīts, ka tā ir saistīta ar dzimumdziedzeriem, un ir seksuālā enerģijas centrs. Klizovskis raksta, ka par to atbild Muladhāra. 3) Vai čakras ir psihiskās enerģijas sakopojumi? Kas tā ir par substanci, no kā tā sastāv? 6. Monāde jeb Gara grauds 1) Vai monāde ir visos 7 cilvēka plānos? Kurā ir vairāk, kurā – mazāk? 2) No kā sastāv monāde?



            Viena liela putra. Labs piemērs, kas notiek, ja Cilvēks bez Skolotāja laužas faktu pasaulē un cenšas tur atrasto apzināt ar iepriekšējās izpratnes palīdzību. Parastā kļūda – universālām patiesībām pretnostatīt mūsdienu haotiskajā dzīvē – „pērtiķu planētā” – novērotos šo patiesību un tās sistēmas noliegumus un ar to palīdzību vērtēt šīs patiesības,. Ar audzēkņa pieredzi un no tās iespējām veidot kritērijus Skolotāja vērtēšanai. Ar rupjāku instrumentu darboties smalkāku parādību pasaulē.

            Vispirms par Klizovska grāmatu.

1. Tā ir solis Agni Jogas virzienā. 2. Tā ir cita laika un citas apziņas formācijas Cilvēkiem. 3. Tā nav faktu krātuve, bet apziņu saskaņošanas līdzeklis – izpratnes veidotājs.

            1. Agni Joga nav priekš visiem. Tā, tāpat kā visas citas Garīgās Mācības, tiek dota tās tautas, kurai tā būs jāīsteno, valodā un rēķinoties ar tās mentalitāti, šīs tautas augstāk attīstītajiem Cilvēkiem, kuriem ir tās uztverei un realizācijai atbilstoša fizisko, psihisko un prāta principu attīstības pakāpe un šo principu pietiekama harmonija apziņā.

            2. Tā ir rakstīta pagājušā gadsimta sākuma vērtību sistēmā audzinātiem un šīs audzināšanas pārdomu pieredzes bagātiem Cilvēkiem, kuriem ieguvums bija pārpasaulīgās dzīves izpratne, bet ne faktu utilitārisms, kā tas ir mūsdienu miskastnieku populācijā bez humanitārās izglītības kvalitātēm, humanitātes un pienācīgas eksaktās izglītības. Šī grāmata faktu izklāstā ir pietiekami precīza, bet nav „filosofijas īsais kurss”. Tā tikai pastāsta, kas ir jāzina un par ko runā, kas ir „Jaunā laikmeta” uzmanības centrā.

            3. humanitārā izglītība nav dažādu teoriju savārstījums, bet Kultūras Evolūcijas saniegumu un pārbaudīto vērtību pieņemšana. Pārdomu pieredze ir šo vērtību nostiprināšana un to pielietojuma spēka iegūšanas ceļš – šķērslis dažādu maldu izvazāšanai apziņā. Apziņas nostiprināšana u izsmalcināšana – asociatīvo saišu veidošana. Noteiktas apziņas struktūras veidošana un uzturēšana, paplašināšana pieņemot jaunus faktus, šai apziņai atbilstošā veidā. Tas ir siets savējo atsijāšanai no svešajiem. Durvis, caur kurām  nevar ieiet eklektiķi, relatīvisti un subjektīvisti – visi tie, kam sveša Dabiskā Kārtība ar tās stingrajiem likumiem – „rāmīšiem”.

            Jautājums lielā mērā sastāv no neizprastā un pārprastā tādēļ – to nekomentēšu, bet tur, kur atradīšu noformulētu jautājumu centīšos laika un telpas (jaunu grāmatu nerakstīšu – Klizovskis ir labs!) ierobežojumos uz tiem atbildēt. Tāpat nevaru komentēt Klizovski, ja nav dota norāde uz lappusi vai rindkopu, jo daudz kas izriet no konteksta un izdevēja. Iesaku lasīt oriģinālvalodā un izdevumā.

            Pastāv ezotēriskās un ekzotēriskās atšķirības.

  1. Atšķirības starp jogisko un budhisko iedalījumu ir tādēļ, ka dažādas mācības domātas dažādām apziņām un nav savienojamas ne savstarpēji, ne vienā apziņā. Eiropietim nav jāpiesārņo sava apziņa ar jogisma elementiem, no turienes pasmeltam informācijas lauskām un pseidojogu (Ramačaraka) izdomājumiem. Monāde ir viens no Cilvēka Gariem un sastāv no 1)Atmas un 2)Budhi(kauzālais) principiem.
  2. Trīsvienība ir atsevišķas emanācijas teorijas sastāvā ietilpstošs jēdziens, kuru nav jēgas iztirzāt bez šīs teorijas izklāsta un apguves. Tas tikai vairotu jau esošo putru.
  3. Nevienas Mācības populārais – visiem pieejamais izklāsts nesatur pašu mācību, bet tikai no tās izrietošo – tautai saprotamo un derīgo. Katru Mācību Skolotājs dod saviem skolniekiem, bet tautā nonāk tas ietērps – čaula bez satura, tapēc Mācībā ir atkaliemiesošanās teorija, bet tās populārajā daļā – norādes uz to. Islams ir mūsu ēras 6.gadsimta jau transformēta pseidokristietības atskaņa. Ar Eseju filosofiju, kuras ietvaros darbojās Tas, kuru dēvē par Jošuā, tam sakara nav. Islams radās kā, semītu vidē Persijā izplatītā sātanisma, ierobežojošs un apkarojošs spēks. Semīti ir 5.rases 3.apakšrase. Par Islama īpatnībām ir jārunā ar tam piederošu, tā garā audzinātu un tajā izglītotu šīs Kultūras nesēju.

Neviens Skolotājs nedod pierādījumus, bet materiālu, ar kuru strādājot audzēknis ceļ savu vērtību kvalitāti, attīsta jaunas vērtības un vērtību saskaņu.

  1. Dažādiem sociālajiem slāņiem ir atšķirīga apziņa un no tā izrietoši secinājumi par iespējām vai ierobežojumiem, kurus nosaka viņu vērtību sistēma un tās orientieri. Tāpēc nelaikā izsniegtas zināšanas ir kaitīgas. Ir zināms, ka indusi aizņemas, solot atdot parādus nākošajā dzīvē. Tur, kur atbildība aug vienam, otram var izaugt bezatbildība.
  2. Nevajag jaukt Cilvēku ar personību. Cilvēks atceras, izbauda un ņem vērā darbības sekas. Intelekts neatceras tāpēc, ka viņam nav ko atcerēties. Intelektam nav atmiņas un iepriekšējās dzīves. Tas ir katras jaunveidotās personības – apziņas elements. Apziņa varētu “atrast” atmiņas – konstatēt to parādīšanos, ja zinātu kas tieši ir šīs atmiņas, kas ne vienmēr ir vēlams, jo tai nav ar ko tās vērtēt (cita struktūra), un tās varētu bremzēt attīstību – piesaistīt neesošai pagātnei. Tur kur stiprais tiek stiprināts, vājais novājē.
  3. Nevar visu atvedināt uz kultūrvēsturisko mantojumu šī kultūrvēsturiskā mantojuma  un Kultūras jēdziena mūsdienu – “pērtiķu planētas” izpratnes dēļ, kur kultūra tiek saprasta ar tās konstatējamām ārējām pazīmēm un tām tiek pievienotas pat to noliedzošas, pretdabiskas un pretējas izpausmes, bet ne kā radošo procesu nosakoša kvalitāte. Kultūra, Harmonija(Mīlestība) un Prāts (nejaukt ar intelektu – tā atspulgu materiālā vidē) ir savstarpēji līdzsvarojoši “spēki”, kuri, atrodoties līdzsvarā ar 3 citiem spēkiem, ļauj vai nē mūsu pasaulē ienākt visam tam, ko mēs redzam kā “labu”, vai to trūkuma un disharmonijas dēļ kā vēsturiski “sliktu”. Lai nejauktu sev un citiem galvu, vienkāršāk ir saprast, ka Cilvēka veidotā personība ir sintētisks produkts, kurā savienojas Cilvēka iemiesojumam deleģētā daļa, no vecākiem saņemtā viņu personību substance(mēs runājam par astrālās matērijas veidojumiem – personību) un tas, ko Jūs tagad saucat par kultūras mantojumu, arī tā neapzinātajā daļā – personības struktūru īpatnības noteiktām rasēm, tautām un reliģiozām, ideoloģiskām, sektantiskām un agnostiskām grupām, kuru daļas izpaužas, kā ateisti (tie, kuri zin, ko noliedz, bet nezin kādēļ to dara) un materiālisti (tie, kuri noliedz to, ko nezina).
  4. Par vienādiem augiem nē, bet no kviešiem – kvieši, no ķirbjiem – ķirbji un no lilijām – lilijas.
  5. Vecāki bērniem nodod ne tikai savas fiziskās pazīmes, bet arī personības daļas (substanci) un kultūras mantojuma vērtējuma (atlases) kritērijus un mijiedarbību paņēmienus ar to.
  6. Te izpaužas vārdu semantikas neizpratne. Skepticisms nav neticība, tā ir atsevišķa postoša parādība, apmēram tikpat postoša kā ironija, kas ir viens no galvenajiem psihiskajiem iznīcinošajiem spēkiem – sabiedrību un personību graujoša enerģija, ko var salīdzināt tikai ar imperilu. Neticība ir ticības trūkums. Akla ticība ir Gara nāve, jo izslēdz Zināšanu – Saprāta “maizes” veidošanu, bet Īsta ticība ir Zināšanās balstīta labvēlīga attieksme pret jauniegūto informāciju, situāciju un darbību. Tā ir enerģija, kura “tam ļauj vai neļauj notikt”. Par abstraktām lietām vienmēr var spriest tik viennozīmīgi, cik šīs abstrakcijas ir Cilvēkā pašā attīstītas. Tas ir tāpat kā ar redzi, kad vājumā vai Gaismas trūkumā tā nevar noteikt ar ko tai darīšana – kociņu grupu, krūmu vai vilkuvālēm akacī. Sirdsbalss klusē tur, kur nav ticības. Skepse iznīcina ticību un apklusina Sirdsbalsi. Ar skepses palīdzību Zeme tiek pārvērsta par “Pērtiķu planētu”. Ticība ļaus tai atkal atplaukt. Jaunā Rase nāks ar jaunu ticību tur, kur tagad tās nav. Cilvēku var pazīt pēc ticības, ļaudis pēc skepses un nolieguma.
  7. TAS ir ABSOLŪTS. NE-TAS ir Visums. Nekāda daļa – tas, kas pieder un ir NE-TAS sastāvdaļa nevar izprast veselumu – TO. TAS nevar rasties no Logosa, jo pats Logosa jēdziens nozīmē TĀ izpausmi. NE-TAS ir TĀ Logoss. Monādei nav mērķa, tai ir iespēja – uzkrāt pieredzi. Mērķis ir Saprātam, ja tas apvienojas ar personību. Tālāk nav jēgas atbildēt, jo visi tālākie šīs grupas jautājumi izriet no Monādes jēdziena neizpratnes un filosofiskās nesagatavotības. Pastāv sargājošs aizliegums tam nesagatavotiem Cilvēkiem neiedziļināties šajos jautājumos.
  8. Labais un ļaunais nav pretstatu pāris. Labais un sliktais ir relatīvi par tik cik tie ataino kustības virzienus apziņas transformācijās. Labais un sliktais attiecas uz Cilvēcisko vērtību apgabalu, bet ļaunums uz šo vērtību trūkumu – ēnu pasauli. Ļaunums ir apzināta, mērķtiecīga rīcība stāvokļa pasliktināšanai – kustība no labā uz slikto, ja tas ir apzināts – haosa ieviešana tur, kur bijusi harmonija. Zagšana ir Garīga slimība un nevar būt laba nekam un nevienam. Netikums nekad nevar būt labs vai labā sasniegšanas līdzeklis, bet var sniegt negatīvu pieredzi (attīstības aizkavējumu) tiem, kuri nav spējīgi iet īsāko – pozitīvās pieredzes ceļu. Ejot dažādos ceļus, veidojas šī attīstības diference – atšķirība, par kuriem ir jautājums pie atkaliemiesošanās (nevienādie augi). Augstāk attīstīto pienākums ir Cilvēkiem derīgas sociālās vides veidošanā un uzturēšanā. Dārzs ir jākopj un jāravē. Cilvēki ir jāpasargā no kaitīgām (attīstību bremzējošām) ietekmēm un kārdinajumiem. Ja noķerts zaglis, tad ar viņu vienādi sodāms viņa kārdinātājs – pavedinātājs uz netikumu – zagšanu. Slimie koki ir jāizcērt un jāsadedzina, ko arī periodiski dara Augstāk attīstītie Saprāti uz šīs planētas un Karmas Sargi Lipiki Visumā.

     Ļaunums nav Kosmiska parādība, bet ir Dabiskās Kārtības pārkāpums un Īstenības noliegums – meli. Ļaunumu rada un uztur konkrēti cilvēki – tumšo hierarhiju līdzstrādnieki, apsēstie un Garīgi slimie. Cietsirdība arī ir Garīga slimība. Ļaunums ir daudzveidīgs un izpaužas arī netikumīga dzīves veida, noziedzības, pretdabiskas ekonomiskās dzīves un plēsonīgas attieksmes pret Dabu veicināšanā. Jebkurš netikums agri vai vēlu noved pie nozieguma. Tādēļ netikumīgs dzīves veids nav katra personiskās izvēles brīvības realizācijas veids, bet antisabiedriska, noziedzību, tās vidi veidojoša un uzturoša rīcība. Netikumību sludinoša ideoloģija un tās sludinātāji ir atbildīgi par noziedzības līmeni un izdarītajiem noziegumiem kā to radītāji. Ja gribat zināt, kas ir vainīgs laupīšanu, zādzību, izvarošanu, krāpšanas un cietsirdības gadījumos, paskatieties uz ASV, EU zvaigžņoto karogu, Cilvēktiesību biroju, “pērtiķu planētas” juristu un parlamentu – saeimu virzienā, kuri pieņem “likumus” un “normatīvos aktus” ar kuriem grauj tikumību un katru Cilvēku padara par noziedznieku – līdzdalībnieku, spiežot tam pieņemt un samierināties ar netikumības izpausmēm (arī ekonomiskajā un Kultūras dzīves jomā, ja aiz šo jēdzienu maskas iedzīvina ekoloģiski un kulturāli iznīcinošas parādības), vai kļūt par pasludināto noziedzīgo “likumu” pārkāpējiem ar tiem nesamierināmos. Šie parlamenti, uzturot un “pilnveidojot” civil un kriminālkodeksus, tai pašā laikā pieņem “likumus”, ar kuru palīdzību veido, vairo un uztur noziedzniekus, viņu vidi un noziegumus. Šī “demokrātiskās dzīves” izpausme, tāpat, kā militāra agresija un konfliktu risināšana ir ļaunuma visiem redzamā, atklātā un ikdienišķā forma, kuru piekopj “civilizēto, demokrātisko un brīvo” valstu un valdību lielākā daļa “pērtiķu planētas” abās puslodēs, nemaz nerunājot par “melno kontinentu” un narkobiznesa banānu republikām.

  1. Tālākā Klizovska kritika attiecībā uz dažādo attīstības tempu (ritmu) un prioritāšu pieļaušanu ir pretrunā ar Gribas Brīvības, Līdzsvara, Karmas un daudziem citiem Garīgās dzīves likumiem. Te Elīna iznīcinot daudzveidību grib visus pataisīt vienādus – sēt vienmēr vienas un tās pašas sēklas. Visums – NE-TAS – pieaug vairojoties daudzveidībai. Tieši sekojot Elīnas ieteikumam attīstība un Evolūcija neatgriezeniski apstātos.

     Vienmēr ir spekā likums – nekritizē to, ar ko sēdi vienā laivā. Kritika ir skepses izraisīts ironijai līdzīgs ārdošs spēks. Vai nu pieņem Klizovski tāds kāds tas ir, vai liec nost un meklē citu līderi, bet nekritizē to, ko nesaproti. Kritiska attieksme pret līderi ir šķērslis Vienotībai un līdera rīcības izpratnei. Tā Tu kļūsti par materiālistiem līdzīgu noliedzēju. Tas ir piemērs, kad par izpratni nekļuvusi informētība ieved maldos. Izpratne vienmēr ir pirmajā vietā, jo tai esot vajadzīgo informāciju atradīs vienmēr, bet informētība par izpratni bez Skolotāja klātbūtnes nekļūs nekad. Neuzticības un kritikas dēļ pat Kristus nevarēja veikt savus darbus. Kritikas klātbūtnē līderis tiek paralizēts savās augstākajās izpausmēs un neveic savus uzdevumus ne tāpēc, ka nebūtu uz to spējīgs, bet tāpēc, ka viņa spējas paralizē kritizētāji.

 

Turpinājums sekos...


            Par psihisko enerģiju Klizovskis raksta, atvēlot tai speciālu nodaļu. 1991. g. “Viedas” izdevuma 3. daļā tā ir no 369. lpp. Ļoti izsmeļoši. Man nav ko piebilst. Visvairāk šīs enerģijas ir Radošā, Harmoniskā, Altruistiskā, Svinīgā un Priekpilnā Cilvēkā, kad viņš veic Varoņdarbu. Psihiskā enerģija ir cēlonis – aura ir sekas. Tavs Saprāts, apziņa, personība un fiziskais ķermenis ir psihiskās enerģijas veidots. Tie visi ir psihiskās enerģijas auras attiecīgajās realitātēs.

Acīm redzot Tev ir jāveido izpratne par to, kas ir aura. Nedrīkst pieķerties mūsdienu Eiropas “zintnieku” priekšstatiem par to. Viņu izpratnē ietilpst tikai niecīga daļa no šīs parādības, bez paša jēdziena izpratnes. Torsionu vai virpuļlauki ir enerģijas vibrāciju veidoti šīs enerģijas lauki, kuri izpaužas virpuļu veidā – raugoties no mūsu 3 dimensiju telpas uztveres viedokļa. Psihiskajai enerģijai ir savi torsionu lauki.

            Jautājums nav par to, ko sajūt ar sajūtām, bet kas ir tas, kas sajūt. Viss ir atbilstībās un līdzsvaros. Zemākie sajūtu orgāni pielāgoti zemāko vibrāciju uztverei, tāpēc tās uz šiem orgāniem atstāj spēcīgāku ietekmi, tāpat kā augstākās vibrācijas uz augstākajiem centriem. Personībai, kuras apziņa fokusēta zemāko centru realitātēs, ir iluzors priekšstats par augstāko centru uztveres un darbības apstākļiem. Apziņai, kura fokusēta augstāko centru daļā, tikpat niecīgas ietekmes ir zemāko vibrāciju apgabalā esošās.

            Terafimi nav uzslāņojumi. Uzslāņojumi ir uzslāņojumi. Terafimi ir priekšmeti, kuri ar kādu manipulāciju palīdzību pārvērsti par smalko lauku vai matēriju nesējiem. Terafimiem ir ļoti liela ietekme. Tieši tāpēc  - lai izvairītos no nevēlamām haotiskām ietekmēm (tās noārda apziņu un vājina personību), pilsētnieki izejot no mājām valkāja cimdus. Cilvēki, kuri ēd ārpus mājas – svešu sieviešu gatavotu ēdienu, nekad nevar veidot normālu ģimeni un saprasties ar tās locekļiem. Tas pats sakāms par apģērbu. Enerģiju sajaukšanās ir personību vājuma, domāšanas haotiskuma, depresiju un tikumu pagrimuma pavadonis un veicinātājs. Jūs neviens nezināt, kas ir normāla Cilvēka pašapziņa un ģimenes dzīve, tādēļ, ka neviens to tagad neesat piedzīvojuši.

            Par Cilvēka attīstības iespējām Skolotāji saka – Nav Dieva, kurš nebūtu bijis Cilvēks un nav Cilvēka, kurš potenciāli nevarētu kļūt par Dievu. Cilvēka attīstībai nav robežu – Vari kļūt arī par TO, kurš piedalās Visuma Radīšanā. Viņš var kļūt par ievērojamu daļu no tā, kas ir NE –TAS.

            Ja jau Klizovskis kaut ko nekomentē, tad zina, kāpēc. Čakras nav sakopojumi, bet enerģijas vislielākā blīvuma un rekombināciju vietas ar saviem torsionu laukiem. To var saprast, ja iztēlojas kā mijiedarbojas elektromagnētiskais vilnis (piem. televīzijas) un antena, vai kā tas uzvedas koaksiālajā kabelī.

            Par Monādi ļoti labi raksta Platons. Monāde nav veidojums, tāpēc tas nevar atrasties vairāk vai mazāk, vai sastāvēt šajā nozīmē. Monāde ir pretējais Atomam (kaut gan “fizikālais” atoms arī ir monāde) – parādības savā vienotībā. Tas ir filosofisks jēdziens, kurš raksturo parādību attiecību raksturu.

Pašlaik daudzus interesē bišu saimju izzušana Amerikā un Rietumeiropā. Bites pārstāv Monādisko – Sabiedrisko – Sociālo principu un ir tā izpausme kukaiņu vidē. Pie tam, tieši tā radošajā aspektā. Vājinoties šim principam, zūd bišu saimju kolektīvā apziņa – saime atomizējas, bites zaudē rīcības mērķtiecību, orientāciju un iet bojā. Dzīvnieku – arī kukaiņu pasaule atrodas “zemāk”, aiz Cilvēku pasaules – Cilvēka “ēnā”, tādēļ saņem visas Cilvēka pasaulē notiekošo procesu “kopijas”. Šie notikumi bišu saimēs ir liecība un sekas notiekošajam Cilvēku vidē Amerikā un Rietumeiropā. Mūsu planēta ir Cilvēku planēta.  Ja Cilvēces Monāde sabruks – planēta zaudēs savas eksistences jēgu un ies bojā tāpat, kā Faetons savā laikā, tā paša iemesla dēļ. “Pērtiķu planētu” Kosmosā nav un nekad nebūs – par to gādā Kosmiskie Likumi – Dabiskā Kārtība un rūpējas Augstākie Saprāti un Mūsu Vecākie Brāļi. No tā mūs sargā mūsu Skolotāji. Tomēr vai Mēs to pieļausim vai nē, atkarīgs no Tevis, manis – no katra no mums.

Mīļā Elīna! Filosofiju nevar apgūt kampaņveidīgi iesūtot jautājumus kādā no mājas lapām. Platons esot 22 gadus mācījies Ēģiptes tempļos katru dienu, pie pareizas mūzikas, dienas kārtības, pārtikas un vingrinājumiem tīrā svētnīcu gaisotnē. Ko gan var apgūt šodien klīstot pa “Pērtiķu planētas” džungļiem?! Jau tas vien ir apsveicami, ka Tu atceries Zvaigznes – Monādes kaut kur augstu virs Stokmanu un Maximu jumtiem esam.


126. No: Paula Marija Šupstika       Temats: Indigo bērni. ?←     2007. gada 14. jūnijā 22:41:39

Labdien,P.Step!
Es jau labu laiku kopoju dažādus rakstus par Indigo bērniem,un laprāt uzklausītu Jūsu domas par viņiem un to, ko Jūs par viņiem zinat.
Vai ir iespēja,ka cilvēks ir Indigo,ja viss it kā atbilst tikai ne hiperaktivitāte? Cik % no 100 būtu iespēja,ka ir Indigo,ja neatbilst vienīgi hiperaktivitāte? Kādas ārējās un citas pazīmes lieicna,ka ir Indigo?
Ceru,ka drīzumā atbildēsiet,būšu pateicīga. Paldies!


            Planēta Zeme – saukta par Zilo planētu – ir jaunākā mūsu Saules sistēmā un tās apdzīvoto planētu vidū tai ierādīta īpaša vieta. Uz tās norit Kosmosā reta parādība – intelektuālā principa attīstība. Zilo krāsu planētai piešķir tās īpatnējā atmosfēra, kurā ir slāpeklis, un šīs atmosfēras gaismas izkliedes īpatnības. 5. - balto cilvēku rase, kura savu pilnbriedu sasniedza Eiropas kontinentā, no iepriekšējām rasēm atšķīrās ar to, ka galvenais tās attīstības vadmotīvs bija šī unikālā – intelektuālā principa koncentrācija un noformēšana. Rases attīstības un  migrācijas gaita tika pakļauta šim mērķim. Asociatīvi saistot  šos augstāk minētos un vēl citus, ģeogrāfisko īpatnību noteiktus apstākļus, zilā krāsa ir 5.rases apzīmējums simbolismā, kur tas aizstāj Āriešu terminu rasu attīstības teorijas terminoloģijā.

            Zilā krāsa ir visu 5.rases īpatņu auriskā īpatnība un neatņemama sastāvdaļa. Skaitot no apakšas (pamatčakras) 5.čakra – kakla čakra ir indigo krāsā, tā atbild par Cilvēka spēju harmonisku izpausmi, un tādēļ ir viņa radošās darbības kanāls – arī runa, kas kabalā ir viena no 3 augstākajām sefīrām un ietilpst to trijotnes – Keter (kronis) sastāvā. 5. rases 5. apakšrase (teitoņi) kā savas rases augstākā izpausme nes visas rases kopīgo vārdu Ārieši un atbilst kakla čakras darbības līmenim arī enerģētiski, tāpēc viņu (ziemeļeiropiešu un viņu pēcnācēju) aurā īpaša vieta ir indigo krāsai, kura kombinācijā ar sarkano dod unikālu purpura toni.

            Indigo krāsa aurā ir katra normāla ziemeļeiropieša auras dabiska sastāvdaļa un viņiem ne ar ko unikālu nav saistāma. Indigo parādīšanās citu rasu pēcnācēju aurās runā par individuālām attīstības(radošām) kvalitātēm vai to, ka rasu sajaukšanās un lejupslīdes ceļā, kādas 5.rases individualitātes vai to iepriekšējo personību daļas veido iemiesojumus šajās rasēs, meklējot tur vieglu dzīvi vai apmierinot iekāri, tāpat  kā zemāko rasu pārstāvji ielaužas 5.rases iemiesojumu telpā sev līdzi nesot savas auriskās, mentālās un morālās īpatnības.

            Ir tāda postoša parādība – psihisms, kura parādās tur, kur norit priekšlaicīga ārējo apstākļu vai treniņu (arī vecāku slimīgas intereses un domāšanas veida) provocēta, augstāko principu nekontrolēta psihisko spēju un spēku attīstība. Tas pats var notikt iemiesojoties Cilvēkam ar pietiekami lielu maģisko praksi iepriekšējās dzīvēs, kurai ir bijis izteikti melns – destruktīvs – antihumāns darbības virziens. Tie ir dabas destruktīvo – haosa spēku darbības kanāls un parādās obskurāciju laikā, lai izsmeltu savu negatīvo karmu.

            Mūsdienu „pērtiķu planētas modernās un praktiskās psiholoģijas” (okultās zinātnes) piegādā pasaciņas pieaugušajiem tiem sliņķiem, kuri tieksmē pēc komforta atsakās no bērnu audzināšanas vai nav tam spējīgi. Viena no tādām ir pasaciņa par „indigo bērniem”. Jebkuru jaunu īpatnību parādīšanās prasa šo īpatnību pastiprinātu kontroli un darbu ar šīm īpatnībām, šo īpatnību ievirzei konstruktīvā gultnē un pakļaušanai Cilvēcisko Vērtību vadībai. Nav pieļaujama šo īpatnību atstāšana pašplūsmā vai iešana to diktātā. „Indigo bērni” ir personības vai to atliekas ar Mīlestības un Cilvēciskās audzināšanas deficīta sindromu un iepriekšējo audzināšanas kļūdu acīmredzams rezultāts.

            Cilvēka attīstība nav mērāma ar viņa sekundārajām psihiskajām spējām, bet gan ar Cilvēcisko vērtību – Labestības, Iejūtības, Līdzcietības, Uzticības, Saticības, Godīguma, Pašuzupurēšanās u.t.t. izpausmes spēku un harmoniskumu, kas nav novērojamas „indigo bērniem”. Tieši pretēji – viņu uzvedībā un situāciju izpratnē ir redzama klaji pretēja pazīme – Cilvēcisko vērtību trūkums, kas rodas apziņai saraujot saites ar Monādi. Visur, kur notiek Evolūcija ir arī šīs Evolūcijas atkritumi, kurus sauc par kosmiskajiem atkritumiem. Personības bez Cilvēciskajām Vērtībām un harmonijas to starpā – Evolucionārā un sabiedriskā procesa uzturēšanas kritērijiem – ir šie kosmiskie atkritumi. Tāpat ir citi, kuri pamanās pelnīt naudu un popularitāti rosoties šo atkritumu apsaimniekošanā – šī ir miskastnieku populācija – „pērtiķu planēta”, kuras dzīve notiek dažādu resursu pārvēršanā atkritumos, šo atkritumu baudīšanā un vēlākā apsaimniekošanā otrreizējai pārstrādei, baudīšanai, apsaimniekošanai, pārstrādei, baudīšanai,...u.t.t., u.t.j.p.


127. No: Teimara       Temats: Nāve ?←     2007. gada 16. jūnijā 0:43:20

Man ir daudzreiz gadījies pieredzēt cilvēka nāvi, ka arī būt klāt pēdēja elpas vilciena brīdī. Es atklāju, ka mani tas brīdis nebaida, es to vēroju ar interesi (par to gan nedaudz baiļojos, vai tas nav pataloģiski). Mani tiešām pievelk tas parejas brīdis, šķiet jūtu kaut kādas īpašas vibrācijas telpā, pat bijusi tāda kā pacilājuma sajūta. Laikam tāpēc ļoti daudz esmu domājusi par šo īpašo, bet, mums palicējiem, noslēpumaino brīdi.. Šajā sakarā man gan ir radies samērā praktiskas dabas jautājums. Kā mūsdienu situācijā mēs varētu līdzēt aizgājējam viegli aiziet, kā pareizi aprūpēt viņa ķermeni pec nāves, kā arī viņa dvēseli. Esmu dzirdējusi par īpašu rituālu esamību. Ja jau cilvēks nāk šajā pasaulē, ar pieņēmejas (vecmātes) palīdzību, tad arī aizejot no tās vajadzetu būt īpašiem cilvēkiem, kuri to palīdz izdarīt. Un tuviniekiem vajadzētu zināt vismaz elementārās patiesības šajā sakarā.


Reti kurš ir tik laimīgs un nepieķēries, tik mērķtiecīgs un tīrs, lai aizietu viegli un ātri – aizmigtu ar smaidu uz lūpām. Aiziešana sākas jau ilgi pirms tā brīža, kad to pamana tuvinieki. Tās ir izmaiņas apziņā un augsti attīstītiem augstākie principi atsaistās jau vairākus mēnešus pirms fiziskā ķermeņa nomešanas, tāpēc tie nemokās. Fiziskās mokas skar tikai tos un tādā mērā, kā tie ir pieķērušies fiziskajai realitātei.

Aizgājējam nekādā gadījumā nedrīkst dot dzīvību uzturošus, sirds darbību stiprinošus līdzekļus. Nedrīkst reanimēt un saukt atpakaļ. Reanimācija ir vislielākā cietsirdība, kādu ir izdomājuši ļauži, sadarbībā ar tumšajām hierarhijām. Apjukušas dvēseles var atsaukt atpakaļ, bet labu tas viņām nenes. Tāpat var iestāties “dvēseļu nomaiņa” vai iestāties apsēstība un zemāko principu atdalīšana no augstākajiem – dvēseles saplosīšana. Tās, kurām ir jāatgriežas, atgriezīsies pašas bez apkārtējo iejaukšanās. Tāpat aizgājēju nedrīkst steidzināt un pārtraukt viņa dzīvības procesus, ja vien tas nav nāves spriedums. Eitanāzija ir tāds pats noziegums (karmas sarežģīšana) kā reanimācija. Visam ir jānotiek dabiski, Dabas noliktā veidā un ātrumā, bez iejaukšanās notiekošajos procesos.

Jāsaprot, ka tas, kurš šajā dzīvē nav sapinies ar maģiju, nav slepkavojis un bijis ļauns, aiziet tur, kur viņam klāsies nesalīdzināmi labāk nekā šeit – dzīvojot trimdā. Cilvēks atgriezīsies savās mājās, sava Tēva apkampienos. Aizgājējs jāpavada ar klusu mieru un mīlestību, bez sērām un vaimanām. Ļoti vēlama ir stīgu – kokles, arfas, klavieru mūzika, ērģeļu vai Pāna flautas skaņas. 40 – 50 gadu vecu, saprātīgu Cilvēku dziedāta dziesma. Aizgājējam jāaiziet tuvinieku vidū, bez nevajadzīga procedūru personāla klātbūtnes. Mirušos pareizi prot izvadīt dažu konfesiju mācītāji, piemēram, pareizticīgie. Tāpēc, ja aizgājējam pret to nav iebildumu, tāds te ir īsti vietā. Ja nevēlas, tad jāatgādina, ka dzīve ar šīs pasaules slieksni nebeidzas, ka tur tā turpinās un no šīs pasaules jāpaņem skaistākās atmiņas, jāsaglabā atmiņa un skaidra apziņa, un jādodas cik iespējams ātri un augstu tuvāk Radītājam uz to vietu, kura visvairāk atbilst viņa priekšstatiem par laimīgu dzīvi, zemes rūpes un intereses atstājot šeit paliekošo ziņā. Dvēsele, kuru šeit tur ar sērām, lūgumiem un rūpestiem, ir pretspēku plosīta un izjūt lielas ciešanas.

Pēc nāves ķermenis jāapkopj – jānomazgā un jāietin tīrā kokvilnas vai lina audumā. Zīds, vilna un sintētika ir “elektriskie” materiāli, tāpēc neder. Tāpat jānoņem visi metāla priekšmeti un minerāli – rotas un dārgakmeņi. Telpā vajag iztvaicēt ēteriskās eļļas – Piparmētru, Lavandu, Priedi, Eikaliptu – līdzīgās daļās. Nekādā gadījumā nedrīkst kvēpināt vīraku. Vīraks piesaista ar zemākajiem astrālajiem centriem saistītas tumšās astrālās būtnes un tās var provocēt pseidodzīvības procesus ķermenī un censties pārņemt ķermeni – tad tas kļūst par šo būtņu cīņas un kara lauku – līdzīgi iekarotas pilsētas izlaupīšanas trīs dienām. Ķermeni nedrīkst atstāt tumsā un vienatnē.

Dvēsele no miesas atdalās apmēram 3 dienu laikā, tāpēc visu šo laiku ap to jābūt piederīgajiem – apstāvētājiem un sveču uguns lokam. 6-12 sveces lokā ap aizgājēju, lai viņu netraucētu tumšās astrālās būtnes un “nepārķertu” viņa ķermeni aiziešanas laikā. Mirušais var aizkavēties ķermenī vai atgriezties arī šo tumšo būtņu biedēts. Šāds pa pusei miris pa pusei dzīvs aizgājējs ir bīstams apkārtējiem un var kļūt par vampīru. Tāds ir durvis starp šo un to, bet tumšo pasauli. Vēl 40 dienas pēc fiziskā ķermeņa atstāšanas Cilvēks mīt ēteriskajā ķermenī – ir starp mums, mūs redz un dzird. Tāpēc – par viņiem tikai labu vai neko. Jo mirušais tuvāk Smalkajai pasaulei, jo mazāk viņš var ietekmēt fiziskās norises, bet vairāk smalkās – arī smalko ķermeni palicējiem, tāpēc – esiet pieklājīgi.

Pēc aiziešanas astrālajā sfērā viņi iegrimst apmēram 3-6 mēnešus ilgā miegā, kurā notiek apziņas transformācija. To sauc par šķīstītavu. Tās apziņas daļas, kuras pieder zemes personībai, atdalās un lēnām sadalās, ar ātrumu, kādu nosaka viņa  pieķeršanās zemes dzīvei, rūpēm un baudām. Iekāres un baudu pārņemtiem tas var ilgt pat simtiem gadu, un tas nav patīkami, vai pat sagaidīt nākošo iemiesojumu. Tad notiek tas, ko sauc par personības dalīšanos vai atsevišķām šizofrēnijas formām. Bieži vien tas nosaka arī vēlākās nepārvaramās seksuālās, ēšanas, slepkavošanas un citas tieksmes – mānijas. Transformāciju izgājusi personība nav spējīga uztvert zemes Cilvēku signālus vai stāties ar tiem kontaktā. Tie, kas to dara uzdodamies par aizgājējiem, ir tumsas gari vai tie aizgājēji, kuri ir tik pieķērušies zemei un tās baudām, ļaunprātīgie un maģijas piekopēji, ka nevar ieiet transformācijā, tāpēc cenšas paildzināt savu dzīvi šajā formā, vampirizējot tos, kuriem tiek klāt. Tie ir Viņi, ar kuriem aicina kontaktēties mūsdienu nekrofili veļu saucēju un mīļotāju veidolā.

Ar speciālu maģisku metožu palīdzību dvēseli tiešām var atsaukt no viņas pēctransformācijas dzīves, bet pēc tam viņa vairs nav spējīga atgriezties savā pasaulē un normāli iemiesoties piedzimstot. Šeit tā cieš neaprakstāmas mokas tik ilgi, kamēr neierodas kāds no augstākajām pasaulēm un neaizved to atpakaļ. Protams, tam, kurš viņu šurp atsaucis, labi neklājas. Par to rūpējas citas būtnes. Tāpēc jau maģijas piekopējiem, ļaunprāšiem un tiem, “ar netīru sirdsapziņu” ir bail no nāves. Tīra Sirds Cilvēku uznes ātri un augstu, bez baiļu un viltus. Viegli, ātri un droši Cilvēkam palīdz aizvadošas dziesmas labas domas un ceļa vēlējumi pēc 40.dienas.

Nav ieteicams glabāt mirušo fotogrāfijas, lietotos priekšmetus. Tie piesaista mirušos šai pasaulei – traucē viņu kustībai augšup. Līķis ir jāsadedzina. Mirušais tik ilgi nevar atstāt transformācijas – šķīstītavas telpu, kamēr eksistē viņa mīkstie audi. Ja iemiesošanās notiek pirms apraktais līķis nav pilnībā sadalījies – uz dzīvo pārvelkas līķa pūšanas emanācijas un parādās neveselīgas psihiskas tieksmes un veselības bojājumi kā priekšlaicīgi un pastiprināti vielmaiņas procesi noārdīšanās un audu bojājumu virzienā. Priekšlaicīgi (pirms 3 dienām) sadedzinot līķi, tiek sabojāts smalkais ķermenis un rodas sekas vēlākos iemiesojumos.

Tāpat kā dzimstot, Cilvēku pēc nāves, ja viņš to pieņem un ir tā cienīgs (nav nodevis savu dvēseli tumšo spēku varā) sagaida Sagaidītājs un palīdz viņam izprast situāciju, adaptēties jaunajā vidē, iepazīstina ar tās iemītniekiem un būtnēm.


128. No: Guntas       Temats: Viss par Rozēm ?←     2007. gada 28. jūnijā 20:53:56

Tikko TV "Panorāmā" bija informācija par jauno izstādi Rundāles pilī. Viss par Rozi. Domāju, ka tur būtu arī vieta Paula grāmatiņas iegādei, vai tas jau notiek?


Nē. Tika caur ? aplūkota un pilī neielaista, kā Rundāles pilij nepiederīga. Patiesībā, būtu brīnums, ja pieņemtu. Jāņem vērā tas, ka –

1. Esmu rakstījis grāmatas “Saules Zeltīts Kuģis” priekšvārdu. Viņiem jau nekas cits neatliek, kā atbildēt man ar to pašu, ko esmu pateicis Viņiem šajā tekstā.

2. “Mums taču nav nekā cita”, kā tikai tas, kas ir izstādīts, reiz “ievēlēts”, skanējis ēterā vai pielaists publikācijai presē. Pirksts uz podziņas – manipulācijas ar informācijas plūsmām un masu apziņu ir šī laika galvenā iezīme arī Latvijā. Noteiktas ideoloģijas diktētu cenzūru ir nomainījusi savtīgu dzīvesveidu piekopjošas grupas realizēta cenzūra tās iespēju saglabāšanai.

3. Ja no mūsu pasaules tiek pieņemta kāda forma, tad tikai tā, kurai ir iespējams satura noliegums, vai tādēļ, lai veiktu šī satura nomaiņu ar citu un šīs vērtības devalvāciju. Vērtību devalvācija, diskreditācija un maldināšana ir tās pasaules būtība.

4. Šo divu pasauļu vērtības ir nesavietojamas. Mūsu labais viņiem ir kaitīgs, viņi to instinktīvi jūt un atgrūž visu labo, kas nāk no mūsu pasaules.

5. Tā ir tāda vide, kurā valda radu būšana, sāncensības un savstarpējas apkarošanas gars. Tā ir Manai Rozei sveša pasaule.

6. Šī “pils” ir viņu “sabiedrības krējuma” lustūzis. Tāpēc būtu bezjēdzīgi, ja grāmata būtu tur, kur nav tās lasītāju.


Uz sākumu