Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi
                                             

Nosūtīt jautājumu
Jautājumi un atbildes

Atgādinām, visi ienākošie sūtījumi tiek cenzēti!

Trīs princesītes jautājumi pretendentiem.
Es, kā tikko modusies, gribu zināt -
   - Kur es atrodos?
   - Kas te notiek?
   - Kāpēc tā tagad ir?




Uz pēdējo jautājumu
277. No: Teimaras      Temats: \"Gaismas pils\" ?←      2009. gada 16. janvārī 00:24:09

Ko Jūs domājat par variantu tā saukto \"Gaismas pili\" un koncertzāli uzcelt tagad- krīzes apstākļos?


            Tad mums vispirms ir jāvienojas, ka „Gaismas pils” – tā ir moderna bibliotēka ar visu tās darbam nepieciešamo, bet nekā no tā, kas nav ar to saistīts. Ja tajā nav iznomājamu telpu firmām, ofisiem un barošanās vietu aģentūrām, valsts kases dēlēm, un ap to nelidinās melni lakoti trani no „kultūras aprindām”, fondiem un „krējumiem”. Ja to nepārvērš par naudīgo, izvirtušo un Eurokulturālo lapseņu pūzni.

            Valsts nav tikai kilometri, atpazīstamība un konkurētspēja, nav tikai iedzīvotāji, to nodokļi, budžets un ekonomiskie rādītāji. Valsts vispirms ir kultūras mantojums un Tautas Cerība šo mantojumu saglabāt un vairot. Kultūras mantojums ir tas, kā klātbūtne ļauj runāt par tautas esamību, ļauj tautai sajust savu vienotību, ir šo vienotību rosinošs un vienojošs spēks. Kultūras mantojums vieš Cerību pārdzīvot grūtības un turpināties nākotnē – Kultūras Mantojumā tauta smeļas Dzīvesspēju.

            Bibliotēkas celtniecība jebkuros apstākļos ir zīme par ticību nākotnei un grūtību brīžos tā iegūst sevišķu nozīmi – tikai tā vien var likt atrast un mobilizēt tautā to dzīvības spēku un pamatojumu, kurš vienīgais liek grūtībām pretī stāvēt un dod iespēju tās pārvarēt, izmantot tās par atspēriena punktu solim uz priekšu un važas nokratīt.

            Tieši tagad „Gaismas pils” ir cīņas un ticības uzvarai zīme. Patiesībā katru dienu avīzēs un radio vajadzētu stāstīt, bet televīzijā rādīt „Gaismas pils” celtniecību. Tai ir jākļūst par pirmo līniju cīņā par Nākotni. Kamēr ticam – tikam ceļam! Kamēr ceļam – ticam, ka mēs nākotnē būsim tādi, kam būs vajadzīga bibliotēka un mūsu nākotnē būs vieta bibliotēkai. „Gaismas pils” ir Nākotnes bāka un durvis – tas virziens un veids, caur kuru Tauta var Nākotni meklēt un tajā ieiet.

            Krīzes apstākļos sevišķu nozīmi iegūst vērtību saglabāšana. Tieši krīzes apstākļos kultūras un mākslas vērtības tika īpaši glabātas un sargātas. Kara veiksme ir tieši atkarīga no radošo enerģiju pieplūduma, tāpēc – laikā „kad mūzas klusē”, šīs enerģijas smeļas no kultūras mantojuma glabātavām. Tāpēc tās, kā enerģētiskas krātuves tika sargātas vai ienaidnieka izlaupītas. Tam, ko mūsdienās uzskata par senču pragmatiski ekonomisku rīcību, bija dziļi pamatota metafiziska jēga.

1) Taupīšana ir pulcināšana un koncentrācija – saudzēšana. Katra esošā skola, ambulance, bibliotēka, jebkas, kas ir uzcelts ir vērtība, viss, kas ir spējīgs strādāt, darboties, nest ražu un augļus, iesaistīt darbā citus, pat vismazākajā mērā – ir vērtība un prasa aizsardzību.

          2) Taupīšana ir – vispirms savējiem un tad labiem kaimiņiem vai tāliem tīkotājiem.

            3) Taupīšana ir dot darbu visiem un visur, bet tur, kur lieluzņēmums to nepieļauj – slēgt lieluzņēmumu. Valsti uztur iekšzemes darba daudzums, bet ne naudas ripiņu vai datorzīmju skaits.

            4) Taupīšana ir katra strādātgriboša atbrīvošana no nodokļiem tik, cik tas viņu atbrīvo darbam.

            5) Taupīšana ir visu radošo resursu mobilizācija, tātad dzīves vadošo elementu pārvietošana no valsts augšējiem ešeloniem uz pašvaldībām un ražotājiem, dodot maksimālu iespēju katram likt lietā savu darba gribu, spēju un prasmi.

            6) Taupīšana ir vērtību un darba augļu sargāšana, tāpēc taupīšana ir cīņa ar noziedzību un korupciju. Taupīšana krīzes apstākļos – tā ir armijas, robežsardzes, zemessardzes un policijas mobilizācija – nostiprināšana un darba apjoma palielināšana. Tas nozīmē papildspēku uzņemšana no zemessardzes bezdarbnieku skaita policijā. Katrs, kurš, sargājot vērtību baro savu ģimeni, krīzes laikā ir divkārt vērtīgs. Katrs, kurš, krīzes laikā ir glābējs vai ugunsdzēsējs, ir Cerības uzturētājs, tāpēc ir trīskārt vērtīgs.

            Kas attiecas uz koncertzāli, tad tās celtniecības mērķtiecība izriet no tur koncertējošo sabiedriskās nozīmības, bet ne no ekonomikas labvēlības apstākļiem. Ja Latvijas „kultūras dzīve” tiek sapludināta ar nakts dzīvi, un jaunieši dziesmu svētkos tiek „sadziedināti” ar Ozoliem un citiem jefiņiem „tipa” Borova MC un tamlīdzīgām traģikomēdijām, tad, mūsuprāt, to var ierīkot jebkurā citā vietā – vislabāk uz prāmim „Estonija” līdzīga veidojuma.

            Lai partijas atver savas kases, lai ministri ēd turpat kur skolotāji un strādnieki, lai deputāti no savas algas baro pilsētas sargus un cerības uzturētājus, lai uzņēmumu padomēs ar minimālo algu pieņem tos, kuri tur godīgi strādā darba gribas, bet ne naudas iekārdināti, lai tauta redz, ka krīze ir visiem un visi tajā ir vienoti un katrs dara to, ko var. Lai medicīnā un nodokļos, par pakalpojumiem katrs maksā no savu ienākumu lieluma – lai bagātais maksā par nabago! Briesmās vilks stirnai nekož un lauva briedi nevajā! Pārbaudījumos visi ir vienādi Dieva priekšā!

            Katra tāda liela apjoma celtniecība ir darba vietas celtniekiem, tāpēc, ja tur nodarbina pašmāju meistarus, tad tāda celtne ir jāuztur. Var atlaist ierēdņus un padomniekus, var samazināt deputātu algas, prezidents var sazināties ar saviem kolēģiem, savā rezidencē uz vietas sēžot, bet celtniekiem algas ir jāmaksā.


278. No: Teimaras      Temats: Tautas protests ?←      2009. gada 16. janvārī 00:33:15

Kā Jums liekas kādus protesta veidus vispareizāk tautai jāizvēlas, un kā tie varētu izpausties, lai protestētu pret esošās valdības vājprātu?! Paldies.


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Par rīcību.

279. No: Teimaras      Temats: Gribasspēks ?←      2009. gada 16. janvārī 00:40:38

Ko Jūs, lūdzu, varētu ieteikt, lai stiprinātu gribasspēku, kādu apņemšanos.


            Gribasspēku stiprina grūtību pārvarēšana. Katru reizi, kad panākums ir gūts pārvarot pretestību, mūsu gribasspēks ir audzis, katru reizi, kad atkāpjamies, to zaudējam atkāpes mērā. Katru reizi, kad savu gribu noliekam Augstākās Gribas izpildei, mantojam daļu no tās un sapratni par gribas būtību un pielietojuma patiesajiem mērķiem un vērtību. Labāk pildīt Dieva Gribu nekā sevi viņas ceļā likt.

            Tāpat jāatceras, ka Gribasspēkam tikai tad ir pozitīva nozīme, kad tas vada Altruisma strāvas Mīlestības klātbūtnē. Mīlestība ir Gribas rosinātāja un ceļa pavērēja, bet Altruisms to piepilda ar plašumu, tālumu un telpas augstumu. Altruisms Cilvēka Gribu ar Visaugstāko Gribu vieno.


280. No: Teimaras      Temats: Māksla ?←      2009. gada 16. janvārī 00:45:16

Kādu Mākslinieku darbus Jūs ieteiktu apskatīt Dvēseles piepildīšanai ar Skaistumu?


            Varētu nosaukt nākotnes daiļražu vārdus līdzās ar pagātnes un šodienas dailes nesējiem, bet viņu darbu aplūkošana nedos vairāk kā ēnu spēles vasaras dienā meža sūnās vai strauta viļņos, ja tā būs tikai aplūkošana ar vēlmi smelties. Daiļrade ir formas veidošana Dievišķās Idejas iemiesošanai – Domas un Mīlestības apvienojums. Mākslinieka Sirds ir uztvērusi Ģēnija klātbūtni un no tā rokām saņēmusi Ideju. Ideja nāk ar Domu un Jūtām. Skaistuma uztvere ir Idejas uztvere līdzpārdzīvojumā, tas ir Idejas ceļš no Dievišķā caur Mākslinieku uz Skatītāja Sirdi.

            Mēs saprotam otru par tik, cik viņā redzam sevi, tātad tik daudz, cik mums ir kopīgā. Tas nozīmē, ka jāsāk ar Mākslas un Kultūras vēstures studijām, jo katrs mākslinieks savā domāšanā ir sava laika iemītnieks un veidojums. Ir jāzina Mākslinieku dzīves ceļi, par ko viņi domājuši, ar ko tikušies un sarunājušies, viņu izglītība un filosofija. Ir jāzina vēsture. Ir jāzina pārdzīvojumu raksturs un sabiedrības tieksmju virziens. Mākslinieks rada kādas iedvesmotājas klātbūtnē, tāpēc jāzina viņa Mīļotās vārds un domu pasaule. Ir jāzina, ko var panākt ar tiem līdzekļiem, kādi bija pieejami māksliniekam, tad var ielūkoties aiz šīm robežām un redzēt to, ko meistars gribējis, bet nav varējis darbā ielikt.

            Visbeidzot ir jābūt toņatslēgai, kura pāri laikam vieno Meistaru un Skatītāju, to, kura nemaldīgi norāda Skatītājam uz Meistara rokas pieskārienu un ļauj to atšķirt no nejaušiem atdarinājumiem un tumsoņu smērējumiem, kas sevišķi aktuāli ir mūsdienu haosa viļņojumā. Ir jābūt Mācībai, kura vieno Radītāju, Sirdi, Skaistumu, radošo darbu, Meistara iedvesmu, Mīlestību un Skatītāja jūtīgumu vienā pārdzīvojumā ap Ģēnija nesto Ideju. Tāda vienojoša ir Dzīvās Ētikas Mācība.

            Interesējoties par Planētas vēsturi, Kultūru un Mākslas ceļiem, rūdot savu Sirdi Uguns Mācības garā, Jūs atradīsiet daudzus Meistarus un katrs atklājums būs vērtīgāks par mūsu nosaukto vārdu.


281. No: Laura      Temats: Hinduisms ?←      2009. gada 16. janvārī 12:35:33

Pēc hinduisma viedokļa kā var izdzīvot pasaulē? Un izmantot tās norises savā labā??


            Hinduisms apskata pasauli kā vienotu Radošo Dievu, viņu radīto darbīgo (arī destruktīvo) spēku, Cilvēku un Cilvēku radīto nelikumību – dēmonisko būtņu mijiedarbību vidi, kurā Dievi rada pasaules, Cilvēkus un viņu attīstības ceļus. Attīstības Ceļā Cilvēki mācās izpildīt savus pienākumus un neradīt pretlikumīgas būtnes. Dievi laiku pa laikam attīra pasauli no dēmoniem un tiem, kuri nav spējīgi mācīties.

            Tāpēc dēmoniskajām būtnēm, viņu kalpiem un Cilvēkiem, kuri nemācās, nekad nav laika, sapratnes un Mīlestības. Mīlestības nespēja ir cēlonis sapratnes trūkumam, tāpēc viņi tiecas pēc gatava fakta, formulas („zināšanām”) un praktiski pielietojamā, kas pielietots bez Mīlestības, rada ciešanas visiem un visur.         

            Cilvēkiem, kuri mācās savā attīstības ceļā ir Laiks, Sapratne un Mīlestība. Mīlestību viņi saņem no Dieviem līdz ar pienākumiem, kurus pildot viņi īsteno Dievu Gribu. Viņi kalpo Dieviem pildot savus pienākumus pret sevi, Vecākiem, Sievu – Vīru, bērniem, radiem, līdzcilvēkiem, sabiedrību un visu Dzīvo. No Dieviem saņemtā Mīlestība viņiem dod sapratni par pienākuma pildīšanas svētīgumu un izvairīšanās vai neprasmes kaitīgumu, kas savukārt izraisa cieņu kā pret pienākumu, tā pret tiem, kuri ir šo pienākumu objekti, tā pret pienākumu devējiem – Dieviem. Hinduisms ir cieņas un tradīcijas reliģija. No Hinduisma redzējuma pasaulē dzīvo Mīlestībā, ar sapratni par to, ka Dievs devis pietiekami laika, lai, pildot pienākumus, iemācītos cienīt kā sevi, tā visu Dzīvo un visu, kas no tā izriet.

            Pasaule mainās, grūtības māca un Mīlestība dod sapratni ar prieku pieņemt kā notiekošās izmaiņas, tā arī audzinošās grūtības, atbalstu meklējot Dievu Gribā katram caur viņa pienākumiem dot to, kas viņam ir vislabākais un derīgākais.

            Pasaule, mainoties, noārda veco un tā atbrīvo vietu jaunajam – labākam un skaistākam, tāpēc Mīlestības pilnākam. Tāpēc izmaiņas jāuzņem ar prieku un sapratni par to, ka ciešanas ir pārejošas tādā mērā, kādā Cilvēks pats atsakās no tieksmes izvairīties no pienākuma pildīšanas un Dievi attīra pasauli no dēmoniskajām būtnēm un viņu kalpiem. Hinduisms māca Cilvēku pildīt Dievu Gribu un izprast savu vērtību ceļā uz Dievu valstību, kur viņš iegūst nemirstību par tik, cik atbrīvojas no mirstīgo, laicīgo un egoistisko – dzīvniecisko būtņu apdzīvotās pasaules ietekmes.

            Sapratni par to, kā Hinduisms palīdz dzīvot pasaulē, var iegūt studējot Hinduismu, dzīvojot Hinduisma veidotā Hinduistu vidē un pildot tos pienākumus, kādus uzliek Hinduistam viņa Dievi un Cieņa pret Dievu radīto pasauli.      


282. No: Alise      Temats: prognozes ?←      2009. gada 03. februārī 12:51:03

Kāds ir patreizējo politisko, sociālo un ekonomisko notikumu Latvijā sociopsiholoģiskais skatījums un prognozes?


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Par prognozēm.

283. No: Austras      Temats: Adopcija ?←      2009. gada 05. februārī 19:48:16

Ja cilvēkam liktenis nav lēmis ģimenes dzīvi, savus bērnus, vai ir attaisnojami tos adoptēt? Vai tā nebūtu iešana pret likteni?


Nav pieļaujams. Katram Cilvēkam ir viņa liktenis (karma) un apziņas attīstība. Ja Cilvēks nevar izveidot ģimeni vai radīt bērnu, tad tam ir nopietni iemesli vai pārkāpumi un tas ir jāpieņem ar sapratni un vīrišķību, jo tikai tā var labot kļūdas vai izpildīt dzīves uzdevumu. Neviens bērns nevar augt ģimenē, kura to nav radījusi vai bez kāda no vecākiem. Bērns nav rotaļlieta vai sava komforta (instinktu apmierināšanas) līdzeklis. Ar bērnu nevar risināt problēmas ģimenē.

Cilvēka apziņa mainās bērna radīšanas un gaidīšanas laikā. Tie, kuriem nav bērnu, šādu transformāciju – pilnveidošanos nav ieguvuši un nekad bērnu saprast un pilnvērtīgi audzināt nevar. Nekādi kursi, nodarbības vai psiholoģiskas teorijas un pseidohumānas spekulācijas te līdzēt nevar. Ģimene ir dzimtas elements un bojā gājušu vecāku bērnus pieņem viņu radu saime. Tas ir viņu pienākums. Katram bērnam ir viņa liktenis, kuru viņš veido ar savu iepriekšējo dzīvesveidu. Tāpēc, tie bērni, kuri zaudē vecākus, piedzimst tajās ģimenēs, kurās šie notikumi viņiem dod iespēju izsmelt savu likteni. Viņi to ir pelnījuši, tāpat kā tie, kuriem nav bērnu vai nevar izveidot ģimeni. Viņi ir savu savstarpējo vai ģimenes dzīves nolieguma dēļ radīto noziegumu vaininieki.


284. No: Austras      Temats: Sevis pasargāšana ?←      2009. gada 05. februārī 20:12:47

Kāds ir efektīvākais veids, lai cilvēks pasargātu sevi no nohipnotizēšanas un pēc tam ļaunprātīgas izmantošanas? Jautājums radās vadoties pēc pēdējā laikā daudzās vietās notikušiem šādiem ļaunprātīgiem gadījumiem. Paldies.


            Jums der pārlasīt rakstu „Par apziņas brīvību” un citas atbildes par hipnozi. Hipnoze ir upura apziņas pakļaušana savai gribai, tādēļ upura pakļaušanās ir tā, kas ļauj svešai gribai iekļūt apziņā, bet nepakļāvība – noturība ir tā, kas liedz pieņemt un pakļauties svešai gribai. Tolerance ir iepazīšanās priekšnoteikums, bet iepazīšana ir vajadzīga tādēļ, lai pieņemtu derīgo vai atstumtu nederīgo. Atstumšana ir saistīta ar noraidījumu, kas ir gribas akts un ir vietā tur, kur ir atstāta vieta Gribas Brīvībai, vai imunitāti, kas nav saistīta ar gribu kā izvēli, bet ar gribas darbību kā instinktīvu – iepriekšizstrādātu mehānismu automātisku darbību, kurā izpaužas pieredze. Pie tam šai pieredzei nav jābūt saistītai ar hipnozes sekām, kas šādas pieredzes izveidošanos vājina un grauj arī pašu imunitāti, bet tajā izpaužas vajadzība saglabāt apziņu savas gribas kontrolē.

            Šī vajadzība un imunitāte veido attieksmi pret svešu gribu (uzmācību) un imunitāti pret tās darbību jebkādā formā un apstākļos – tātad noraidošu attieksmi pret formām un apstākļiem, kuros tas varētu notikt vai notiek. Tas nozīmē arī to, ka šī noraidošā attieksme nepieļaus arī savas gribas uzspiešanu citiem.

            Līdz ar to pirmais brīvības likums ir – neuzspied savu gribu citiem, bet ja to dari, tad esi akceptējis arī sevis paverdzināšanu. Otrais likums ir neiesaisties apstākļos un noraidi visu, kas saistās vai satur apziņas pakļaušanu, vienmēr un visur. Neuzturies tādā vidē, neklausies, neskaties, nelasi neko, kas to satur vai nāk no to vides, kuri šādus līdzekļus pielieto. Riebums ir spēcīgākā barjera pret netīrību, netikumu un noziegumu.

            Hipnoze vienmēr saistās ar noteiktām hipnotizētājam vajadzīgām darbībām un vērtībām. Ja šīs darbības un vērtības nebūs pieņemamas un normālas upurim, tad nebūs pret ko vērst hipnotisko uzbrukumu. Tātad trešais likums ir – netiecies pēc slavas, varas un baudas, nemeklē komfortu un neesi agresīvs. Uzturi savu apziņu to vērtību laukā, kas ir svešas un tāpēc nepieejamas hipnotizētājam.

            Katra uzbrukuma iespēja saistās ar noteiktiem apstākļiem, tāpēc – izvairies no apstākļiem un vides. Tas nozīmē, ka, ja esi tur, kur tas var notikt, izpildi tikai ar pienākumu saistīto. Darbā tikai darba attiecības un sarunas. Uz ielas tikai pārvietošanās. Veikalā tikai iepirkšanās u.t.t.

            Gribu var „iesēt”, tāpēc – neielaisties sarunās, neļaut pieskarties, nepieņemt priekšmetus, neatstāt savus priekšmetus bez uzraudzības. Upura gribu vājina alkohols un citi kaitīgi ieradumi, tāpēc jāizvairās no alkohola lietošanas, azartspēlēm un citām atkarību izraisošām darbībām. Pašai būt noteicējai par kontaktu veidu un daudzumu, apstākļiem.

            Galvenais – būt zinošai, izglītotai, vienmēr orientēties notiekošajā kā apkārtnē, tā valstī un pasaulē – būt ar savu attieksmi pret notiekošo un neskriet pakaļ svešām domām. Turēt taisnu savu Cilvēka mugurkaulu!

            Nemeklēt lētāko, bet vērtīgo un vajadzīgo. Nepieņemt par velti to, ko var nopelnīt ar darbu. Netiekties pēc tā, kas nav ar paša darbu iegūstams. Nepazemoties un nepazemot citus. Būt neatkarīgam, aizstāvēt neatkarību un cienīt to citos. Redzēt un gribēt augstāko iespējamo sava pienākuma izpildē. Augstu turēt savu GODU.


285. No: Austras      Temats: Pārapbedīšana ?←      2009. gada 06. februārī 09:53:12

Vai ir pieļaujama mirstīgo atlieku pārapbedīšana?


Cilvēks ir garīgi augstākattīstītā būtne, kura iemiesojas uz mūsu planētas (uz Skolotājiem, Sūtņiem un Avatariem, kā arī daļējiem iemiesojumiem tas neattiecas), tādēļ mirušā Cilvēka līķa noārdīšanā piedalās spēcīgākās destruktīvās enerģijas. Katra saskarsme ar apbedījuma vietu un atliekām, katra apbedījuma atvēršana atbrīvo šīs enerģijas (būtnes) un tās nokļūst kontaktā ar apbedījuma atvērēju. Atvērējam un pārapbedītājam šī saskarsme vienmēr ir postoša. Šis kaitējums nav novēršams.

Diemžēl mūsdienu Cilvēks ir truls, ar vājām novērošanas spējām, viņa priekšstati ir greizi, viņš nenovērtē postījumu apmērus un sekas. Ļaudīm liekas, ja viņš tūlīt uz vietas nemirst, tad nekāda kaitējuma nav. Kaitējums ir vienmēr, tikai ne vienmēr atvērējam pašam, vai viņa fiziskajai veselībai. Smalkās pasaules spēki Cilvēku vairāk saista ar viņa darbību (gribu) nekā ar ķermeni (gribas izpausmi), tāpēc sekas izpaužas tur, kur atvērējs tās nesaista ar sevi vai savu veselību. Ja „arheologi” zinātu, ko viņi dara ar mūsu pasauli, tad visas ekspedīcijas beigtos tajā pašā brīdī. Un diplomētie kapu apgānītāji nevienam neatzītos, ka ir „zinātnisko” grādu ieguvēji un ekspedīciju rīkotāji vai dalībnieki. Vienīgais veids, kā adekvāti atbrīvoties no līķa, ir to sadedzināt. Tas, ka atrodami senkapi (pirmskristīgie gadsimti) un atsevišķi ievērojamu Cilvēku apbedījumi, nenozīmē, ka Cilvēki to nezināja. Viņi to darīja citu, mūsdienu „pētniekiem”, nesaprotamu un neatzīstamu iemeslu dēļ.


286. No: Mairas      Temats: melnā krāsa ?←      2009. gada 19. februārī 11:51:49

Ir cilvēki, kuri mēģina man iestāstīt, ka melnas krāsas drēbes piestāv visiem, ka tās valkāt ir veselīgi!!! Kā ir patiesībā, kādas ir melnās krāsas un Cilvēku attiecības?


            Balts un melns nav krāsas. Balts ir nediferencēta Gaisma – tas, kur visas krāsas ir kopā. Krāsa ir Gaismas kvalitāte. Caur to izpaužas kādas radošās hierarhijas iekšējā būtība. Katrai radošajai hierarhijai atbilst sava krāsa, tātad ir septiņas radošās hierarhijas. Krāsa nes šīs hierarhijas vibrāciju – spēku un ietekmi. Hierarhija darbojas caur šo krāsu – spēku un ietekmi. Redzēt krāsu ir būt kontaktā ar šo spēku un šo hierarhiju.

            Tur, kur nav krāsu, nav Gaismas, nav Hierarhiju, nav spēka un ietekmes – tur stāv tumsa – melns. Melnajam nav kvalitāšu. Melns noliedz Gaismu, spēku un Radīšanu. Melns pārstāv iznīcināšanas – brūnā – gala rezultātu – lielo NEKO – TO, kas nav nekas – To, kas ir TĀ, ES ESMU TAS, KAS ES ESMU noliegums, vai pareizāk sakot – trūkums. TO, kur un kam NAV NEKĀ – absolūto „bankrotu”.

            Katrs pievelkas pie tā, kas ir viņam radniecīgs. Ņemsim divas būtības – Cilvēku un „mušu”. Cilvēks ir Debesu būtne, nāk no Debesīm, tiecas uz Debesīm, runā ar Debesīm un pārstāv Debesis. Cilvēks ap sevi veido krāsaino Debesu pārstāvniecības vidi – iekrāso un piepilda vidi ap sevi ar sev – savai būtībai radošām krāsām. Jo augstākas Garīgās un personiskās vibrācijas, jo gaišākas krāsas Cilvēks izvēlas. Ar šo krāsu palīdzību Cilvēks apgaro matēriju un saglabā saiti ar Debesīm. Zilā ir redzamo Debesu krāsa, tāpēc Cilvēkā tā rada prieka, brīvības un pacilātības sajūtu.

            Debesīs valda izstarošanas, bet uz Zemes absorbcijas un atstarošanas princips. Atstarošana ir atgrūšana, nepieņemšana. Tāpēc izstarojot vai atstarojot visu krāsu līdzsvarotu sajaukumu iegūst balto, bet absorbējot – brūno, kas ir destrukcijas process – savstarpēja kvalitāšu iznīcināšana. Atkritumi ir brūni. Tur, kur zaļais pūst, vai disharmoniski sajaucas citas krāsas – parādās brūnā. „Mušām” – atkritējiem un tumšajām būtnēm cilvēka izskatā bail no zilā, bet viņas pievelk brūnais – atkritumi – un melnais noliegums, kas ir radniecīgs viņos esošajam NEKAM, bankrotam un radošo spēju zudumam. Šie „cilvēki” – „mušas” ir spējīgi patērēt citu Cilvēku radošās darbības atkritumus un darboties destruktīvi, jo tāda ir viņu iekšējā būtība, bet viņi nevar būt radoši, jo viņos nav krāsas – Debesu spēka un tieksmes – piesaistes radošajām hierarhijām. Viņi pārstāv noliedzējus un paši ir staigājošs divkājains noliegums – „Dieva atkritums”.

            Katra būtne meklē un atzīst par labu sev radniecīgo. „Pasaki, kas ir Tavi draugi un es pateikšu, kas Tu pats esi”. Cilvēka miesā iemājo kā Cilvēki – Debesu būtnes, tā arī „mušas” un atkritēji – tie, kas nav varējuši tur noturēties, vai ir no turienes „izspļauti” – tie, kas ir „remdenie” – nevienam nevajadzīgie, jo ir nekur nederīgi. Ar to, ko šī divkājainā būtne, atrod par labu esam, viņa atklāj to, kas viņā mājo – Cilvēks, „muša” vai izpļautais – „Dieva atkritums”.


287. No: Saulcerītes      Temats: Egoisms un greizsirdība ?←      2009. gada 23. februārī 22:37:19

Kā lai pārvar egoismu un no tā izrietošo greizsirdību uz citiem? Kā lai iemācās nesavtību un pašaizliedzību, sevi aizmirstot, lai citiem tikai labu varu sniegt un vēlēt? Pašas ļaunums, ko ar šausmām apzinos, tik ļoti Sirdi spiež nost, ka ir brīži, ka šķiet tas mani nogalinās, bet cīņu ar to izcīnīt, atbrīvoties vēljoprojām nespēju. Tik ļoti gribas priecāties par citu priekiem un veiksmēm, ne sevi mierināt un slepus nopriecāties kā kādam ir negājis... Ļoti lūdzu Jūsu palīdzību.


Atbildi lasiet atbildē jautājumam nr. 288.

288. No: Saulcerītes      Temats: Attiecību iziršana ?←      2009. gada 23. februārī 23:33:42

Kā lai pārvar sāpes un bezcerību pēc ļoti tuvu attiecību iziršanas, sevišķi, ja zaudētais ir bijis visas dzīves jēga un augšupcēlējs?


            Nekas nav mūžīgs. Viss mainās, viss atkārtojas un attīstās. Visa pamatā ir attīstība un Cilvēka izvēle izvēlēties iespējas brīžos. Zaudējums nāk apstākļu vai apziņas maiņas brīdī, kā agrāko kļūdaino lēmumu sekas. Vissmagākie zaudējumi nāk kā nodevības sekas. Nodevība ir uzticības nelietīga izmantošana. Ja nodevība ir vērsta pret Skolotāju, tad tā ir viņu nolikusi nepelnītu ciešanu un nepamatotu, nevajadzīgu problēmu priekšā, velti izšķērdējusi viņa laiku, darbu un Sirdi – viņa padomus un līdzdalību audzēkņa purva brišanā.

            Nodevībai sekojošās ciešanas nes izpratni par sava egoisma īsto seju, attīra un stiprina to veselo, kas vēl cietējā paliek pēc virsējo sārņu noņemšanas. Nodevība pret Skolotāju dod redzēt mazās nodevības pret līdzcilvēkiem un sevi pašu un savu Radītāju, kuru tāds ir nodevis simtkārt katru dienu, nododot visus vienmēr, kad viņa roku un prātu ir vadījis egoisms.

            Tādam Cilvēkam var pateikt tikai vienu – Redzi, te Tu esi sava Gara un Radītāja acu priekšā – Ej un Negrēko!

            Pret greizsirdību labi palīdz ciešanu radīta sapratne par tām sāpēm, kādas neuzmanīgais ir radījis ar savu egoistisko darbību un tieksme šīs iepriekš radītās sāpes remdēt saviem upuriem.

            Nesavtība un Pašaizliedzība nāk ar Kalpošanu, kuru ved Uzticība. Uzticība nāk ar Cieņu pret citiem, kas izriet no sava Goda turēšanas, bet tā savukārt no Mīlestības, pie kuras ceļš ved caur Pateicību. Uzticība ir Pateicības meita. Nepateicība nāk no nesātības un tā no netiklības.

            Pieticība un Laime ir savas mātes – Mīlestības dvīņumāsas, kuras uz rokām nes viņu visu Neredzamā Lielā Māte – Maigums. Maigums ir atbilstība. Atrodi sevī Maigumu, kuru vari veltīt katram un caur šīm veltēm aizies Tavas ciešanas, tāpat kā atnāks Cerība un Apņemšanās piepildīt savu Ceļu ar Mīlestību un Uzticību.


289. No: Teimaras      Temats: Bezdarbs ?←      2009. gada 24. februārī 00:59:11

Ko lai tagad dara tie tūkstošiem cilvēku Latvijā, kas krīzes dēļ zaudējuši darbu, ja perspektīvā jaunu darbavietu nav un tik drīz ticamāk arī nebūs? Notiek tikai samazināšanas un uzņēmumu slēgšanas. Kur lai cilvēks ņem līdzekļus kaut minimālai iztikšanai?


            Vispirms ir jāzina sava bezdarba cēloņi. Tie ir ārējie un iekšējie. Ārējie ir liberālisms, brīvais tirgus – robežu atvēršana un konkurence globalizācijas – atvērto robežu vidē. Tā ir Dabiskās Kārtības, normu un tiesību pārkāpumu vide, kurā nav Pienākuma, Taisnīguma un Cilvēcisko Vērtību.

Globalizācija nozīmē to, ka preču cenas visā pasaulē vienādojas un tās nosaka augstākā iespējamā pasaules tirgus cena. Tajā pašā laikā vienas un tās pašas preces ražošanai nepieciešamie ieguldījumi stipri atšķiras dažādās ģeogrāfiskajās, bet ne politiskajās teritorijās. Pie šādiem apstākļiem, ja kapitālistu vada peļņas kāre konkurences apstākļos (kas izslēdz patriotismu), un kapitālists domā tikai par sevi – savu labumu (to diktē viņa atrašanās globalizētā kapitālisma vidē), tad viņš pārvieto – savas investīcijas – ražošanu uz tiem ģeogrāfiskajiem rajoniem, kuru klimatiskie un citi apstākļi prasa mazāku kapitālieguldījumu pret iespējamo ienākumu – tātad rentabilitāti un peļņu.

            Vienlaicīgi šī globalizācija izsūc no jaunatvērtajām teritorijām tur uzkrātās vērtības (krāsainie metāli, darbaspēks, intelektuālie un citi resursi) un sagrauj tagad, šajos apstākļos jau nerentablo ekonomiku. Globalizācija neatzīst taisnīgumu, tāpēc neņem vērā katra individuālā kapitālista tautisko un no tās ekonomikas izrietošo izcelsmi, kas liek viņam strādāt savas mātes ekonomikas labā tās ierobežotajā ekonomiskajā telpā. Šī globalizētā konkurējošo kapitālu plūsma ignorē visur dzīvojošo Cilvēku tiesības uz godīgu dzīvi, kuru tie sev nodrošina ar savu darbu un no tā izrietošo aksiomu, ka planētas ekonomika un tās rentabilitāte veidojas no atsevišķu, ierobežotu (atšķirīgu) ekonomiku sadarbības iespējām. Tāpat šis Taisnīgums pieprasa kapitālu brīvas pārvietošanas rezultātā iegūtās peļņas globālu pārdali un zaudētās ražošanas atjaunošanu tur, kur globalizācija tagad nepieļauj tās atjaunošanos.

            Globalizācija nosaka arī to, ka vienā vietā lēti saražotais, ievests zemē ar augstāku ražošanas izmaksu, sagraus šo ražošanu un atstās bez darba tur dzīvojošos. Ir acīmredzami, ka ekonomikām ir jābūt kolektīvi atbildīgām, teritoriāli (ražošanas izmaksu rentabilitātes zonās) ierobežotām un sadarbībā saistītām. Tāpēc tas, ko var darīt savā labā visi bezdarbnieki kolektīvi, ir pieprasīt savas zemes ierēdņiem beigt murgot par Globalizācijas iespējām, konkurenci un eksportu, bet paņemt globusu un noskaidrot, ka Latvija neatrodas Dienvidķīnā, bet pie Baltijas jūras ar no tā izrietošajām sekām.

            Pat Francijā 100 dolāru ienākums prasa 120 dolāru ieguldījumu, bet pie mums tas ir apmēram 140 dolāri! Tātad 40 dolāru zaudējuma uz katriem simts ieguldītajiem! No tā izriet, ka pamatuzdevums savas ekonomikas atjaunošanai ir robežu noslēgšana, orientācija uz iekšējo tirgus vajadzību apmierināšanu, apmierinot vajadzību pēc darba un piesardzīgu eksportu uz Krieviju, kur noguldījumu apjoms uz katru 100 dolāru ienākumu ir no 180 – 280 nosacīto dolāru dažādās zonās. Jāpieprasa, lai politiķi beidz iznīcināt savu zemi, uzturot pārbagāto ierēdņu un korumpēto politiķu ieinteresētību izdabāt starptautiskā kapitāla nesātīgajai mantrausībai! Tālāk var nākt nodokļu un valsts atbalsta politikas pārskatīšana, bet bez robežu aizvēršanas nekam nekādas jēgas nav.

            Robežu aizvēršana nozīmē arī nacionālā kapitāla atgriešanu un piesaisti nacionālajai ekonomikai tās pielietojumā vietējā darbaspēka nodrošināšanā ar darbu un noziedzības apkarošanai. Ekonomikas atjaunošana un noziedzības apkarošana visos līmeņos jāuztver kā viens vesels un nedalāms process, kurš sevī ietver Izglītību, Drošību un Sadarbību.

            Nākošais ir jāsaprot tas, ka visas ierēdņu un valdībnieku pūles ir vērstas uz labuma izsišanu (degošas noliktavas izlaupīšanu) no brūkošas sistēmas. Šo sistēmu salabot nevar. Tā brūk pašas radītu vēsturisku apstākļu, iekšējo pretrunu un pašas radītāju ļaunprātības dēļ. Sabrukums ir globāls, tāpēc tam nav lokālu restaurācijas līdzekļu. Vēl vairāk, katra restaurācija tikai pasliktina stāvokli, bet atsevišķiem „restaurātoriem” dod iespējas to izmantot savā labā. Jāaptur bezjēdzīgie „modernizācijas projekti”, kuri iesākti brūkošās sistēmas kontekstā. Jāatsaistās no „līdzdalībām” un projektiem, kuri izlaupa valsts resursus.

            Tagad par iekšējiem bezdarba cēloņiem. Katra Cilvēka darbība sākas ar iekšējo kustību – motivāciju un attieksmi pret līdzcilvēkiem. Jāsaprot, ka brūkošās sistēmas sabrukuma cēloņi ir no motīviem un attieksmes izrietoši. Tātad ir jāmaina darbības motivācija. Ja līdz šim darbojāties ar mērķi izmānīt naudiņu no pircēja maciņa, tad tagad mācīsities strādāt palīdzot un atbalstot viens otru. Ja gribējāt labklājībā ieiet konkurējot, tad tagad dzīvosiet sadarbojoties.

            Brūkot tornim, galvenais ir nepakļūt zem lauskām, kuģim grimstot – netikt ierautam dzelmē un vērpetēs. Tāpēc iztika jāmeklē nevis pārrobežu projektos un investīcijās, valdības pabalstos, bet distances ieņemšanā pret visu, kas ar to ir saistīts un nes tā ietekmi. Par indikatoru lai kalpo vārdi – „konkurence”, „banka”, „eksports”, „Europas Savienība”, „Starptautiskais valūtas fonds”, „Vašingtona” u.t.t. - Kas dzird to pieminam, lai steigšus dodas no tās vietas prom un turas tālāk no cilvēkiem, kas tā runā. Tie ir iznīcības nesēji.

            Ir jānovelk robeža, ja ne ap Latviju, tad katram pašam starp tiem, kas runā par konkurenci un tiem, ar kuriem viņš grib sadarboties. Jaunā ekonomika radīsies pilnīga bankrota apstākļos starp tiem, kuri varēs viens otram piedot visus parādus un sākt stādāt ar citu motivāciju – izpratnē, ka Labklājība ir Saticībā, Laime – Sadarbībā un darbības pamats – Mīlestībā, ka peļņa ir mērāma līdzcilvēku Uzticībā un noguldījumi – Godā. Katra Cilvēka mūža kapitāls un uzkrājums ir viņa paša katras dienas piepildījumā un tajā ceļa posmā, kādu viņš ir nogājis pretī saviem Ideāliem ārpus šīs zemes pīšļiem un prauliem.

            Ir jānovelk robeža starp Dzīvajiem un mirušajiem. Starp tiem, kurus aiznes nauda un tiem, kuri paliek, turoties viens pie otra Mīlestības. Ir jāatsakās no zūdošā, jāatlaiž zūdošais un jāturas pie Neatņemamā - tā, ko Radītājs katram ir šūpulī ielicis, pie tā, ko Jums bankas un ierēdņi nevar atņemt. Pārējo – to, ko viņi var atņemt – lai ņem, to Jūs atgūsiet atkal, bet tagad citā veidā un paliekošās ekonomiskās attiecībās.


290. No: Pētnieces      Temats: Rīcība slimības gadījumā ?←      2009. gada 24. februārī 03:29:05

Kas Cilvēkam būtu jādara, kad sāk izpausties kāda slimība? Cik pareizi un kādos gadījumos ir meklēt palīdzību pie mūsdienu medicīnas ārstiem? Kā ar neārstējamām(nāvi izraisošām) slimībām un vai vispār ir pareizi kādu no tām tā saukt? Paldies.


            Slimība ir līdzsvara zudums un tā cēloņi var būt iekšēji un ārējo ietekmju izsaukti. Visi fiziskā ķermeņa darbības traucējumi ir meklējami smalkā ķermeņa darbības traucējumos. Ir slimības, kuras izpaužas kā fizioloģisko procesu traucējumi un ir tādas, kuras ir šo traucējumu izraisīti orgānu vai sistēmu bojājumi. Tur, kur ir procesu traucējumi var pietikt ar un ir jāmeklē slimību smalkie – psihiskie, mentālie un morālie cēloņi, ar kuru novēršanu procesu līdzsvars atjaunojas.

            Bieži vien šādas slimības ir citos cilvēkos esošu psihisku, mentālu vai morālas dabas kroplību inducētas parādības slimniekā, ja slimnieks ir saistīts ar kroplību nēsātāju. Mēs slimojam citu līdzcilvēku vietā, tāpēc, ka visi esam saistīti kā brāļi un māsas, bet trulākie vai bezkaunīgākie liek slimot saviem vājākajiem brāļiem un māsām. Tāpēc aparteiīds ir dabiska dzīves norma, Taisnīguma ievērošana nepilnību skartā pasaulē.

            Tur, kur jau ir radušies organiski bojājumi, ar psihiskām vai mentālām procedūrām vairs nepietiek, tur jāņem talkā materiālie ārstniecības līdzekļi un radošie spēki – siltums (aukstums), mitrums, elektrība, Gaisma, Skaņa, augi un citi medicīnas sasniegumi tādā mērā, kādā tie ir pieejami slimniekam, bet nav pretrunā ar veselo Saprātu, dzīves pieredzi un Sirdsapziņu, Dabisko kārtību, Dabas Likumiem un Cilvēka dzīves jēgu, kas pirmajā vietā liek Cilvēka Garu un Dvēseli, bet miesai atstāj pēdējo – vērā neņemamā līdzekļa vietu.


291. No: Gerda      Temats: ?←      2009. gada 24. februārī 22:26:44

Vai varētu uzzināt kā no latviešu un citiem mītiem izriet sakrāla cilvēka ēšana profānā.


            Vispirms izmēzīsim šo Augeja staļļu virsējo kārtu – par jēdzienu kontekstu. Tas, kas mums liek domāt par šī jautājuma saturīgumu, ir jēdzieni „tauta”, „mīti”, „Sakrāls” un „profāns” un tas, ka tas izriet no sātanistu iemīļotās „neatbildamo” jautājumu krātuvītes. Ar šo jautājumu palīdzību viņi mulsina nenobriedušus prātus, domādami, ka ir tik gudri, ka ir atraduši jautājumu, kurš satur neatrisināmu iekšējo pretrunu. Viņuprāt pretruna izriet no aksiomas – „tāds no tāda rodas” esamības. Tomēr jautājums neatbildams šķiet tikai tiem, kas nevar uz to palūkoties no sistēmas ārpuses – no augšas un tiem, kuri ir dzirdējuši iepriekšminētos jēdzienus, bet nesaprot to būtību.

            Tātad – ir pasakas, teikas, mīti un leģendas, ir tautas folkloras daļas, bet to izcelsme ir atšķirīga. Teikas un pasakas ir mērķtiecīgi veidoti audzināšanas līdzekļi, kurus tautas tradīcija lieto neapzinādamās ne to izcelsmi, ne mērķi, ne iedarbības veidu. Leģendas ir kādreiz notikušu parādību daudzkārtēji un tādēļ miglaini vai izskaistināti pārstāsti. Katrā leģendā ir daļa patiesības. Mēs zinām leģendu par Atlantīdu un Kosmisko Viesu ierašanos vai Dievu dzīvi kopā ar Cilvēkiem sensenos laikos.

            Mitoloģija ir reliģijas sastāvdaļa. Katrai reliģijai un uzskatu sistēmai ir sava mitoloģija – savi no tās izrietoši un to iemiesojoši mīti, kuri savā kultūras telpā formē tur dzīvojošo Cilvēku izpratni par viņiem apkārt esošo un esošajā valdošo kārtību. Mēs zinām, ka ir Sengrieķu mitoloģija ar saviem atvasinājumiem, ir skandināvu un ķeltu Druīdiskā mitoloģija, neskaitāmas austrumzemju reliģiskās mitoloģijas, indiāņu un kristīgās baznīcas mīti.

            Mēs visi zinām mītu par pasaules radīšanu sešās dienās, Ādama un Ievas kārdināšanu un izraidīšanu no paradīzes vai mītu par jaunavai Marijai notikušo bezvainīgo ieņemšanu, par Dāvida cīņu ar Goliātu un citus, kuri piepilda Bībeles saturu no pirmās līdz pēdējai lapai. Mēs zinām par Noasa šķirstu un par Ionasa ceļojumu vaļa (hipokampa) vēderā. Mēs zinām Budistu mītus un mūsdienu zinātniskās teorijas, kas ir tādi paši mīti – mēģinājumi izskaidrot debesu mehāniku, dzīvības izcelsmi un elementārdaļiņu dzīvi.

            Mēs zinām mītu par „lielo sprādzienu”, „pirmatnējo gāzu miglāju” no kura izcēlusies Saule un planētas, Darvina radīto mītu par sugu izcelšanos, Ādama Smita mītu par naudu, Einšteina mitoloģiskās relativitātes ainas, mītus par Visuma izplešanos un melnajiem caurumiem. Šo mītu dēļ būvē milzu hadronu kolaizerus, tāpat kā iepriekšējās paaudzes uzslēja savus milžus Afganistānā, Stounhedžā un Lieldienu salās. Mēs pieredzam mīta par kredītu labdabību atmaskojumu un materiālistiskās mitoloģijas morālo un sociālo seku ļaundabību.

            Mīti izriet no reliģijas, kas katrai tautai ir sava. Latviešiem nav savas reliģiskās tradīcijas, tādēļ nevaram runāt par Latviešu mitoloģiju, no kuras izriet „Sakrālā Cilvēka...” Kas attiecas uz tā saucamo dievturību, tad tas ko tagad par tādu uzdod, neizriet no Brastiņa iezīmētā pētījumu punkta vai Brigaderes uzturētās ētiskās līnijas, bet no materiālistiska katolisko sprediķu un dogmu vēlāka savārstījuma. Mitoloģija ir stingri reliģisks instruments un ārpus tās konteksta nav apskatāmi.

            Katra reliģija izriet no tās filosofiskās doktrīnas, kādu lieto šīs reliģijas radītāji, ienesēji un uzturētāji. Filosofijai nav vajadzīgi mīti. Filosofija operē ar Zināšanām par lietu kārtību, izcelsmi un tajās ieliktā Labā dabu. „Sakrāls” un „profāns” nāk no filosofijas telpas, tāpēc ar mītiem tam nekāda sakara nav un nevar būt – tas tur neparādās. Tāpēc Latviešu un citu tautu mītos tos meklēt nevar. Sātanisms vienmēr sajauc lietu kārtību un izkropļo to iekšējo jēgu.

            Tagad par „Sakrālā Cilvēka” un profāno ēšanu. Komiskais ir tas, ka tāda ēšana patiešām pastāv, bet katram savā pasaulē. Ēšana ir ietekmju uzņemšana, ko savā neapdomībā mēs fiziskajā pasaulē reducējam uz sātanisku garšas baudījumu vai dietoloģisku fiziskā ķermeņa vajadzību apmierināšanu.

            Sakrālā Cilvēka redze, dzirde, elpošana un ēšana arī ir Sakrāla. Sakrālais Cilvēks redz sava Radītāja Taisnīgumu, dzird Gudrību, sajūt Mīlestību (vai bardzību), kas izriet no Taisnīguma, ieelpo Īstenību un ēd Visa Labā Cēloņa augļus – Labo un derīgo, ko saskata Taisnīgumā.

            Profānā cilvēka profānā ēšana gan izriet no Sakrālās ēšanas esamības, kā radošā cēloņa materiālo seku atspoguļojums šajā pasaulē, bet nav tiešā sakarā ar Sakrālo Cilvēku ne to savienojumā, ne tiešā cēloņsakarībā. Tā ir tikai analoģija – viena principa darbībai dažādās vidēs. Pie tam – Sakrālais Cilvēks nav ne Sevis, ne arī šīs vides radītājs. Kā Sakrālais, tā profānais apdzīvo to vidi, tādā veidā un pēc tiem noteikumiem kādos viņus ir novietojis Radītājs.

            Radot profāno – laicīgo – personisko – piezemēto un vienkāršoti populāro – tautisko, Radītājs tam ir devis stingrus noteikumus par to, kā sekot Sakrālā Cilvēka aicinājumiem un izvairīties no materiālo vibrāciju radītā kārdinājuma. Pirmais solis uz to ir jautājums par dzīves jēgu un Mīlestības, Patiesības un Taisnīguma meklējumi, kas katru noved pie Sakrālā Cilvēka klātbūtnes sajūtas un atziņas par Radītāja esamību, kas nes Mīlestības, Taisnīguma un Patiesības darbību profānajā cilvēkā. Bez Sakrālā Cilvēka un Radītāja klātbūtnes profānā apziņā no profānās dzīves vides izzūd savstarpējā Mīlestība, Godīgums, Taisnīgums un Patiesums, kas ir Dzīvības stūrakmeņi, tāpēc visas bez tām veiktās darbības – arī ēšana, iegūst postošu – slimīgu raksturu.

            Garīgo vērtību (citas nav) sistēmas izkropļojums – sātanisms Pateicības vietā liek baudu, Patiesības vietā melus, Mīlestības vietā bailes, Taisnīguma vietā noziegumu, bet Goda vietā galēju krišanu netīrībā un pazemojumā, kas fokusējas sakrālajā antropofāgijā – cilvēku ēšanā. Šī sātanisma forma pieļauj antropofāgiju kā iedomātu uzvarētā pretinieka labāko īpašību pārņemšanu vai kontrolēšanu – paverdzināšanu. Citās sātanisma formās tiek piekopta antropofāgija kā kolektīva grēkošana – sevis un citu pazemošana. Sātanisma iekšējā būtība ir Vērtību samaitāšanā, tīrā nosmērēšanā un Mīlestības izsmiešanā.

            Sātanisma attieksmē pret Pateicību, Taisnīgumu un Mīlestību ir plašs spektrs, kura vienā polaritātē ir tieksme pēc baudas, bet otrā ir tieša pretdabiska rīcība un pretdabiskā padarīšana par kolektīvu parādību. Tāpēc – tad, kad gatavojat ēdienu, domājot par garšas baudījumu, pērkot uz to vērstu pavārgrāmatu vai skatoties ēšanas baudas slavinošu televīzijas raidījumu – atcerieties, ka ar to pašu Jūs iebrienat sātanisma purvā, kura centrā ir pavešana netiklībā, homoseksuālisms un antropofāgija.

            Tāpēc, baudā meklētais, ir Mīlestības un Labā atstumšana, tā neielaišana sevī un sevis iztukšošana, atverot telpu netīrībai. Bauda ir durvis uz iznīcību bailēs, skaudībā un pazemojumā.

            Radot šo pasauli Radītājs to izveidojis pēc Mīlestības, Taisnīguma un Patiesuma samēriem Derīgumā katrai vietai un dzīvības formai, kuru tā ar Pateicību pieņem. Tas Derīgais, ko mēs pieņemam ir mums Labais un tāpēc atbilst Sakrālā Cilvēka Labā (patēr)ēšanai. Uzticība Radītājam liek pieņemt viņa sūtīto Derīgo, bet nodevība liek meklēt baudu. Derīgo pieņemot, mēs nemeklējam tajā baudu, bet izsakām Pateicību par to Viņa Mīlestību, kura Viņa Taisnīgumā un Patiesumā veidota nonāk pie mums Derīgā veidā – arī caur ikdienas pārtiku.

            Tāpēc ar Pateicību pieņemtais, ir Labā un Mīlestības veltes tādā veidā, kādā šī pasaule mums to var pasniegt un Pateicība ir tā, kas mums ļauj šo Mīlestības un Labā sūtījumu sevī uzņemt un tā ļaut tam vairot mūsos esošo Mīlestību un Labo. Pateicība ir vārti uz Dzīvību Mīlestībā, Taisnīgumā un Godā.


292. No: Biruta      Temats: par patriotismu ?←      2009. gada 2. martā 11:43:29

Jūsu vārdnīcā neatradu skaidrojumu, kas ir patriotisms vai patrits. Tagad tiek bieži minēts, ka mūsu valstij trūkstot patriotu. Ko par to domājat Jūs?


            Patriotisms ir Tēvzemes (Dzimtenes) Mīlestība un savas vienkāršības, pašsaprotamības dēļ (ūdens lāse savā vilnī) nav prasījis metafizisku definējumu. Šī ir Mīlestības forma un, kā tāda, piemīt katram, kuram ir spēja Mīlēt. Nevar mīlēt Māti, ja nemīl Bērnus un nevar mīlēt Sievu, ja nemīl Darbu, bet tos visus apvieno Dzimtenes Mīlestība, kas nāk no Mīlestības pret Dievu. Tikai patmīla nāk no Mīlestības nolieguma un nāves, kas arī ir viena no Nāves formām, tāpat kā Mīlestība ir Dzīvības forma, kuru pārstāv Dēvas. Tikai Nāvi nepārstāv nekas, jo tā ir tikai noliegums – apstākļu maiņa.

            Beidziet barot sevi ar Definīcijām! Definīcijas strukturē pētījumu telpu, bet nedod ne zināšanas, ne sapratni. Atmetiet niķi mēģināt izlasīt pasaules vēsturi trijās rindkopās! Par patriotismu esam rakstījuši daudz un dažādos kontekstos, aspektos. Vienkārši palasiet rakstus un atbildes vai Vīziju Latvijas Attīstībai.

            Tāpat kā Neatkarība ir sabiedriskā parādība un nāk ar savstarpēju Cieņu un Uzticību Sadarbībā – ar Kalpošanu viens otram, tā Patriotisms individuāli nāk ar sava Goda jūtām, vajadzību pēc Taisnīguma, Patiesuma un Pateicības. Neatkarība un Patriotisms ir viena un tā pati Dvēsele savās kolektīvajās un individuālajās izpausmēs. Tas, ka izskan aicinājumi pēc Patriotisma ir norādījums uz Goda, Taisnīguma, Patiesuma un Pateicības trūkumu Latvijā. Runa iet (soļo, maršē un stājas kolonās!) par Kalpošanas trūkumu.

            Aicinot uz patriotismu vispār, vajag tieši norādīt uz vajadzību Kalpot, atgādināt Patiesības eksistenci (aizmēzt viedokļus!), atjaunot aizmirsto Taisnīgumu un pacelt savu aizmirsto Godu! Patriotisms izriet no Pateicības un Uzticības Radītājam. Kāda var būt Jūsu Dzimtenes Mīlestība, ja nezināt pat to, kas ir Jūsu Radītājs vai neticat tāda esamībai?!

            Mēs domājam, ka Dzimtenes Mīlestība sākas ar Cieņu pret Taisnīgumu un Patiesību. Mēs domājam, ka Gods liek savu Māti, Māsu, Sievu un Dzimteni likt augstāk par savu galvu, jo tas viss kopā ar Dzimteni nāk no Radītāja, bet Gods – no paša Sirds. Mēs domājam, ka Latvijā ir daudzi nepelnīti aizmirsti vārdi un to saraksts sākas ar Kalpošanu, Pieticību, Patiesību, Godu, Taisnīgumu un Pienākumu. Mēs domājam – ir aizmirsts Godīga Cilvēka tēls un Laba Cilvēka Ideāls. Mēs domājam ir jāatmet veiksmes māņi un jāatgriežas pie krietnuma vienkāršības – Godīga Darba Taisnīguma un Darba darītāja Cieņas, pie tām Cilvēciskajām Vērtībām, kuras ir aizmirstas cīņā par vietām Saeimā, profesūrās un banku kontus pildot.


293. No: Līgas Dārziņas      Temats: Slengs ?←      2009. gada 7. martā 14:34:07

Kas ir slengs un tā rašanās cēloņi? Kāpēc tas rodas jauniešu valodā?


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Tu esi Runā vai slengā?.

294. No: Alise      Temats: ?←      2009. gada 16. martā 12:17:56

Ja Jums būtu jāizlemj ar ko sākt Latvijas ekonomikas atjaunošanu - ar ko Jūs sāktu?


            Lai cik dīvaini tas arī būtu, tomēr ekonomikas „veselība” nav ekonomisko darbību, bet gan tajā iesaistīto Cilvēku morāles laukā. Kā katra ekonomista pārraudzītā uzņēmuma, vai nozares ekonomikas iekšējā būtība ir tajā notiekošo procesu līdzsvarotība un vērtības pieaugums, tāpat valsts un globālā ekonomika ir iekšēji līdzsvarota arī dzīvotspējā (ilgspējībā) tikai tad, ja tā savā darbībā līdzsvarojas mijiedarbībās kā ar saviem virzītājiem – ekonomikā iesaistītajiem savu vajadzību apmierinātājiem, tā ar šīs vajadzības apmierinošo vidi ar tās resursiem. Ekonomikas (un jebkura cita procesa) līdzsvarotības rādītājs ir uzstādīto mērķu (resursu) atbilstība sasniegtajiem rezultātiem (produktiem).

            No vienas puses – ekonomikā iesaistītie vajadzību apmierinātāji caur šo ekonomiku tiecas apmierināt savas eksistenciālās un Cilvēciskās vajadzības pēc attiecīgās dzīves (eksistenciālās un Cilvēciskās Vērtības) piepildījuma un uzlabojuma. Dzīves uzlabojums rodas tikai tad, ja, apmierinot vienas vajadzības, netiek pasliktināts stāvoklis citās. Tas ir – ja pusdienu gatavošanai vajadzīgā malka netiek iegūta noplēšot mājas jumtu. Ekonomika ir ekonomika tikai tad, ja savā darbībā atrisinot vienas problēmas, tā nerada jaunas. Ja, izmantojot resursus, tie nepārtop atkritumos, bet kalpo par izejvielu nākošajam dzīves uzlabojumam – kādam paver jaunas iespējas. Ekonomika ir tāda tikai par tik, cik tā paver jaunas iespējas, neslēdzot citas.

            Eksistenciālo problēmu risinājumam jēga ir tikai tajā gadījumā, ja eksistence ir saistīta ar Cilvēciskās Vērtības augstāku piepildījumu, kas ir katras ekonomikas pamatu pamats – sniegt tajā iesaistītajiem Cilvēkiem viņu dzīves gandarījumu. Jebkura Cilvēka augstākais gandarījums ir viņa Cilvēciskās Vērtības atzinums – viņa Goda atklāsme derīgumā citu Cilvēku vajadzību apmierināšanā (būt vajadzīgam) un pilnveidošanā (Cilvēciskajā un profesionālajā pilnvērtībā), kas ir sevis vērtības apziņas pamatā. Gods ir Cilvēka iekšējā vajadzība sekot saviem augstākajiem kvalitatīvajiem, estētiskajiem un ētiskajiem Ideāliem – ievērot pašam savus augstākos priekšstatus par Labo un Pareizo. Godīgums ir Cilvēka spēja rīkoties atbilstoši Goda jūtām – sevis realizācija, liekot lietā savas Cilvēciskās vērtības, saskaņā ar saviem augstākajiem priekšstatiem par Labo un Pareizo.

            No otras puses – ļaujot izmantot savus resursus ekonomiskajā darbībā, Vide paildzina vai saīsina ekonomiskās dzīves ilgumu (dod eksistenciālo un Vērtības atklāsmes dzīvi), dod iespējas tādā mērā, kādā šī ekonomika atbilst patiesajiem Cilvēka mērķiem – dod dzīves uzlabojumu. Te Cilvēku un Vides attieksme pret galarezultātu viennozīmīgi saskan – atkritumu kalni, kā resursu izmantošanas galarezultāts, ierobežo kā Cilvēcisko, tā eksistenciālo, tāpat arī Vides eksistences laiku.

            Tā kā ekonomikas eksistences jēga ir Cilvēka vajadzību apmierināšanā, tad par „veselu” ir uzskatāma tā ekonomika, kura to dara. Tā ekonomika, kurā nav vietas Cilvēka Godam, kura balstās uz līdzsvara zuduma radīto efektu – spekulatīvu peļņu bez Cilvēciskās Vērtības pieauguma (šis pieaugums ir redzams darbību godīgumā) nekalpo Cilvēka interesēm un tieši šī godīguma trūkuma dēļ tā tagad izrāda visiem redzamās „slimības” pazīmes. Šajā ekonomikā „peļņa” tiek gūta par tik, cik ražotājs vai pārdevējs ir spējīgs atteikties no sava Goda peļņas interesēs un cik viņš ir spējīgs, radot maldīgu sava godīguma iespaidu pircējā, iemidzināt viņa uzmanību un pārdot savu negodīgās darbības ceļā radīto produktu. Arī darba dzīves iespēju atņemšana ir negodīga rīcība.

            Tieši tāpat, kā ir bioloģiskās daudzveidības vērtība, ir arī ekonomiskās dzīves daudzveidības (bet ne galarezultātu un produktu) vērtība, kuru ignorē, liedz un iznīcina tā pseido-ekonomika, kurā vairs nav godīguma. Tāda „ekonomika”, laupot Cilvēka dzīvei godīguma saturu, atņem jēgu Cilvēciskās Vērtības eksistencei un ar to saistītajām darbībām vispār, dzīvei un ekonomikai tajā skaitā.

            Visi šie apsvērumi liek meklēt tādu ekonomiskās darbības formu, kuras pamatos, kā neatņemama sastāvdaļa ir ielikts godīgums. Tādu ekonomiku, kurā visas potences pārtop Cilvēcisko attiecību un Vērtību uzlabojumā, kalpo tikai tai, bet Vides resursi atgriežas Vidē kā šīs Vides resursu apriņķojuma cikla galaprodukts – jauns resurss tālākai Vides darbībai, neradot piesārņojumu.

            Katra Cilvēka darbības cēloņi ir viņa tieksmē pēc dzīves uzlabojuma. Katrs uzlabojums nāk ar intuitīvu sapratni par savu būtību un vietu Vidē – ar šīs sapratnes uzlabojumu. Ja Cilvēks ir nomaldījies – zaudējis vietu un sapratni, to kas ļauj viņam pie tās atgriezties un to ieņemt, viņam ir jāvēršas pie tā, kam tā ir. Cilvēka intuitīvā sapratne nāk reizē ar Viņa Ideālu darbību un Identitātes apziņu. Arhetipiski un Evolūcijas ceļā šie Ideāli iestrādāti viņa apziņā kā Zvaigznes Zvaigžņotās debess ainā. Lūkojoties Zvaigznēs un Zvaigžņotajās debesīs, Cilvēks rosina savus Ideālus, atgūst intuitīvo Sapratni, apziņas skaidrību un var apjaust savus maldus. Ideālu atjaunošana ļauj atgūt savas Vietas izjūtu un zaudēto Sapratni par virzienu, kurā meklējami un iegūstami dzīves uzlabojumi. Lūkošanās Zvaigznēs ļauj Cilvēkam intuitīvā ceļā atgūt zaudēto pareizās rīcības pavedienu, tāpēc – mēs iesakām Rīgā atjaunot planetāriju, bet laukos Cilvēkiem skaidrās naktīs lūkoties Zvaigznēs.


295. No: Ilzes      Temats: Par kokiem gultas izgatavošanai ?←      2009. gada 23. martā 18:08:07

Labdien! Lūdzu informāciju par piemērotāko koku: liepu vai ābeli, ko izmantot dekoratīviem balstiem gultas stūros? Doma ir izmantot gultas četros stūros koku stumbru ar zariem, kā balstus, bet nezinu kādu koku izvēlēties. Vai drīkst vienkārši noskatīt un palūdzot piedošanu nozāģēt izvēlēto koku? Kad to darīt, vai var arī tad, kad sākas jau atmoda dabā? Atvainojiet, bet šāds jautājums radās sakarā ar kādas klientes konkrētu pasūtījumu mūsu galdniecībā. Paldies par atbildei veltīto laiku.


            Ir būvkoki, lietaskoki un ir augļu koki. Dabiskā Kārtība un tiesības katram nosaka viņa vietu, laiku un veidu, kurā katrs iemieso to labo, kas caur viņu var nākt šajā pasaulē – kam tas ir radīts. Liepa varētu būt par šādu lietaskoku (ja to apvienotu ar lazdu un pīlādzi) tai, kura pati ir Laimdota patiesam Lāčplēsim, bet ja ir uzdrošinājusies uz Ābeli, tad viņai ir jābūt Spīdolai un jāsaprot, ka tas nebūs naktsmiers, bet maģiska darbība katru nakti visa mūža garumā.

            Vai kāda to var izturēt un vai tas ir vajadzīgs? Dabiskā Kārtība, kas visam nosaka mēru, atbilstību un veidu, to noteikti noraida. It sevišķi, ja tā ir Ābele, Bumbiere vai Plūme. Atsevišķos gadījumos, ja gultā gulēs Iesvētīta Priesteriene, tā varētu būt Akācija, bet, ja viņa tāda nav, tad labāk neizsaukt Dievu dusmas tiem, kuri nevar izpildīt tos pienākumus, kādus uzliek šo koku lietojums tādam mērķim – būt par durvīm uz Smalko pasauli. Vienkāršajiem mirstīgajiem naktsmieram dota Priede, Bērzs un Alksnis. Kastaņa un Kļava tikai tiem, kuri grib sarūpēt ļoti kuplu bērnu pulku, bet, ja ne, tad nevajag izaicināt likteni.

            Visas nelaimes ceļas no pārmērīgas iegribas un augstprātības. Pieticība – pietiekamība dod apmierinātību, bet iegriba liedz novērtēt derīgo un tiekties pēc pārmērīgā un pārvērtēti nesamērīgā. Ja zinām to, ka Priede, kā pirmais Saules un Debesu Gudrības pārstāvis dod harmoniju visam ar ko saskaras, Bērzs ir mūsu augstāko Domu un Ideālu transformators, bet Alksnis nes Garīgo veselību un Sirdsmieru, tad saprotam, ka mums ir dots labākais ko varam vēlēties un spējam pienācīgi likt lietā.

            Katram lietas kokam, būtu jābūt cirstam cērtamajā mēnesī un ziemā, kā arī jānostāvas vismaz 3 – 7 gadus. Par cēlkoku tas kļūst pēc 36 (3 x 12), bet Dievišķu vibrāciju iegūst pēc 120 gadiem.   


296. No: Ivetas      Temats: personiskā krīze ?←      2009. gada 06. aprīlī 09:38:19

Tagad daudzi zaudē to uz ko cerējuši būvējot savu nākotni. Tās nav tikai politiskas un saimnieciskas cerības, bet arī tas, kā es esmu gribējusi atrast savu vietu šajā laikā un valstī. Man tā ir personiska krīze vairāk kā tikai ekonomiska bezizeja. Ja drīkst zināt - kā Jūs pārdzīvojat šo laiku tīri personiskās sajūtās?


            Savā būtībā es neesmu saistīts ar noteiktu laiku, vietu un tautu, ar kādu filosofiju, dzīvesveidu vai reliģiju arī nē. Tas, ko es gaidu – kas ir man svarīgs, nenāk no laika un vides iespējām vai kādu Cilvēku klātbūtnes. Tas, pēc kā tiecas mana iekšējā būtība, nav apmierināms ar Cilvēka roku vai viņa radījumu darbu. Tas vienlīdz labi var nākt no jebkura godīga un labestīga, dvēseliski tīra Cilvēka, lai kā arī viņš būtu apģērbts, pārticis vai izglītots. Taisnīgums un Atbildība, Saticība un vēlme saprasties, Izpalīdzība, dalība, Brālība un Uzticība ir tas, kas neprasa citu ietērpu, bet paši kalpo par ietērpu Pienākumam, Priekam, mieram un Mīlestībai. Maigumam nav pat sugu un dzīvības formu robežas, bet Draudzība nolīdzina visus un visur.

            Tā mana iekšējās būtības daļa, kura tiecas darboties kopā ar citiem šajā pasaulē, pieņem mūsu laika parašas un formas, tehniskās iespējas un dzīvesveida normas, tomēr tām nepieķeras vairāk kā saziņas un saprašanās līdzekļiem. Tās var būt un var arī nebūt, tās var būt citas – tās tiks izmantotas, bet nekļūs par to, kas ir man pašam vajadzīgs, lai es būtu šajā laikā dzīvojis un no tā kaut ko saņēmis.

            Un tagad, kad šis laiks atņem kādas savas radītās lietas un iespējas, kad mainās komforta, darba un ekonomiskās attiecības, kad tas atklāj vienu parādību un Cilvēku iekšējo dabu, tāpat kā paver citas iespējas, ierobežojot mūs tajās, kas mums ir neapšaubāmi kaitīgas – es šos notikumus izjūtu kā sausu, izžuvušu dubļu kārtas nolobīšanos un nobiršanu. Nobirstot liekajam, nevajadzīgajam un nedzīvajam, atbrīvojas īstais un dzīvais – patiesi vajadzīgais.

            Pastāv kolektīvais. Mainās individuālais. Kolektīvais darbojas caur individuālo. Individuālais piepilda un darbojas kolektīvā ietvaros. Miera un apsīkuma periodos apziņā izceļas individuālais, bet pūļu un jūtu sasprindzinājumā atgriežas un savu vietu ieņem kolektīvais. Sabrukums iznieko kolektīvo un izkliedē haosā individuālo, bet radošais spēks pulcina kolektīvo un vairo individuālā nozīmi kolektīvajā.

            Tas, kurš meklē savtību un bezatbildību, attālinās individuālajā, bet tas, kurš tiecas pēc patiesa dzīves piepildījuma, pievēršas kolektīvajam. Individuālais kļūst svarīgs, kad ieņem savu vietu kolektīvajā. Kad Tu esi individuāls – pats par sevi un pats sev, pats ar sevi un no visiem brīvs - Tu nevienam neesi vajadzīgs un derīgs. Kad Tu esi noregulēta mehānisma daļa, kad kalpo šim mehānismam – tad iegūsti savu individuālo vērtību kolektīvajā dzīvē – esi citiem vajadzīgs – esi derīgs. Mainoties individuālajam, atjaunojas un attīstās kolektīvais.

            Var mainīties valoda un darbs, kuru darām, un nauda, kurā savu darbu varam pārdot, ja gribam, bet, ja mēs nepieķeramies ne valodai, ne darbam, ne tā rezultātam, tad tas – kā dēļ mēs runājam un strādājam, var būt tā vērts, lai dzīvotu šodien un šajā vietā.


297. No: Einārs      Temats: ekomonika ?←      2009. gada 17. aprīlī 11:21:02

Kas tas ir - sociāli atbildīga ekonomika, politika?


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Jāzeps un viņa brāļi.

298. No: Arta      Temats: sapņi ?←      2009. gada 21. aprīlī 18:03:47

Labdien! Naktīs ļoti daudz sapņoju. Sapņi ir dažādi: saistībā ar dienas notikimiem, domām. Naktīs, kurās nav sapnis par dienas notikumiem vai kaut ko tādu braucu un braukāju pa pasauli. Reiz gadījās, ka ar mammu nosapņojām vienādus sapņus. No šī nelielā izsklāsta un ievada izriet mani trīs jautājumi. Kāpēc cilvēki sapņo, kas šos sapņus izraisa un vai ir tādi kolektīvie sapņi?


            Dzīvība nekad neaprimst. Tā tikai maina savas formas un darbības vides. Dzīvība izplešas kā Jūrā viļņojumā izskrienot krastā un atkāpjoties savos dabiskajos dziļumos. Tāpēc Jūra ir Universālās Dzīvības simbols. Dziļums un viļņošanās. Tad, kad Dzīvība Cilvēka apziņā izskrien krastā, mēs sakām – Labrīt, jauna diena ir sākusies. Tad, kad tā atgriežas mūsu apziņas dabiskajā vidē – smalkajā pasaulē, mēs sakām – Labvakar, esam mājās!

            Mūsu apziņa ir Dzīvības forma un tai līdzīgi izplešas seklumā un atgriežas savā dabiskajā tilpumā un dziļumā. Dziļais nakts apziņas tilpums un seklais dienas apziņas plašums atšķiras savās kvalitātēs. Dienas apziņā „svarīgāko” – dominējošo darbības galarezultātu nozīmē – tāpēc vieglāk konstatējamo vietu ieņem intelekts. Nakts apziņas stāvoklī dominē dziļākā un tilpumu saturošā emocionālā daļa ar tās iedzīvotājiem un straumēm. Dienā svarīgāki ir faktu akmentiņi. Naktī – temperatūru, sāļumu, reljefa, mākoņu, gadalaiku un Saules aktivitātes sakarības, kuras veido straumes, vienas zivis izsauc virspusē, bet citas aizved dzelmē.

            Intelekts ir Jūras augšējie sasildītie slāņi un visu notiekošo uztver no sava – virsējo slāņu viedokļa. Pāri Jūrai lidinās putni, mākoņi un kustas Debesu spīdekļi vai dīvaini veidojumi kā mūsu lidmašīnas un dirižabļi, vai aizpeld kuģi gan ar zvejas tīkliem, gan preču konteineriem un raķešu kravām. Kaut kas iekrīt Jūrā no kuģa, kaijas vai pati kaija ienirst pēc zivs. Katru reizi šķērsojot intelekta šauro zonu šie priekšmeti saviļņo intelektu un atstāj tur savas pēdas – atmiņu nospiedumus. Pāri lidojošie putni met savas ēnas tāpat kā mākoņi maina Jūras virsmas krāsu, kas nosaka atmiņu raksturu un spilgtumu. Kādreiz kāda Debesu būtne pārlido vai pieskaras ūdens virsmai. Arī tas paliek atmiņās, kuras intelekts iznes krastā, kad domājam, ka esam pamodušies un ir sākusies jauna diena.             

            Mūsu apziņa var ienirt pati savās dzīlēs – tur sastapt pati savas Zivis, svešus tīklus vai kādu nogrimušu kuģi, aiz kura šie tīkli aizķērušies, un, tur notrūkuši tagad plivinās. Turpat ir senu karu mīnu lauki un kādreiz draugiem vestu dārgumu pieskaloti sēkļi vai noslēgtas lādes dzelmē. Jūras virsmu klāj kuģu atstātās pēdas vai dienā izmestās drazas – darbu un notikumu pēdas, kuras vēl nav samirkušas un nogrimušas dzelmē.

            Apziņa, ienirstot savās dzīlēs, attālinās no intelekta līdz tam pazūd, bet paceļoties Debesīs pie Debesu būtnēm pārvēršas par caurspīdīgu ēnu intelektam. Mūsu sapņi ir ēnu spēles uz intelekta slāņa un šīs ēnu spēles atmiņas tiek iznestas krastā, kad domājam, ka sākas jauna diena. Ēnu spēles nevar neko pastāstīt par notikumu īsto raksturu tam, kurš pats nav šo notikumu dalībnieks, bet tikai ekrāns priekšmetu un Gaismas rotaļā.

            Mūsu apziņa Naktī un Dienā ir ar citām kvalitātēm, tāpēc tas traucē iznest līdzi krastā vairāk, kā tikai to, kas ir tām abām kopīgs – intelekta atmiņas. Intelekts ir tikai ekrāns un saprot no notikumiem tikai tik, cik kino ekrāns saprot ēnu metošo lietu dabu un attiecības. Tas arī nosaka mūsu sapņu raksturu.

            Radikāli atšķiras materiālistiskas, dzīvnieciskas personības veidots intelekts, kas ir Psihes daļa, no Nootiskā Saprāta emanētā Cilvēciskas personības intelekta, kas ir Psihes kontrolieris un organizators. Cilvēciskās personības sapņi ar to radikāli atšķiras no dzīvnieciskās personības sapņiem. Cilvēciskajam ir pieejami kontakti ar augstākajām Debesu būtnēm, bet pati apziņa var tur darboties vai nolaisties savās dzīlēs, bet dzīvnieciskām personībām ir tikai viņu pašu dzīļu telpa ar neskaidru – pāri skrienošu nesaprotamu ēnu ņirbu. Šī pacelšanās spēja Cilvēciskām personībām dod krāsainus, viedus un paredzējumu vai brīdinājumu un pamācību sapņus, bet nespēja celties (spārnu trūkums) dzīvnieciskajām dod pelēkus un vienmuļus ikdienas atgremojumu sapņus.

            Tad, kad apziņa iziet ārpus savas telpas Debesīs, tad tur viņa satiekas ar citām apziņām, kuras arī tagad ir tur izgājušas. Tur viņas tiekas, kur viņām ir sava dzīve un piedzīvojumi tāpat, kā ir kopīgā piedzīvojumu telpa. Šī telpa un piedzīvojumi ir tie, kurus mēs saucam par kolektīvajiem sapņiem. Šajos kolektīvajos sapņos varam sastapt tos, kurus dienā redzam vai tieši otrādi – tos, kurus dienā nevaram sastapt, bet mūs vieno kopīgas domas un tieksme darboties kopīgos darbos.

            Mūsu apziņa arī dienā darbojas šajā Debesu telpā. Arī dienā viņa tur tiekas ar citām apziņām. Arī dienā mūsu apziņa ir spējīga atraisīties no matērijas saitēm un pacelties spārnos pretī Ideālu Debesu Spīdekļiem. Tad, kad Spārnota apziņa ir tur – savās Debesīs un Smalkajā pasaulē, par tādu saka – sapņo vaļējām acīm. Cilvēciskas personības arī dienā var apzināti pacelties Debesīs pie Debesu būtnēm vai tur darboties savas nākotnes lūkošanā un veidošanā. Viss, kas vēlāk parādās uz zemes, ir iepriekš Debesīs darināts.

            Cilvēka apziņas kolektīvā darbība Debesīs savas Nākotnes veidošanā ir Tautas kolektīvie sapņi, kuri nenovēršami piedalās dzīves veidā, valdībās un tajos Cilvēkos, kādi šeit dzimst. Viss tas, kas pašlaik notiek uz šīs zemes pie Jūras – Latvijā ir šīs zemes iedzīvotāju kolektīvajos sapņos izsapņots un darināts. Sapņi pievelk formas un šajās formās materializējas. Ja grib citādi dzīvot, citus sapņus vajag sapņot! Katram pēc viņa ticības – katram pēc viņa gribas un sapņiem. Sapņosim skaistus un augstus sapņus!

             Debesīs tiksimies!                


299. No: Regīnas      Temats: kādā mēness fāzē jārīko kāzas? ?←      2009. gada 25. aprīlī 21:15:26

Kādā mēness fāzē jārīko kāzas? Kuros datumos šogad vēlams rīkot kāzas?


            Kāzas rīko pēc iespējas jauna mēness dienā vai augošā – briestošā mēnesī. Tieši jauna mēness diena, pie citiem nosacījumiem, ir vislabākā kāzu rīkošanai. Kāzas nav radu un draugu godības, rituālajā reizē, bet gan tad, kad viņiem abiem tā ir pirmā kāzu nakts. Tiem, kas savu nevainību nav saglabājuši šai dienai – kāzām, nekādu kāzu nav un tie var darīt (kāzoties) ko, kā un kad grib – nekāda ģimenes labklājība viņiem vairs „nespīd” un nav tur ko runāt par labvēlīgāko vai derīgāko. Tas ir tas pats kā spriedelēt, ka mironis labāk saglabājas ozola zārkā, bet priedes koks ir veselīgāks. Nevainību zaudējošiem Laulība, kā Ģimenes stāvoklis, nekad neiestājas un tam līdzi nākošā svētība tur neienāk un nekādus tās augļus (labos) tāda „ģimene” nemanto un ap sevi izplatīt nevar.

            Īstas kāzas rīko planētu – Saules, Mēness, Merkūra, Venēras, Marsa, Jupitera un Saturna harmonisko aspektu dienās, pēc iespējas svētdien, bet nekad ne sestdien, kas ir Saturna diena, nobeigums, un formu ierobežotība – attīstības apturēšana. Ja nedēļas pirmā diena ir svētdiena – Saules diena, tad nedēļas ceturtā diena ir Merkura diena, bet sestā diena ir Venēras diena, kas arī ir labvēlīgas savos sociālajos slāņos kārtās – amatniekiem un zemākajiem ierēdņiem vai humanitārajai un tehniskajai inteliģencei – zemāko priesteru kārtai. Jupitera dienā – nedēļas piektajā dienā kāzas svin augstākā priesteru kārta un valsts otrās un trešās personas lokā esošie. Svētdien kāzas rīko valdnieki un zemnieki. Nedēļas otrajā un trešajā dienā kāzas nerīko.

            Tāpat kāzas nerīko vismaz mēnesi pēc Saules aptumsuma un retrogradā Merkūra, Venēras, Marsa un Jupitera laikā, kā arī pilnīgi nepieņemamā un postošā „veļu laikā”, kad mūsu pasaule ir pieejama noziedzīgajām – debesīs neuzņemtajām un atstumtajām mirušo dvēselēm.

            Vislabvēlīgākais laiks, pie citu apstākļu klātbūtnes, ir divas nedēļas ap Vasaras svētkiem, kas šogad ir 9. maijā. Vasaras svētki ir 50-tā diena pēc Lieldienām (pavasara ekvinokcija). Bet, tā, kā 7. maijā Merkurs atkal iegriežas retrogradajā kustībā, kur ir līdz 31.maijam (ieskaitot), tad viss maijs ar to arī ir kāzām pilnīgi nederīgs. Tāpat Merkūrs uzvedas arī laikā no 7. līdz 29.septembrim un no 26.decembra līdz 15.janvārim nākošajā gadā.

            Marsam retrogradā cilpa šogad ir no 20.decembra, Jupiteram no 15.jūnija līdz 13.oktobrim (augstāko personu kārta!), kas Jūsu ģimenei neļaus kļūt par skaistu un stipru ģimeni, pat ja nepiederat pie šīs kārtas.

            Saules aptumsums šogad būs 22.jūlijā – tātad līdz 23.augustam nekādu kāzu! Pēc Mēness aptumsuma tam vajadzētu ļaut nodilt. Šogad tie ir 7.jūlijā, 6.augustā un 31.decembrī.

            Kas tad mums paliek? Mazliet laika no 1. līdz 15.jūnijam un no 13. oktobra līdz 20.decembrim (bet veļu laiks!), ja tur var atrast jauna Mēness dienas vai augošu Mēnesi.

            Mums jūnija sākumā Mēness vēl aug līdz piektdienai (sestdiena neder!) – 5.jūnijam.

            Trešdien, 3.jūnijā ir Venēras un Jupitera augstākās saskaņas diena, kas mums dod ģimenes spēku, kuplumu, skaistumu un devību. Labāku dienu, it sevišķi rīta pusē – līdz plkst.16 : 30, šogad atrast nevar. Ja pratīsiet izmantot, būsim priecīgi! 09.09.09. kuru daudzi grib noķert, ir tieši otrādi – viena no nejēdzīgākajām dienām kāzu rīkošanai.


300. No: Maija      Temats: ?←      2009. gada 02. maijā 11:56:02

Ja kāds ir cilvēku \"piebūris\", izmantojot kaut kādus maģiskus paņēmienus, kā var no tā atbrīvoties?


            Ir trīs atbildes – teorētiskā, praktiskā un analītiskā.

            Teorētiski ir tā, ka „pieburšana” ir vardarbīga apziņas maiņa, liekot kādam – upurim rīkoties tā, kā to vēlas savas gribas uzspiedējs. Te mēs redzam, ka mums ir darīšana ar (pēc pielietotajām metodēm) kā ar neirolingvistisko, tā arī hipnotisko darbību, vai astrālo projekciju. Tiek pielietoti arī citi – mehāniski un materiāli magnētiskās ietekmes pārneses procesi un substances. Jebkurā gadījumā tā darbojas tikai uz zemāko – dzīvniecisko apziņas daļu – psihi ar tās instinktiem un tieksmēm. Cilvēciskā – Nootiskā daļa tādai ietekmei nav pakļauta.

            Tas, kurš nokļuvis valdzinājuma gūstā (maģijas novirziens) ir sagūstīts un spiests rīkoties pēc valdzinātāja programmas, tikai par tik, cik ļauj vaļu saviem instinktiem un zemākajām tieksmēm. Tie Cilvēki, kuri stingri kontrolē savas psihes dzīvi un neļauj savai dzīvnieciskajai daļai vaļu tās iegribās, nav pakļauti tādai pieburšanai, vai, esot tādam uzbrukumam, no tā sekām atbrīvojas, iegūstot imunitāti – neuzņēmību pret tādu iedarbību un spēju ātri konstatēt kā notiekošo ietekmi, tā avotu, no kura tas nāk.

            Jebkurā gadījumā tāda „pieburšana”, „atburšana” un „aizburšana” iespējama tikai tur, kur nav Mīlestības, bet ir psihes defekti. Pati šī iedarbība ir psihes defektu (nelīdzsvarotības) pastiprināšana un radīšana. Piebūrējs, atbūrējs iegūst psihiski traumētu zemāko čaulu, bet nevar iegūt šī Cilvēka gribu būt tur, kur viņu tur šī čaula vai šī Cilvēka Mīlestību. Ar to var uzkurināt kaislību un iekāri, bet nevar radīt Mīlestību. Cilvēks, kurš ir pie- vai atburts, gan ir tur ar zemāko čaulu, tomēr ne ar savu Gribu, Sirdi un domām, tāpēc ir šī konflikta plosīts un ar laiku aizvien pieaugošā spēkā cenšas atbrīvoties no valdzinājuma, var kļūt vardarbīgs un pavisam noteikti būs depresīvs, vājš un atriebīgs.

            Praktiskā atbilde ir tā, ka šādos gadījumos nepietiek ar teorētisku zināšanu vai konsultācijām publiskā telpā. Tas ir praktisks jautājums un prasa tiešu iedziļināšanos katrā gadījumā individuāli. Palasiet rakstu „Par apziņas brīvību” daļā par pārspēcīgām ietekmēm. Tāpat jāstiprina un jāaktualizē sava Nootiskā prāta daļa.

            Te jau arī izpaužas tā starpība starp dzīvniecisko personību, kādu veido mūsdienu „audzināšana” un „izglītība” ar dzīvnieciskā intelekta izveidi, fokusēšanu un akcentēšanu personībā, un Pārlaicīgā – Nootiskā – Cilvēciskā prāta emanāciju personībā. Nootiskā emanētais intelekts un personība nav pakļauts vai atbrīvojas no šādām ietekmēm. Mīlestība ir aizsardzība, bet disciplīna, izglītība, audzināšana, Cilvēcisko un Garīgo Vērtību izkopšana ir profilakse pasaulē, kur ar šīm ietekmēm nodarbojas katrs, kuram nav slinkums.

            Analītiskā saka, ka nākotne būs drūma. Goda jūtu, atbildības, tikumības un līdzjūtības izzušana, Mīlestības izkropļošana, bet visatļautības un iekāres uzbudināšana, dodot katram iespēju „mācīties” pašam un pulciņos ar grāmatu un lektoru palīdzību – neveselīgas intereses par maģiju radīšana bērnos, pavisam netālā nākotnē radīs to, ka šādas parādības kļūs masveidīgas. Tās kopā ar nekontrolēto migrāciju un globalizēto lielu ļaužu masu pārvietošanos izsauks globālo enerģētisko struktūru depresiju tik lielos mērogos, ka notiks tas, ko dēvē par kataklizmu. Kataklizmas vienmēr nāk tad un tur, kur vajag atbrīvot zemi no šo – maģiju un pretlikumīgo dzīvesveidu uzturošo ļaužu pūļiem. Tuvā nākotnē gaidāma masveidīga melnās hierarhijas kalpu iemiesošanās, kataklizmai sagatavotajos rajonos, pēc kuras tad arī notiks šī zemes attīrīšana.


301. No: Evita      Temats: Jēzus Kristus misija ?←      2009. gada 06. maijā 10:41:53

Kāda īsti bija Kristus misija, ja vispār tā bija misija, ja pieņemam, ka kristiešu ticība par to, ka viņš bija vienīgais Dieva dēls un mira par mūsu grēkiem, nav pareiza? Paskatoties vēsturē, izskatas, ka viņš ienesa īstu ciešanu un nāves laikmetu, jo viņa vārdā ir pastrādāti neskaitāmi noziegumi, asinsdarbi, kari, cilvēku masveida iznīcināsana, represijas. Un tas viss mīlestības vārdā?! Ja jau Jezus bija tik apskaidrots un vieds, tad viņam VAJADZĒJA paredzēt, kādi šausmu darbi tiks pastrādāti viņa vārdā...


          Misija bija. Protams, ka misija bija, bet vispirms parunāsim par Uzticību. Katra skolnieka Garīgajā praksē ir tāds iemiesojums, kurā viņš piedzimst pilnīgi svešā vidē starp cilvēkiem, kuri neko nezina par viņa Sirds vibrācijām, domu ceļiem un Skolotāju. Šo dzīvi viņam jānodzīvo bez iespējām satikt kādu domubiedru vai saņemt kādu ziņu no Skolotāja, pat svešās valodas skaņas nenes nekā no tām – viņam tuvajām vibrācijām. Tā pārbauda skolnieka Uzticību Ideāliem. Paklausieties Albinoni adadžo, un Jūs sapratīsiet šo – pilnīgas vientulības stāvokli.

          „Mazais Navarras karalītis” – Anri IV, kurš Francijai grūtā brīdī, kad to plosīja augstmaņu iekšējās nesaskaņas un ārējie ienaidnieki kļuva par tās apvienotāju un sargātāju, teica:

          - Ja gribi saglabāt viņas dzīvību, nekad nepaskaties savas mīļotās virzienā, nekad neko labu par viņu nevienam nesaki.

           Toreiz Uzticība bija spējā nenorādīt, par kuru Sirds notrīs priekā un mīļotās spējā būt bezkaislīgi mierīgai, kad mīļotais paiet garām ne skatienu neveltījis. Uzticība ir apziņā, ka tas, nav vienaldzības, bet piespiedu kārtā – viņu sargājot darīts. Uzticība ir apziņā, ka tas ko mīļotais dara, ir labi un pareizi darīts, lai cik dīvaini un nesaprotami arī tas liktos, no malas skatoties.

          „Tēvs bērnam maizes vietā akmeni nedos”. Tā ir Uzticība. Tas, ko Tavā labā dara, ir Tev labi, labu domājot darīts, un tas ir ar pateicību – Uzticīgi jāpieņem, pat ja nav saprotams, nav patīkams vai liekas no devēja nepieņemams. Uzticība ir spējā pieņemt no tā, kam uzticies, visu, lai kas arī notiktu, saprotot, ka tas ir Tavā labā darīts. vajag.

          Uzticība Skolotājam ir tajā, ka mēs zinām – tiem, kuri ar Skolotāja vārdu piesedzoties, savas cūcības dara, ar Skolotāju, tāpat kā Skolotājam ar viņu cūcībām nekāda sakara nav. Mūsu Uzticība Skolotājam ir Sirds sajūtu, Mērķu, Ideālu domu un centienu kopībā. Ja mēs jūtam Skolotāju – Viņa Sirdi un Viņa darbu raksturu, tad mūs nevar maldināt tie, kuru darbos un Sirdīs nav tā, ko izstaro Skolotājs un Viņa Sirds.

          Uz Zemes dzīvo divi radikāli atšķirīgi personību kopumi. Vienas ir tās personības, kuras caur savu sūtni – emanāciju – intelektu saprātīgas un disciplinējošas audzināšanas gadījumā veido Cilvēka Augstākie principi un Viņa Nootiskā daļa. Otras veidojas vides un apstākļu ietekmē, pārņemot pieredzi no sev līdzīgajiem – arī vecākiem.

          Pirmās tiecas uz Pārlaicīgā, Pārpasaulīgā un pārpersoniskā apzināšanu, to dāvātās motivācijas un no tās izrietošas rīcības vairošanu uz Zemes. Otras cenšas izzināt faktus un apstākļus kādos darbojas un šo apstākļu pielietojuma iespējas savā labā.

          Tās, kuras ir no Debesīm, mācās no Skolotājiem, bet tās, kuras veidojas uz Zemes pašas – tās mācās uzkrājot pieredzi. Tās, kuras ir no Debesīm, meklē Skolotāju, bet tās otras – kā izpaust sevi. Pirmās meklē, kā kalpot, otrās – kā būt par kungiem. Debesu domu radītās grib zināt kāpēc un tiecas uz neaizsniedzamo Ideālu un tā Vīziju – uz to, kas ir aiz horizonta. Zemes būtnes grib zināt kā un ko, un tiecas uz skaidri saprotamu un sasniedzamu konkrēto mērķi. Viņiem ir vajadzīgs plāns, tiem no Debesīm – Skolotāja Sirds strāvu vadība un padoms.

          Tāpēc vieni Zin Skolotāju, bet otri – Viņa vārda daudzinātāju darbus. Vieni Zin Skolotāju pēc Viņa Sirds, bet otri – pēc Viņa nopulgotāju darbiem. Zemes prāts ir šīs zemes kungs un melu tēvs, bet Debesu tīrais Gars ir sava Tēva Dēls – Viņa Sūtnis un nāk sava Tēva vārdā ar Viņa Gara Gaismu, Patiesību un Īstenības Ziņu. Viņiem ir Vienīgā Neapšaubāmā Īstenība un tās Patiesība vārdos un darbos, bet otriem - subjektīvo viedokļu daudzveidība, sofistika, eklektika un vārdu spēles savas netikumīgās un neglītās darbības pamatošanai, izskaidrošanai un attaisnošanai.

          Pat sagrozītajos, baznīcas vajadzībām pieskaņotajos, bet „Lūkasa un Mateja” gadījumā, pat evaņģēliju jaunveidojumos ir rindas par to, ka daudzi rīkosies un runās Viņa vārdā, bet Viņš tos neatzīs un nepazīs par saviem Skolniekiem un gribas pildītājiem. Tāpat ir rindas par pērļu nekaisīšanu „cūku” priekšā, jo Patiesību sapratušas, tās saplosīs kā Patiesību, tā arī Patiesības devēju – to, kas Zin bez viņām un pirms viņām. Garīgajā simbolismā un Pamatdoktrīnā „cūkas” simbolizē laicīgo garīdzniecību – ezotēriskajā Ziņā – Viedā neiesvētīto garīdzniecību, rakstu mācītājus un baznīciešus – struktūras kalpus.

          Kā Skolotāju sauca, šodien zin tikai Viņš pats un tie, kas pašlaik ir ar Viņu, bet Tradīcija liek Viņu dēvēt par Jehašua – Jēzu mūsu mēlē. Tā arī Viņu sauksim. Jēzus bija Esejs – precīzāk Nazorejs (Jūdejas Gnostiķis) un Viņa misija, izteicieni, simbolisms un darbība izrietēja no šīs Garīgās Filosofijas un tās praktizētāju dzīves veida viņu vidū. Jēzus bija daudzējādi Iesvētītais un kā Iesvētītais, tāpēc Zināja to, ko bez šīm Iesvētīšanām nevar Zināt neviens.

          Eseju Filosofiskā Tradīcija beidzās līdz ar jaunu Iesvētīto piepulcēšanas beigām šai Tradīcijai Iesvētīšanu ceļā. Tas, kas tagad darbojas zem Kristietības maskas ir baznīcas kalpotāju izveidota, pašu savtīgajiem mērķiem kalpojoša ideoloģija, kurai ne ar Esejiem, ne viņu filosofiju, ne Jehašua un Viņa misiju nekā kopīga nav. Vēl vairāk – neiesvētīti būdami, viņi nevar saprast pat to, kas ir vēlākajos laikos nonācis viņu rokās, kā Eseju filosofisko aforismu, līdzību un doktrīnu fragmentu pieraksti. Viens no šādiem fragmentiem ir tā sauktā „Skolotāja dzīve”. Tas, ko baznīca pasniedz par Jēzus dzīves notikumiem, ir alegorisks Esejiskās filosofiskās doktrīnas fragmentu kopojums un, protams, tam nekā kopīga ar baznīcas kalpu sprediķiem un darbiem nav.

          Zemes personības, saduroties ar Taisnīgumu un viņu ļaundarību ierobežojumu, brēc uz Debesīm par viņas „netaisnību” un „nežēlību”. Tad viņas atceras „nevainīgos bērniņus” un slimnieku ciešanas, tad pēkšņi sākas runas par līdzjūtību un Mīlestību. Baznīca, tāpat kā visa tumšā hierarhija, jūtot savu drīzo galu, 19-tā gadsimta otrajā pusē un 20-tajā aizgūtnēm runā par netiesāšanu, vaiga pagriešanu, sērdienīšu aprūpēšanu un tuvākā Mīlestību. Bet līdz tam tā bārstīja lāstus, mūžīgo elles moku stāstus. Vēl tagad viņu - (vārdā nenosauktā) Kunga tempļos redzamākajā vietā ir Jēzus mirstīgās atliekas pie Golgātas (sāpju) krusta, bet ne Skolotāja Gara Gaismas apmirdzētie darbi un to nestā Dzīvība.

          Protams, ka Skolotājs Zināja. Tur jau lielu prātu nevajag. Ikviena Skolotāja mācība tiek nopulgota, izkropļota un izvazāta („krusta nāve”) daudzos fragmentos, kurus to skaidrotāji vēlāk vairs neprot salikt atpakaļ tajā Skaistajā Veselumā, kādu saviem mācekļiem devis Skolotājs pats. Ikviena diža Cilvēka darbi tiek tenkām apaudzēti un par viņiem pašiem stāsta visādas nejēdzības. Vienmēr tiek meklēts, ko sliktu varētu pateikt par to, kurš no personīgās dzīves atsakoties strādā citu labā.

          Zemes personības apkaro visu, kas nāk no Debesīm. Tās cenšas nosmērēt visu tīro, apmelot visu patieso, samaitāt visu tikumīgo un piesmiet katru Mīlestības pilno. Pazemot visu cēlo un izsmiet katra tīra Cilvēka centienus padarīt Zemi labāku, Cilvēku dzīvi Taisnīgāku, Godīgāku un saticīgāku, bet pašu Cilvēku radošāku un gudrāku. Viņi nežēlīgi cīnās pret katra izcila Cilvēka Mīlestības pilno ziedošanos un tās nesto Debesu Svētību Zemei. Viduvējības vienmēr apkaro izcilības.

          Jo lielāka Misija, jo lielāka pretestība tai, lielāki apmelojumi, netaisnīgāka nodevība, tuvinieku neizpratne un personiskās dzīves – vientulības traģēdija, kuru veido līdzcilvēku un tuvinieku nespēja turēties līdzās viņu trauksmainajai dzīvei. Vēlāk šī nespēja rada vainas apziņu un tieksmi sevi attaisnot, kā dēļ, sevi „ceļot”, tiek nomelnots un pazemots patiesi tīrais un nesavtīgais Cilvēks.

          Skolotājs Zināja par uzbrūkošās tumsas tuvošanos un steidzās nostiprināt un aizpildīt filosofiskās sistēmas pamatus. Iedrošināt un Apgarot savus sekotājus un domu biedrus pirms lielajiem pārbaudījumiem tumšajos gadsimtos. Viņš zināja, ka daudziem nāksies iemiesoties tieši šajā vistumšākajā un cietsirdīgākajā laikā un tieši tur viņiem būs vajadzīgs Skolotāja Sirds strāvojums, redzot kā viņu Skolotāja „vārdā” tumsas kalpi posta Zemi. Tieši tāpēc, lai nostiprinātu Siržu vienotību Skolotājs nāca un saskaņoja savu mācekļu Sirds strāvas ar Savu Sirdi.

          Skolotājs zināja, ka „nāks Jēra pakaļdarinājums un ļaudis apžilbinās, lielus brīnumus darīs viņu priekšā un no ceļa novedīs”. Tagad baznīca, vēloties aizdomas no sevis novērst uz zinātnes pusi rāda, bet Skolotājs ar to tieši zemes personību apziņu un viņu radīto baznīcu domāja.

          Iepriekš zinot to, ko mēs tagad esam pieredzējuši – Skolotājs ierosināja to, ko mēs par Pazemes Upi saucam. Nav svarīgi, kā pakaļdarinājums ķēmojas, kā tumsoņas un postītāji trako. Svarīgi ir, kā Pazemes Upe plūst un kur tā iznāk virszemē. Svarīgi ir tikai tas, kad tas notiek un kas notiek tad, kad šī Upe atkal ar savu Sauli tiekas.

          Nevajag žēloties. Tie kam jāzin – tie Zin, Kam jāredz tie – Redz. Kam jādzird - tie Dzird. Kam ir jādara – tie arī Dara. Uzticība saviem biedriem ir tajā, ka katrs dara savu, ticot, ka īstajā brīdī kāds savu darbu pievienos tur un tādā veidā, kas vainagos kopīgi savstarpējā uzticībā darīto ar vajadzīgo sasniegumu. Uzticība darbā savam Skolotājam ir tajā, ka nešaubīgi izpildām Skolotāja uzdoto, ticot, ka Viņš kopīgi darīto vada tā, ka atsevišķas, tagad nepārskatāmas norises un detaļas īstajā brīdī sakļausies skaistā un uzvarošā nobeigumā. Ja katrs savā vietā dara to, kas viņam ir jādara – panākumi ir nenovēršami. To iemāca Skolotājs.

          Slikts ārsts cīnās ar simptomiem vai iedzen slimību dziļumā, kur tā nemanāma turpina postīt organismu. Labs ārsts slimību izsauc atklātībā, lai tur to izdziedētu vai, atsevišķos gadījumos, ļaut pašai nonākt līdz krīzei un pašlikvidācijai. Tad ārsts palīdz slimniekam, bet necīnās ar slimību. Kā labs ārsts, Skolotājs, Zinot tumsas dabu – to, ka tā darbosies arī slepeni, ja to iedzīs pagrīdē, bet, nesaņemot pretestību, tā sekojot savai dabai, sakāpināsies un kritīs pati savā naidā sevi apēdot.

          Zināšanas, Gaisma un Enerģija nāk tikai no viena Avota. Tumsa to var saņemt tikai tad, ja tā var kontaktēties ar tiem, kuri pārstāv šo Avotu – tad, ja ir cīņa, spēle un pretdarbība. Skolotāja klātbūtne izgaismo telpu un tur tagad labāk redzams tas, kas ir bijis maskējies un slēpis savu dabu. Tumsas kalpi tāpat būtu sākuši savu uzbrukumu – cīņa bija nobriedusi un nenovēršama, bet Skolotāja parādīšanās lika tiem atklāties visā savā melīgumā, izvirtībā, mantkārībā, savtībā un pretestībā Debesīm – Gara Gaismai.

          Ir tādi brīži, kad, negaidot, katrs nonāk tādā situācijā, kurā viņš atklāj to, ko cītīgi slēpis un glabā savā dvēselē. Skolotāja klātbūtne no katra izceļ to, kas tur ir nemanāmi mitinājies. Tad katrs parāda kā labāko, tā sliktāko un arī tā visa savstarpējās attiecības. Skolotājs nevienu nepadara ne sliktāku, ne labāku – Viņš, pats būdams Īsts un Patiess, liek patiesi atklāties visam ap sevi un dod iespēju tagad labot tās nepilnības, kuras slēpās aiz ikdienišķā maskas.

          Skolotājam, tāpat kā Īstenībai, aizstāvība nav vajadzīga. Īstenība pati, būdama nemainīga, uztur nemainīgā īstumā visu un visus – kā tos, kas to atzīst, tā tos, kas to noliedz. Skolotājs stāv sardzē par visiem un ikvienu, kurš saistīts ar viņu Sirds saitēm. Skolotāji nedala Cilvēkus savējos un svešos – tikai tajos, kas tiecas Debesīs, un tajos, kuri tās apmelo, tajos, kas Debesis atgrūž un uztur tumsu uz Zemes.

          Īstenība vienmēr ir tā pati – nesatricināma, nemainīga un mierīga. Tāpat Skolotājs vienmēr ir tas, kurš dod mūsu dzīvei drošību, stabilitāti un mierīgu pārliecību Savstarpējā Uzticībā un Brālībā. Tomēr, Bulgākova vārdiem runājot:

           – Patiesību teikt ir viegli un priecīgi!

          Ir prieks izmantot iespēju un pastāstīt par Skolotāju. Ir prieks raidīt domas un saņemt to siltumu Sirdī, kurš labāk par jebkuriem vārdiem izsaka Skolotāja klātbūtni. Ir prieks būt kopā ar Skolotāju.


302. No: Klēra      Temats: karma ?←      2009. gada 07. maijā 09:59:01

Labrīt! No kādas valodas cēlies vārds \"karma\", un kāds ir tā tulkojums gramatiskā aspektā? Vai vārda \"karma\" lietošana tādā nozīmē, kā to lieto plašos sabiedrības slāņos (liktenis, iepreikšnolemtība), atbilst tā pirmējai nozīmei, vai tā patiesā nozīme ir pavisam cita?


            Tas ir nācis no Sanskrita. Virspusēji informētie domā un runā, ka Karma ir apstākļi, kuros mēs darbojamies – cēloņsakarība un tās radītā seku neizbēgamība – atbilstība savam cēlonim. Cēloņsakarība ar savām sekām ir tikai Karmas radītājs, bet ne pati Karma, tāpat apstākļi ir tikai daļa no Karmas.

            Īstā Karma ir tas, kā mēs rīkojamies pašu Karmiski radītajos apstākļos. Karmai ir divas daļas – aktīvā un pasīvā. Pasīvā daļa ir tie mūsu pašu radītie apstākļi, kuros mums jāpieņem lēmumi. No vienas puses tie ir Karmas atspoguļojumi materiālajā pasaulē – izmaiņas vidē un dzīvnieku valstī, kuras mēs tur projicējam ar savu Karmisko darbību. No otras puses – tās ir mūsu rakstura īpašības, kuras mums liek redzēt, uztvert, saprast un novērtēt vidē notiekošo atbilstoši šīm īpašībām.

            Aktīvā Karmas daļa ir mūsu rakstura īpašības, kuras liek mums pieņemt mums raksturīgos lēmumus izvēles brīdī. Ar šiem lēmumiem mēs formējam jaunu pasīvo un aktīvo Karmas daļu. To sauc par dzimstošo Karmu. Karma dzimst tikai lēmuma pieņemšanas brīdī Karmiskajos mezglos vai punktos. Pie tam, tā atbilst tikai lēmuma vērsumam – motīvam, bet ne redzamajai darbībai. Pasīvie Karmas viļņi atkārtojas daudzkārt, liekot katru reizi atkārtot savu izvēli. Pie tam – Karmiski ir tikai Karmas mezgli un punkti, bet ne visi apstākļi, kuros esam. Lielāko dzīves daļu pavadām starpstāvokļos starp šiem punktiem, gaidot savu iespēju darboties vai izsmelt Karmu.

            Tālāk dzimstošā Karma formējas – saskaņojas ar citiem līmeņiem un esošajiem Karmiskajiem elementiem. To sauc par briestošo Karmu. Nobriedusī Karma ir tas, ko tagad sauc par likteni. Tie ir notikumi, no kuriem nevar izvairīties – tie, kuros mēs izsmeļam savu Karmu. Pieņemot lēmumu, vadoties pēc savas Gribas pielietojuma brīvības, mēs deformējam Universālās Gribas darbību atbilstoši savam raksturam, bet, atbilstoši Dabas Likumiem un tajos valdošajam līdzsvaram, kā deformācijas radītāji saņemam šo deformāciju regulējošu, līdzsvaru atjaunojošu impulsu. Tāpēc neviena deformēta ekonomika, politika vai personība nevar būt dzīvotspējīga – tā nolemta savas darbības apsīkumam un pārtraukšanai.

            Atbildes impulsi savā darbībā panāk mūsu raksturā tās izmaiņas, kuras vajadzīgas, lai mēs pielietotu caur mums plūstošo Universālo Gribu precīzi ar tās harmoniskas plūsmas uzturēšanas vajadzību un iespējām. Mūsu brīvība šajā plūsmā ir iespējā regulēt šo plūsmu atbilstoši nemitīgi mainīgajam plūsmas raksturam un mainīgajai videi, neļaujot to ietekmēt atstarotajām strāvām. Tas ir – Cilvēks mācās uzturēt Normu Sistēmu Dabiskajā Kārtībā un radīt jaunas normu sistēmas vai harmonizētas plūsmas. Daudzu meklētā Brīvība ir savlaicīgā (ne par ātru, ne par vēlu) normu sistēmas izpratnē, izsmalcinājumā un uzlabojumā – visu līmeņu Karmas normalizācijā, kas tad arī dod to, ko mēs saucam par dzīves uzlabojumu un dzīvotspējas pieaugumu.

            Nobriedušajos Karmiskajos apstākļos (no tiem izvairīties nevar) – liktenī Cilvēks nav brīvs. Cilvēks var ietekmēt un mainīt briestošo Karmu tās formēšanās un saskaņošanās laikā (tās formēšanās procesā), bet ir pilnīgi brīvs Karmas dzimšanas brīdī. Pieņemot citu – cita rakstura iekrāsotu lēmumu, Cilvēks maina savus apstākļus un arī pats savu raksturu. Karma ir raksturs, tāpēc – Cilvēks, mainot savu raksturu maina visu sevī un ap sevi. Mūsdienu okultie muldoņas, noslēpjot šo faktu, ir iedvesuši bezizejas sajūtu un noslēpuši iespēju būt brīviem tieši pateicoties Karmiskajām likumsakarībām – iespējām mainīt visu, visur un vienmēr, mainoties pašiem – mainot savu raksturu.

            Okultie prātvēderi un vienas dienas dakterīši mūsu televīzijas programmās, nepapūlas noskaidrot to parādību būtību ar kuru vārdu skandināšanu plātās un tēlo gudriniekus nezinīšu un lētticīgu tantiņu priekšā. Ar savu pļāpāšanu viņi noslēpj iespēju izzināt tās likumsakarības, kuras ļauj Cilvēkam būt brīvam apstākļu plūsmā, formēt šos apstākļus un netērēt laiku tajos notikumos, kam nav Karmiska daba.

            Cilvēks dzīvo vairākos realitātes veidotos materialitātes līmeņos vienlaicīgi. Šie līmeņi, uztverot ģenerē to impulsu atstarojumus, ierosinās un nodod impulsus augstākajiem un zemākajiem līmeņiem – atpakaļ un tālāk. Tā veidojas Karmiskais tīkls, par kuru tiek stāstīti visādi pekstiņi un dotas pamācības rīcībai ar to. Šajā atbildē nevar un nevajag izstāstīt visu par Karmu un tās dabu – tas jādara nopietnās sistemātiskās studijās (ir daudzi ar Karmu saistīti jautājumi, kuri nav apspriežami publiski vai nesagatavotās auditorijās, tāpēc tiem te nepieskaramies un nekad par to nerunāsim), bet noteikti jāpasaka, ka nevienam nav tiesību iejaukties svešā Karmā. Visas tās Karmiskās „medicīnas”, „meditācijas”, „analīzes” un Karmiskās „korekcijas” ir vai nu bezatbildīga šarlatānu piekopta lētticīgo ļautiņu mānīšana, vai okultie noziegumi. Neviena Karmu – dzīves ceļu nedrīkst mainīt – to dara Karmas aktīvo un pasīvo daļu mijiedarbība katram vislabākajā veidā.

            Bieži vien samulsinātie interesenti nesaprot, kāpēc ar viņiem notiek tā un ne citādi. Viņi jautā – vai mēs esam pie tā vainīgi un ko esam darījuši? Ne vienmēr tieši vainīgi un ne vienmēr darījuši. Mēs Karmu dalām 7-os līmeņos. Ir individuālā, ģimenes, grupu, tautas, rases, kontinenta un Zemes Karma. Caur katru reizē darbojas visu šo līmeņu dzimstošās, briestošās un nobriedušās Karmas ar savām brīvības pakāpēm. Cilvēks iemiesojoties kādā tautā, vai rasē, ģimenē vai grupā, uzņemas tās Karmu un caur to realizē kā savu nobriedušo, tā arī dzimstošās Karmas brīvību sev un tiem, ar kuriem kopā dala viņu priekus un bēdas.

            Buddhiskais Karmiskās atbrīvošanās princips nav tieksme aizbēgt no iemiesošanās un ciešanām uz šīs planētas. Tā ir trauksmaina tieksme būt brīviem – atbrīvoties no materiālo ietekmju māņiem – ilūzijām – Maijas, un šajā brīvības stāvoklī veltīt sevi patiesi brīvai radošai darbībai zemāko brāļu labā – kļūt par to dāsno roku, caur kuru plūst Radītāja Griba, Prāts un Mīlestība. Buddhiskā Karmas izpratne ir aicinājums uz brīvu Kopienu – Brālību un nerimtīgu ziedošanos – darbu vispārējam labumam.


303. No: Ievas      Temats: tikumība ?←      2009. gada 18. maijā 18:05:22

Jūs rakstat par sievietes tikumības (nevainības, uzticības) nozīmi viņas dzīvē. Bet, kā tad ar vīriešu "medību instinktu" - vai viņi savos "medību laukos" ir brīvi un neatkarīgi "gēnu donori"?


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Par tikumīgo tautu spēku.

304. No: Alberts      Temats: metafiziskais redzējums ?←      2009. gada 19. maijā 09:19:52

Ir minēti dažādi minējumi un prognozes par ekonomikas krīzes dabu un nākotni, bet vai ir arī metafiziski redzējumi par to?


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Par tikumīgo tautu spēku.

305. No: Ilzes      Temats: ?←      2009. gada 20. maijā 09:35:31

Labrīt! Ir radies jautājums, kas ir kā lūgums, lai Jūs paskaidrotu dziļāko jēgu vārdiem savtība un nesavtība un kā šīs iezīmes iespaido cilvēka fizisko un ēterisko ķermeni? Mans vērojums, ka cilvēki ar palielinātu svaru ir izpalīdzīgi, omulīgi un labestīgi, bet pēc diskusijas lekcijā to izpratu pretēji, ka apaļīgi cilvēki ir savtīgi un rīkojas savās interesēs. Vai savtība un nesavtība tieši ietekmē cilvēka svaru?


Savtība ir pieķeršanās savas darbības rezultātam. Tā ne vienmēr ir darbība ar mērķi gūt labumu sev. Savtība var būt arī ļoti devīga, izdalot to labo un tādā veidā, kādu pati uzskata par labu esam. Savtība vienmēr grib īstenot savus mērķus un to, lai viss vienmēr notiek pēc viņas prāta. Savtībai vajag, lai notiktu viņas iecerētais. Savtība neprot kalpot. Savtība ierobežo labo savā sapratnē un iespējās.

Nesavtīgais saka – es pildu savu pienākumu un to, kas man sagādā prieku, bet - kas tur iznāks, nav man zināms. Es izmantoju iespēju, bet kā tas beigās kopā sanāks, nav man pārskatāms. Tas noteikti būs labāk, taisnīgāk un Skaistāk par to, kā es to varētu iztēloties, tāpēc

- ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!

Savtība iet roku rokā ar pašapmierinātību – skaudību un omulību – savrupību kā to izpausmēm. Omulīgais Salatēvs izdāļā dāvanas un žagarus pēc saviem ieskatiem par labo un slikto bērnu uzvedību, viņš pulcina visus ap sevi, neskatoties uz to, kāds, kurš ir, viņš neies bojāt omu sev un svētkus vispār „kāda nieka dēļ”. Viņš izliksies to nemanām savu labo omu sargājot, kaut gan tas varētu nebūt nieks un prasītu lielāku tūlītēju iejaukšanos.

Taisnīgais reti ir svētku viesu uzmanības lokā un mazs ir viņa draugu loks. Taisnīgo meklē bēdu stundā, bet svētkos par viņu aizmirst. Svētkos visi grib justies labi – kā tas, kurš ir tos pelnījis, tā tas, kurš tos avansā saņem. Tāpēc svētkos ir cieņā omulība, bet taisnīgo atliek darba dienām. Dievs Ir Taisnīgs.

Savtība izraisa enerģiju sastrēgumus, norūpēšanos – zaudējuma bailes (trūkst paļāvības), kas ir disharmonija. Jebkura aizsardzības reakcija ir sava vājuma atzīšana. Lielākā spēka un varenības avots un nesējs ir Radītājs. Esot vienotam ar šo avotu, mūs nevar apdraudēt citi – par šo avotu mazāki spēki. Vienojošā saite starp mums un mūsu Radītāju ir paļāvība uz to – Uzticība tam. Tad, kad mēs nepieņemam mums doto par labu esam, bet gribam paši pēc sava prāta savu dzīvi vadīt – ar to pašu mēs atsakāmies no Uzticības Radītājam, sakot, ka Tas un Tā pārvaldītie spēki nav pietiekoši kompetenti, lai vadītu mūsu dzīvi mums vislabākajā veidā. Tas ir gana labs, lai radītu un uzturētu Kosmosu, bet mūsu dzīves vajadzībā „gudrāki esam mēs”.

Sašaurinot attiecības ar Radītāju, mēs iezīmējam savrupību, iespēju šaurību un ierobežojam caur mums plūstošo spēku. Kļūstot neuzticīgs, Cilvēks sevi vājina. Kļūstot neuzticīgs, Cilvēks atdala sevi no Radītāja, ievieš haosu un uztur disharmoniju, kura savukārt objektīvi izsauc organisma aizsargreakciju. Šī aizsargreakcija ir tā, kura liek nervu sistēmai slēpties aiz tauku slāņa.

Jebkura disharmonija objektīvi izsauc šo organisma aizsargreakciju. Objektīvie likumi nešķiro vai disharmoniju izsaucis Cilvēks pats, vai tā pastāv starp apkārtējās vides un viņa vibrācijām no Cilvēka neatkarīgu iemeslu dēļ. Izsmalcināta nervu sistēma mūsu piejūras, vēsturiskajā un pilnīgi akulturālajā – agresīvas Cilvēknīšanas vidē nevar normāli funkcionēt bez šīm aizsargreakcijām.

Paļāvība uz Radītāju ir Viņa doto noteikumu ievērošanā un norādījumu izpildē, bet ne muļķīgā iedomā, ka pēc to pārkāpšanas Radītājs mūs sargās no mūsu pašu muļķīgās rīcības sekām. Tāpat mēs nevaram gribēt, lai mūsu dēļ Radītājs atceltu Dabas likumu darbību attiecībā uz mums, ja mums, mūsu pienākumus pildot, nāktos nonākt ciešanu pilnā, grūtības radošā vidē. Tiem, kuri, uzņemoties kalpošanu Radītājam, Viņa vadīti nonākuši disharmoniskā vidē, lai tur ienestu trūkstošo harmoniju, jārēķinās ar to, ka viņu pašu dzīves apstākļi un veselības stāvoklis tuvināsies vides stāvoklim.

Radītājs savus līdzstrādniekus nesūta atpūtā un omulības baudīšanai, bet smagā darbā pie tiem, kuriem ir vajadzīga Radītāja palīdzība. Vienotība – vienība darbojas caur apmaiņām. Dodot videi trūkstošo, mēs uzņemam tur pārpalikumā esošo – ciešanas, apjukumu un disharmoniju sevī, kur to pārstrādājam. Mēs ciešam kopā ar tiem, kuri neprot izkļūt no ciešanu noslēgtā loka. Cita ceļa kā palīdzēt nav.

Tāpēc, kā savtīgais disharmonijas izsaucējs, tā Radītāja līdzstrādnieks, vienā vidē blakus esot, ārēji būs līdzīgi. Savukārt alkatīgais, iededzis sevī iekāres liesmu, tajā sadedzinās visus savus uzkrājumus un nervu sistēmu līdz ar to. Tāds staigās kā „caurbira”, negūdams nekādu labumu no tā, ko Radītājs viņam priekšā liek. Bez tam, dažādu slimību (kurš no jums ir VESELS?) un blakus apstākļu dēļ cilvēka ķermeņa forma mūsdienās ir izkropļota līdz nejēdzībai.

Tikai tas, kurš jūt Sirds vibrācijas un prot salikt vienā veselumā svarīgāko, izslēdzot nesvarīgo un nejaušo uzslāņojumu, var saņemt ķermeņa formas zīmes par tā apdzīvotāju un dvēseles saturu.


306. No: Anastasijas      Temats: Aborti ?←      2009. gada 20. maijā 10:04:15

Ilgi esmu pārdomājusi pirms saņēmos un rakstu jautājumu: vai mūsu (vīrs un sieva) darbiem, vārdiem, domām ir kāda jēga un cerība uz Piedošanu, ja neesam atļāvuši piedzimt trīs no pieciem bērniem? Visi bērniņi pieteikušies laulībā ar vienīgo vīrieti manā mūžā. Domāju, ka šāds jautājums nav manī vienīgajā, bet daudzās sievietēs un ģimenēs!


Atbildi skatīt sadaļā Raksti - Par Lullismu un piedošanu, Pauls Stelps

307. No: dana      Temats: vārnas logā ?←      2009. gada 21. maijā 22:37:44

Nesmu nekāda ļoti māņticīga, bet pēdējo nedēļu ik rītu pa logu dauzas vārnas, tas ļoti nepatīk un liek justies slikti! Ko tas varētu nozīmēt un kā no tā izvairīties?


            Vārnas ir kara vēstneses un uzsācējas. Kraukļi ir kara pavadoņi un atkritumu novācēji. Kovārņi nāk ar sadzīviskām tenkām, tukšu pļāpāšanu jezgu un nesaskaņām, kurās nogrimst patiesais, īstais, svarīgais un būtiskais. Kovārņu balsīs ir tas, kas visu padara seklu – atņem telpu svinīgumam un priekam. Aiz kovārņiem nāk vārnas un viņu ķērcošās skaņas ap sevi izplata destrukciju. Vārnu balsis un klātbūtne slāpē radošo darbību un pastiprina – izraisa destruktīvus procesus.

            Putni ļoti jūtīgi reaģē uz Cilvēka domu. Ne velti Viediskajā – Gnostiskajā kultūrā debessjums ir Dieva galvaskauss, kurā lidinās viņa domas putnu izskatā. Katrs atsaucas un tuvinās sev radniecīgajam.

            Vārna ir atsaucīga un jūtīga pret destruktīvo, tomēr putniem nav raksturīga vēlme iekļūt mājokļos, ja vien viņus uz to nepamudina. Vārnu var pievilināt spīdoši priekšmeti (vārna pārstāv mantkāri) vai pašā mājā esoši dvēseliski atkritumi – jūsu pašu nesaticība, savstarpēja apkarošana vai psihiska slimība – reaktīva depresija, prāta zaudēšana materiālu problēmu dēļ.

            Tomēr šoreiz vārna ir vēstnesis. Vārna nes ziņu par vardarbību – fizisku vai psihisku un šīs vardarbības darbības lauku – vārna grib iekļūt – ienest destrukciju tur, kur jau ir dvēseliski atkritumi.

            Šos putnus (arī vanagus) izmanto melnās maģijas adepti savās interesēs. Putns var būt novērotājs – caur viņa redzi un dzirdi māgs redz un dzird to, ko redz un dzird putns. Tādu putnu var nosūtīt un likt viņam uzturēties vietā, no kurienes viegli pārskatīt novērojamo vietu. Tāpat putnu, kā vibrāciju nesēju var nosūtīt uz vietu, kurā vajag izraisīt māgam vajadzīgās izmaiņas.

            Pārskatiet un iztīriet māju, savas attiecības. Nostipriniet ticību, neļaujieties panikai un galvenais – neļaujieties iebiedēties – uzturiet Mīlestību – Mīlestība ir spēcīgākā aizsardzība.

            Padomājiet, ko Jūs darāt tādu, kas liek kādam pie Jums sūtīt tādus sūtņus. Kāpēc kādam Jūsu mājā jāienes destrukcija, un kas ir tas, kas to piesauc no mājas iekšienes.


308. No: Rotas      Temats: ?←      2009. gada 01. jūnijā 16:44:50

Ar ko varētu izskaidrot to, ka šajā dzīvē tik ļoti un ātri zaudēju kaut ko tieši tad, kolīdz esmu to īpaši iemīļojusi, ieraudzījusi un atzinusi.


Ar Gulbjiem tā gadās. Vārnām tas agrāk vai vēlāk sākas, nekad nepāriet un pastiprinās. Debesu (Radošā – „Dievišķā”) pasaule ir Vienotības, Vienības un Vienprātības pasaule. Tā ir altruisma un nesavtības darbības vide. Visas darbības, kuras tuvina šai videi un pasaulei, ļauj tai tuvoties. Pārējās attālina vai maldina. Tuvojoties Debesīm mēs visu iegūstam – tur ir Radošā daļa – no turienes nāk viss labais. Tāpēc Debesīm atbilstošais – Vienotība, Vienība un Vienprātība altruismā un nesavtībā apdāvina un bagātina, bet viss pārējais nes zaudējumus, iztukšo un izlaupa.

Baltās un melnās hierarhijas adepti un viņu dažāda ranga mācekļi, līdzstrādnieki un domubiedri ir apveltīti ar dažādu ietekmes spēju. Šī ietekmes spēja ir atkarīga no viņu tuvības pakāpes savas hiererhijas kodolam – tās vadībai.

Tad, kad kāds no viņiem izmanto savas ietekmes spējas, viņš iedarbina objektīvo Karmas likumu – piesauc Lipikas – saprātīgas enerģijas, kuras atbalsta vai bremzē darbības atkarībā no to iekšējās dabas, kas tuvina vai attālina Debesīm. Jo lielākas ietekmes spējas, jo attiecīgi lielāka un ātrāka ir Lipiku reakcija. Kas parastam vidusmēra (remdenajam – tam, kurš nav nekāds, tam, kurš apzināti nav pieslējies Gaišajai pusei) cilvēkam ar viņa mikroskopisko ietekmes spēju ļauj kādu laiku saturēt savu guvumu un īsā mūža vai vājās atmiņas un sapratnes spēju dēļ zaudējumu nesagaidījušam rada ilūziju par savtīguma rentabilitāti un konkurences uzvaras gājienu, tas Gulbim vai Vārnai ātri vien atņem nepareizo spēju pielietojuma augli.

Likums ir nepielūdzams –

- Neko sev!

Pārkāpjot šo likumu, saglabājas tieksme uz guvumu, bet zūd guvums un spējas. Vārnām ir vēl trakāk – viņām saglabājas spējas, bet zūd guvums un tā nestā svētība – katrs guvums kļūst postošs. Kādreiz Gulbji sajauc Mērķus ar līdzekļiem un tad šie zaudējumi atjauno viņu veselo saprātu – ne jau tas Tev bija vajadzīgs, bet tā iespēja, kuru varēji realizēt caur to, ko neprati izmantot.

Kad gribi saturēt – zini, ka zaudēsi. Kad zaudē – pasaki paldies par mācību. Kad saņem mācību, atceries – ej un negrēko! Kad saņem iespēju – esi pateicīgs un proti izmantot to, kas patiesībā nepieder Tev, bet ir nācis Tavās rokās, lai ar tā palīdzību Tu varētu vairot Visiem Kopīgo Labo.


309. No: Rotas      Temats: ?←      2009. gada 30. jūnijā 0:10:22

Paldies par atbildi uz manu iepriekšējo jautājumu. Tās sakarā man radās līdzīgas dabas jautājums- par ko varētu liecināt tas, ka tik pat ļoti un ātri šaj dzīvē saņemu sodu, mācību par savām kļūdām un nodarījumiem, sāku sevī izjust, pat attēlot un tā saprast citu, agrāk manis noniecinātu, cilvēku nepilnības vai noniecinātas darbības. Turklāt pilnīgi analogā veidā un tas ļoti pastiprinās. Vai arī atbilde uz šo jautājumu man būtu jāmeklē iepriekšējā atbildē?


            Ir Cilvēki, kuri pēc savas brīvas gribas un izvēles var būt Vārnas vai Gulbji. Visas pasaules cerības uz prieku un laimi saistās ar viņiem, ja viņi grib būt un IR Gulbji, bet lielākais posts un ciešanas visiem tiek atnestas, ja viņi ir Vārnas. Vienīgais ko viņi nevar – tas ir nebūt viens vai otrs. Viņi ir tikai Vārnas vai Gulbji. Viņi nevar būt nekas un, ja viņi nav viens, tad ir otrs – Gulbis vai Vārna.

            Viņi ir tādi tāpēc, ka savā attīstības ceļā ir nogājuši garāko ceļu – bijuši esības abās - Dienas un nakts pusēs. Viņi zina – kāpēc Dienā ir Gaisma un ko tumsa dara naktī. Viņu apziņā durvis veras uz abām pusēm. Tikai viņi paši izlemj, uz kuru pusi tās atvērt.

            Viņiem ir visgrūtāk, tāpēc, ka caur šīm durvīm viņi ir pieejami no abām pusēm un tikai viņu pašu griba ir tā, kas viņus sargā no nelūgto viesu klātbūtnes, ja tādi grib ienākt no tumšās puses. Gaismas būtnes neuzturas tur, kur brīvi tumsas durvis veras. Gaismas būtnes apmeklē tikai tos, kuri ir stingri noslēguši savas apziņas durvis uz tumšo pusi. Viņi nāk pie tiem, kuri var, bet negrib un nekad to nedarīs iekšējā riebuma un antipātijas dēļ. Viņi nāk pie tiem, kuri ir imūni pret tumsas aicinājumiem un vilinājumu.

            Tāpat ir tie, kas stingri stāv savā Ceļa pusē – tie, kuri ir Gulbji un tie, kas ir vārnas. Vārnas reti kad atzīstas par tādām un, ja nevar izlikties par Gulbjiem (ko pie katras mazākās izdevības dara), tad iemāca kaijām ķērkt, lai stāstītu, ka starp balto un melno nekādas īstas atšķirības neesot, ka arī baltais esot tas pats melnais un melnais kādam esot baltais. Viss esot atkarīgs no mums pašiem – kā mēs uz to paskatoties un vērtējot – krā – krā!

            Gulbji ar saviem spārniem nelielās, bet gadās, ka tie, kuri var būt abi divi, pēc brīvas izvēles pieņem vārnu barā melno ietērpu un tur vārnām paātrina viņu liktens gaitu vai aizved viņas tur, kur iespējami mazāko postu atnes viņu ķērkas.

            Katrā Ceļā viņi uzkrāj savu pieredzi, kas viņu apziņā nostiprinās noteiktu simbolu, kustību, skaņu, notikumu un priekšmetu lietojuma veidā – kā iemaņas un enerģiju ceļi. Gulbjiem tādi ir savi un Vārnām citi, bet ir arī kopīgi. Visiem pārējiem tie ir tikai priekšmeti, greznumlietas un nejauši notikumi bez dziļākas nozīmes. Vārnas iniciācijas veic caur to, ko „modernā pasaule” uzskata par mākslu, mūziku un jaunrades meklējumiem, masu pasākumiem, masveidīgo un baudas sološo. Gulbji caur Daili, Skaistumu, Cēlsirdīgo, Maigo un Izsmalcināto, Pārpasaulīgi Aristokrātiskā pielietojumu kalpošanā.

            Tad, kad tāds, kuram ir iekšējie uzkrājumi, saskaras ar kādu, kurš apzināti tos pielieto (tie ir aktīvi) vai priekšmetiem un norisēm, kuras nes šo uzkrājumu Atslēgas, tad attiecīgie snaudošie uzkrājumi aktivizējas – iniciējas atbilstoši savai atslēgai. Pēc iniciācijas atveras viņa enerģiju ceļi un spriegojas Karma. Jo vairāk šādu iniciāciju, jo vairāk atvērtu un aktīvu enerģiju un intensīvāka to apmaiņa.

            Nonākot saskarē ar Gulbi pat parastam cilvēkam paaugstinās vibrāciju frekvence, paplašinās to spektrs un pieaug spēks. Tad viņi saskata to, kas patiesībā visu laiku ar viņiem ir noticis, bet ko viņi nav pamanījuši miglainās un vājās apziņas pusmiegā esot. Nereti gadās, ka parasta pīlīte vai mazs kovārnēns sadomājas par to, kas viņš nav. Tad viņam jāķērc kā īstai vārnai vai jāmēģina Gulbjiem līdzi viņu spārniem celties. Tad viņi sevi krietni izpurina un izkulsta. Labāk jau viņi to nebūtu darījuši – nevar nākt par labu priekšlaicīgais – tas, ko nevar kontrolēt, adekvāti pieņemt un pielietot.

            Katram ir jābūt tam, kas viņš ir. Gulbis nevar ar pīli perināties, tāpat kā pīle Gulbja spārnos celties. Pīles vērtējumi par Gulbi vienmēr būs pīles redzeslokā atrasti, bet Gulbis no viņas prasīs tikai to, ko pats no sevis prasa.

             Nav svarīgi, kas Tu esi bijusi iepriekšējās dzīvēs. Svarīgi ir tikai tas, kas Tu esi tagad. Tu esi tas, ko Tu dari. Labāk ir labi būt par to, kas esi, nekā nevarēt izdarīt to, kas neesi. Katrā dzīvē Radītājs Tevi noliek tur, kur Tu visvairāk iederies. Tās iniciācijas, kuras Tu iegūsti saskarsmēs, spriego enerģijas atbilstoši savai dabai, bet ne tai vietai, kurā esi, tāpēc piedzīvojot šīs iniciācijas Tu uzņemies paaugstinātu atbildību.


Uz sākumu