Rožkrustieši savulaik bija slepenai Garīgi - Zinātniskai, filosofiskai brālībai piederīgie, kuri dzīvoja un darbojās Eiropā 17.-18.gs. politiskas un reliģiskas (ideoloģiskas un zinātniskas) vajāšanas apstākļos. Tumsas hierarhijas veidotā un uzturētā pasaulē tās baznīca, varas orgāni, „zinātne” un politika vajā Gaismas darbiniekus visur, kur vien jūt to klātbūtni savā teritorijā. Tomēr par viņiem – viņu īsto būtību, zināšanām un filosofiskajām doktrīnām – darbību nekas patiess nebija zināms un nav zināms vēl šodien. Lai tas tā arī paliek.

Viņi paši par sevi ir sarakstījuši un izplatījuši kaudzēm maldinošu materiālu. Baznīca, tās inspirētās slepenās ietekmes organizācijas un citi krāpnieki – viltvārži viņu vārdā ir dibinājuši „brālības”, izdevuši krāšņi ilustrētas grāmatas un noslēpumainus pergamentus. Viltvārži labprāt pieņem „apmācībā” tādas augsti prominentas personas kā visu un NATO slepkavu aprindas augsti vērtētā ievērojamā Latviešu folkloras pētniece Vairiņa. Ir daudz tādu, kuri labprāt un daudz par to visu Jums pastāstīs. Tomēr tie visi būs tikai mednieku un makšķernieku stāsti. Patiesību uzzināt varat tikai Jūs pats, ja, pienācīgā veidā izglītots un tam spējīgs, pētīsiet šo jautājumu.

Varat sākt ar Holla enciklopēdiju, kurā apskatāmo problēmu pārskats sākas 316. un turpinās līdz pat 405.lpp. Būtu naivi domāt, ka šī brālība bija kāda savrūpa parādība. Marijas Magdalēnas kulta zīme ir roze pie krusta, bet Indijā ir tūkstošiem gadu veci kultūras pieminekļi ar Rozkrustiešu simbolismu un vēl mūsdienās tur ir sastopamas rotas lietas ar šo simbolu. Hermētisms, Druīdu kopas, antīkās filosofu skolas, to Mistērijas, Templiešu ordenis un viņu pēcteči – Masoni (līdz 1614.gadam) kā arī visi vēlākie šīs tradīcijas slepenie veidojumi ir vienas un tās pašas vides veidoti un viena un tā paša Centra radīti un vadīti. Tie visi ir šī Centra darba rīki – rokas pasaulē. Ja gribat iepazīties ar tā rokām, iepazīstiet Sirdi.

Sirds Jūs aizvedīs tur, kur ir Jūsu vieta. Savus pētījumus varat sākt ar Minhauzena stāstu grāmatu pārlasīšanu un pārdomāšanu. Izlasiet „Ulubeles atslēgas”. Iepazīstieties ar mūsu ieteiktās literatūras sarakstu.

Rožkrustieši bija izglītoti cilvēki – Zinātnieki. Ceļš pie viņiem ir caur pētījumiem, pārdomām, audzināšanu, disciplīnu, atbilstošu izglītību un zinātnisku darbību. Ja Jūs būtu viņiem interesants, tad Jūsu pētījumi Jūs novestu pie viņiem. Padomājiet – ko Jūs varētu teikt Rožkrustietim, bet – ja viņš Jums atbildētu – vai tas jel kādā veidā būtu Jums derīgs un pielietojams.

Tukša ziņkāre vai lētticība ne vienu vien ir ievedusi postā vai krāpnieku izliktajās lamatās. Vai tiešām Jūs domājat, ka kāds, kuram patiesi būtu bijis kāds sakars ar šo brālību, Jums kādreiz par to (brālību un savu sakaru) kaut ko liktu nojaust? Vai tiešām Jūs domājat, ka ar to pašu pirkstu, ar kuru Jūs izpētat sava deguna iekšpusi, Jūs atvērsit Rožkrustiešu brālība noslēpumu durvis? Tad jau tikpat labi varat internetā (tālmācībā) apgūt Kabalu kā to dara Madonna un citi šajā pasaulē vai apmeklēt kādus eiropiešiem domātos „jogas” kursus, „Sokrāta skolas”, kristīgās meditācijas un citus tamlīdzīgus niekus. Kāpēc Jums šo jautājumu neuzdot cienījamajiem Buiķim, Stankēvičam vai Kļavam?

Viņiem ir daudz ko Jums stāstīt šajā sakarā. Viņi zin. Viņi ir īstie.

Visu cieņu, Ivar!

Es saprotu, ka tas ir mūsu divu dienu telefonsarunu turpinājums. Vispirms gan gribēju teikt – ja Tu publicē manas Tev domātās īsziņas publiski pieejamā grāmatā (par saturu un kontekstu man nav kauns un pretenziju), tad par to varēji mani informēt jau tad, kad Tevis minētā grāmata iznāca 2007. gadā, nevis tagad mani nostādīt fakta priekšā. Varēji arī pajautāt, vai es to vēlos – piedalīties ar saviem tev domātiem vārdiem kādā Jūsu izdotajā grāmatā. Un tad Tu man vēl pārmet to, ka es esot pret Tevi tik skarbs!

            Tad nu neapvainojies, ja Tev jālasa publiska atbilde, arī Tavs jautājums, tāpat kā mani vārdi Jūsu grāmatā ir tā vērti, lai to lasītu daudzi un tūlīt pat.

Piedod skarbumu, Ivar, bet tas ir tāds dīvains – akls jautājums. Es saprotu Tavas sāpes par VAK-u, bet padomā pats! Var pajautāt arī tā:

            - Ar ko tumsa atšķiras no gaismas?

              Ar to, ka tumsā nav gaismas.

            - Ar ko rūgts atšķiras no salda?

              Ar to, ka tas ir rūgts, bet nav salds.

            - Ar ko auksts atšķiras no silta?

              Ar to, ka tajā nav siltuma, ar to, ka tā ir siltumam pretēja parādība un siltuma trūkuma sekas, tur, kur tās ir konstatējamas uz apkārtējās vides fona un (uz šī fona), iespējams, ir šīs vietas (siltuma vajadzības) trūkums, tāpēc, iespējams, tiks ar kaut ko maldinošu, siltumam līdzīgu neveiksmīgi maskēts. Tas, kas nav īsts, bet īstuma vietā tiek attēlots, ir īstuma karikatūra.

            Tāpat var pajautāt tā:

            - Ar ko diena atšķiras no nakts?

            - Ar ko vīrietis atšķiras no divriteņa?

            - Ar ko televīzija atšķiras no šampūna?

            - Ar ko gudrība atšķiras no muļķības?

              Ar to, ka muļķībā nav gudrības.

            - Ar ko Svētums atšķiras no svētulības?

              Tieši ar to, ka ir svētums un ir svētulība, kura nav svētums, jo, ja tā būtu svētums, tad tie būtu viens vesels, bet, ja tie nav vesels, tad tas nozīmē, ka svētulība ir atdalīta no svētuma un nav svētums.

            Ar to jau arī atšķiras, ka svētulība nav svētums, tātad, ir tas, kas ir bez svētuma. Svētums nes augļus visa tā veidā, ko mēs pazīstam kā labo. Svētulībai tādu augļu nav – svētulība ir ne-svēta, tukša un neauglīga.

            Atbilde uz tādiem meklējumiem nav faktos un analīzē. Tā ir katra paša patiesības redzes spējā. Tad, kad mēs redzam Saules lēktu, mēs nemeklējam uz to norādošus vai apstiprinošus faktus un astronomiskas tabulas. Mēs vērojam Saules lēktu, kurš pie mums nonāk tāds, kāds tas tobrīd ir, līdzi nesot visas tās izmaiņas, kuras var konstatēt Saullēktu pavadošajos notikumos dabā un par tiem iegūtajos faktos.

            - Kādēļ meklēt faktus, kuri dod vielu spriedumiem, ja to var vērot tieši tādu, kāds tas ir?

            Fakti ir vajadzīgi tiem, kuri neredz un tiem, kuri manipulē ar faktiem galvas jaukšanai, kā visā tajā lietā ap VAK-u.

            Vērosim Saullēktu!

            Lai Saule Aust!

Lasot šādus jautājumus, saprotam, ka patiešām ir jāraksta gari un plaši raksti par katru jautājumu, kuram pieskaramies. Šī iesūtītā jautājuma teksta kontekstā vārds „atzīts” tiek lietots tā it kā šī „atzīšana” būtu kāda subjektīva „patīk-nepatīk” robežās esoša darbība un attieksme. Matemātiska izteiksme 1<2 ir objektīva norāde uz to, ka 1 ir mazāks par 2. Ja ar hēliju pildīts gaisa balons ceļas augšup, tad tas ir objektīvi spējīgs pacelties gaisa, ko nevar gludeklis. Te nav vietas izteicienam „gaisa balons tiek atzīts par vieglāku salīdzinājumā ar gludekli”. Tie cilvēki, kuri nezin to, kāpēc gaisa balons paceļas, bet gludeklis nē, varētu atzīt, ka viņi redz brīnumu, bet tad viss šis „brīnums” būtu tikai vienīgi viņu zināšanu trūkuma sekas.

Mēs zinam, kas ir kas un tādēļ nenodarbojamies ar „atzīšanu”. Ja kādam šajā jomā iztrūkst zināšanu, tad tā nav īstā nodarbe, kurai viņš pievērsies. Tas nav laika kavēklis. Tas ir pa īstam un, ja kāds to vēl nesaprot, tad saprašana viņam nāks ar lielām ciešanām.

Tas ir dabiski, ka Cilvēki meklē domubiedrus. Tā tam ir jābūt. Taču viss tālāk Jūsu jautājumā teiktais ir viena liela aplamība. Es domāju to „Un tad nākas ar daudz ko samierināties”, it sevišķi, ja ir zināmi arī citi virzieni, kuros nav „jāsamierinās”. Nav saprotams, kāpēc ir jāēd mēsli kādā kompānijā, ja ir arī cita, kurā var ēst tīru pārtiku. Un tālāk – neviens taču neiet uz ielas laupīt, dedzināt vai zagt tikai tāpēc vien, ka mājās vienam ir garlaicīgi. Nozieguma gadījumā vārdi „vienam mājās bija garlaicīgi – gāju domubiedrus meklēt un tos atradu starp šiem noziedzniekiem” nozīmē to, ka esat pievienojies organizētās noziedzības grupējumam.

Katrs domubiedrus sameklē pēc savas iekšējās būtības. Vienmēr ir spēkā latviešu sakāmvārdi: „Parādi man kas ir tavi draugi un es pateikšu tev kas esi tu”. Tātad, te nav jāaizbildinās ar „samierināšanos” (nevajag aiz tā slēpties – vienkārši nevajag darīt to, par ko ir jākaunas), bet vajag atzīst to, ka esat tāds, kādā grupā uzturaties. Jūsu saturs Jūs ir piesaistījis pie tiem, starp kuriem meklējat domubiedrus.

Tā grāmata, kuru Jūs par Bībeli saucat, ir Vatikāna pasūtījuma rezultātā abpusējās interesēs, nelielas žīdu grupiņas 11.gs. izpildīts un tapināts darbs – lielāka apjoma materiālu apstrāde „fentezi” žanrā par tēmu „Kristīgā mācība” un ir tik pat tālu no tā, uz ko tā pretendē, kā Labsanga Rampas pļāpāšana no Budisma. Ir pilnīgi vienalga vai lasat tās abas, vai P. Koelju romānus, vai „Davinči kodu”, vai „Zīmogu sarkanā vaskā”. Tie visi ir un paliek mākslīgi veidojumi, kuri ir vienlīdz tāli no tā, par ko tiecas runāt.

Vai to lasīšana Jums kaitē vai nē, ir atkarīgs no tā, kāda ir Jūsu attieksme pret lasīto.

Ja maldinošo liekat savas dzīves pamatā, tad tiekat maldināts un sākat dzīvot maldos – ilūzijās. Jūsu dzīve kļūst iluzora, Jūs pats vairs to nevadat, bet esat pilnīgā maldinātāju un manipulatoru varā. Ja pret to izturaties kā pret lasāmvielu, kuru var arī pārdomāt, tad Jūsu pārdomas kopā ar Zināšanām var Jūs bagātināt ar kādu atziņu, kuru varbūt ir vērts pieņemt par derīgu. Tādā gadījumā Jūsu dzīve būs mazāk iluzora un vairāk Īsta. Apskaidrotie dzīvo Īstenībā. Zinošie ir Apskaidrotie – Soteri.

Ja mēs zinam, ka visas tās prakses, kuras tiek dēvētas par „jogām”, ir 4. rases mācību paliekas, bet viss tas, ko Jūs minat pie „atzītā” ir 5. rases paliekas un mums priekšā stāv 6. rases dzīve, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā, tāpat kā visur citur, tiem, kuri grib iekļauties Evolūcijā, vispiemērotākā ir Jaunā Laika Mācība – Dzīvā Ētika. Lai Jūsu nemulsina tās cits nosaukums – Agni Joga. Vārds „joga” nozīmē – ceļš un prakses būtība nav jāmeklē vārdā „joga”, kā to dara dumjie Eiro-Āmurikāņi, bet ceļa norādē – tajā vārdā, kurš apzīmē ceļa virzienu. Agni Joga ir Uguns Ceļš. Dzīvā ētika ir Ugunīgais Ceļš un Uguns attīstības Ceļš.

Tiem, kuri grib tāpat vien „pabūt sabiedrībā un „pieciest” to tikai tāpēc, ka ir bail no grūtībām vai vienam garlaicīgi”, vispiemērotākais ir tas, uz kurieni viņu ir „aiznesušas kājas” – tas, kam viņu ir pievedusi viņa dvēseles daba, prāta stāvoklis un apziņas būtība.

Tie, kuriem ir Dzīva-Ugunīga daba, kuros skan 6. rases aicinājums, kuri jūt brālību ar citiem Ugunīgajiem, tiecas pēc Zināšanām un Gara Izaugsmes Ceļa – tie meklē sev domubiedrus starp tiem, kuri pievēršas Uguns Ceļam – Dzīvajai Ētikai un tās Kultūrai.

Paldies par norādi!

Jā, neskatoties uz mūsu prasībām, mūsu logo aizvien vēl tiek turēts šajā mājas lapā un viņi aizvien vēl turpina savu maldinošo darbību. Ar to viņi sevi lieliski raksturo kā bezkauņas.

Ja kāds paziņo citam, ka nevēlas uzturēt attiecības, bet atraidītais aizvien vēl turpina uzbāzties, tad tā ir kāda noteikta veida aprobežotība un vardarbība no prasības ignorētāja puses.

- Vai tas mums sagādā traucējumus?

Pagaidām nē. Bez tam mēs esam pienācīgā veidā informējuši sabiedrību par mūsu attiecību neeksistenci un šīs kompānijas darbības raksturu. Ja kādam interesē mūsu apgalvojumu patiesums, tad viņi tam ir sagādājuši lielisku pierādījumu.

Uz to var palūkoties arī tā. Mēs esam tik ekskluzīva vērtība, ka pie attiecībām ar mums turas visiem iespējamiem līdzekļiem. Nu, ko! Lai jau tiek „nabaga radiniekiem” kāds prieciņš no mūsu pils spožajiem logiem!

- Kur ir ētiskā robeža veicot radioaktīvo atkritumu noliktavas atsegšanu, rakņāšanos pa to un bīstamo atkritumu izvazāšanu pa pasauli?

Muļķi, kuriem nav priekšzināšanu par radioaktivitāti, tās dabu un iedarbības sekām uz cilvēku, kuriem nav dozimetru un citu darbam ar radioaktīvajiem materiāliem vajadzīgo iekārtu, ar nevainīgu idiotu centību rakņājas pa bīstamo atkritumu kaudzi un ķīvējas ap kādu īpaši spožu konservu bundžas vāciņu. Nav jēgas meklēt ētiku tur, kur mežoņi strīdas par pūstošu gaļas gabalu. Kādi vieni – tādi otri.

Cilvēka fiziskā miesa ir augstu garīgo vibrāciju plūsmas kanāla nesēja un veidojums. Katru veidojumu tā darbības beigās iznīcina tam atbilstošas destruktīvas enerģijas un to radītas formas. Augstāko būtņu formas iznīcina augstākas pakāpes destruktīvās enerģijas un formas. Tāpēc Daba rūpējas par to, lai cilvēku radītie priekšmeti izzustu no Cilvēku dzīves vides, bet Cilvēkiem pašiem jārūpējas par savu miesu savlaicīgu likvidāciju un to sadalīšanās produktu nepieejamību dzīvajiem. Līķu saglabāšana ir daļa no melnās maģijas (pēdējo 6000 gadu Ēģipte bija pilnīgā melno māgu kontrolē – tādēļ arī tur tik plaši pielietota līķu balzamēšana), tāpat kā mirušo miesas elementu (kādu piekopj baznīca) un mirušo cilvēku radīto un lietoto priekšmetu lietošana.

Atsedzot kapus un lietojot priekšmetus tiek atbrīvotas postošās enerģijas un to radītās būtnes, kurām ir vienalga vai racējs ir diplomēts vai melns arheologs. Viņu visu pūliņi ir atbrīvoto destruktīvo spēku radītajās slimībās, kuras izplatās tādā populācijā. Ārstiem būtu mazāk darba, ja nebūtu arheologi. Vēsturiskās ziņas var iegūt tam sagatavoti Zinātnieki Skolotāju vadībā un tam noliktajās robežās saskaņā ar Cilvēces attīstības cikliem, apziņas stāvokli un Dabas Likumiem.

Interese par pareģojumiem ir neveselīga ziņkāre un savu Prometejisko spēju vājināšana.

Mūsdienu Cilvēka prāts ir nepilnvērtīgs. Intelekta funkcijas pārslogošana ar personības vēlmju un iespaidu diktētu attieksmi, pārcilvēcīga psīhes ietekme, pievēršanās attīstības ceļam, dzīves veidam, attīstības līmenim un laikam neatbilstošām mācībām un praksēm ir panākusi to, ka reizē ar morālu un tikumisku pagrimumu sabiedrībā, katrā atsevišķā cilvēkā ir atmirusi puse no viņa prāta darbības. Normāli katrā cilvēkā viņa prātam jādarbojas sintētiski savienojot Epimetejiskos un Prometejiskos iespaidus.

Epimetejiskie iespaidi ir tas, ko mūsu apziņa ir uztvērusi no notiekošā un sakomplektējusi faktos. Kārtojot faktus un izdarot secinājumus, tāda Cilvēka apziņa veido sev priekšstatus par jau notikušo. Notikušā Epimetejs veido savu pasaules ainu par to, kur viņš ir un kas ar viņu notiek pašlaik, un izdara prognozes. Tā ir braukšana automašīnā atmuguriski nelietojot atpakaļ skata spogulīti.

Mūsu apziņa ir ļoti sīkciklisks process, kurš atrodas dažādu, arī daudz garāku ciklu veidotā pasaulē. Tas nosaka, ka liela daļa no notiekošā patiesībā ir garāku ciklu mijiedarbības seku projekcijas sīkākos ciklos. No vienas puses tas dod variāciju iespējas, bet no otras tas nosaka, ka to ceļu, pa kuru braucam, kāds jau ir uzbūvējis pirms mums. Ar visiem līkumiem!

No jau uzbūvētā ceļa arī pienāk ietekmes. Spēju uztvert „vēl nenobrauktā ceļa gabala” ietekmes sauc par Prometejisko prāta darbību. Tam nav nekāda sakara ar paredzēšanu vai zīlēšanu, kas atņem izvēles iespēju. Tie ir ilglaicīgāku procesu vērojumu un uztveres rezultāti. Tas ir tāpat kā braukt automašīnā pa ceļu normāli un lietot arī atpakaļgaitas spoguli, lai redzētu, kas notiek aiz automašīnas tad, kad automašīna jau ir pabraukusi kādai vietai garām – vērot savu darbības sekas, lai precizētu nākotnē pieņemamos lēmumus. Tad, kad Cilvēks beidz izdabāt sev un justies kā pasaules naba, tad, kad viņš savai apziņai ļauj uztvert arī citu būtņu sajūtas – kļūst empātisks, kas nav komfortabli, tad, pie pietiekama izglītības un inteliģences līmeņa, viņā sāk ieslēgties prometejiskā apziņas funkcija un prāta spēja.

Prometejiskums nav uz analīzi balstīti secinājumi un prognozes, bet tieša nākotnes apstākļu „redzēšana” – ietekmju saņemšana un vēl nepiedzīvotā faktu formēšana. Tie vēl nav arī lēmumi. Savienojot Epimetejisko sapratni par darbību un notikumu sekām ar zināšanu par nākotnes apstākļu raksturu Cilvēks var pieņemt adekvātus lēmumus kā rīkoties uz ceļa vadot braucošu automašīnu. Tikai tad, kad viņš zina, kurā kilometrā, pie kura koka un kādā ātrumā braucot viņam pārsprāgs riepa vai lūzīs ass, viņš var adekvāti izlemt – braukt pa šo ceļu, izvēlēties citu, uz kura notiks citi notikumi, paņemt sev līdz pasažieri vai atstāt viņu ceļmalā, vai tieši otrādi – paņemt viņu, jo viņa klātbūtne tieši radikāli mainīs ceļā esošo notikumu raksturu. Savienojoties Epimetejiskajam ar Prometejikso parādās saprātīga prāta darbība un atbildīgu lēmumu pieņemšanas iespēja.

Nostradamus un Vanga paredzējumus neveica. Nostradamus bija inkvizīcijas apstākļos praktizējošs kabalists. Nostradamus katrēni nav pareģojumi, bet formas, kādos viņš pierakstīja savas kabalistiskās filosofijas atziņas un pārdomas. Tas, ka viņš savulaik, maizi pelnīdams, rakstīja un izdeva tautā tolaik populārās pareģojumu grāmatiņas, viņam vēlāk piešķīra gaišreģa un pareģa tēlu. Tomēr tā bija tikai populāra lasāmviela – laika kavēklis tieši tādā pat mērā kā šodien žurnālistu uzpūstā 2012.gada „laika gala” ažiotāža.

Mazi bērni izklaidējas stāstot spoku stāstus, bet laiku pa laikam paši sevi ar tiem noved tādā uzbudinājuma stāvoklī, ka patiesi sāk redzēt un sajust savas fantāzijas augļus vai, kas ir patiesi kaitīgi, sāk pievilināt un pievilkt astrālajā pasaulē esošus kaitīgus radījumus. Ja kāds iebrien netīrā dīķī, tad nav brīnums, ka piesūcas dēles vai sāk skrubināt tur esošās vaboles, pielipt atkritumi, dubļi un slimības izraisošas sīkbūtnes. Tieši tā ir ar 2012.gada un citiem „pasaules galiem”. Mūsdienās Nostradamus katrēniem ažiotāžas radīšanas nolūkos piešķir tādu nozīmi, kāda tiem nav.

Vanga bija mēdijs. Viņa pati no sevis neko neteica. Vanga nekādus pareģojumus, kādus viņai tagad pieraksta, ne pati, ne savu „Ziņotāju” vārdā neveica. Visi tā saucamie pareģojumi ir no sarunas konteksta izrautas frāzes, kuras attiecas uz konkrētu jautājumu, tā risināšanu un to pavadošajiem apstākļiem. Viņa vispār nodarbojās ar pavisam ko citu – ar apmeklētāju ikdienas dzīves problēmu risināšanu. Vanga nekad nav izdarījusi nekādus paziņojumus par kādiem nākotnes notikumiem Cilvēces dzīvē. Viņai tagad pieraksta to, ko viņa nav teikusi. Viņa vispār neapskatīja negatīvus notikumus – tas bija ārpus viņas interešu sfēras. Pajautāta par nākotni, vienmēr atbildēja: „Viss būs labi.”

Ap Vangu saceltā kņada ir domāta tam, lai radītu apokaliptiskās noskaņas (spoku stāsti pie svecītes), pievērstu uzmanību laicīgās dzīves notikumiem un aizvilinātu Cilvēkus no Garīgās dzīves un Zināšanu apguves. Ar to rada nolemtības sajūtu un ievirza lēmumus citā gultnē – formē sev vajadzīgo nākotni mūsu pasaules reālie atkritumi, tārpi, dēles un kaprači.

Ap Vangu saceltā kņada ir troksnis, aiz kura aizmirstībā paliek tas īstenais Bulgāru tautas Gara Milzis, kuram tagad vajadzētu pievērsties daudziem jo daudziem, kuri kristīgās baznīcas dzīvē vīlušies, kļūst par ciniķiem, atstāj kristīgās pasaules dzīves normas vai nonāk pseidokristīgo sektu nagos.

Ap Vangas vārdu saceltā kņada nostumj aizmirstībā Beinsa Duno – Pētera Donova vārdu un atstāto garīgo mantojumu. Pievēršoties Donova atstātā mantojuma studijām, Eiropa varētu Garīgi atveseļot lielu daļu savu morālo un dvēselisko kropļu. Arī baznīcas tukšajos sprediķos parādītos kāda saprāta un sakarīgu domu klātbūtne.

Pareģi nevirza Cilvēces evolūciju. Pareģi dalās iespaidos un novērojumos ar tiem, kurus no tā vajadzētu pasargāt. Cilvēces evolūciju virza Skolotāji. Ņemiet vērā norādījumus un pareģi jums nebūs vajadzīgi.

Asteroīdi lido visu laiku, tuvu un tālu. Tagad, attīstoties teleskopiem tos vēro intensīvāk. Kontinenti un poli dreifē visu laiku. Tie, kam tā bija profesionālās intereses sfēra, to novēroja vienmēr. Tagad tas ir izlaists ārpus profesionālās intereses sfēras. Piektā rase savas pozīcijas zaudēs „ugunīgo” parādību – zemestrīču, vulkānu un postoša prāta darbības ietekmē.

Zemestrīces un vulkānu izvirdumi, atsevišķu kontinentu daļu lēna celšanās vai iegrimšana (Atlantīda grima 750 000 gadu. „Nakts” ir simbolisks juku laiks) viena pati par sevi nav katastrofa. Katastrofa ir Cilvēku uzvedības parādības un apkārt notiekošā apvienojums. Tur, kur lēnā – dabiskā ekonomika transformētos, tur „tirgus” – uz banku peļņas procentiem būvēta pretdabiska ekonomika un tās vārdā izkropļota Cilvēka apziņa piedzīvos kataklizmu.

Reāli dzīvot nespējīgie egoisti piedzīvo katastrofu vienmēr, kad nonāk saskarē ar dabu, kurā sadarboties un saprasties spējīgie dzīvo bez sevišķiem traucējumiem, vai pat uzlabo savas dzīves un darba apstākļus.

Zināšanu, tikumības un darba spēju zudums ir patiesā kataklizma, kurā tādiem iedzīvotājiem saskaroties ar tektoniskām izmaiņām nav nekādu iespēju saglabāt savu iepriekšējo dzīvesveidu, kārtību un tātad arī veselību un dzīvību. Ne jau vulkānu pelni, bet divkājainie paši viens otru nobeigs savstarpējos kautiņos vai pametīs bez palīdzības, domādami paši par savām interesēm. Seperātisms ir gan vēsturiski ieprogrammēts, neadekvāti nospraužot valstu robežas un mākslīgi uzspiežot kopdzīvi, gan arī vispārējā un iekšējā Cilvēka sabrukuma zīmes.

Tur, kur vajadzētu veidot patiesas savienības, notiek egoistiskas manipulācijas, resursu izlaupīšana un paverdzināšana. Amerikas Savienotās Valstis realizē savu vadāmā haosa doktrīnu reizē ar Anglosakšu sen jau sākto Maltusiānisma programmu demogrāfiskajai bremzēšanai, kuras svarīgākā daļa ir iedzīvotāju debilizēšana un savstarpēja sarīdīšana.

Grūti pieejamās vietās vienmēr būvē noliktavas, rezerves komandpunktus un paslēptuves sevišķi svarīgu funkciju veikšanai. Būvē pilsētas ne jau tikai kalnos. Būvē Krimā un Altajā arī – būvē visur, kur ir lēta zeme un atļauj resursi. Tie, kuri izmanto resursus savā labā, ar tiem rīkojas pēc saviem ieskatiem, lai uzlabotu savas dzīves un apkalpotu savas intereses.

Būvē tāpēc, ka var būvēt. Būvē tāpēc, lai dzīvotu tīrā vidē un pietiekami tālu no tiem, kurus ir sarīdījuši, debilizējuši un būs noveduši līdz badam un haosam. Būvē tāpēc, ka baidās viens no otra un no tās „sabiedrības”, kādu ir radījuši. Viņi ļoti labi saprot, ka katrs centīsies glābties gremdējot citus. No jums tagad izsūknē resursus – entuziasmu, darbaspējas, izglītību un finanses tādēļ, lai vēlāk jūs nekonkurētu ar viņiem, bet mierīgi „laistos dibenā” pēc viņu sagatavotā plāna. Jūsu „demokrātiski” savēlētās valdības jūs lēni iznīcina tagad un tāpat (vai ātrāk) darīs arī turpmāk.

Ar jums manipulē katru dienu no rīta līdz vakaram. Manipulēt var, ja cilvēks ir nemierīgs, vājš un uzbudināts. Padara nemierīgus stāstot šausmu stāstus – apokalipse, terorisms (paši sarīko), klimata maiņas, bads (paši sarīko), slimības (paši sarīko) un trūkums (paši sarīko). Uzbudina ar seksa reklamēšanu un netiklības uzspiešanu, padara vājus ar konkurenci un valstu iznīcināšanu, organizatoriskās struktūras un sabiedrības vienotības graušanu. Protams, ka viņi cer paslēpties viens no otra destruktīvās darbības, uzbrukumiem, specvienību reidiem un „klusajiem” ieročiem – bakterioloģiskajiem, bioloģiskajiem un klimatiskajiem. Protams, ka ir ieroči, pret kuriem var pasargāt tikai tam speciāli būvētas ēkas. Viens tāds ierocis ir bezvadu (wi-fi) interneta izstarotājs sabiedriskās vietās, mājās un transportā.

Var būvēt visādas patversmes un nocietinājumus, bet neviens no tiem nevar pasargāt viņus no viņiem pašiem, jo galvenais postošais spēks ir tie, kuri sev būvē šīs glābšanās un specnozīmes vai vienkārši separātas dzīves vietas.

Ir Debesis.

Ir debesis, kuras mēs redzam.

Aiz tām ir citas Debesis, kuras mums nav redzamas. Aiz redzamajām debesīm ir trejas neredzamās Debesis. Tās pirmās (mums tuvākās) ir astrālās (smalkās pasaules) Debesis. Tās otrās ir Ugunīgās (Saprāta pasaules) Debesis. Trešās ir Gara pasaules Debesis.

Katrā Debesu pasaulē lido – dzīvo tās pasaules būtnes. Debesu būtnēm ir spārni. Cik Debesis tās pārvalda un tajās lido, tik spārnu pāru tām ir. Tāpēc ir divspārnu, četrspārnu un sešspārnu būtnes. Tāpat kā ir trejas Debesis, tāpat ir arī trejas Saules un treju Debesu treju tajās dzīvojošo būtņu attīstības (interešu) klases. Ērgļi ir divu zemāko Debesu zemākās attīstības klases (varas) simbols.

Ērgļi lido visaugstāk – vistuvāk Saulei, tāpēc simbolizē Cilvēka Garu attiecīgajā attīstības (intereses) līmenī. Ērgļi simbolizē varu. Ērgļi lido visaugstāk tāpēc var vistuvāk pietuvoties savām Saulēm un tādēļ ir arī to pārstāvji – nes savās ķetnās Saules enerģijas simbolu – čūskas, kas var tikt attēlotas arī kā zibeņi vai to vienkāršoti attēli bultu veidā. Jupiters, Zevs, Peruns (Pērkons) ir Debesu Ērgļi – Zibeņmeši.

Debesu Ērglim (Goram) ir divas acis – kreisā un labā. Kreisā acs ir Mēness un tā ir astrālās pasaules – pirmo Debesu pārvaldes zīme. Tāpēc, ja Ērglis rāda savu kreiso aci – skatās pa labi, tad viņš pārvalda zemākās – astrālās pasaules Debesis. Labā acs ir Saule un tā ir otro Debesu pārvaldes zīme. Ja Ērglis skatās par kreisi, tad viņš pārvalda šīs otrās debesis. Tas, kurš pārvalda abas Debesis, ir spiests vienlaicīgi skatīties abos virzienos un tādēļ tam ir divas galvas.

Trešajās Debesīs ērgļi netiek. Kādreiz, senatnē ģērboņos bija citas debesu būtnes. Ērgļu ienākšana ģērboņos iezīmē šo valstu un dzimtu pagrimumu, pievēršanos rupjai varai, zināšanu un spēju zaudēšanu.

Lai rastu Jūsu jautājuma atbildi, ir jāsavieno divas daļas, kuras, katra atsevišķi pašas rada milzumu jautājumu un neizpratnes. Nekas, pats par sevi, bez savas otras puses, nav saprotams, saturīgs un pilnīgs. Manipulācijas, mānīšanās un neizpratne ir tur, kur viena veseluma daļa tiek atdalīta no citām. Un, katru daļu, tās nozīmi saprot tikai tas, kurš savā Sirdī glabā veselumu un tāpēc visu redz kopā, kā vienā veselumā savienotās veseluma daļas, kurās redzam pilnības darbu.

„Ej un negrēko”.

„Ja tev sit vienā vaigā – pagriez otru”.

Mums šī dzīves iespēja – atkārtota iemiesošanās materiālajā pasaulē tiek dota tādēļ, lai te darbojoties un veidojot attiecības viens ar otru, mēs uzkrātu sadarbības, savstarpējās mīlestības un saprašanās pieredzi. Te dzīvojot, mēs redzam, kas mūs dara laimīgus un mūsu darbības sekas – kādas darbības vairo dzīvību, sapratni un saskaņu, bet kādas turpretī mūs ieved disonansēs, pretrunās un konkurencē ar citām dzīvām būtnēm.

Riesta laikā tie briežu, aļņu un citu radību tēviņi, kuru vīrišķā aktivitāte pārsniedz līdzsvaru starp tieksmi „darīt pašam” un spēju saprasties ar saderīgo, bet atšķirīgo, savas „darīšanas” pārpalikumu – pārmēru vērš viens pret otru. Tie ir tēviņi, kuru fiziskās potences ņem pārsvaru pār dabas spēku līdzsvarojumu augstākajās dzīvības darbības telpās – prātā un dvēselē. Te uzskatāms neprātīgas un pretdabiskas rīcības piemērs ir ASV ar saviem NATO līdzskrējējiem, kuru pūliņi ir vērsti uz „savu gēnu izplatīšanu”, mazinot citu dzīvības formu – dzīvības daudzumu un daudzveidību. ASV agresivitāte nav politiska vai ekonomiska, bet gan ekoloģiska problēma. Ar NATO savaldīšanu būtu jānodarbojas „zaļajiem”. Stiprākais tēviņš padzenot vājāko gūst iespēju apaugļot mātīti un dot tās pēcnācējiem savus gēnus. Tā domā šis tēviņš un viņam līdzīgie „biologi”, bet tā nedomā mātītes, kuras atdodas kautiņos neiesaistītajiem tēviņiem. Viņas atdodas tiem, kuri ir mērķtiecīgāki dzīvības vairošanā un tādēļ nevērš savu enerģiju viens pret otru, bet uz to, lai saprastos ar mātīti. Tieši tāpēc ASV un NATO „brašuļiem” nav nākotnes. Nākotni viedos tie, kuri neiesaistīsies aliansēs „cīņai ar teroristiem”, bet veltīs sevi savstarpējās saprašanās vairošanai. Šodien neviens neatceras daudzo Romas karavīru vārdus, bet visā pasaulē zin to pagānu filosofu, kurš aicināja uz mieru, mīlestību un sapratni – „Ja tev sit vienā vaigā – pagriez otru”.

Varētu likties, ka Kristus runāja par samierināšanos un nepretošanos, tomēr tā nav. Kristus runāja par pieredzes iegūšanas ceļu, par šī ceļa augstākajām virsotnēm – Iesvētīšanām, pateicību un alkām gūt zināšanas un pieredzi. Kristus laikā vēl nebija mūsdienu „kristīgās baznīcas” un tās radītās tumsonības. Tad par kristiešiem sauca tos, kurus tagad baznīca sauc par pagāniem. Tad gan Kristus, gan viņa domubiedri bija pazīstami kā iesvētītie gnostiķi, vai šaurākā lokā kā druīdi.

Iesvētīšanas ceremonijā iesvētāmajam piekodināja neaizmirst sakrālās frāzes un pie katra „sita vaigā” atgādinājumā par tām grūtībām caur kurām viņš ir nācis pie sakrālajām zināšanām. Katrs „pliķis vaigā” ir kāda iesvētīšana. Tādu bija daudz. Tāpēc, no vienas puses, bija nebeidzams pieaugošu grūtību un to pārvarēšanas ceļš, bet no otras, bija zināšanu alkas – „otra vaiga pagriešana” – lūgums pēc nākošās Iesvētīšanas un pateicība par iespēju iegūt pieredzi tam, kurš šādu iespēju ir devis.

Tādā pateicības stāvoklī mūsu dvēsele ir tad, kad visa pasaule mums ir liela mācību telpa, visi cilvēki ir Skolotāji, klases biedri vai mācību uzdevumi un līdzekļi. Tas nozīmē vienu – nav konkurentu, ir tikai sadarbības partneri Dzīvības ceļā uz Dzīvības turpināšanu un vairošanu.

Pavasarī varžu tēviņi ar skaļu kurkstēšanu pievilina mātītes. Kurkst tikai lielākie un tāpēc skaļākie. Mazākie klusē un uzturas lielāko tuvumā. Viņi pārtver kurkstētāju pievilinātās mātītes un rada nākošās paaudzes. Viens „taisa troksni”, bet daudzi strādā. Tas ir sadarbības piemērs tiem, kuri grib saprast kā dzīvo Daba. Tas piemērs tam, ka konkurence ir tikai tur, kur tiek izjaukts līdzsvars un līdzsvaru zaudējušu Cilvēku pārkarsētajās smadzenēs. Daba dzīvo sadarbības un sadarbības vairošanas ceļā.

Ja Jums ir bijusi iespēja gūt pieredzi par savas rīcības sekām, esiet pateicīga tiem apstākļiem un Cilvēkiem, ar kuru līdzdalību Jūs esat nākusi pie šīs pieredzes – grieziet otru vaigu!

Nav pilnīgu un nekļūdīgu Cilvēku! Ja par labu mēs ņemam attīstību, kura ir vērsta uz Dzīvības vairošanu un uzturēšanu, tad labi un pareizi Cilvēki ir tie, kuri tiecas uz šo labo, bet slikti un nepareizi ir visi tie, kuriem ir citi mērķi. Kā labie un pareizie, tā visi citi ir nepilnīgi tajā, ko viņi dara vai grib darīt. Tāpēc vienīgā atšķirība ir tikai tajā cik ļoti mēs tiecamies uz savu labo. Vai mēs tajā esam karsti vai remdeni. Remdenos izspļauj. Remdenie neder ne labajam, ne sliktajam. Remdenie ir atkritumi.

Tāpēc, ja Jums ir bijusi laime gūt pieredzi, tad esiet par to pateicīga visiem, kuri Jums šo iespēju ir devuši, un uzskatiet to par iespēju ar vēl labvēlīgāku skatienu uzlūkot pasauli sev apkārt. Jūs neesat bijusi pilnīga un arī tagad neesat tāda, bet Jums ir iespēja būt mazliet zinošākai, mīlošākai un protošai darīt labu, jo tagad Jūs zinat savas laba darīšanas otru pusi – slikta darīšanu. Starpībā starp vienu un otru ir tā mācība, uz kuru Jūs mudina Dzīvība.

Neviens nav pilnīgs.

Ceļš nekad nebeidzas.

Pārmaiņas notiek.

Tāpēc – „ej un negrēko”.

Tagad Jūs zinat kā vajag rīkoties, jo bez šīs zināšanas nebūtu vainas sajūtas. Vainas sajūta Jums saka to, ka Jūs esat pārkāpusi kādu robežu, kuru kādreiz esat pati sev nospraudusi. Vainas sajūta ir veselības zīme. Garīgi, dvēseliski un intelektuāli slimajiem un neattīstītajiem nav vainas sajūtas. Tikai tiem, kuri zin atšķirību starp pareizo un nepareizo, ir vainas sajūta. Tie, kuri nezin, ir bezgrēcīgi. Tie, kuri zin un zinādami pārkāpj – ir grēcīgi. Grēcīgajiem ir vainas sajūta. Viņi nav nolemti nepareizajai rīcībai jo var tā nerīkoties – tāpēc „ej un negrēko”. Jūs esat ceļā uz iespējamo pilnību, Jūs zinat kā nevajag un Jūs zinat kā vajag rīkoties, tāpēc nav jēgas noņemties ar savas vainas sajūtas nēsāšanu un aplūkošanu. Cilvēka dzīves jēga ir pieredzes iegūšanā. Tāpēc – „ņemiet savu gultu un staigājiet”. Jūs zinat, kas ir labi un pareizi – tāpēc „ej un negrēko” – topiet labāk par to, kāda esat tagad.

Rīt tiksimies atkal!

            Skolēnu dziesmu svētkus rīko tie, kuri tos izmanto subkultūru iecelšanai normas kārtā un jauniešu pieradināšanai būt subkultūru vidē. Tāpēc atsevišķi skolēnu dziesmu svētki ne tikai nav vajadzīgi, bet ir pat kaitīgi. Katras darbības vērtība ir kopībā, bet tāda dalīšana visu vājina un sašķeļ to, kas eksistē kā vienots veselums. Tad jau var ieviest vidējās paaudzes un veco ļaužu dziesmu svētkus, precēto, neprecēto vai šķirto, sieviešu un vīriešu dziesmu svētkus. Skolēnu piedalīšanās kopīgajos dziesmu svētkos ir dziesmu svētku idejas būtība – tradīcijas pārmantojamība, nepārtrauktība un kopā saistība.

            Dziesmusvētku apmeklējumam ir jābūt brīvam un bezmaksas. Dziesmusvētku finansējumam jābūt pilnībā budžeta finansētam. Jo, ja Dziesmusvētki nav visiem par visu kopīgo naudu (iekasējot nodokļus valsts katram garantē ieeju Dziesmusvētkos – biļetes pērk, maksājot pievienotās vērtības nodokli par katru maizes kukulīti!) tad – kas tie par Dziesmusvētkiem un kam tādi vajadzīgi?

            - atskaitei eirodāmām un kundziņiem?!

            - vai vieta, kur pagrozīties vairiņām un visādu izmēru Ulmanīšiem, demokrātiņiem vai zili, zaļi rozīgajām, streipveidīgajiem ārzemju latvietīšiem, kuriem „garšo alus”?

            - Izklaide samaksājušajiem?

            Es varu nebūt tur klāt ar klausīšanos, es varu būt aizņemts citur, nepagūt atbraukt vai būt prom braucošs, bet es varu būt tur klāt ar savu „maizes nodokļa” daļu – ar savu 21 procentu no katra pirkuma, un zināt, ka vismaz tā – Dziesmusvētkos ieguldītā nodokļu naudas daļa nav izšķiesta veltīgi – biezādaino barošanai un viņu vizināšanai iepirktajos džipos!

            Protams, vienmēr pastāv meistarības un kvalitātes – darba ieguldījuma jautājums un atlases vajadzība. Dziesmusvētki ir un paliks augstākais meistarības (kopdziedāšanas) sasniegums. Koru meklējumi jaunās formās un treļļos ir tikai viņu pašu izklaidei un lielībai – akustisks ekshibicionisms, „topless” un striptīzs, kurš uzkurina intereses, bet nevainagojas ar bērniem. „Daiļumi” novīst – „bērni paliek nedzemdēti” vai ir vienīgais „attiecību” vērtības pierādījums.

            Kora dziedāšanas un koru vērtība nav katra korīša citādīgumā, bet kopdziedāšanas varēšanas attīstībā, kuram tādas citādības treļļi tikai traucē. Varēšana nav treļļos, bet visas zemes iedzīvotāju salikšanā vienā vilnī. Tā ir Dziesmusvētku būtība un jēga, un ja tā nav, tad nav Dziesmusvētku, bet tas, kas tur ir, - tie nav Dziesmusvētki.

            Meistars no gaisa nekrīt.

            Visiem jādod iespēja.

            Katram jābūt ceļā uz sasniegumu.

            Kopīgais ceļā ved, bet eksotiskais traucē. Čili neder pie zirņiem, sīpoliem un rūgušpiena! Tas nenāk no šīs zemes, nav šīs zemes dzemdēts un neieskan šīs zemes dvēseles dzīlēs! Tāpat tikai brāļu draudžu ienestā ideja dod Dziesmusvētkiem dzīvotspēju, bet visas citas strāvas tos atšķaida, izvazā un pārcitādo par to, kas tie nav, bet ir tas pats, kas visur – biznesa aktivētāju un naudas apritinātāju. Līdz hernhūtiešu ienākšanai Latvijā te skanēja tikai „ķenču lūgšanas” un kaimiņš par kaimiņu nelikās zinis – katram viņa kaktiņš, stūrītis zemes un krekls pie miesas bija latviskā pazīšanās un aizsardzības zīme.

            Tur, kur izspiež brāļu draudžu svētkos ielikto ideju, tur ienāk ikdienišķā naudas grozīšana.

            Dziesmusvētkos ieliktā ideja visur ved uz kopību, uz Brālību un Draudzību – uz naudasbrīvām attiecībām – uz to, kur nauda nevar ienākt – dziesmā, palīdzībā (palīdzība un dziedāšana par naudu ir tikai maksas pakalpojums) un kopā būšanas svētumā.

            Tikai tas, kas ir naudasbrīvs, ir patiess un īsts. Tikai naudasbrīvais savā telpā ielaiž Cilvēcisko, Garīgo un Tīro – to, ko mūsu senči sauca par Dievišķo un Kristīgo – Tīro, Ideālo un Dzīvību dodošo.

            Tam piepulcēties var tikai esot ceļā uz to – tiecoties pēc tā, ko var saņemt tikai naudasbrīvi kopā esot vai naudasbrīvā kopībā dziedot. Tāpēc tādai dziedāšanai jāpielaiž visi uz to spējīgie, katrs atbilstoši savai meistarībai. Tāpēc Dziesmusvētki varētu noritēt trijās kārtās – klājumos. Arī senču Garīgā Kultūra ritēja trejās kārtās – klājumos. Pirmais klājums bija tautas tradicionālā reliģiskā dzīve. Otrais klājums bija Lielās Mistērijas, kurās piedalījās lielāks daudzums pielaisto, bet trešais klājums bija Mazās – nelielam skaitam reti rīkotās Mistērijas.

            Tāpat arī Dziesmusvētki visiem dziedātgribošajiem būtu rīkojami visos novados katru gadu.

            Tāpat Kurzemes, Latgales, Zemgales un Vidzemes zemju spējīgie dziedātāji savās zemēs sanāktu uz saviem Dziesmusvētkiem reizi trijos gados, bet tur savu meistarību pierādījušie reizi piecos gados pulcētos Vislatvijas Dziesmusvētkos.

            Tādā kārtā visi būtu savā dziesmu ceļā! Katrā novadā katru gadu būtu savi Dziesmusvētki, reizi trejos gados būtu novadu un zemju Dziesmusvētki, bet katru piekto gadu Latvijā būtu novadu, zemju un Vislatvijas Dziesmusvētki! Tā būtu pieaugoša un kopā vedoša viļņošanās, kurā katram būtu sava godam nopelnītā vieta, un reizē visi būtu ceļā – neviens nebūtu atstumts vai par nederīgu nosaukts, jo katrs Dziesmusvētku klājums ir Dziesmusvētku daļa un pievienošanās tiem savu spēju līmenī, kas vismaz kaut kā tuvinātu tos, kurus tagad naudas ripināšana šķir.