Esi sveicināta, Ātremīda!

Lūdzu, piedod ilgo atbildes kavēšanos. Biju citos darbos (vietās), citās Debesīs. Tagad, pēc 9.09. atkal esmu te un varu rakstīt atbildes. Pēc š.g. 9. 09. tāpat kā pēc “tā” gada 11. 09. pasaule vairs nebūs tāda pati. Tagad Cilvēki, Okeāns un Saule kopīgi ievada jaunu laiku, ar kuru aizvada veco pasauli. Jaunas Debesis ir tuvu, tuvu klāt un tāpēc vecās ēnas aiziet tālāk un tālāk. Tagad tie, kuri domā, ka viņiem te ir problēmas un viņi tās risina, sapratīs, ka problēmas ir “tur ārā” un to risinājumi ir pavisam citur, citos viņiem nepieejamos mērogos. Tas ir kā skudrupūžna atrašanās vietā, kurā caur viņu mežu būvē autostrādi…

Bet nu – pie lietas!

Visupirms jau vārda dienas svin tie, kam neko citu nav ko svinēt – kam nav citu svinamu svētku un slavas vainagotu dienu, tautas bez Evolucionāras vēstures un sasniegumiem.

Tautas, kurās svin vārda dienas, vai Svēto dienas ir tās pašas, kuras gaida pasaules galu – tās ir “kristīgās” zemes. “Kristīgās” baznīcas sākumos tai nebija nekā, kā vienīgi tieksme pēc politiskās varas, kā dēļ tā misiones (aģitācijas un propagandas) ceļā neizglītotām sabiedrības padibenēm sludināja sagrozītus tām nesaprotamo apkārtējo filosofisko un reliģisko doktrīnu stāstus. Tādā veidā jauntopošā baznīcā (bīskapu orda) mobilizēja neizglītotu, slinku un izlaidīgu tumsoņu masas un vadīja tās sev un politiķiem vēlamajā virzienā. Tā dēļ bīskapi ņēma jau apziņā un vidē esošus, bet tumsoņām nesaprotamus tēlus un norises, un tos sagrozītā (bet tumsoņām patīkamā) veidā pasniedza savu sekotāju masām. Tā tapa baznīcas stāsti, no kuriem vēlāk 11. gs. trīs žīdi Vatikānam uztaisīja apmēram to Bībeli, kuras dažādi (atšķirīgie) tulkojumu varianti tagad ir pieejami “kristīgajās” zemēs un kurus tagad baznīca “mūsdienīgo”.

Filosofiskās doktrīnas un reliģijas tradīcijas vienmēr tiek turētas slepenībā (atklātas tikai savējiem), bet ar misionārismu nodarbojās tikai blēži un krāpnieki. Tolaik to darīja tirgus laukumos un publiskās netiklības vietās – tur, kur pulcējās tās sabiedrības atkritumi, bet filosofu skolās muļķiem, izstumtajiem un svešiniekiem slēpjamo maskēja ģeometriski – matemātiskās formās vai Dievu dzīves aprakstos.

Tā, piemēram, tagad skolās mācītajā Pītagora teorēmā Pītagors ietērpa doktrīnu par “Svētās trīsvienības” - Radošā Saprāta (“Dieva Tēva”), Radošās Domas (“Dieva Dēla”) un Radošās Enerģijas (“Dieva Svētā Gara”) sintētisko vienību un to proporcionālo nozīmību radošajā darbībā. No Pītagoriešu “Kristus zvaigznes” (pentagrammas), kurā redzama dvēseles cikliskā dzīve, ir nākusi leģenda par Kristus ”otrreizējo atnākšanu”. Pentagrammas labās puses apakšējais stars tiek saukts par “Kristus dzimšanu” un to apzīmē ar spīdošu bāku – “katrs pats to redzēs kā spožu gaismu”, bet apakšējo kreiso staru par “otrreizējo atnākšanu” un apzīmē ar atvērtām durvīm – “klauvējiet un jums tiks atvērts”. Visu ciklisko kustību pentagrammas līnijās par “pasauli”, kura sākas un beidzas atbilstoši apskatāmās stihijas stara virsotnē. Cikla noslēgums ir “pasaules gals” pēc “otrreizējās atnākšanas”.

No pentagrammas nāk liela baznīcas stāstu (“kristīgā” mitoloģija) un bīskapu folkloras daļa. Citi ir ņemti no “Ligzdas” – “Baloža” un “Klints” savijuma – sešstūra zvaigznes un tās daļām. Baznīca, izmantojot sagrozītu Eseju, Mitras kulta, Druīdisko – Pītagora Filosofisko sistēmu tēlu sajaukumu ar jūdaisma un pagrimušo tumsoņu maģijas rituālu elementiem, izveidoja to “kristīgo mācību”, kura ilgu un nemitīgu transformāciju ceļā ir nonākusi pie jums kā Katolisms, Luterānisms, Pareizticība un katolisma atzars – Islāms.

Zeme lidojumā ap Sauli katru dienu atrodas citā Saules enerģētiskā lauka spektra (Zodiaka) joslas starojumā un tā mijiedarbības ar Zemes lauku rada tās dienas savdabīgo enerģētisko stāvokli. Tagad Eiropā tās jau (baznīcas darbības rezultātā) ir pilnībā aizmirstas, bet Cilvēki zināja katras dienas “darbu” – tās dienas īpašo nozīmi – vērtību gada ciklā – to īpatnējo iedarbību, kāda tajā dienā ir Zemes enerģētiskajam laukam. Bija zināms, kas tajā dienā ir jādara un ko tieši tad nedrīkst darīt. Tautai tas tika pasniegts Dievu dzīves notikumu stāstu un ar tiem saistīto reliģisko tradīciju veidā.

Baznīca ņēma stāstos godinātos (atgādinātos) tēlus un viņu darbus, kurus pārnesot uz citām dienām (sagrozot kalendāru), pārtaisīja par saviem “svētajiem”. Pārnesot uz citu dienu, “svētos” atsaistīja no enerģētiskā lauka – Zemes Mātes un tās svētības dienas dzīvē. Tādā veidā no tautas atmiņas dzēsa agrāko dzīves tradīciju jēgu un tur iemitināja savas blēņas. No vienotības atrautais Cilvēks tika nolemts lēnai Garīgai, Dvēseliskai un miesīgai izčākstēšanai māņticībā un izvirtībā, kuru sistemātiski un nenovēršami izplata baznīca.

Katoliskajā pasaulē “Dienas godināšana darbā” pārgāja uz “Svētā godināšanu lūgšanā” un iedibināja savas tradīcijas. Tā, piemēram, Matērija Lucīda (Astrālā matērija) kļuva par “Svēto” Lūciju un “Ziemeļu Svētība” par Svēto Nikolaju, kura kauli glabājoties Itālijā un šogad pat tika atvesti uz Krieviju turienes māņticīgo apjūsmošanai. Šis “Nikolajs” kalpo par Santa Klausa prototipu. Patiesībā runa iet par “Sala Tēvu” – Tēvu “Aukstumam”. “Aukstums” pretēji “Siltumam” – magnētismam ir elektriskā – Gara Gaismas (Radošās domas – “Dieva Dēla”) daļa. Tā kā “Aukstums” ir “Dievs Dēls” – Radošā doma, tad viņa “Tēvs” ir Universālais Saprāts – “Dievs Tēvs”. Sala Tēvs ir Universālais Saprāts.

Tādā kārtā “Sala Tēvs” un viņa “atnākšanas” diena ir diena, kurā ir visspēcīgākā Cilvēka un Kosmiskā Saprāta savienošanās diena – diena, kurā Kosmiskais Saprāts var ienākt Cilvēka Saprātā ar savām Gara dāvanām. Tāpēc tiem, kuri Zin, “viss labais nāk no Ziemeļiem”. Druīdiem to pavada Kosmosa Radošās (apsēklojošās) enerģijas simbols – Brieža tēls.

“Kristību” ceremonijas laikā “kristāmajam” deva “svētā” vārdu, ar to viņu nododot “svētā” aprūpē – aizgādībā. Doma par to, ka “Diena un Cilvēks tajā ir viens vesels” tika aizstāta ar to, ka “tajā dienā kristītais ir tās dienas svētā aprūpē”. Iespējas, pienākumi un atbildība tika aizstāta ar verdzisku žēlastības dāvanu patēriņu. Vēlāk “Svētā daudzināšana” un pielūgšana tika aizstāta ar “kristītā” vārda “atgādināšanu”, no kuras vēlāk tā nolaidās līdz “kristītā” vārda dienas fiziskai baudīšanai ar vīnu un konfektēm. Atejot no “Svētā vārda pieņemšanas” no turienes līdz paņēma tikai dienas baudīšanas daļu.

Ar to vārda dienās sveikto “iecēla” viņam vārda dāvātāja “svētā” kārtā. Tā pagrimstot, ļautiņi ņēmēju un devēju samainīja vietām un pulcējās ap ņēmēju viņa saņemto labumu baudīšanai.

Saturna gadā labāk neko nevākt.

Saturna gadā Zemei un lopiem dod atelpu. Saturna gadā pārtiek no iepriekšējo gadu uzkrājumiem un izvērtē darbības rezultātus.

Saturna gadā aktivizējas ķērpji un graudzāles.

Vīrietis un Sieviete ir Cilvēka psihotipi, no kuriem izriet (kuri nes) pienākumu, tiesību, atbildības veidu un brīvību kopumi – tas viss ko tagad sauc par sociālajām lomām ģimenē, savstarpējās rūpēs (kalpošanai) vienam par otru, kas nāk līdz ar Mīlestības trim formām – Bezcēloņa Mīlestību, Īstenības Mīlestību un Visa Labā Cēloņa (Blago) Mīlestību. Dvēseļu saskaņai der jebkurš nesējs (miesa).

Fiziskā ķermeņa miesīgajiem parametriem nekāda sakara ar Sievietes un Vīrieša saderību nav. Tur, kur tiek aplūkota miesa, tur šie parametri (it sevišķi mūsdienu rietumu perversajā pasaulē) izriet no fiziskajām interesēm. Tur atbilstošais ir tas, kas der šo interešu apmierināšanai. Ja tēviņam mātīte vajadzīga augļu nocelšanai no augstākiem zariem, tad viņam der gara auguma mātīte.

Ideāls Vīrietis Sievietei un ideāls vīrietis sievietei.

Ideāls Vīrietis Sievietei ir Bruņinieks. Par Bruņiniekiem lasiet: Анна Комаринец «Энциклопедия короля Артура и рыцарей Круглого Стола». Noskatieties 1981. gada filmu “Ekskaliburs”. Vizuālā uzvedība varētu būt apmēram kā Dunkanam MacLeodam “Kalnietī” vai Šonam O’Konorijam viņa filmās.

Vienkārši sievietei ideāls vīrietis ir tas, kurš saskan ar visām viņas labajām īpašībām tāpat kā ar viņas trūkumiem, ar kuru ir labi būt kopā jaukos brīžos un kurš būs ar šo sievieti viņas problēmās, tāpat kā viņa negribēs aiziet no šī vīrieša tad, kad viņam būs grūtības. Amerikā, no emancipēto “sieviešu” puses, tas esot standartgājiens.

Tas liecina par to, ka šī Monāde, kurai tagad ir Sievietes ietērps nesen (iepriekšējās dzīvēs) bijusi Vīrieša ietērpā. Monāde maina ietērpu ne biežāk kā pēc trim un ne retāk kā pēc septiņiem iemiesojumiem. Tāpēc ir Ārtemīdas, Āfrodīdes un Vēnēras formas. Sievietes gurnu izteiksmību dod “Klints” Skaistuma un Radīšanas principi (Dzīvīgums), bet Vīrieša pleci nāk no viņa “Baloža” – Sakārtotības un Ziedošanās, kas dzīvē ir Bruņnieciskums un taisnīgums. Šīs īpašības Vīrietim dod Sadarbībā balstītas darbaspējas un no tā nākošu dzīves labklājību. Tāda Sieviete ir saticīga, sadarbīga un strādīga. Viņas tuvumā vienmēr būs dzīves labklājība. Viņa darbosies tāpēc, ka zinās sava darba nozīmi.

Cilvēks ir Kosmosa universālo principu analoģiska projekcija vidē, tāpēc sapratne par viņa izskata saturu nāk no universālā zināšanas. Citādi nekādas saprašanas nebūs un nav arī vajadzīga. Tad tā ir postoša. Ja zināšanas nonāk nepareizās (neizglītotās) rokās, tās nes postu. Tāpēc tādu grāmatu nav un nedrīkst būt. Ja tādas “ir”, tad tās ir maldinošas muļķības un meli.

Nekas nav labs vai slikts pats par sevi. Par tādu tas kļūst tikai atbilstošos vai neatbilstošos apstākļos. Par piemēru: Sievietēm patīk vīrieši, kuri rotaļājās ar viņu bērniem. Tikai daudzas aizmirst kanonizējošo (tas, kas nosaka “labumu” vai “sliktumu”) apstākli: tam vīrietim, kurš to drīkst darīt, ir jābūt šī bērna tēvam. Rotaļa ir audzināšana, tāpēc tēvs rotaļājoties bērnu ieved ģimenes attiecībās, bet svešais bērnu “aizved” – nolaupa ģimenei. Ja sieviete priecājās, ka ar viņas bērnu spēlējas vīrietis, kurš nav bērna tēvs (viņas vīrs) tad tā ir lielas nelaimes zīme – Sieviete ir zaudējusi Tikumība, kura viņa notur pareizās attiecībās ar Esošo un dod sapratni, kas un kādos apstākļos ir labi, bet kas un kāpēc ir postoši. Ja tādas sievietes bērnu starpā nav saticības, ja bērni ir patvaļīgi, tad šī sieviete nav pildījusi savus mātes pienākumus un visticamāk meklēs attaisnojumu savai un citu Cilvēku bezatbildībai.

Tieši tāpat “ir” arī visas citas parādības. Vienos apstākļos tās vairo labo, bet citos tās nes postu. Tāpēc nav “zināšanas vispār”. Ir zināšanas “tiem kuri”. Tiem, kuri “Zin”, ir zināšanas saturošās grāmatas, bet tiem, kuri nezin, ir dzīves kārtību uzturoši noteikumi, kuri jāievēro - Tikumība. Tie, kuri domā, ka var tos neievērot, “pavasari nesagaida”. “Sniegiem kūstot” kļūst redzami “nepārziemojušie” atkritumi. Tāpēc nemeklējiet virspusējo – “grāmatu, kurā viss par šo būs pastāstīts”. Nosalsiet.

Es paredzu nākošo “šī seriāla” jautājumu: “Vai es varu precēties ar tādu, kurš/kura izskatās…” Vienos apstākļos tas būs labi, citos tas pats būs postoši. “Apstākļi” te ir Jūsu personība. Vienai personībai vajag uzmundrinājumu, citai bremzēšanu, bet cita jānotur esošajā. Monāde “Zin”, kas katram vajadzīgs, bet tie, kuri grib “izrēķināt”, tie pārkāpj noteikumus un kļūdās. Tāpēc “izdarot izvēli”, “Zinošie” to dara dabiski tuvinoties, bet “rēķinātāji” meklē horoskopos, pie zīlniekiem un grāmatu “pamācībās”, ar ko krietni uzlabo “grāmatu” izdevēju, zīlnieku, un “astrologu” naudas maku stāvokli, bet neglābjami saķēza savu dzīvi. “Izdari brīvu izvēli noteikumu robežās un tu darīsi pareizi” – tāds ir noteikums, aiz kura varētu sekot jautājums: “kādi ir noteikumi?” Tad es atbildētu: “Ir Dabiskā Kārtība, tās normu sistēma, Filosofija, Reliģija, un tradīcija, no kuras izriet noteikumi – Tikumība.” Ievēro Tikumību! Tāds ir nākošais noteikums. Izzini Tikumību! Par to ir jāinteresējas. Tāda ir atbilde.

Oligarhijas sliktums vai labums ir objektīvs vērtējums, ja to vērtē no Evolucionāro procesu viedokļa. Objektīvi – Oligarhija ir tāda destruktīva valsts iekārta (diktatūra), kurā tiek realizēta savtīgu materiālu interešu vienotas iedzīvotāju grupas vara pār tautu un valsts iedzīvotājiem.

1. Par 1918. gada “Latviju” runājot, neredzu, ar ko atšķiras “demokrātiska” no “ar demokrātijas masku”. Demokrātija ir tāda destruktīva valsts iekārta (diktatūra), kurā tiek realizēta nelielas savtīgu materiālu interešu vienotas iedzīvotāju daļas (demosa) vara pār tautu un valsts iedzīvotāju lielāko daļu (ohlosu). Demokrātija, pretdabisku valsts pārvaldes veidošanas mehānismu (vēlēšanas) dēļ ir sliktākā no sešām iespējamajām valsts iekārtām (diktatūrām). Demokrātija, būdama netikumīga (antisabiedriska) cēlonī, savā darbībā grauj tikumību (sabiedriskumu) un priekšplānā izceļ individuālismu, kas neizbēgami rezultējas lieberālismā un tās anarhiskajā visatļautības diktatūrā.

Arī anarhija ir tāda destruktīva diktatūra, kurā, noliedzot ārējo (rakstīto) un tradicionālo likumu, visa vara ir nodota indivīda iekšējam likumam.

Anarhija ir liberālisma galējā forma.

Liberālisms neizbēgami noved destruktīvā anarhijā – visatļautības patvaļā – netikuma un perversiju diktatūrā.

Starpība starp Oligarhiju un demokrātiju ir tikai materiālo labumu baudītāju grupas lielumā, bet ne idejiskajās vai darbības kvalitātēs. Oligarhi brēc pret tirānu tāpat kā demokrāti pret oligarhiem un tā paša iemesla dēļ – viņi grib piekļūt augstāk esošo silei un kakāt uz galvas no siles atstumtajiem, liekot zemākstāvošajiem pēc tam sili piepildīt. Dēmos ekspluatē Ohlosu, Oligarhi dēmosu, Tirāns visus.

Tur, kur tauta ir novājināta, tur uzrodas demokrāti. Tur, kur spēcīgākie demokrāti vājākos padzen pie malas, tur parādās oligarhi, bet tur, kur kādam no oligarhiem ir pietiekami “lieli zobi”, lai “nokostu” apkārtesošos “silesbrāļus”, tur parādās tirāns. Tas ir tikai stiprākās indes, garākā zobena vai liekāko bataljonu jautājums. Tāpēc 1918. gadā Latviju sagrāba anglosakšu oligarhijas, kura maskējas par “moderno” demokrātiju, ielikteņi – pašmāju demokrāti. Mūsdienu “modernā demokrātija” ir tā pati “klasiskā demokrātija” ar modernizētām ohlosa paverdzināšanas un pārvaldes metodēm un instrumentiem. Piemēram, uzpirkto (korumpēto) ohlosu iesaista pseidovēlēšanās, kuru rezultātā rodas “vairākpartiju koalīcija”. Fiziska manipulācija nomainīta ar intelektuālu, psiholoģisku un ekonomisku manipulāciju.

2. Latvijā nevar būt oligarhiskas valsts iekārtas, jo te nav ne valsts, ne arī valdības. Kopš 1990. gada Latvija ir ASV okupēta un tās radītās ES kolonizēta teritorija, kuru saviem noziedzīgajiem mērķiem izmanto agresīvas NATO struktūras. Šo teritoriju pārvalda okupantu kontrolēta administrācija kolonizatoru izpildmehānisma – Oligarhu realizējumā.

3. Jautājums par varas maiņu vai palikšanu esošajā ir jautājums par Latvijas Suverenitātes atjaunošanu vai okupētas kolonijas stāvokļa turpināšanu.

Labas dienas, Madina!

Sākšu ar pēdējo – kā atturēties.

Redzi, ar maģiju, “tautas līdzekļiem” un “senču rituāliem” utt. ir tāpat kā ar “uzkāpšanu Kamieļa mugurā”. Uzkāpšana maksā 5 kapeikas, bet nokāpšana – visu, kas Tev pieder. Sākums vienmēr ir vilinoši interesants un saldi ievelkošs, bet beigas ir pārlaicīgu ciešanu piepildītas. Katra maģiskā darbība nes ciešanu sekas, kuras būs jāsaņem vēl daudzās dzīvēs. Tie, kuri Jums uzbrūk, nav apskaužami – viņu nākotne ir nožēlojama. Palūkojieties uz to, kas notiek Āfrikā. Palūkojieties, kā viņi tur mokās badā, slimībās. Viņi ir kādreizējo maģijā iegrimušo Āfrikas tautu un vēl tagad maģiju piekopjošie pēcteči – to pašu māgu, “zintnieku”, “ekstrasensu” un raganu atkārtotie iemiesojumi, kuri iznes šo tautu netikumu negatīvo karmu. Gejropu (arī Latviju) pārņem tas pats – sākas atmaksas laiks, kuru ievada šurp migrējošie “bēgļi”.

Tas pats jāsaka par “latviešiem” un viņu “ciešanām”. Viņi ir senatnē maģijai un izlaidībai pievērsušos pēcteči, kuri tagad te turpina izpirkt savu iepriekšējo dzīvju sekas un visas viņu “ciešanas” ir tikai “ziedu pumpuriņi”, kam sekos arī īstās “odziņas”. Tagadējie “zintnieki” viens otru apdāvina ar savas kolektīvās nākotnes sēklām.

Nav tā, ka tīrais ir nesasniedzams - visi ir sasniedzami un samaitājami. Smalkais vairāk kā robustais. “Tīrajam netīro ietekmēt grūtāk, kā netīrajam tīro”. Paņemsiet stikla vāzi un uzsitiet pa akmeni. Paņemiet akmeni un sitiet stikla vāzei. Disharmoniskajam vieglāk izjaukt harmoniju, kā harmonijai sakārtot disharmonisko. Tāpēc rupjam ļautiņam vieglāk sabojāt dzīvi smalkam Cilvēkam, kā Cilvēkam uzlabot rupekļa lopisko dzīvi. Tāpēc normālā pasaulē ir aparteīds – šķirta dzīvošana katram savējo lokā ar mehānismiem, kuri smalkākos pasargā no rupjo klātbūtnes. Katru Cilvēku neatkarīgi no viņa tīrības var ietekmēt. Balts krekls smērējas ātrāk. Kas pelēkam ir tāpat vien pelēks, tas baltam ir netīrs.

Mēs dzīvojam ļoti netīrā vidē. Izlietās asinis grauj plašas teritorijas vēl līdz pat 600 gadiem pēc kariem. Maģijas skartie apgabali paliek netīri līdz pat 1000 gadiem. Astrālie atkritumi nav nodzēšami. Apziņas kroplības un fantāzijas saindē astrālo telpu līdz tās “izdedzināšanai”. Cilvēks nevar dzīvot zemāk par 2200 metriem, biezi apdzīvotās pilsētu, lielu ūdeņu un karu skartās teritorijās. Tur, kur tiek kauti lopi, tur ir un būs kari. Patiesībā Cilvēks, ja nenodarbojas ar maģiju, var dzīvot šaurā planētas joslā – subtropos. Ziemeļos un ekvatora apgabalos ir tur esošās “elles” – destruktīvās karmas apgabali. Vidējā joslā dzīvo divkājainie un ļaudis.

Mēs tagad esam divkājaino teritorijā, tuvu jūras līmenim, nebeidzamu karu vietā, kurā mitinās netikļu veidoto laupītāju bandu, burvju un raganu pēcteči. Te milzu skaitā tiek kauti un apēsti netīrākie no lopiem – cūkas, ko šejienieši uzskata par gardāko gaļu. Kurzemē vēl joprojām (Popes apkaimē) ir lielas, Atlantīdas laikā radušās, viņu tehnoloģiju atkritumu izgāztuves. Kurzeme nes ne tikai mūsu, bet arī iepriekšējās rases destruktīvo karmu.

-          Ko Jūs šajā mēslu bedrē labu gaidat!?

-          Uz kādu gaišo nākotni cerat?!

Jūs jūtat pret Sirdi vērsto tāpēc, ka nejūtat visu citu orgānu piesārņojumu! Te nevar būt neskarts un nebojāts Cilvēks! Grūti peldēt sērskābē! Peldot sērskābē, no tās nevar aizsargāties. Tāpēc nav jautājuma par “aizsardzību pret uzbrukumu”.

Vājos te nokauj.

Stipros te stiprina.

Stipros vājie neskar.

Tāpēc ir jautājums:

-          Kā būt stipram?

Cilvēkam ir izvēles iespēja – būt par upuri vai Varoni. Upuris ir vājais, kurš, meklējot aizsardzību, atzīstas vājumā un ar to pašu sev liedz iespēju būt stipram. Upuris iet vājo upuru ceļu. Vājo ceļš ved bezspēcībā. Sevi likt upura lomā ir iet neatgūstamu zaudējumu ceļu.

Varonis iet grūtību pārvarēšanas ceļu un katru uzbrukumu uzņem kā stiprinošu cīņu ar pretspēku. Varonis pārvar uzbrukumus, turpinot iesākto ceļu. Ieslīgšana cīņā ar uzbrucēju ir novēršanās no ceļa un upura pozīcija. Varonis uzvar uzbrucēju nenovēršamā gribā sasniegt izvēlēto mērķi. Varoni ved mērķtiecība. Tieksmes attīstīšana ir Varoņa ceļš. Tad, kad kāds saka: “es to darīšu pārvarot katru šķērsli”, tad tāds veidojas par Varoni. Varonis nav apturams. Varoni var nogalināt, bet tāpēc viņš nepārstāj būt Varonis.

Varonībai piemīt īpašas auriskās bruņas. Šīs bruņas veido tas, ko sauc par “slavu”. Tie ir īpaši smalkā ķermeņa veidojumi, kuros “ieķeras” un Varoņa Gara Ugunī sadeg ļaunie sūtījumi – maģiskie skaudības uzbrukumi, naidīgas domas un emocionālie lādiņi, arī tas ko sauc par “ļauno aci” – līdz instinktīvam automātismam iestrādāts īgnums un naidīgums. Protams, Varonis “pliks vilku midzenī nelien”. Viņš zin sava darba vērtību, tāpēc to sargā. Varonis ir cītīgi mācījies tāpēc zin mijiedarbību mehānismus, to nozīmi un viņam ir darbam nepieciešamās darba un “darba drošības” tehnoloģijas. Tas viss viņam ir darbam nepieciešamo zināšanu un Zinātnes, bet ne māņticības - “Zintniecības” žurnālīšu un bodēs nopērkamo “labo domu” grāmatiņu līmenī. Zināšanas tirgū nepārdod. Visas tās “lūgšanas” un “laba vēlējumi” ir burvju izdomātas muļķības lētticīgo maldināšanai un vājināšanai.

“Slava” pieaug reizē ar Varonību – mērķtiecību, zināšanām, darbaspējām, Skaistumu, Mīlestību un Saitēm ar Monādi – savu Tēvu Debesīs. Tāpēc nemeklējiet kā atriebties vai aizsargāties (to dara vājie – upuri), bet kā būt Varonim. Uzstādiet Sev Augstākos Mērķus, uzņemieties grūtākos ceļus un nesiet lielāko labumu. Ar to, bruņas nemeklējot, Jūs saņemsiet neapturamu spēku un stiprāko aizsardzību.

Slava Varoņiem!

Harmoniski zvanošu zvanu, gongu, bļodu, stabuļu u.c. instrumentu akustiskie viļņi harmonizē akustisko vidi un tajā esošās apziņas. Tāpēc izspiež no tās tur neiederīgās (piem., vīrusi, baktērijas un astrālās būtnes). Tomēr jāņem vērā skaņu raksturs un izcelsme. Zemās frekvences un skaļās skaņas rezonē ar zemākajām apziņām, bet smalkākās un klusākās ar augstākajām. Harmoniska skaņa tiecas iekļauties un, pašas telpas akustisko vidi nenomācot, paaugstināt apkārtējās telpas skanējuma kvalitāti. Tādu efektu dod metāla, koka, ādas un tekstila šķiedru materiālu harmonisks savienojums.

Kas attiecas uz baznīcas zvaniem, tad to skaņa rodas, saduroties metālam ar metālu. Tas rada šim materiālam iespējami lielāko skaļumu. Baznīcas zvani tiecas “pārkliegt” - nomākt apkārtējo akustisko fonu – “nodarbojas ar misionārismu”. Tādas izcelsmes skaņas nes destruktīvas vibrācijas, kas tāpēc ir labs antiseptisks (bet ne vairāk) līdzeklis, tāpat kā alkohols vai hlors. Tādām skaņām ir apdullinošs, apziņu reibinošs raksturs.

Dzeramo sodu katrs dzer sev komfortablā veidā un daudzumā. Var ieņemt sausu, ar ūdeni, var siltu. Labāk ar siltu (no govs) pienu. Var uzsildītu (no veikala) pienu. Labāk ar siltu pienu, medu, giju un baldriāna saknīti.

Labdien!

Paldies par dalīšanos pieredzē. Tā kā sūtījumā neatradu jautājumu, bet konstatāciju, tad, sekojot tradīcijai, neesmu tiesīgs runāt par to, kas netiek taujāts. Jautājums formulējas pats, ja Cilvēks ir nobriedis – grib uzklausīt atbildi. Vis-pār lūkojot, dzelzs uzsūkšanos veicina skābes klātbūtne. Tāpēc purvainas un meža zemes ēšana palielina skābumu, bet krīts to dzēš. Krīts var liecināt par kalcija trūkumu (sievietēm tā gadās), bet kombinācijā ar tieksmi pēc zemes skābuma rāda uz pretēju spēku cīņu apziņā – pašai sev liegumu būt veselai. “Viena” grib ārstēties, bet “otra” grib būt slima.

Skābums (sarkanā krāsa) – uguns – Dienvidi – Sievišķība Lielā Līdzsvara sistēmā (Pienākumi, Līdzekļi (tiesības), Atbildība, Brīvība) atbilst Līdzekļiem. Sievišķība ir pienākumu pildīšanas līdzeklis. Reizēm Cilvēki, lai izvairītos no pienākumu pildīšanas vienā jomā, daudz strādā citā. Reizēm dzīvo ar citu, lai aizmirstu vienu vai domā, ka, atzīstot savu īsto dabu, zaudētu labi veidoto tēlu.

Sievišķība ir Siltums, kura nekad nav par daudz. Vīrieša Ideja var realizēties tikai caur Sievietes Siltumu. Liedzot Siltumu, tiek bremzēta Dievišķās Idejas darbība. Novadot Siltumu citur, Ideju piespiež strādāt neatbilstošā veidā, vietā un mērķim.

Ir daudz sarkanu ogu – zemenes, avenes, ķirši, pīlādži, brūklenes, dzērvenes, jāņogas, vīnogas, bārbeles, mežrozīšu augļi un irbenes. Cidoniju sulu var izmantot etiķa un citrona vietā. Nātru tēja ar cidoniju sulu un nātru – skābeņu zupa garšo ļoti labi.

Labu veiksmi, Mamma!

Šī civilizācija ir slima ar iekšēju, sevi sagraujošu pretrunu – tieksmi dzīvot bezatbildīgā patvaļā – “es gribu darīt ko gribu, bet lai man par to nekādu seku nebūtu”. Ar ēšanas reklāmraidījumiem pārpildīti TV ekrāni un “cīņa ar aptaukošanos”, visādi veicināta, kolektīva savstarpējo attiecību ētikas - Tikumības neievērošana un šausmināšanās par ģimeņu dzīves kroplībām, koloniālā un dabas resursu izlaupīšana pārbagāta – izšķērdīga patēriņa uzturēšanai un “ekoloģisko problēmu risināšana” apvienojumā ar “Cilvēktiesību uzturēšanu”. Sieviešu miesas demonstrēšanas kults (ikdienišķa, ar vietu un laiku neierobežota, nepārtraukta seksuāla uzmācība) ar “Tev nebūs uz mani skatīties un reaģēt”… Tās novītušās daiļavas, kuras mums kino ekrānos rādījušas savu seksualitāti un seksu vispār – to, ka “sieviete ir seksuāli atbrīvots objekts”, tagad atceras, ka kādreiz, kad viņām pašām vēl bija mazāka “seksuālo partneru kolekcija”, vīrieši viņās ir saskatījuši viņu demonstrēto seksuālo objektu un uz to, tādu attiecību videi raksturīgi, reaģējuši…

Šīs civilizācijas dzīves monetarizācijas speciālisti naudiņu iegūst no visa. Vieni - pārdod nederīgu dzīvi veicinošus procesus un tos uzturošus priekšmetus un pēc tam to sačakarētajiem “par ārstēšanu” naudiņu atņem citi - tie, kuri sevi sauc par psihoterapeitiem.

Ja gribi darīt to, ko darīt nevajadzēja, tad tagad makā psihoterapeitam…, kurš tev “iesaiņo” kārtējo ilūziju par ārstēšanos un to, kas ir normāla dzīve. Surogātterapeits iestāsta, ka vienu surogātdzīvi var nomainīt ar citu – arī surogātdzīvi, kura tev kādu laiku patiks labāk, bet pēc tam tu atkal maksāsi par to, lai cits surogātterapeits tev to palīdzētu nomainīt pret nākošo surogātdzīvi. Par visu ir jāmaksā. Par pārkāpumu ar slimību, par noziegumu ar ciešanām, par Ideāliem ar darbu šo Ideālu sasniegšanai, par dzīves tukšību ar deģenerāciju, par slinkumu ar zaudētu dzīvi.

Skolotāji māca: “Esiet uzmanīgi. Esiet uzmanīgi visā. Esiet uzmanīgi Domās un tieksmēs. Domas rada tieksmes. Tieksmes rada darbību. Darbība rada sekas. Domas rada sekas.”

No jautājuma ir redzams, ka Jums ir pieredze cilvēku mainīšanā. Tāpat ir redzams, ka jautātājas dvēselē ir arī “dabisko reakciju saglabājuši apgabali”. Jā, slimā civilizācijā, kuras Veselības organizācijas slimību reģistrā Mīlestība reģistrēta kā psihes slimība, arī dabiska pieķeršanās un tieksme saglabāt un turpināt attiecības var tikt uzskatīta par atkarību – kā narkomānija. Slimā acs visu redz izkropļoti. Slimā civilizācijā puskroplais iet pie kroplā psihoterapeita, lai tas viņam amputētu – nomērdētu vēl palikušo veleso-dzīvo dvēseles daļu.

Apvienojoties, Cilvēkiem veidojas kopīgs emocionālais lauks – sinhronizējas viņu emocionālās vibrācijas – emocionālā dvēsele viļņojas kopīgā (motivētā) viļņojumā. Pēc šķiršanās zūd motivācija, bet viļņojums saglabājas. Emocionālā dvēsele (dzīvnieciskā daba) ir Ūdens stihijas analogs Cilvēkā. Domu – Intelektuālā daba ir Gaisa stihijas analogs. Gaisa plūsma pār Ūdeni rada Ūdens viļņus. Pēc vēja norimšanas Ūdens vēl kādu laiku viļņojas. Ūdens nevar momentāli norimt. Ūdeni ātri sastindzina aukstums. Ūdens ātri pamirst sasalstot. Tas, ko Jūs gribat panākt, ir sasaldēt savu dvēseli. Vai Jūs tiešām gribat būt atsaldēta?

No ciešanām izvairās ar atturēšanos no normu pārkāpumiem. Tāpēc Sievietes nedara to, ko nedrīkst darīt Sievietes un saviem dēliem māca nedarīt to, ko nedrīkst darīt Vīrieši. Tāpēc Sievietes dzīvo tā, kā Sievietēm jādzīvo un Vīrieši tad arī dzīvo tā, kā Vīriešiem jādzīvo. Tad viņi veido normālas ģimenes, kurās dzīvo normālu Cilvēku normālu dzīvi un tādā normālo Cilvēku dzīvē risina savas normālo Cilvēku normālās dzīves problēmas, pārvar normālās dzīves uzdevumu atnestās grūtības un savu Cilvēcisko Vērtību attīstības pārbaudījumus. Arī tajos ir daudz grūtību, atmiņu un asaru, bet tās ir atmiņas, kuras Cilvēks negrib zaudēt. Tieši otrādi – pārdzīvo, ja sāk zust atmiņas par mīļotā Cilvēka balsi, žestiem, pieskārieniem un seju. Tad cenšas saglabāt katru ar viņu saistīto priekšmetu un notikumu. Tad meklē – kā lai nezaudē, kā lai atceras.

Tāpēc risinājums nekad nav beigās.

Risinājums vienmēr ir sākumā.

“Katrs ceļš sākas ar pirmo soli” – lai sasniegtu, ceļš ir jāsāk un jāturpina…, bet tas nozīmē arī to, ka katrā ceļā spertais pirmais solis šo ceļu liks noiet visu līdz tā galam. Tāpēc domā pirms sper pirmo soli – tam būs sekas!

Labdien!

Beidzot varu atbildēt arī uz Jūsu jautājumu!

Psoriāze ir iedzimta slimība – tā ir ģenētiski ieprogrammēta. Iedzimtās slimības ir karmiskās “maksas”. Tas nozīmē, ka slimības bioloģiskie mehānismi ir Jūsu organisma bioķīmijā, bet cēloņi ir Jūsu raksturā. Psoriāze ir sekas tādai rakstura īpašībai, ko tautā sauc par “biezādainību”. “Biezādains” sencis izveido gēnus, kuri veido ķermeni, kurā iemiesojas “biezādaina” Cilvēka dvēsele. Te, lai atbrīvotos no slimības, slimais Cilvēks, mainot raksturu, maina gēnus un šo paaudžu līniju atbrīvo no tādas slimības.

Par dēlēm. Katrai dēlei ir dēles dvēsele, kurā ir visas dēles rakstura īpašības. Dēle ir vampīrs. Ir metafiziska aksioma – “kontaktā bijušās parādības saglabā kontakta pēdas”. Katrs kontakts ir apmaiņu process. Jūsu gadījumā dēle sevī uzņem Jūsu dvēseles dabu, bet Jūs klāt pie sava rakstura saņemat arī dēles dvēseles dabu – vampīrismu.

-          Jums to vajag?