Par mums Raksti Dzeja Galerija Saites Iespējas Venera Pasākumi Jautājumi

Atpakaļ

.PDF versija izdrukai


Jautājums no www.philos.lv

602.

No: Kristīne       Temats: Par darbu maiņu ...

?←      2018. gada 21. februāris 13:30:33

Labdien, pie Jums! Te nesen pa LR1 skanēja raidījums "Kā labāk dzīvot" ar tematu par darba maiņu. Par to tagad arī esmu aizdomājusies. Redziet, mūsdienās, bezdarba apstākļos, profesijas maiņa ir bieži sastopama parādība. Savukārt agrāk, ja cilvēks strādāja vienā vietā vai nozarē, tad viņš tur arī strādāja visu mūžu. Pēdējo 20 gadu laikā bieža darba maiņa ir kļuvusi par tādu kā normu, izaugsmes iespēju. Kā būtu pareizi dzīvot?



Augstāk par bļodiņas malu.


Ak, atkal tas “kā labāk dzīvot”…

Vakar, 1. martā portāla lsm.lv Latvijas radio sadaļā, raidījuma “Kā labāk dzīvot”, tematam “pašizpausme un pašvērtējums - būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa”, Ivars pievienojis savu komentāru:


“Neskaties tālāk par bļodiņas malu.

Vairāk par visu mīli tik sevi.

Skaties uz savu vēdera eju.


Pucē tik nagus un bužini spalvas.

Augsti cik vari “pacel tik asti”,

Pieprasi savu un nelaid sev garām.


Lūko kā vairot naudiņu savu.

Nostum pie malas, kas tīko uz tavu.

Labāk būs dzīvot un mierīgāks miegs.


Tas ir tas raidījums “Kā labāk dzīvot”.

Tas viņiem ir tas “labāk”,

Tas viņiem ir tas “dzīvot”.”


Tieši manas domas – pat atslēgas vārdi “labāk” un “dzīvot” attiecas uz mūsu atslēgas vārdu “darbs”. Paldies Ivaram – neesam vieni plašajā pasaulē. Te nu baptistu mācītājs mūs savā 11. marta radio svētrunā brīdina: “Pasaule netaps labāka, ja Tu tai iedosi pareizo diagnozi.”


* * *


Skolotāji māca: “Nemeklē Dzīvo pie mirušajiem (ne-dzīvajiem)

Kosmogoniskajā nozīmē tas ir: “Neattiecini III Logosa – “Dzīvā Dieva” – seku parādību dabu uz II un I Logosu – cēloņiem. Tur TAS nav tāds, kāds TAS ir III Logosā.” Katra Esamības – Vienotās Dzīvības līmeņa parādības jāapskata kontekstā un jēdzienos, kuri attiecas uz šo parādību un šo Esamības līmeni. Patvaļība ielaiž Haosu (apziņā), sabrukumu (prātā) un slimību (miesā).


·         Katram savs.


Antropogoniskajā nozīmē tas ir:

“Nepielīdzini nemirstīgā Cilvēka dzīvi mirstīgās ēnas – personības eksistencei. Cilvēks dzīvo Debesīs (Pārpasaulīgajā, Pārlaicīgajā, Pārpersonīgajā), bet pasaulīgajā (vajadzību lokā) ir ne-dzīvs (dzīvs kapā iemūrēts)


·         Nepielīdzini nepielīdzināmajam.

·         Dievišķais rada.

Cilvēciskais izzin.

Dzīvnieciskais bauda.

·         Cilvēciskais izzin caur darbu.


Mūsu gadījumā, atbildot uz Jūsu jautājumu, Kristīne, tas ir: “Nepielīdzini sevi un savu dzīvi divkājiem un viņu dzīvei. Tas, kas ir divkājiem divkāju dzīvē, tas neder Cilvēkam (Kristīnei) viņa dzīvē.”


·         Nemeklē atbildes divkājaino padomos.


Raidījums “kā labāk dzīvot” ir noziedzīgu Cilvēku (tumšās hierarhijas) vadītas programmas divkājaino izpildītāju veidots raidījums, kurā divkāji divkājiem sniedz morālu gandarījumu un stiprinājumu viņu grūtajā dzīvē saskarsmē ar Cilvēkiem un divkājiem nesaprotamajiem un nesasniedzamajiem Cilvēku dzīves standartiem.


·         Iežogots sakņu dārzs Govī rada psihiskas ciešanas.

·         Raidījums “kā labāk dzīvot” ir ikdienas sprediķis divkājaino baznīcā.

·         Tāpat kā bērnudārzā ir dzirdamas bērnu “dzīves gudrības”, tāpat divkāji divkājiem māca, kā dabūt savu.


Jūs, Kristīne, ļoti pareizi jautājat: “Kā būtu pareizi dzīvot?” Tieši tā – “kā būtu” – ar skatu nākotnē, “pareizi” – sasaistē ar “derīgi un labi”, kas viennozīmīgi izriet no uz Cilvēkiem attiecināmā jēdziena - “dzīvot”.


Divkāji nedzīvo – divkāji eksistē.


Divkājaino eksistenci lieliski apraksta Freids, Maslou un visa viņu plašā, visādiem nosaukumiem izgreznotā “psihologu” baznīca, kurā ir savi “Pravieši”, “Pāvesti”, “bīskapi” un “mācītāji - mācītājas”, “draudzes”, “lūgšanu un saieta nami”, “bībeles”, “evaņģēliji” un misionāri. Tur notiek karstas cīņas par “dievnamu pildīšanu – dvēseļu glābšanu” un “dieva vārda izplatīšanu”. Viņi visiem spēkiem uztur divkājaino eksistenci un skaidro, kāpēc Govij, iežogota sakņu dārza aploku redzot, nav jājūtas traumētai, bet žogs “jānojauc gan sevī”, gan ap dārzu.


Tāpat jēdziens “bērns” nāk no Cilvēku pasaules, bet divkājiem ir “mazuļi”.

Cilvēki bērnu “audzina”, bet divkāji “aprūpē”.

Cilvēkiem ir “darbs”, bet divkājainie “sev gādā iztiku”.

Cilvēkiem ir “labklājība” un “pietiekamība”, bet divkājiem - “pārticība” un “konkurences iespējas”.


Tomēr bieži vien viņi aizņemas vārdus (bet ne to saturu, jo tajos ieliek savu – divkājaino saturu) no Cilvēka dzīves un pasaules.


·         Cilvēki un divkāji runā vienus vārdus, bet divās antagoniskās – izslēdzošās - savstarpēji netulkojamās valodās.


Mēs zinam, ka cilvēkveidīgo pērtiķu izcelsme rodama Cilvēces 3. rases atkritumos – izstumtajos deģenerātos. Pērtiķi ir Cilvēka karikatūra – Cilvēku netikumu iemiesojums. Pērtiķu bara dzīve ir Cilvēku sabiedriskās dzīves karikatūra. Pērtiķiem nav evolucionārā ceļa uz Cilvēku tāpēc, ka viņi ir zaudējuši Cilvēciskās Vērtības. Viņos nav tā, ko attīstīt – nav kam evolucionēt. Tas, kas ir zaudējis derīgumu – ir samaitāts, kas ir sabojājies atkritums, nav atpakaļceļa pie derīgā. Puvusi ola nevar atgūt svaigumu un derīgumu – no puvušas olas cālēns neizšķilsies.

Bieži saka: “Cilvēks var mainīties. Cilvēks var laboties.” Jā, esot Evolūcijā, attīstot Cilvēcisko dabu – Cilvēciskās Vērtības, Cilvēks var mainīties, var laboties – iet no nepilnīgā uz pilnīgāko, no labā uz aizvien labāko, bet tas, kurā nav Cilvēciskās dabas, kurš noraida Cilvēciskās Vērtības, tas šo dabu iegūt nevar un nevar attīstīt sevī to, no kā ir atteicies, vai to, kā viņam nekad nav bijis.

Govs labi saprot, ka sakņudārzā atrodamais nāk caur Cilvēka klātbūtni, uz ko norāda tam apkārt uzceltais žogs. Govs zin – “kur ir žogs – tur ir Cilvēks”. Tomēr Govis neinteresē žoga iezīmētais un sargātais Cilvēka darbs, bet tikai gatavie darba augļi – sakņudārza gardumi. Tāpēc Govis mācās ceļu pie gardumiem – kā apiet darbu, nogāzt un samīdīt – nojaukt žogus. Govīm nevajag to, kas ir Cilvēks – žogu (kur ir Cilvēks, tur ir Likums) – kārtību, kura Cilvēkam dod darbu. Govīm vajag to, ko dod Cilvēka dzīves klātbūtne – sakņudārza labumus. Tāpēc Govis, cenšoties sevi saistīt ar Cilvēka darba augļiem, atdarina Cilvēku.

Tāpat kā Cilvēks no Dievu valodas veido savu Cilvēku valodu (ābols no ābeles), kurā uzņem un saglabā Dievišķo sākumu, tāpat Govis, kariķējot Cilvēku, no viņa aizgūstot vārdu čaulu, veido Govju valodu. Tā kā Govīm nav pieejamas Cilvēku valodas vārdu saturu radošās Cilvēciskās Vērtības un tāpēc nav vajadzīgs Cilvēka valodas vārdu saturs – Govīm nav Cilvēka dzīves – nav ko izteikt Cilvēku vārdu saturā, bet ir vajadzīga līdzība ar Cilvēku (tuvums sakņudārzam), tad Govis no Cilvēku vārdiem taisa savu – Govju valodu. Viņas izņem Cilvēku valodas vārdiem Cilvēku vārdu saturu un ieliek tajos savu Govju vārdu saturu. Tā viņas ar Cilvēkiem runā vienus vārdus, bet savā valodā.

Viņas visā (bet savā veidā) grib būt “kā Cilvēki” – darīt Cilvēka darbībām līdzīgas lietas. Viņas uz visu skatās no Govju puses, tāpēc visā redz Govīm saskatāmo. Cilvēks uz pasauli skatās no Debesīm, bet Govis no Zemes, tāpēc tur, kur Cilvēks redz Mīlestību, tur Govis atrod seksu un savu Govju seksu sauc par Mīlestību.

Cilvēku vada Mīlestība, bet Govij visa pamatā ir sekss. Neticiet?! Palasiet Govju dakteri Freidu!


Cilvēkam ir “pareizi” un “derīgi”, bet divkājiem ir “patīkami” un “viegli”.

Cilvēkiem ir “Izglītība”, bet divkājiem ir “apmācība”.

Kur Cilvēkiem ir “zināšanas”, “tur” divkājiem ir “kompetences”.


Viņiem tur ir “jautrības stūrītis” (muļķāks būsi – ātrāk nomirsi!) www.skola2030.lv To der palasīt, tur var atrast dižās “Govju pērles”. Ko vērts ir viņu skaidrojums vārda “vērtības” saturam vien!

“Vērtības – pieredzē izveidojies priekšstats (subjektīva lieta!), zināšanu kopums par priekšmetu un parādību pozitīvajām vai negatīvajām īpašībām, kas saistītas ar vajadzības, noderīguma izpratni. (o, tas ir subjektīvais relatīvisms!)

Lietpratība jeb kompetence – indivīda spēja kompleksi lietot zināšanas, prasmes un paust attieksmes, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās. Tā ir spēja adekvāti lietot mācīšanās rezultātu (burtisks pārlikums no angļu valodas – kāpēc nevar pateikt vienkārši – zināšanas? A, varbūt viņiem ir taisnība un rezultāts nav zināšanas, bet kaut kas cits?) noteiktā kontekstā (izglītības, darba, personiskā vai sabiedriski politiskā). Tekstā jēdziens lietpratība lietots kā sinonīms kompetencei.”


Un Tikumība!

Mēs zinam, ka Cilvēkiem Tikumība ir 7 Garīgo (Brīvība, Altruisms, Vienotība, Savdabība, Dzimtenes mīlestība, Cieņa, Pienākums) un 12 Cilvēcisko (Griba, Patiesums, Zināšana, Godīgums, Mīlestība, Gudrība, Taisnīgums, Paklausība, Ticība, Cerība, Uzticība un Kalpošana) vērtību kopums.


·         Fiziskajā nozīmē Tikumība ir saprātīga askēze (latviski – “atturība”, “mērenība”), kas seksualitātē ir tiklība.

·         Psihiskajā nozīmē Tikumība ir kolektīvu (arī ģimenei) uzturošo sabiedrības dzīves normu ievērošana.

·         Garīgajā nozīmē Tikumība ir katram dzimumam Dabiskās Kārtības uzlikto normu ievērošana.


Tieši šobrīd ir sevišķi svarīgi norādīt, ka Tiklība ir Tikumības neatņemamā daļa, jo Tikumība ir Gods un pienākumu izpildes Kultūra, bet Tiklība ir pienākums un tā izpildes prakse.


·         Tiklība ir pienākums pret nākotni personiskā, Ģimenes, Tautas un Cilvēces mērogā.


Dabiskās kārtības normu ievērošana ir aizsardzība pret normu pārkāpumiem (netikumiem), kas, vienkāršos vārdos izsakoties, nozīmē to, ka Cilvēkam Tikumība ir imunitāte pret netikumu – ierobežojumi (žogs ap Namu), kuri nepieļauj Normu pārkāpumus.

Tā kā Vērtība ir parādība, kuras klātbūtne vai ienešana vidē – telpā (apziņa ir telpa) paaugstina vides – telpas harmonijas pakāpi - veselību, tad saprotam, ka Tikumībai, kā aizsardzībai pret normu pārkāpumu, ir arī praktisks rezultāts – Tikumība ir Imunitāte burtiskā nozīmē – aizsardzība pret slimībām kā fiziskām, tā psihiskām un intelektuālām. (Tiem, kuri sāks blēt, ka “Vērtībām nav rokturu, tās nevar ienest”, varu paskaidrot, ka Cilvēkam ir cits par citu smalkāki 7 ķermeņi – ar Garīgo nes Garīgās Vērtības, ar Mentālajiem nes Cilvēciskās, ar astrālo nes emocionālos apziņas stāvokļus – “kazu tikumus”.)


Bet divkājiem viņu “tikumība ir internalizēta (apgūta un sev par saistošu pieņemta) vērtība, kas atklājas kā indivīda brīvas domāšanas un rīcības izpausme(atklāšanās ir izpausme)

Un tālāk viņu “tikumi”:

“Atbildība – griba un spēja paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un rīkoties, respektējot cita cilvēka cieņu un brīvību; (bet, ja nu rīcība nav saistīta ar Cilvēku?)

Centība – čaklums, uzcītība, rūpība un griba jebkuru darbu veikt pēc iespējas mērķtiecīgāk, kvalitatīvāk un produktīvāk; (centība nav čaklums, uzcītība un rūpība, kas ir patstāvīgas parādības)

Drosme – izlēmība, baiļu pārvarēšana, rakstura stingrība, situācijas novērtēšana un cieņpilna rīcība, uzņēmība, centieni pēc taisnīgā un labā; (Drosme ir pretējais bailēm – pārējais jau ir beletristika)

Godīgums – uzticamība, patiesums, vārdu un darbu saskaņa; (nu nekā no teiktā)

Gudrība – māka izmantot zināšanas labā veicināšanai savā un sabiedrības dzīvē; (Gudrība ir spēja mācīties, bet māka izmantot … ir saprātīgums)

Laipnība – vēlība, atsaucība pret citiem, pieklājība; (tās visas ir patstāvīgas parādības, kurām vajag dod definējumu)

Līdzcietība – attīstīta empātija, vēlme iejusties otra pārdzīvojumos un aktīvs atbalsts (?); (un kā tad ar secīgu parādību rindu: uzmanība - iejūtība (empātija) – līdzjūtība – līdzcietība – līdzdarbība, (kas tad arī ir aktīvs atbalsts) kas var novest arī pie līdzatkarības?)

Mērenība – rīcības un uzskatu līdzsvarotība, spēja nošķirt saprātīgas vēlmes no nesaprātīgām un atteikties no nevajadzīgā, atturēšanās no tā, kas traucē personas attīstību; (un kā ar to, kas nav saistīts ar psihisko dzīvi?)

Savaldība – uzvedības un emociju izpausmju kontrole un vadība, respektējot savu un citu cilvēku brīvību, kā arī cienot sevi un citus; (kam sabojāt labu sākumu ar tālāku piemuldēšanu?)

Solidaritāte – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, rūpes par savu, citu un kopīgu labumu, demokrātisks dialogs ar citiem(?); (un solidaritāte ļaunprātībā?)

Taisnīgums – godprātīga lemšana, cilvēktiesību un citu saprātīgu interešu un morāles normu ievērošana; (vai nekā cita ārpus Cilvēka nav, kam būtu piemērojams taisnīgums?)

Tolerance – iecietība, vēlme izprast atšķirīgo (piemēram, cilvēka ārējo izskatu, veselības stāvokli, uzvedību, viedokli, ticību, paražas).

Ne vērtības, ne tikumus tieši iemācīt vai ieaudzināt nevar, tādēļ pedagogu pienākums un atbildība ir stiprināt ieradumus. (ir arī kaitīgi ieradumi…)”


Audzināšana ir Vērtību ienešana, tāpēc ir jautājums:


-          Kā tā “kazu skola” taisās “internalizēt” to, ko “internalizēt” nevarot?


Tik daudz lieku un nesakarīgu vārdu, jēdzienu definējumi ar citiem nedefinētiem jēdzieniem – pelēku kazu murgi – “redziet, cik mēs esam gudras!” Viņas raksta: “Vērtības veido nozīmīgu lietpratības daļu. Tās ir pamats ieradumiem, kas, mērķtiecīgi attīstīti, nostiprinās par tikumiem, citiem vārdiem, par nu jau apgūtām un sev pieņemtām vērtībām.”


-          Kas te ir Cēloņi un kas te ir Sekas?

-          Vai tikumi ir Vērtības radoši cēloņi vai Vērtību darbības sekas?

-          Vai Vērtības ir cēloņi tikumiem vai tikumi ir Vērtību cēloņi?


No “pelēko kazu rakstiem” redzam, ka viņas neko nezin par Cēloņiem un Sekām. Viņas nezin, ka sekas var iegūt tikai no cēloņiem – Vērtībām, bet no sekām tālāk neko vairs iegūt nevar. Tikumi ir Cēloņi – uzskaitītās Vērtības, kuri vēlāk Cilvēka dzīve izpaužas kā to darbības sekas – rakstura īpašības un uzvedība. Tāpat kā Uguns izstaro siltumu, tā Tikumi ir radošie Cēloņi – Vērtības, kuras izstaro tās uzvedības un rakstura īpašības (atbildību, centību, drosmi, laipnību, līdzcietību, mērenību, savaldību, taisnīgumu, toleranci), kuras ir Vērtību darbības sekas – “siltums”, bet tās (sekas) “pelēkās kazas” ir salikušas par cēloņiem – tikumiem. Kā latviešu parunā: “dzird, ka zvana, bet, kur zvana, nezin.”


·         Tie, kuri nezin, kas ir apziņa un kā tā darbojas, taisa šīs apziņas “veidošanas sistēmu”.

·         Tas, kurš nezin, kas ir katls un kas tajā notiek, taisās par pavāru.

·         Tas, kurš nezin kas ir automobilis, sēžas pie stūres.


Tur “tikums esot tolerance” (tas, kas objektīvi ir uzņēmība, neaizsargātība, imunitātes trūkums). Nupat par banku lietām runājot, viņu banku speciālisti lepni stāstīja, ka viņu bankās “strikti ievērojot zero tolerances principu”. Zero tolerance – tas ir nulles tolerance – nekādas tolerances, bet viņu valodā tolerance ir “tikums”. Tad nu nabaga divkājiem tagad sanāk pašiem negribot pateikt taisnību, ka bankās nav nekāda tikuma – bankas ir pilnīgi netikumīgas.


-          Vai divkāju “kompetenču izglītība” to gribēja?


Protams, ka negribēja, bet tā iet, ja āži par dārzniekiem iekārtojas un tās vietas, kur bērniem “akmeņus maizes vietā dod” divkāji par savām skolām sauc.


Jautrība bez gala (muļķāks būsi - ātrāk nomirsi!).


Tā, viss viņu “jautrības stūrīša” teksts ir netulkots, bet burtisks angļu izteicienu pārcēlums latviešu valodas vārdos – lieliski atspoguļo viņu “kompetenču” līmeni – izkalpošanos Britu koncilam, pilnīgu analfabētismu filosofijā un Cilvēka apziņas – psihes procesos.

Skaidrojošajā vārdnīca saka, ka “kompetence (lat. Competentia - piekritība pēc tiesībām) - kādas iestādes vai personas pilnvaru apjoms; jautājumu loks, kurā attiecīgajai personai ir plašas zināšanas, pieredze.” Tātad, kā rāda pirmais gadījums – tā ir profesionālo pilnvaru joma (vai “kompetenču izglītība” ir profesionālā izglītība?), bet otrajā gadījumā “kompetence” ir tas pats, kas zināšanas. Savukārt (no skolas puses) izglītība ir zināšanu sniegšana. Tātad iznāk, ka “kompetenču izglītība” ir “zināšanas dodoša zināšanu sniegšana”.

Sviestains sviests!


1. turpinājums


Cilvēks ir sabiedriska un kolektīva būtne. Sabiedriska būtne tādā nozīmē, ka Cilvēks nevar dzīvot viens – šajā pasaulē viņš var parādīties tikai ar divu citu Cilvēku palīdzību, var būt Cilvēks tikai esot apmaiņās ar citiem Cilvēkiem, var būt laimīgs darot laimīgus citus Cilvēkus. Sabiedrisks tādā nozīmē, ka katrs Cilvēks ir daļa no iepriekšējās Cilvēces un daļa no nākošās Cilvēces – Cilvēks ir tilts starp divām Cilvēcēm – Cilvēks ir tilts uz Nākotni.


·         Cilvēks ir Cilvēks tad, ja viņš ir tilts uz Nākotni, ja viņam ir turpinājums nākotnē.

·         Jebkas ir vērtīgs tikai tad, ja tam ir turpinājums.

·         Ja tas ir tikai te un tagad, tad tas var arī nebūt – tam nav vērtības.


Kolektīva būtne tādā nozīmē, ka gan viņa ķermenis, gan apziņa ir kolektīvās dabas daļa. Cilvēks fizisko ķermeni saņem no iepriekšējām paaudzēm un caur to nodod tālāk fiziskās eksistences iespējas un pilnvērtību vai ierobežojumus kroplībās un slimībās. Kroplības, nepilnvērtības un slimības izraisītu nespēju Govis sauca par “īpašajām vajadzībām”, kaut gan patiešām īpašas vajadzības ir pāri par vidusmēru esošiem izciliem Cilvēkiem, bet kropļiem ir vajadzīgs tas, kā viņiem nav viņu nespējā būt normāliem. Kropliem un invalīdiem ir ikdienišķā – normas vajadzības.

Fiziski vesels un pilnvērtīgs Cilvēks nākošajām paaudzēm nodod tālāk veselu un pilnvērtīgu ķermeni, bet slims un ķermeni sabojājis tālāk nodod slimu un nepilnvērtīgu ķermeni. Tāpēc visas Govju runas par tiesībām brīvi rīkoties ar savu ķermeni ir bezatbildība (atbildība pat murgainajā “kompetenču izglītībā” ir “atbildība – griba un spēja paredzēt savas izvēles un rīcības sekas un rīkoties, respektējot cita cilvēka cieņu un brīvību”. Vai “kompetenču izglītība” grib apgalvot, ka Cilvēkam spējot paredzēt savas rīcības sekas ir tiesības būt bezatbildīgam, un citu Cilvēku Tikums tādā gadījumā būtu toleranti pieņemt viņa bezatbildību?) un noziegums pret nākošajām paaudzēm – nākošo paaudžu esamības ignorēšana vai noliegums.

Cilvēka apziņa ir individualizēts kolektīvās apziņas apgabals, kuru viņa dzīves vēsturiskajā gaitā individualizē vecāku un sabiedriskajā dzīvē izveidotais sabiedrisko attiecību uzkrājums. Tīra un skaidra Cilvēka apziņa uztur tīrībā un skaidrībā visu citu Cilvēku apziņas.


·         Cieņa un atbildība pret citiem Cilvēkiem, bez visa cita ir arī savas apziņas tīrības un skaidrības sargāšana.


Piesārņota un sakropļota apziņa izkropļo un piesārņo visu citu apkārtesošo Cilvēku apziņas. Tāpēc visas Govju runas par katra tiesībām darīt ar savu prātu, dvēseli un apziņu visu, kas vien ienāk prātā – ir bezatbildība un blakusesošo brīvības ierobežošana – piesārņota, vāja un kropla apziņa ierobežo visu citu apziņu brīvību.


·         Cilvēka dzīve ir kolektīva dzīve sabiedrībā.


Cilvēka darbs nav iedomājams bez Zināšanām. Zināšanas dod darba iespējas, bet darbs vairo Zināšanas. Tāpēc Darbs un Zināšanas nav šķiramas. Zināšanu iegūšana nāk tikai caur darbu – Zināšanu iegūšana ir Darbs, bet Darba uzlabojums nāk ar jaunām Zināšanām. Zināšanas un Darbs ir tikai kopā ar Cilvēku, kā viņa Dzīves saturs. Tādā kārtā Cilvēka Dzīve, Darbs un Zināšanas ir trīsvienīgs veselums. Cilvēka Dzīve ir sabiedriska un kolektīva, tāpēc arī Darbs un Zināšanas ir kolektīvas un sabiedriskas.

Katrām iegūtajām vai sniegtajām zināšanām pamatā ir citu Cilvēku zināšanas, tās tiek iegūtas tik daudz, cik tām audzēkni ir sagatavojuši citi Cilvēki. Nav tikai vienam Cilvēkam izolēti piemītošu zināšanu, tāpat kā nav izolēta, tikai šim Cilvēkam piemītoša – derīga darba. Citiem derīgais der atsevišķam Cilvēkam un tas, kas der vienam, der arī daudziem citiem – to nosaka Cilvēku psihiskā, fiziskā un fizioloģiskā uzbūve, Cilvēka Saprāta attīstība un viņa vieta Evolūcijā. Pat uz vientuļas salas vientulībā dzīvojoša Cilvēka darbs ir kopā ar zināšanām uz salu atceļojis kolektīvais darbs. Katram der tikai kolektīvi derīgais darbs.


·         Cilvēka Dzīve, Darbs un Zināšanas ir sabiedriskas, kolektīvas parādības un ir iespējamas tikai savstarpējā vienībā.

·         Zināšanas kalpo Darbam.

·         Darbs dod Zināšanas.

·         Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr strādā un mācās.


Izglītība ir Zināšanu tālāknodošana no vienas paaudzes uz nākošo ar mērķi veidot paaudžu dzīves pārmantojamību. Ar zināšanu palīdzību formē nākošo paaudžu Cilvēku apziņu un dzīves veidu – apkārtnotiekošā uztveri, vērtējumu un reakcijas. Tādu apziņas formēšanu sauc par audzināšanu.


·         Izglītība ir audzināšanas instruments.

·         Apgalvojums, ka skola neaudzina – tikai dod zināšanas, ir apzināti un bezkaunīgi – noziedzīgi meli.

 

“Jautrības stūrītī” www.skola2030.lv (muļķāks būsi – ātrāk nomirsi!) ir apgalvojums “Ne vērtības, ne tikumus tieši iemācīt vai ieaudzināt nevar, tādēļ pedagogu pienākums un atbildība ir stiprināt ieradumus.” Turpat var lasīt arī šo “Vērtības (kuras tieši iemācīt un ieaudzināt nevarot…) veido nozīmīgu lietpratības daļu. Tās ir pamats ieradumiem, kas, mērķtiecīgi attīstīti, nostiprinās par tikumiem, citiem vārdiem, par nu jau apgūtām un sev pieņemtām vērtībām.”


-          Kas te “kazu valodā” tiek pateikts?


Tiek pateikts tas, kas kaut kur (internetā) sameklēts un kādu citu avotu iedvests un popularitātē uzturēts ir kļuvis par ieradumu, vai arī “politkorektuma” dresūras rezultātā izveidots ieradums runāt “govju un kazu” valodā, tiek pasludināts par tikumu un vēlāk pacelts Vērtības līmenī. Pareizi – tā kā īstās Vērtības un Tikumus “kazu skola” iemācīt nevar, tad par Tikumiem un Vērtībām uzdod to, ko “kazas” var iemācīt.


-          Bet varbūt, ka māca nevis to, ko var, bet tieši to, ko grib iemācīt?


Pasakā Māsiņa visādi cenšas atturēt Brālīti: “Nedzer, Brālīt, no kazas pēdas – par kaziņu pārvērtīsies.”

Brālītis Māsiņu neklausīja – no kazas pēdas padzērās un par kazlēnu pārvērtās.


Vērtības māca.

Vērtības veido.

Vērtības attīsta.

Vērtības iemāca.


Vērtības māca ar piemēru. Vērtības māca ar dzīves pieredzi. Vērtības māca ar Cilvēces kolektīvajā darbā iegūtajām Zināšanām.

Vērtības veido ar iespējām. Vērtības veido ar Darbu. Vērtības veido ar Meistarības paraugiem.

Vērtības attīsta apstākļu maiņa. Vērtības attīsta Cilvēka personības attīstība. Vērtības attīsta iespēju paplašinājumu kolektīvajā sadarbībā.

Vērtības iemāca tautas lietišķā māksla. Vērtības iemāca Tikumība sadzīvē. Vērtības iemāca Kultūras tradīcija.


·         Vērtības māca, veido, attīsta un tādā veidā iemāca – ieaudzina Tautas Kultūras tradīcijā praktizētā Zinātnes, Mākslas un Reliģijas trīsvienība.


Normālā pasaulē Māksla, Zinātne un Reliģija ir vienots sabiedrības dzīves pamata veselums. Normālā pasaulē katrai Tautai atbilstoši tajā apgūstāmajām Vērtībām ir sava reliģija. Reliģijas grupējas Saules Dabas, Saprātīgās Dabas un Lielo Māšu reliģiju grupās.

Saules Dabas reliģijas Cilvēku ved pie Mākslām, un Mākslas ved pie Zināšanām par Metafiziku un Saprāta darbību.

Saprātīgās Dabas reliģijas ved pie Tikumības, un Tikumība ved pie Zināšanām par Psiholoģiju un Gnozeoloģiju – Zināšanu iegūšanas prasmes (pedagoģijas tai skaitā).

Lielo Māšu reliģijas Cilvēku ved pie Estētikas un Ētikas, kas Cilvēku ievirza kolektīvajā sadarbībā un caur to dod viskolektīvāko Cilvēciskās dabas darbību – Zinātni. Lielākā no Mātēm – Sofija virza savu Dēlu uz Zinātņu apgūšanu.

Cilvēciskās Vērtības apgūstamas pakāpeniski Cilvēka Pārlaicīgās apziņas attīstības gaitā un otrādi – Pārpasaulīgā un Pārlaicīgā apziņa Cilvēkam ir viņa apgūtās Cilvēciskās Vērtības.


·         Cilvēka apziņa ir viņa psihiskās enerģijas darbības auglis.

·         Katra Cilvēciskā Vērtība (Tikums) ir konkrēta psihiskās enerģijas kvalitāte – darbības aspekts – apziņas darbības – pasaules izziņas – sapratnes iespēju paplašinājums.

·         Izglītība iet Tikuma pēdās – iespējama tikai Cilvēcisko Vērtību attīstības mērā.


Šīs Cilvēciskās Vērtības attīstās Cilvēku sadarbības telpā un harmoniskās attiecībās noteiktā kārtībā, secībā un ātrumā, kādu nosaka viņa Garīgo Vērtību darbība (sk. tekstā augstāk minēto Garīgo Vērtību secību). To nav iespējams aprakstīt šī raksta ietvaros – tas ir apjomīgs un vispusīgs temats, kuram mūsu lekciju gaitā pievēršamies vairākas reizes. Katram Cilvēkam tas ir viņa attīstības, pilnveidošanās un Evolūcijas Ceļš. Tajā nav vietas gadījumam, viltus ideāliem, maldiem un patvaļībām vai kādu āžu reformu iedvesmotu kazu fiksajām idejām par kazu kompetencēm izglītības reformēšanā.

Nelaikā sākta, nepareizi vadīta vai patvaļīgi paātrināta Vērtības attīstība ved pie personības (psīhes) nelīdzsvarotības, interešu zuduma, spēju izpausmes traucējumiem un negatīvo rakstura īpašību – netikumu parādīšanās.

·         Netikumi ir Vērtību ēnas – Vērtību attīstības nelīdzsvarotības un pretdabiska, patvaļīga paātrinājuma sekas.


Ir bāzes Vērtības un sintētiskās Vērtības. Vispirms noteiktā secībā iemāca un attīsta bāzes vērtības – Uzticību, Paklausību, Kalpošanu, Taisnīgumu, Gudrību, Ticību, Cerību un Mīlestību. Uz šo Vērtību pāriem sintezējas sintētiskās Vērtības – Griba, Patiesums, Zināšana, Godīgums. (Garīgās Filosofijas simboliskajā valodā tas ir “solārais zodiaks un planētu ceļojums tajā”, kam ar mūsdienu astroloģiju nekāda sakara nav.)

Tas ir katra Cilvēka vēsturiskās attīstības ceļš. Katru Vērtību māca, veido, attīsta un iemāca tam radītā Reliģijas, Mākslas un Zinātnes Tautas Kultūras tradīcija kādā no augstāk minētajām Reliģiju grupām, kurā valda šīs Vērtības attīstībai vajadzīgā Darba, Zināšanu un Mākslas līdzekļu proporcija – Dabiskajā Kārtībā Tautu uzturošajā sadzīves tradīcijā, iekšējā, rakstītā un tradicionālā likuma uzturētajā sabiedriskā dzīvē, kā arī Garīgās un laicīgās varas vadībā.

Katrā Tautā tās kolektīvajā apziņā attīstās kādas Cilvēciskās vērtības. Tāpēc nav pieļaujama dzīves veidu, valodas, sadzīves apstākļu, kultūrvides unifikācija un sajaukšanās. Tāpēc nav pieļaujama svešu valodu apgūšana un svešu sadzīves apstākļu pārņemšana. Katras Cilvēciskās Vērtības apgūšanai vajadzīgi savi dzīves apstākļi.


·         Komforts aptur Vērtības attīstību.


Katras Cilvēciskās Vērtības apgūšanai Cilvēks piedzimst to attīstošā Tautā ar tās Reliģijas, Mākslas un Zinātnes dzīvi. Tāpēc nav pieļaujama “smadzeņu laupīšana” izcilu prātu aizvilināšana un svešām zemēm, kur šie prāti tā vietā, lai veidotu un uzturētu savu Tautiešu prātu dzīves telpu – vidi, vergo svešām interesēm un komfortam. Tāpēc nav pieļaujama Mākslas darbinieku vazāšanās pa svešu Tautu skatuvēm un izstāžu zālēm, kur tie, izdabājot svešinieku dīkdieņiem, jaucas svešu Tautu vērtību attīstībā, bet atstāj novārtā un noplicina savas Tautas Kultūras telpu.


·         Katras tautas dzīves telpā un kolektīvajā apziņā piedzimst tur tobrīd vajadzīgais, kalpojošais un attīstībā esošais Cilvēks – Zinātnieks – Mākslinieks un garīgais darbinieks.

·         Katrs Cilvēks secīgās inkarnācijās, iemiesojumos iet no Tautas uz Tautu tur apgūstot tās Vērtības un tādā secībā, kādām ir gatavs.

·         Katrai Tautai ir vajadzīgs katrs tās Cilvēks.

·         Tautā dzīvojošie veido tās vērtību attīstībai vajadzīgo Mākslas – Zinātnes telpu.

·         Savas Tautas Mākslas – Zinātnes – Reliģijas darba telpas atstāšana un darbība svešā telpā ir nodevība pret savu Tautu, citu Tautu Vērtību attīstības telpu postīšana un Cilvēcisko Vērtību attīstības procesa – Ceļa graušana.

·         Vienas unificētas “reliģijas” izplatīšana citu Tautu dzīves telpās – tur esošo, tām vajadzīgo Reliģiju graušana (misionārisms) ir Cilvēcisko Vērtību attīstības apturēšana visas planētas mērogā.


Katra izglītība ir tā laika Cilvēku Ideālu, vajadzību un resursu veidojums un atspoguļo viņu attieksmi pret Nākotni – nākošo paaudžu dzīvi. Bērniem sniegtā izglītība vienmēr atspoguļo sabiedrības Cilvēcisko attiecību stāvokli. Tāpēc izglītības sistēmas reformas norāda kā to, kāda būs šī valsts nākotnē, tā to, kādi ir esošās valsts resursi un kas ir tie, kuri šo reformu veic. Reforma ir reformētāju pašportrets. Reformas virzība vienmēr norāda uz sabiedrības pilnveidošanos vai deģenerāciju. Augsti inteliģenti Cilvēki vienmēr centīsies paaugstināt sabiedrības izglītības – audzinātības – Tikumības – pilnvērtības pakāpi un paplašināt savu iedzīvotāju redzes loku, kā arī nemitīgi padziļināt viņu izglītību katrā zinātņu jomā. Divkāji – Govis vienmēr visu vienkāršos, sašaurinās līdz māņticībai, fanātismam, padarīs seklu un banālu līdz beidzot ķiķinās par savu kaku podiņā, kā iztaisīšanu un pazīšanu atzīst par kompetenci un lietpratību – mācīšanās rezultātu.

Katrā izglītības sistēmā ir tās mērķim atbilstoši darbības līdzekļi, ar kuriem tā panāk Sistēmas veidotājiem vajadzīgo rezultātu – sabiedrības pārveides mērķiem atbilstoši formētu audzēkņu (vai, piedodiet, izglītojamo) apziņu. Katrā izglītības sistēmā ir sava vērtēšanas sistēma un sekmīguma kritēriji. Par sekmīgu vienmēr atzīst to audzēkni, kurš tajā vērtējumu sistēmā pēc tās kritērijiem ir sasniedzis sistēmai vēlamo rezultātu – ir sistēmai derīgs produkts. Tas ne vienmēr nozīmē “sasniedzis augstāko zināšanu līmeni”. Cariskās Krievijas zemstes (tautvaldības) izglītība rūpējās, lai bērni zinātu to, ko zin vecāki, bet nekādā gadījumā ne vairāk par vecākiem. Nacistiskajā Vācijā bija jāzin, ka vācietis ir pārcilvēks. Latviešu mazulim ir jābūt paklausīgam patērētājam ar stabilu naidu pret austrumiem.

Feodālismā ir pseidoreliģiskās audzināšanas skolas - draudzes. Tādu skolu uzdevums ir ieaudzināt pārliecību par valsts pamatu stingrību, negrozāmību un valsts varas pārcilvēcisko dabu. Tāda skola audzina “vienam dievam, vienam karalim un vienai tautai” uzticīgu pavalstnieku, kurš ir gatavs par to atdot savu dzīvību tad, kad karalis to pieprasīs. Reliģiskās skolas audzina produktu, kurš prasa “cik augstu?”, kad viņa “dievs - karalis” saka “lec!”, un jo tuvāk tāds stāv šim “cik augstu?”, jo tas ir izcilāks audzēknis. Tādā skolā māca: “Nav jāzin, bet ir jātic! Ja tu dziļā ticībā izleksi pa 9. stāva logu un tava ticība būs pietiekama, ar tevi nekas nenotiks, bet, ja tu nositīsies, tad tava ticība nav bijusi pietiekama vai tavu grēku smagums nav pietiekami lieliem ziedojumiem izpirkts.” Tāpat tiek audzināti arī “dievi - karaļi”. “Dievs - karalis” “lec” pēc baznīckunga norādījuma. Tādā kārtā baznīcas skolas audzina sev manipulējumu sabiedrību, kurā vienu tās daļu - karali izmanto citas “lecināšanai”. Baznīcas skolu audzēkņu vājā vieta ir aprobežotība, māņticība un fanātisms. Viņi ir viegli manipulējami ar viņos ieaudzināto lētticīgo “nezināšanas ticību dieva vārdam”, kurš vienmēr nāk no baznīckunga mutes.

Kapitālismā vajadzīgs strādnieks – patērētājs. Tāpēc tur ierobežo izglītības vispusību un orientē “uz praktiski vajadzīgo zināšanu” apguvi iespējami ātrākā laikā (kam tev nevajadzīgas zināšanas…) vienlaikus attīstot tieksmi pēc individuāli baudāmiem materiāliem (nopērkamiem) labumiem. Kapitālismā katrs divkājis ir darbaspēks un patērētājs, tāpēc viņam jāspēj pašam brīvi pārvietoties uz ražošanas vajadzību vietu, tur jāpērk standartizēti produkti un jābūt spējīgam ātri piemēroties katrai darba videi, katrai profesijai un “komandai” – “grupai”. Spilgti izteikta personība to nevar, tāpēc kapitālisma izglītības produkts ir nivelēta, lielummānijas (“katrs bērns ir talantīgs, unikāls un veiksmei nolemts”) apdvesta, viegli manipulējama individuālista apziņa. Egocentrisma “stīga” ir viegli aizskarama un ar nelielu piepūli vadāma vēlamajā virzienā. Divkāja vājā vieta ir viņā ieaudzinātā eksistenciālo vajadzību apmierināšanas prioritāte. Divkājis vienmēr kustēsies lielākās siena kaudzes, lielākā gaļas gabala, lielākās bietes un kāpostgalvas – lielākās un pilnākās bļodiņas virzienā tālāk no uzrauga pātagas. Uz to strādā kapitālisma izglītības sistēmas zemākā daļa. Tajā audzina izpildītāju – patērētāju.

Kapitālismā ir arī otra izglītības sistēma, kurā naudas turētāju - plēsoņu kasta audzina savus mazuļus – izmantotājus un īpašniekus. Tā ir pilnīgi cita, zemākajai patērētāju kastai nepieejama telpa un izglītība. Neviens, kurš to nav baudījis, nekad neiekļūs izmantotāju kastā.


·         Neviens, kurš nav dzimis izmantotāju kastā, to nekad neiegūs.

·         Nav ceļa no patērētāja – Govīm, kazām pie izmantotājiem - plēsoņām.


Arī bankas top-menedžeris un korporācijas direktors ir tikai izpildītājs ar izpildītājam – patērētājam domāto izglītību. Pat visbagātākais Latvijas iedzīvotājs ir tikai augsti pirktspējīgs patērētājs – izmantotāju gribas izpildītājs un viņu labumu vairotājs.


2. turpinājums


Sociālismā Vērtība ir Cilvēka dzīves pilnvērtību uzturošas un augšupvirzošas sabiedriskās attiecības, tāpēc sociālistiskās valsts skolas audzina kolektīvi dzīvojošu Cilvēku. Sociālistiskās izglītības sistēmas mērķis ir sabiedrisko attiecību kvalitātes celšana. Vispusīga izglītība dod iespējas kritiski vērtēt notiekošo un ar to paplašina saprašanās iespējas.


·         Tikumība ir sirsnīga objektivitāte.


No vienas puses, kolektīvā dzīve prasa disciplīnu, organizētību un pašorganizēšanās spēju, spēju pakļauties, kalpot kolektīva interesēm, piekāpties personiskajā, lai sadarbotos sabiedriskajā, bet, no otras puses, sabiedrisko attiecību kvalitāte veidojas no katra sabiedrības locekļa personības kvalitatīvā satura. Tāpēc sociālistiskās valsts izglītības sistēmas mērķis ir disciplinēts un Cilvēciskajās Vērtībās pilnvērtīgs, kolektīvajā darbā un sadzīvē iekļauties spējīgs Cilvēks.

Sabiedrisko attiecību kvalitāšu celšana nozīmē gan pieaugošu iepriekšējo uzkrājumu apgūšanas spēju, gan arī topošo kvalitāšu veidošanu. Tāpēc skolas par galveno izvirzīja V.I.Ļeņina formulēto lozungu: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties.” Tieši Padomju Savienībā ar Tautas Universitāšu izveidošanu tika likti pamati Cilvēka mūžizglītībai un kvalifikācijas celšanas kursu sistēmai profesionālajā izglītībā (ja iedzīvotāji pret to izturējās nevērīgi, tad paši vainīgi – neizmantoja dotās iespējas, bet pļāpāja par “padomju sliktumiem salīdzinājumā ar rietumu labumiem”). Padomju Savienība gāja uz nemitīgu iedzīvotāju izglītības un Kultūras, tai skaitā nacionālo Kultūru līmeņa celšanu. Latvija vislatviskākā un Kulturāli visbagātākā bija tieši padomju laikā.

Tas, ka padomju izglītības sistēma bija labākā, nav apšaubāms – tieši tāpēc tagad pagrimst “smadzenes” izsūcošā kapitālisma zinātne, ka no sagrautajām Padomju skolām tai vairs nav svaigu smadzeņu pieplūduma. “Attīstītās rietumvalstis” ļoti satraucas par intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, bet tai pat laikā neierobežoti bezkaunīgi izlaupa manipulatīvi novājināto (attīstībā bremzēto – “savaldīto”) nāciju intelektuālo resursu un šo valstu izglītības sistēmu darba augļus – nacionālo intelektuālo resursu, īpašumu un bagātību. Ja tās patiešām gribētu respektēt “intelektuālo īpašumu”, tad par katru pie sevis “aizsūkto” zinātnieku, skolotāju, ārstu, mākslinieku un strādnieku, speciālistu tām būtu “izsūktajām” valstīm jāmaksā audzināšanas un izglītības izdevumi 100 kārtīgā apmērā (“aizsūktais” ir tradīcijas – Kultūras mantojuma daļa).

Sociālisma izglītības sistēmas (pārejas stāvoklī no kapitālisma uz sociālismu esošā) augļa vājā vieta ir viņa izglītotā Cilvēka brīvdomība, kas apstākļos, kad kārdinājums (kapitālistiskās sistēmas izvērstā mērķtiecīgā graujošā darbība) pārsniedz disciplīnu, viņu noved pie pretestības disciplinējošai sistēmai. Nākotnē orientēts, bet pietiekami nenobriedis Cilvēks grib Nākotnē esošo jau šodien – pēc iespējas ātrāk cenšas piepildīt šodienu ar Nākotni – iedzīvināt Nākotni šodienā. No vienas puses, tas ir pareizi – ja tā nebūtu, tad Nākotne tā arī paliktu bezdarbības-dīkdienības sapņojumi, bet, no otras puses, tas var izraisīt šodien objektīvi nesasniedzamā iekārošanu vai pievēršanos viltus ideāliem un ilūzijām, kas kapitālisma sistēmas vadītāju mērķtiecīgi izvērstās graujošās ideoloģiskās un ekonomiskās darbības apvienojumā ar tās korumpēto varas augstāko ešelonu nodevību noveda pie PSRS sagrāves un ar to arī pie pasaulē labākās izglītības sistēmas likvidācijas, tās vietā ieviešot kapitālismam vajadzīgo ražotāja – patērētāja apmācības sistēmu.

Bez sabiedrisko iekārtu uzturēšanai vajadzīgajām izglītības sistēmām pastāv arī sektantiskas apmācību sistēmas, kuru mērķis ir misionārisms – savas uzskatu sistēmas lokā esošo skaita vairošana un noturēšana ārpus realitātes esošā destruktīvā ilūziju lokā. Katra sekta sev veido savu “skolu”. Ir mormoņu, Jamahā, baptistu, katoļu skolas, neaudzināto – “indigo bērnu humānās pedagoģijas”, M. Šķetīņina “dzimtas atmiņu atmodinošā”, Montessori, Valdorfa, O.Rodes “skola” un “kompetenču izglītība”. Tās visas ir sektantiskas sistēmas, kuru mērķis ir savairot savas sistēmas audzēkņus viņu tālākai izmantošanai pēc “skolu” beigšanas.

Vai kāda sektantiska “skola” kļūst par mazuļu apmācības sistēmas pamatu, ir atkarīgs no šīs sektas popularitātes un tās piekritēju daudzuma attiecīgajā ministrijā, kā arī no teritorijas izmantotāju plāniem attiecībā uz šo teritoriju un divkājaino – Govju izmantošanu. Mēs tagad redzam, kā Latvijas kolonizatori (Britu padomes norādījums) ar uzpirktu pašmāju nodevēju (mājaszagļu) rokām Latvijā tās “nākotnes” veidošanai ievieš sektantisku, tā saukto, “kompetenču izglītību”.

Sektantiskās “skolas” tiek veidotas, balstoties uz okulto mehānismu pamata. Viens no mērķiem tiek sasniegts izmantojot apstākli, ka bērniem un vecākiem līdz 13 – 14 gadu vecumam ir kopīga apziņa. To, ko nevar iestāstīt vecākiem (viņu izglītības, veselā saprāta un dzīves pieredzes pretestība) to var iestāstīt viņu bērniem (bez tādas pretestības), bet tā kā viņiem ir kopīga apziņa, tad vecāki, paši to nemanot (tiek apieti kontroles un aizsardzības mehānismi apziņā), pieņem sektantisko ideoloģiju.

Valdorfa un Montessori gadījumā savas neinformētības (radiomuļķību iedarbības) dēļ, vecāki to dara lētticīgi labprātīgi. (Daudzi labprātīgi nes savu naudiņu uz kādu banku vai piramīdu, “laimētavu” vai kādu citu tikpat nopietnu pasākumu.) Tādā veidā sekta, ne tikai audzina sev nākošo sektantu, bet nemanot pāraudzina arī vecākus. Tieši tā darbojas arī “kompetenču izglītība”. “Uz muļķi skatīsies – pats par muļķi paliksi”. Latvijā “kompetenču izglītība” ir ne tikai valsts nākotnes, bet arī labklājības resursu un Cilvēciskā “materiāla” jautājums.

Katra izglītības sistēma strādā ar noteiktu materiālu. Kas der vienai, tas neder citai. Cilvēkiem domātai sistēmai neder divkāji – no tiem Cilvēks neiznāks, bet divkāju sistēmai neder Cilvēki. Padomju izglītības vājā vieta bija tā, ka tā nenošķīra divkājus un destruktīvas ievirzes saprātu nesošos no labdabīgiem bērniem. (Tādā kārtā tā apgādāja ar zināšanām arī savus ienaidniekus, kuri tagad šīs zināšanas pavērš pret saviem Skolotājiem.) Tāpat katra izglītības sistēma orientējas uz noteiktu bērnu un vecāku inteliģences līmeni.

Acīmredzot tagad te šīs “valsts” saimnieki tā veido savu nākotni. Viņiem vajag strauji vēl vairāk pazemināt te dzīvojošās populācijas inteliģences līmeni un nolīdzināt “nolaisto” vecāku “nolaistos” bērnus ar šodienas “nolaisto” skolotāju (nav jau labāku) “nolaistajiem” rīkotājiem šajā “nolaistā” “valstī”. (“Nolaistais” – “opušķenij” ir kriminālās pasaules jēdziens.) No šodienas surogāt “skolā” izmuļķotiem vecākiem var “iegūt” tikai surogātmazuļus un tos var apmācīt tikai surogātskolotāji un tādi surogātizglītības surogātprodukti ir derīgi šīs “valsts” saimnieku vajadzībām sariktētā surogātvalstī. “Nolaistie” produkti būs iederīgi “nolaistajā” valstī un apmierināti ar savu “nolaisto” valdību.


·         “Kompetenču izglītība” ir “nolaisto” sektas “skola”.

·         Latvija ir tieši tik maza, lai kļūtu par “nolaisto” totalitārās sektas apdzīvotu teritoriju.

·         Caur “kompetenču izglītību” “nolaisto” totalitārā sekta Latvijā veido savu totalitāro nākotni, kurā kolonizatori sev sagatavo divkāju slaucamo Govju ganāmpulku.


Katras izglītības sistēmas darbības galamērķis ir audzināšanas rezultātā (katra izglītības sistēma ir audzināšana – apziņas veidošana neatkarīgi no tā, vai tās darbinieki to atzīst vai noliedz) ievadīt savu audzēkni sabiedrisko attiecību uzturēšanai ģimenē (sabiedrības turpināšanai), valstī (būt ārēji manipulējamam vai iekšēji disciplinētam) un darbā (sabiedrības dzīvi uzturošo vērtību radīšanā vai apritē esošo produktu ražošanā). Atkarībā no sabiedrības vajadzībām, resursiem un mērķiem, katrai ir citi profesionālās orientācijas principi.

Centralizētā, stabilā, uz tālāku turpinājumu orientētā valstī tiek ievērots dinastiskuma – pārmantojamības princips. Tur, kur vajadzīga ātra ražošanas paplašināšana tur ir agra profesionālā orientācija, bet tur, kur par galveno tiek izvirzīts Cilvēka Dzīves Saturs, tur ir stingra piesaiste pamatprofesijai ar tās paplašināšanu saistītajās blakusnozarēs un līdz ar to arī vēla profesionālā orientācija.

Decentralizētās, uz tūlītēju peļņu un šodienas vajadzību apmierināšanu orientētās sabiedrībās nav stingras profesionālās orientācijas. Tur galvenais ir ātra transformācija, ātra pielāgošanās un mainība, resursu pārvietojamība un mērķu nenoteiktība. Tur nav noteiktas piesaistes profesijai un tātad ir vāja profesionālā orientācija. Tur ir citi darbības efektivitātes kritēriji un gala rezultāti.

Kolonijām ir cita - ierobežota izglītība un ierobežots strādnieku profesionālais līmenis ierobežotās, kolonizatoru vajadzībām kalpojošās profesionālās darbības jomās ar brīvu darbaspēka pārvietošanu (darbs “banānu republiku” plantācijās).

Tā kā sektantiskās “skolas” nav pilnvērtīgu izglītību dodošas – tās nenodarbojas ar Cilvēces uzkrātās pieredzes tālāknodošanu – tām nav šīs funkcijas, tad tām nav nekādu attiecību ar profesionālo orientāciju. Sektantiskās “skolas” ir šauru mērķu sasniegšanai orientētas parazītiskas tehnoloģijas, kuru rezultāti nav(!) orientēti uz dzīvi reālajā pasaulē. Profesijas un profesionālā orientācija ir parādības reālajā Cilvēces vēsturiskumā – paaudžu nomaiņā un ar to saistītajā uzkrātās pieredzes (kurā ietilps arī zināšanas) tālāknodošanā. Sektantiskās “skolas” izmanto Cilvēces vēsturiskuma vidi un “materiālu”, kuru, izraujot no šī vēsturiskuma, ievada ar to nesaistītā iluzorā – nekur nevedošā vidē. Sektantiskajām “skolām” nav turpinājuma tālākajā izglītībā, profesionālajā darbībā (tās nerada jaunus darba veidus) un Zinātnē.


·         Sektantiskajām “skolām” nav turpinājuma dzīvē.

·         Tās eksistē pašas savas eksistences uzturēšanai un pakāpeniskai Cilvēces deģenerācijai.

·         Ar šo “skolu” samaitātajiem produktiem vēlāk tālākajā dzīvē atkal jānodarbojas sabiedrību tradicionālajām skolām, institūcijām un profesionālajai videi.

·         Sektantiska “skola” nedod profesionāli pilnvērtīgus darbiniekus – viņi nav spējīgi turpināt tradicionālo profesionālo darbību – Cilvēces vēsturiskumu.


Sektantisko “skolu” produkti ražo jaunus sektantisko “skolu” apmeklētājus, kuru radītās problēmas jākompensē ar šo parazītu aplipinātajai sabiedrībai. Sektantiskās “skolas” der tikai tur, kur kolonizatoru interesēs ilgstošā atpalicības pakļautībā jāuztur kolonijā nodarbinātais nekvalificētais darbaspēks.


* * *


Ir tādi “pilieni”, kuros redzams “okeāns” – sabiedrības dzīvi veidojošā pirksta nospiedums – tajā kā fokusā koncentrējas dažādu strāvojumu un spēku rezultāti. Š.g. 10. martā, Latvijas pirmajā “Labrīt” skanēja 19 minūtes un 40 sekundes garš radioraidījums par kādu Latvijā 5 gadu gaitā veiktu divu jaunu latviešu “zinātnieču” pētījumu “Latvijas muzeju darbības efektivitātes” jomā, viņu vadītajā latviešu domnīcā ar anglisku nosaukumu “Creative museum”. Šīs 19 minūtes un 40 sekundes mums sniedz bagātu materiālu pievienošanai plašam pētījumam par sabiedriskās dzīves virzību Latvijā. Tomēr šodien, šajā rakstā mūs interesē pavisam nedaudz no tur iegūstamā materiāla. Šodien mūs interesē tikai viens aspekts, kuru ilustrēšu ar atsevišķiem citātiem no šī raidījuma.

Te iepriekš jāpaskaidro, ka “efektivitāte” ir sistēmu vadības teorijas jēdziens, (ekonomikas teorijā tā ir “rentabilitāte”), kas raksturo ieguldīto resursu un iegūtā rezultāta attiecību laika vienībā, kur laiks var būt arī ieguldījums. “Ideālā efektivitāte” sistēmu vadības teorijā esot “0” ieguldījumu radīts bezgalīgi liels rezultāts. Ir saprotams, ka “tāds no tāda rodas”, no “nekā” “kaut kas” rasties nevar, tāpēc, patiesībā rezultāts vienmēr ir vienāds ar ieguldījumu, bet, ja tas pārsniedz ieguldījumu, tad ir notikusi kādu neminētu resursu izlaupīšana vai “nākotnes noēšana”. Gadījumā, kad rezultāts šķiet mazāks par ieguldījumu, ieguldījuma daļā ir kāda parazītiska vai ieguldījuma radošo daļu mazinoša destruktīvā daļa. Tad arī šķietami mazākajam rezultātam ir jāpieskaita destruktīvā ieguldījuma atnestā destruktīvā rezultāta daļa un atkal kopējais rezultāts ir vienāds ar kopējo ieguldījumu.


Tātad, dāmītes stāsta:

“Nu, efektivitāte bija tāds jēdziens, kas netika piešķirts šim pētījumam no paša sākuma. Sākumā mēs tātad fokusējāmies tikai uz darbinieku atalgojumu un motivāciju un tad, kad mēs sākām iekļaut vēl papildus dažādus muzeju darbības aspektus, tad mēs sapratām, ka ir vajadzīgs šis apkopojošais nosaukums, un tad, kad radās šis nosaukums “muzeju efektivitāte”, tad pētījuma ietvaros mēs tajā iekļāvām muzeja apmeklētības rādītājus, muzeju finansējumu, darbinieku atalgojumu un dažādus citus aspektus, bet mēs neiekļāvām izstāžu darbību, mēs neiekļāvām zinātnisko darbību. Mēs sākumā gribējām izpētīt, izpētīt, cik tad īsti muzeji piesaista finansējumu caur dažādiem fondiem, taču šī statistiskā informācija bija tik haotiska un nesaprotama, ka nācās atteikties no šī jautājuma pētīšanas. Pēc kāda laika mēs sapratām, ka “muzeju efektivitāte” vispār ir tāds jēdziens, kas raksturo visu mūsu domnīcas darbību kopš tās rašanās brīža, ka mēs dažādos veidos cenšamies sekmēt “muzeju efektivitāti”.”


Ja ir “efektivitāte”, tad man rodas jautājums:

-          Ko viņas savā pētījumā uzskata par ieguldījumu?

-          Kas tādā gadījumā ir rezultāts?

-          Un kur tieši ir tā efektivitāte – attiecība starp ko?

Mēs redzam, ka tas, ko šīs jaunās dāmītes (viena pat esot muzeoloģe) saprot ar “muzeju efektivitāti” (un kas raksturo “domnīcas darbību”) un pēta, kas viņas vispār interesē – ir naudas plūsma caur muzejiem un tās domnīcā radītie blakusprodukti.


“Šis viss ir ļoti saistīts un šis “muzeju efektivitātes” apkopojums pašreizējā brīdī, mēs varētu to nosaukt par startu tālākiem pētījumiem, tālākām diskusijām un jau tagad prezentējot šos pētījumu rezultātus, mēs esam izziņojuši piecu diskusiju ciklu,”

“mums būs katras diskusijas neatkarīgs skats no malas”

“mēs strādāsim pie rekomendācijām, mēs nāksim klajā ar šīm rekomendācijām,”

“mēs izstrādājām anketu, kuru izsūtījām uz 90 muzejiem un mēs ieguvām tikai 9 lietojamas atbildes – muzeju vēlme iesaistīties bija ļoti niecīga.”


-          Hallo, vai tur kāds vēl ir mājās?!

-          Piecu gadu pētījums, 9 anketas, prezentācijas, diskusiju cikli, skati no malas, rekomendācijas un sākums tālākiem pētījumiem?!

-          Muzeoloģija, domnīca?!

-          Zinātne Latvijā?

-          No kura bērnudārza rotaļu laukuma ir šī reportāža?

-          Vai jums tur Napoleoni un Anastāsijas arī ir?

-          Vai jums tur jau “Ciedri arī skan”?

-          Uh, kas par varenu burziņu!


“kura ir radījusi arī plašā profesionāļu vidē daudzus jautājumus un likusi pārdefinēt, ko tad mēs saprotam ar izstādi, un, kas tad ir tas ap izstādi, nu, saistītie pasākumi, un, kas veido šo izstādi un vai izstāde ir tikai izstāde, vai izstāde ir pasākumu kopa, vai izstāde var būt arī koncerts”

“pašlaik strādājot pie 100-gades izstādes, iespējams, tā deleģējuma dēļ, bet ir izgājis ārpus savas institūcijas un nu jau maijā mēs redzēsim šo visu, visu, kas vien gribēja šo Latvijas muzeju iesaisti šīs lielās Latvijas 100-gades izstādes veidošanā un es domāju, vismaz izstāžu veidošanas sakarā es domāju.”


Nu re, un man visu laiku tieši tā jau likās, ka tā “Latvijas 100-gade” ir tikai tāda domnīcu dāmīšu izstāde – koncerts, no budžeta apmaksāts “profesionāļu” burziņš – diskusiju cikls, kuram vēlāk kādi uzaicinātie rakstīs savu “skatu no malas”… un par to visu laiku mainīsies definējumi… un kā “efektivitāti” daudzos pētījumos varēs vērtēt vēl daudzus, daudzus gadus…


“bet tai pašā laikā arī šīs izstādes un ekspozīcijas definīcijas mainās nepārtraukti – mēs vairs īsti nevaram pateikt, ka izstāde ir tas, kas četrās sienās ir iekārtots,”


Un te nu mēs saprotam, kāpēc viņām: “statistiskā informācija bija tik haotiska un nesaprotama” organizēta informācija nav izmantojama “piemuzeja” parazītu burziņu haosā.


“mēs turpināsim vērot, tad mēs par to celšanos vai krišanu varēsim runāt”


Tā lūk – mēs vairs īsti nevaram pateikt, kas ir kas un ko mēs pašas pētam…

Meitenītes vairs nezin vai viņas vēl ir meitenītes…

Varbūt viņas jau ir puisīši…

Definējumi visu laiku mainās…

Vai pētījums ir tas, kas ir iekšā, vai kaut kas apkārt…

Un vai tas, ko viņas pēta ir pētījums…

Varbūt ka tas ir koncerts…

Vai varbūt izstāde…

Un ja nu tomēr tā ir divu jaunu pētnieču kopradīta Bilitis dzeja…


Lai nu kas tas būtu, bet ir pilnīgi skaidrs, kādus “produktus” ražo tas, ko “Latvijas pelēkās” kazas tagad sauc par izglītību.


3. turpinājums


Jo tā, lūk – viss varot būt kaut kas cits un ar to zaudēt to, kas tas ir – katrs varot būt kāds cits un pārstāt būt tas, kas viņš ir.

Tā kā kaut kur dzirdēti vārdi.

“Katrs varot ņemt savu čemodānu un braukt plašajā Gejropā konkurēt turienes darba tirgū par vietu, kurā tobrīd maksā vairāk vai pārtapt par kādu citu darbinieku.” Definējumi – apgalvojumi, ka Tu esi kādas jomas profesionālis, visu laiku mainās. Šodien Tu esi sniegavīrs veikala skatlogā, rīt staigājoša “kotlete” pie McDonalda durvīm, bet parīt jau skursteņslauķis Mozambikā. Senākās “profesijas priesteriene” varot būt “skolotāja” un otrādi, vai arī, ja vajag, varot veikt dzimumu maiņas operāciju un tā kļūt par premjerministru, gadījumā, ja viņam par “to” maksā vairāk… un “iznākt no skapja”.

Redziet, to par “pārmaiņu iespēju” stāsta ne tikai “kā labāk dzīvot”, to virza arī caur “jauno zinātnieču” veiksmes stāstiem un daudziem citiem it kā nesaistītiem raidījumiem, filmām un citur izvietotiem materiāliem. Tagad arī valodnieki radio par mainību stāsta. Un te nu, viņos klausoties, man rodas jautājums:

-          Ja viss, kas vien ar valodu notiek, kā to runā un kādus vārdus ievieš, esot dabiska valodas dzīve ar tai neatņemamo brīvību, tad kāpēc viņi aizrāda “tā nesaki, saki tā un komatu liec te”?

-          Viss taču mainās, definējumi mainās?

-          Nav zināms, kas ir kas un vai tas ir tas?

-          Un kas tad tagad jau ir pareizi?

-          Vai arī vairs jau nē?


Valodnieki - lieciet nost savus diplomus un brauciet uz Īriju sēnes audzēt!

Elektriķi - lieciet nost savus mēraparātus!

Namdari - celtnieki un galdnieki - izmetiet mērlentes, lineālus, līmeņrāžus un teodolītus!

Būvinženieri - aizmirstiet celtniecības normas un noteikumus!

Matemātiķi - nodzēsiet formulas!

Tas viss vairs nav nekas!

Pēc “kompetenču izglītības” tā visa vairs nebūs, tās produktiem tas nebūs svarīgi.

Viņi visu varēs darīt citādi.

Izsenis speciālists ir tas, kurš var pateikt “kas ir tas” un “kas, cits – nav tas”. Tas, kurš var uzstādīt diagnozi un ārstē, ir ārsts, bet tas, kurš to nevar, bet tomēr pieņem pacientus, “pēta” un “dod rekomendācijas” ir šarlatāns.

Un te nu mēs atgriežamies raksta sākumā pie mācītājkunga teiktajiem vārdiem: “Pasaule netaps labāka, ja Tu tai iedosi pareizo diagnozi.” Un te nu mēs redzam, ka tie nav tukši mācītājkunga prāta aptumsuma brīdī izteikti murgi, bet ir jauno “zinātnieču” un visa valsts aprāta darbības pamatā – diagnoze nav vajadzīga, vienkārši dari kā tev ērtāk to, kas pašam labāk patīk un tava pasaule kļūs labāka – tas nekas, ka uz visu citu pagrimuma rēķina. Kā vienmēr - baznīca “gaišu ceļu” rāda.

Jautājums:

-          Kā lai māca fiziku un ķīmiju, ja definējumi visu laiku mainās un nav vairs zināms, kas ir kas?

-          Kā var mācīties kaut ko par to, ko nevar stingri definēt?

-          Vai var pateikt, ka tas, ko dara bērns vēl ir mācīšanās vai jau vairs ne?

-          Tad kāpēc to saukt par izglītību, nu kaut vai “kompetenču”?

-          Varbūt, ka labāk uzreiz par debilizāciju?

-          “Zinātnieces” taču to pierāda?

-          Arī debilitātei taču ir definīcija?

-          Arī tā var ik brīdi mainīties?

-          Un, kāpēc man ministri ir jāsauc par ministriem?

-          Un kāpēc ne par asenizātoriem?

-          Un kāpēc man jāmaksā nodokļi?

-          Hei, vai tie jau varbūt ir brīvprātīgi ziedojumi?

-          Vai varbūt vienkārši rekets?


Definīcijas taču ik brīdi mainoties...

Tā viņi to mums stāsta…


-          Vai varbūt ne visur, bet tikai tur, kur Gejropas Bilitis to vajag?


Definīcijas kādam ik brīdi mainās tad, ja tas nav pie skaidras apziņas - pie pilna prāta, vai arī jauc prātu citiem.

“Uzpirksteņu spēle” stacijas laukumā.

Cilvēkiem ir speciālisti, autoritātes, nopelniem bagāti, ievērojami, cieņu pelnījuši, varonīgi Cilvēki. Tie ir piemēri citu Cilvēku dzīvju virzībai – orientieri Vērtību sistēmas izveidei un panākumu mērauklas. Katrs no viņiem savu dzīvi, tāpat kā citi, ir sācis kā bērns, mācījies skolā, sācis darba gaitas un darbā – darba dzīvē – darba gaitā ir sasniedzis noteiktus panākumus. Darbā kļuvis par speciālistu, kurš prot pareizi lietot darba rīkus, vadīt kolektīvu, un, uzaicināts izteikt savu viedokli, var pastāstīt, kas ir “tas”, kā “tas darbojas”, bet “kas nav tas” un tāpēc “tā nedarbojas”. Speciālists ir ekspertīzi izdarīt spējīgs lietpratējs – “eksperts”.

Tāpat autoritāte ir daudzkārt ar sava darba rezultātiem pierādījis savu domu pamatotību tiem, kuriem šīs domas satur viņu vidē atzītas vērtības. Šī Cilvēka darbs un tā rezultāti viņu padara par autoritāti tiem, kuri redz šī Cilvēka darba rezultātus. Visi uzskaitītie Cilvēka izcilības apzīmējumi tādā vai citādā veidā ir saistīti ar darbu, ilggadīgu darbu un pieredzi šajā darbā. Tā ir saistīta gan ar izcilā Cilvēka darbu un tāda darba sasniegumiem – darba labdarīgajiem rezultātiem, gan ar sabiedrības pieredzi par šī darba rezultātu labdabīgumu.

Cilvēkiem Vērtība ir darbs un šī darba rezultāti – sasniegumi Cilvēcisko Vērtību izaugsmē. Vērtība ir Cilvēka dvēseles Evolūcija, tāpēc Vērtība ir arī Evolūcijas virzītājs – “darbarīks” un “darba vieta” – darbs, darba process, kurā Cilvēka dvēsele evolucionē.

 

·         Cilvēks ir Evolūcijas subjekts – virzītājs un līdzstrādnieks.

·         Cilvēka Darbs ir Cilvēcisko Vērtību attīstīšanā.

·         Cilvēka Darbs notiek caur viņa apziņas darbu ar materiālām, emocionālām un intelektuālā, formām.

·         Darbā ar materiālām, emocionālām un intelektuālām formām rodas šo formu transformācijas produkti, kas ir Darba blakusprodukti vai atkritumi, kurus tālāk sev pieņemamā veidā savam darbam vai eksistencei izmanto zemākattīstītas būtnes.


Cilvēka Darbā profesionālis, veidojot aizvien kvalitatīvākus izstrādājumus, ar to iezīmē savu izaugsmes ceļu un tāds pieaugums ir viņa izaugsmes rādītājs. Ar saviem izstrādājumiem profesionālis veido aizvien kvalitatīvāku vidi un ar to sekmē citu Cilvēku Darba iespējas.

Godinot darba veterānu, speciālistu, nopelniem bagātu, ievērojamu, cienījamu, Varonīgu Cilvēku, mēs ar to godinām šī Cilvēka Darbu viņa dvēseles Evolūcijā un ar ciņa darbu mums dotās iespējas mūsu dvēseļu darbam – Mēs godinām Cilvēku, kurš kā Dvēseles, tā arī zemes darbos ir mūsu iespēju veidotājs un paplašinātājs. Pateicoties godinātā Cilvēka darba ceļam, arī mēs tajā varam viņam sekot.

Mums ir svarīgs Darbs un Daba lauks, bet Govīm interesē laukā augošie kāposti, burkāni, sulīgie zirņi un citi aiz žoga esošie labumi. Govīm darbs nav Vērtība – tas ir laiks un pūles, kas viņas attālina no vēdera piepildīšanas (samazina efektivitāti un rentabilitāti) tāpat Govīm nav Darba – Govīm nav viņu Darba Evolūcijā, Govis nestrādā – strādā ar Govīm.


·         Govis ir Evolūcijas objekti.

·         Govīm vērtība ir tas, ko var dabūt vēderā, naudā vai baudā.

·         Govīm viņu eksistences orientieri ir lielākās kāpostgalvas.

 

Tomēr Govis visā grib atdarināt Cilvēku – ar Cilvēku viņām asociējas darba laukā – sakņu dārzā atrodamie labumi. Govīm ir refleksi. “Cilvēks – sakņu dārzs – kāposts.” “Labāks, cienījamāks Cilvēks – lielāks dārzs – lielāks kāposts.” Tāpēc viņas saīsina ceļu uz “kāpostu”. Govis ņem Teļu/Telīti un pasludina, ka šis Teļš/Tele ir ievērojums, cienījams un visādi godināms – ievērojums speciālists, eksperts un viņa klātbūtnē “aug kāposti”. Tādā veidā Govis apiet sev nepieejamo un “nevajadzīgo” darba posmu (Govij darbs nav vajadzīgs tāpat kā tai nav vajadzīgi segli, stopsignāls un pagrieziena rādītāji).

Govīm, kazām un āžiem (arī) vajag savus elkus – aklas ticības objektus – tukšus – bezsatura reliģisko svētku simbolus (paklausieties 2018. gada 2. aprīļa raidījumu “Zināmais nezināmajā” rīta murgojumu par “lieldienu olas un zaķa simbolismu” – būs iespēja vareni pasmieties!) “autoritātes”, “ekspertus”, “angļu zinātniekus”, “tautas priekšstāvjus”, “māksliniekus” un visu citu, kas Cilvēkam ir viņu Cilvēku pasaulē. Tāpēc Govis, Kazas un Āži taisa “zvaigžņu fabrikas”, rīko “vēlēšanas”, “aptaujas”, “skaistuma konkursus”, “dejo ar zvaigznēm” un taisa “koru karus”.

Sanāk kopā tādi Āži un kādu Kaziņu uztaisa par “Zvaigzni” un tāda “Zvaigzne” tad ar to ir “ liela māksliniece” – “koncertē”, “izrādās” un taisa “mākslu” – “piedalās projektos” vai ir “eksperte” – “diskutē”, “izsaka viedokļus”, “ir pētniece”, “fondu darbiniece un līdzekļu dalītāja vai apguvēja”, “stipendiāte”.

Sanāk Kazas un kādu Āzi smukās bārdas vai lielāko ragu dēļ ievēl par savu “priekšstāvi” (vai, cik smuki… nu stāv taču, stāv…). Uz tādu Kazu viedokļiem balstās “valodas dzīve”, “ētikas izpratne”, bet Āži māca kāda ir vēsture, kur un no kurienes, kas Cilvēku Kultūrā radies un kurp iet…

Tādu “Zvaigžņu” tuvumā tiešām “aug kāposti”. “Zvaigžņu” taisītājiem par to ienāk “smuki kāpostiņi”, “Zvaigznītes” pašas pelna un ap viņām esošie arī savu “kāpostiņu” dabū – “kāpostiņi ripo un grozās”. Ievēlētie Āži tāpat taisa savas šeptes – “kāpostiņi aug griezdamies” un ap viņiem rosīgie, pietuvinātie, “draugi un radi” arī savu kāpostiņu ņam, ņam, ņam… Turpat atkal “korupcijas izķērājiem” ir ko darīt. Ja tādu “zvaigžņu fabriku” “vēlēšanu” un “aptauju” nebūtu, ja nebūtu “elku”, ja nebūtu to, kuri “ir kaut kas” tikai tāpēc, ka kāds vai paši tā to sev ir nolikuši (dievturība ir pašas tautas sev taisīta reliģija – tieši to jau apgalvoja arī V.I.Ļeņins - “reliģija ir tautas opijs”) par “kaut ko”, tad Govju, Kazu un Āžu eksistence būtu pelēka kā Kazas mugura – vienmuļa kā Āžu badīšanās saeimās, ministru kabinetos un partijās. Tad, lai tiktu pie kāposta lapas, būtu jāievēro Cilvēka tam noliktā kārtība un to varētu saņemt tādā kārtībā no Cilvēka rokas – tad tā būtu “totalitāra diktatūra”.

Taču tagad viss pašiem ir “kā pie Cilvēkiem”. Ar pašradītu elku palīdzību tiek radīta ilūzija, ka te notiek pilnvērtīga dzīve – ir “augsta dzīves kvalitāte” un, ka tas, kas ir Kazu un Āžu par vērtību priekšā likts, patiešām ir vērtība, ka Kazu un Āžu “māksla” ir Māksla, ka viņu “politika” ir tas pats, kas Cilvēku politika, ka tā te ir valdība un tā te ir valsts. Ka tas, ko dara Āži un Kazas ir pareizi un derīgi, ka tā, ko Āžu aplēktās Kazas te tagad sabīda ir izglītība. Ka viņu uzpirksteņu spēlē zem kāda pirksteņa ir zirnis un zirni atradušais būs kaut ko laimējis. Tāpēc viņas katru darbu aizstāj ar savu “uzpirksteņu spēli”.

Vēl Govju “uzpirksteņu spēlē” ir arī tāds paņēmiens. Viņas ņem kādu Cilvēku pasaulē noskatītu parādību – kādu labi zināmu darbību, jēdzienu, vārda saturu un to nosauc citā vārdā.

Piemēram.

Govis saka: ““Darba kolektīvs – kolektīvais darbs – kolektīvs – kolektīvisms” ir “fui”- novecojis un ideoloģiski nepieņemams ienaidnieka jēdziens un parādība! Mums, Govīm, tagad ir pilnīgi jauna – principiāli cita, progresīva un savējo – sabiedroto alianses pasaulē atrasta, mums ideoloģiski tuva un saprotama šurp atnesta parādība – jēdziens “komandas darbs – darbs komandā, komanda – komandas gars”! Un vēl mums tagad ir “darba grupas – grupu darbs – darbs grupās”, un “paneļdiskusijas”, un “moderātori”, un “pratības”, un “dzīvildze”, un “veiktspēja”, un, un, un …!”

“Tiem tur ienīstajiem, nīstajiem un vispār - aizmirstamajiem, no vēstures izdzēšamajiem, bija “darbaudzinātājs, audzinātājs, padomdevējs, Skolotājs, Varonis, Ievērojama Cilvēka Dzīves Piemērs”, bet mums tagad ir “kauč”, “personības izaugsmes treneris” un “mentors” arī mums tagad ir, lūk, te, tā, jā…ū – ņam, ņam, ņam, ņam, ņam!”

Tur, kur ir fiziski tizls, bieži vien arī psihiski defektīvs, intelektuāli atpalicis – mācīties nespējīgs (muļķis) vai vienkārši neaudzināts, nedisciplinēts un neierobežoti, nevietā (laiku, vietu un apstākļus apzināties un novērtēt nespējīgs) fantazējošs bērns vai jau pat pusaudzis un par pieaugušo būt negribošs jaunietis (kas jau ir infantīlisms) tagad viņām esot “īpaša augstāko Cilvēku suga – Indīgo bērni.”

““Indīgo bērniem” esot īpašās “indigo spējas”, “indīgo misijas”, “indīgo vajadzības”. “Indīgo bērnus” nedrīkstot audzināt (“indīgo bērni” audzinot savus vecākus) – vecās metodes te nederot, tāpēc esot radīta speciālā “indīgo bērniem” domātā izglītība – “humānā pedagoģija” un to esot radījis Jaunās – “Indīgo Ēras” Pravietis – Amonišvillī.

Humāns - tas ir Cilvēcīgs. Cilvēkam ir bērni. Pedagoģija ir zinātne par jaunās Cilvēku paaudzes audzināšanu. Ja runa iet par bērnu audzināšanu, tad nav saprotams, kāpēc audzināšanai pielikts vārds “Humānā”. Pedagoģija kā parādība attiecas uz Cilvēku bērniem, bet ja tas ir par dzīvnieku mazuļiem – tad tā nav pedagoģija, tad tā ir apmācība, dresūra, iemaņu – refleksu loku – ieradumu veidošana Ja pedagoģiju attiecina uz to, kas nav bērns – ir divkāja mazulis, tad tas ir paziņojums, ka “šo mazuli apmācīšot tamlīdzīgi kā Cilvēki audzina savus bērnus”. Tad tā ir divkāju Cilvēkiem pakaļtaisīšanās, tikai bez Cilvēkiem raksturīgās audzināšanas – tā tagad esot tāda “jaun-pedagoģija”, “disciplīnas rāmis” (Montessori) – tā kazas sauc to kam Cilvēki lieto “aploka” vai “aizgalda” vārdu un jēdzienu. Kāds prieks tiem, kuri nespēj vai negrib savus bērnus audzināt – viņu bērni ir izcilie - neaudzināmie “indīgo bērni” (tikai neko ar bērnu nedariet – nesalauziet viņa “iekšējos asnus”!).

Te rodas jautājums:

-          Tie pirmie “Indīgo” bērni taču nu jau tā kā sāk palikt pieauguši?

-          Kur var redzēt viņu pasaules glābšanas misijas?

-          Kur var redzēt viņu atnestās Kosmiskās gaismas darba augļus Zemes Garīgajā revolūcijā?

-          Kur ir viņu atnestais miers un vispārējā svētlaime?

Mums taču to apsolīja…

Viņi taču tam savus vecākus mācīja…

Cits tāds pats “asnu nesalauzējs” Šķetiņins savā “cilts atmiņas atmodināšanas skolas pedagoģijā” deklarē, ka “bērnu nevajagot gatavot dzīvei, viņam esot vienkārši jādzīvojot jau te un tagad”. No Šķetiņina “skolas” konteksta atšifrēšu to Cilvēku tekstā – “bērniem nav vajadzīga audzināšana un izglītība. Bērns ir jāatstāj savā vaļā, lai viņš paliktu tāds, kāds pašlaik ir. Bērns nav jāsagatavo pieaugušo dzīvei pieaugušo pasaulē. Bērnam pieaugušo pasaulē ir jāieiet tai pilnīgi nesagatavotam ar cilts atmiņas atmodinātiem instinktiem un “mācību drauga - kolēģa” nostiprinātiem ieradumiem izdabāt savām šaurajām instinktīvajām iegribām.”

Tā kā kaut kur lasīta domiņa: “Ne vērtības, ne tikumus tieši iemācīt vai ieaudzināt nevar, tādēļ pedagogu pienākums un atbildība ir stiprināt ieradumus.” – citiem vārdiem – “paliec kāds esi!”. “Kompetenču izglītība” ir tas pats Šķetīņina “cilts atmiņas” zvēru dārzs – “personības izaugsmes meditāciju”, “pašapguves” nometne Latvijas censoņu vārdu pārlikumā ar stipru “anglisku piesitienu” – akcentu – vārdu kārtību un domu.


4. turpinājums


“Angliskā piesitiena” izcelsme ir labi saprotama. Visi tādi “jaun-izglītības” pravieši, arī mūsu Latvijas “99 zirgu skolas” pravietis Rode, savulaik ir uz ASV vai Lielbritāniju aizaicināti un tur speciālos centros ar “jaun-izglītības” idejām apaugļoti. No turienes atgriezušies ar gatavām pamācībām, kas un kā jādara. Tās visas, ieskaitot arī Valdorfa un Montessori sistēmas, savulaik ir tapušas vienā centrā – aiz tām stāv vienas un tās pašas ideoloģiskās, praktiskās un materiālas intereses, vieni un tie paši ideoloģiskie mantinieki un viņu vadītie izpildītāji – “pārmaiņu sagatavošanas” centru instruktori. Tāpēc tajās visās aiz atšķirīgiem vārdiem ir redzams viens un tas pats saturs. Mēs dzīvojam pasaules uztveres, sapratnes un no tās izrietošās darbības paradigmas nomaiņas laikā, tāpēc atmirstošais cenšas tverties pie atnākošā “svārku malām”, “pielipt ceļasomām” un tā iekļūt Jaunajā Laikā, bet tai pašā laikā, neizbēgami zaudējot pozīcijas, noslīd zemākā eksistences līmenī.

Aiz katras sabiedrību uzturošas un tās mantojumu tālāk nododošas izglītības sistēmas stāv zinātne un tās veidota – pasaules izpratnes paradigma, uz kuras turas visa Cilvēka dzīve visās tās darbības jomās. Šī paradigma satur kopā visu – politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, reliģiju, sabiedriskās attiecības, ģimeni un individuāla dzīves gājuma pamatus, tehniku un izmantošanai pieejamos resursus.


·         Katrā paradigmā ir tās pieredze un mantošanas kārtība.


Paradigmas mainās. Ne vienmēr tā ir izaugsme. Deģenerācijas procesā notiek noslīdēšana zemākā Realitātes izpratnes līmeni. Notiek apziņas sašaurināšanās, spriest spējas vājināšanās, apziņa kļūst miglaināka un zaudē spēju apgūt iepriekšējo paaudžu uzkrāto zināšanu mantojumu. Tad vienkāršojas pasaules aina, tiek aizmirstas “nevajadzīgās” zināšanas un tas, ko dod vispusīga izglītība. Tad izglītība no vispusīgas noslīd “praktiskajā”. Noslīdot uz zemāka paradigmas pakāpiena sabiedrība (klans – cilts – ģints – ģimene – kopeksistencē apvienojušies - bars - “vientuļie vilki” – visēdāji) attālinās no Īstenības. Tad ar to pašu pastiprinās princips “kā es protu – tā es mauju, kā es mauju – tā ir labi”.


·         Deģenerāciju iezīmē pašapmierinātība, patmīlība un naidīgums.

·         Izaugsmi pavada cīņa ar iekšējām nepilnībām, Cilvēkmīlestība un draudzīgums.


Tomēr arī zemākas pakāpes paradigma ir visas dzīves jomas apvienojoša kārtība. Tādas kārtības esamība ir vērsta uz ilglaicīgu esamību – paaudžu nomaiņu noteiktā stabilā pasaulē.


·         Paradigma uztur stabilu esamību.


Tāpēc paradigma satur dzīvības procesus uzturošas normas un uzrauga, lai paradigmas veidotā pasaule turpinātos. Ar to pašu paradigma sevī satur pietiekami daudz racionālu elementu, kuri neļauj destrukcijai ņemt virsroku pār kārtībā noturošo.

Paradigmu nomaiņas laikā atslābst viena kārtība – aizejošā, bet vēl nav iestājusies otra - atnākošā. Tādos brīžos aktivizējas haosu – destrukciju nesoši spēki – stulbas domas – savtīgi Cilvēki – parazītiskas sektas un masveida vājprāta pārņemti Govju bari. Tādos brīžos pie varas nāk noziedzīgas koalīcijas, sākas zemju apsirošana un “aploku gāšana”. Tad no pagrīdes iznāk destrukciju nesoši okultisma aspekti.


·         Nelīdzsvarots, līdzsvaru graujošs okultisma aspekts ir destruktīvs.


Aiz katras sektantiskās “skolas” stāv tās radītājs – destruktīvs okultisma virziens un šī okultisma virziena uzturētāju sekta. Tās nekad neiznīkst pilnībā – vienmēr kaut kur ir kāds utainais, kašķa aplipinātais, kāds ar cērmju pilnu vēderu vai lenteņa nēsātājs. Sabiedrībai labvēlīgos apstākļos tādu ir maz, bet krīžu laikā, kad atslābst sabiedrības dzīvi regulējušās un no parazītiem sargājošās higiēnas normas, tad strauji palielinās parazītu apsēsto skaits. Tieši tāpat sabiedrības nestabilitātes, krīžu un paradigmu nomaiņas laikā savairojas un kļūst stiprākas tādas okultās sektas. Ir brīži, kad dalība tādās sektās pat ir modes lieta. Tad sevi “smalkajai sabiedrībai” pieskaitošajam jābūt kādā sātanistu sektā. Tad piederība kādam “rotāri klubam”, “lūgšanu brokastīm” vai “Rīgas mēdiju pulciņam” ir ieejas karte elites klubiņā.

Tieši tā 19. gadsimta Anglijā katrs džentelmenis, lords un lēdija uzskatīja par pašsaprotamu piedalīšanos kādā no toreiz Anglijā visuresošajiem sātanistu “hell fire” (elles uguns) klubiem. Šajos klubos – to ikdienā – tur formulētajos lozungos un gatavotajās programmās tika iemiesotas tās destruktīvās okultisma idejas, kuras vēlāk pasaules iepazina kā nacismu, totalitārās sektas, starptautisko terorismu, vadāmā haosa tehnoloģijas, transhumānismu, preemptīvo karu un tā visa neatņemamu sastāvdaļu - sektantiskās “skolas”.

Savas sektantiskās “skolas” ir korejiešu San-mjun-muna sektai un savas saentologiem, kuri virza “zvaigžņu fabriku” tehnoloģijas. Dž. Soross šīs saentologu tehnoloģijas plaši izmanto savā graujošo organizāciju darbībā. Kur ir Soross - tur ir “Zvaigžņu fabrikas”. Kur ir “Zvaigžņu fabrikas” – tur darbojas Sorosa sabiedrības pārveidošanas programma.

Spridzinātājus pašnāvniekus sagatavo vahabītu un citu islāma sektu sektantiskās “skolas”. Jezuītu sektantiskās “skolas” sagatavo ordeņa rindas papildinošus darbiniekus destruktīvām manipulācijām ar viņiem pieejamo valstu valdībām un vērā ņemamām sabiedriskajām kustībām. Paši Jezuīti, Cilvēku maldināšanai, to sauc par “masonismu”.

Aiz tā saucamās Valdorfa “skolas” stāv Šteinerta apsēstības stāvoklī tapušo rakstu – “antroposofijas” cienītāju okultā sekta. “Indīgo bērni” ir “hell fire” kluba idejās dibinātās nacistu okultistu biedrības “Tuhle” tiešs turpinājums ar citu – mūsdienīgu “izredzētības zīmogu” – kroplību. Šķetiņina “skolu” savās interesēs bīda tantriskā seksa (nu jau viņi sevi sauc par jogu) sekta. Latvijā plaši sazēlusi un ar “izglītības un zinātnes” ministrijas vēlīgu gādību arī skolu vidē dziļas saknes laidusi tā saucamā “līderisma akadēmija”. Šī “līdersima akadēmija” balstās uz Trešajā reihā nacistu un vēlāk ASV CIP struktūrās par derīgām pieņemtām Gurdžijeva psihes vardarbīgas transformācijas metodēm, kuras Gurdžijevs visai savdabīgi pārņēma no senām Dienvidķīnas un Indijas okultajām sātanistu sektu mācībām.

“Līderisma akadēmijas” pamatideja balstās melos, ka katrs var būt “līderis”, ka “līderis” ir “veiksmīgs”, ka “veiksmīgais” ir bez bremzēm – ierobežojumiem, ka Cilvēkam būt “veiksmīgam” traucē bremzes – “kompleksi” un kļūt par “līderi” ir atbrīvoties no bremzēm – “kompleksiem”. “Atkompleksotais” ir “no sirdsapziņas atbrīvotais” – Gēbelsa apsolījumus “blondajai bestijai” - Pārcilvēkam 3. Reihā un SS divīziju karavīram.


·         Nacistu idejas CIP tehnoloģijās Latvijā un citur visā Austrumeiropā! Sanāciet, sanāciet, kas samaksājuši!!! Viena vieta uz tanka vēl brīva…


Ja jūs par to jautāsiet “līderisma akadēmijas” darbiniekam, tad viņi, protams, jums stāstīs, ka šī “līderisma akadēmija” nekādā gadījumā nav ASV CIP struktūrvienība Latvijā – aģentu atlases, vervēšanas un sagatavošanas skola, kura te blakus augstāk minētajam veic arī sabiedrības transformācijas akciju. Tāpat uz Latvijas skolu vidi vēl aizvien lielu ietekmi atstāj “Reiki” sektantu un Šrī-Činmoja “skrējēju - meditātoru” sektas spiediens.

Ir interesanti vērot, kā brāļi Jezuīti virza idiotu vidē aprobēto Cilvēka intelektu nomācošo un dzīvniecisko intelektu nostiprinošo Montessori Cilvēku iedzīvnieciskošanas sistēmu. Latvijā Montessori aktīvisti cenšas pierādīt, ka tā neesot idiotiem domāta, bet pilnvērtīga “personības attīstības” sistēma. Lai velti netērētu laiku tukšās diskusijās ar sektantiem (tas ir neproduktīvi – sektantisms sašaurina apziņu, hipertrofē subjektīvismu, bet tur (montissorismā iekšā) esošais Jezuītisms pieļauj jebkurus līdzekļus, arī melus, ja vien tas veicina montessorisma izplatīšanu), te nav vērts apskatīt viņu manipulatīvo argumentāciju.

Jezuītisms pieļauj jebkurus līdzekļus Vatikāna varas nostiprināšanai. Tā kā Vatikāna un citu, no tā atdalījušos, “kristīgo” sektu vara ir atkarīga no neizglītota, netikla pūļa aklās ticības (sekošanas elkiem), tad Vatikāns ir tieši ieinteresēts Cilvēces idiotizēšanā un turēšanā netiklībā – Cilvēces Evolūcijas bremzēšanā. Vatikānam vajag tos, kam, pēc Vatikāna apgalvojumiem, esot sludinājis Kristus - “zagļus, prostitūtas un muitniekus”. Vatikānam nav nekā ko piedāvāt vispusīgi izglītotiem, tikumīgiem un savus pienākumus godam pildošiem Cilvēkiem. Tiem nav vajadzīgs baznīcas sniegtais “mierinājums”. Tāds “mierinājums” ir vajadzīgs pašapmierinātību alkstošiem, patmīlības un naidīguma kaislību plosītajiem. Liedzot vispusīgu izglītību un apkarojot Tikumību, Vatikāns vairo savu “mērķauditoriju” un vienlaicīgi nostiprina arī savu materiālo pamatu – naudas varu pasaulē. Tieši Jezuītu iedibinātā izglītības sistēma attīstīja materiālismu un uz tā pamatiem būvēto, tagad atmirstošo paradigmu.

Lai saprastu Montessori “personības izaugsmes” sistēmu, ir jāielūkojas tās saknēs – kur un kā tā ir radusies un kāda ir tās reālā darbība. Montessori sistēma radusies Marijas Teklas Artemizijas Montessori (1870. – 1953.) un brāļu Jezuītu ciešā sadarbībā. Tā bija vīrišķīga rakstura sieviete, kura neievēroja sava laika morāles normas – tā, 1882. gadā viņa iestājās zēnu tehniskajā skolā – tajā laikā meitenes tādās skolās nemācījās. Sava dzimuma (Sievietes) morāles robežas viņa vēlreiz pārkāpa 1890. gadā, kad iestājās Romas (Jezuītu) Universitātē, lai tur studētu medicīnu. Tā laika morāle ārsta praksi pieļāva Vīrietim (Medicīnas prakse – pievēršanās miesai piezemē Sievietes dvēseli). No 1897. līdz 1898. gadam strādāja ar bērniem, kuriem ir attīstības traucējumi.

1898. gadā viņa pārgāja darbā uz Romas (Jezuītu) Universitāti, kur tās psihiatriskajā klīnikā strādāja ar bērniem - idiotiem un bija arī šīs Universitātes pasniedzēja. Viņas metodes sekmīgi darbojās idiotu vidē – tās aktivizēja viņu dezorganizēto apziņu līdz elementārā dzīvnieciskā intelekta līmenim tādā mērā, ka tie jau bija spējīgi apgūt vienkāršākās iemaņas – lasīt, rakstīt un skaitīt.

Te būtu jāatgādina, ka prasme lasīt, rakstīt, skaitīt, runāt dzimtajā valodā un citas “kompetences” nav izglītība, bet ir elementāras informācijas apmaiņas metodes, uz kurām balstoties, vecāku dzīves mērķu motivēts Cilvēciskais intelekts var sākt apgūt Cilvēces Zināšanu mantojumu – tas ir – sākt mācīties – iegūt vispusīgu pasaules ainu sniedzošu izglītību. Pazīt zīmes, burtus, salikt vārdus un skaitīt var putni, primāti un citi dzīvnieki. Divos mēnešos sunim var iemācīt vadīt automašīnu (tādi eksperimenti ir veikti), bet mēs taču nedomājam, ka tāpēc šis automašīnas vadīšanā “kompetentais” suns ir ieguvis izglītību. Montessori sistēma nav Cilvēcisko spēju attīstības rezultāta iegūšana, bet tehnisku manipulāciju ar sajūtām – refleksu veidošanas tehnoloģija, ko vienkāršotākā veidā pētīja Pavlovs.


·         Pilnvērtīgais dzīvo pilnvērtīgi, bet idiots nevar dzīvot pilnvērtīgi un tieši tāpēc ir idiots.

·         Saprātīgumu un derīgumu rāda darbības rezultāti.

·         Ja kāds “sēž ministrijā”, raksta un lasa, saskaita un atņem, izpilda direktīvas un noteikumus, patstāvīgi un brīvi sev, saviem radiniekiem un naudasbrāļiem par labu interpretē likumus, tad tas vēl nenozīmē to, ka viņš ir saprātīgs.

·         Ja kāds augstas skolas un armijas akadēmijas beidzis ģenerālis (kaut vai augstā krēslā sēdošs jefreitors) tuvina pasauli karam, tad tas, par spīti visiem viņa diplomiem, “vingrinājumiem” un ieņemamajiem amatiem, pierāda viņa nesaprātīgumu.

·         Kāpēc idiotam būtu jāmāca tas, kas viņu nepadara saprātīgu, bet kā nesaprātīgam viņam nav vajadzīgs, jo normāls viņš nekad nebūs?

·         Kāpēc sunim mācīt braukt?

·         Kāpēc idiotam lasīt avīzi?


Suns pie auto stūres, tāpat kā idiots ar avīzi rokās vienmēr būs tikai suns pie stūres un idiots ar avīzi rokās. Prast lasīt vēl nenozīmē saprast izlasītā nozīmi tāpat, kā izpildīt norādījumus nenozīmē tos pieņemt savā dzīvē par tās pamatu. Suns, kaķis vai lācis cirka arēnā izpilda dresētāja prasības tāpēc, lai izpatīkot dresētājam, iegūtu kāroto, bet izpildītās darbības nekā nepapildina suņa, kaķa vai lāča dzīvi ar jaunām darbības jomām. Lai paklaiņotu piedzīvojumu meklējumos, dresēts suns nekāps uz velosipēda.


·         Montessori idioti un autisti var atdarināt normālos, bet šī atdarināšana viņus nepadara “vairāk normālus”.

·         Hokinga slimās dvēseles murgi nav Zinātne – Hokings tikai kondensēja – sabiezināja un apkopoja aizejošās materiālistiskās zinātnes paradigmas murgus.


Vēlāk Montessori pievērsās tajā laikā populāro okultisma novirzienu, hipnozes un citu Freidisma “praktiskās psiholoģijas” garā veiktu eksperimentu pētījumiem, kā arī dažādu tautu praksēm pedagoģijā – it sevišķi viņu interesēja Āfrikas un Dienvidamerikas cilšu okultās prakses paņēmieni viņu bērnu audzināšanā. (Freidisma narkotisko eksperimentu murgos tapusī “psihoterapija” pamatos pārklājas ar Montessori pieeju apziņas manipulācijām. Tāpēc nav brīnums, ka to atbalsta visa kroplā Freidisma psihoarmija Latvijā.) 1913.g. viņa beidza pasniedzējas darbu Romas Universitātē un ar brāļu Jezuītu atbalstu “izgāja pasaulē” – Anglijā, Argentīnā, Francijā un Amerikā atklāja Montessori skolas, uzsāka starptautisku pedagogu kursu, izdeva grāmatas un piedalījās kongresos.

Montessoristi stāsta, ka ““totalitārajā” Spānijā viņas bērnudārzi neesot bijuši vēlami, jo tie audzinot patstāvīgas un brīvi domājošas personības.” Tā stāsta viņas metožu bīdītāji – promoutieri (promoušen angļ. – bīdīt). Patiesībā Spānijā nevērsās pret Montessori bērnudārziem, bet pārstāja auklēties ar idiotiem – bija uzstādījums gaitai uz labākās tautas daļas atbalstīšanu un visādu kroplību izskaušanu. Nacisti un fašisti paši ir okultisma izauklēti, piesātināti un okultu metožu lietotāji. Viņi labi saprata nāciju demoralizējošo Montessori tehnoloģiju pielietojuma sekas, kas bija tiešā pretrunā ar viņu kursu uz rases uzlabošanu – Montessori ir Eigēnikas antipods.

Ir tāds montessoristu mīts par “patstāvīgām un brīvi domājošām personībām” – tā viņi sauc to, ka idioti un psihiski slimie, nepilnvērtīgie nav spējīgi kolektīvai darbībai. Montessori idiotu “personības izaugsmes” sistēma veido kolektīvajā darbībā nepilnvērtīgus un neieinteresētus individuālistus, kas tieši atbilst Gejropā izvērstajai Cilvēku atsvešināšanai, sabiedrības atomizācijai un ģimeņu graušanai.

Cilvēka Radošā darbība balstās vispārinājumā – likumību, kopsakarību atrašanā radošai piemērošanai dzīvē – mērķu uzstādīšanai. Tādu kopsakarību saskatīšanu dod vispusīga izglītība – Zināšanas par šīs pasaules uzbūvi un Cilvēka augstāko Kultūras sasniegumu pārmantošana. Cilvēka Radošo principu darbība ir iespējama tad, kad Cilvēka apziņa ir iesaistīta kopsakarībās – ekosistēmas un Augstāko pasauļu dzīvē, kas viņa sabiedriskajās attiecībās atspoguļojas kā kolektīvisms.

Kosmoss ir kolektīva struktūra un Cilvēka pilnvērtība (līdzvērtība Kosmosam) redzama viņa kolektīvismā – spējā un tieksmē kolektīvai sadarbībai. Sasniedzot noteiktu kolektīvās darbības spēju attīstības pakāpi, apziņā formējas, nostiprinās un pilnveidojas augstākais – Cilvēciskais intelekts ar tā Radošo darbību, kas ir Cilvēka dzīves mērķu formulēšana, to sasniegšanas līdzekļu meklējumi un pielietošanas spēju izkopšana.

Montessori metode bērna apziņā hipertrofē dzīvniecisko intelektu, aptur Cilvēka augstāko Radošo principu darbību un dezintegrē (saskalda) Cilvēku kolektīvo apziņu, tās vietā radot nepilnvērtīgo – dzīvniecisko apziņu balstīšanai orientētas, no kolektīvās apziņas atdalītas, grupu apziņas “saliņas”, kādas ir raksturīgas primitīvām ciltīm, primātiem un dzīvniekiem viņu mazuļu izvadāšanas laikā. Tomēr dzīvnieku pasaulē un primitīvajām tautām pastāv ļoti stingra normas atlases sistēma (idiotus tur likvidē) un “pievienošanas kolektīvajai apziņai” kārtība, kādas nav Montessori sistēmā. Tā savu “klientu” nekad nepiepulcina tautas kolektīvajai apziņai. Montessori sistēma saviem “klientiem” iemāca “neņemt galvā” apkārtējos un apkārtni – darīt to, kas pašam jādara – tas ir – nocietināties savā pašapziņā.


·         Okultismam (maģijai) ir sava cena un to kolektīvi maksā visi okulto tehnoloģiju izmantotāji.

 

Montessori individuālismā ievirzīto ceļa turpinājums ir austismā. Tas, protams, patīk visiem tiem (saziedoto un projektos iegūto naudiņu apguvējiem), kuri radio, TV, konferencēs, diskusijās un semināros aizrautīgi stāsta, ka visi nepilnvērtīgie esot normāla, normālas sabiedrības daļa un nepilnvērtīgie normālo sabiedrībā esot jāpieņem kā līdzvērtīgi pilnvērtīgajiem.


·         Noziedznieks esot tāds pat kā godīgais.

·         Caurs katls esot tāpat lietojams kā nebojāts.

·         Puvušam kartupelim, ābolam, ķirbim pagrabā esot tāda pat vērtība kā nebojātam un tam esot jābūt “integrētam” vēl nebojātajos ziemas krājumos.


Tas, protams, patīk (ir patīkami to dzirdēt – tas noņem nepilnvērtības slogu – sniedz mierinājumu) visu nepilnvērtīgo bērnu nesaprātīgajiem vecākiem, bet saprātīgiem un nebojātu “kartupelīšu”, “ābolīšu” un “ķirbīšu” vecākiem dabisku iemeslu dēļ tāda perspektīva “uzdzen zosādu” un pretīgumu.


-          Kādi ir Montessori idiotu “personības izaugsmes” sistēmas sasniegumi pasaulē?


Lielbritānijā – dažas pamatskolas līdz 15 gadu vecumam laukstrādnieku bērniem.

Īrijā – Montessori sistēmas uzturēšanai vajadzīgo skolotāju koledža.

Nīderlandē – valdības sponsorēta Montessori ģimnāzija.


-          Kur ir Montessori vispārizglītojošās, akadēmisko zinātņu apgūšanas skolas, vidusskolas, universitātes, zinātniski pētnieciskie institūti, profesionālā orientācija, unikālās Montessori profesijas (būtu taču jārodas jaunai labākai sabiedrībai ar jaunām savdabībām)?

-          Kur ir tie pārākie darbi, kuri pierāda šīs idiotiem domātās sistēmas pielietojuma normālu bērnu izglītībai derīgumu un vajadzību?

-          Kur ir Montessori sistēmas produktu izcilības pierādījumi?

-          Vai arī kaut ko uzdod par to, kas tas nav?

-          Ja aklos nemāca kā redzīgos, tad kāpēc redzīgie jāmāca kā aklie?

-          Ja idiotus nevar mācīt kā normālos, tad kāpēc normālajiem jāatņem viņu normāluma priekšrocības un jāapmāca kā normāli mācīties nespējīgie – nenormālie – idioti?

-          Kāpēc, pielietojot nepilnvērtīgajiem domātās metodes, jākropļo pilnvērtīgo bērnu attīstība?

-          Kāpēc pilnvērtīgie jāpiezemē līdz nepilnvērtībai?

-          Kāpēc normālie jāpielīdzina idiotiem?


5. turpinājums


Govīm arī parādās “personības izaugsmes treneris” – “kauč”.

Kolektīvā un darba attiecībās vienmēr ir bijusi un būs paaudžu maiņa, jauno strādnieku, darbinieku, kalpotāju un vadītāju ievešana kolektīvā, darba procesā, pieredzes tālāk nodošana un kolektīvās darbības rezultātu attīstība. Vienmēr būs Ievērojamu Cilvēku Dzīve – viņu sasniegumi un grāmatas, kurās tas tiek saglabāts nākošo paaudžu piemēram, audzināšanai. Vienmēr ir un būs Meistara – mācekļa attiecības, kurās māceklis kļūst par līdzstrādnieku un, ja saglabā pieredzes apguvēja vietu abu attiecībās, tad arī par Meistaru. Tur nav nekā jauna.

Bet atnāk “inovētie censoņi” – latviski “jaun-censoņi” un sāk stāstīt par “personības attīstības treneriem” - “kaučiem” – kā viņi virzot uz priekšu katra darbinieka personības un darba spēju izaugsmi, kādas modernas metodes izmantojot un kādus agrāk nebijušus labumus gūstot “kauča” pakalpojumus pērkošie karjeristi (karjerā trenētie). Lūk, darbaudzinātājs (hm, vai tāds vispār bija, vai kāds par tādu kaut ko atceras… nu, laikam tikai sliktā sapnī nosapņojām – brrr-r-r-, vau, oi, pardon – WOW!) bija nu jau vairs neesošā “darba kolektīva” daļa, bet “kauč” nāk ar “komandu” un “grupu darbu”, jo tagad “pagātnē aizgājušā” kolektīvā darba vietā nākot “komandas darbs” un darba kolektīva vietā esot “komanda” un “darba grupa”, kurā katrs atrodot savu vietu būt izpildītājam vai līderim, vai varbūt vadītājam… vai tomēr līderim, bet laikam tomēr vadītājam?

Ir tik amizanti klausīties kā šie “jauno durvju vērēji” putrojas paši savās teorijās, cik aizrautīgi stāsta par viņu “jaunatklātās (“bet uz senām tradīcijām būvētās”) pasaules” brīnumainajiem labumiem un gaidāmajiem pielietojumu rezultātiem. Viņi paši ir tā ar savu karjeru aizrāvušies, ka nepamana kādu “sīku niansi” – savu izglītības trūkumu – nemaz nerunājot par visu citu - viņi pat neatšķir līderi no vadītāja. Viņi nesaprot, ka tas, kas viņiem liekas esam viens un tas pats, ir divas dažādas, atšķirīgas un nesavienojamas parādības no divām dažādām pasaulēm. (Un tas, ko viņi Cilvēku valodas vārdā sauc par “līderi”, viņu eksistences mērķos, ir viņu barvedis, bet tas, ko viņi sauc par “vadītāju”, viņiem, viņu attieksmē pret darbu, ir vienkārši gans.)


Vienā - ārēji regulēto attiecību pasaulē valda ārējie likumi un normas – kārtības noteikumi – darba pienākumi un izpildes tiesības – kompetences, kuru robežās darbojas izpildītāji un vadītāji. Tur, kur ir ar likuma un iekšējās kārtības normām apstiprinātu cilvēku tiesības darboties noteiktu kompetenču robežās – kompetencēs, tur ir vadītāji. Vadītājam darba vadīšanas tiesības noteiktu likumu un normu ietvaros piešķir augstākstāvošie vadītāji. Vadītāja varu pār vadāmajiem balsta no ārpuses – ārpusē esošie likumi un normas. No “darba grupas” vai “komandas darba” nepaklausīgo izslēdz nevis vadītāja autoritāte, bet tie likumi un normas, kuri, noteikta darba apjoma veikšanai, uztur vadītāja tiesības un pienākumus – kompetences, tāpat kā tie paši likumi un normas nosaka katra izpildītāja kompetences – tās robežas, kurās viņš darbojas “komandā” un par šo darbību noteiktajās robežās – kompetencēs saņem likumu un normu noteiktu atalgojumu.

Tādā karjeras “darba komandā” (sarauj veči – mēs taču esam komanda,– uh, kas par “nenormālu komandas pleca sajūtu” – adrenalīns “pa ausīm ārā lec!”) strādā tāpēc, lai par darbu saņemtu algu (kam nav nekādas sakara ar to, vai darbinieks ir “vadītāja partijā”, vai “iekšējā emigrācijā un opozīcijā” vadībai), tik ilgi, kamēr viņš, savu kompetenču robežās, kvalitatīvi izpilda darbu, bet visas runas par “komandu” ļauj tādā veidā attīstītā entuziasma radīto darba rezultāta pieaugumu neapmaksāt algā. Tur, kur “darba grupas”, “komandas” esamību nosaka iegūstamā darba alga vai augstākstāvošu instanču diktatūra – noteiktā darba, mācību vai sadzīves kārtība, tur šo procesu vada grupai nozīmēts un pilnvarām apgādāts darba vadītājs. Vadītājs nav obligāti jāpieņem un jāmīl, bet viņa norādījumi ir obligāti izpildāmi.

Pavisam citādi tas ir iekšēji regulēto attiecību pasaulē - grupā, kura veidojas – sapulcējas ap-aiz Līdera. Tur grupu pulcina grupas biedru iekšējā attieksme – pārliecība par līdera darbības pareizumu un derīgumu. Grupu, pēc saderības principa, ap viņu Līderi vieno katra iekšējā vajadzība būt šajā grupā un sekot savam Līderim. Līderis nedod materiālo labumu – Līderis vairo grupas biedru Cilvēcisko pilnvērtību un ir (kādam) Līderis tik ilgi, kamēr šis grupas biedrs Līdera tuvumā jūtas pilnvērtīgāks.


·         Grupa apstiprina Cilvēka darbības un ar to arī paša Cilvēka vērtību.

·         Līderis ir grupas vērtību koncentrētājs, vairotājs un uzturētājs.


Tiklīdz kāds nostājas opozīcijā Līderim, tā ar to pašu viņš pārstāj būt grupas biedrs – pats sevi izslēdz no grupas, kurai ir šis Līderis – tas vairs nav Līderus opozicionāram. Līdera autoritāti un vietu ar savu piederību grupai uztur katra grupas biedra iekšējā attieksme pret Līderi. Tad, grupās ar zemu biedru iekšējo pašvērtības apziņu (inteliģences līmeni), Līdera autoritātes uzturēšanai lielāka nozīme ir biedru skaitam. Tādas grupas un to Līderi rūpējas par sekotāju skaita palielināšanu, bet grupās ar augstu biedru pašvērtības apziņu (inteliģences līmeni) liekāka nozīme ir grupas biedru kvalitatīvajam saturam, tāpēc tās ierobežo vājo biedru pievienošanās iespējas. Līderis kādam ir Līderis tik ilgi, kamēr viņu par tādu sev uztur pats sekotājs. Un par tādu viņu sev uztur tādā mērā, kādā Līderis viņam palīdz – ir derīgs sekotāja mērķu sasniegšanai.


·         Līderi ar sekotājiem vieno kopīgs Mērķis un tā sasniegšanas līdzekļi.

·         Līdera pozīcijas vara nāk no grupas biedru iekšienes – Līdera rīcības derīguma atzīšanas un pareizuma sapratnes.


Tur, kur grupas darbības mērķos ietilpst arī konkrētu rezultātu sasniegšana, tur tāda interešu biedru grupa pārtop par darba biedru grupu – darba kolektīvu vai dzīves biedros. Tāds darba kolektīvs iekšēji pašorganizējas – pašdisciplinējas – ierobežo savas attiecības noteiktās kompetencēs. Tad darba biedri, darbības rezultāta sasniegšanai, savu Līderi padara par savu Vadītāju un Vadoni (Cilvēciskās pilnvērtības izaugsmē). Darba un izaugsmes (dzīves) biedri piešķir Vadītājam viņa kompetences, bet sev savās kompetencēs uzņemas paklausības pienākumus. Tā kā valsti veido kopīgu interešu apvienoti Cilvēki, bet monoetniskas valsts gadījumā – tautieši, konkrētu dzīves mērķu sasniegšanai, tad


·         Valsts ir darba kolektīvs

un

·         Tautieši ir visi tie vienai etniskajai grupai piederīgie, kuri, ievērojot savu kompetenču robežas, ir spējīgi pašorganizējoties apvienoties Līdera – Vadītāja – Vadoņa vadītam kolektīvam darbam.


bet vispārīgā formā:

·         Valstij piederīgie ir, savu kompetenču robežas ievērojot, Līdera – Vadītāja – Vadoņa vadītam kolektīvam darbam pašorganizēties spējīgie.


Kolektīvs darbs ir iespējam tur, kur ir jāsasniedz kopīgi mērķi. Tādus kopīgus mērķus sev var izvirzīt tad, ja visiem ir vienots priekšstats par labo, derīgo un pareizo. Tādā darba kolektīvā kompetencēm ir jābūt saskaņojamām, papildinošām un savstarpēji derīgām. Kompetences savstarpējā derīgumā un papildinājumā saskaņojošie, visiem kopīgie priekšstati par labo, derīgo un pareizo ir ideoloģija.


Te varētu izskanēt domas, ka arī noziedzīgās apvienībās ir kopīgi uzskati par labo, derīgo un pareizo – tātad tām arī varētu piedēvēt ideoloģiju, vadoņu un valstu esamību. Tomēr tā nav. Visi tādi jēdzieni kā Ideja, vīzija, sabiedrība, tauta, vadonis, līderis, vadītājs, valsts, labais, derīgais, pareizais, Cilvēks, zināšanas, zinātne, skola, izglītība utt. attiecināmi tikai un vienīgi uz tām parādībām, kuras izriet no Vērtībām Dabas Likumu Normu Sistēmā, no tā, kas ir šīs Normu Sistēmas ietvaros. Viss cits, kas eksistē ārpus šīs Normu Sistēmas, kā Vērtību rašanās blakusprodukti un atkritumi, nekādā veidā nav saistāms ar šiem jēdzieniem. Ārpus Normu Sistēmas robežām ir tikai šo jēdzienu izkropļoti atspulgi.


·         Ideja ir Vienotās Realitātes Gaisma un ienes Realitātes Vienotības darbību zemākajās realitātēs.


Tāpēc Ideja un Ideoloģija ir tikai tur, kur savieno, pulcē, saskaņo, papildina, turpina Īsto un patieso, sabiedrisko, kolektīvo – visu, kas sevī iemieso Vienoto. Te varētu rasties iebildumi, ka Komunisma ideoloģijā lielu vietu ieņem šķiru cīņas apskats un prakse. Tomēr ir jānorāda, ka kapitālisms un kapitālisti nav dabiska, izveidojusies “šķira”, bet ir Normu Sistēmas pārkāpums – kolektīvajam darbam antagonistiski, kolektīvo darba graujoši un traucējoši – uz kolektīvā darba iespējas parazitējoši noziedzīgi radījumi un šo radījumu noziedzīgās teorijas – pseidoloģika bez Ideoloģijas vienojošā satura.

Tāpēc Komunisma ideoloģijā tās saturs ir Komunisma Ideja, bet šķiru cīņas daļa tajā ir cīņa ar kolektīvo darbu un izaugsmi traucējošo un graujošo parazītu klātbūtni un viņu graujošo darbību. Tāda cīņa neizriet no Komunisma Idejas, bet parādās kā šo parazītu klātbūtnes sekas. Kārtības sardzes esamība un darbība neizriet no Kārtības esamības. Kārtības sardzes esamība un darbība izriet no kārtību cēlāju esamības un darbības. Tāpēc, nevis šķiru cīņa noved pie Komunisma, bet visa Komunismam traucējošā izskaušana ļauj būt Komunismam. Tāpēc šķiru cīņas daļa nav Ideoloģijas daļa, bet Komunisma ideoloģijas aizsardzības daļa – “kārtības sardze”.

Tur, kur nav visus Cilvēkus vienojoša, saskaņojoša un papildinājumā sakārtojoša ideoloģija, tur ir tikai tās atkritumi – pseido sabiedrības, pseido idejas, postošas teorijas un to uzturētas pseido valstis – viss tas, kas ir ārpus Dabas Likumu Normu Sistēmas – Dabiskās Kārtības.


Te, no ideoloģijas puses raugoties:

·         Ideoloģija ir kompetences savstarpēji derīgā papildinājumā saskaņojošie, konkrētā filozofiskā doktrīnā bāzēti, kopīgie priekšstati par labo, derīgo un pareizo.


Tāpēc:

·         Līdera – Vadītāja – Vadoņa vadītam kolektīvajam darbam valstī, savu kompetenču robežas ievērojot, var pašorganizēties kopīgas ideoloģijas vienotie.


Vai arī, var teikt, ka:

·         Tur, kur ir vienota ideoloģija, tur ir iespēja pašoganizēties Līdera – Vadītāja – Vadoņa vadītas valsts kolektīvajam darbam, kas Cilvēkiem ir - Dzīve.


kas, mazliet mainot aspektu, ir:

·         Tur, kur ir vienota ideoloģija, tur ir pašorganizācijas iespēja.

un

·         Ideoloģija organizē – sakārto.


un vēl:

·         Tur, kur ir vienota ideoloģija, tur ir Valsts.

·         Kopīgas, Valstij piederīgos Līdera – Vadītāja - Vadoņa vadībā kolektīvam darbam apvienojošas ideoloģijas esamības gadījumā ir valsts.


Visos citos gadījumos tā nav valsts – tādam pseidovalstiskam veidojumam nav īstumu – saturu nesoša, uzturoša un attīstoša pildījuma. Tur, kur katram ir citi uzskati par labo, pareizo un derīgo, tur nav ģimenes, tautas un valsts. Tur ir tikai sa-mitināšanās, ie-mītnieki un ie-mītniekus tiesiski (izdoto likumu patvaļīgas interpretācijas kārtībā) organizējošas administrācijas vara (ie-mītnieku gani – apsaimniekotāji).

Īstas valstis ir, piemēram, Ķīna un Ziemeļkoreja. Īstas valstis sargā tur esošā ideoloģija, tajās nav iespējama sektu darbība un sektantiskas “skolas”.

Ideoloģijas vienotā un sargātā valstī it iespējama izaugsmi nesoša valsts izglītības sistēma, fundamentālās un lietišķās zinātnes attīstība un pasaules mēroga darbības sasniegumi. Tur, kur pseidovalstis izlaupa svešus intelektuālās, izglītības un Zinātnes darbības rezultātus – aizvilina izglītoto un kvalificēto darbaspēku, izglītības un zinātnes kadrus nodarbināšanai savās laboratorijās savu vajadzību apmierināšanai, tur īstas valsts izglītības sistēma pati veido savu Līdera – Vadītāja – Vadoņa vadībā uzstādīto mērķu sasniegšanai derīgo kvalificēto strādnieku, inteliģences un zinātnieku saimi.


·         Vienota ideoloģija dod centralizētu valsti, vienotu, nedalītu (tautas) varu un paklausīgu, vadāmu tautu.


Vadīt nozīmē uzņemties atbildību par darbības rezultātu, bet uzņemties atbildību var tikai darbinieku paklausības gadījumā. Paklausīt – tas nozīmē it visā sekot Līdera – Vadītāja – Vadoņa piemēram un mācīties to pielietot savā dzīvē. “Dēls” kļūst par “Tēvu” un “meita” par “Māti” tad, kad “dēls” rīkojās kā “Tēvs”, un “meita” dara to, ko dara “Māte”. Tas Līderi – Vadītāju – Vadoni ar sekotājiem saista “ģimeniskās – bērnu un vecāku” attiecībās. Tad Līderis – Vadītājs – Vadonis savai Tautai - sekotājiem ir “Tēvs – Māte – Lielais Brālis – Lielā Māsa – Vīrs - Sieva”.

Tāpēc Garīgajā Filosofijā “Skolotājs iznēsā skolniekus kā Leviafāns IONAS-u savā vēderā” (Jūras zirdziņš savus mazuļus glabā savā mutē). Un apustulis savā vēstulē sekotājiem saka: “es esmu stāvoklī ar jums”, bet Artūram to pašu saka Merlins – “deviņus mēnešus es gulēju būdams grūts ar Tevi”. Kristus ir “līgavas” gaidītais “līgavainis”, kuru “kāzās” “līgavaiņa” klātbūtnē “ūdens” pārvēršas “vīnā”. Tad Līderis – Vadītājs – Vadonis un viņa līdzstrādnieki ir “viena Ģimene”.

Tur Līderis – Vadītājs – Vadonis ir “Tēvs – Māte”, bet līdzstrādnieki ir viņa “bērni – brāļi un māsas”.


·         Līderis – Vadītājs – Vadonis uzņemas disciplīnas uzturētāja, bet līdzstrādnieki disciplīnas ievērotāju pienākumus, kurus ievēro paši savu iekšējo stimulu vadīti.


Skolotājiem “kompetenču izglītības sociālo zinību” nodarbībām tiek ieteikti āmurikāņu “pašizziņas” testiņi, kuri ļaujot būt “kompetentam” par to, “kurš kāds ir”. Šie testiņi ir klajā pretrunā ar “līderisma akadēmijas” uzstādījumiem un darbībām, bet tas jau netraucē tiem abiem “draudzīgi sadzīvot” vienā “skolā”. Katrs varot uzzināt vai viņš esot “līderis” vai “svārstīgais” utt. Kādreiz populārie žurnālīšu testiņi tagad esot “kompetences iegūšanas” “mācību līdzekļi”. Tur katrs bērns varot uzzināt vai viņš esot “trijstūris”, “aplis”, “kvadrāts” vai “zigzags”, kāda tam atbilstoši esot gaita, runa, intereses un ģērbšanās maniere. Šo “ļoti nopietno” testu, balstoties uz “ļoti plašu un pamatīgu pētījumu” pamata, esot sastādījuši “ļoti nopietni” āmurikāņu “psihologi – praktiķi”.

Tā jau it kā varētu būt tur – Āmurikānijā ar viņu āmurikāņu āmurikanizētajiem mazuļiem (15% āmurikāņu vecuma grupā virs 30 gadiem uzskata, ka Zeme ir plakana, 12% tic, ka dzīvojam Zemes iekšienē, bet 27% domā, ka Saule riņķo ap Zemi), bet, lūk, ir viena tāda nianse. Tests apskata ārēju apstākļu veidotu jauktu grupu, kurā ir dažādu interešu un raksturu bērni un viņu īpatnības tajā katram ierāda viņa vietu, tur atrod savus “trijstūrus”, “kvadrātus” un “zigzagus”, bet neņem vērā to, ka dabā, dabisku motīvu vadīti, Cilvēki un bērni apvienojas kopīgās interesēs pēc savas iekšējās saderības. Aktīvie pastaigām, bet gulētāji gulēšanai. Gulētāju līderis būs lielākais gulētājs, bet tāpēc viņš par aktīvo “trijstūri” nekļūs un otrādi – aktīvā līdera sekotāji – arī aktīvie “trijstūri” tāpēc par “kvadrātiem” vai “aplīšiem” nepaliks.

Āmurikāņu “psihologi” taustās ap ārējo apstākļu veidoto grupu iekšējās attiecībās redzamajiem personību “temperamentiem” (stihiju izpausmi raksturā), kas nav nekas jauns, bet nekā nepieskaras dabiski veidotās dabiskās interešu grupas dzīvei, kurā parādās tas līdera saturs, kāda nav un nevar būt ārējo apstākļu veidotā āmurikāņu testa grupā. Tiek uzskatīts, ka “trijstūri” vienmēr visur sabiedrībā nokļūšot līderos, “kvadrāti” čakli izpildīšot, bet “aplīši” visus samīlināšot. Tā nav! Tā tas ir tikai patriarhālā mantkārības sabiedrībā ar tās apgrieztajām destruktīvajām “vērtībām”. Citās ideoloģijās, uz citām vērtībām balstītās sabiedrībās, lomu sadalījums un tāpēc dominantu aktoru lomās būs pavisam citi Cilvēku tipi.


·         Katra kompetence izvirza citu lomu sadalījumu.


Vērā ņemams ir fakts, ka āmurikāņu “psihologi” orientējas uz lomu sadalījumu ārējo apstākļu veidotā “darba grupā”, bet nemaz neorientējas uz iekšējās nepieciešamības motivētu (brīvās gribas izpausmi) kolektīvu veidošanos. Acīmredzot viņi nedomā, ka varētu pulcēties iekšēji motivēti darba kolektīvi vai arī viņus tas neinteresē un tāpēc viņi nekā nenodala vadītāja un līdera jēdzienus, līdz ar to viņi par reālu apskata tikai vienu no “iespējamajām pasaulēm” (un pēc tam brīnās – “viņi dzīvo citā realitātē!”), kas liek apšaubīt šo “psihologu” kompetenci šajās “sociālajās zinātnēs”. Tāpat tas runā par divkāju centieniem apkarot Cilvēku pasauli.

Tā kā divkājiem viņu eksistenci nosaka pieejamie resursi un uzturēšanās apstākļi, tad viņi neko nezin par Līderi – Vadītāju un Līdera – Vadītāja lomu darba kolektīvajā dzīvē. Tāpēc “jaun-mentori” savā karjeroloģijā nespēj nošķirt Līdera un Vadītāja jēdzienus. No “līdera” viņi paņem tā tukšo čaulu – vārdu bez satura un jauc ar “vadītāja” jēdzienu. Nebūdami Cilvēki, divkāji neko nezin par Cilvēku dzīvi un darbu un tāpēc nevar saskarties ar līdera jēdziena saturu. Divkājiem nav izaugsmi nesošā darba satura, tāpēc viņi nezin un nevar zināt, kas ir Līderis un darba kolektīva radošā darbība. Viņi domā, ka Līderis ir tas pats, kas viņu barvedis cīņā ar kaimiņu baru par labāko vietu pie siles.


Atšķirība starp Līderi un barvedi ir grupas darbības galarezultātos. Tur, kur grupa apvienojas personiskā labuma gūšanas iespēju vairošanai – tur ir bars un barvedis.

Tur, kur sabiedriskā labuma vairošanas iespējām pulcējas darba biedru kolektīvs, tur ir Tauta un tās Līderis – Vadītājs – Vadonis.


·         Ar Skolotāju ir Zināšanas.

·         Ar Līderi ir Gaita.

·         Ar Vadītāju ir rezultāti.

·         Ar Vadoni ir Dzīve.



tupinājums sekos…



Baltu klubs | Sociopsiholoģijas asociācija | Lielās Mātes Sapulce | Lāču kopa