Viss ir cīņa.

 

·         Cīņa ir pretestības pārvarēšana.

·         Cīņa ir tur, kur ir pretestība.

·         Pretestību gūst kustība.

·         Cīņa ir tur, kur ir kustība.

·         Kustība ir tur, kur ir Mērķis.

·         Mērķi nes Ideāls.

·         Ideāls ir Dzīvības Uguns dāsnums.

·         Mērķa antipods ir iekāre – personiskā tieksme iegūt, kas ir Dzīvības Uguns dzēsums.

·         Mērķis ir pārpersonisks darbs Visumam.

·         Visums ir Ugunīgā Dzīvības telpa.

·         Dzīvība ir Ugunīgā kustība.

·         Kustība pārvar pretestību.

·         Dzīvība ir inertās matērijas iekāres pārvarēšana.

·         Iekāres pārvarēšana ir apgarošana.

·         Apgarošana ir Dzīvības Uguns izplatīšana un daudzkārtošana.

* * *

Mūsu Zeme, tāpat kā ar Lielo Čūsku - Šešu kunkuļos sakultais Visums, turas Trejos Vaļos uz Bruņurupuča muguras. Bruņurupucis ir sešu Radošo hierarhiju veidotā septītā – sintētiskā hierarhija, kura tāpat kā Vienotais lēni un nenovēršami ir Vienotā Ceļā no Visuma Izelpas zemākā stāvokļa uz nākošo Visuma atpakaļIeelpu tā jaunajā augstākajā stāvoklī, lai vēlāk, pēc Cilvēkam neaptverami ilga laika, atkal parādītos jaunajai Izelpai. Tā ir Vienotā Visuma kustība – Evolūcija (cīņa par attīstību).

Vienotā Visuma Bruņurupuci var redzēt Vaļu trīsvienībā ar tās aktīvajiem (galvas) un pasīvajiem (astes) aspektiem. Esamība vienmēr ir duāli trīsvienīga. Lai ko mēs aplūkotu, vienmēr tajā redzam kādas trīsvienības daļu. Jautājums tikai par to, vai esam spējīgi saskatīt visu trīsvienību. Arī Cilvēku atrastais duālisms ir divas no trejām daļām tur, kur no uztveres aizslīd trīsvienības trešā daļa.

Treji Vaļi ir Vienotā Dzīvības Uguns – Vienotā Gudrības Gaisma. Dzīvības Uguns ir Vienotā Gudrības Gaismas Kustība – tas, ko mēs redzam kā Vienoto vibrāciju lauku. Vienotā Gudrības Gaisma ir Vienotā Gudrības izpausme Visuma Dzīvības Uguni nesošajos Dabas Likumos, no kuriem izriet Dabiskā Kārtība un tās Normu Sistēma. Vienotā Gudrības Gaisma nāk kā Visuma Domas Uguni uzturošā Universālā Prāta darbība, Vienotā Sapratnes izstarotā Jūtu darbība un Vienotā Dzīvības Uguns - Vienotā iekšējās kustības izstarotās trejas enerģiju formas – centrbēdzes, centrtieces un inerces, kuru izpausmes mēs redzam visās mums zināmajās un nezināmajās enerģijās, to izraisītajās darbībās un darbību sekās.

Katra filosofija, tās rādītā reliģija un reliģiskā mitoloģija centrbēdzi, centrtieci un inerci ietērpj sev raksturīgās formās, tēlos – “dievos” un “tēlu dzīvē”. Vedanta un no tās izrietošais Hinduisms par tām runā dievu – Višnu, Šivas un Indras tēlos.

Višnu tēlā ietērpta, no Vienotā centra attālinoties, aizvien jaunas un tādā kārtā visas formas radošā centrbēdzes enerģija. Viš skan kā Okeāna viļņiem izplūstot oļainā krastā. Vienotās Dzīvības Uguns Viļņi aizsniedz vistālāko krastu. Vienotais pastāv kā visu savu radīto formu kopums un ir pašradīto formu dažādības pretstats – vienpatība – patība vienā konkrētā – tikai šim Visumam šajā Izelpā piemītošajā formā, no kuras izrietēs nākošajai Izelpai piemītošā forma.

Radīto formu dažādība vairojas līdz ar centrbēdzes spēka diferencēšanos un izsīkšanu – konkritizēšanos, kas notiek izstarotajai enerģijai attālinoties no izstarojošā centra. Jo tālāk no Visu Radošā Centra, jo vairāk un sīkākas formas redzam. Katra sīkākā forma ir kādas augstākas - pilnvērtīgākas radīta, tajā ietilpstoša, tās sastāvdaļa. Okeāna vilnis krastā izplūst par putām, pilieniem un iztvaikojošu valgmi, kas vēlāk, sev raksturīgā ceļā atgriežas atpakaļ Okeānā.

“Dievs Šiva” ir centrtieces enerģijas mitoloģiskā forma Hinduismā. Šiv ir Viš apgrieztā skaņa, ar kuru Hinduismā izsaka formu radošā Gara “atbrīvošanos no radīto formu gūsta” – ietērpa un tīrā veida atgriešanos Vienotajā Dzīvībā – to Izstarojošajā Vienotā centrā – Universālajā ES apziņā – Dzīvības Uguns Okeānā.

“Indra” ir “vistālākajos krastos” mītošā formas uzturošā inerces enerģija. Inerce saglabā nemainīgu esošo. Inerce turpina iesākto tāpat, kā kavē jaunā sākumu. “Visam, kam ir sākums, ir arī beigas” – “Višnu” pretstats ir “Šiva”, bet “Indra” ir statika – tas, kas kavē, kā viena, tā otra darbību. Indra neļauj sākt – dzimt tāpat, kā liek turpināt un atvaira beigas – neļauj mirt – Indra ved sastingumā – ir Dzīvības Uguns kustības antipods – Nakts Dievs. “Indras” darbības lauks ir formu pasaule un šīs formas radošā Gara radīto materiālo formu inertās matērijas daba – palikt nemainībā esošām. Tā ir katras sistēmas tieksmē sevi saglabāt, katras dzīvas būtnes tieksmē turpināt savu dzīvi.

Inerce, kā formu pasaules uzturētāja un formu pasaules daba – “Indra” mīt “tālajos krastos” – ir, kā “Višnu”, tā arī “Šivas”, un līdz ar to tā Vienotā kustības pretiniece, kura mīt Garīgajam pretpolā – matērijā un materiālo formu pasaulē, bet vienlaicīgi uztur arī Evolūcijas kustību – neļauj Vienotajam aprimt un sastingt pie sasniegtā – liek iet uz aizvien jauno un vēl neizzināto. Tas, kas zemākajos līmeņos ir bremzējošs, tas augstākajos uztur iesākto kustību. Tāpēc te “Indra” ir Vienotā “pretinieks” – tas, ko neizglītoti tumsoņas sauc par “Sātanu” un kam maldīgi piedēvē pašu izraisīto un uzturēto ļaunumu. Mums “Sātans” – “Indra” ir Vienotā redzamā forma – Radošā Gara radītā formu pasaule un tajā valdošā neapgarotās matērijas daba – matērijas atmiņas – spēja saglabāt jau apgūtās formas.

* * *

Dabā ļaunuma kā tāda nav – tā nav objektīvi eksistējoša parādība. Ļaunums izriet no kroplas, nepilnvērtīgas Cilvēka apziņas – to rada Cilvēka apziņa, kad tajā dabiskā cīņa par labo tiek pavērsta perversā virzienā – pret citu Cilvēku un caur to pret Dzīvību vispār. Ļaunums ir Gribas brīvības apstākļos realizēta, patmīlības ierosināta un uzturēta, egoistiskā personiskas iekāres tumšā – pazemes (bedrē kurinātās) ārdošās uguns darbība, tas, kas liek nelikumīgi iegūt sev, to pašu laupot citam. Ļaunums ir Dzīvības daudzkārtības iznīcināšana to sašaurinot līdz personiskā – patmīlīgā labuma ietvariem. Ļaunums ir ar sevis mīlēšanu un savu iegribu neierobežotību sākta galēja patmīlība. Ļaunums ir bezatbildības, nepateicības un labvēlības trūkuma radījums – taisnīguma pretstats, tāpēc, ka taisnīgums ir cīņa par labo – labvēlības rezultāts.

* * *

Inerce bremzē un vienlaicīgi uztur Radošā Gara darbību – kustību – Dzīvību, tāpēc Vienotajā nemainīgi pastāv iekšējā cīņa – dinamisks līdzsvars starp divu mainības formu uzturētu kustību un diviem statikas aspektiem. Vienotajā ir iekšējā cīņa (latviešu valodas jēdzienos), bet ne pretruna (to dzēš trīsvienības elements) starp Garu un formu, Radītāju un radīto, starp Dzīvību un Nāvi (statiku) par Dzīvības Uguns esamību, par Bruņurupuča ceļa turpinājumu, kurš sevī ietver kā “Višnu”, tā “Šivu”, tā arī “Indru”. Katrā bruņurupuča ceļa posmā uzsvars pienākas kādam no trim Vaļiem, tikai Gara pretpolā – matērijā ir visu triju vaļu savstarpējā (aktīvā mijiedarbība) “cīņa” – Vienotajā esošās Vienotības pretstats.

Tāpēc mūsu pasaulē katrai, kā Gara radošajai, tā arī formas likvidējošajai darbībai jāsastopas ar pretdarbību. Te katra kustība – tās uzsākšana un pārtraukšana tiek bremzēta, katrs spēks, darbojoties, izsauc tāda pat lieluma pretspēku, katrai darbībai ir tai atbilstoša pretdarbība.

·         Pretdarbība ir darbības lieluma mērs.

·         Katrs sasniegums prasa Gara, dvēseles un fizisko spēku sakopojumu, jaunu spēku piesaisti un esošā pārvarēšanu.

·         Inerces pretestība tiek pārvarēta atbrīvojoties no novecojušām formām un piesaistot augstākas Idejas – Augstāko Pasauļu sūtījumus – Ideālus.

·         Katrs Cilvēka Gara sasniegums ir sevis vakarējā pārvarēšanā un jaunā veidošanā.

·         Tāpēc sevi veidojošais Cilvēks ir Bruņinieks – Cīnītājs par Gaišāku - Vienotā Gaismai tuvāku Nākotni – par materiālo formu žņaugu nomešanu – atbrīvošanos no materiālo ietekmju un to iespaidā radītā ļaunuma - iegūšanas iekāres važām.

·         Katra izaugsme ir cīņa ar sevi pašu – ar to nepilno, neattīstīto sevī, kas Cilvēku tur tālāk no Vienotā, Vienotā Gudrības un Vienotā Gudrības Gaismas, no Sintētiskā, no tā, kas viņā ir Cilvēks un no Bruņurupuča Ceļa.

* * *

Interesanti, ka Jūs Cīņas mitoloģiju meklējat “Troņu spēlēs”. Šis seriāls ļoti labi ataino manis rakstīto. Mītiskajā Vesteros vara, tāpat kā visur citur, tiek iekarota, pārvarot pie varas esošo pretestību. Katrs nākošais valdnieks iepriekšējo izsludina par noziegumu izdarījušu briesmoni, bet pats, neizbēgami esot līdzīgos apstākļos (vara uzliek smagus pienākumus) rīkojas tāpat – nav cita ceļa kā iekarot varu, kā tikai likvidējot esošo, un tad rīkoties atbilstoši apstākļiem – opozicionārs, iegūstot varu, rīkojas tāpat kā viņa gāztais diktators. Opozīcijā esot, nav zināms un saprotams pie varas esošajam zināmais un rīcību diktējošais.

Rīcības motivācijas atšķirība nāk ar mērķu nomaiņu, kas ne vienmēr nozīmē darbības ārējo formu maiņu. Opozīcija nenozīmē mērķu maiņu, bet tikai esošo resursu pārdali par labu opozīcijā esošajiem. Provinču savstarpējo asiņaino karu pārtraukšana notiek, tās asiņainā karā apvienojot vienā centralizēti pārvaldītā valstī. Lai beigtu neizbeidzamu asinsizliešanu, ir jāveic viens liels un ātrs asiņains karš pret tiem, kuri nepieņem mierpilno virsvadību. Slimību ārstē, nepilno piepilda, nezinošo māca, ļaunumu iznīcina ar citu ļaundaru rokām.

Katra valsts ir represīvs instruments tāpēc, ka tā ir sevi sargājošās sabiedrības šo sabiedrību sargājoša struktūra. To nosaka inerce – Indra. Tur, kur nav sevis sargāšanas – imunitātes, bet pārsvaru ņem idiotiski bezatbildīga “atvērtība” un tolerance – visa citādības pieņemšana un pieļaušana, tur beidzas struktūra, Cilvēka personība, ģimene, sabiedrība, tauta un valsts. Jautājums ir tikai par “troņa” iegūšanas mērķi – vai tā ir taisnīguma Ideāla vadīta, kā Pūķumātei Deineris, - Cilvēkam piemītošā Gara Vara, vai ārējo spēju un resursu izmantošana. Arī taisnīgums un Gara Vara ir represīva pret tās grāvējiem un ja tā sevi saglabā, tad tai ir tādai jābūt. Gara Varas pretinieki savu ceļu beidz Evolūcijas atkritumos.

“Troņu spēles” pasaulē ir septiņu Dievu kopa – Gara varas dāvātāji, bet visi troņu tīkotāji no tās attālinās. Vienīgais, ko tie izmanto, ir Meistari - “grāmatnieki” – māgi un šamaņi, kas ir seno materiālās pasaules spēju un resursu pārvaldnieki tik daudz, cik tās var sameklēt savos rakstu sējumos – pagātnē. “Troņu spēli” vada pagātne. “Troņu spēlē” nav Nākotnes.

·         Pagātne ir iluzors (nepilnīgs) Nākotnes iespēju atspulgs.

·         Visa esošā un notiekošā Cēloņi ir Nākotnē esošie reālie Evolūcijas ceļa posmi.

·         Evolūcijas nenovēršamība piepilda Nākotni, tāpēc vienīgā īstā Realitāte ir Nākotnē.

“Troņu spēlē” no Gara dzīves atdalītajā materiālajā pasaulē notiek materiālistiem raksturīgais. “Troņu spēles” dalībnieki ir šamaniski audzināti materiālisti, perversie un agnostiķi. Seriālā nav nekā ko var saukt par labu, tajā ir otrs kontinents Essos, kurā viņu vienīgais pieņemtais dievs ir “Nāves” dievs - Šiva, kura sūtnis “Troņu spēlē” ir Arja. Septiņu dievu kopas vadītie ideālisti (“Zvirbuļu karalis” nav ideālists, bet dievu kopu zaimojošs uzurpators – melīgs viltvārdis - katolis) rīkotos pavisam citādi, bet tad nebūtu tādas “Troņu spēles” un tas nebūtu interesanti materiālistiem – “Troņu spēles” skatītājiem.

Iedziļinoties notikumu gaitā, redzam, ka “Nakts karali” radīja paši egoistiskie Vesteros iemītnieki, to radīja šo iemītnieku iekāre, egoisms un patvaļa. “Nakts karalis” ir tās zemes iemītnieku dvēseļu dzīves fokuss. Viņi visi ir tādi paši “Nakts karaļi” – tādu “karaļu” elementi, bet “mirušo augšāmcelšana” ir viņu īstās dabas atklāšana. Līdz cīņai ar “mirušo armiju” viņi nezin, ka ir miruši (no Gara Varas atdalīti), jo sev maldīgi pieraksta pašu pieņemtos tradicionālos veidolus – ir sabiedriskās inerces varā.

Vesteros aktīvisti cīnoties pret “Nakts karali”, necīnās par Nākotni. Viņi cīnās pret pārmaiņām, viņi cīnās par esošā saglabāšanu – viņi ir inerces spēka varā – cīņā pret Dzīvību, tāpēc viņu cīņa ir iluzora – viņi pārstāv to pašu, ko ir radījuši – “Nakts karali”. Tāda cīņa vairo “mirušo armiju” un norauj maskas aizvien lielākiem Vesteros iemītnieku pūļiem.

Ja, ziemeļu “klauni” nesagribētu slēgt līgumu ar centra “klauniem” un nebūtu paši savu ilūziju varā par hegemona dabu, kurai nav vajadzīga sadarbība ar provinci (hegemons diktē noteikumus un nepieļauj paša izdoto spēles noteikumu maiņu “no apakšas” – ir pret provinču iniciatīvu – ir centrālais inerces spēka pārvaldnieks. Hegemons neprasa sadarbību – hegemons diktē noteikumus un savtīgi izmanto provinces – kā ASV savus “sabiedrotos” - savām vajadzībām.), tad Nakts karalis neiegūtu Pūķi, bez Pūķa nepārvarētu ledus sienu un neielauztos ziemeļu “klaunu” teritorijā – paliktu “mežonīgo” – dabisko instinktu varā esošo pasaulē. Spēlītes ar hegemonu noveda pie mirušo armijas pieauguma. Vēlēšanās izkauties ar ārpusē esošo noveda pie sakāves.

“Pūķumāte” – Deineris, rīkodamās pašaizliedzīgi, atmodina Pūķus – mainošo un radošo spēku – ir “Višnu” spēka tēls. Savukārt “Pūķi” ir radošie spēki – Debesu Gudrība – treji Saprāta aspekti. Deineris reiz bija precēta, kļuva atraitne un centās atdzīvināt mirušo vīru. Viņu brīdināja par smagu atbildību par mirušo modināšanu un to, ka tāda mirušo “atdzīvināšana” ir saskarsme ar postošiem spēkiem – inerce ir postoša. Ziemeļu “klauns” Džons Snovs ir pie ledus sienas kautiņā nogalināts un “Sarkanās dāmas” atdzīvināts – tātad tāds pats (labi maskēts) mironis, kā visi mirušo armijā.

Ja “Nakts karali” redz kā ienaidnieku – tad tādu pašu neradījumu – “Sarkano dāmu” pieņem par sabiedroto. “Nakts karalis” ir “grāmatvežu” dzīvnieciskais intelekts, bet “Sarkanā dāma” ir netikļu (centra “klaunu” - hegemona) iekāre, tāpēc tie abi var un abi katrs savā veidā dara vienu un to pašu – abi ir pret un iznīcina nesavtību.

“Pūķumāti” Deineris nogalina labi maskētais mironis. Mirušo armija ir tikai viltus gājiens – miglas aizsegs “Indras” cīņā ar “Višnu”, kuras laikā visi aizmirst, ka viņu vidū ir “augšāmceltais” mironis. Caur šo ziemeļu “klaunu” Nakts un Iekāre piekļūst “Pūķu mātei” un izpildās viņai izteiktais brīdinājums par atbildību, kas rodas modinot mirušos – viņu nogalina mirušais un “atmodinātais” Ziemeļu “klauns” tad, kad liekas, ka taisnīgumam ir pavērts ceļš uz troni. Taču dzīvie nevar būt mirušo tronī – to dala citi nedzīvie – “klaunu” oligarhāts.

“Sarkanā dāma” pašiznīcinās “Nakts karaļa” ieņemtajā teritorijā – “grāmatvežu” pasaulē nav vietas emocijām. Viņa nedzīvā daļa likvidē citu nedzīvo (Gara neatdzīvināto) daļu.

“Šiva” ir dievs iznīcinātājs – sagrauj materiālo formu ietvarus un tā atbrīvo tajās ieslēgto Garīgo dabu. “Šiva” ir centrtieces spēks – materiālo formu Nāves dievs. Arja Stārka ir egoistiski baudošo pasaulē nekā neiederīgs tēls. Liktenis, bet ne viņas pēctecība – mantošanas tiesības vada Arju. Viņa ir ierocis “Nāves dieva” rokās un tieši viņa, bet ne “dzīvo” armija, kad tā jau ir cietusi pilnīgu sakāvi pie Vinterfelsas, uzvar “Nakts karali”. Dieviem iepriekšzināmā Nākotne tiem ļauj sagatavot situācijas atrisinājuma instrumentu.

Arja ir tam iepriekšnolemta un tādos vai citos apstākļos viņa savu uzdevumu izpildītu. Apkārtesošie “dzīvie”, tiecoties izmantot savas spējas un resursus, veido un sarežģī apstākļus. Dievu nolemtais Arjas darbs tādā vai citādā veidā būtu noticis arī citos apstākļos, kuros “dzīvie” nekā nevar ietekmēt notikumu gaitu – viņu liktenī nav tādas varas – viņiem nav Arjas tuvības “Šivam” – viņos neplūst “Šivas” enerģijas.

* * *

Palūkosimies šaipus ekrāna.

Te “Nakts karaļa” internets, datorizācija un digitalizācija vairo mirušo armiju. Te vieni “klauni”, “grāmatveži” un netikļi apkaro citus tādus pašus un zem saviem karogiem pulcina savas armijas. Kas vēlas, var doties pie vienu “grāmatvežu” apmaksātās zaļās bastotāju un sarkano Trockistu armijas pulkvežiem, lai cīnītos ar citā armijā “dzeltenās vestes” mobilizējošajiem “klauniem”. Kas vēlas, var stāties BLM, Trockistu, anarhistu un melno rasistu rindās, lai cīnītos pret citu rasistu “klaunu” armiju. Kas vēlas, var nostāties par Trampa vai Klintones bandu, kurš vēlas, var būt par Ķīnu, Āmurikāniju, Krieviju vai pret tām visām. Katrs var būt ar Starkiem, Lanisteriem, “Sarkano dāmu” vai Snovu. Katrs var kādā kustībā “klaunu”, “grāmatvežu” vai netikļu vadībā cīnīties pret citiem tādiem pašiem “klauniem, “grāmatvežiem” un netikļiem. Visi var cīnīties pret govju identifikāciju – “covid pandēmiju” – cīnīties, lai nekas nemainītos, lai paliktu esošo “vērtību” važās.

·         Vergturi verdzības važu uzturēšanai organizē savstarpējās cīņas, kurās vergi cīnās par iespēju nēsāt kāda vergtura dāvātās važas.

* * *

Ja “dzīvie” entuziasti necīnītos pret “Nakts karali”, tad Arja to būtu paveikusi ātrāk un vienkāršāk. Viņa tam bija gatavota. Sagatavošanās bija smaga un grūtu pārbaudījumu pilna. Arjai bija jāizdara citiem neiespējamais. Tā bija īstā Cilvēka cīņa par sava nespēka pārvarēšanu. Šajā cīņā un visā tālākajā viņa bija “Nāves dieva” – “Šivas” vadīta un cīņa notika par pilnīgāku atbilstību “Nāves dieva” vadībai. Arja cīnījās par to, lai viņa būtu pilnīgāks Viņu Izraudzījušā darbā iesaistītais instruments. Viņa cīnījās par tuvību savam vadošajam dievam.

Materiālisti domā, ka spējas un resursi rada atbilstošas sekas, tāpēc cīnās par laicīgo – politisko, ekonomisko, intelektuālo un psihi kontrolējošo “varu”. Viņi, savu spēju robežās, cīnās par resursiem. Ideālisti zin, ka seku Cēloņi ir Pārpasaulīgajā un Pārlaicīgajā, tāpēc tiecas uz Pārlaicīgo un Pārpasaulīgo. Cilvēki, atsakoties no cīņas par laicīgo varu, iegūst iespēju cīnīties ar sevī esošo nepilnību un, tuvojoties Ideālajai pasaulei, iegūst tur esošo Cēloņu vadību, kas šajā pasaulē rada vēlamās pārmaiņas. Cilvēki sevī cīnās ar visu traucējošo, kas tiem laupa un liedz tuvību ar savas veltes – Nākotni - dāvājošajiem “dieviem” – spēkiem, Likumiem un Normām. Spēki, Likumi un Normas tuvina Augstāko Saprātu hierarhijai un tās vadībai uz Cilvēcei lemto Nākotni.

·         Cīņa ar ārējo pretinieku stiprina ārējo pretinieku.

·         Ārējo pretinieku pārvar ar iekšējo spēku pacēlumu.

·         Cīņa par labāko sevī vājina iekšējo pretinieku.

·         Iekšējās nepilnības pārvarēšana dod labāko Nākotni.

·         Maini mainoties!

Katrā reliģijā, sabiedrībā un Tautā ir savi Snovi, Starki, Lanisteri un Arjas. Katrā ir tie, kuri tiecas pēc laicīgās varas, lai “kaut kad, pēc tam – kad viss būs sakārtots”, ar tās līdzekļiem te būvētu pārticības un Kultūras sabiedrību. Tādi iegrimst nebeidzamā cīņā pret tādiem pašiem un nekad neatgriežas pie sākotnējās Kultūras dzīves mērķiem. Bet, ja kādreiz to arī piemin vai uzdodas par tādas dzīves nesējiem, tad tā ir tikai “mirušo” maska, lai labāk piekļūtu un paralizētu savus pretiniekus, kā to ar “Pūķu māti” darīja Džons Snovs.

Tā ir arī “kristīgās” baznīcas traģēdija. Skolotājs Jošuā savus esejus aicināja uz cīņu par labāko sevī, bet mācekļu rindās esošie zēloti ar Skolotāju trīsreiz nodevušo Pēteri priekšgalā gribēja iegūt laicīgo varu, ar kuras palīdzību “sakārtotu pasauli” atbilstoši Debesu Likumiem. Sākusi cīnīties par politisko varu tā ātri pārgāja pie šīs varas nesto labumu baudīšanas un izvirta ārišķīgo rituālu izdarībās un akli ticīgo smadzenes skalojošo sprediķu tukšajās pļāpās, kā dēļ jaunā katoliskā baznīca atrada vajadzību vairot savu akli ticīgo – elektorātu, kā dēļ izjuta iekāri misionārisma ceļā iekarot aizvien jaunas teritorijas un to iedzīvotāju materiālos resursus. Viņi bija tik tālu no Skolotāja un Debesīm, ka nesaprata – Debesu Likumi nāk caur Debesu Pasauli Cilvēkā – caur to, kas Cilvēkā atbilst Debesīm – caur Zvaigznes vadītu Sirdi. Kad mēs sakam Zvaigzne, tad zinam, ka tas nozīmē Ideālu.

·         Ideāla vadītais ved Nākotni.

·         Ideāls neļauj aprimt.

·         Ideāls ved uz labāko.

·         Ideāls notur kustībā.

·         Ideāls notur pie Dzīvības.

Skolotāja Mīļie Mācekļi saprata un zināja Cīņas dabu, tāpēc Jānis, abas Marijas un vēl daži attīstīja Kataru – Albigoju brālību, “Pazemes Upi”, Ķeltu Kristietību, “Artūra Ciklu” (iekšējo – slēpto kristietības saturu), Templiešu ordeni, Masonismu līdz 1616.gadam, Rožkrustiešu brālību un vēl citas ar Gara dzīvi saistītais kustības formas. Viņi Cilvēku ievadīja cīņā par labāko sevī, deva tam ceļabiedrus un ieročus, ar kuru palīdzību viņi, pārtapuši, vērtu vārtus labākai Nākotnei. Viņi zināja, ka nav rezultējošas cīņas pret ārējo pretinieku. Viņi zināja, ka visa cīņa ir par iekšējo - visa cīņa, Cīnoties par Dzīvību Sevī, ir cīņa par Dzīvību Visur. Visa Cīņa ir par Dzīvību.

Var pretiniekam piedot.

Ar ļaunumu nav slēdzams miers.

Var izbeigt karu katru.

Var izlīgt vēl

pirms tiesas,

pret ļaunumu

nav karam beigas,

pret ļaunumu

iet Debess visa,

pret ļaunumu

ir Dzīvība,

kas tikai maina

savu seju,

kas tikai

maina dzīvu vienu

pret dzīvu kādu citu,

bet ļaunums nebūtība ir,

kas visu dzīvo dzēš,

kas visu, arī sevi,

driskās plēš.

Ar ļaunumu nav slēdzams miers.

Pauls